(Šis raksts, tāpat kā visi pagātnes notikumi, nav domāts pārdzīvošanai, bet zināšanai. Daļēji joprojām neskaidra Kirova slepkavības vēsture, kurā viena no iejauktajām personām ir centīga jauna latviešu komuniste 1930. gadu Ļeņingradā. I.L.)
Kad trīsdesmito gadu sākumā Staļinam radās vajadzība novākt Sergeju Mirona dēlu Kirovu (Kostrikovu) , tad izrādījās, ka šis uzdevums atduras pret izpildītāja problēmu. Kirovs bija viens no pašiem iecienītākajiem jaunās padomju valsts vadītājiem, un bija ārkārtīgi grūti atrast tādu padomju specdienesta darbinieku, kurš iedrošinātos pats pacelt pret viņu roku.
1934.gada septembrī Kirovs Staļina uzdevumā devās uz Kazahstānu uzraudzīt ražas novākšanu un labības piegādes plāna izpildi. Viņam promesot, Iekšlietu tautas komisārs Jagoda pēc Staļina pavēles veic kadru pārbīdes Leņingradas NKVD (Iekšlietu tautas komisariāts, KGB, VDK jeb čekas priekštecis). Par Leņingradas NKVD priekšnieku Fjodora Medveģa vietā tiek iecelts Ivans Zaporožecs. Kirovs, uzzinājis par nomaiņu, zvana Staļinam un panāk lēmuma atcelšanu. Bet Medveģs paliek par Leņingradas NKVD priekšnieka vietnieku.
Sākas Kirova apstrādāšana. Kirovs bija visai nevienaldzīgs pret daiļo dzimumu. Viena no viņa kaislībām bija Milda Draule. Kirovs bija Mildu pārcēlis darbā uz Narkomļegproma (Vieglās rūpniecības tautas komisariāts) kadru daļu, kura atradās Smoļnijā, tas ir, tajā pat ēkā, kur Kirova kabinets.
Mildai bija ļoti greizsirdīgs vīrs – Leonīds Nikolajevs. Nikolajevam bija uzbrukušas dažādas likstas, viņš bija atbrīvots no darba, viņu izslēdz (vēlāk atjauno) no partijas. Personīgās dzīves traģēdija ļoti izdevīgi papildināja neveiksminieka komplektu. Uz Nikolajeva vārda periodiski sāk pienākt vēstules, kurās ir sīki aprakstītas Kirova un Draules saskarsmes detaļas. Nikolajevs sāk meklēt personīgu satikšanos un izskaidrošanos ar Kirovu.
Pirmoreiz viņam ļauj (дают) pieiet Kirovam uz ielas 15.oktobrī, bet nekas, izņemot vārdus, nenotiek. Nikolajevu, kurš ir bruņots ar pistoli, aiztur. Bet pēc Zaporožeca rīkojuma atlaiž.
Spiedienu uz ragotā laulātā drauga psīhi pastiprina. Nikolajevs sāk izsekot Kirovu otrreiz. Tagad viņš jau zin, ka runāties ar to viņam neļaus. Un viņš jau to vairs arī nevēlas.
Kirova apsardzi veic piecpadsmit cilvēki. Tie ir gatavi uzbrukuma atvairīšanai pēc standarta scenārija: automobiļa brauciena gaitā pa ierastu maršrutu, no šāvieniem mītiņā vai sapulcē.
Bet (šim) viņu pretiniekam nav sistēmas un loģiska plāna. Pie tam viņš ir komunists. Tajā liktenīgajā dienā, kad noskan šāvieni, Nikolajevs bez šķēršļiem, uzrādījis partijas biļeti, iegāja Smoļnijā.
Kirovam tur nebija jābūt. Tajā dienā viņš gatavojās doties uz Taurijas pili. Neviens nezina, kāpēc Kirovs pēdējā brīdī iegriezās Smoļnijā. Bet tieši tur, Smoļnijā, viņš sastapās ar Nikolajevu, kurš izšāva viņam pakausī.
Nikolajevu, viņa sievu un visus radiniekus arestē un nošauj.
Kirova miesassargs – Borisovs iet bojā mīklainā avārijā, kad viņu konvojē NKVD apsardze. Valstī sākas plaša mēroga tīrīšanas.
Operācija, visdrīzāk, bija veikta šādi.
Tika piemeklēts iespējamais slepkava.
To iekvēlināja greizsirdībā, cik vien iespējams, un deva tam iespēju pēc sava prāta izsekot Kirovu.
