Kali Jugas netikumi. A.Vojevodins. Kara, manipulācijas, maldināšanas stratagēmas. 3.daļa. Antistratagēmas (nešaubīgi neveiksmīgas stratēģijas)

3. daļas saturs

1. Izaudzināt ienaidnieku un tad ar to cīnīties

2. Sapuvuši pamati

3. Kaitināt suni 

5. Buridana ēzelis

6. Cieti turēties pie standarta

7. Meklēt pilnību

8. Uztiept pasaulei savas brilles

Suņ Czi. “Kara māksla” (izvilkumi)

Literatūra


1. Izaudzināt ienaidnieku un tad ar to cīnīties

Sākotnēji organizēt (vai laist pašplūsmā) norisi tādā veidā, ka tās attīstība tev radīs lielas vai ļoti lielas grūtības.

x x x

1968.gada 23.jūlijā trīs cilvēku grupa no Palestīnas atbrīvošanas tautas frontes Atēnu aerodromā sagrāba kompānijas El Al lidmašīnu Boing-707 un piespieda to aizlidot uz Alžīru.
Uz teroristu pieprasījumu apmaiņā pret ķīlniekiem no Izraēlas cietumiem tika atbrīvoti arābu ieslodzītie.
Izraēlas valdība bija izdarījusi pirmo piekāpšanos. Kļuva acīmredzams, ka problēmas var risināt no spēka akcijām.
Teroristiskās organizācijas, guvušas pozitīvu piemēru un nesastopot īpašu savu zemju specdienestu pretestību, dabūja ne tikai grūdienu attīstībai, bet arī apvienoja savus teroristiskās darbības pūliņus.
Rietumvācu “Bāder-Mainhof” un “Sarkanās armijas frakcija”, itāļu “Sarkanās brigādes”, franču “Aksjen darekt”, spāņu “Eta”, īru “IRA”, palestīniešu “Al fatah” sāka cieši sadarboties un veidot “pretuzbrukumu” akcijas.
No visām Eiropas valstīm tikai Izraēla spēja operatīvi reaģēt uz starptautiskā terorisma parādīšanos un attīstību.
Pārējās valstis visai ilgi centās problēmu nepamanīt vai risināt to mierīgā ceļā.
Tieši šajā laikposmā teroristiskās organizācijas spēja maksimāli nostiprināties organizatoriski un finansiāli, kļūt par svešu rīku konkrētu politisku problēmu risināšanai.

x x x

Tipiska kļūda biznesā ir, ka pārāk aizņemts ģenerāldirektors nodod savas funkcijas vietniekam un ļauj tam pieņemt patstāvīgus lēmumus.
Drīz vien vietnieks, ieguvis kontroli pār organizāciju un sajutis sevi par tās īsto vadītāju, uzsāk rīkoties, lai nomainītu direktoru. Vai izveido firmas dublikātu, pārnesot uz to partnerus, tehnoloģijas, piegādātājus un pircējus. Tieši tāda pat kļūda rodas gadījumos, kad ģenerāldirektors izveido no sevis atkarīgu uzņēmumu, pieņemot, ka viņš kļūst par holdingkompānijas vadītāju.
Krievijas īstenībā līdzīgas konstrukcijas reti kad izrādās efektīvas. Visizplatītākais fināls ir šāds: atkarīgā kompānija kļūst par patstāvīgu vienību un mierīgā ceļā atdalās no sava saimnieka. Vai cīnās ar to, bet aiziet tā kā tā.
Jautājumi, kādus savā personiskā kontrolē jāpatur direktoram:
maksājumu dokumentu un līgumu paraksta tiesības,
finansu jautājumu galīgā izlemšana,
finansu un preču plūsmu kustība,
algu apmēri un prēmiju izmaksa,
kadru pārvietošanas,
pārvaldes darbinieku darbā pieņemšanas gala lēmumi,
saskarsme ar tiesībsargājošiem orgāniem un noziedzīgās pasaules pārstāvjiem,
darbs ar stratēģiskajiem partneriem.
Atslēgas personas, kurām ir jāizpelnās pilnīga uzticība – galvenais grāmatvedis un drošības dienesta vadītājs.

x x x

Cita kļūda, kas mēdz gadīties vadītāju praksē, ir stāvoklis, kad darbinieks, kurš ir rīkojies negodīgi attiecībā pret organizāciju, tiek stingri sodīts, bet paliek tās sastāvā. Tāds darbinieks ir bīstams ne tikai ar to, ka var kaitēt vēlreiz. Bīstamība ir citur – stingrs sods rada organizācijas iekšienē ienaidnieku. Tieši tādi cilvēki labprātīgi piegādās citiem tevi kompromitējošu informāciju, nodos tevi bandītiem vai slepeni kaitēs tev citā veidā.
Neremdināta godkāre un atriebības alkas ir daudz bīstamāka par mantkārību vai muļķību.

