Meklējot valsts ideoloģiju: Udmurtu etniskuma konstruēšana etnofutūrisma diskursā. S.V.Kardinska. 2005

(Vai Latvija ir valsts, vai Eiropas vai kāda tās reģiona pavalsts, pat tas nav tik svarīgi kā – vai latviešiem pietiekami dziļi piemīt visai tautai kopīga ideoloģija, skaidri mērķi. Ja Latvija aktīvi nestūrē uz koptu nacionālu valsti vai kaut nacionālu pavalsti, tai nav jēga pastāvēt, un tai ir jāpadodas ar visām ķeskām kādai rietumu federācijai. Laimīgi nelaimīgā kārtā Latvija ir jau līdz īkstīm globālo finanšu un tirgus tīklos, tā ka atliek vien pielāgoties, uzturot kaut cik mērķtiecīgu izveicību. Runa te ir par valsts ideoloģiju, galveno attīstības vektoru, galveno prioritāti. Pirmkārt, ir jākļūst imūniem pret vērtību, jēdzienu, tostarp latviskuma un nacionālisma noziedzīgiem viltojumiem un apmelojumiem. Tad ir jāpārrauga visa nacionālisma telpa. Grozies kā gribi, vienā pusē globālisms, otrā – krievu imperiālisms. Etnofutūrisms ar to nodarbojas, varbūt latviskais etnofutūrisma variants var būt piemērots kā valsts ideoloģija, ja vien ar to nepadarām mūsu kultūras mantojumu par bleķi. Nejūtu sevī filosofu, bet, manuprāt, šis raksts ir galvenokārt par, autoresprāt, udmurtu etniskuma, brīva no koloniālā uzslāņojuma, utopiskumu. Pliki materiālistiski jau tā sanāk, bet varbūt ir vērts apdomāt, cik dziļi udmurti izjūt (“Tagad runa ir par jauniem paņēmieniem, par seniem paņēmieniem, kādi pastāv uz šīs zemes, zeme tos glabā, kaut kādu informāciju. Un šī informācija palīdz cilvēkiem nākotnē atklāt savas spējas.” “Tas, kas ir “jāattīra” un “jāatdzemdina”, nav nekas cits kā kolektīva esamība, būtiskums, kas etniskuma “nesējiem” paredz kopējas kolektīvās “uzvedības” iezīmes.”) to, ko kaimiņu tjurku tengristi sauc par kolektīvo virsapziņu (http://tencinu.wordpress.com/2008/08/27/tengrisms-un-cilveka-attistiba-aikrivosapkins-ajina/), Vernadskis par noosfēru, latvieši varbūt par tautas dvēseli, kas sasniedz debesis, piemēram, Dziesmu svētku kopkorī. Ja lasot rodas iespaids par udmurtu etnofutūristu “radikālismu”, pārdomājiet pašas Kardinskas sniegtos citātus “Udmurti nevar ar kaut kādu spēka paņēmienu uztiept savu, udmurtisko, nē, tie enerģētiski… viņi ieies kā enerģētiskas izpausmes. Udmurti spēj dot, neko neprasot pretī.” “Udmurti ir ļoti arhaiska tauta, tā ir kā izraktenis, kas atklāts un izvilkts gaismā. Tomēr viņiem šeit ir neomulīgi, jo šajā pasaulē nemitīgi … viss tiek pārdots, nemitīgi ir jāmelo, ir jāizliekas. Udmurtiem tas nepatīk, tas viņiem ir svešs… Bet no otras puses, nauda, preces-naudas attiecības, egoisms, ļaunums – tas kaut kad izzudīs. Tad ir jāizzūd visam šīs negatīvās informācijas pamatam. Udmurtiem šādas informācijas nav visai daudz, viņi ir saglabājuši bezļauna attieksmi pret apkārtējo pasauli, iecietīgumu. Es vispār nezinu iecietīgākus cilvēkus par udmurtiem.”. I.L.)

Autore: Svetlana Vladlena meita Kardinska, filosofijas zinātņu doktore, Udmurtijas Valsts universitātes socioloģijas un filosofijas fakultātes kultūras filosofijas un socioloģijas profesore.
(Pētījums veikts ar D. un K.Makarturu fonda atbalstu)

Rakstā tiek aplūkota etniskuma diskursa īpatnība etnofutūrisma aspektā. Etnofutūrisma jēdziena galējo pamatu atpazīšana veicina etniskuma psīholoģizācijas, objektivizēta “arhetipa” un “psīhotipa” statusa piešķiršanas etniskai īstenībai mehānismu noskaidrošanu. Tas ļauj pētīt etnocentriskas etniskuma izpratnes atjaunošanās veidus globalizācijas tendenču kontekstā.

