Tag Archives: stratēģijas
Mediji un politiķi: vienā tīklā saistīti. Anda Rožukalne, Valdis Krebs
Anda Rožukalne, Valdis Krebs (mediju tīklu vizualizācija)
Sākums
Latvijā daudzi neuzticas politiķiem, bet tic medijiem. Tomēr starp abiem navlielas atšķirības: mediji ciešām saiknēm ir saistīti ar politiķiem.
Mediju un politikas saiknes izskaidro vairākas problēmas Latvijas mediju sistēmā — īso neatkarīgu mediju sarakstu, objektīvas žurnālistikas nelielo īpatsvaru, partejiski angažētu mediju veidošanos, preses brīvības līmeņa krišanos. Politiskā vide radījusi paklausīgu mediju “mākoni”, kas piesedz patiesību.
Latviešiem, kas vēl tādi palikuši. Alfrēds Ābele
Visādas savienības, apvienības, frontes u.tml. sabiedriskas organizācijas, kas it kā radītas, lai uzlabotu mūsu valsti, tās iedzīvotāju stāvokli, pastāvīgi cieš neveiksmes. Kāpēc? Tāpēc, ka tās neko konkrētu nepiedāvā. Lozungi: taisnības, tiesību un vēl nez kā cita atjaunošana, Latvieti – nepadodies! u.c. konkrētā situācija nav neko sološas nākotnes vīzijas.
Varneši – valsts varu sagrābusī un uzurpējusī kliķe – arī neko konkrētu nepiedāvā, kā tikai brīvību – liberālismu – kampt un rīt katram pēc savām spējām un sabiedrībā ieņemamā stāvokļa. Taču pūlim, kas apdzīvo Latviju, ar tādu “atjaunoto” brīvību pagaidām pietiek.
Diemžēl katra tāda “atjaunotās” brīvības diena paātrināti mazina latviešu kā tautas nākotnes dienu skaitu. Jau tagad nākas dzirdēt, ka šī valsts ir kļūda un ka nav nemaz tādas latviešu tautas. Vai šī izrādīsies taisnība un latvieši viens otram vairs neko nenozīmē?
Lietuviešu aizsardzības politikas eksperts analizē hipotētiskus Baltijas valstu okupācijas scenārijus
Kas varētu notikt, ja Baltijas valstīs tādu vai citādu iemeslu dēļ pavērstos nelabvēlīgā virzienā, – šādu jautājumu portālā “Lrytas.lt” centies analizēt lietuviešu aizsardzības politikas eksperts Aleksandrs Matonis.
Balstoties uz ilggadējiem novērojumiem par Krievijas, Lietuvas un NATO bruņoto spēku dislokāciju, bruņojumu un stratēģisko plānošanu, viņš aplūko vairākus teorētiskus notikumu attīstības scenārijus, norādot, ka šādas vīzijas, pat tad, ja tās izrādītos neprecīzas vai pat maldīgas, dažkārt palīdz vieglāk pieņemt stratēģiski svarīgus lēmumus, no kuriem vēlāk varētu izrādīties atkarīgs nākamo paaudžu liktenis.
Pēc Maskavas un Tbilisi militārās sadursmes 2008.gada augustā arī transatlantiskās telpas politiķiem būtiski mainījis viedoklis par iespējamu lokālu konfliktu starp Krieviju un vēl kādu atsevišķu valsti, raksta Matonis. Maskavas lēmumi par jauna bruņojuma dislocēšanu Kaļiņingradas apgabalā liek izvērtēt arī hipotētiska militārā konflikta scenāriju starp NATO un Krieviju Baltijas reģionā.
Krievija un mainīgā pasaule. V.Putins – citāti
(Tas ir visai amizanti, kā Putins cenšas uztiept citām valstīm savus grēkus, tomēr vienlaikus viņš piedāvā mums sinepes, ko pasmērēt mūsu Krievijas piektajai kolonai zem astes. I.L.)
2012-02-27
“Московскиe новости”
…
Bieži tiek runāts – cilvēka tiesības ir prioritāras attiecībā pret valsts suverenitāti. Nešaubīgi, tā tas ir – noziegumi pret cilvēci ir jāsoda starptautiskā tiesā. Bet, kad šo stāvokli izmantojot, viegli tiek mazināta valsts suverenitāte, kad cilvēktiesības tiek sargātas no ārpuses un izlases kārtībā – un kad “aizsardzības” procesā tiek mīdītas kājām ļaužu masu tādas pat tiesības, tostarp pašas pamata un svētākās – tiesības uz dzīvību – tad runa ir nevis par cildenu lietu, bet par elementāru demagoģiju.
Meklējot valsts ideoloģiju: Udmurtu etniskuma konstruēšana etnofutūrisma diskursā. S.V.Kardinska. 2005
(Vai Latvija ir valsts, vai Eiropas vai kāda tās reģiona pavalsts, pat tas nav tik svarīgi kā – vai latviešiem pietiekami dziļi piemīt visai tautai kopīga ideoloģija, skaidri mērķi. Ja Latvija aktīvi nestūrē uz koptu nacionālu valsti vai kaut nacionālu pavalsti, tai nav jēga pastāvēt, un tai ir jāpadodas ar visām ķeskām kādai rietumu federācijai. Laimīgi nelaimīgā kārtā Latvija ir jau līdz īkstīm globālo finanšu un tirgus tīklos, tā ka atliek vien pielāgoties, uzturot kaut cik mērķtiecīgu izveicību. Runa te ir par valsts ideoloģiju, galveno attīstības vektoru, galveno prioritāti. Pirmkārt, ir jākļūst imūniem pret vērtību, jēdzienu, tostarp latviskuma un nacionālisma noziedzīgiem viltojumiem un apmelojumiem. Tad ir jāpārrauga visa nacionālisma telpa. Grozies kā gribi, vienā pusē globālisms, otrā – krievu imperiālisms. Etnofutūrisms ar to nodarbojas, varbūt latviskais etnofutūrisma variants var būt piemērots kā valsts ideoloģija, ja vien ar to nepadarām mūsu kultūras mantojumu par bleķi. Nejūtu sevī filosofu, bet, manuprāt, šis raksts ir galvenokārt par, autoresprāt, udmurtu etniskuma, brīva no koloniālā uzslāņojuma, utopiskumu. Pliki materiālistiski jau tā sanāk, bet varbūt ir vērts apdomāt, cik dziļi udmurti izjūt (“Tagad runa ir par jauniem paņēmieniem, par seniem paņēmieniem, kādi pastāv uz šīs zemes, zeme tos glabā, kaut kādu informāciju. Un šī informācija palīdz cilvēkiem nākotnē atklāt savas spējas.” “Tas, kas ir “jāattīra” un “jāatdzemdina”, nav nekas cits kā kolektīva esamība, būtiskums, kas etniskuma “nesējiem” paredz kopējas kolektīvās “uzvedības” iezīmes.”) to, ko kaimiņu tjurku tengristi sauc par kolektīvo virsapziņu (http://tencinu.wordpress.com/2008/08/27/tengrisms-un-cilveka-attistiba-aikrivosapkins-ajina/), Vernadskis par noosfēru, latvieši varbūt par tautas dvēseli, kas sasniedz debesis, piemēram, Dziesmu svētku kopkorī. Ja lasot rodas iespaids par udmurtu etnofutūristu “radikālismu”, pārdomājiet pašas Kardinskas sniegtos citātus “Udmurti nevar ar kaut kādu spēka paņēmienu uztiept savu, udmurtisko, nē, tie enerģētiski… viņi ieies kā enerģētiskas izpausmes. Udmurti spēj dot, neko neprasot pretī.” “Udmurti ir ļoti arhaiska tauta, tā ir kā izraktenis, kas atklāts un izvilkts gaismā. Tomēr viņiem šeit ir neomulīgi, jo šajā pasaulē nemitīgi … viss tiek pārdots, nemitīgi ir jāmelo, ir jāizliekas. Udmurtiem tas nepatīk, tas viņiem ir svešs… Bet no otras puses, nauda, preces-naudas attiecības, egoisms, ļaunums – tas kaut kad izzudīs. Tad ir jāizzūd visam šīs negatīvās informācijas pamatam. Udmurtiem šādas informācijas nav visai daudz, viņi ir saglabājuši bezļauna attieksmi pret apkārtējo pasauli, iecietīgumu. Es vispār nezinu iecietīgākus cilvēkus par udmurtiem.”. I.L.)