Iespējams, paralēli atstrādāja vairākus operācijas paveikšanas variantus.
Slepkavības dienā kāds steidzīgi izsauca Kirovu uz Smoļniju, kur jau “nejauši” atradās Nikolajevs. Droši vien viņi abi – gan Kirovs, gan Nikolajevs savu pēdējo tikšanos uzskatīja par sagadīšanos. Iespējams, ka jau pirms tam ir bijuši mēģinājumi sakrustot viņu ceļus.
Jagoda un visas citas personas, kurām varēja būt sakars ar Kirova slepkavību, tika iznīcināti. Viens nedaudz ātrāk, citi nedaudz vēlāk.
Lepkem Buhalteram (Al Kapones nāvessodu izpildītājas – “Slepkavu korporācijas” vadonis) bija vienreizējas lietošanas slepkavas – “gaiļi” (курки ), Staļinam – vienreizējas lietošanas čekisti.
Jagodu nomainīja Ježovs, bet arī tas nebija ilgdzīvotājs.
А.И.Воеводин. Стратагемы — стратегии войны, манипуляции, обмана.
http://lib.ru/POLITOLOG/voevodin.txt
(No cita, nedaudz padomju paskvilu un vēstures “pilnveidošanas” stila avota, kurš tā kā piesardzīgi tiecas reabilitēt Staļinu)
…
«VKP(b) (Komunistiskās boļševiku partijas) Centrālā komiteja un padomju valdība sērās paziņo, ka 1934.gada 1.decembrī pulksten 16-37 no strādnieku šķiras ienaidnieku iesūtīta slepkavas rokas gājis bojā Politbiroja un CK (Centrālkomitejas) Orgbiroja loceklis, VKP(b) CK sekretārs, Ļeņingradas partijas apgabala pirmais sekretārs Sergejs Mirona dēls Kirovs.».
…
Staļins nāca pie varas, viņam bija vajadzīgi savi cilvēki, lai pilnīgi izrēķinātos ar visu opozīciju visos līmeņos un nodrošinātu sev nekontrolētu varu. Un Kirovs kā viņa ieliktenis bija viņam nepieciešams. Bez Staļina Kirovam bija vēl viens draugs – Sergo Ordžonikidze. Arī viņu Staļins uzveda varas virsotnē, padarījis viņu par Politbiroja locekli un smagās rūpniecības, vienas no padomju ekonomikas galvenajām nozarēm, tautas komisāru.
Līdz 1932.gadam Kirovs atradās it kā Sergo un Kobas – tā bija viena no terorista Josifa Džugašvili partijas iesaukām (кличка) – ēnā. Koba un Sergo abi pēc dzimšanas bija kaukāzieši, abi agri nonākuši revolūcijā, Sergo Ordžonikidzi labi pazinis un cienījis Ļeņins, galu galā abi tajā laikā dzīvoja Maskavā, bet Kirovs tur parādījās iebraucot.
Bet1932.gadā naktī no 7. uz 8.novembri pašnāvībā dzīvi beidza Staļina sieva Naģežda Allilujeva. Pēc kādas no versijām Staļins viņu nošāvis pats. Viņu savstarpējās attiecības ir veidojušās pavisam ne vienkārši. Rupjība un nekaunība ir aizvainojusi lepno Naģeždu Sergeja meitu, bet ne pēdējais apstāklis viņas nāvē kļuva arī tas, ka viņa apzinājās visu Staļina graujošo lomu krievu zemniecības iznīcināšanā, tajā šausminošajā badā, kas ilga trīs gadus no 1930. līdz 1933.gadam un īpaši cietsirdīgi izpaudās Pievolgā un Ukrainā. Šī nāve, līdzīga izaicinājumam, Staļinu sagrāva.
Un te parādījās Kirovs, sirsnīgs un gādīgs. Staļins kā bērns pieķērās viņam. Viņš jau kļuva greizsirdīgs par viņu uz Ordžonikidzi. Tagad katrā Kirova ierašanās reizē Maskavā viņš dzīvoja Staļina dzīvoklī, pēdējais uzticēja viņam visintīmākos noslēpumus, viņi kopā gāja pirtī, tikai Kirova priekšā viņš nekautrējās atkailināties un parādīt savu kroplo izkalstošo kreiso roku. Viņi viens pret otru izturējās kā brāļi. Kirovs, mēdzot medīt Lugā pie Ļeņingradas, neaizmirsa katru reizi nosūtīt Kobam mednieka trofejas. Staļins, izbraucot pie jūras, aicināja turp Kirovu. Viņi kopā atpūtās. Staļins uzveda viņu varas virsotnē.