Meklējot valsts ideoloģiju: Etnofutūrisms- domāšanas veids un alternatīva nākotnei. K.ÜLLE, A.HEINAPUU, S.KIVISILDNIK, M.PÄRL-LÕHMUS 1994

(Vai Latvija ir valsts, vai Eiropas vai kāda tās reģiona pavalsts, pat tas nav tik svarīgi kā – vai latviešiem pietiekami dziļi piemīt visai tautai kopīga ideoloģija, skaidri mērķi. Ja Latvija aktīvi nestūrē uz koptu nacionālu valsti vai kaut nacionālu pavalsti, tai nav jēga pastāvēt, un tai ir jāpadodas ar visām ķeskām kādai rietumu federācijai. Laimīgi nelaimīgā kārtā Latvija ir jau līdz īkstīm globālo finanšu un tirgus tīklos, tā ka atliek vien pielāgoties, uzturot kaut cik mērķtiecīgu izveicību. Runa te ir par valsts ideoloģiju, galveno attīstības vektoru, galveno prioritāti. Pirmkārt, ir jākļūst imūniem pret vērtību, jēdzienu, tostarp latviskuma un nacionālisma noziedzīgiem viltojumiem un apmelojumiem. Tad ir jāpārrauga visa nacionālisma telpa. Grozies kā gribi, vienā pusē globālisms, otrā – krievu imperiālisms. Etnofutūrisms ar to nodarbojas, varbūt latviskais etnofutūrisma variants var būt piemērots kā valsts ideoloģija, ja vien ar to nepadarām mūsu kultūras mantojumu par bleķi. Te ir igauņu etnofutūrisma manifests. I.L.)

 

1.

Jauno somu-ugru mākslinieku, rakstnieku, muzikantu u.c. etnofutūrisma konference notika 1994.gada 5-9.maijā Tartu. Ar šo notikumu tika atzīmēta Igaunijas Kostabi biedrības 5.gadadiena.

Uz etnofutūrisma dienām Tartu tika uzaicināti udmurti, komi, mari, karēļi, līvi, erzja, sāmi, ungāri un verieši, seto – kopā apmēram 100 viesi.

Viņiem Tartu ir pazīstama un zīmīga tikšanās vieta, jo šejienes universitāte Krievijas impērijas somu-ugru tautām jau izsenis ir kalpojusi par tikšanās vietu un nākotnes cerību avotu.

Šo dienu mērķis bija iepazīstināt jaunos somu-ugru māksliniekus un rakstniekus ar etnofutūrismu, izmantojot runas, filmas, izstādes, dziesmas un biedrošanos.

Pēdējā konferences diena tika pilnībā veltīta etno-futūristismam un kopdarbības plānošanai.

Vladimirs Novodvorskis: Referenduma rezultāti. Iespējamie scenāriji

(Autors nenosauc, viņaprāt, vēlamāko variantu, bet sauc latviešu pašnoteikšanās tiesības par fobiju izpausmi. Tomēr paldies par analīzi. Lasītāju vēstures saglabāšanai pieliku arī komentārus, nelabojot rakstības kļūdas. Šajā ziņā varam būt droši, ka ne vien Latvijas nelojālo iedzīvotāju, bet arī Krievijas slepeno dienestu tīmeklī un sociālajos tīklos rakstītie komentāri no “Jāņa”, “Kristapa”, “Arta”, “Dainas” utt. kļūs arvien grūtāk atšķirami. KRIEVU PAVASARA 1.PAKĀPES ZAUDĒJUMU KAČĀS UZ NEPILSOŅU NEMIERIEM. ATPAZĪSIM MUSINĀTĀJUS, IMPORTA NEMIERNIEKUS UN PASMIESIMIES. I.L.)

