(Lasot šo grāmatu, pēkšņi pamanīju, ka latviešu pilsoņi arī šajos dozēti pēcpadomju laikos atrodas līdzīgā, labākajā gadījumā, “iekšējā emigrācijā”, vai ir pilnīgi nomocīti dzīves cīņās, godīgas karjeras neiespējamībā un neticamos tautas izdzīvošanas tiesību kropļojumos. Tikai fiziskās bailes ir nomainījusi psihoemocionāla un saimnieciska manipulācija. – I.L.)
Daži izvilkumi no grāmatas:
Krieviskajam padomju režīmam vadītāju amatos jau sev vairs nav vajadzīgi “pārliecināti komunisti”, bet gan absolūti ciniķi, kas, zinot patiesos faktus, jebkurā laikā pretēji savai sirdsapziņai ir gatavi kalpot un iztapt Kremļa oligarhijai.
(Kurš gan “ar ādu” nesajūt, ka Molotova-Rībentropa slepeno paktu ir nomainījis cits tikpat slepens, kurš nesis latviešiem neatkarības ilūziju un garantējis leiputriju shēmotājiem – bijušajiem un palikušajiem slepenajiem represīvajiem grupējumiem?
Čekai un citiem slepenajiem orgāniem izdevās pietiekami ilgi nosargāt no parastajiem lohiem galveno PSRS valsts noslēpumu – krahu – un pārorganizēties par vēl neredzēti mežonīga kapitālisma trieciengrupējumiem un piedevām vēl izvilināt no pārējiem saukli “kaut pastalās, bet brīvi” un latviešu taisnošanos par savu klātbūtni savā zemē. Lohiem palika vien šoka terapija un “es jau neko”.
Vai šāds ceļš, ko pasaulei iemānīja kā dziedošo revolūciju, bija vienīgais iespējamais? Cik Abrenes esam atdevuši un vēl, jauki klanīdamies, atdosim par ēzeļa ausīm?
Vai kāds tic, ka kādas vēlēšanas nenotika baiļu inercē un nebija manipulētas?
Vai kāds tic, ka pašu “lohu” spriestspēja un spriestgriba un neuzpērkamība bija pietiekama?
Kāpēc gan šis izcilais saimnieciskais darbinieks, bezviltus neliekulīgais taisno ceļu gājējs ar skaidru valodu un varbūt dažkārt džentlmeniski lētticīgais, kā arī ne īsti veiklais politiķis – Gunārs Valdmanis bija tik ļoti apkarojams Latvijas demokrātijas viltotājiem? Kāpēc Latvijas tautas viltus pārstāvjiem nevajadzēja viņa nesavtīgo palīdzību, pat ne kā ekonomista.
