Vakarvējš kad brāļu kapos žūžo,
Klusi čukstot: varoņi te dus,
Latviet, atceries, ka tu vēl dzīvo!
Gādā, lai tavs zobens nesarūs!
Meži mūsu dziesmu lepni atšalc,
Svešs ir mūsu zemei iebrucēju bars.
Un es zvēru Tev, Tu latvju zeme.
Plīvos atkal karogs sarkanbalts!
Anda Rožukalne, Valdis Krebs (mediju tīklu vizualizācija)
Latvijā daudzi neuzticas politiķiem, bet tic medijiem. Tomēr starp abiem navlielas atšķirības: mediji ciešām saiknēm ir saistīti ar politiķiem.
Mediju un politikas saiknes izskaidro vairākas problēmas Latvijas mediju sistēmā — īso neatkarīgu mediju sarakstu, objektīvas žurnālistikas nelielo īpatsvaru, partejiski angažētu mediju veidošanos, preses brīvības līmeņa krišanos. Politiskā vide radījusi paklausīgu mediju “mākoni”, kas piesedz patiesību.
Par simbolisku samaksu sniedzam Latvijas atlatviskošanas eksperta kursu pakalpojumu.
Zinātniskā metode – jēdzienu reinterpretācija.
Visādas savienības, apvienības, frontes u.tml. sabiedriskas organizācijas, kas it kā radītas, lai uzlabotu mūsu valsti, tās iedzīvotāju stāvokli, pastāvīgi cieš neveiksmes. Kāpēc? Tāpēc, ka tās neko konkrētu nepiedāvā. Lozungi: taisnības, tiesību un vēl nez kā cita atjaunošana, Latvieti – nepadodies! u.c. konkrētā situācija nav neko sološas nākotnes vīzijas.
Varneši – valsts varu sagrābusī un uzurpējusī kliķe – arī neko konkrētu nepiedāvā, kā tikai brīvību – liberālismu – kampt un rīt katram pēc savām spējām un sabiedrībā ieņemamā stāvokļa. Taču pūlim, kas apdzīvo Latviju, ar tādu “atjaunoto” brīvību pagaidām pietiek.
Diemžēl katra tāda “atjaunotās” brīvības diena paātrināti mazina latviešu kā tautas nākotnes dienu skaitu. Jau tagad nākas dzirdēt, ka šī valsts ir kļūda un ka nav nemaz tādas latviešu tautas. Vai šī izrādīsies taisnība un latvieši viens otram vairs neko nenozīmē?
Kas varētu notikt, ja Baltijas valstīs tādu vai citādu iemeslu dēļ pavērstos nelabvēlīgā virzienā, – šādu jautājumu portālā “Lrytas.lt” centies analizēt lietuviešu aizsardzības politikas eksperts Aleksandrs Matonis.
Balstoties uz ilggadējiem novērojumiem par Krievijas, Lietuvas un NATO bruņoto spēku dislokāciju, bruņojumu un stratēģisko plānošanu, viņš aplūko vairākus teorētiskus notikumu attīstības scenārijus, norādot, ka šādas vīzijas, pat tad, ja tās izrādītos neprecīzas vai pat maldīgas, dažkārt palīdz vieglāk pieņemt stratēģiski svarīgus lēmumus, no kuriem vēlāk varētu izrādīties atkarīgs nākamo paaudžu liktenis.
Pēc Maskavas un Tbilisi militārās sadursmes 2008.gada augustā arī transatlantiskās telpas politiķiem būtiski mainījis viedoklis par iespējamu lokālu konfliktu starp Krieviju un vēl kādu atsevišķu valsti, raksta Matonis. Maskavas lēmumi par jauna bruņojuma dislocēšanu Kaļiņingradas apgabalā liek izvērtēt arī hipotētiska militārā konflikta scenāriju starp NATO un Krieviju Baltijas reģionā.
(Tas ir visai amizanti, kā Putins cenšas uztiept citām valstīm savus grēkus, tomēr vienlaikus viņš piedāvā mums sinepes, ko pasmērēt mūsu Krievijas piektajai kolonai zem astes. I.L.)
2012-02-27
“Московскиe новости”
…
Bieži tiek runāts – cilvēka tiesības ir prioritāras attiecībā pret valsts suverenitāti. Nešaubīgi, tā tas ir – noziegumi pret cilvēci ir jāsoda starptautiskā tiesā. Bet, kad šo stāvokli izmantojot, viegli tiek mazināta valsts suverenitāte, kad cilvēktiesības tiek sargātas no ārpuses un izlases kārtībā – un kad “aizsardzības” procesā tiek mīdītas kājām ļaužu masu tādas pat tiesības, tostarp pašas pamata un svētākās – tiesības uz dzīvību – tad runa ir nevis par cildenu lietu, bet par elementāru demagoģiju.
(Autors, apkopojot ziņas par arheoloģiskām liecībam, apstiprina Tamaza V. Gamkrelidzes un Vjačeslava V. Ivanova teoriju par indoeiropiešu pirmdzimteni dienvidos no Kaukāza. “…nav nevienas dienvidu zonas indoirāņu kultūras, kura būtu veidojusies ziemeļu “stepes” kultūru ietekmē. Šo cilšu etnoģenēzi ir ietekmējušas, galvenokārt, migrācijas platuma grādos, kas notikušas plaša reģiona ietvaros, kas ietver Sīriju, Austrumanatoliju, Irānu, Margiānu, Baktriju un Indostānu.” “…agrākie kompleksi, kas atspoguļo pirmindoeiropiešu vienību, ir 7.g.t.pr.Kr. Divupes ziemeļu apmetnes… ” Varbūt ir vērts palūkoties arī šumeru rakstos, piem., http://tencinu.wordpress.com/2009/11/04/enmerkars-un-en-suhgir-ana-enmerkars-un-arattas-valdnieks-divi-sumeru-miti/
(Vai Latvija ir valsts, vai Eiropas vai kāda tās reģiona pavalsts, pat tas nav tik svarīgi kā – vai latviešiem pietiekami dziļi piemīt visai tautai kopīga ideoloģija, skaidri mērķi. Ja Latvija aktīvi nestūrē uz koptu nacionālu valsti vai kaut nacionālu pavalsti, tai nav jēga pastāvēt, un tai ir jāpadodas ar visām ķeskām kādai rietumu federācijai. Laimīgi nelaimīgā kārtā Latvija ir jau līdz īkstīm globālo finanšu un tirgus tīklos, tā ka atliek vien pielāgoties, uzturot kaut cik mērķtiecīgu izveicību. Runa te ir par valsts ideoloģiju, galveno attīstības vektoru, galveno prioritāti. Pirmkārt, ir jākļūst imūniem pret vērtību, jēdzienu, tostarp latviskuma un nacionālisma noziedzīgiem viltojumiem un apmelojumiem. Tad ir jāpārrauga visa nacionālisma telpa. Grozies kā gribi, vienā pusē globālisms, otrā – krievu imperiālisms. Etnofutūrisms ar to nodarbojas, varbūt latviskais etnofutūrisma variants var būt piemērots kā valsts ideoloģija, ja vien ar to nepadarām mūsu kultūras mantojumu par bleķi. Nejūtu sevī filosofu, bet, manuprāt, šis raksts ir galvenokārt par, autoresprāt, udmurtu etniskuma, brīva no koloniālā uzslāņojuma, utopiskumu. Pliki materiālistiski jau tā sanāk, bet varbūt ir vērts apdomāt, cik dziļi udmurti izjūt (“Tagad runa ir par jauniem paņēmieniem, par seniem paņēmieniem, kādi pastāv uz šīs zemes, zeme tos glabā, kaut kādu informāciju. Un šī informācija palīdz cilvēkiem nākotnē atklāt savas spējas.” “Tas, kas ir “jāattīra” un “jāatdzemdina”, nav nekas cits kā kolektīva esamība, būtiskums, kas etniskuma “nesējiem” paredz kopējas kolektīvās “uzvedības” iezīmes.”) to, ko kaimiņu tjurku tengristi sauc par kolektīvo virsapziņu (http://tencinu.wordpress.com/2008/08/27/tengrisms-un-cilveka-attistiba-aikrivosapkins-ajina/), Vernadskis par noosfēru, latvieši varbūt par tautas dvēseli, kas sasniedz debesis, piemēram, Dziesmu svētku kopkorī. Ja lasot rodas iespaids par udmurtu etnofutūristu “radikālismu”, pārdomājiet pašas Kardinskas sniegtos citātus “Udmurti nevar ar kaut kādu spēka paņēmienu uztiept savu, udmurtisko, nē, tie enerģētiski… viņi ieies kā enerģētiskas izpausmes. Udmurti spēj dot, neko neprasot pretī.” “Udmurti ir ļoti arhaiska tauta, tā ir kā izraktenis, kas atklāts un izvilkts gaismā. Tomēr viņiem šeit ir neomulīgi, jo šajā pasaulē nemitīgi … viss tiek pārdots, nemitīgi ir jāmelo, ir jāizliekas. Udmurtiem tas nepatīk, tas viņiem ir svešs… Bet no otras puses, nauda, preces-naudas attiecības, egoisms, ļaunums – tas kaut kad izzudīs. Tad ir jāizzūd visam šīs negatīvās informācijas pamatam. Udmurtiem šādas informācijas nav visai daudz, viņi ir saglabājuši bezļauna attieksmi pret apkārtējo pasauli, iecietīgumu. Es vispār nezinu iecietīgākus cilvēkus par udmurtiem.”. I.L.)
Autore: Svetlana Vladlena meita Kardinska, filosofijas zinātņu doktore, Udmurtijas Valsts universitātes socioloģijas un filosofijas fakultātes kultūras filosofijas un socioloģijas profesore.
(Pētījums veikts ar D. un K.Makarturu fonda atbalstu)
Rakstā tiek aplūkota etniskuma diskursa īpatnība etnofutūrisma aspektā. Etnofutūrisma jēdziena galējo pamatu atpazīšana veicina etniskuma psīholoģizācijas, objektivizēta “arhetipa” un “psīhotipa” statusa piešķiršanas etniskai īstenībai mehānismu noskaidrošanu. Tas ļauj pētīt etnocentriskas etniskuma izpratnes atjaunošanās veidus globalizācijas tendenču kontekstā.
(Vai Latvija ir valsts, vai Eiropas vai kāda tās reģiona pavalsts, pat tas nav tik svarīgi kā – vai latviešiem pietiekami dziļi piemīt visai tautai kopīga ideoloģija, skaidri mērķi. Ja Latvija aktīvi nestūrē uz koptu nacionālu valsti vai kaut nacionālu pavalsti, tai nav jēga pastāvēt, un tai ir jāpadodas ar visām ķeskām kādai rietumu federācijai. Laimīgi nelaimīgā kārtā Latvija ir jau līdz īkstīm globālo finanšu un tirgus tīklos, tā ka atliek vien pielāgoties, uzturot kaut cik mērķtiecīgu izveicību. Runa te ir par valsts ideoloģiju, galveno attīstības vektoru, galveno prioritāti. Pirmkārt, ir jākļūst imūniem pret vērtību, jēdzienu, tostarp latviskuma un nacionālisma noziedzīgiem viltojumiem un apmelojumiem. Tad ir jāpārrauga visa nacionālisma telpa. Grozies kā gribi, vienā pusē globālisms, otrā – krievu imperiālisms. Etnofutūrisms ar to nodarbojas, varbūt latviskais etnofutūrisma variants var būt piemērots kā valsts ideoloģija, ja vien ar to nepadarām mūsu kultūras mantojumu par bleķi. Te ir igauņu etnofutūrisma manifests. I.L.)
1.
Jauno somu-ugru mākslinieku, rakstnieku, muzikantu u.c. etnofutūrisma konference notika 1994.gada 5-9.maijā Tartu. Ar šo notikumu tika atzīmēta Igaunijas Kostabi biedrības 5.gadadiena.
Uz etnofutūrisma dienām Tartu tika uzaicināti udmurti, komi, mari, karēļi, līvi, erzja, sāmi, ungāri un verieši, seto – kopā apmēram 100 viesi.
Viņiem Tartu ir pazīstama un zīmīga tikšanās vieta, jo šejienes universitāte Krievijas impērijas somu-ugru tautām jau izsenis ir kalpojusi par tikšanās vietu un nākotnes cerību avotu.
Šo dienu mērķis bija iepazīstināt jaunos somu-ugru māksliniekus un rakstniekus ar etnofutūrismu, izmantojot runas, filmas, izstādes, dziesmas un biedrošanos.
Pēdējā konferences diena tika pilnībā veltīta etno-futūristismam un kopdarbības plānošanai.