DELFI, 15. februāris 2012 12:48

1. Etniskā spriedze sabiedrībā ir mīts. Tā parādās tikai tad, kad to inspirē politiķi. Ja sabiedrību aplūko kā piramīdu, tās pamatā ir vienkāršie pilsoņi, otrajā līmenī – 10% aktīvie pilsoņi (sabiedrība), sabiedriskās organizācijas un plašsaziņas līdzekļi, trešajā līmenī – politiskā elite, spriedze manāma lielākoties tieši politiķu un plašsaziņas līdzekļu līmenī. Šobrīd Latvijā darbojas latviešu un krievu politiskā elite. Vienai ir sabiedriski ekonomisko procesu vadības sviras, bet otrai, atrodoties ilgstošā opozīcijā, tādu nav. Tāda pati aina parādās, pētot plašsaziņas līdzekļu darbību Latvijā. Pastāv divas informatīvās telpas. Tāpēc problēmas risinājumu jāmeklē tieši politiskās elites un plašsaziņas līdzekļu līmeņos.

Meklējot valsts ideoloģiju: Etnofutūrisma parādība mūsdienu kultūrā. M.S.Ukolova. 2009

(Vai Latvija ir valsts, vai Eiropas vai kāda tās reģiona pavalsts, pat tas nav tik svarīgi kā – vai latviešiem pietiekami dziļi piemīt visai tautai kopīga ideoloģija, skaidri mērķi. Ja Latvija aktīvi nestūrē uz koptu nacionālu valsti vai kaut nacionālu pavalsti, tai nav jēga pastāvēt, un tai ir jāpadodas ar visām ķeskām kādai rietumu federācijai. Laimīgi nelaimīgā kārtā Latvija ir jau līdz īkstīm globālo finanšu un tirgus tīklos, tā ka atliek vien pielāgoties, uzturot kaut cik mērķtiecīgu izveicību. Runa te ir par valsts ideoloģiju, galveno attīstības vektoru, galveno prioritāti. Pirmkārt, ir jākļūst imūniem pret vērtību, jēdzienu, tostarp latviskuma un nacionālisma noziedzīgiem viltojumiem un apmelojumiem. Tad ir jāpārrauga visa nacionālisma telpa. Grozies kā gribi, vienā pusē globālisms, otrā – krievu imperiālisms. Etnofutūrisms ar to nodarbojas, varbūt latviskais etnofutūrisma variants var būt piemērots kā valsts ideoloģija, ja vien ar to nepadarām mūsu kultūras mantojumu par bleķi. Un sekojošajā tekstā ir fragmenti no kādas čuvašu filosofijas zinātņu aspirantes disertācijas autoreferāta, ko izvēlējos kā daudzmaz aprakstošu. (Atsakos spriest par dialektiku un postpostmodernismu.) Ir plašs literatūras krievu valodā saraksts. Tulkojums noteikti varētu būt labāks, bet ieinteresēšanai tas var noderēt. I.L.)

…

Pirmkārt, tās ir mūsdienu sociokulturālās vajadzības, kurās, atbildot uz globalizācijas un vesternizācijas norisēm, rodas tieksmes nostiprināt lokālās un reģionālās kultūras. Tas ir saistīts ar nepieciešamību saglabāt etnokulturālo identitāti.

Par Baltijas valstīm postkoloniālisma gaismā. Kārlis Račevskis (papildināts)

(Šā referāta beigās esmu pievienojis tajā neiekļautu līdzīga nosaukuma raksta nodaļu saturu. ““Bet varenākais ierocis, kādu tur rokās un īstenībā ik dienas laiž darbā imperiālisms pret kolektīvu nepakļaušanos, ir kultūras bumba. Kultūras bumbas mērķis ir iznīdēt tautas ticību saviem vārdiem, savai valodai, savai videi, savam cīņu mantojumam, savai vienotībai, savām spējām, un galu galā sev pašiem. Tā liek tām savu pagātni redzēt kā novārtā pamestu nesasniegumu zemi, un tā liek tām būt atturīgām pret šo tuksnesi. Tā liek tām vēlēties pielīdzināties tam, kas ir vairāk attālināts no sevis; piemēram, citu tautu valodām, nevis savai. Tā liek tām identificēties ar to, kas ir pagrimis un noliedzošs, visiem tiem spēkiem, kas apturēs šo tautu dzīves pavasari. Tā iedēstīs pat nopietnas šaubas par cīņas morālo gaismu.” Jirgens atrod šo līdzību ar bumbu kā īpaši piemērotu veidu, kā raksturot latviešu pieredzi: “Vairāk kā 60 gadus Latvijas vietējie iedzīvotāji ir izturējuši šīs ‘kultūras bumbas’ ietekmes kā uzbrukumu latviešu pasaules uzskatam ar aprēķinu ‘satriekt prātu’ līdz padevībai. Šā kara lauks bija valodas joma. Plašākos un šaurākos jēdzienos valoda kalpo kā atslēga gan ieslodzījumam, gan brīvībai. No tā izriet, ka valodai ir fundamentāla loma pretošanās cīņā pret psiholoģisku kolonizāciju un latviešu identitātes un pasaules uzskata apstiprināšanā.”“)