Bet izrādījās, ka Kirovs nebija vis tāds pieradinātais (ручной) un nepavisam ne “viduvējs stulbenis”, kā par viņu izteicās Trockis. Kirovam ir raksturs. Viņš pat Politbirojā jau nereti izsakas pretī Staļina ieskatiem, bet tas nav konflikts, kā raksta daudzi vēsturnieki, pūloties pamatot veco versiju par to, ka Staļins nogalinājis Kirovu.
Savā laikā šī versija bija ļoti vajadzīga Hruščovam, kurš, atmaskojot Staļina personības kultu, ļoti vēlējās priekšstatīt viņu kā baismīgu monstru. Bet monstrs bija pati Sistēma, ko izdomāja Ļeņins, bet Staļins bija tikai priekšzīmīgs ļeņinietis, ne vairāk.
Gandrīz pusotru mēnesi Kirovs uz Staļina uzaicinājumu 1934.gada vasarā dzīvo Staļina vasarnīcā Sočos. Viņi apspriež topošās PSRS vēstures mācību grāmatas konspektu, raksta tam savas piezīmes, peldas, atpūšas. Attiecības vadoņu starpā ir vienkārši lieliskas, ja spriež pēc Kirova vēstulēm sievai, Marijai Ļvova meitai Markus. Šķiet, ka ilgu laiku pastāvošā versija par Staļina līdzdalību Kirova slepkavībā, kas ir iekļuvusi vēstures mācību grāmatās un zinātniskos darbos, neiztur nopietnu kritiku. Staļins negribēja Kirova nāvi.
1935.gada sākumā Kirovam vajadzēja pāriet darbā uz Maskavu, bet Ļeņingradas partijas organizāciju vajadzēja pārņemt Andrejam Ždanovam, Staļinam ērtam cilvēkam. Viņa vadībā Koba bija nodomājis veikt lielu Ļeņingradas tīrīšanu no zinovjeviešiem, un caur tiem tikt klāt arī pašam Zinovjevam. Spīdzināšanās tie sacerēs uz viņu tik daudz kompromata, ka pārpārēm pietiks, lai izsūtītu to ar Kameņevu uz Sibīriju uz gadiem piecpadsmit, bet tur nāve pati atradīsies (сама сыщется) – tā varbūt plānoja Staļins. Zinovjeviešu saraksti bija sastādīti, bet Kirovs bremzēja arestus, lūk tāpēc Koba arī steidzās nomainīt viņu ar Ždanovu.
Bet lai nogalinātu savu labāko draugu un ar to atbrīvotu sev rokas represijām – tas nu ir par daudz. (Staļins nogalināja arī Sergo – I.L.).
Čekists A.Orlovs, kurš pārbēga uz Rietumiem 1938.gadā, un ir sacerējis šo versiju, izmantoja baumas un minējumus, jo 1934.gadā viņa Savienībā vienkārši nebija. Bet Ņikitam Hruščovam bez Staļina kulta gāšanas no troņa vēl ļoti gribējās atriebt Kobam par visiem divdesmit pazemojumu gadiem, par to, ka lika viņam arestēt un iznīcināt nevainīgus cilvēkus, lēkāt (Staļina) vasarnīcā hopaku (ukraiņu deja), pieglaimoties un sajūsmināties par Kobu. Viņam ļoti gribējās, lai Staļins pēcnācēju acīs priekšstatītos kā galīgs necilvēks, kurš nogalinājis savu labāko draugu. Bet kas nebija, tas nebija. Neapšaubāmi, no tā Staļina tēls tīrāks un gaišāks nepaliek, bet dēļ vēsturiskās patiesības (?) beidzot ir jāpasaka: Kirova nāvē Staļins nav piedalījies. Drīzāk viņš 1934.gadā vēl nav bijis nobriedis tādai ļaundarībai.