2. Sapuvuši pamati

Jau sākotnēji stingrā kontrolē nav ņemtas nozīmīgas norises vai sistēmveidojoši elementi. Turpmāk veidojas hronisku problēmu avots, kuru nomainīt ir grūti, jo tas jau ir integrēts sistēmā.
Kad tiek veidota sarežģīta organizatoriska struktūra vai cita vairākus posmus saturoša sistēma, tās drošums ir atkarīgs no katras mehānisma daļas kvalitātes. Ja viss mehānisms strādā precīzi, bet viens posms nestrādā vai strādā slikti, kopējais iznākums vienmēr būs neapmierinošs.
Tev var būt varena organizācija, bet pieļaujot vājumu vienā jautājumā – spēks un drošums tiks ievērojami iedragāts.

x x x

Stagnācijas gados VDK (KGB) iestājās divu tipu cilvēki. No vienas puses – tie, kuri tika izvēlēti konkursa kārtībā no liela pretendentu skaita. No otras puses – zelta jaunatnes pārstāvji – augstu partijas un valsts ierēdņu bērni.
Tieši otrā kategorija radīja organizācijai problēmas. Kad iepazīsties ar VDK virsnieku savervēšanas gadījumiem no rietumu dienestu puses, tad saproti, ka īstenībā tur nav bijusi vajadzīga nekāda īpaša viltība. Vajadzējis tikai vienu – atklāt tos, kuri paši ir tam nobrieduši.
Tālāk savervēties gribošajiem čekistiem bija viena – kā izdarīt, lai tiem noticētu. Pati vervēšanas procedūra ievilkās tieši tādēļ – radīt iespējami ticamu savas krišanas šķietamību.
Pretinieka specdienesta skavās.

x x x

Šīs stratagēmas tipa kļūdas var tikt izdarītas dažādās jomās.
Lūk dažas no tām.
# Taupīšana uz augstākā pārvaldes posma atalgojuma rēķina. Sistēmveidojošie darbinieki vai nu aiziet, vai strādā vienlaicīgi vairākās organizācijās.
# Kadru izvietojums: izšķirošās pozicijās tiek iecelti cilvēki, kuri nespēj pieņemt lēmumus vai kvalificēti veikt tiem uzliktās funkcijas. Vai kadru komplektēšana tiek veikta pēc ģimenes, klana pazīmēm, pēc ietekmīgu cilvēku ieteikumiem.
# Plānošana. Izpildei tiek pieņemti projekti bez aizsargāta biznesa plāna, bez nepieciešamā finansējuma, organizatorisko un kadru resursu nodrošinājuma.
# Politikā – mūžīgo neveiksminieku piesaiste savā kandidātu komandā, nodeldētu lozungu lietojums, nelietpratīgu tēla veidotāju piesaiste, paļaušanās uz gadījuma sabiedrotajiem.

x x x

Piemērs no Nikolo Makiavelli sakarā ar Itālijas karaspēka veidošanu:

“Itālija ir gandrīz pilnīgi nokļuvusi pāvesta un dažu republiku varā. Bet pie varas tikušie prelāti un pilsoņi nav raduši rīkoties ar ieročiem, tāpēc tie sāka uzaicināt dienestā algotņus. Alberto de Konio no Romaņas pirmais radīja algotu ieroču slavu. Viņa bijušie mācekļi Bračo un Sforca savā laikā turēja rokās visu Itāliju. Aiz viņiem nāca visi tie, kuru pavēlniecībā algotņu karaspēks atrodas līdz šai dienai. To varonība noveda pie tā, ka Itāliju no viena gala līdz otram ir pārstaigājis Kārlis, izputinājis Ludviks, samīdījis Ferdinands, un nolikuši apsmieklam šveicieši.
Sāka viņi ar to, ka, paaugstinot sevi, viscaur samazināja kājniekus. Tas tiem bija vajadzīgs tāpēc, ka, pārtiekot no amata un bez īpašumiem tie nespētu pabarot lielu kājnieku karaspēku, bet mazs tiem nenestu slavu.
Kamēr, aprobežodamies ar kavalēriju, tie ar nelielu skaitu nodrošināja sev gan pārticību, gan pagodinājumus. Nonāca tik tālu, ka divdesmit tūkstošu apmēra karaspēkā nesanāca ne divi tūkstoši kājnieku. Tālāk tie parādīja neparastu izmanīgumu, lai atsvabinātu sevi un karavīrus no kara dzīves briesmām un grūtībām: sadursmēs tie nenogalina, bet ņem gūstā un neprasa izpirkšanas naudu, aplnkuši, tie neiet nakts triecienos; aizstāvot pilsētu, neveic pēkšņus uzbrukumus teltīm; nometni neiekārto ar žogu un grāvi, neveic ziemas kampaņas. Un to visu pieļauj viņu kara reglaments, un izdomāts tas tā ir tīši, lai, kā jau teikts, izvairītos no kara dzīves briesmām un grūtībām: tā tie ir noveduši Itāliju kaunam un verdzībai”.
Tādā veidā valsts svarīgākā funkcija – aizsardzība ir bez kontroles atdota algotņu rokās. Algotņi, dabiski, izmantoja radušās iespējas savā labā, ne jau savu “saimnieku” labā.
Algotņu armijas pastāvēšana ne tikvien padarīja Itāliju neaizsargātu, bet neatstāja arī iespēju izveidot citu karaspēku, jo algotņi bija kļuvuši par patstāvīgu politisku spēku un varēja turpmāk uztiept savus spēles noteikumus.

3. Kaitināt suni

Konflikta nesaprātīgas virzīšanas stratagēma.
Konflikti var stiprināt paša struktūru nostiprināšanos, bet var arī graujoši ietekmēt tās puses , kas tajos piedalās.
Konfliktu virzīšanas vispārējie noteikumi ir šādi: visos iespējamos veidos ir jāizvairās no tiešas sadursmes. Bet ja sadursme ir neizbēgama, tā ir jāizplāno un jāīsteno tā, lai ienaidniekam tiek īsā laikā izdarīts graujošs uzbrukums, pēc kura konflikts ir izbeigts.

x x x

Universāls veiksmīga uzbrukuma princips: līdzekļu koncentrācija un pēkšņums.