Autore: Svetlana Vladlena meita Kardinska, filosofijas zinātņu doktore, Udmurtijas Valsts universitātes socioloģijas un filosofijas fakultātes kultūras filosofijas un socioloģijas profesore.
(Pētījums veikts ar D. un K.Makarturu fonda atbalstu)
Rakstā tiek aplūkota etniskuma diskursa īpatnība etnofutūrisma aspektā. Etnofutūrisma jēdziena galējo pamatu atpazīšana veicina etniskuma psīholoģizācijas, objektivizēta “arhetipa” un “psīhotipa” statusa piešķiršanas etniskai īstenībai mehānismu noskaidrošanu. Tas ļauj pētīt etnocentriskas etniskuma izpratnes atjaunošanās veidus globalizācijas tendenču kontekstā.
Meklējot valsts ideoloģiju: Etnofutūrisms- domāšanas veids un alternatīva nākotnei. K.ÜLLE, A.HEINAPUU, S.KIVISILDNIK, M.PÄRL-LÕHMUS 1994
(Vai Latvija ir valsts, vai Eiropas vai kāda tās reģiona pavalsts, pat tas nav tik svarīgi kā – vai latviešiem pietiekami dziļi piemīt visai tautai kopīga ideoloģija, skaidri mērķi. Ja Latvija aktīvi nestūrē uz koptu nacionālu valsti vai kaut nacionālu pavalsti, tai nav jēga pastāvēt, un tai ir jāpadodas ar visām ķeskām kādai rietumu federācijai. Laimīgi nelaimīgā kārtā Latvija ir jau līdz īkstīm globālo finanšu un tirgus tīklos, tā ka atliek vien pielāgoties, uzturot kaut cik mērķtiecīgu izveicību. Runa te ir par valsts ideoloģiju, galveno attīstības vektoru, galveno prioritāti. Pirmkārt, ir jākļūst imūniem pret vērtību, jēdzienu, tostarp latviskuma un nacionālisma noziedzīgiem viltojumiem un apmelojumiem. Tad ir jāpārrauga visa nacionālisma telpa. Grozies kā gribi, vienā pusē globālisms, otrā – krievu imperiālisms. Etnofutūrisms ar to nodarbojas, varbūt latviskais etnofutūrisma variants var būt piemērots kā valsts ideoloģija, ja vien ar to nepadarām mūsu kultūras mantojumu par bleķi. Te ir igauņu etnofutūrisma manifests. I.L.)
1.
Jauno somu-ugru mākslinieku, rakstnieku, muzikantu u.c. etnofutūrisma konference notika 1994.gada 5-9.maijā Tartu. Ar šo notikumu tika atzīmēta Igaunijas Kostabi biedrības 5.gadadiena.
Uz etnofutūrisma dienām Tartu tika uzaicināti udmurti, komi, mari, karēļi, līvi, erzja, sāmi, ungāri un verieši, seto – kopā apmēram 100 viesi.
Viņiem Tartu ir pazīstama un zīmīga tikšanās vieta, jo šejienes universitāte Krievijas impērijas somu-ugru tautām jau izsenis ir kalpojusi par tikšanās vietu un nākotnes cerību avotu.
Šo dienu mērķis bija iepazīstināt jaunos somu-ugru māksliniekus un rakstniekus ar etnofutūrismu, izmantojot runas, filmas, izstādes, dziesmas un biedrošanos.
Pēdējā konferences diena tika pilnībā veltīta etno-futūristismam un kopdarbības plānošanai.
POSTKOLONIĀLIE PĒTĪJUMI. I.M.Bobkovs
(Autors, baltkrieviski - Ігар Міхайлавіч Бабкоў; dzimis 1964.g., baltkrievu filosofs, rakstnieks, dzejnieks.
Vai esat ievērojuši, ka vai tūdaļ pēc Atmodas dienām no Latvijas oficiālās leksikas pazuda, tika padarīti par tabu tādi vārdi un jēdzieni kā – koloniālisms, imperiālisms, dekolonizācija, deokupācija, krievs pārtapa par krievu tautības cilvēku utml. Šī cenzūra un pašcenzīra, skatot no “tautas”, tad arī šķiet Latvijas zinātnes un administratīvās prakses vienīgie sasniegumi postkoloniālisma pētniecības un vērā ņemšanas jomā. Nu ir klāt kārtējais brīdis, kad brīvās Latvijas visas varas atkal nomet uz tautas kamiešiem valsts un tautas pastāvēšanas mēroga problēmu, kurai bija sen jābūt ne vien nepolitkorekti un statistiski nemelīgi izpētītai, bet jau noliktai uz likumdošanas betona pamatiem. Protams, #PRET kolonizātoru valsts valodu, kad jau tik tālu, bet, labie topošie un jaunie zinātnieki un visi domājošie, ķerieties kaut vai uz entuziasma algas pie postkoloniālisma problēmām un risinājumiem. Varbūt noder arī šis mans, mehāniķa, postkoloniālisma pētniecības īsa pārskata tulkojums. I.L.) Continue reading
Krievijas reetnizācija: krievu, ukraiņu un baltkrievu pastāvēšanas leģitimitāte. Vladislavs Guļevičs. (Krievu impēristi no Ukrainas kritizē Merjamā, Kriviju un Galindas zemi)
(Izlasiet šo rakstu un sapratīsit, ka pēdējie Krievijas patrioti, izrādās, ir izsūtīti uz “tuvējo aizrobežu” sociālistisko iekarojumu nosargāšanai. Nopietnāk sakot, rakstā ir runa par Krievijas impērijas vēdergraizēm, ko pati izraisījusi, aizgūtnēm ierijot svešas tautas. “Ar prātu Krieviju nesaprast”, un varētu jau nelikties ne zinis, ja mēs nebūtu viena no tām tuvajām. Šajā apvērsto stāvokļu un vērtību pasaulē Latvijai nu ir uzkrauti it kā bijušas koloniālvalsts pienākumi, latviski nerunājošie kolonisti dumpojas, kaut uz “neetniska pamata” (pusebreju tracināti), tomēr, kā rāda notikumi, ir visai gatavi īsti krieviskam pitona apkampienam. Der izlasīt, varbūt tiekam tuvāk skaidrībai. Kam ir kāds jēdzīgāks “krievvalodīgais”, iedodiet tam saites uz rakstu originālā; tās ir beigās. I.L.)