Kārlis Račevskis, Prof. , ASV, Ohaijo pavalsts universitāte

16.10.2001
Latvijas Vēstnesis

Domai, ka Baltijas valstis varētu uzskatīt par bijušās Padomju Savienības kolonijām, ir bijis savāds liktenis: pilnīgi nepieņemama dažiem, pati par sevi saprotama citiem, tā visbiežāk bijusi ignorēta vai uzskatīta par nesvarīgu. It sevišķi uzkrīt tas, ka šī tēma gandrīz nekad netiek skarta postkoloniālo studiju laukā. Pavirši pārskatot plašo literatūru, kas šodien veido šo lauku, varam ātri konstatēt, ka netiek minētas nedz Baltijas valstis, nedz pat Padomju Savienība. Kā to mums atgādina Violeta Kelertas, “kaut gan daudz ir ticis rakstīts par postkoloniālisma dažādām vietām un paveidiem, tā impērija, kas bija Padomju Savienība, ir maz bijusi apspriesta no šāda viedokļa”¹. Viens ievērojams izņēmums šai neievērībai ir pavisam nesens raksts, kas parādījās Ziemeļamerikas moderno valodu profesoru pazīstamajā žurnālā PMLA. Speciālists koloniālisma jautājumos Makalisteras universitātes profesors Dēvids Čioni Mōrs konstatē divus, acīmredzot pretrunīgus, apstākļus. Tā viņš atrod, “vispirms, cik ārkārtīgi postkoloniālas ir sabiedrības, kas ietilpa bijušā Padomju Savienībā, un, otrkārt, cik ārkārtīgi maz uzmanības tiek piegriezts šim apstāklim”. D.Č.Mōrs tālāk izsaka domu, ka “vajadzētu būt skaidrībai, ka postkoloniālisma apzīmējums un viss, kas ar to saistās, – valoda, ekonomika, politika, pretestība, atbrīvošana un tās paģiras – būtu pavisam dabīgi attiecināms uz Krievijas vai padomju kontrolei pakļautām teritorijām pēc 1989. un 1991. gada, tāpat kā tas bija attiecināms uz Dienvidāziju pēc 1947. gada vai Āfriku pēc 1958. gada”. Tāpēc D.Č.Mōram sevišķi uzkrītoša šķiet divu veidu klusēšana: klusums postkoloniālisma studiju laukā par bijušo Padomju Savienību un Padomju Savienības vēstures speciālistu izvairīšanās apskatīt šo pasaules vēstures daļu postkoloniālisma jēdziena gaismā².

POSTKOLONIĀLIE PĒTĪJUMI. I.M.Bobkovs

(Autors, baltkrieviski - Ігар Міхайлавіч Бабкоў; dzimis 1964.g., baltkrievu filosofs, rakstnieks, dzejnieks.
Vai esat ievērojuši, ka vai tūdaļ pēc Atmodas dienām no Latvijas oficiālās leksikas pazuda, tika padarīti par tabu tādi vārdi un jēdzieni kā – koloniālisms, imperiālisms, dekolonizācija, deokupācija, krievs pārtapa par krievu tautības cilvēku utml. Šī cenzūra un pašcenzīra, skatot no “tautas”, tad arī šķiet Latvijas zinātnes un administratīvās prakses vienīgie sasniegumi postkoloniālisma pētniecības un vērā ņemšanas jomā. Nu ir klāt kārtējais brīdis, kad brīvās Latvijas visas varas atkal nomet uz tautas kamiešiem valsts un tautas pastāvēšanas mēroga problēmu, kurai bija sen jābūt ne vien nepolitkorekti un statistiski nemelīgi izpētītai, bet jau noliktai uz likumdošanas betona pamatiem. Protams, #PRET kolonizātoru valsts valodu, kad jau tik tālu, bet, labie topošie un jaunie zinātnieki un visi domājošie, ķerieties kaut vai uz entuziasma algas pie postkoloniālisma problēmām un risinājumiem. Varbūt noder arī šis mans, mehāniķa, postkoloniālisma pētniecības īsa pārskata tulkojums. I.L.)