x x x

Ja uz tevi rej suns, nevajag ielaisties ar to savstarpējā vaukšķēšanā un kautiņā. Tev izdosies pāris reizes iesist tam pa purnu, bet viņš tev saplēsīs bikses. Bet kam tev saplēstas bikses? Labāk atbildot uz riešanu pamet tam desas gabalu vai izliecies, ka riešanu nepamani. Ja tev suns ir jāneitralizē – vienkārši nosit to. (bet varbūt vienkāršāk ir nosist tā saimnieku?)
Ja nevari nosist – atstāj to mierā. Bet kauties ar to nevajag, tā ir kļūda. Galu galā, arī suns pilda savu pienākumu.
Bet ļoti daudzi cilvēki iestājas konfliktos, kas principā nevar tiem nest uzvaru vai citu konstruktīvu iznākumu.
Šādā gadījumā tie pielīdzinās muļķa sunim, kurš neko citu kā riet, neprot.

x x x

Tavs pretinieks var būt izraisījis konfliktu ar vienīgo mērķi – lai noskaidrotu tavus sabiedrotos un tavas iespējas. Tādam nolūkam tiek lietotas demonstratīvas, emocionāli spilgtas, personiski aizvainojošas agresīvas darbības. Kad tu esi neapdomīgi meties cīņā, tiek fiksēti tavi kontakti, atklāti sabiedrotie varas slāņos, draudzīgie masu informācijas līdzekļi, ietekmes un finansējuma avoti. Pēc tavas aktivizācijas tiek fiksēti un slēptā režīmā atstrādāti visi atklātie kontakti. Pienākot nākošajam jau īstajam konfliktam, tu riskē vairs netrast daudzus savus sabiedrotos.

x x x

Cita izplatīta kļūda ir situācija, kurā rezultāta sasniegšanai nepieciešams veikt vienotas saskaņotas darbības. Panākumus var gūt tikai ar problēmas sistēmisku risinājumu. Bet tas nenotiek.
Piemēram, notiek frontes pārraušanas operācija.
Tiek izziņots vispārējs uzbrukums. Uz pretinieka pozicijām lido lādiņi, kaujā iesaistās tanki un kājnieki. Fronte ar lieliem zaudējumiem tiek pārrauta. Bet tālāk nekas nenotiek. Tankiem nav pievesta degviela. Jeb vai komandieris žūpo, bet aizstāt viņu nav kam.
Iznākums. Pretinieks atjauno aizsardzību. Tavas ugunspozīcijas ir jau zināmas, un tiks iznīcinātas darba kārtībā. Lādiņi un kareivju dzīvības ir zaudētas veltīgi. Frontes pārrāvums pats par sevi neko nedod.
Ir jāattīsta uzbrukumu un jāsasniedz konkrētus rezultātus ieņemtu apdzīvotu vietu, stratēģisku objektu, ielenktu un iznīcinātu pretinieka grupējumu veidā.
Līdzīgi gadījumi nereti mēdz būt liela mēroga pirmsvēlēšanu akcijās. Tiek gatavots uzbrukums vairākos virzienos. Tiek veikta plānveidīga kampaņa, pēc tam izrādās, ka vajadzīgajā brīdī nav iespējams izdarīt izšķirošo soli. Cēlonis ir iekšējas nesaskaņas, resursu noplicinājums vai kandidāta slikts garastāvoklis.

4. Pērles cūkām

Cilvēkus var iedalīt divās lielās grupās. Vieni uz labu atbild ar labu. Otri labvēlības izpausmi uztver par vājuma izpausmi un mēģinās uzsēsties tev kaklā.

x x x

Laba un ļauna kritēriji veidojas bērnībā. Pieaugušu cilvēku pāraudzināt nav iespējams. Ja tavs partneris, paziņa, kolēģis audzināts pēc noēdušies virtuvenes dēla parauga (кухаркиного сына) un truli tiecas dabūt visu, pretī nedodams neko, bet tu pūlies viņu ietekmēt ar savu humānismu un izej uz piekāpšanos – tava labsirdība ne pie kā nenovedīs. Viņš kļūs vēl nekaunīgāks, noticējis savas attieksmes un savas taktikas pareizībai.
Labu darīt var attiecībā uz draugiem, bērniem, vienkārši nepazīstamiem cilvēkiem.
Bet ar labu pāraudzināt necienīgus – tas nozīmē vairot problēmas citiem cilvēkiem.
Tomēr ļoti daudzi gadiem ilgi praktizē jaunu cūkcepuru audzināšanu, cerēdami, ka galu galā no tiem izaugs skaistas cildenas lauvas.
Vai ērgļi. Tas nenotiek nekad.
Bieži vien tu pēc dažiem gadiem pamani sev blakus resnu pierijušos cūku, kas ir noticējusi savai ģenialitātei un vienreizīgumam.

5. Buridana ēzelis

Reiz dzīvoja gudrais Buridans.
Viņam bija ļoti gudrs ēzelis, kuram ļoti patika prātot.
Reiz ēzelis nokļuva starp divām vienādām siena kaudzēm un nespēja izšķirties, pie kuras vajadzētu doties.
Bet bez skaidrām atbildēm uz saviem jautājumiem tas nebija radis kustēties. Tā viņš izsalcis stāvēja un prātoja.
Kamēr nosprāga badā.
Pastāv kaut kāda ticamības pietiekamības norma.
Dažos gadījumos precīzs situācijas novērtējums nav iespējams, un lēmums jāpieņem, balstoties uz esošajiem datiem, tendences novērtējumu vai intuīciju. Jo vilcināšanās var automātiski nozīmēt zaudējumu.
Un tomēr ir pietiekami daudz gadījumu, kad lēmums pieņemts netiek, jo atbildīgajam cilvēkam šķiet, ka vēl ne visas pazīmes liecina par parādības esamību.

x x x

Amerikāņu bāzes Pērlhārborā štābs nespēja atļauties identificēt radara atklātās lidmašīnas kā japāņu. Jo no tā darbinieku redzes viedokļa skaidru liecību par to nebija.