07.02.12
Kad 1991.gadā Kijeva, Minska un Maskava izlēma ar vienu vēzienu atmest padomju mantojumu, diez vai viņi varēja paredzēt, ka pēc desmit gadiem Ukrainā, Baltkrievijā un Krievijā sāksies reetnizācijas procesi (savas etniskās piederības pārskatīšana), kas noliedz krievu, ukraiņu un baltkrievu pastāvēšanas leģitimitāti.
Bijušās padomju valstis: Kaujas lauks par globālo pārsvaru. Riks Rozoffs
(Tā nu gan būtu liela netaisnība, ja izrādītos, ka Riks Rozoffs nesaņem algu no Kremļa. Viņa nostaļģija pēc Krievijas impērijas “unikālās misijas pasaulē” ir acīmredzama. Tas ir pētnieciskais žurnālists, organizācijas StopNATO international vadītājs, dzīvo Čikāgā, raksta galvenokārt Kanādas “Global Research”, biežs ziedotājs “Global Research”. Tomēr es tulkoju, tērējot laiku un acis, jo svētīgi ir paskatīties ar cita acīm. Labi zinot, ka arī nekrievisks globālisms var sagraut mazo “puķu dārziņu” Latviju, ja paši neturamies. I.L.)
Stop NATO, 2009.gada 23.novembris, Global Research, 2009.gada 23.novembris
Eiropa, kas apvienota Eiropas Savienībā un īpaši NATO ietvaros, kopā ar ASV pildot Eirāzijas un pasaules uzraudzības plānu galveno daļu, var būt pietiekami stipras, lai apvaldītu, norobežotu un pieaugoši pretstāvētu Krievijai, bet tām nevar būt ļauts komandēt citu neatkarīgu ārpolitiku, īpaši attiecībā uz Krieviju un Vidējiem Austrumiem. NATO Eiropas sabiedrotajiem būtu jāpalīdz Vašingtonai novērst “visbīstamākā scenārija … lielas Ķīnas, Krievijas un varbūt Irānas koalīcijas” kāda ir ieskicēta Šanhajas Sadarbības organizācijā, rašanos.
Māra Zālīte: Būsim pret valsti apdraudošām provokācijām
2012. gada 27. janvāris
Referendums būs. Notiks. Tas ir labi. Cimds ir nomests, un Latvijai uzticamo pilsoņu goda lieta ir cimdu pacelt. Piedalīties un balsot pret vēl dziļāku sabiedrības nošķirtību, pret tālāku segregāciju, jo tieši pie tā novestu divas valsts valodas Latvijā. Galīgā konsekvencē divvalodība novestu pie valsts integritātes zuduma un latviešu valodas pakāpeniskas izspiešanas no vienīgās telpas visā plašajā pasaulē, kur tai ir iespēja pastāvēt un attīstīties.
Continue reading
PĒCIMPERIĀLISMA VALODU STĀVOKĻI: BALTIJAS VALSTIS. Uldis Ozoliņš
(Ja kāds satiek Urbanoviču vai Ušakovu, iesakiet šo izlasīt. Ja nu viņi, saskaņas un cilvēktiesību iedibināšanā paguruši, tiešām nezin… Domājams, Maskava viņiem neatteiks, un Eiropa jau tad arī. I.L.)
Valodas politikas Pasaules Kongress
Barselona, 16-20.04.2002
PĒCIMPERIĀLISMA VALODU STĀVOKĻI: BALTIJAS VALSTIS
“… politika, kas ir labvēlīga pret bijušo koloniālo jeb impērisko varu.”
Latvijas nacionālā attīstība – lūdzu, piedomājam. Ivars Līdaka
1. Patreizējais stāvoklis:
- bezideālu valsts ar naudas alkatību kā vērtības surogātu;
- bezmērķīgas plakanas demokrātijas caurumaini procesuāla republika;
- nelikumīgā imigrācijā kropļots iedzīvotāju sastāvs;
- okupācijas laikā kropļota likumīgās tautas apziņa;
- īpaši pēcatmodas gados kropļota likumpaklausība un tiesiskā apziņa;
- īpaši pēcatmodas gados – pelnīšanas apziņas nomaiņa ar naudas dabūšanu;
- brīvā tirgus mīta aizsegā kropļota konkurence tautsaimniecībā;
- bremzējoša darba likumdošana un trula ierēdniecības darba apmaksas sistēma;
- galīgi neskaidra valsts drošības dienestu darbība, ja ne saspēle starp Rietumu un Krievijas slepenajiem dienestiem Latvijas drošības
dienestos;
- labi vai slikti, bet būtiski neatkarības ārēji ierobežojumi, kas un kā tendences ir vismaz skaidri jāzin;
- visa iepriekšējā rezultāts – glābjams vai neglābjams demogrāfiskais stāvoklis.
2. Kas darāms:
- 4. Atmodas ideoloģijas izvērsums;
- patiesi integrējušos pilsoņu no vienas puses un neintegrējošos pilsoņu un nepilsoņu laimes ideāla, vērtību pētījums;
- valsts mērķu pētījums un izstrāde;
- nepārvaramo ierobežojumu un to tendenču pētījums un izstrāde;
- iespējamo valsts mērķu izstrāde, ņemot vērā ierobežojumus;
- dinamiskas, tas ir, pastāvīgi pieregulējamas “online” stratēģijas, taktikas un paņēmienu izstrāde.
Atdzimšana caur krīzi. Andrejs Fadins.