(Autors nenosauc, viņaprāt, vēlamāko variantu, bet sauc latviešu pašnoteikšanās tiesības par fobiju izpausmi. Tomēr paldies par analīzi. Lasītāju vēstures saglabāšanai pieliku arī komentārus, nelabojot rakstības kļūdas. Šajā ziņā varam būt droši, ka ne vien Latvijas nelojālo iedzīvotāju, bet arī Krievijas slepeno dienestu tīmeklī un sociālajos tīklos rakstītie komentāri no “Jāņa”, “Kristapa”, “Arta”, “Dainas” utt. kļūs arvien grūtāk atšķirami. KRIEVU PAVASARA 1.PAKĀPES ZAUDĒJUMU KAČĀS UZ NEPILSOŅU NEMIERIEM. ATPAZĪSIM MUSINĀTĀJUS, IMPORTA NEMIERNIEKUS UN PASMIESIMIES. I.L.)
DELFI, 15. februāris 2012 12:48
1. Etniskā spriedze sabiedrībā ir mīts. Tā parādās tikai tad, kad to inspirē politiķi. Ja sabiedrību aplūko kā piramīdu, tās pamatā ir vienkāršie pilsoņi, otrajā līmenī – 10% aktīvie pilsoņi (sabiedrība), sabiedriskās organizācijas un plašsaziņas līdzekļi, trešajā līmenī – politiskā elite, spriedze manāma lielākoties tieši politiķu un plašsaziņas līdzekļu līmenī. Šobrīd Latvijā darbojas latviešu un krievu politiskā elite. Vienai ir sabiedriski ekonomisko procesu vadības sviras, bet otrai, atrodoties ilgstošā opozīcijā, tādu nav. Tāda pati aina parādās, pētot plašsaziņas līdzekļu darbību Latvijā. Pastāv divas informatīvās telpas. Tāpēc problēmas risinājumu jāmeklē tieši politiskās elites un plašsaziņas līdzekļu līmeņos.
(Vai Latvija ir valsts, vai Eiropas vai kāda tās reģiona pavalsts, pat tas nav tik svarīgi kā – vai latviešiem pietiekami dziļi piemīt visai tautai kopīga ideoloģija, skaidri mērķi. Ja Latvija aktīvi nestūrē uz koptu nacionālu valsti vai kaut nacionālu pavalsti, tai nav jēga pastāvēt, un tai ir jāpadodas ar visām ķeskām kādai rietumu federācijai. Laimīgi nelaimīgā kārtā Latvija ir jau līdz īkstīm globālo finanšu un tirgus tīklos, tā ka atliek vien pielāgoties, uzturot kaut cik mērķtiecīgu izveicību. Runa te ir par valsts ideoloģiju, galveno attīstības vektoru, galveno prioritāti. Pirmkārt, ir jākļūst imūniem pret vērtību, jēdzienu, tostarp latviskuma un nacionālisma noziedzīgiem viltojumiem un apmelojumiem. Tad ir jāpārrauga visa nacionālisma telpa. Grozies kā gribi, vienā pusē globālisms, otrā – krievu imperiālisms. Etnofutūrisms ar to nodarbojas, varbūt latviskais etnofutūrisma variants var būt piemērots kā valsts ideoloģija, ja vien ar to nepadarām mūsu kultūras mantojumu par bleķi. Un sekojošajā tekstā ir fragmenti no kādas čuvašu filosofijas zinātņu aspirantes disertācijas autoreferāta, ko izvēlējos kā daudzmaz aprakstošu. (Atsakos spriest par dialektiku un postpostmodernismu.) Ir plašs literatūras krievu valodā saraksts. Tulkojums noteikti varētu būt labāks, bet ieinteresēšanai tas var noderēt. I.L.)
…
Pirmkārt, tās ir mūsdienu sociokulturālās vajadzības, kurās, atbildot uz globalizācijas un vesternizācijas norisēm, rodas tieksmes nostiprināt lokālās un reģionālās kultūras. Tas ir saistīts ar nepieciešamību saglabāt etnokulturālo identitāti. Continue reading
(Šā referāta beigās esmu pievienojis tajā neiekļautu līdzīga nosaukuma raksta nodaļu saturu. ““Bet varenākais ierocis, kādu tur rokās un īstenībā ik dienas laiž darbā imperiālisms pret kolektīvu nepakļaušanos, ir kultūras bumba. Kultūras bumbas mērķis ir iznīdēt tautas ticību saviem vārdiem, savai valodai, savai videi, savam cīņu mantojumam, savai vienotībai, savām spējām, un galu galā sev pašiem. Tā liek tām savu pagātni redzēt kā novārtā pamestu nesasniegumu zemi, un tā liek tām būt atturīgām pret šo tuksnesi. Tā liek tām vēlēties pielīdzināties tam, kas ir vairāk attālināts no sevis; piemēram, citu tautu valodām, nevis savai. Tā liek tām identificēties ar to, kas ir pagrimis un noliedzošs, visiem tiem spēkiem, kas apturēs šo tautu dzīves pavasari. Tā iedēstīs pat nopietnas šaubas par cīņas morālo gaismu.” Jirgens atrod šo līdzību ar bumbu kā īpaši piemērotu veidu, kā raksturot latviešu pieredzi: “Vairāk kā 60 gadus Latvijas vietējie iedzīvotāji ir izturējuši šīs ‘kultūras bumbas’ ietekmes kā uzbrukumu latviešu pasaules uzskatam ar aprēķinu ‘satriekt prātu’ līdz padevībai. Šā kara lauks bija valodas joma. Plašākos un šaurākos jēdzienos valoda kalpo kā atslēga gan ieslodzījumam, gan brīvībai. No tā izriet, ka valodai ir fundamentāla loma pretošanās cīņā pret psiholoģisku kolonizāciju un latviešu identitātes un pasaules uzskata apstiprināšanā.”“)
Kārlis Račevskis, Prof. , ASV, Ohaijo pavalsts universitāte
Domai, ka Baltijas valstis varētu uzskatīt par bijušās Padomju Savienības kolonijām, ir bijis savāds liktenis: pilnīgi nepieņemama dažiem, pati par sevi saprotama citiem, tā visbiežāk bijusi ignorēta vai uzskatīta par nesvarīgu. It sevišķi uzkrīt tas, ka šī tēma gandrīz nekad netiek skarta postkoloniālo studiju laukā. Pavirši pārskatot plašo literatūru, kas šodien veido šo lauku, varam ātri konstatēt, ka netiek minētas nedz Baltijas valstis, nedz pat Padomju Savienība. Kā to mums atgādina Violeta Kelertas, “kaut gan daudz ir ticis rakstīts par postkoloniālisma dažādām vietām un paveidiem, tā impērija, kas bija Padomju Savienība, ir maz bijusi apspriesta no šāda viedokļa”1. Viens ievērojams izņēmums šai neievērībai ir pavisam nesens raksts, kas parādījās Ziemeļamerikas moderno valodu profesoru pazīstamajā žurnālā PMLA. Speciālists koloniālisma jautājumos Makalisteras universitātes profesors Dēvids Čioni Mōrs konstatē divus, acīmredzot pretrunīgus, apstākļus. Tā viņš atrod, “vispirms, cik ārkārtīgi postkoloniālas ir sabiedrības, kas ietilpa bijušā Padomju Savienībā, un, otrkārt, cik ārkārtīgi maz uzmanības tiek piegriezts šim apstāklim”. D.Č.Mōrs tālāk izsaka domu, ka “vajadzētu būt skaidrībai, ka postkoloniālisma apzīmējums un viss, kas ar to saistās, – valoda, ekonomika, politika, pretestība, atbrīvošana un tās paģiras – būtu pavisam dabīgi attiecināms uz Krievijas vai padomju kontrolei pakļautām teritorijām pēc 1989. un 1991. gada, tāpat kā tas bija attiecināms uz Dienvidāziju pēc 1947. gada vai Āfriku pēc 1958. gada”. Tāpēc D.Č.Mōram sevišķi uzkrītoša šķiet divu veidu klusēšana: klusums postkoloniālisma studiju laukā par bijušo Padomju Savienību un Padomju Savienības vēstures speciālistu izvairīšanās apskatīt šo pasaules vēstures daļu postkoloniālisma jēdziena gaismā2.
(Izlasiet šo rakstu un sapratīsit, ka pēdējie Krievijas patrioti, izrādās, ir izsūtīti uz “tuvējo aizrobežu” sociālistisko iekarojumu nosargāšanai. Nopietnāk sakot, rakstā ir runa par Krievijas impērijas vēdergraizēm, ko pati izraisījusi, aizgūtnēm ierijot svešas tautas. “Ar prātu Krieviju nesaprast”, un varētu jau nelikties ne zinis, ja mēs nebūtu viena no tām tuvajām. Šajā apvērsto stāvokļu un vērtību pasaulē Latvijai nu ir uzkrauti it kā bijušas koloniālvalsts pienākumi, latviski nerunājošie kolonisti dumpojas, kaut uz “neetniska pamata” (pusebreju tracināti), tomēr, kā rāda notikumi, ir visai gatavi īsti krieviskam pitona apkampienam. Der izlasīt, varbūt tiekam tuvāk skaidrībai. Kam ir kāds jēdzīgāks “krievvalodīgais”, iedodiet tam saites uz rakstu originālā; tās ir beigās. I.L.)
07.02.12
Kad 1991.gadā Kijeva, Minska un Maskava izlēma ar vienu vēzienu atmest padomju mantojumu, diez vai viņi varēja paredzēt, ka pēc desmit gadiem Ukrainā, Baltkrievijā un Krievijā sāksies reetnizācijas procesi (savas etniskās piederības pārskatīšana), kas noliedz krievu, ukraiņu un baltkrievu pastāvēšanas leģitimitāti.
(Gluži manas domas, izņemot pārmetumus par Visu Latvijai taktiku. Ir jānostiprina Latvijas pamati un nākotnes izredzes visos veidos. Jāpāriet no, atvainojiet, debilas stīvēšanās ap Latvijas latvisku vai krievisku nākotni un par politkorektumu saukta varas gļēvuma pie konsekventas mērķtiecīgas, vienlaikus viscaur labvēlīgas tautu vienojošas rīcības, un bērnu mācīšanas latviešu valodā referendums būtu bijis viens no soļiem, ja ne apmautie latvieši, kas pastāvēja malā. Tā stīvēšanas ir kā virves vilkšanas sacīkstes, it kā mēs dzīvotu vairāk kā 20 gadus atpakaļ. Katrs pretimnākšanas solis nekaunībai ir nekauņas panākums; ir jāatsien tas virves gals pie Latvijas pamatu klints.
Par to, ka lietas izšķirs tieši katra mūsu iekšējais attīstības līmenis un spēks, protams, jā – mums vēl ir jāatvemj verdziskums, liekulīgums, bezgodīgums, alkatīgums, melīgums, izvairīgums, kirhenšteinisms, latčekistisms, vanderstūlisms utml. un jākopj latviskums, tāds, ka pasaulei prieks. I.L.)
Latvijas Avīze, 06.02.2012
V. Krustiņš: – Jūs televīzijas pārraidē “Sastrēgumstunda” izteicāt trāpīgu viedokli par referenduma izraisīšanu: tam nav ne pamata, ne iemesla. Uz to nebija ko atbildēt ne Elksniņam, ne citiem uzaicinātajiem.
I. Cinkuss: – Man bija žēl Saeimas deputāta Elksniņa, jo ne jau viņam personīgi nebija ko teikt, bet gan visai viņa partijai – “Saskaņas centram”, kas tagad mēģina kaut kā izlīst no situācijas jeb stūra, kur paši sevi iedzinuši.
– Kas būs nākamajā dienā pēc referenduma? Un – aiznākamajā? Vai pietiek ar to, ka cilvēki jutīsies apliecinājuši: mēs runājam un runāsim latviešu valodā?
– Nedomāju, ka cilvēkiem, kuri ies un balsos pret grozījumiem Satversmē, pret krievu valodu kā valsts valodu, būtu vajadzīgs kāds apliecinājums sev. Piedalīšos referendumā ne jau tāpēc, lai sev apliecinātu to, kas ir pašsaprotams. Referendums nekādā gadījumā nav, lai pašapliecinātos. Šajā situācijā svarīgs ir vēstījums starptautiskajai sabiedrībai ārpus Latvijas – ka miljons, kas varētu nobalsot pret likuma grozījumiem, ir būtisks spēks. Aicinu visus iet un parādīt, ka esam miljons, kas balso pret.
(Tā nu gan būtu liela netaisnība, ja izrādītos, ka Riks Rozoffs nesaņem algu no Kremļa. Viņa nostaļģija pēc Krievijas impērijas “unikālās misijas pasaulē” ir acīmredzama. Tas ir pētnieciskais žurnālists, organizācijas StopNATO international vadītājs, dzīvo Čikāgā, raksta galvenokārt Kanādas “Global Research”, biežs ziedotājs “Global Research”. Tomēr es tulkoju, tērējot laiku un acis, jo svētīgi ir paskatīties ar cita acīm. Labi zinot, ka arī nekrievisks globālisms var sagraut mazo “puķu dārziņu” Latviju, ja paši neturamies. I.L.)