x x x

Tipisks šīs stratagēmas lietojums dibinās uz to, ka cilvēks ir sev izstrādājis savu uztveres standartu un īstenību vērtē no savu kritēriju viedokļa, pieprasot spēli pēc viņa formāliem noteikumiem, nevis pēc likumībām, kam jāatbilst īstenībai un esošajoem apstākļiem.

x x x

Anekdote.
Vīrietis paceļ dēliņu virs sētas un vaicā: ko tu redzi?
Redzu mūsu mājas lodziņu.
Un kas tur ir?
Tur ir mūsu mamma un svešs pliks onkulis. Onkulis mūsu mammu izģērbj!
Un talāk?
Neko neredzu. Onkulis izdzēsa gaismu.
Bet tu skaties vērīgi!
Nē, tomēr neko neredzu.
Vīrietis saķer galvu un sāk skraidīt gar sētu, sarūgtināti klaigādams:
Nolādētā neziņa!
Nolādētā neziņa!

x x x

Cita tipiska kļūda ir mēģinājums izvēlēties risinājuma variantu ne no īstenībā pastāvoša iespēju komplekta, bet no saviem priekšstatiem par to, kā būtu jābūt.

x x x

Nikolo Makiavelli: “Nav vērts tikai cerēt uz to, ka var pieņemt nemaldīgu risinājumu, tieši pretēji, ir jau iepriekš jāsamierinās ar to, ka apšaubāms ir jebkurš risinājums, jo tāda ir lietu kārtība, ka, izvairījies no vienām nepatikšanām, tu nokļūsti nākošajās. Tomēr tur jau pastāv gudrība, lai, izsvēris visas iespējamās nepatikšanas, vari par labumu pieņemt mazāko ļaunumu””.

6. Cieti turēties pie standarta

Mēģinājums pārāk labi un visos sīkumos pildīt svešu lomu ļauj atklāt tās neīstumu.
Mēģinājums sekot teorētiski izveidotam ideālam tēlam bieži vien beidzas ar atmaskošanu.

x x x

1945.gada 21.maijā ceļā no Hamburgas uz Brēmeni tika ievērota neliela vīriešu grupa. Tā apstājās angļu kontroles-caurlaides punkta priekšā. Pie caurlaides piegāja cilvēks un pastiepa armijas ierēdnim dokumentus uz Henriha Hicingera vārda. Viņa kreisā acs bija pārsieta ar apsēju. Stipri nonēsātais apģērbs nekādi neizcēla viņu starp pārējiem bēgļiem. Tomēr nedrošums un tas, ka viņam bija dokumenti (dežuranti bija pieraduši, ka ļaudis parasti gāja bez kādiem dokumentiem) piesaistīja uzmanību. Šo pilsoni izveda no pūļa un ieveda sardzes telpā. Līdz viņa likteņa izšķiršanai aizdomīgo subjektu ievietoja cietuma kamerā, kas atradās netālu no nometnes.
Šis subjekts izrādījās neviens cits kā Henrihs Himlers, viens no visbīstamākajiem fašistiskās Vācijas kara noziedzniekiem.
Kā tad gadījās, ka SS vadītājs tā izblamējās?
Nekā dīvaina tur nav. Pārmērīga tālredzība, pārcenšanās bija vācu slepeno dienestu aģentu un darbinieku kopīga vājā puse.

x x x

Citēsim rindas no E.H.Kukridža grāmatas “Angļu slepenā dienesta noslēpumi”:
“Kara gaitā izveidojās tādi apstākļi, ka viens no vācu mācību sistēmas izgāšanās cēloņiem bija pats tās pilnīgums. Vācu aģentus atmaskoja ļoti ātri. Viņu rīcība bija jau nu pārāk nevainīga. Ar viņiem notika tas pats, kas parasti notiek ar jaunu nepieredzējušu detektīvu, kas ietērpts vienkāršā apģērbā, un kuru ievēro tieši tāpēc, ka viņš ir acīmredzami ne savā apģērbā. Šķērsnopratināšanā (перекрестным допросом) katrs spiegu skolu beidzis aģents sekoja uz visiem laikiem iedibinātiem noteikumiem. Kur īsts emigrants satraucās un sniedza aizdomīgi nekonkrētas atbildes, aģents, kurš izlikās par emigrantu, šāva ārā savas liecības bez stomīšanās. Viņš izturējās tieši tāpat kā desmitiem viņa priekšgājēju. Tiklīdz kāds tāds gadījās, nopratināšana gāja pa iemītu taciņu: pratināmo atbildes vajēja paredzēt jau iepriekš.
Nacistu terora taktika saviem aģentiem izdarīja sliktu pakalpojumu. Viņi bija mācīti izturēt spīdzināšanu, bet sabiedroto izmeklētāju prasmīgi lietotie psīholoģiskie nopratināšanas paņēmieni tos parasti apmulsināja un nojauca to gājienus.
Un tam nacistu vadoņi savus aģentus nebija gatavojuši”.

x x x

Ja jūs esat nolēmuši spēlēt kādu lomu, nepūlieties iepriekš atstrādāt visus iespējamos reakcijas variantus. Tipiskām lomām ir tipiskas kļūdas, tipiska svārstīšanās un tipiskas problēmas, kas saistās ar tipiskām cilvēku vājībām.

x x x

Bet ja ir gadījies tā, ka tiešām esat cilvēks, kam nepiemīt vairums redzamo trūkumu, bet gribat, lai cilvēki izturētos pret jums bez aizspriedumiem, atļaujieties šad tad nenosvērtu rīcību.
Tā jūs kļūsiet saprotams vairumam apkārtējo. Un tas jums nāks tikai par labu.

