(Tā kā patētisks priekšvēlēšanu uzsaukums, tā kā bažīgi norādījumi krievu teritoriālās negausības seku pieklusināšanai. Ja aiz “unikālās misijas” atpazīstam Krievijas invazīvo ekspansionismu (“Valsts, kurā pastāvīgi ir norisinājies savstarpējas pierašanas, savstarpējas iespiešanās (проникновения, invāzijas), tautu sajaukšanās ģimenes, draudzības, darba attiecību līmenī process… Milzīgu teritoriju apguve, kas caurstrāvo visu Krievijas vēsturi…”) un aiz “unikālās metodes” – kaunīgi noliegto kolonizēto tautu pārkrievošanu (“ir jāsasaista krievu armēņus, krievu azerbaidžāņus, krievu vāciešus, krievu tatārus…”) jeb asimilāciju, tad raksts ir pat ļoti interesants daudzos aspektos, īpaši salīdzinot koloniālimpērijas ķezas ar Latvijas (pērtais nepērto nes) krievu un pārkrievoto cilvēku integrācijas nelūgtajām grūtībām. Ir gan te pilnīgi nekaunīga Krievijā sen iznīcinātu tautu kā daudznāciju valsts pierādījuma pieminēšana. Atcerēsimies kaut tuvos kaimiņus – somugru ingerus, votus, vepsus, kuru zemēs tagad klīst pusnodzērušies “saliedētie” integrātori un integrētie. Bet te ir arī norādījumi, kurus vajadzētu ar lieliem burtiem krāsot uz Saskaņas Centra biroja sienām, Plinera un Cilēviča autiņiem (“tam, kas iebrauc reģionos ar citām kultūras, vēsturiskajām tradīcijām, ir ar cieņu jāattiecas pret vietējām paražām. … Katrai citādai – neadekvātai, agresīvai, izaicinošai, necienīgai – uzvedībai ir jāsastopas ar atbilstošu likumīgu, bet cietu reakciju un pirmkārt no varas orgānu puses, kuri šodien bieži vienkārši ir bezdarbīgi… Nedrīkst pieļaut, ka pie mums rastos noslēgti, nošķirti nacionālie anklāvi, kādos bieži darbojas nevis likumi, bet dažāda veida “uzskati”… elementāra prasība cilvēkiem, kuri vēlas dzīvot un strādāt Krievijā, ir to gatavība apgūt mūsu kultūru un valodu.”). Trekninājumi ir Putina. Beigās ir arī oriģinālais teksts krieviski. I.L.)