1925.gada janvārī Nikolajevs strādāja nelielā Lugas pilsētiņā Ļeņingradas tuvumā par komjaunatnes apriņķa komitejas (уком) lietvedi. Viņa pienākumos bija viss darbs ar protokoliem – stenogramu apstrāde, dokumentu iešūšana, arhīva vešana. Jaunajam cilvēkam divdesmit viena gada vecumā tāds amats nepavisam nav romantisks. Bet arī pats Leonīds Vasīlija dēls Nikolajevs, ak vai, nekādi neatbilda revolūcijas bruņinieka tēlam: 150 cm garš, šauriem pleciem, iekritušām krūtīm, garām rokām un īsām līkām kājām. Tas viss ir bērnībā pārciesta rahīta sekas, kā dēļ viņš nav pabeidzis pat ģimnāzijas sākumkursu.
Viņš apmetās tajās pat kopmītnēs, kur dzīvoja Milda Pētera meita Draule. Kaut gan Milda bija latviešu kalpu meita, viņa bija spējusi pabeigt sieviešu ģimnāziju un augstāko reālskolu. Iestājusies partijā 1919.gadā (Nikolajevs 1924.gadā), Milda strādāja Lugas partijas apriņķa komitejā par uzskaites sektora vadītāju. Viņa arī bija neliela auguma, bet visai simpātiska: rudmate ar gaišām acīm un krietnu tiesu pievilcības. Nikolajevs iemīlējās uzreiz. Viņi sadraudzējās, tomēr Milda Leonida aplidošanai nepiešķīra nopietnu nozīmi.
Bet nepagāja ne trīs mēneši, kā Nikolajevs bildinaja Mildu. Uzreiz viņa nepiekrita, bet bildinājumam bija priekšrocības. Viņš gatavojās atgriezties Ļeņingradā, kur dzīvoja viņa māte un māsa, bet Mildai negribējās palikt nomaļajā Lugā. Bez tam Nikolajevs draudēja – ja viņa neizies pie viņa, tad viņš nošausies.
Tāda liktenīgā mīlestība vienmēr patīk katrai meitenei, jo vairāk tāpēc, ka Milda bija trīs gadus vecāka par Nikolajevu. Tā vai citādi, bet viņi apprecējās un 1925.gadā iebrauca Ļeņingradā jau kā vīrs un sieva. Milda sākumā ilgi nevarēja atrast darbu, tāpat, kā arī Nikolajevs. Jāteic uzreiz, ka dēļ savas nemācītības un pārliekās patmīlības Nikolajevam bija izveidojies kašķīgs un uzbudināms raksturs, un ja vēl pievieno dabisku stūrgalvību un zināmu aizdomīgumu, tad iznāk visai nepatīkams tips.
Leonids Vasilija dēls dēļ savām ķermeņa īpašībām nevarēja nodarboties ar smagu fizisku darbu, bet lai ieņemtu humanitāras nodarbošanās nišu, vajadzēja izglītību, kuras arī Nikolajevam nebija. Bet, iestājies partijā un redzēdams, ka ar partijas biļetes palīdzību var atvērties jebkuras durvis, Nikolajevs centās izmantot savu piederību kompartijai, lai ieņemtu vieglu un labi apmaksātu darbu. Uzreiz viņam tas neizdodas, viņš nomaina vienu vietu pēc otras, lamājas ar priekšniecību, tirgojoties par privilēģijām un pretimnākšanu.
Viņam attīstās iedomīgums, viņš redz, ka viņa priekšnieki nav izglītībā tikuši neko tālāk par viņu. Vakaros viņš lasa Ļeņinu, uz kura rakstiem viņš ir parakstījies (pasūtījis). Milda pēc vairākiem mēģinājumiem iekārtojas partijas apgabala komitejas (обком) vieglās rūpniecības sektorā. Viņa prot stenogrāfēt, rakstīt uz mašīnas, viegli aptver sarežģītas lietas.
Tieši apgabala komitejā 1929.gadā viņu pamanīja Kirovs. Viņam vajadzēja gatavot ziņojumu par vieglās rūpniecības attīstību, un Mildu piesaistīja (прикрепили) viņam palīgā. 1927.gadā Milda bija dzemdējusi dēlu, kuru tēvam par godu nosauca par Leonidu. Dzemdības bija nākušas viņai labumā. Milda bija atplaukusi, nedaudz apaļāka un kļuvusi daudz skaistāka. Ieraudzījis Mildu, Kirovs iemīlējies ne pa jokam. Tas bijis vētrains romāns, kurš ir izsaucis valodas apgabala komitejai pietuvināto vidē.
Kirovs, uzzinājis par baumām, bijis spiests pārcelt Mildu uz smagās rūpniecības pārvaldi. Draule no tā tikai ieguva. Viņa kļuva par kadru daļas inspektori ar 275 rubļu algu to 250 rubļu vietā, ko Milda saņēma apgabala komitejā.