7. Meklēt pilnību

Katrai norisei ir savas likumības un īpatnības. Ja esat nopirkuši lietotu datoru, negaidiet, ka tas spēs efektīvi darboties ar programmatūras pēdējām versijām. Un tas noskaidrosies drīz.
Ar cilvēkiem ir sarežģītāk, jo tie tiecas pārvērtēt savas labās īpašības un spējas, bet savus trūkumus slēpt.
Ja esat Krievijā pieņēmis darbā oficiantu komandu, ir dabiski domāt, ka tie mēģinās dabūt dzeramnaudu, un vairākums centīsies apskaitīt savus klientus un jūs pašu.
Ja jums pieder pašapkalpošanās veikals, dabiski, ka tajā notiks zādzības un iztrūkumi.
Ja jums aparātā strādā virsnieki, ir dabiski domāt, ka tie laiku pa laikam iedzers vodku un dažreiz piedzersies.
Lielākoties cilvēki par šādu likumsakarību esamību zin, un ir gatavi tam, ka šīs nepatīkamās norises pastāv. Viņu uzdevums ir mēģināt tās noturēt saprātīgās robežās un kaut kādā veidā regulēt.

x x x

Pietiekami bieži gadās cilvēki, kuri uzskata, ka pasauli var izmainīt. Viņi nemitīgi nomaina personālu, pūloties kārtējo reizi atrast ideālu variaantu.
Padzen kārtējos pārdevējus un pārvaldniekus, no jauna apmāca jaunu personālu, tērējot ievērojamus līdzekļus to sagatavošanai. Pēc tam tas atkārtojas atkal. Personāls tiek pieķerts tipiskās situācijās tipiskos grēkos un tipiskā veidā tiek atlaists.
Un tā līdz bezgalībai.

8. Uztiept pasaulei savas brilles

Uzskatīt savu vērtību un kritēriju sistēmu par identisku atbilstošām pretinieka sistēmām.
Mēģināt paredzēt pretinieka rīcību, lietojot savus kritērijus, savu problēmu un norišu redzējumu.
Dažādi cilvēki var pavisam citādāk vērtēt vienas un tās pat darbības, faktus, parādības.
Uz vienādiem notikumiem ir iespējama emocionāla un uzvedības reakcija.
Vieniem un tiem pašiem vārdiem un terminiem dažādos kontekstos, dažādiem cilvēkiem var būt pavisam atšķirīga nozīme.
Bet milzum daudz cilvēku pieņem savu iekšējo terminu, vērtējumu, uzstādījumu, emocionālo reakciju sistēmu par universālu un identisku ar visiem pārējiem cilvēku dzimuma pārstāvjiem.
Personiskās attiecībās tas noved pie milzuma nesaprašanās un konfliktu.
Valsts un kara attiecībās kļūdas šajā jomā var nest daudz graujošāku efektu.
Ļoti pamācošs piemērs ir pēkšņais Vācijas uzbrukums Padomju Savienībai 1941.gada 22.jūnijā.
Jautājums. Kāpēc uzbrukums izrādījās negaidīts?
Atbilžu ir ļoti daudz. Pārliecinošākās.

Vācija nevar sev atļauties karu divās frontēs. Vācija nebija gatava ilgstošam karam austrumos. Tās tehnika nevarēja labi darboties ziemas apstākļos, karavīriem nebija ziemas apģērbu.
Ko redzēja Staļins un viņa ģenštābs? Sava un vācu karaspēka iespējas. Spēku attiecība nebija Vācijas labā. Ne par kādu zibenskaru nevarēja būt ne runas. Tas bija pilnīgi skaidrs. Kara sākuma signāls varēja būt Vērmahta gatavības pazīmes ziemas kampaņai vai vismaz ilgstošam karam.
Ko redzēja Hitlers un viņa ģenštābs?
Paša Vērmahtu. Iekarotu Eiropu. Milzi uz māla kājām – Padomju Savienību. PSRS karaspēka novērtējums tika veikts visai aptuveni. Ekonomiskais potenciāls – neizprotams. Esošo padomju divīziju skaits – nezināms.
Zināms ir kas cits – galvenais rūpnieciskais potenciāls atrodas valsts Eiropas daļā. Virsnieku kadri ir ievērojami iznīcināti 1937.gada tīrīšanās. Liela mēroga kaujas operāciju pieredzes tā laika karos Sarkanarmijai nebija. Sarkanarmijas īstās (ne)iespējas bija nodemonstrētas karā ar Somiju. Iespējas izrādījās ļoti ierobežotas.
Kādas problēmas?
Problēmas ir nodrošināt sev aizmuguri Anglijas iekarošanas laikā.
Kāda te nozīme tanku eļļām un kareivju kažokiem?
Informācijas trūkums Hitlera pavēlniecībā par īsto stāvokli Krievijā noveda pie paradoksāla iznākuma. Staļins bija pārspējis viltībā pats sevi.
Paša radītais dzelzs priekškars un informatīvā blokāde noveda pie tā, ka pretinieks izrādījās maldināts, bet galu galā tas nospēlēja pret Padomju Savienību.
Ja Staļins un viņa pietuvinātie bez kolosālā kara gatavošanas darba būtu pratuši modelēt īstenības uztveri Vācijas štābos un būtu pratuši vadīties no vāciešu “virtuālās” notiekošā versijas, nevis no īstā spēku samēra, nav zināms, kā tādā gadījumā būtu attīstījušies Otrā pasaules kara notikumi.