(Tas ir par Krieviju 20.gadsimta deviņdesmitajos gados un tad, kad Ķīna vēl nebija pilnīgi ieskrējusies un tad, kad vēl pār mums nebija nobrukusi globālā finansu piramīdu kundzība. Autors ir ar asu mēli, no krievu nekonformistiem – gads Lefortovā, cīņa par saprāta klātbūtni krievu karā Ičkerijā. Tulkoju un iesaku lasīt tāpēc, ka Latvijas sabiedrības kājas aug no tās pašas vietas, varbūt vienīgi LPSR čekisti, lasi – pirmatnējā kapitāla uzkrājēji (lasi – salaupītāji), ir izmanīgāki. Mums klāt vēl nāk padomju, lasi – Krievijas, sociālistiskie iekarojumi Latvijā, lasi – pārkrievošana, rietumu liekulīgās demokrātijas eksperimenti Latvijā ar krievu genocīdu un pārkrievošanu tik tikko izdzīvojušās pamattautas izturības robežu, lielāka globālu finanšu piramīdu ietekme. Vienīgais, ar ko Latvijas neatkarībai vajadzētu būt bijušai izpaustai, būtu bijusi Latvija kā latviešu tautas un kultūras mājas, bet – paši zināt. I.L.)
ŠAUBAS
Tik ļoti pie mums (Krievijā) izplatīto ilūziju par tirgus revolūcijas automātiski nestu ekonomisku panākumu (skat. Larisu Pijaševu un Vasiliju Seļuņinu) jau 1981.gadā visspilgtāk pasludināja Lehs Valensa; paziņojot: “Mēs padarīsim Poliju par otru Japānu”. Tagad, dabiski, par to labāk paklusē, kaut Polijai salīdzinājumā ar mums ir virkne sociokulturālu un ģeopolitisku priekšrocību.
Par Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas politiku. Atklāta vēstule Sarmītei Ēlertei. Edvīns Šnore
Edvīns Šnore, Latvijas Okupācijas Muzeja biedrības Vēstures un zinātnes komisijas loceklis. Komisijas atklāta vēstule Kultūras ministrei
7.septembris 2011 09:41
Š.g. augustā LR Kultūras ministrija nodeva sabiedriskai apspriešanai “Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādņu (2012-2018)” projektu. Šajā dokumentā cita starpā skaidrotas PSRS okupācijas sekas un piedāvāta okupācijas laikā Latvijā ieceļojošo PSRS pilsoņu statusa definīcija:
“Ilglaicīgie imigranti – bijušās PSRS pilsoņi, kas nonāca Latvijā okupācijas laikā, ilgstoši dzīvo valstī un nav ieguvuši Latvijas pilsonību – Lisabonas līguma kontekstā ir imigranti.” (1)
Turpinājumā teikts:
“Latvijā, tāpat kā citās Eiropas valstīs, ir imigranti, par kuru iekļaušanos Latvijas sabiedrībā rūpēties ir valsts pienākums. Ja līdz šim tika pieņemts, ka “imigrantu identitātes” saglabāšanās ir īslaicīgs fenomens, tad arvien vairāk Eiropas valstīm nākas apzināties, ka segregētas grupas var dzīvot savā “paralēlā pasaulē” vairāku paaudžu garumā. Latvija šai ziņā nav unikāla. Līdzīgi kā citās Eiropas valstīs, vairums imigrantu šeit ieradās 20. gadsimta 50. – 80. gados.”
Uzskatām, ka mēģinājums pielīdzināt okupācijas režīma noziedzīgo kolonizācijas politiku Rietumeiropas imigrācijas politikai 50. – 80. gados, mūsuprāt, ir klaja PSRS okupācijas un tās radīto seku trivializācija.
Continue reading
Partiju iestājeksāmens drošības politikā – neieskaitīts. Kaspars Druvaskalns:
Kaspars Druvaskalns, Šveices Federālā Tehnoloģiju institūta Cīrihē maģistrs drošības politikā un krīzes menedžmentā
Delfi, 09. septembris 2011 05:06
Nacionālā drošība ir valsts un sabiedrības īstenotu, vienotu, mērķtiecīgu pasākumu rezultātā sasniegts stāvoklis, kurā ir garantēta valsts neatkarība, tās konstitucionālā iekārta un teritoriālā integritāte, sabiedrības brīvas attīstības perspektīva, labklājība un stabilitāte. Nacionālās drošības garantēšana ir valsts pamatpienākums.
Tie ir pamatpostulāti, kas definēti Nacionālās drošības likumā[1], un tie uzliek valstij pienākumu izstrādāt un īstenot atbilstošu, visaptverošu drošības politiku.
Taču startam drīzumā gaidāmajās Saeimas ārkārtas vēlēšanās pieteikušos partiju “Vienotības”, Zatlera reformu partijas, “Saskaņas centra”, “Visu Latvijai!”-TB/LNNK, Zaļo un Zemnieku savienības, Šlesera reformu partijas-LPP/LC, “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” programmu analīze diemžēl liecina, ka tajās nav ietvertas pamatotas un visaptverošas drošības politikas iezīmes.
No grupējuma Šķēle un… autobiogrāfijas + Šlesers aktīvi shēmo, kā legalizēt slēptās īpašumtiesības
(Aiztecējuši jau daudzu gadu ūdeņi; kas zina, par ko tie runā tagad, bet šie teksti, manuprāt, ir jāsaglabā un jāpēta katram, kurš mēģina kaut cik saprast. Pielaboju dažas pieturas zīmes, komentārus pārkopēju 1:1. I.L.)
„Kampēju brālības” ieraksti – atšifrējums
TVNET 2008. g. 21. aprīlī, 07:55
Šis ir 1999. gada 17. maija (pēc dalībnieku izteikumiem secinātais datums) tā sauktās Kampēju brālības sanāksmes „protokols”, par kura eksistenci un nonākšanu atklātībā varam pateikties kāda ne tik ļoti lojāla „grupas” dalībnieka veiktam diktofona ierakstam. Šis „protokols”, kura lielāko daļu šodien publicējam, jau vismaz kopš pagājušā gada vasaras ir LR Prokuratūras rīcībā, bet šā gada 16. aprīlī Drošības policija izlēma – šīs sarunas „nesatur norādi, ka ir noticis noziedzīgs nodarījums”.
Sakām Latvijas neatkarība, domājam … I.Līdaka
Sakām Latvijas neatkarība, nojaušam slepenus līgumus virknē Molotovs-Rībentrops, Teherāna, Jalta, Potsdama …
Gana visaptveroša pārvaldības teorija. Prof.V.I.Zubovs u.c.
(Citāts no šī raksta: “Tas, kā darbojas saprāts, ir visai mīklaina lieta. Bet ja runājam par pārvaldību pietiekami izvērsti, tad saprāta klātbūtne ir vismaz noslēgtas sistēmas projektēšanas un izveidošanas posmos. Daļā sistēmu saprāts ir klātesošs arī pārvaldības norisē: zaudējot intelektu (izpildīgi “maļot” uzdoto procesu – I.L.), sistēmas zaudē pārvaldību lielākā vai mazākā mērā.”.
Apsveicu katru valsts pārvaldes darbinieku, kurš izlasījis un izpētījis šo rakstu. Aprakstītās filosofiski-matemātiskās teorijas galvenā «persona» ir sarežģītas sabiedriskas sistēmas, piemēram, tautas mērķi un tās mijiedarbība ar to ietverošu vidi.