Stop NATO, 2009.gada 23.novembris, Global Research, 2009.gada 23.novembris
Eiropa, kas apvienota Eiropas Savienībā un īpaši NATO ietvaros, kopā ar ASV pildot Eirāzijas un pasaules uzraudzības plānu galveno daļu, var būt pietiekami stipras, lai apvaldītu, norobežotu un pieaugoši pretstāvētu Krievijai, bet tām nevar būt ļauts komandēt citu neatkarīgu ārpolitiku, īpaši attiecībā uz Krieviju un Vidējiem Austrumiem. NATO Eiropas sabiedrotajiem būtu jāpalīdz Vašingtonai novērst “visbīstamākā scenārija … lielas Ķīnas, Krievijas un varbūt Irānas koalīcijas” kāda ir ieskicēta Šanhajas Sadarbības organizācijā, rašanos.
(Pārspīlējot, varētu varbūt teikt, ka patreizējais kapitālisms ir monetāri militārs gangsteru fosīlisms. Kā Latvijas laivelei noturēties šajā okeānā? Manuprāt, jāaizdrīvē caurumi (likumdošana un tiesībsardzība), jāsalabo kompass (valsts mērķi), jāizārstē kapteinis (Valsts prezidents un Ministru kabinets), jāsataisa stūre (ministriju mērķtiecīgums un izdarīgums), jāsapelna kārtīgam dzinējam vai kārtīgām burām (uzņēmējdarbība), un tad tā vairs nav laivele un vairs nav tik svarīgi, cik okeāns plašs. Tas, protams, nenozīmē dzelzs aizkaru – okeāna viļņus tas nenobaidīs. Esmu te salicis triju autoru domas par sabiedriskās iekārtas krīzi. Vairu Vīķi-Freibergu pazīstam, vēl ir dažādi vērtēts pakreiss ekonomikas padomnieks Michel Chossudovsky, kas netaupa “ļoti stipru tabaku” – daudz vairāk slikta par rietumiem nepateiksim, un 2001.gada Nobeļa prēmijas ekonomikā laureāts Jozefs Štiglics)
(Tā kā patētisks priekšvēlēšanu uzsaukums, tā kā bažīgi norādījumi krievu teritoriālās negausības seku pieklusināšanai. Ja aiz “unikālās misijas” atpazīstam Krievijas invazīvo ekspansionismu (“Valsts, kurā pastāvīgi ir norisinājies savstarpējas pierašanas, savstarpējas iespiešanās (проникновения, invāzijas), tautu sajaukšanās ģimenes, draudzības, darba attiecību līmenī process… Milzīgu teritoriju apguve, kas caurstrāvo visu Krievijas vēsturi…”) un aiz “unikālās metodes” – kaunīgi noliegto kolonizēto tautu pārkrievošanu (“ir jāsasaista krievu armēņus, krievu azerbaidžāņus, krievu vāciešus, krievu tatārus…”) jeb asimilāciju, tad raksts ir pat ļoti interesants daudzos aspektos, īpaši salīdzinot koloniālimpērijas ķezas ar Latvijas (pērtais nepērto nes) krievu un pārkrievoto cilvēku integrācijas nelūgtajām grūtībām. Ir gan te pilnīgi nekaunīga Krievijā sen iznīcinātu tautu kā daudznāciju valsts pierādījuma pieminēšana. Atcerēsimies kaut tuvos kaimiņus – somugru ingerus, votus, vepsus, kuru zemēs tagad klīst pusnodzērušies “saliedētie” integrātori un integrētie. Bet te ir arī norādījumi, kurus vajadzētu ar lieliem burtiem krāsot uz Saskaņas Centra biroja sienām, Plinera un Cilēviča autiņiem (“tam, kas iebrauc reģionos ar citām kultūras, vēsturiskajām tradīcijām, ir ar cieņu jāattiecas pret vietējām paražām. … Katrai citādai – neadekvātai, agresīvai, izaicinošai, necienīgai – uzvedībai ir jāsastopas ar atbilstošu likumīgu, bet cietu reakciju un pirmkārt no varas orgānu puses, kuri šodien bieži vienkārši ir bezdarbīgi… Nedrīkst pieļaut, ka pie mums rastos noslēgti, nošķirti nacionālie anklāvi, kādos bieži darbojas nevis likumi, bet dažāda veida “uzskati”… elementāra prasība cilvēkiem, kuri vēlas dzīvot un strādāt Krievijā, ir to gatavība apgūt mūsu kultūru un valodu.”). Trekninājumi ir Putina. Beigās ir arī oriģinālais teksts krieviski. I.L.)
(Nav jau gan vientiesīgie puiši, ko intervējis autors. Citēju kādu komentāru: “Pagarais Metuzāla rakstiņš par čekas darbinieku un aģentu dzīvi šodienas Latvijā, manuprāt, virspusējs ir tādā nozīmē, ka nepieskaras pašam galvenajam – ārvalstu izlūku darbībai mūsu brīvvalstī. Vai tiešām netiek pirkti un apmaksāti bijušo aģentu un čekistu pakalpojumi Krieviju interesējošos projektos? Vai kaimiņvalsts spēj kontrolēt mūsu partiju finanses, cik lielā mērā? Cik lielā mērā un kā tas iespaido valsti kopumā? Kādi informācijas virzieni, kas nozīmīgi ārvalstniekiem un kuros darbojas ārvalstu aģenti? Vai tikai krievu? Par ko nemitīgi runāja un žēlojās Lembergs? Ko Latvijai nozīmē Soross, kāda ir viņa ietekme ekonomikā, politikā? Sfēra, kurā valda klusums.
(Egils Levits nu gan ir vīrs, kura katrā vārdā der ieklausīties)
22.12.2011 Māris Antonevičs, Latvijas Avīze
Kādu nākamo gadu tiesību jomā redz jurists, Eiropas Savienības tiesas tiesnesis Egils Levits?
( Izlasiet pārtulkotos dokumentus un uzminiet, kas ir Ušakovs, kurš kā vai nu algots vai nealgots valsts valodas nelietošanas sodu eksperts (“50 latu vietā parādās koridors 25-50 latu. (tas ir, vairs neizdosies sodīt ar 10 latiem)»), krievu partiju kopīgās vēlēšanu taktikas saskaņotājs ar Krievijas vēstniecību (“vēlamāks ir «olu sadalīšanas pa dažādiem groziem» variants – tas ir, atsevišķi «Saskaņas centra» un PCTVL saraksti uz 2009.gada Eiroparlamenta vēlēšanām. Jo pat ar vienotu sarakstu 30% sasniegšana nav reāla”) un Krievu pasaules nostiprināšanas un paplašināšanas bīdītājs (“Mēs neteoretizēsim, kā saglabāt krievu pasauli. Mēs to jau saglabājam un vairosim tālāk.”), redzams, ne reti sūta materiālus Krievijas vēstniecībai. Nē, vārdus “saskaņa” un “integrācija” te neatradīsim. Nezinu, kas dokumentus ir publicējis, bet labi, ka zinām Ušakova hobijus. Ja lasāt krieviski, skat. saitēs:
http://www.kompromat.lv/item.php?docid=readn&id=7148
http://www.kompromat.lv/item.php?docid=readn&id=7114
I.L.)
Ušakova sarakstes noslēpumi: vēlēšanu taktika (раскладки) tiek saskaņota ar Krievijas vēstnieku Vešņakovu (skat. dokumentu).
(Ja kāds satiek Urbanoviču vai Ušakovu, iesakiet šo izlasīt. Ja nu viņi, saskaņas un cilvēktiesību iedibināšanā paguruši, tiešām nezin… Domājams, Maskava viņiem neatteiks, un Eiropa jau tad arī. I.L.)
Valodas politikas Pasaules Kongress
Barselona, 16-20.04.2002
PĒCIMPERIĀLISMA VALODU STĀVOKĻI: BALTIJAS VALSTIS
“… politika, kas ir labvēlīga pret bijušo koloniālo jeb impērisko varu.”
- bezideālu valsts ar naudas alkatību kā vērtības surogātu;
- bezmērķīgas plakanas demokrātijas caurumaini procesuāla republika;
- nelikumīgā imigrācijā kropļots iedzīvotāju sastāvs;
- okupācijas laikā kropļota likumīgās tautas apziņa;
- īpaši pēcatmodas gados kropļota likumpaklausība un tiesiskā apziņa;
- īpaši pēcatmodas gados – pelnīšanas apziņas nomaiņa ar naudas dabūšanu;
- brīvā tirgus mīta aizsegā kropļota konkurence tautsaimniecībā;
- bremzējoša darba likumdošana un trula ierēdniecības darba apmaksas sistēma;
- galīgi neskaidra valsts drošības dienestu darbība, ja ne saspēle starp Rietumu un Krievijas slepenajiem dienestiem Latvijas drošības
dienestos;
- labi vai slikti, bet būtiski neatkarības ārēji ierobežojumi, kas un kā tendences ir vismaz skaidri jāzin;
- visa iepriekšējā rezultāts – glābjams vai neglābjams demogrāfiskais stāvoklis.
- 4. Atmodas ideoloģijas izvērsums;
- patiesi integrējušos pilsoņu no vienas puses un neintegrējošos pilsoņu un nepilsoņu laimes ideāla, vērtību pētījums;
- valsts mērķu pētījums un izstrāde;
- nepārvaramo ierobežojumu un to tendenču pētījums un izstrāde;
- iespējamo valsts mērķu izstrāde, ņemot vērā ierobežojumus;
- dinamiskas, tas ir, pastāvīgi pieregulējamas “online” stratēģijas, taktikas un paņēmienu izstrāde.
“18. novembris, mūsu valsts svētki, gaišais laiks tumšā rudenī, kad izkaram karogus, piespraužam sarkanbaltsarkanas lentītes un okupācijas muzeja sienu izrotājam ar plakātu “Es mīlu Latviju!”. Ko mēs ar to domājam? Es mīlu Latvijas zemi? Es mīlu Latvijas valsti? Reizēm cilvēki uzsver šo nošķīrumu starp zemi un valsti, ko mīlēt. Par to jāteic, ka mīlēt Latvijas zemi – mīlīgo dabu, maigos kalnus un lejas, skaistos mežus, jūru un upes – nav nekas jauns. Mīlestība uz zemi izskan dainās, klasiķu dzejā un dziesmās. Latvijas zemi tauta drīkstēja mīlēt vācu, zviedru, poļu un krievu cara laikos. Pat padomju gados tas nebija liegts. Jaunais, neparastais, pat neticamais ir iespēja mīlēt Latvijas valsti. Kaut vai runāt par savu valsti, kur mēs latviešu valodu varam paturēt par vienīgo valsts valodu; kur latvieši ar citām tautām var veidot attiecības kā brīvi cilvēki ar brīviem cilvēkiem; kur mēs varam ievēlēt savu Saeimu un varam to arī atlaist; kur varam domāt, lasīt, rakstīt un runāt nebaidoties; kur varam ticēt un lūgt Dievu ar brīvu sirdsapziņu. Mūsu vēstures daudzajos gadsimtos iespēja mīlēt Latvijas valsti ir bijusi tikai nepilnus piecdesmit gadus. Uz to tiecās visas latvju atmodas. Par to cīnījās Brīvības cīņu kareivji. Par to paši stāvējām barikādēs.
Žēlastība jums un miers no Dieva mūsu Tēva un Kunga Jēzus Kristus!
Lasījums no pravieša Ecehiēla grāmatas 36.nodaļas:
“Es jums piešķiršu jaunu garu; Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi. Es jums došu Savu Garu un jūs vadīšu, ka jūs staigāsit Manos likumos un sargāsit un pildīsit Manas tiesas. Tad jūs dzīvosit tanī zemē, ko Es devu jūsu tēviem, un jūs būsit Mana tauta, un Es būšu jūsu Dievs.” (Ecehiēla 36:26-28)
Dieva mīļotie karavīri un visi, kas šodien svinat Lāčplēša dienu! No sirds sveicu jūs visus šeit Rīgas Domā, mūsu tautas svētvietā šajā mūsu tautai tik nozīmīgajā dienā! Es jūs visus sveicu ar Dieva vārdu, kas mums dots tieši šai dienai. Tas ir Vārds, kas saskaņā ar Hernhūtes brāļu tradīciju katrai gada dienai tiek izlozēts. Un šajā gadā 11. novembrī mums apcerei un stiprinājumam dots vārds no pravieša Ecehiēla grāmatas, kur Dievs saka: “Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu,” un tālāk seko Dieva apsolījums: “Tad jūs paliksiet un dzīvosiet tai zemē, ko Es devu jūsu tēviem.”