Suņ Czi. “Kara māksla” (izvilkumi)

Karš – tā ir diža valsts lieta, tās dzīvības un nāves pamats, Ceļš uz izdzīvošanu vai bojā eju.
To ir rūpīgi jāapsver un jāapdomā.

x x x

Karš – tas ir maldināšanas ceļš.
Tāpēc, pat ja tu esi spēcīgs, rādi pretiniekam savu nespēju.
Kad būtu jāmet kaujā visus spēkus, izliecies kūtrs. Kad mērķis ir tuvu, rādi, it kā tas būtu tālu; kad tas patiesi ir tālu, radi iespaidu, ka tas ir tuvu.

x x x

Rādi izdevību, lai pretinieku ievilinātu. Izraisi tā spēkos sajukumu un sagrāb to.
Ja tas ir sagatavots, gatavojies; ja tas ir spēcīgs, izvairies.
Ja tas ir dusmīgs, tracini to; esi goddevīgs, lai tas kļūst iedomīgs.
Ja ienaidnieks ir atpūties, liec tam saspringt.
Ja tas ir vienots, sašķel.
Uzbrūc tur, kur tas ir nesgatavots.
Virzies turp, kur tas negaida.
Tādi ir ceļi, pa kādiem uzvar kara stratēģi. Bet par tiem nedrīkst runāt priekšlaicīgi.
Kad ieroči ir notrulinājušies, bet gars nomākts, kad mūsu spēki ir izsmelti, bet rezerves iztērētas, tad mūsu vietvalži izmantos mūsu vājumu un sacelsies. Pat ja tev ir gudri pulkveži, tie neko nepanāks.
Tāpēc es esmu dzirdējis par strauju karagājienu veiksmi, bet neesmu dzirdējis par ilgstošu karagājienu veiksmi. Neviena valsts nav guvusi labumu no ilgstoša kara.
Tie, kuri nepietiekami izprot kara briesmas, nespēj saprast arī labumu no kara.

x x x

Tas, kurš ir guvis sekmes karaspēka lietošanā, nemobilizē cilvēkus divreiz un nepieved pārtiku trīsreiz. Ja tu saņem bruņojumu no savas valsts un balsties uz pārtikas atņemšanu ienaidniekam, tad rezervju pietiks.
Karaspēka lietošanas paņēmiens ir tāds: vislabāk ir pretinieka galvaspilsētu saglabāt, otrā vietā ir tās sagraušana. Vislabāk ir saglabāt tā karaspēku, otrā vietā ir tā iznīcināšana.
Vislabākais ir ienaidnieka grupējumus saglabāt, otrā vietā – iznīcināt tos. Vislabākais ir ienaidnieka apakšvienības saglabāt, otrā vietā – iznīcināt tās.
Vislabākais ir saglabāt ienaidnieka “trumpjus”, otrā vietā – tos iznīcināt.
Tāpēc izcīnīt simts uzvaras simts kaujās – tā nav pārākuma virsotne.
Pakļaut ienaidnieka karaspēku bez kaujas – lūk ir īsta pārākuma virsotne.

x x x

Tāpēc augstākais kara iemiesojums ir izjaukt ienaidnieka plānus;
pēc tam – izjaukt tā savienības;
pēc tam – uzbrukt tā armijai;
pats pēdējais ir – uzbrukt tā nocietinātām pilsētām.
Tāpēc tas, kurš ir guvis sekmes kara mākslā, pakļauj svešas armijas, neiesaistoties kaujās, ieņem svešas pilsētas, tās neaplencot, un sagrauj svešas valstis bez ilgām kaujām. Viņam ir zem Debesīm jācīnās ar augstāko “saglabāšanas” mērķi. Tad viņa ieroči nenodils, un uzvaras augļus būs iespējams noturēt. Tāda ir uzbrukuma stratēģija.

x x x

Kara vešanas stratēģija ir tāda:
ja tev spēki ir desmitkārt lielāki, kā ienaidniekam, ielenc to;
ja pieckārt lielāki, uzbrūc tam;
ja divkārt lielāki, sadali savus spēkus.
Ja spēki vienlīdzīgi, vari ar to cīnīties.
Ja spēku ir mazāk, pārspēj to viltībā.
Ja pārspēj tevi, izvairies.
Tāpēc tas, kurš ir stūrgalvīgs ar mazumu, kļūs par lielā gūstekni.

x x x

Lūk, piecas pazīmes, pēc kurām var pazīt uzvarētāju.
Tas, kurš zin, kad var cīnīties, un kad nevar, gūs uzvaru.
Tas, kurš saprot, kā lietot lielus un mazus spēkus, gūs uzvaru.
Tas, kura augstmaņi un parastie cilvēki deg vienā un tajā pat vēlmē, gūs uzvaru.
Tas, kurš būdams pilnīgā gatavībā, nogaida uz nesagatavotu, gūs uzvaru.
Tas, kura karavadonis ir spējīgs, un kuram tā valdnieks netraucē, gūs uzvaru.
Tādi ir pieci uzvaras pazīšanas ceļi.

x x x

Tāpēc ir teikts, ka tas, kurš pazīst ienaidnieku un pazīst sevi, nenokļūs briesmās pat simts kaujās.
Tas, kurš nepazīst ienaidnieku, bet pazīst sevi, gan uzvarēs, gan zaudēs.
Tas, kurš nepazīst ne ienaidnieku, ne sevi, neizbēgami tiks sakauts katrā kaujā.
Senatnē tie, kuri guva sekmes karā, pirmkārt darīja neuzvaramus sevi, lai gaidītu brīdi, kad varēs pakļaut ienaidnieku.
Neuzvaramība slēpjas pati sevī; uzvaras iespēja ir atkarīga no ienaidnieka.
Tāpēc tas, kurš guvis sekmes karā, var padarīt neuzvaramu sevi, bet ne obligāti var likt pakļauties ienaidniekam.
Tāpēc ir teikts, ka uzvaras pār ienaidnieku stratēģiju var uzzināt, bet ne vienmēr var pielietot.