Krievijas reetnizācija: krievu, ukraiņu un baltkrievu pastāvēšanas leģitimitāte. Vladislavs Guļevičs. (Krievu impēristi no Ukrainas kritizē Merjamā, Kriviju un Galindas zemi)

(Izlasiet šo rakstu un sapratīsit, ka pēdējie Krievijas patrioti, izrādās, ir izsūtīti uz “tuvējo aizrobežu” sociālistisko iekarojumu nosargāšanai. Nopietnāk sakot, rakstā ir runa par Krievijas impērijas vēdergraizēm, ko pati izraisījusi, aizgūtnēm ierijot svešas tautas. “Ar prātu Krieviju nesaprast”, un varētu jau nelikties ne zinis, ja mēs nebūtu viena no tām tuvajām. Šajā apvērsto stāvokļu un vērtību pasaulē Latvijai nu ir uzkrauti it kā bijušas koloniālvalsts pienākumi, latviski nerunājošie kolonisti dumpojas, kaut uz “neetniska pamata” (pusebreju tracināti), tomēr, kā rāda notikumi, ir visai gatavi īsti krieviskam pitona apkampienam. Der izlasīt, varbūt tiekam tuvāk skaidrībai. Kam ir kāds jēdzīgāks “krievvalodīgais”, iedodiet tam saites uz rakstu originālā; tās ir beigās. I.L.)

07.02.12

Kad 1991.gadā Kijeva, Minska un Maskava izlēma ar vienu vēzienu atmest padomju mantojumu, diez vai viņi varēja paredzēt, ka pēc desmit gadiem Ukrainā, Baltkrievijā un Krievijā sāksies reetnizācijas procesi (savas etniskās piederības pārskatīšana), kas noliedz krievu, ukraiņu un baltkrievu pastāvēšanas leģitimitāti.

Voldemāra Krustiņa un Daces Kokarevičas saruna ar diriģentu Ivaru Cinkusu.

(Gluži manas domas, izņemot pārmetumus par Visu Latvijai taktiku. Ir jānostiprina Latvijas pamati un nākotnes izredzes visos veidos. Jāpāriet no, atvainojiet, debilas stīvēšanās ap Latvijas latvisku vai krievisku nākotni un par politkorektumu saukta varas gļēvuma pie konsekventas mērķtiecīgas, vienlaikus viscaur labvēlīgas tautu vienojošas rīcības, un bērnu mācīšanas latviešu valodā referendums būtu bijis viens no soļiem, ja ne apmautie latvieši, kas pastāvēja malā. Tā stīvēšanas ir kā virves vilkšanas sacīkstes, it kā mēs dzīvotu vairāk kā 20 gadus atpakaļ. Katrs pretimnākšanas solis nekaunībai ir nekauņas panākums; ir jāatsien tas virves gals pie Latvijas pamatu klints.

Par to, ka lietas izšķirs tieši katra mūsu iekšējais attīstības līmenis un spēks, protams, jā – mums vēl ir jāatvemj verdziskums, liekulīgums, bezgodīgums, alkatīgums, melīgums, izvairīgums, kirhenšteinisms, latčekistisms, vanderstūlisms utml. un jākopj latviskums, tāds, ka pasaulei prieks. I.L.)

 Latvijas Avīze, 06.02.2012

V. Krustiņš: – Jūs televīzijas pārraidē “Sastrēgumstunda” izteicāt trāpīgu viedokli par referenduma izraisīšanu: tam nav ne pamata, ne iemesla. Uz to nebija ko atbildēt ne Elksniņam, ne citiem uzaicinātajiem.

I. Cinkuss: – Man bija žēl Saeimas deputāta Elksniņa, jo ne jau viņam personīgi nebija ko teikt, bet gan visai viņa partijai – “Saskaņas centram”, kas tagad mēģina kaut kā izlīst no situācijas jeb stūra, kur paši sevi iedzinuši.

– Kas būs nākamajā dienā pēc referenduma? Un – aiznākamajā? Vai pietiek ar to, ka cilvēki jutīsies apliecinājuši: mēs runājam un runāsim latviešu valodā?