Kā inteliģence tika aizbīdīta no varas – vai aizbīdījās pati? L. Lapsa, S. Metuzāls, K. Jančevska
(Vērts izlasīt. Piebildīšu tomēr, ka pēdējais intelektuāļu izgājiens uz politiskās skatuves bija tie citādi cienījamie zinātnieki, kuri pirms Tautas partijas pēdējā triumfa vēlēšanās to daiļi slavēja, masu saziņas līdzekļos “izsakot savu neatkarīgo viedokli”. Jā, tauta gaidīja un gaida vīrus un sievas, “kas kaut ko var”. Toreiz izrādījās, ka pat tādi var pārdoties pavisam necienīgā krāpšanā. Kā nekā komunisma karjeras skola turas ilgi.
Kas ir noteicošais Latvijas valstī pēc PSRS un LPSR sabrukuma, ko saucam par Atmodu? Jā jā, nauda, kuras iegūšanai nav sakara nedz ar intelektuālo pienesumu, ne krietnu darbu, pat ne ar godīgu mantojumu. Galvenais sākumā bija slepenam lokam domāta informācija par to, cik tālu nekaunībā un laupīšanā viņi (un tikai viņi) drīkst iet, un slepenas operatīvas darbības iemaņas. Un tad īsti intelektuāļi steberē, nepilnvērtīgi paēduši, jo ir jāizvelk bērni un mazbērni, bet “veiksminieki”, arī visu varu pārstāvji, ir pārdevuši sirdsapziņu par Jūdas grašiem, un tautas “masa” sitas vai nost, līdz glābjas Īrijā, vai arī izblēda kredītus, ko nevar celt.
Un kas tad ir ar mūsu varām? No jauna ir nākusi klāt viltusdemokrātija un viltus cilvēktiesības, kas ir labas nišas; no komunisma palikusi ir spēja slepus blēdīties tā, ka velnam bail, un esam teicamnieki latviešu tautas tiesību pašnoliegšanā. Un esam labi nojautuši un nedrīkstam iepīkstēties, pirmkārt jau sabiedrības zinātnieki, ka visu varu mērķis ir nodrošināt tautas ilgtspēju savā vienīgajā zemītē. Tas nu noteikti neatmaksājas un ar zinātnieku klusu piekrišanu tiks aplamāts bezmaz par fašismu. Kur tad radīsies cerīgi intelektuāļi, kas zina tautas mērķus, var un dara, – kam var uzticēties?
Vai esam kaut ko mācījušies? Vai aug īsti intelektuāļi, kas nav kaunu maizē apēduši? I.L.)
Latvijas intelektuālais fiasko. R. Ķīļa intervijas žurnālam “Rīgas Laiks”
Latvijas intelektuālais fiasko |
| Ar Stratēģiskās analīzes komisijas priekšsēdētāju Robertu Ķīli sarunājas Arnis Rītups |
| ( Fragments)
Rīgas Laiks: Pirms vairākiem gadiem tu runāji par to, ka te tādā vispārīgā līmenī ir šausmīgi maz ideju politikā. Bija Eiropas Savienība un NATO, bija nacionālas valsts ideja un kaut kāds opozicionārisms pret tiem, kas šobrīd valda. Vai tagad ideoloģiskajā līmenī ideju ir vairāk vai mazāk? Roberts Ķīlis: (Klusē.) Nē, nav. RL: Joprojām ir trīs idejas? Ķīlis: Kādas trīs? Kur trīs? Es domāju, ka ļoti nopietni konceptuāli idejiskā līmenī ideju vispār nav. RL: Tātad vēlēšanās nenotiks spēkošanās starp idejām, jo ideju vienkārši nav? Ķīlis: Tādā ļoti konceptuālā līmenī, jā. Iedomājies, kam būtu jābūt bijis notikušamies – mēs ilgtermiņa stratēģiju taisījām trīs gadus. Vismaz kādam ir jāmēģina kaut kādas alternatīvas. Noteikts ideoloģisks redzējums, ko pilsoņi dara, uz ko balstās ekonomika, radošums ar infrastruktūru, nevis tur ogļu pārkraušana. Tas nozīmē sekas izglītībai, darba tirgum, tas nozīmē sekas nacionālā nozīmē. Tajā brīdī, kad tu man uzdod jautājumu par to, kā Latvijas tauta ievēlē politiķus, tu koncentrē politiskā procesa norises uz šo vēlēšanu aktu. Es neuzskatu, ka tas ir nākotnes politiskā procesa epicentrs, okei. Tādējādi, manuprāt, politiski veselīga sistēma ir tāda, ka tu vari ievēlēt arī idiotus. Jo lēmumu kopums, kas notiekas par politiskajām lietām, idiotu darbības neitralizē. Ja ir daudz lēmumu, ko cilvēki pieņem savās interesēs, savās kolektīvās interesēs bez pārstāvju palīdzības vai ar lokālu pārstāvju palīdzību, tas ir viens solis. Ja ir kaut kādi referendumi, tas ir cits solis. Tādējādi iznāk tā, ka vēlēšanas pie šādas sistēmas nekādā ziņā nekļūst ne par izšķirošu, ne centrālu reprezentativitātes un kolektīvā intelekta piemēru. Ko nozīmē referendumi? Tas nozīmē, ka politiskām partijām ir jākomunicē ar vēlētājiem starplaikos, piemēram, par pensiju sistēmu, jāpasaka savs viedoklis. Lai viņi to varētu pateikt, viņiem ir nepieciešami resursi, tos nevar dabūt, ja naudas knapi pietiek vēlēšanām, tās nepietiks, lai katru referendumu taisītu. RL: Tos birojus taču slēgs tūlīt pēc vēlēšanām. Ķīlis: Tieši tā. Tādēļ, ja tu vairāk liec uz referendumiem, ja tu esi spiests iesaistīties ar pilsoņiem nevis reklāmiskā komunikācijā, bet argumentatīvā komunikācijā, tas pieprasa, lai tu argumentus sagatavotu. Tev vienkārši nepietiks naudas nopirkt televīzijā laiku. RL: Tev ir radies iespaids, ka Latvijas politiskajā sabiedriskajā telpā pastāv argumenti? Ķīlis: Argumentācija pastāv pilnīgā ideju tukšumā. RL: Ar bomi? Ķīlis: Ar bomi var argumentēt, ar ad hominem, ar ad populum. RL: Tas nozīmē, ka ideju trūkuma apstākļos notiek cīņa, nezinot vispār, par ko? Sarunas priekšmetu varētu radīt tikai idejas. Kas ir sarunas priekšmets ideju trūkuma apstākļos? Ķīlis: Personība, situācija, tas, ko dzird, sensorā informācija. Te man liekas zaļš vai tumši zaļš, nu kā… par to jau var runāt… nevar būt dzeltens, nu, tāpēc, ka tu esi