x x x

Tāpēc uzvaroša armija vispirms apzina uzvaras nosacījumus, bet pēc tam meklē kauju; zaudējoša armija vispirms cīnās, bet pēc tam meklē uzvaru.

x x x

Tas, kurš gūst sekmes karā, meklē atbalstu stratēģiskā varenībā, nevis cilvēkos. Tāpēc tas spēj atklasīt karavīrus un pielietot to stratēģisko varenību.

x x x

Kad tu izlaupi kādu vietu, dalies guvumā ar karavīriem. Kad paplašini savu teritoriju, dalies labumā. Turi kontrolē spēku stratēģisko līdzsvaru un virzies uz priekšu. Tas, kurš pirmais izpratīs apejošo un tiešo taktiku, gūs uzvaru. Tāda ir kaujas taktika.

x x x

Dzīvodams kārtībā, sagaidi nekārtības; rāmi sagaidi trokšņaino. Tāds ir prāta pārvaldības ceļš.

x x x

Kara vešanas stratēģija ir tāda: netuvojies augstiem kalniem; neielaidies sadursmē ar tiem, aiz kuriem ir pakalni. Nevajā viltus bēgošos. Neuzbrūc iedvesmotam karaspēkam. Neliec armiju par ēsmu. Neliec šķēršļus armijai, kura dodas mājās. Ja ielenc armiju, ir jāatstāj tai izeja. Nespied uz izmocītu ienaidnieku. Tāda ir kara vešanas stratēģija.
Tas, kurš runā goddevīgi, bet pastiprina gatavošanos, uzbruks.
Tas, kurš runā kareivīgi un pārvietojas steidzīgi, atkāpsies.
Tas, kura vieglie kaujasrati pirmie izvēršas vēdeklī uz malām, gatavojas kaujai.
Tas, kurš meklē mieru, neizvirzot nekādus priekšnoteikumus, seko stratagēmai.
Tas, kura karaspēks nekārtīgi dīdās, bet kurš izvieto savu karaspēku kaujas izkārtojumā, izpilda iepriekš nolemto.
Tas, kura karaspēks te uzbrūk, te atkāpjas, cenšas ievilināt.

x x x

Tas, kura karavīri pastāvīgi pulcējas mazās grupiņās te vienā, te otrā vietā un sačukstas savā starpā, ir zaudējis varu pār armiju.
Tas, kurš bieži izdāļā apbalvojumus, atrodas dziļās grūtībās.
Kurš bieži uzliek sodus, atrodas sarežģītā stāvoklī.
Tas, kurš sākumā ir cietsirdīgs, bet pēc tam baidās no cilvēkiem, ir muļķības paraugs.

x x x

Tas, kurš ir atsūtījis ziņnešus ar priekšlikumiem, grib atelpu.

x x x

Ja tu uzliec sodus karavīriem, pirms tie ir kļuvuši tev uzticīgi, tie tev nepakļausies.
Ja tie nepakļaujas, tos būs grūti lietot.
Ja tu neuzliec sodus karavīriem pēc tam, kad tie ir kļuvuši tev uzticīgi, tos nevar lietot.

x x x

Brīdinošas zināšanas nevar saņemt no demoniem vai gariem, nevar saņemt no parādībām vai debesu zīmēm; tās ir jāsaņem no cilvēkiem, jo tās ir zināšanas par pretinieka īsto stāvokli.

x x x

Ir pieci spiegu lietojuma veidi: vietējie spiegi, iekšējie spiegi, apvērsti dubultspiegi, miruši neatgriežami spiegi un atgriežami spiegi. Kad tiek lietoti visi pieci veidi, un neviens nezin to ceļus, to sauc par “slepeno paņēmienu”. Tie ir valdnieka dārgums.

x x x

Ja vēl pirms svarīga uzdevuma izpildes sākuma tas jau ir ticis atklāts, spiegs un tie, kam tas ir ziņas pienesis, ir jāsoda.
Literatūra

Харро фон Зенгер. Стратагемы. О китайском искусстве жить и выживать.
Москва, 1995.
Айзенберг Д., Дан У., Ландау Э. Моссад. Москва. “Международные
отношения” — МП “Улисс”, 1993.
Амброуз С. Эйзенхауэр – солдат и президент. Москва. “Книга, лтд.”, 1993.
Архенгольц Ф. История морских разбойников Средиземного моря и океана.
С.-Петербург, 1848-1851.
Баграмян И. X. Так шли мы к победе. Москва. Воениздат, 1988.
Бекер К. Ф. Мифы древнего мира. Ростов-на-Дону. “Феникс”, 1997.
Большой энциклопедический словарь. Москва. “Большая российская
энциклопедия”, 1998.
Вайнеры Аркадий и Георгий. Место встречи изменить нельзя. Москва.
“Сигма-пресс”, 1997.
Гальдер Ф. Военный дневник (Ежедневные записки начальника Генерального
штаба сухопутных войск, 1939 – 1945 гг.). Москва. Воениздат, 1969.
Гейвин Д. М. Воздушно-десантная война. Москва. Воениздат, 1957.
Гелен Р. Война разведок. Москва. Центрополиграф, 1999.
Геноцид. Москва, “Прогресс”, 1985.
Гове А. Внимание, парашютисты! Москва. Воениздат, 1957.
Грановский Е. Воздушное наступление против Мальты. “Авиационное
обозрение”, N 2, 1994.
Грановский Е. Крит, 1941. Вторжение с воздуха. “Мир авиации”, N2 (3), 1993.
Грант Н. Конфликты XX века. Москва. Физкультура и спорт, 1995.
Громыко А. Даллаская трагедия. Покушение, или убийство по политическим
мотивам. Минск. “Беларусь”, 1993.
Жуков Г. К. Воспоминания и размышления. Москва. АПН, 1986.
Зеигер-унд-Эттерлин. Танки и танковые войска. 1943 — 1953 Москва.
Воениздат, 1955.
Книга рекордов Гиннесса. Guinness Publishing Ltd. Назрань. Издательство
“АСТ”, 1997.
Книга рекордов Гиннесса. Москва – Лондон. Издательство “Тройка”, 1983.