– Nedomāju, ka cilvēkiem, kuri ies un balsos pret grozījumiem Satversmē, pret krievu valodu kā valsts valodu, būtu vajadzīgs kāds apliecinājums sev. Piedalīšos referendumā ne jau tāpēc, lai sev apliecinātu to, kas ir pašsaprotams. Referendums nekādā gadījumā nav, lai pašapliecinātos. Šajā situācijā svarīgs ir vēstījums starptautiskajai sabiedrībai ārpus Latvijas – ka miljons, kas varētu nobalsot pret likuma grozījumiem, ir būtisks spēks. Aicinu visus iet un parādīt, ka esam miljons, kas balso pret.

Bijušās padomju valstis: Kaujas lauks par globālo pārsvaru. Riks Rozoffs

(Tā nu gan būtu liela netaisnība, ja izrādītos, ka Riks Rozoffs nesaņem algu no Kremļa. Viņa nostaļģija pēc Krievijas impērijas “unikālās misijas pasaulē” ir acīmredzama. Tas ir pētnieciskais žurnālists, organizācijas StopNATO international vadītājs, dzīvo Čikāgā, raksta galvenokārt Kanādas “Global Research”, biežs ziedotājs “Global Research”. Tomēr es tulkoju, tērējot laiku un acis, jo svētīgi ir paskatīties ar cita acīm. Labi zinot, ka arī nekrievisks globālisms var sagraut mazo “puķu dārziņu” Latviju, ja paši neturamies. I.L.)

Stop NATO, 2009.gada 23.novembris, Global Research, 2009.gada 23.novembris

Eiropa, kas apvienota Eiropas Savienībā un īpaši NATO ietvaros, kopā ar ASV pildot Eirāzijas un pasaules uzraudzības plānu galveno daļu, var būt pietiekami stipras, lai apvaldītu, norobežotu un pieaugoši pretstāvētu Krievijai, bet tām nevar būt ļauts komandēt citu neatkarīgu ārpolitiku, īpaši attiecībā uz Krieviju un Vidējiem Austrumiem. NATO Eiropas sabiedrotajiem būtu jāpalīdz Vašingtonai novērst “visbīstamākā scenārija … lielas Ķīnas, Krievijas un varbūt Irānas koalīcijas” kāda ir ieskicēta Šanhajas Sadarbības organizācijā, rašanos.

Māra Zālīte: Būsim pret valsti apdraudošām provokācijām

2012. gada 27. janvāris

Referendums būs. Notiks. Tas ir labi. Cimds ir nomests, un Latvijai uzticamo pilsoņu goda lieta ir cimdu pacelt. Piedalīties un balsot pret vēl dziļāku sabiedrības nošķirtību, pret tālāku segregāciju, jo tieši pie tā novestu divas valsts valodas Latvijā. Galīgā konsekvencē divvalodība novestu pie valsts integritātes zuduma un latviešu valodas pakāpeniskas izspiešanas no vienīgās telpas visā plašajā pasaulē, kur tai ir iespēja pastāvēt un attīstīties.

Kapitālisms jāsalāpa, Bretonvūdas sistēmas izgāšanās, Occupy kustība uzvar. V.Vīķe-Freiberga, Mihels Hosudovskis, Jozefs Štiglics

(Pārspīlējot, varētu varbūt teikt, ka patreizējais kapitālisms ir monetāri militārs gangsteru fosīlisms. Kā Latvijas laivelei noturēties šajā okeānā? Manuprāt, jāaizdrīvē caurumi (likumdošana un tiesībsardzība), jāsalabo kompass (valsts mērķi), jāizārstē kapteinis (Valsts prezidents un Ministru kabinets), jāsataisa stūre (ministriju mērķtiecīgums un izdarīgums), jāsapelna kārtīgam dzinējam vai kārtīgām burām (uzņēmējdarbība), un tad tā vairs nav laivele un vairs nav tik svarīgi, cik okeāns plašs. Tas, protams, nenozīmē dzelzs aizkaru – okeāna viļņus tas nenobaidīs. Esmu te salicis triju autoru domas par sabiedriskās iekārtas krīzi. Vairu Vīķi-Freibergu pazīstam, vēl ir dažādi vērtēts pakreiss ekonomikas padomnieks Michel Chossudovsky, kas netaupa “ļoti stipru tabaku” – daudz vairāk slikta par rietumiem nepateiksim, un 2001.gada Nobeļa prēmijas ekonomikā laureāts Jozefs Štiglics)