gejs, nē, es esmu vecāks, bet man mājās pulkstenis stāv, tāpēc tas ir melns. Argumentēt var arī tādā veidā. Es domāju, ka Latvijas politiskajā sfērā tas arī ir tas, kas ir. Turpina diskutēt par krāsām. To var mazināt, ja parādās kādi, kas to dara citādi. Tu redzi, ka visi ir idioti, bet viens izskatās pēc kaut kā sakarīgāka. RL: Bet kā var izdarīt daudzmaz saprātīgu izvēli apstākļos, kad nav ideju, ir intelektuāls fiasko, kā tu saki, visās vēlēšanu programmās? Ķīlis: Es jau gribēju tev teikt, ka ir kaut kādas citas iespējas, kas balstītas uz veselā saprāta kritērijiem. Es nosaucu vienu partiju, tas nozīmē, ka ir kaut kādi kritēriji, kas man ļauj no veselā saprāta viedokļa salīdzināt un ieraudzīt spektru no mulsuma līdz blefam. Skaidrs, ka mulsums ir labāks nekā blefs. Jo blefodams tu apzināti čakarē cilvēkus, kā pokerā, tu liekuļo, tu domā, ka viņiem patiks to dzirdēt, tu to pasaki, bet nedomā to nopietni. Bet ir kritēriji, un es piedāvāju arī citiem pilsoņiem par tiem padomāt. Tas var neizdoties, tas var izdoties. Tagad iznāk tā, ka mums vēlēšanas ir kaut kāds viens, superkritiski izšķirošs akts. Tu neko nevari paredzēt, kas notiks pēc trim četriem gadiem. Pilnīgi iracionāla darbība. RL: Tu gribētu atstāt iespaidu uz vēlēšanu rezultātiem? Ķīlis: Mani vēlēšanu rezultāts neinteresē. Godīgi, mani neinteresē vēlēšanu rezultāts. Mani interesē tas, lai politiskajā procesā, kurā cilvēki piedalās, parādītos jauni spēles noteikumi. Šī darbība būtu sekmīga tad, ja tā kaut drusku iesāktu jaunu spēles noteikumu, piemēram, lielāku intelekta klātbūtni politiskajā procesā, nu, kā noteikumu, nevis kā labdarību, nevis kā sagadīšanos. Ja tas būtu, es uzskatītu, ka es kā komisijas vadītājs kaut ko esmu izdarījis. Tas nav tik daudz par politiku, cik par pilsoņu sapratni, ka ir vēl kaut kādi pārbaudes akmeņi, kritēriji, lai paši sāktu domāt. Man jau liekas, ka attiecībā uz stratēģiju man ir izdevies drusku sarunu ievirzīt, tā kā ontoloģizēt drusku nākotni, ka tas nav pilnīgs “čau”, ka tur ir kaut kas, kas nav pilnīga migla, ka tur var kaut ko sataustīt. Tā ir tā konstrukcija, protams, bet tā konstrukcija būs lēmumu pieņemšana, saproti, tu sāc rēķināties ar to ontoloģiju, tu, iespējams, sāc mainīt vērtējumus tam, kas tagad notiek. Ja tas ir izdevies, tas man zināmu optimisma devu dod. Tāds šķietami stulbs pasākums, ko viņi tur dirš par tām programmām, nevienu taču tas neinteresē, kaut kādas muļķības un tā tālāk. Ja tas kaut kādiem cilvēkiem liks teikt – nē, nu, davai, mēs tur paprasīsim nākošreiz, padomāsim. RL: Kopiespaids veidojas tāds: ir valsts, kuru pārvalda politiķi, kam konceptuālā un ideoloģiskā līmenī nav ideju. Viņu programmas – labākais, ko viņi šobrīd spēj no sevis izspiest, ir intelektuālas nabadzības apliecinājums. Kā šajā valstī kaut jel kas varētu mainīties uz labu? Ja valda intelektuāla nabadzība, ideju trūkums un tauta nespēj pašorganizēties. Ķīlis: Ir optimistiskā un pesimistiskā atbilde. RL: Iedod abas. Ķīlis: Optimistiskā – it takes time. Tas paņem zināmu laiku. RL: Ir pagājuši divdesmit gadi. Ķīlis: Nu, varbūt nav pieticis. Es varbūt kaut ko pārprotu, bet vai nebija tā, ka tas Mozus viņus tā kā atveda līdz Izraēlai, tad viņi sāka tur pīkstēt, tad viņš atkal aizveda atpakaļ tuksnesī. RL: Viņi jau bija tuvu pie robežas, bet vajadzēja izmest vēl vienu līkumu. Ķīlis: Exactly. Varbūt tas ir optimistiskāk. RL: Vēl jāpastaigājas, varbūt kļūs gudrāki un pieņemsies prātā. Un pesimistiskā atbilde? Ķīlis: Cita valsts. Demontāža. RL: Citas valsts sastāvā? Ķīlis: Tas ir visdrūmākais variants. Valsts turpina pastāvēt tikai kā simbolu kopums, rituālu kopums. Pie pašreizējās pašorganizācijas zemās kapacitātes tas nozīmē zināma feodālisma laikmeta iestāšanos. Lietas tiek kārtotas ar lokālo priekšniecību, rodas feodālās lēņu saimniecības. Ļoti nepatīkama situācija. RL: Tu karotu, ja būtu jākaro? Ķīlis: Par ko? RL: Par Latviju. Ķīlis: Domāju, ka es jau tā kā karoju. Nav jau tikai jāšaudās. Zināmā mērā tu karo kaut kādā ideju laukā, un bieži vien tas ir ļoti liels, idejas tomēr tiek kaut kādā veidā konfrontētas ar tām, kas notiekas citu valstu domu centros. Tas arī ir zināmā mērā kariņš. Es karoju par to, lai man te būtu mājas. http://www.rigaslaiks.lv/Raksts.aspx?year=2010&month=9&article=4 |
Laikraksts: ar Kremļa atbalstu «krievu mafija» ieņem Eiropu
«Apollo», redakcija@apollo.lv
Ceturtdiena, 9. decembris (2010)
«Krievijas mafija» ir izplatījusies pa Eiropu un turpina palielināt savas ietekmes sfēras, liecina «Wikileaks» publicētā ASV diplomātu sarakste. Noziedznieki tāpat kā, piemēram, gāze un nafta, ir kļuvuši par Krievijas eksporta preci, ziņo Francijas laikraksts «Le Monde».
Politologs: Krievijas elite ienīst Baltijas valstis
Maskavas Valsts universitātes profesors filozofs un politologs Aleksandrs Dugins intervijā Lietuvas portālam delfi.lt paudis viedokli, ka Krievija uzskata Baltijas valstis par savām ienaidniecēm, jo, iestājoties NATO, tās izdarīja visu, lai par tādām kļūtu.