(Tas ir par Krieviju 20.gadsimta deviņdesmitajos gados un tad, kad Ķīna vēl nebija pilnīgi ieskrējusies un tad, kad vēl pār mums nebija nobrukusi globālā finansu piramīdu kundzība. Autors ir ar asu mēli, no krievu nekonformistiem – gads Lefortovā, cīņa par saprāta klātbūtni krievu karā Ičkerijā. Tulkoju un iesaku lasīt tāpēc, ka Latvijas sabiedrības kājas aug no tās pašas vietas, varbūt vienīgi LPSR čekisti, lasi – pirmatnējā kapitāla uzkrājēji (lasi – salaupītāji), ir izmanīgāki. Mums klāt vēl nāk padomju, lasi – Krievijas, sociālistiskie iekarojumi Latvijā, lasi – pārkrievošana, rietumu liekulīgās demokrātijas eksperimenti Latvijā ar krievu genocīdu un pārkrievošanu tik tikko izdzīvojušās pamattautas izturības robežu, lielāka globālu finanšu piramīdu ietekme. Vienīgais, ar ko Latvijas neatkarībai vajadzētu būt bijušai izpaustai, būtu bijusi Latvija kā latviešu tautas un kultūras mājas, bet – paši zināt. I.L.)
Tik ļoti pie mums (Krievijā) izplatīto ilūziju par tirgus revolūcijas automātiski nestu ekonomisku panākumu (skat. Larisu Pijaševu un Vasiliju Seļuņinu) jau 1981.gadā visspilgtāk pasludināja Lehs Valensa; paziņojot: “Mēs padarīsim Poliju par otru Japānu”. Tagad, dabiski, par to labāk paklusē, kaut Polijai salīdzinājumā ar mums ir virkne sociokulturālu un ģeopolitisku priekšrocību.
(Nu jau maz būs tādu, kas šādu dokumentu uzskatīs par iespējamu, tomēr tieši tā ir bijis. Lai apjaustu mūsu tagadnes “bekgraundu” tādi ir jālasa un nepajokam jāpadomā. Tagad tik vienkārši psihenē neiebāzīs. Bet esam ambulatori saņēmuši pretlikumpaklausības poti postčekistu un Godmaņa izpildījumā, attautošanas poti komisāra Van der Stūla izpildījumā. Tagad pietiek, ka ir vērā ņemama daļa skolotāju, kam patriotismu ieaudzināt jau par vēlu, un galvenais, ģimenēs arī nav spoži. Bet kliedzošu pretrunu jau vēl ir vai cik. Iedomājieties trakomāju, kur trakie beidzot ir apjautuši savu demokrātisko vairākumu un par ārstiem ievēlējuši sevi. Iedomājieties Jēzus nāvi. Iedomājieties Atmodu, kur baiļu narkozē aizmeties degradācijas pumpurs uzplaukst alkatības narkozē. Iedomājieties tautu, kurai ir iestāstīts, ka tās bojāeja nodrošinās cilvēktiesību uzvaru. I.L.)
PSKP CK (Vispārējā npdaļa, 1.sektors)
Padomju Savienības Komunistiskā Partija. CENTRĀLĀ KOMITEJA
PILN. SLEPENI
ĪPAŠĀ MAPE
(Nedomāju, ka izcila lasāmviela, bet vēstures liecība, pie kam ļoti vērtīgi lasīt, turot prātā 1989. gada 1.decembri (http://tencinusarunas.wordpress.com/2011/08/23/aukstais-kars-latvija-pec-molotova-ribentropa-slepena-liguma-teheranas-jaltas-potsdamas-un-maltas-slepenas-vienosanas-jeb-%e2%80%93-latvijas-neatkaribas-isa-pavada/), kad Gorbačovs devās Maltā lūgt aizdevumu no “pretinieka”, jo PSRS ideoloģiskā, represīvā un saimnieciskā iekārta bija piebeigusi pati sevi. Man šķiet, ka galvenais valsts noslēpums, ko “nelokāmi pašaizliedzīgi” no savas tautas un pasaules sargāja KGB, bija PSRS sabrukums. Dod, Dievs no tā mācīties. I.L.)
__________________________________
PSRS VALSTS DROŠĪBAS {2 neizlasāmi uzraksti} 12
KOMITEJA Īpaši svarīgi {un divas slīpas svītras}
19.2.86 № 321-Č/OV
Maskava
PSKP CK
Biedram Gorbačovam M.S.
(Somijas un krievu padomju impērijas kopīgu Lielās Oktobra revolūcijas gadadienas svinību plānošana, “ņemot vērā somu intereses” un impērijas sabrukuma nojautu gaismā varētu šķist visai šizofrēniska, bet štempelis “Pilnīgi slepeni” skaidri atklāj visuresošā un neizsīkstošā KGB pakalpojuma klātbūtni tajā visā; arī šajā tekstā ir jālasa “austrumnieciskie” zemteksti, piemēram, “viesnīcu pakalpojumi”. Tagad krievu imperiālistisko pretenziju un revanšisma sadarbība ar Latviju, “ņemot vērā latviešu intereses” vēl vairāk pelnīti izklausītos kā ņirgāšanās; notiek izvērsts krievu valodas un propagandas karš Latvijā, dažiem “Latrossijā”, zem “rietumnieciskās” “demokrātijas” aizsega un spiediena uz Latviju, iespējams, Krievijas pielabināšanai. PDF skat. http://bukovsky-archives.net/pdfs/sovter75/sovter75-r.html I.L.)
_________________________________________
Visu zemju proletārieši, savienojieties!
Padomju Savienības Komunistiskā Partija. CENTRĀLĀ KOMITEJA
№ Ct-34/6c
{kreisajā malā brīdinājums: Jāatgriež PSKP CK (Visparējā daļa, 11 (?) sektors) 4 mēnešu laikā no saņemšanas dienas. (PSKP CK Sekretariāta 1976.g.17.jūnija lēmums, tālāk 12 nesalasāmi burti)}
Izraksts no PSKP CK Sekretariāta 1986.gada 30,decembra sēdes protokola № 34
PSRS Valsts drošības komitejas (b.Andropova) 1980.gada 9.decembra ziņojums № 2576-A
Uzdot PSKP CK organizatoriskā-partijas darba un propagandas nodaļām palīdzēt PSKP Karačajevas-Čerkesijas apgabala komitejai uzlabot organizatoriskā-partijas un audzināšanas darbu iedzīvotājos atbilstoši PSRS Valsts drošības komitejas (b.Andropova) ziņojumam un ņemot vērā domu apmaiņu, kas notikusi CK Sekretariāta sēdē.
CK SEKRETĀRS /paraksts: M.Suslovs/
Diena.lv, 2011. gada 20. oktobris 11:55
Šveices Cīrihes universitātes speciālisti veikuši 43 tūkstošu transnacionālo korporāciju sakaru matemātisko analīzi un nonākuši pie secinājuma, ka pār pasauli valda viena gigantiska „superkorporācija”, kuras rokās atrodas globālās ekonomikas vadības sviras, raksta Newsru.com, atsaucoties uz izdevumu New Scientist.
Continue reading
Edvīns Šnore, Latvijas Okupācijas Muzeja biedrības Vēstures un zinātnes komisijas loceklis. Komisijas atklāta vēstule Kultūras ministrei
7.septembris 2011 09:41
Š.g. augustā LR Kultūras ministrija nodeva sabiedriskai apspriešanai “Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādņu (2012-2018)” projektu. Šajā dokumentā cita starpā skaidrotas PSRS okupācijas sekas un piedāvāta okupācijas laikā Latvijā ieceļojošo PSRS pilsoņu statusa definīcija:
“Ilglaicīgie imigranti – bijušās PSRS pilsoņi, kas nonāca Latvijā okupācijas laikā, ilgstoši dzīvo valstī un nav ieguvuši Latvijas pilsonību – Lisabonas līguma kontekstā ir imigranti.” (1)
Turpinājumā teikts:
“Latvijā, tāpat kā citās Eiropas valstīs, ir imigranti, par kuru iekļaušanos Latvijas sabiedrībā rūpēties ir valsts pienākums. Ja līdz šim tika pieņemts, ka “imigrantu identitātes” saglabāšanās ir īslaicīgs fenomens, tad arvien vairāk Eiropas valstīm nākas apzināties, ka segregētas grupas var dzīvot savā “paralēlā pasaulē” vairāku paaudžu garumā. Latvija šai ziņā nav unikāla. Līdzīgi kā citās Eiropas valstīs, vairums imigrantu šeit ieradās 20. gadsimta 50. – 80. gados.”
Uzskatām, ka mēģinājums pielīdzināt okupācijas režīma noziedzīgo kolonizācijas politiku Rietumeiropas imigrācijas politikai 50. – 80. gados, mūsuprāt, ir klaja PSRS okupācijas un tās radīto seku trivializācija.
Continue reading
Kaspars Druvaskalns, Šveices Federālā Tehnoloģiju institūta Cīrihē maģistrs drošības politikā un krīzes menedžmentā
Delfi, 09. septembris 2011 05:06
Nacionālā drošība ir valsts un sabiedrības īstenotu, vienotu, mērķtiecīgu pasākumu rezultātā sasniegts stāvoklis, kurā ir garantēta valsts neatkarība, tās konstitucionālā iekārta un teritoriālā integritāte, sabiedrības brīvas attīstības perspektīva, labklājība un stabilitāte. Nacionālās drošības garantēšana ir valsts pamatpienākums.
Tie ir pamatpostulāti, kas definēti Nacionālās drošības likumā[1], un tie uzliek valstij pienākumu izstrādāt un īstenot atbilstošu, visaptverošu drošības politiku.
Taču startam drīzumā gaidāmajās Saeimas ārkārtas vēlēšanās pieteikušos partiju “Vienotības”, Zatlera reformu partijas, “Saskaņas centra”, “Visu Latvijai!”-TB/LNNK, Zaļo un Zemnieku savienības, Šlesera reformu partijas-LPP/LC, “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” programmu analīze diemžēl liecina, ka tajās nav ietvertas pamatotas un visaptverošas drošības politikas iezīmes.
Los Angeles Times, 1989.gada 11.novembris
Buša-Gorbačova galotņu tikšanās Maltā. Buša-Gorbačova tikšanās sniedz prezidentam Bušam lielisku izdevību no jauna apstiprināt Amerikas neatzīšanas politiku attiecībā uz Baltijas valstu padomju okupāciju. Tā ir arī Amerikas iespēja panākt neatzīšanas politikas secinājumu, un tieši – ka Igaunijas, Latvijas un Lietuvas neatkarība ir jāatjauno.
Prezidentam Bušam decembra konference ir jāizmanto, lai panāktu Baltijas valstu padomju okupācijas diplomātisku atrisinājumu, par precedentu ņemot Austrijas pieredzi, kā tika izvests padomju karaspēks, un visas Baltijas valstis atgūst savu neitrālu neatkarīgu valstu stāvokli.http://articles.latimes.com/1989-11-11/local/me-916_1_baltic-states-bush-gorbachev-meeting-bush-gorbachev-summit
Gan Vācijas kanclere Angela Merkele, gan Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons ir jau norādījuši, ka multikulturālisms ir cietis neveiksmi; Kamerons ir arī iestājies par stingrāku nacionālo identitāti Apvienotajā Karalistē, lai novērstu cilvēku pievēršanos ekstrēmismam. Francijas prezidents Sarkozī: “Mēs līdz šim esam vairāk rūpējušies par iebraucēja identitāti un nepietiekami par tās valsts identitāti, kurā viņš ieradies”. Latvijā joprojām aktīvi darbojas spēki, kas pūlas graut latvisko vidi un “apvienot” tautu uz krievu valodas pamata, maskējoties aiz viltus eiropejiskuma, demokrātisma, cilvēktiesībām. Tomēr ar multikulturālisma noliegumu vien cauri netiksim, tas ir jāpāraug kvalitatīvi.
Vismaz kopš Ādi Šankaras (Advaita Vedantas virzītājs Adi Shankara (788 – 820.g.), arī Śaṅkara Bhagavatpādācārya un Ādi Śaṅkarācārya) indieši runā par šo pasauli kā par bezpretstatu (skat., piem., Svami Nitjasvarupanandas skaidrojumu http://tencinu.wordpress.com/2011/05/24/par-astonkartkropla-dziesmu-astavakra-samhita-ashtavakra-samhita-ashtavakra-gita-ashtavakra-geeta-svami-nitjasvarupananda/ ) mācību vidi, kur nepastāv “patika” un “nepatika”, kur cilvēki nejaucas citu dzīvēs, bet cildenā līdzjutībā ļauj katram piedzīvot mācību punus, vien neuzbāzīgi padaloties pieredzētajā cits ar citu. Runā par tādu (holistisku – no grieķu ὂλος holos – viss, nedalāmais, veselums, kopums) pasauli, kurā nevar savrupi pastāvēt atsevišķas veselā daļas, kurā daļu var aplūkot tikai tās attiecībā ar nedalāmo veselumu.
