Anda Rožukalne, Valdis Krebs (mediju tīklu vizualizācija)
Sākums
Latvijā daudzi neuzticas politiķiem, bet tic medijiem. Tomēr starp abiem navlielas atšķirības: mediji ciešām saiknēm ir saistīti ar politiķiem.
Mediju un politikas saiknes izskaidro vairākas problēmas Latvijas mediju sistēmā — īso neatkarīgu mediju sarakstu, objektīvas žurnālistikas nelielo īpatsvaru, partejiski angažētu mediju veidošanos, preses brīvības līmeņa krišanos. Politiskā vide radījusi paklausīgu mediju “mākoni”, kas piesedz patiesību.
Diena.lv, 2011. gada 20. oktobris 11:55
Šveices Cīrihes universitātes speciālisti veikuši 43 tūkstošu transnacionālo korporāciju sakaru matemātisko analīzi un nonākuši pie secinājuma, ka pār pasauli valda viena gigantiska „superkorporācija”, kuras rokās atrodas globālās ekonomikas vadības sviras, raksta Newsru.com, atsaucoties uz izdevumu New Scientist. Continue reading →
(Vērts izlasīt. Piebildīšu tomēr, ka pēdējais intelektuāļu izgājiens uz politiskās skatuves bija tie citādi cienījamie zinātnieki, kuri pirms Tautas partijas pēdējā triumfa vēlēšanās to daiļi slavēja, masu saziņas līdzekļos “izsakot savu neatkarīgo viedokli”. Jā, tauta gaidīja un gaida vīrus un sievas, “kas kaut ko var”. Toreiz izrādījās, ka pat tādi var pārdoties pavisam necienīgā krāpšanā. Kā nekā komunisma karjeras skola turas ilgi. Kas ir noteicošais Latvijas valstī pēc PSRS un LPSR sabrukuma, ko saucam par Atmodu? Jā jā, nauda, kuras iegūšanai nav sakara nedz ar intelektuālo pienesumu, ne krietnu darbu, pat ne ar godīgu mantojumu. Galvenais sākumā bija slepenam lokam domāta informācija par to, cik tālu nekaunībā un laupīšanā viņi (un tikai viņi) drīkst iet, un slepenas operatīvas darbības iemaņas. Un tad īsti intelektuāļi steberē, nepilnvērtīgi paēduši, jo ir jāizvelk bērni un mazbērni, bet “veiksminieki”, arī visu varu pārstāvji, ir pārdevuši sirdsapziņu par Jūdas grašiem, un tautas “masa” sitas vai nost, līdz glābjas Īrijā, vai arī izblēda kredītus, ko nevar celt. Un kas tad ir ar mūsu varām? No jauna ir nākusi klāt viltusdemokrātija un viltus cilvēktiesības, kas ir labas nišas; no komunisma palikusi ir spēja slepus blēdīties tā, ka velnam bail, un esam teicamnieki latviešu tautas tiesību pašnoliegšanā. Un esam labi nojautuši un nedrīkstam iepīkstēties, pirmkārt jau sabiedrības zinātnieki, ka visu varu mērķis ir nodrošināt tautas ilgtspēju savā vienīgajā zemītē. Tas nu noteikti neatmaksājas un ar zinātnieku klusu piekrišanu tiks aplamāts bezmaz par fašismu. Kur tad radīsies cerīgi intelektuāļi, kas zina tautas mērķus, var un dara, – kam var uzticēties? Vai esam kaut ko mācījušies? Vai aug īsti intelektuāļi, kas nav kaunu maizē apēduši? I.L.)
(Nebūsim nu vistas, kas tekalē, kur pasola vai no kurienes pabaida.
Skaidrs, ka ir laiks, kad Latvijas valdībai un pašvaldībām, katram radu pulkam, katrai ģimenei, katram cilvēkam ir jātur padomā kā izdzīvot, kaut vai naturālās saimniecības līmenī.
Lielbritānijā veiksmīgi ieviešoties pašvaldību valūtas, kas veicinot vietējo tirgu un var noderēt kā glābšanas riņķis.
(Te drīzāk jau neatradīsit garantētu vai vislabāko iespējamo risinājumu. Autora pārliecība par vēlēšanu sarakstu sistēmu arī diez vai ir bez zemūdens akmeņiem, īpaši Saeimas lēmumnespējas un visos slepenās darbības vējos rūdītu balsu pircēju maksātspējas ziņā, kā arī deputātu pērkamības ziņā.
Vai tiešām vēl nav saprasts, ka strīdīgs parlaments ir garants, ka nevarēs pieņemt nejēdzīgus voluntārus lēmumus. – J.D.
Tomēr autors nepārprotami pieder pie skaidri domājošiem cilvēkiem un runā tieši par lietu – un tā ir ļoti vērā ņemama parādība, kas jāizmanto, lai izšķiltu domu mūsos. – I.L.) Continue reading →
(Kurš gan “ar ādu” nesajūt, ka Molotova-Rībentropa slepeno paktu ir nomainījis cits tikpat slepens, kurš nesis latviešiem neatkarības ilūziju un garantējis leiputriju shēmotājiem – bijušajiem un palikušajiem slepenajiem represīvajiem grupējumiem?
Čekai un citiem slepenajiem orgāniem izdevās pietiekami ilgi nosargāt no parastajiem lohiem galveno PSRS valsts noslēpumu – krahu – un pārorganizēties par vēl neredzēti mežonīga kapitālisma trieciengrupējumiem un piedevām vēl izvilināt no pārējiem saukli “kaut pastalās, bet brīvi” un latviešu taisnošanos par savu klātbūtni savā zemē. Lohiem palika vien šoka terapija un “es jau neko”.
Vai šāds ceļš, ko pasaulei iemānīja kā dziedošo revolūciju, bija vienīgais iespējamais? Cik Abrenes esam atdevuši un vēl, jauki klanīdamies, atdosim par ēzeļa ausīm?
Vai kāds tic, ka kādas vēlēšanas nenotika baiļu inercē un nebija manipulētas?
Vai kāds tic, ka pašu “lohu” spriestspēja un spriestgriba un neuzpērkamība bija pietiekama?
Kāpēc gan šis izcilais saimnieciskais darbinieks, bezviltus neliekulīgais taisno ceļu gājējs ar skaidru valodu un varbūt dažkārt džentlmeniski lētticīgais, kā arī ne īsti veiklais politiķis – Gunārs Valdmanis bija tik ļoti apkarojams Latvijas demokrātijas viltotājiem? Kāpēc Latvijas tautas viltus pārstāvjiem nevajadzēja viņa nesavtīgo palīdzību, pat ne kā ekonomista.
Tuvojoties Saeimas vēlēšanām, kas notiks šā gada oktobrī, politiskās partijas aktīvi grupējas, sadarbojas un pat apvienojas. Jaunās apvienības raksturo jauna tendence – apvienojamo partiju mukšana prom no savas pagātnes, savukārt uz jaunajām apvienībām pārceļot visu perspektīvo. Continue reading →
(Pārpublicējot šo godavīra Laimoņa Pura rakstu, labi apzinos arī to, ka nesadarbība ar noziedzīgu okupācijas režīmu nepavisam nav vienkārši darāma lieta. Pats esmu, muļķīgi smaidīdams, studenta gados ubagojis ieskaiti kompartijas vēsturē, rakstījis “pareizu” ievadu diplomdarbam, pat