Komentējot Krievijas politiku attiecībā pret saviem tuvākajiem kaimiņiem – Baltijas valstīm, Dugins teica: “Krievija tās uzskata par savām ienaidniecēm un īpašu atšķirību starp tām neredz. Tas ir vienots [Krievijas] politiskās elites uzskats, pat liberālās. Lai gan liberāļiem daudzos jautājumos ir atšķirīgs viedoklis nekā konservatīvo pozīcija, pie mums visi atzīstas naidā pret Baltijas republikām un to īstenoto rusofobijas politiku. Turklāt Lietuvu un Latviju bieži jauc.”
“Latvijā un Igaunijā pastāv īsta, neslēpta neonacistiska rusofobija, Lietuvā – ne,” sacīja Krievijas filozofs un piebilda: “Runāt par Baltijas valstīm mums jau ir par vēlu, jo ne tuvākā, ne tālākā perspektīvā mēs tās nepaņemsim. Radikālas nozīmes šīm valstīm mūsu acīs nav.”
Lietuvieši Duginam šķiet daudz simpātiskāki par latviešiem un igauņiem.
“Lietuva – tā ir reāla valsts. Lai gan ļoti maza, bet tā ir reāla valsts. Lietuvieši – tā ir tauta. Latvieši un igauņi manī raisa daudz mazākas simpātijas, tie ir etnosi, kas dzīvojuši vācu pakļautībā. Iespējams, tieši tādēļ lietuvieši cienīgi izturas pret krieviem. Viņi bija liela tauta, kad lielkrievi bija daudz vājāki. Un tas ir cienījams pretinieks un sāncensis. Pret poļiem man ir tāda pati attieksme,” skaidroja Dugins.
Viņš uzskata, ka ar Lietuvu ir vērts veidot daudz ciešākas attiecības, bet atzīst, ka Krievijā “lietuviešus, tāpat kā citu Baltijas valstu pārstāvjus, politiķi ienīst. [Sabiedrības] masām – viņi ir vienaldzīgi.”
Uz jautājumu, vai ir kāda Krievijas politika attiecībā uz Lietuvu, Dugins atbildēja: “Manuprāt, Krievija neveido nekādu politiku. Varas attieksme pret visiem baltiešiem drīzāk ir noliedzoša, bet tauta par viņiem jau ir aizmirsusi.”
Dugins norādīja, ka padomju varas okupācijas nodarīto zaudējumu atlīdzināšana Baltijai ir “pilnīgi izslēgta”, jo Krievijas politiskā elite uzskata, ka “Krievija jau tā divreiz Baltijai deva neatkarību”. Pretenzijas vienam pret otru neko nedos un attiecības šajā jautājumā var būt “vai nu ļoti sliktas, vai vienkārši sliktas”.
Uz žurnālistu jautājumu, vai tiešām attiecības nekad nevarētu būt labas, Dugins atbildēja ar pretjautājumu: “Ko tad Baltija var dot?” un paskaidroja, ka “tā nekad nebūs prokrieviska. Tā būs vai nu ļoti pretkrieviska, vai vienkārši pretkrieviska. Krievijai – vienalga. Tās jau ir NATO dalībvalstis, mēs [Krievija] nevaram tās noturēt. Lietuva, Latvija un Igaunija izdarīja visu, lai kļūtu par absolūtām Krievijas ienaidniecēm. Tās vairs nedrīkst piesaistīt sev uzmanību, ja nu vienīgi uzbrūkot Pleskavas apgabalam, ko patiesībā nepieļaus amerikāņi.”
Profesors arī atzina, ka visu potenciālu, kas Baltijas valstīm bija, lai atriebtos Krievijai, tās jau izmantojušas: “Bet Krievija tagad gaida globālu pārdali. Piemēram, ja ar ASV kaut kas atgadīsies, mēs vēlreiz okupēsim šīs valstis. Tā vai citādi, maigi vai nežēlīgi. Tomēr pagaidām tādas perspektīvas nav un var pat teikt, ka katrs otram atņēma to, ko varēja.”
Par kaut kādu Krievijas rīcību pašlaik Baltijas valstīs Dugins sacīja: “Lietuvā mēs nevaram destabilizēt situāciju, jo tur mums vispār nav nekādu instrumentu. Bet, lai izraisītu kaut kādu nopietnu situāciju Latvijā un Igaunijā, ir instrumenti, un tie jau vairākkārt ir lietoti. Turklāt Krievija atbalstīja un atbalstīs krievu kopienas un kustības Latvijā. Tomēr diezin vai Kremlis uzņemsies nopietni īstenot kaut kādas stingras revolucionāras darbības NATO dalībvalstīs.”
Viņš prognozēja, ka Baltijas valstīs būs “ekonomiska darbošanās, īpašumu uzpirkšana, lai iegūtu kontroli. Bet Krievijas uzņēmēji nav patriotiski – viņi paņem šo īpašumu un strādā savā labā.”
Aleksandrs Dugins ir filozofs, politologs, sociologs, publicists un aktīvists. Viņš ir Maskavas Valsts universitātes profesors, Starptautiskās Eirāzijas kustības līderis. Dugins pārvalda deviņas valodas un sevi dēvē par Krievijas varas ideologu, taču tiek vērtēts kā fašismam tuvu uzskatu pārstāvis.
http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/354192-politologs_krievijas_elite_ienist_baltijas_valstis
“Pilsoņu Kongress un tā darbība.” Jānis Maurītis
(Mazskaitlīga tauta savā valstī ar nepanesamu agresīvas un ekspansīvas kaimiņvalsts ietekmi un ar sabiedrotajiem, kam pirmkārt rūp nomierināt agresoru, tam izdabājot.
Apdraudēta, genocīda novājināta un bojāta tauta, ko labākā starptautiskās sabiedrības daļa izmanto kā buferi, kā vidi agresīvu kolonistu pieradināšanai.
Starptautiskās tiesības, kas tikai demonstrē labo labo gribu un spēku iegūst tikai, kad izdevīgas spēka valstīm un grupējumiem.
Ko iesākt? – I.L.)
Maldīgi cerot glābt un pārveidot PSRS agonējošo politisko un ekonomisko sistēmu, kārtējā Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (PSKP CK) plēnumā 1985. gada aprīlī un PSKP 27. kongresā 1986. gadā kompartijas vadītāji pasludināja jauno pārbūves un pārkārtošanās politiku. Partijas vadība bija spiesta atzīt, ka valsts atrodas pirmskrīzes stāvoklī.1 Līdz ar to arī Latvijā radās un pakāpeniski pieauga neformālo grupu un kustību darbības iespējas, un ar laiku to prasības pēc PSRS iekārtas demokratizācijas pārauga prasībā pēc pilnīgas Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas. Continue reading
Izmaiņu modeļi. No Thomas P.M. Barnett “Atmestās dekorācijas” (Deleted scenes)
(Thomas P.M. Barnett ir stratēģiju plānotājs, kas ir strādājis pie nacionālās drošības jautājumiem kopš Aukstā kara beigām. Kopš 2005.gada strādājis par vecāko Enterra Solutions vadošo direktoru LLC, stratēģiju konsultāciju un tehnoloģiju firmā. Viņš ir vadījis arī savu konsultāciju praksi (Barnett Consulting LLC) kopš 1998.)