Arī rāmais latviešu dainu cilvēks pieņem “kas ir, tas ir”, nezaudējot sirds saskaņas izjūtu ar Dievišķo, dabu, darbu un cilvēkiem, un lepnumu (ne lepnību) par savu izaugsmi.
(Aiztecējuši jau daudzu gadu ūdeņi; kas zina, par ko tie runā tagad, bet šie teksti, manuprāt, ir jāsaglabā un jāpēta katram, kurš mēģina kaut cik saprast. Pielaboju dažas pieturas zīmes, komentārus pārkopēju 1:1. I.L.)
„Kampēju brālības” ieraksti – atšifrējums
TVNET 2008. g. 21. aprīlī, 07:55
Šis ir 1999. gada 17. maija (pēc dalībnieku izteikumiem secinātais datums) tā sauktās Kampēju brālības sanāksmes „protokols”, par kura eksistenci un nonākšanu atklātībā varam pateikties kāda ne tik ļoti lojāla „grupas” dalībnieka veiktam diktofona ierakstam. Šis „protokols”, kura lielāko daļu šodien publicējam, jau vismaz kopš pagājušā gada vasaras ir LR Prokuratūras rīcībā, bet šā gada 16. aprīlī Drošības policija izlēma – šīs sarunas „nesatur norādi, ka ir noticis noziedzīgs nodarījums”.
Šā gada 17. un 18. jūnijā Rīgā, Latvijas Zinātņu akadēmijā notiks starptautiskā konference „Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā”. Konferences organizatori* – Eiropas Parlamenta deputāte prof. Inese Vaidere (ETP grupa) un Latvijas Okupācijas izpētes biedrība (LOIB). Uz konferenci ir aicināti virkne zinātnieku un ekspertu – Eiropas Parlamenta deputāti, zinātnieki no Polijas, Lietuvas, Igaunijas, Gruzijas, Vācijas un Somijas, kā arī Latvijas ekonomisti, vēsturnieki, vides zinību un militārās jomas speciālisti un eksperti – lai iepazītos ar gadu gaitā veiktajiem pētījumiem un secinājumiem par padomju okupācijas ietekmi uz Baltijas un citu valstu tautsaimniecību un vidi. Konference tiek organizēta ar Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā un Eiropas Parlamenta informācijas biroja atbalstu.
Konferences pirmajā dienā būs iespēja iepazīties ar vismaz 7 valstu viedokli par PSRS nodarītajiem sociālekonomiskiem zaudējumiem viņu valstīs. Bet otrā dienā tiks lasīti referāti par padomju okupācijas ietekmi uz vidi, kā arī ilgi slēptie fakti par padomju militāri rūpnieciskā kompleksa radītajām dziļajām sekām mūsdienu tautsaimniecībā un vidē.
Continue reading
(Saruna ar domājošu cilvēku. Nepavisam neaicinu akli sekot Jurkānam, īpaši tāpēc, ka ne jau nejauši ir noklusēta Krievija. Tomēr padomāsim. Vislabāk kaites atrod ienteresētas pretējās puses ap mums. I.L.
Kāds asprātīgs komentārs Delfos: ALLA, 09.04.2011 11:00
Latvijā dzīvo ļoti daudz kosmopolītiski (t.sk.prokrieviski) noskaņotu indivīdu, kas dēvē sevi par latviešiem. Jautā viņiem ko gribi, viņi atbalsta te liberālismu, te konservatīvismu, te sociālismu, bet atbildē vienmēr ietverts zemteksts – tāda valsts Latvija nevienam nav vajadzīga. Citi cilvēciņi, kas nemāk tik glumi izteikties, atbalsta katram tuvākās nostādnes, bet zemteksts ta paliek! Tā ka nav ko gari muldēt, patiesībā intervija varēja būt pavisam strupa:
Terzens: Vai O.Stepanovam ir vajadzīga tāda valsts – Latvija?
Jurkāns: Nē!
Terzens: Paldies par inerviju!)
09. aprīlis 2011 00:35
(..) – Tā kā uzņemat mani elegantā birojā tieši Vecrīgas sirdī, nevaru neiesākt sarunu ar trafareto jautājumu – ko jūs tagad darāt? Katrā ziņā var manīt – lai arī no politikas it kā esat jau sen aizgājis, tomēr plašsaziņas līdzekļi par jums joprojām interesējas
-Strādāju nozarē, ko dēvē par tranzītu un loģistiku – esmu šīs jomas Baltijas asociācijas valdes priekšsēdētājs. Patlaban šajā nozarē valda karš un šajā karā uzvarētāji ir tikai advokāti. Nozare tostarp noasiņo. Lai gan kopumā tā ir vairāk nekā nopietna, jo valsts budžetā nodrošina aptuveni četrpadsmit procentus no visa ienākuma. Ja savulaik pasaulei centāmies iestāstīt, ka mūsu derīgais izraktenis ir mūsu ģeogrāfija, tad tagad tas varētu būt tieši šī nozare. Bet, kā jau teicu, visi turpina savā starpā karot,
Sakām Latvijas neatkarība, nojaušam slepenus līgumus virknē Molotovs-Rībentrops, Teherāna, Jalta, Potsdama …
(Citāts no šī raksta: “Tas, kā darbojas saprāts, ir visai mīklaina lieta. Bet ja runājam par pārvaldību pietiekami izvērsti, tad saprāta klātbūtne ir vismaz noslēgtas sistēmas projektēšanas un izveidošanas posmos. Daļā sistēmu saprāts ir klātesošs arī pārvaldības norisē: zaudējot intelektu (izpildīgi “maļot” uzdoto procesu – I.L.), sistēmas zaudē pārvaldību lielākā vai mazākā mērā.”.
Apsveicu katru valsts pārvaldes darbinieku, kurš izlasījis un izpētījis šo rakstu. Aprakstītās filosofiski-matemātiskās teorijas galvenā «persona» ir sarežģītas sabiedriskas sistēmas, piemēram, tautas mērķi un tās mijiedarbība ar to ietverošu vidi.
(Tautu daudzveidība ar to kultūrām, valodām, mentalitātēm, izdzīvošanas pieredzēm ir vērtības, un šī sabiedriskā daudzveidība tāpat kā bioloģiskā daudzveidība, dabiski, ir jāsargā. Un to var izdarīt, pirmkārt, sargājot un pašiem uzturot mājīgu jeb ekoloģisku nacionālo vidi. Pretējais – valodu un svešas valsts ekspansija ir baisi ieroči, ļaunprātīga cilvēktiesību un demokrātijas izmantošana. Kaut pasaules dabiskais saprāts uzvarētu. I.L.)
(Šī grāmata – baltu vēstures restaurācijas mēģinājums – noteikti nav bruņota vispārpieņemtām dogmām, tā balstās gan uz senseniem rakstītiem avotiem, gan arheologu un vēsturnieku pētījumiem, gan uz noslēpumainām zināšanām – viedību jeb viešumu, gan uz minējumiem. Daudz kas, kā jau vienmēr, precizēsies jaunu atklājumu gaismā, īpaši, atšifrējot arvien vairāk senos tekstus, droši vien ir pamats apspriest jēdzienu balti un protobalti saturu, tomēr te ir rodams ļoti daudz vērtīgu ziņu, pieņēmumu un nepierādāmu apgalvojumu, ko biju ilgi meklējis citās grāmatās. Te ir tikai pats grāmatas sākums iepazīstināšanai, pārējās sadaļas varat lasīt adresē http://www.iveta.lv/gramata/open.htm vai nokraut adresē http://uploadingit.com/d/GXFBYRFMVDR8RIHJ . I.L.)
Tie ir 3 stāsti 46 pastāstos ar 96 ilustrācijām un pierādījumiem par minētajā laikā pastāvējušo baltu civilizāciju, tās ciltīm un tautām, izzušanas laiku, cēloņiem un sekām, par saglabājušajām baltu relikta tautām, par mūsdienu Eiropas tautu izcelsmi. Pirmā publikācija.
(Par barikādēm vajag atcerēties, prasīt, uzzināt un teikt tālāk. Un raksts, kuru lasīsit, ir viens no daudziem, kas jāzin. Manā uztverē tās dienas bija vai vienīgās, kad Rīga bija brīva. Atceros lieliskos lauciniekus – krietnus vīrus, atceros šaušanas kārtas, kuru skaņa skrēja apkārt caur ielām tā, ka nevarēja saprast no kurienes. Atceros to jocīgo sajūtu šaušanas laikā, kad sirds notirpst tā, ka, šķiet, vairs nemaz nav, un savādi gaišo skatu acīs. Atceros sieviņu, kas gāja ar krītu un zīmēja krustus vīriem uz drēbēm, kuru pats tā kā kaunīgi dzēsu nost, tā kā ne. Atceros arī savu vietu neatradušu pilsētnieku virtenes, kas bezgalīgi spraucās caur kontrolpunktiem, padarot mūsu sargāšanu visai apšaubāmu. Māra radio operācijā piedalījos tikai kā nesējs. Ar kaunu jāatzīstas, ka piedalīties rakstā minētajā fotogrāfēšanas akcijā noraustījos. Ja man vaicātu, vai esmu pārliecināts, ka neviens no rakstā minētajiem nebija čekas kalps, es neesmu drošs. Atzīstos, ka neuzskatu šodienas Latvijas ačgārno “eliti” par barikāžu cienīgu. Esmu pat atteicies no pretendēšanas uz dalībnieka medaļu. Un tomēr – jācīnās ir un tieši tagad un ik dienas ikkatram ir jāaizstāv latviešu valoda, tautas vara – lai Latvija reiz tomēr kļūst par latviešu mājām. I.L.)
***
Mani kopš bērnu dienām radi, draugi un paziņas sauc par Māri, kaut arī pasē rakstīts Voldemārs Kārlis Markuss. Darbošanās barikādēs manā dzīvē uzradās negaidīti.
(Vērts izlasīt. Piebildīšu tomēr, ka pēdējais intelektuāļu izgājiens uz politiskās skatuves bija tie citādi cienījamie zinātnieki, kuri pirms Tautas partijas pēdējā triumfa vēlēšanās to daiļi slavēja, masu saziņas līdzekļos “izsakot savu neatkarīgo viedokli”. Jā, tauta gaidīja un gaida vīrus un sievas, “kas kaut ko var”. Toreiz izrādījās, ka pat tādi var pārdoties pavisam necienīgā krāpšanā. Kā nekā komunisma karjeras skola turas ilgi.
Kas ir noteicošais Latvijas valstī pēc PSRS un LPSR sabrukuma, ko saucam par Atmodu? Jā jā, nauda, kuras iegūšanai nav sakara nedz ar intelektuālo pienesumu, ne krietnu darbu, pat ne ar godīgu mantojumu. Galvenais sākumā bija slepenam lokam domāta informācija par to, cik tālu nekaunībā un laupīšanā viņi (un tikai viņi) drīkst iet, un slepenas operatīvas darbības iemaņas. Un tad īsti intelektuāļi steberē, nepilnvērtīgi paēduši, jo ir jāizvelk bērni un mazbērni, bet “veiksminieki”, arī visu varu pārstāvji, ir pārdevuši sirdsapziņu par Jūdas grašiem, un tautas “masa” sitas vai nost, līdz glābjas Īrijā, vai arī izblēda kredītus, ko nevar celt.
Un kas tad ir ar mūsu varām? No jauna ir nākusi klāt viltusdemokrātija un viltus cilvēktiesības, kas ir labas nišas; no komunisma palikusi ir spēja slepus blēdīties tā, ka velnam bail, un esam teicamnieki latviešu tautas tiesību pašnoliegšanā. Un esam labi nojautuši un nedrīkstam iepīkstēties, pirmkārt jau sabiedrības zinātnieki, ka visu varu mērķis ir nodrošināt tautas ilgtspēju savā vienīgajā zemītē. Tas nu noteikti neatmaksājas un ar zinātnieku klusu piekrišanu tiks aplamāts bezmaz par fašismu. Kur tad radīsies cerīgi intelektuāļi, kas zina tautas mērķus, var un dara, – kam var uzticēties?
Vai esam kaut ko mācījušies? Vai aug īsti intelektuāļi, kas nav kaunu maizē apēduši? I.L.)