Константинов А. Дикселиус М. Бандитская Россия. Москва. “Олма-Пресс”,
1997.
Корниенко В. В. Оружие вермахта. Новосибирск “Инесс”, 1992.
Крюгер В. От Австралии до Японии (История 6-й американской армии во
Второй мировой войне). Москва. Воениздат, 1958.
Кукридж Е. Х “Тайны английской секретной службы”. Москва, Военное
издательство Министерства обороны СССР, 1959.
Кулиш В. М. История второго фронта. Москва, 1971.
Лейко О. Ю. Камикадзе. Москва. Издательство ВСЗПИ, 1989.
Лингрем А. Малыш и Карлсон. Красноярск. “Гротеск”, 1992.
Макиавелли Н. Государь. Москва. “Эксмо-Пресс”, 1998.
Маллентин Ф. Танковые сражения 1939-1945. Москва, “АСТ”, 1998.
Малявин В. В. Тридцать шесть стратагем. Москва. “Белые альвы”, 2000.
Митчем С. Дж., Мюллер Дж. Командиры третьего рейха. Смоленск: Русич,
1995.
Модестов Н. Москва бандитская. Москва. “Центрополиграф”, 1996.
Мюллер-Гиллебранд Б. Сухопутная армия Германии. 1933 – 1945 гг. Москва.
Воениздат, 1976.
Ненахов Ю. Ю. Воздушно-десантные войска во Второй мировой войне.
Минск, “Литература”, 1998.
Полькен К., Сцепоник Х. Кто не молчит, тот должен умереть. Москва.
“Мысль”, 1982.
Пьюзо Марио. Крестный отец. Москва. “Эксмо-Пресс”, 1999.
Раззаков Ф. И. Век террора. Москва. “Эксмо”, 1997.
Ронин Р. Своя разведка. Минск, “Харвест”, 1998.
Софронов Г. П. Воздушные десанты во Второй мировой войне. Москва.
Воениздат, 1962.
Стругацкие Аркадий и Борис. Град обреченный. Москва. “Текст”, 1992.
Суворов В. Аквариум. Ледокол. Очищение. Москва. “АСТ”, 1994- 1998.
Судоплатов П. А. Разведка и Кремль. Москва. “Гея”, 1996.
Судоплатов П. А. Спецоперации. Москва, “Олма-Пресс”, 1997.
Тарас Анатолий. Коммандос. Минск. “Харвест”, 1998.
Типпельскирх К. “История Второй мировой войны. Москва. “Полигон”,
“АСТ”, 1998.
Травинский В. М. Как погибли миллионы негров. Москва, Соцэкгиз, 1963.
Цендровский В. Публицистические экспромты. Киев. “Технiка”, 1997.
Шаламов В. Колымские рассказы. Москва. “Наше наследие”, 1992.
Шарлье Ж.-М., Марсилли Ж. Преступный синдикат. Москва, “Прогресс”,
1983.
Шпеер А. Воспоминания. Смоленск: Русич, 1997.
Штеменко С. М. Генеральный штаб в годы войны. Москва. Воениздат, 1974.
CabaIlero-Jurado Carlos. Resistance warfare. 1940 – 1945. London. Osprey, 1985.
Groehler Olaf. Kampf urn die Luftherrschaft. Berlin.Militarverlag, 1988.
Groehler Olaf. Geschichte des Luftkriegs. 1910 bis 1980. Berlin. Militarverlag,
1981.
Hartung Lothar. Auszeichnungen des 3. Reiches. Spezialkatalog 1989/90.
Koch Tomasz, Zaiewski Wojciech. El Alamein. Warszawa.Аltair. 1993.
Kopenhagen Wilfried, Neustadt Rolf. Das Grosse Flugzeugtypenbuch. Berlin.
Transpress, 1982.
Kosiarz Edmund. Wojna na morzach i oceanach. 1939 -1945. Gdansk.
Wydawnictwo Morskie, 1988.
Kuberskt Hubert J. Sojusznicy Hitlera. 1941 – 1945. Warszawa. Militaria, 1993.
Mollo Andrew. The Armed Forces of Second World War. London. Orbis
publishing, 1982.
Nemecek Vaclav. Vojenska letadla. Praha. Nase vojsko, 1990.
Quarrie Bruce. German Airborne Troops 1939 – 1945. London. Osprey, 1983.
Rosentreter Robert. Unternehmen “Merkur”. Berlin.Militarverlag, 1983.

Recenzenti:
Socioloģisko zinātņu doktors, profesors Ņemirovskis V.G. (Немировский Валентин Геннадьевич).
Filosofijas zinātņu doktors Grigorjeva L.I. (Григорьева Людмила Ильинична).
Pulkvedis Daņiščenko A.N. (Данищенко Александр Николаевич).
Pulkvedis Osipovs N.G. (Осипов Николай Григорьевич).

© Copyright А.И.Воеводин, 1998-2000

Date: 03 Nov 2000
—————————————————————
Отпечатано
Обществом “КЛАРЕТИАНУМ”
Полиграфическая лицензия ПЛД No 48-65 от 22.02.99
660049, г. Красноярск, ул. Парижской Коммуны, 33, оф. 800

http://lib.ru/POLITOLOG/voevodin.txt

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s