…
Ja noturīga demokrātija ir drīzāk globalizācijas veiksmīgas izvēršanās iznākums, nevis līdzeklis,
Parags Khanna iezīmē valstu nākotni
(Daži izvilkumi:
“Ģeopolitika ir ļoti nepielūdzama nozare … Kādreiz iekaroja kolonijas. Tagad valstis nopērk. … To es saucu par globalizāciju Ķīnas stilā. … Jo globalizācija atver visus paņēmienu veidus, kā graut un mainīt to, kā izprotam politisko ģeogrāfiju. … Ķīna eksportē visā reģionā uzņēmējus, aukles, studentus, skolotājus, kas māca ķīniešu valodu, lai tie var stāties jauktās laulībās un ieņemt visu laiku augstākās ekonomiku vadošās virsotnes. … Tas viss notiek bez šāviena. … Ja kurdi spēj noturēt savas caurules, tie var uzstādīt noteikumus attiecībā uz savu valstiskumu”.
Pēckrīze – ieguldījums labākā pasaulē. Geoff Mulgan
(Pavirši iepazīstoties ar šo rakstu, varētu nospriest, ka te ir runa par kaut ko starp utopiju un Upīša “Sūnu ciema zēniem”. Īstenībā ir runa par to, ka kapitālisms nav tik pašpietiekams, kā daudzi ir domājuši, un to īpaši parāda patreizējā krīze. Tā nav tikai finansu vampīru ālēšanās, bet kapitālisma strupceļš, ja tas paliek tāds pats kā līdz šim. Latvijā krīze izpaužas ar divkāršu spēku, jo mums ir darīšana ar komunistiskā un kapitālistiskā materiālisma hibrīdu komunisma laiku “dabūšanas” laika un mežonīgā kapitālisma laupīšanas laika kampēju izpildījumā.
Krievijai jaunas intereses Baltijas valstīs 10.maijs 2010
Atklātībā nonākusi Kremļa ārpolitikas doktrīna, kurā Baltijas valstīm ierādīta „jauna vieta”. Latvija vairs nebūs ne Krievijas draugs, ne ienaidnieks, bet gan „ekonomisko interešu sfēra”.
Sūds vai pīle? Par pilsonisko sabiedrību. I.Līdaka
Uzreiz jau nepiekritīsit, bet īstais referendums Latvijā notiek pastāvīgi un tieši par šo jautājumu.
Latvieši ir mazskaitlīga tauta,
PAR VALSTS PASTĀVĒŠANAS MISIJU UN MĒRĶIEM. Rolands Ozoliņš
Manuprāt viens no Latvijas problēmu cēloņiem ir tāds, ka ŠĪ VALSTS NAV DIBINĀTA (ATJAUNOTA – I.L.), PAMATOJOTIES UZ SABIEDRĪBAS VIENOŠANOS PAR VĒRTĪBĀM, PAR VALSTS PASTĀVĒŠANAS MISIJU UN MĒRĶIEM. Līdz ar to mums ir valsts, kas, atskaitot tīri materiālu ieinteresētību, nevienam īsti nav vajadzīga.
Imants Lešinskis. Kalpības gadi
(Lasot šo grāmatu, pēkšņi pamanīju, ka latviešu pilsoņi arī šajos dozēti pēcpadomju laikos atrodas līdzīgā, labākajā gadījumā, “iekšējā emigrācijā”, vai ir pilnīgi nomocīti dzīves cīņās, godīgas karjeras neiespējamībā un neticamos tautas izdzīvošanas tiesību kropļojumos. Tikai fiziskās bailes ir nomainījusi psihoemocionāla un saimnieciska manipulācija. – I.L.)
Daži izvilkumi no grāmatas:
Krieviskajam padomju režīmam vadītāju amatos jau sev vairs nav vajadzīgi “pārliecināti komunisti”, bet gan absolūti ciniķi, kas, zinot patiesos faktus, jebkurā laikā pretēji savai sirdsapziņai ir gatavi kalpot un iztapt Kremļa oligarhijai.
Starp dzirnakmeņiem… Gundars Valdmanis (taisnprātis pret shēmotājiem)
(Kurš gan “ar ādu” nesajūt, ka Molotova-Rībentropa slepeno paktu ir nomainījis cits tikpat slepens, kurš nesis latviešiem neatkarības ilūziju un garantējis leiputriju shēmotājiem – bijušajiem un palikušajiem slepenajiem represīvajiem grupējumiem?
Čekai un citiem slepenajiem orgāniem izdevās pietiekami ilgi nosargāt no parastajiem lohiem galveno PSRS valsts noslēpumu – krahu – un pārorganizēties par vēl neredzēti mežonīga kapitālisma trieciengrupējumiem un piedevām vēl izvilināt no pārējiem saukli “kaut pastalās, bet brīvi” un latviešu taisnošanos par savu klātbūtni savā zemē. Lohiem palika vien šoka terapija un “es jau neko”.
Vai šāds ceļš, ko pasaulei iemānīja kā dziedošo revolūciju, bija vienīgais iespējamais? Cik Abrenes esam atdevuši un vēl, jauki klanīdamies, atdosim par ēzeļa ausīm?
Vai kāds tic, ka kādas vēlēšanas nenotika baiļu inercē un nebija manipulētas?
Vai kāds tic, ka pašu “lohu” spriestspēja un spriestgriba un neuzpērkamība bija pietiekama?
Kāpēc gan šis izcilais saimnieciskais darbinieks, bezviltus neliekulīgais taisno ceļu gājējs ar skaidru valodu un varbūt dažkārt džentlmeniski lētticīgais, kā arī ne īsti veiklais politiķis – Gunārs Valdmanis bija tik ļoti apkarojams Latvijas demokrātijas viltotājiem? Kāpēc Latvijas tautas viltus pārstāvjiem nevajadzēja viņa nesavtīgo palīdzību, pat ne kā ekonomista.
Liepnieks. Par Šķēli, Maskavu un lateksa biksēm. Anda Burve-Rozīte
(Par polittehnoloģijām un morāli. Iekrāsotie izcēlumi ir mani – I.L.)
Nepilnu nedēļu pēc Tautas partijas kongresa un Andra Šķēles ievēlēšanas par partijas priekšsēdētāju tās bijušais polittehnologs un ilggadīgs Šķēles līdzgaitnieks Jurģis Liepnieks dalās pārdomās par partijas izredzēm vēlēšanās, kā arī Latvijas politikas iespējamiem scenārijiem nākotnē.