Latvijas intelektuālais fiasko |
| Ar Stratēģiskās analīzes komisijas priekšsēdētāju Robertu Ķīli sarunājas Arnis Rītups |
| ( Fragments)
Rīgas Laiks: Pirms vairākiem gadiem tu runāji par to, ka te tādā vispārīgā līmenī ir šausmīgi maz ideju politikā. Bija Eiropas Savienība un NATO, bija nacionālas valsts ideja un kaut kāds opozicionārisms pret tiem, kas šobrīd valda. Vai tagad ideoloģiskajā līmenī ideju ir vairāk vai mazāk? Roberts Ķīlis: (Klusē.) Nē, nav. RL: Joprojām ir trīs idejas? Ķīlis: Kādas trīs? Kur trīs? Es domāju, ka ļoti nopietni konceptuāli idejiskā līmenī ideju vispār nav. RL: Tātad vēlēšanās nenotiks spēkošanās starp idejām, jo ideju vienkārši nav? Ķīlis: Tādā ļoti konceptuālā līmenī, jā. Iedomājies, kam būtu jābūt bijis notikušamies – mēs ilgtermiņa stratēģiju taisījām trīs gadus. Vismaz kādam ir jāmēģina kaut kādas alternatīvas. Noteikts ideoloģisks redzējums, ko pilsoņi dara, uz ko balstās ekonomika, radošums ar infrastruktūru, nevis tur ogļu pārkraušana. Tas nozīmē sekas izglītībai, darba tirgum, tas nozīmē sekas nacionālā nozīmē. Tajā brīdī, kad tu man uzdod jautājumu par to, kā Latvijas tauta ievēlē politiķus, tu koncentrē politiskā procesa norises uz šo vēlēšanu aktu. Es neuzskatu, ka tas ir nākotnes politiskā procesa epicentrs, okei. Tādējādi, manuprāt, politiski veselīga sistēma ir tāda, ka tu vari ievēlēt arī idiotus. Jo lēmumu kopums, kas notiekas par politiskajām lietām, idiotu darbības neitralizē. Ja ir daudz lēmumu, ko cilvēki pieņem savās interesēs, savās kolektīvās interesēs bez pārstāvju palīdzības vai ar lokālu pārstāvju palīdzību, tas ir viens solis. Ja ir kaut kādi referendumi, tas ir cits solis. Tādējādi iznāk tā, ka vēlēšanas pie šādas sistēmas nekādā ziņā nekļūst ne par izšķirošu, ne centrālu reprezentativitātes un kolektīvā intelekta piemēru. Ko nozīmē referendumi? Tas nozīmē, ka politiskām partijām ir jākomunicē ar vēlētājiem starplaikos, piemēram, par pensiju sistēmu, jāpasaka savs viedoklis. Lai viņi to varētu pateikt, viņiem ir nepieciešami resursi, tos nevar dabūt, ja naudas knapi pietiek vēlēšanām, tās nepietiks, lai katru referendumu taisītu. RL: Tos birojus taču slēgs tūlīt pēc vēlēšanām. Ķīlis: Tieši tā. Tādēļ, ja tu vairāk liec uz referendumiem, ja tu esi spiests iesaistīties ar pilsoņiem nevis reklāmiskā komunikācijā, bet argumentatīvā komunikācijā, tas pieprasa, lai tu argumentus sagatavotu. Tev vienkārši nepietiks naudas nopirkt televīzijā laiku. RL: Tev ir radies iespaids, ka Latvijas politiskajā sabiedriskajā telpā pastāv argumenti? Ķīlis: Argumentācija pastāv pilnīgā ideju tukšumā. RL: Ar bomi? Ķīlis: Ar bomi var argumentēt, ar ad hominem, ar ad populum. RL: Tas nozīmē, ka ideju trūkuma apstākļos notiek cīņa, nezinot vispār, par ko? Sarunas priekšmetu varētu radīt tikai idejas. Kas ir sarunas priekšmets ideju trūkuma apstākļos? Ķīlis: Personība, situācija, tas, ko dzird, sensorā informācija. Te man liekas zaļš vai tumši zaļš, nu kā… par to jau var runāt… nevar būt dzeltens, nu, tāpēc, ka tu esi gejs, nē, es esmu vecāks, bet man mājās pulkstenis stāv, tāpēc tas ir melns. Argumentēt var arī tādā veidā. Es domāju, ka Latvijas politiskajā sfērā tas arī ir tas, kas ir. Turpina diskutēt par krāsām. To var mazināt, ja parādās kādi, kas to dara citādi. Tu redzi, ka visi ir idioti, bet viens izskatās pēc kaut kā sakarīgāka. RL: Bet kā var izdarīt daudzmaz saprātīgu izvēli apstākļos, kad nav ideju, ir intelektuāls fiasko, kā tu saki, visās vēlēšanu programmās? Ķīlis: Es jau gribēju tev teikt, ka ir kaut kādas citas iespējas, kas balstītas uz veselā saprāta kritērijiem. Es nosaucu vienu partiju, tas nozīmē, ka ir kaut kādi kritēriji, kas man ļauj no veselā saprāta viedokļa salīdzināt un ieraudzīt spektru no mulsuma līdz blefam. Skaidrs, ka mulsums ir labāks nekā blefs. Jo blefodams tu apzināti čakarē cilvēkus, kā pokerā, tu liekuļo, tu domā, ka viņiem patiks to dzirdēt, tu to pasaki, bet nedomā to nopietni. Bet ir kritēriji, un es piedāvāju arī citiem pilsoņiem par tiem padomāt. Tas var neizdoties, tas var izdoties. Tagad iznāk tā, ka mums vēlēšanas ir kaut kāds viens, superkritiski izšķirošs akts. Tu neko nevari paredzēt, kas notiks pēc trim četriem gadiem. Pilnīgi iracionāla darbība. RL: Tu gribētu atstāt iespaidu uz vēlēšanu rezultātiem? Ķīlis: Mani vēlēšanu rezultāts neinteresē. Godīgi, mani neinteresē vēlēšanu rezultāts. Mani interesē tas, lai politiskajā procesā, kurā cilvēki piedalās, parādītos jauni spēles noteikumi. Šī darbība būtu sekmīga tad, ja tā kaut drusku iesāktu jaunu spēles noteikumu, piemēram, lielāku intelekta klātbūtni politiskajā procesā, nu, kā noteikumu, nevis kā labdarību, nevis kā sagadīšanos. Ja tas būtu, es uzskatītu, ka es kā komisijas vadītājs kaut ko esmu izdarījis. Tas nav tik daudz par politiku, cik par pilsoņu sapratni, ka ir vēl kaut kādi pārbaudes akmeņi, kritēriji, lai paši sāktu domāt. Man jau liekas, ka attiecībā uz stratēģiju man ir izdevies drusku sarunu ievirzīt, tā kā ontoloģizēt drusku nākotni, ka tas nav pilnīgs “čau”, ka tur ir kaut kas, kas nav pilnīga migla, ka tur var kaut ko sataustīt. Tā ir tā konstrukcija, protams, bet tā konstrukcija būs lēmumu pieņemšana, saproti, tu sāc rēķināties ar to ontoloģiju, tu, iespējams, sāc mainīt vērtējumus tam, kas tagad notiek. Ja tas ir izdevies, tas man zināmu optimisma devu dod. Tāds šķietami stulbs pasākums, ko viņi tur dirš par tām programmām, nevienu taču tas neinteresē, kaut kādas muļķības un tā tālāk. Ja tas kaut kādiem cilvēkiem liks teikt – nē, nu, davai, mēs tur paprasīsim nākošreiz, padomāsim. RL: Kopiespaids veidojas tāds: ir valsts, kuru pārvalda politiķi, kam konceptuālā un ideoloģiskā līmenī nav ideju. Viņu programmas – labākais, ko viņi šobrīd spēj no sevis izspiest, ir intelektuālas nabadzības apliecinājums. Kā šajā valstī kaut jel kas varētu mainīties uz labu? Ja valda intelektuāla nabadzība, ideju trūkums un tauta nespēj pašorganizēties. Ķīlis: Ir optimistiskā un pesimistiskā atbilde. RL: Iedod abas. Ķīlis: Optimistiskā – it takes time. Tas paņem zināmu laiku. RL: Ir pagājuši divdesmit gadi. Ķīlis: Nu, varbūt nav pieticis. Es varbūt kaut ko pārprotu, bet vai nebija tā, ka tas Mozus viņus tā kā atveda līdz Izraēlai, tad viņi sāka tur pīkstēt, tad viņš atkal aizveda atpakaļ tuksnesī. RL: Viņi jau bija tuvu pie robežas, bet vajadzēja izmest vēl vienu līkumu. Ķīlis: Exactly. Varbūt tas ir optimistiskāk. RL: Vēl jāpastaigājas, varbūt kļūs gudrāki un pieņemsies prātā. Un pesimistiskā atbilde? Ķīlis: Cita valsts. Demontāža. RL: Citas valsts sastāvā? Ķīlis: Tas ir visdrūmākais variants. Valsts turpina pastāvēt tikai kā simbolu kopums, rituālu kopums. Pie pašreizējās pašorganizācijas zemās kapacitātes tas nozīmē zināma feodālisma laikmeta iestāšanos. Lietas tiek kārtotas ar lokālo priekšniecību, rodas feodālās lēņu saimniecības. Ļoti nepatīkama situācija. RL: Tu karotu, ja būtu jākaro? Ķīlis: Par ko? RL: Par Latviju. Ķīlis: Domāju, ka es jau tā kā karoju. Nav jau tikai jāšaudās. Zināmā mērā tu karo kaut kādā ideju laukā, un bieži vien tas ir ļoti liels, idejas tomēr tiek kaut kādā veidā konfrontētas ar tām, kas notiekas citu valstu domu centros. Tas arī ir zināmā mērā kariņš. Es karoju par to, lai man te būtu mājas. http://www.rigaslaiks.lv/Raksts.aspx?year=2010&month=9&article=4 |
«Apollo», redakcija@apollo.lv
Ceturtdiena, 9. decembris (2010)
«Krievijas mafija» ir izplatījusies pa Eiropu un turpina palielināt savas ietekmes sfēras, liecina «Wikileaks» publicētā ASV diplomātu sarakste. Noziedznieki tāpat kā, piemēram, gāze un nafta, ir kļuvuši par Krievijas eksporta preci, ziņo Francijas laikraksts «Le Monde».
(Šie ir Jāņa Kučinska (Jēkabpils) uzskati 2009. gada jūlijā par Latvijas glābšanu.)
Autora brīdinājums. Cienījamie lasītāji! Šis nav izklaidējošs, viegli sakošļājams rakstelis par pikantām varas aizkulišu intrigām vai eksotiskām ekrāna slavenībām. Nemeklējiet tajā arī kādas nervus kutinošas sensācijas. Šis ir samērā garš analītisks apcerējums par dziļākajiem mūsu valsts bankrota cēloņiem un par iespējām mūsu valsti atjaunot uz citiem morāles, vispārēja taisnīguma un labklājības pamatiem.
Maskavas Valsts universitātes profesors filozofs un politologs Aleksandrs Dugins intervijā Lietuvas portālam delfi.lt paudis viedokli, ka Krievija uzskata Baltijas valstis par savām ienaidniecēm, jo, iestājoties NATO, tās izdarīja visu, lai par tādām kļūtu.
Komentējot Krievijas politiku attiecībā pret saviem tuvākajiem kaimiņiem – Baltijas valstīm, Dugins teica: “Krievija tās uzskata par savām ienaidniecēm un īpašu atšķirību starp tām neredz. Tas ir vienots [Krievijas] politiskās elites uzskats, pat liberālās. Lai gan liberāļiem daudzos jautājumos ir atšķirīgs viedoklis nekā konservatīvo pozīcija, pie mums visi atzīstas naidā pret Baltijas republikām un to īstenoto rusofobijas politiku. Turklāt Lietuvu un Latviju bieži jauc.”
“Latvijā un Igaunijā pastāv īsta, neslēpta neonacistiska rusofobija, Lietuvā – ne,” sacīja Krievijas filozofs un piebilda: “Runāt par Baltijas valstīm mums jau ir par vēlu, jo ne tuvākā, ne tālākā perspektīvā mēs tās nepaņemsim. Radikālas nozīmes šīm valstīm mūsu acīs nav.”
Lietuvieši Duginam šķiet daudz simpātiskāki par latviešiem un igauņiem.
“Lietuva – tā ir reāla valsts. Lai gan ļoti maza, bet tā ir reāla valsts. Lietuvieši – tā ir tauta. Latvieši un igauņi manī raisa daudz mazākas simpātijas, tie ir etnosi, kas dzīvojuši vācu pakļautībā. Iespējams, tieši tādēļ lietuvieši cienīgi izturas pret krieviem. Viņi bija liela tauta, kad lielkrievi bija daudz vājāki. Un tas ir cienījams pretinieks un sāncensis. Pret poļiem man ir tāda pati attieksme,” skaidroja Dugins.
Viņš uzskata, ka ar Lietuvu ir vērts veidot daudz ciešākas attiecības, bet atzīst, ka Krievijā “lietuviešus, tāpat kā citu Baltijas valstu pārstāvjus, politiķi ienīst. [Sabiedrības] masām – viņi ir vienaldzīgi.”
Uz jautājumu, vai ir kāda Krievijas politika attiecībā uz Lietuvu, Dugins atbildēja: “Manuprāt, Krievija neveido nekādu politiku. Varas attieksme pret visiem baltiešiem drīzāk ir noliedzoša, bet tauta par viņiem jau ir aizmirsusi.”
Dugins norādīja, ka padomju varas okupācijas nodarīto zaudējumu atlīdzināšana Baltijai ir “pilnīgi izslēgta”, jo Krievijas politiskā elite uzskata, ka “Krievija jau tā divreiz Baltijai deva neatkarību”. Pretenzijas vienam pret otru neko nedos un attiecības šajā jautājumā var būt “vai nu ļoti sliktas, vai vienkārši sliktas”.
Uz žurnālistu jautājumu, vai tiešām attiecības nekad nevarētu būt labas, Dugins atbildēja ar pretjautājumu: “Ko tad Baltija var dot?” un paskaidroja, ka “tā nekad nebūs prokrieviska. Tā būs vai nu ļoti pretkrieviska, vai vienkārši pretkrieviska. Krievijai – vienalga. Tās jau ir NATO dalībvalstis, mēs [Krievija] nevaram tās noturēt. Lietuva, Latvija un Igaunija izdarīja visu, lai kļūtu par absolūtām Krievijas ienaidniecēm. Tās vairs nedrīkst piesaistīt sev uzmanību, ja nu vienīgi uzbrūkot Pleskavas apgabalam, ko patiesībā nepieļaus amerikāņi.”
Profesors arī atzina, ka visu potenciālu, kas Baltijas valstīm bija, lai atriebtos Krievijai, tās jau izmantojušas: “Bet Krievija tagad gaida globālu pārdali. Piemēram, ja ar ASV kaut kas atgadīsies, mēs vēlreiz okupēsim šīs valstis. Tā vai citādi, maigi vai nežēlīgi. Tomēr pagaidām tādas perspektīvas nav un var pat teikt, ka katrs otram atņēma to, ko varēja.”
Par kaut kādu Krievijas rīcību pašlaik Baltijas valstīs Dugins sacīja: “Lietuvā mēs nevaram destabilizēt situāciju, jo tur mums vispār nav nekādu instrumentu. Bet, lai izraisītu kaut kādu nopietnu situāciju Latvijā un Igaunijā, ir instrumenti, un tie jau vairākkārt ir lietoti. Turklāt Krievija atbalstīja un atbalstīs krievu kopienas un kustības Latvijā. Tomēr diezin vai Kremlis uzņemsies nopietni īstenot kaut kādas stingras revolucionāras darbības NATO dalībvalstīs.”
Viņš prognozēja, ka Baltijas valstīs būs “ekonomiska darbošanās, īpašumu uzpirkšana, lai iegūtu kontroli. Bet Krievijas uzņēmēji nav patriotiski – viņi paņem šo īpašumu un strādā savā labā.”
Aleksandrs Dugins ir filozofs, politologs, sociologs, publicists un aktīvists. Viņš ir Maskavas Valsts universitātes profesors, Starptautiskās Eirāzijas kustības līderis. Dugins pārvalda deviņas valodas un sevi dēvē par Krievijas varas ideologu, taču tiek vērtēts kā fašismam tuvu uzskatu pārstāvis.
http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/354192-politologs_krievijas_elite_ienist_baltijas_valstis
(Mazskaitlīga tauta savā valstī ar nepanesamu agresīvas un ekspansīvas kaimiņvalsts ietekmi un ar sabiedrotajiem, kam pirmkārt rūp nomierināt agresoru, tam izdabājot.
Apdraudēta, genocīda novājināta un bojāta tauta, ko labākā starptautiskās sabiedrības daļa izmanto kā buferi, kā vidi agresīvu kolonistu pieradināšanai.
Starptautiskās tiesības, kas tikai demonstrē labo labo gribu un spēku iegūst tikai, kad izdevīgas spēka valstīm un grupējumiem.
Ko iesākt? – I.L.)
Maldīgi cerot glābt un pārveidot PSRS agonējošo politisko un ekonomisko sistēmu, kārtējā Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (PSKP CK) plēnumā 1985. gada aprīlī un PSKP 27. kongresā 1986. gadā kompartijas vadītāji pasludināja jauno pārbūves un pārkārtošanās politiku. Partijas vadība bija spiesta atzīt, ka valsts atrodas pirmskrīzes stāvoklī.1 Līdz ar to arī Latvijā radās un pakāpeniski pieauga neformālo grupu un kustību darbības iespējas, un ar laiku to prasības pēc PSRS iekārtas demokratizācijas pārauga prasībā pēc pilnīgas Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas. Continue reading
Igaunijas slepenpolicija „KaPo” jau 2006. gadā brīdināja cilvēkus, kas apmeklē Krieviju, ka turienes slepenie dienesti mēģina savervēt aģentus. Pat ar brutālām metodēm.
Kafejnīca „Nostaļģija” pie Līvu laukuma jau ilgu laiku ir „tehnisku iemeslu” slēgta. Šī ir viena no vietām, kur Igaunijas nodevējs Simms tikās ar Krievijas nelegāli, izlūku, kurš spēlēja spāņu uzņēmēja lomu.
Continue reading
Lielbritānijā bāzētā un visā pasaulē populārā nedēļas žurnāla The Economist redaktora vietnieks un Centrālās un Austrumeiropas korespondents Edvards Lūkass no sākta gala ir dedzīgs neatkarīgās Latvijas atbalstītājs, kaut gan bez lieka sentimenta. Viņa kompetence politikas un ekonomikas aktualitātēs kopā ar asredzīgajiem un argumentētajiem spriedumiem jau 20 gadus Latvijas iedzīvotājiem ir vērtīgu pārdomu avots, kas līdzi domāt gribētājiem savā erudīcijā ir dāsni atvērts aizvien.
Riga Conference 2010 laikā (20. septembris) E.Lūkasu intervēja Dienas komentētājs Didzis Meļķis.
Nacionālās apvienības Visu Latvijai! – TB/LNNK ierosinājumu par pāreju uz mācībām latviešu valodā valsts finansētajās skolās atbalstījuši vairāk nekā 123 800 vēlētāju (pieskaitot 10 111 parakstus par nobalsošanas uzsākšanu), un šim skaitlim vēl jāpievieno vairākos ārvalstu vēlēšanu iecirkņos savāktie paraksti. Tomēr, lai ierosinātu referendumu par grozījumiem Satversmē, ar to nez vai pietiks; pēc Centrālās vēlēšanu komisijas datiem, referenduma ierosināšanai vajadzīgi 153 232 paraksti.
Neoficiālās sarunās no ārvalstu vēstniecībām Latvijā saņemti signāli, ka turēšanās pie divvalodu izglītības Latvijai nākotnē maksās dārgi gan materiālā, gan sabiedrības vienotības ziņā. “Izglītība valsts valodā ir vispārpieņemta Rietumeiropas valstu prakse, un tur valstis neuztur divvalodu skolu plūsmu,” saka pazīstamais režisors, filmas “Padomju stāsts” autors, politologs Edvīns Šnore.
(Šis ir uzmetums, pārsvarā radošs tulkojums no dažādiem avotiem, kuru lūdzu izmantot izskatīšanai,izmantošanai, salīdzināšanai, iztirzāšanai, uzlabošanai un konkretizēšanai. Kaut neviens projekts turpmāk nebūtu sliktāks par šo! Neizlikšos gudrāks par sevi, tāpēc visur pielieku avotus. Šī ir versija uz 02.aug.10, , kurā bez sīkākiem papildinājumiem, pateicoties vērtīgiem G.R. aizrādījumiem par sistēmai pietuvināto dalībnieku manipulācijas un mūsu pašu – balsotāju viltībiņu riskiem, ir krietni pielabota un precizēta V sadaļa. Ir pievienota I sadaļa, kuru ievietoju sakarā ar I.K. atzinumu par visai negribīgo sabiedrības iesaistīšanās gaitu pasaulē līdz šim – I.L.)
Ļoti priecāšies, ja atsauksities lietišķai sadarbībai komentāros šeit vai rakstot man uz iliidaka@gmail.com I.L.) Continue reading
Ceturtdiena, 15.jūlijs (2010)
Trešdien atvērās birža potenciālajiem politiskajiem bezdarbniekiem un viņi varēja sākt iesniegt savas listes. Cerībā uz darbu pēc otrā oktobra. Nav nekādu šaubu, ka vismaz simtam birža rudenī darbiņu sagādās. Vai to sagādās tauta – tas ir strīdīgs jautājums. Preču klāsts politiskajos veikalos tāpat kā padomju laikā neatspoguļo tautas ieguldītā darba un vēlmju intensitāti. Continue reading
Katram būs bijuši sirdsapziņas pārmetumi, redzot, ka ir pakļāvis savus vēlētos deputātus ātrai demoralizācijai tūlīt pēc vēlēšanām vai “obligātam” necienīgumam un tautas interešu aizvietošanai ar partijas interesēm partiju pašsaglabāšanās nolūkā.
Vai varam runāt par drīzu nopietnu tautas varas pārstāvniecības uzlabošanos Latvijā?
20 gadus esam pārbaudījuši, ka paši brīnāmies, ko esam ievēlējuši, un mūsu vēlētie pārstāvji, paši savā vaļā atstāti, “bojājas” un pārdod tautas interešu pārstāvniecību pusslepeniem interešu grupējumiem.
(Kādreiz, 80.gadu beigās es, būdams Vides aizsardzības kluba biedrs, klusībā prātoju par “etnoekoloģiju” – dzīvesveidu dažādības kā kultūras vērtības – mājīguma aizsardzību.
(Nezinu par termiņiem, bet acīmredzami, ka cilvēku pasaules likteni arvien straujāk noteiks resursi un tas, kā pasaule kopīgi spēs ar tiem līdzsvaroti apieties. Tātad vide un ģeopolitika. Kas ir mūsu varā Latvijā, kuras pastāvēšanu Krievija vienmēr ir uzskatījusi par īslaicīgu pārpratumu?
(Katram normālam cilvēkam ir kādreiz kaunā par Latviju sažņaugusies sirds, redzot, kā televīzijas diskusijās ievērojama daļa publiskās un/vai slēptās varas vīru melo un lokās – un ne jau kā palaidņa puišeļi, bet kā utainas cūkas, kas pašas to pat nemana.
Daži izvilkumi no Apvienotās Karalistes un Īrijas Pilsoniskās sabiedrības Pētījumu Komisijas gala ziņojuma (Final report of the Commission of Inquiry into the Future of Civil Society in the UK and Ireland ).
2010. gada marts
…
Pamudinājums stiprināt pilsonisko sabiedrību nāk no trijām krīzēm vienlaikus:
Continue reading
(Thomas P.M. Barnett ir stratēģiju plānotājs, kas ir strādājis pie nacionālās drošības jautājumiem kopš Aukstā kara beigām. Kopš 2005.gada strādājis par vecāko Enterra Solutions vadošo direktoru LLC, stratēģiju konsultāciju un tehnoloģiju firmā. Viņš ir vadījis arī savu konsultāciju praksi (Barnett Consulting LLC) kopš 1998.)
…
Ja noturīga demokrātija ir drīzāk globalizācijas veiksmīgas izvēršanās iznākums, nevis līdzeklis,
(Daži izvilkumi:
“Ģeopolitika ir ļoti nepielūdzama nozare … Kādreiz iekaroja kolonijas. Tagad valstis nopērk. … To es saucu par globalizāciju Ķīnas stilā. … Jo globalizācija atver visus paņēmienu veidus, kā graut un mainīt to, kā izprotam politisko ģeogrāfiju. … Ķīna eksportē visā reģionā uzņēmējus, aukles, studentus, skolotājus, kas māca ķīniešu valodu, lai tie var stāties jauktās laulībās un ieņemt visu laiku augstākās ekonomiku vadošās virsotnes. … Tas viss notiek bez šāviena. … Ja kurdi spēj noturēt savas caurules, tie var uzstādīt noteikumus attiecībā uz savu valstiskumu”.
(Pavirši iepazīstoties ar šo rakstu, varētu nospriest, ka te ir runa par kaut ko starp utopiju un Upīša “Sūnu ciema zēniem”. Īstenībā ir runa par to, ka kapitālisms nav tik pašpietiekams, kā daudzi ir domājuši, un to īpaši parāda patreizējā krīze. Tā nav tikai finansu vampīru ālēšanās, bet kapitālisma strupceļš, ja tas paliek tāds pats kā līdz šim. Latvijā krīze izpaužas ar divkāršu spēku, jo mums ir darīšana ar komunistiskā un kapitālistiskā materiālisma hibrīdu komunisma laiku “dabūšanas” laika un mežonīgā kapitālisma laupīšanas laika kampēju izpildījumā.
(Nebūsim nu vistas, kas tekalē, kur pasola vai no kurienes pabaida.
Skaidrs, ka ir laiks, kad Latvijas valdībai un pašvaldībām, katram radu pulkam, katrai ģimenei, katram cilvēkam ir jātur padomā kā izdzīvot, kaut vai naturālās saimniecības līmenī.
Lielbritānijā veiksmīgi ieviešoties pašvaldību valūtas, kas veicinot vietējo tirgu un var noderēt kā glābšanas riņķis.
Bet nešķielējiet gan uz Krieviju,
Pavisam neliels ieskats populārākajās un bīstamākajās propagandas metodēs. Dažas ir tik izplatītas, ka liekas, kas par niekiem (WTF), tā taču ir pilnīgi normāla žurnālistika! Izrādās, ka nav gan. Propaganda nav visuvarena un bieži tā neiedarbojas, tomēr, tā kā tā ir visu laiku un visapkārt, labāk par to zināt – vieglāk dzīvot. Continue reading
Atklātībā nonākusi Kremļa ārpolitikas doktrīna, kurā Baltijas valstīm ierādīta „jauna vieta”. Latvija vairs nebūs ne Krievijas draugs, ne ienaidnieks, bet gan „ekonomisko interešu sfēra”.
Vai virsraksts sasmīdināja?… Atceros, kā pirms kādiem 25 gadiem (no 1983. līdz 1986. gadam), kad es kādā kompānijā, parasti pie šņabja glāzes, sāku klāstīt par drīzo PSRS sabrukumu un iespēju Latvijai kļūt neatkarīgai, par maniem vārdiem vienkārši smējās.
Continue reading
Uzreiz jau nepiekritīsit, bet īstais referendums Latvijā notiek pastāvīgi un tieši par šo jautājumu.
Latvieši ir mazskaitlīga tauta,
Manuprāt viens no Latvijas problēmu cēloņiem ir tāds, ka ŠĪ VALSTS NAV DIBINĀTA (ATJAUNOTA – I.L.), PAMATOJOTIES UZ SABIEDRĪBAS VIENOŠANOS PAR VĒRTĪBĀM, PAR VALSTS PASTĀVĒŠANAS MISIJU UN MĒRĶIEM. Līdz ar to mums ir valsts, kas, atskaitot tīri materiālu ieinteresētību, nevienam īsti nav vajadzīga.
Trešdiena, 5.maijs (2010)
Latvijas politikai tāpat kā Latvijas teātrim tagad viena nelaime. Mūsdienīga stratēģiska (vertikāla) teksta trūkums. Taču arī tas, kas te reiz jau stāvējis vertikāli un audzis debesīs iekšā, nu tiek guldīts un aplūkots horizontāli.
Spēle ar tā atziņām nenotiek vis tajās debesīs, kur tas reiz ieauga, bet smilšu kastē,
(Te drīzāk jau neatradīsit garantētu vai vislabāko iespējamo risinājumu. Autora pārliecība par vēlēšanu sarakstu sistēmu arī diez vai ir bez zemūdens akmeņiem, īpaši Saeimas lēmumnespējas un visos slepenās darbības vējos rūdītu balsu pircēju maksātspējas ziņā, kā arī deputātu pērkamības ziņā.
Vai tiešām vēl nav saprasts, ka strīdīgs parlaments ir garants, ka nevarēs pieņemt nejēdzīgus voluntārus lēmumus. – J.D.
Tomēr autors nepārprotami pieder pie skaidri domājošiem cilvēkiem un runā tieši par lietu – un tā ir ļoti vērā ņemama parādība, kas jāizmanto, lai izšķiltu domu mūsos. – I.L.)
Continue reading
(Lasot šo grāmatu, pēkšņi pamanīju, ka latviešu pilsoņi arī šajos dozēti pēcpadomju laikos atrodas līdzīgā, labākajā gadījumā, “iekšējā emigrācijā”, vai ir pilnīgi nomocīti dzīves cīņās, godīgas karjeras neiespējamībā un neticamos tautas izdzīvošanas tiesību kropļojumos. Tikai fiziskās bailes ir nomainījusi psihoemocionāla un saimnieciska manipulācija. – I.L.)
Krieviskajam padomju režīmam vadītāju amatos jau sev vairs nav vajadzīgi “pārliecināti komunisti”, bet gan absolūti ciniķi, kas, zinot patiesos faktus, jebkurā laikā pretēji savai sirdsapziņai ir gatavi kalpot un iztapt Kremļa oligarhijai.
(Kurš gan “ar ādu” nesajūt, ka Molotova-Rībentropa slepeno paktu ir nomainījis cits tikpat slepens, kurš nesis latviešiem neatkarības ilūziju un garantējis leiputriju shēmotājiem – bijušajiem un palikušajiem slepenajiem represīvajiem grupējumiem?
Čekai un citiem slepenajiem orgāniem izdevās pietiekami ilgi nosargāt no parastajiem lohiem galveno PSRS valsts noslēpumu – krahu – un pārorganizēties par vēl neredzēti mežonīga kapitālisma trieciengrupējumiem un piedevām vēl izvilināt no pārējiem saukli “kaut pastalās, bet brīvi” un latviešu taisnošanos par savu klātbūtni savā zemē. Lohiem palika vien šoka terapija un “es jau neko”.
Vai šāds ceļš, ko pasaulei iemānīja kā dziedošo revolūciju, bija vienīgais iespējamais? Cik Abrenes esam atdevuši un vēl, jauki klanīdamies, atdosim par ēzeļa ausīm?
Vai kāds tic, ka kādas vēlēšanas nenotika baiļu inercē un nebija manipulētas?
Vai kāds tic, ka pašu “lohu” spriestspēja un spriestgriba un neuzpērkamība bija pietiekama?
Kāpēc gan šis izcilais saimnieciskais darbinieks, bezviltus neliekulīgais taisno ceļu gājējs ar skaidru valodu un varbūt dažkārt džentlmeniski lētticīgais, kā arī ne īsti veiklais politiķis – Gunārs Valdmanis bija tik ļoti apkarojams Latvijas demokrātijas viltotājiem? Kāpēc Latvijas tautas viltus pārstāvjiem nevajadzēja viņa nesavtīgo palīdzību, pat ne kā ekonomista.
Tuvojoties Saeimas vēlēšanām, kas notiks šā gada oktobrī, politiskās partijas aktīvi grupējas, sadarbojas un pat apvienojas. Jaunās apvienības raksturo jauna tendence – apvienojamo partiju mukšana prom no savas pagātnes, savukārt uz jaunajām apvienībām pārceļot visu perspektīvo.
Continue reading
(Galvenais stāsts jau te nav par sazvērestību vai linča tiesu. Nav arī par to, ka te būtu nosaukti visi nelieši, nē, ne tuvu. Stāsts ir par to, ka šie nosauktie un nenosauktie cilvēki palaiž garām iespēju nokratīt dažādi iegūtos,
(Pārpublicējot šo godavīra Laimoņa Pura rakstu, labi apzinos arī to, ka nesadarbība ar noziedzīgu okupācijas režīmu nepavisam nav vienkārši darāma lieta. Pats esmu, muļķīgi smaidīdams, studenta gados ubagojis ieskaiti kompartijas vēsturē, rakstījis “pareizu” ievadu diplomdarbam, pat
Kāds komentārs: “Skaistākā atmodas laika dziesma. Tā skanēja tik aktuāli, ka grūti bija noticēt, ka Leonīds Breikšs vārdus rakstījis kaut kad 1940. gadā. Un pēc tās sarakstīšanas tika izsutīts un mira Sibīrijā. “Tu tak negribi, lai atkal latvju tauta ceļos krīt, un, lai mūs, kas šodien brīvi, atkal važās saslēdz rīt.”"
http://www.youtube.com/watch?v=FdXenczBE8A&feature=related
“Manai tautai/To My Nation,” sung by Ieva Akuratere. When she performed the song at the festival Liepājas dzintars in 1988, the entire audience rose to its feet and, in tears, sang along—a particularly noteworthy event as the hall was full of Soviet militia men.
Akuratere recorded the song for her solo album Spogulis, which was originally released on vinyl in 1988. MICREC re-released the album, with bonus tracks, on compact disc in 2005 as part of its Latviešu populārās mūzikas klasika series.
(Par polittehnoloģijām un morāli. Iekrāsotie izcēlumi ir mani – I.L.)
Nepilnu nedēļu pēc Tautas partijas kongresa un Andra Šķēles ievēlēšanas par partijas priekšsēdētāju tās bijušais polittehnologs un ilggadīgs Šķēles līdzgaitnieks Jurģis Liepnieks dalās pārdomās par partijas izredzēm vēlēšanās, kā arī Latvijas politikas iespējamiem scenārijiem nākotnē.
Uz esošo sistēmu nav liekamas nekādas cerības. To nevar uzlabot. Tā ir tāda, kāda ir. Neviena no vēdījošajām elektorāta čakarēšanas kārtējām alternatīvām nebūs alternatīva. Continue reading
Uz posta ostu peld šis zvaigžņotais plosts
Pa straumi prom aizpeld – plosts karogotais…
Tik krastā paliek tīri izcirsti meži
Un cilvēku bērni- atzaroti…
Pārdotā āda.
Iestājoties lepnajā un tik daudz- sološajā Eiropas Savienībā, domājām, ka pārdosim tikai savu ādiņu, bet nu izrādās – esam pārdevuši savu Dvēselīti. Continue reading
Smagas, pielijušas tumsas pilnie un aukstie novembra vakari liek domāt un atcerēties. Sevišķi tagad, gadsimta un pat tūkstošgades pēdējā novembrī. Ir gan arī brīži, kad gribas aizmirst un nekad vairs neatcerēties notikušo. Tas ir tad, kad aptveru ikdienas īstenības nežēlīgo kroplumu. Jūtos līdzvainīgs tajā, lai gan nekad nebūtu varējis iedomāties, ka tāds būs mūsu nesavtīgās un cēlās darbības rezultāts. Continue reading
Varēja uzliesmot arī kas tāds, ka Dienvidslāvija šķistu nieks
Vēsturiskajās 1991. gada janvāra dienās Aleksandrs Sungurovs bija viens no tiem trim Ļeņingradas (Sanktpēterburgas) pilsētas padomes deputātiem, kas tika sūtīti uz Latviju, lai novērtētu situāciju un informētu demokrātiskos spēkus Krievijas “ziemeļu galvaspilsētā”. Rīgas pieredze viņu iemācījusi, ka kritiskās situācijās lēmumi jāpieņem nekavējoties un dzīvē nav par ko uztraukties, ja pieredzēts, ka ļaužu pilnā pilsētā spindz lodes. Continue reading
Runājot par Latvijas jaunkapitālistu un valsts pārvaldes aparāta savas valsts patriotisma deficītu (praktiski kompradorās buržuāzijas pazīme), ir vērts apskatīt apstākļus un spēkus, kuri veido šādu pretvalstiski strādājošo valsts pārvaldes aparātu. Continue reading
(Kāda stratagēma vai kāda to kombinācija, vai kāda “inovatīva” stratagēma tika lietota, lai veiktu apvērsumu pret Atmodu? Un kādas stratagēmas sastāvdaļa bija Pandoras (pasaules ļaunuma) lādes atvēršana LPSR sabrukuma laikā? Un kāda liek vēlētājiem brīnīties par katru “demokrātisko” vēlēšanu iznākumu? Un vai tad nezinām stratagēmu “apēdīsim tavu, pēc tam katrs savu”? Un kāda ir līdzība starp austrumu kaimiņa smaidiem 20.gs. 30.gadu krīzes laikā un tagad, pēctreknajos gados, kad Latvijas laiva, pašu un/vai svešu šūpota, zvāļojas nepajokam? Continue reading
(Šis raksts, tāpat kā visi pagātnes notikumi, nav domāts pārdzīvošanai, bet zināšanai. Daļēji joprojām neskaidra Kirova slepkavības vēsture, kurā viena no iejauktajām personām ir centīga jauna latviešu komuniste 1930. gadu Ļeņingradā. I.L.)
Kad trīsdesmito gadu sākumā Staļinam radās vajadzība novākt Sergeju Mirona dēlu Kirovu (Kostrikovu) Continue reading