Pāvels Sudoplatovs, NKVD ģenerālleitnants, viens no Staļina laiku šā resora vadītājiem, savā grāmatā «Разведка и Кремль» (Izlūkošana un Kremlis) raksta: “Uzzināju no savas sievas, kura 1933.-1935.gados strādāja NKVD slepenajā politiskajā daļā, kas nodarbojās ar ideoloģijas un kultūras problēmām (viņa bumbulīte (фуппа), starp citu, pārraudzīja Lielo teātri un Ļeņingradas operas un baletas teātri, vēlāk Kirova vārdā nosaukto teātri), ka Sergejs Mirona dēls ļoti mīlēja sievietes, un viņam bijušas ļoti daudzas mīļākās kā Lielajā teatrī, tā arī Ļeņingradas. Milda Draule ir apkalpojusi pie galda dažās Kirova mājas ballītēs (вечеринки). Šī jaunā pievilcīgā sieviete arī bija viena no viņa “draudzenītēm”. Milda ir gatavojusies iesniegt šķiršanos, un greizsirdīgais vīrs nogalinājis “sāņcensi”.”
Sudoplatovs, kurš 1930. gados bijis viens no izlūkošanas lielajām personām, runājot par Kirova un Mildas Draules romānu, atsaucas uz ziņām, ko guvis no savas sievas un ģenerāļa Raihmana, kurš tajos gados bijis NKVD Ļeņingradas pārvaldes pretizlūkošanas pārvaldes priekšnieks. Šīs ziņas, kā apliecina Sudoplatovs, “ir bijušas minētas Ļeņingradas baleta NKVD ziņu pienesēju (stukaču) operatīvajos ziņojumos.”
Balerīnas no Kirova mīļāko loka, kas uzskatījušas Drauli par savu sāņcensi un nav bijušas diez cik atturīgas savos izteikumos šajā ziņā, ir tikušas iesēdinātas (посажены) nometnēs (лагеря) par “apmelošanu un pretpadomju aģitāciju”.
1930.gadā Milda ir dzemdējusi otru dēlu, ko nosaukuši vārdā Markss par godu “Kapitāla” autoram. Dēls ir piedzimis rudmatains, apaļu seju, platiem vaigu kauliem, kā apgalvojušas baumas, izliets Kirovs. Atgriezusies 1931.gadā darbā, Milda ir telefonā dzirdējusi Kirova balsi. Viņu romāns ir atsācies. Milda ir izraisījusi likumsakarīgu skaudību Kirova baleta mīļākajās ar to, ka viņu tikšanās ir turpinājušās visai ilgu laiku un nepārprotami izgājušas ārpus banālas intrigas rāmjiem.
…
Kirovs pagājis garām, un Nikolajevs, viņu ieraudzījis, automātiski sekojis. Revolveris bijis mēteļa kabatā. … Miesassargs Borisovs nedaudz atpalicis, un viņi palikuši divatā tukšā koridorā – daudzi no apgabala komitejas darbiniekiem ir bijuši apspriedē pie otrā (partijas) sekretāra Čudova. … un Nikolajevs izvilcis revolveri, … izšāvis uz Kirovu trīs reizes pakausī. Pirmais šāviens, kā vēlāk izrādījies, ir bijis nāvējošs. Nikolajevs ir gribējis izšaut uz sevi, bet elektromontieris Platičs, kurš netālu strādājis, metis Nikolajevam ar skrūvgriezi, trāpījis sejā, un lode aizgājusi garām. «Es atriebos!: – kliedzis Nikolajevs. “Es atriebos! Atriebos!” un nokritis bezsamaņā.
…
2. decembrī Staļins tieši Smoļnijā Ždanova, Molotova, Jagodas un citu pietuvināto klātbūtnē ir pratinājis Nikolajevu. … Aleksandrs Orlovs apgalvo, ka klāt bijuši Jagoda, NKVD Ekonomiskās pārvaldes priekšnieks Mironovs un operatīvais darbinieks, kurš atvedis ieslodzīto: «Staļins pamāja viņam (Nikolajevam) pienākt tuvāk un, ieskatījies viņā, uzdeva jautājumu, kas skanēja gandrīz mīlīgi: “Kāpēc jūs nogalinājāt tādu labu cilvēku?” Ja nebūtu Mironova liecības, kurš bija klāt šajā scēnā, es nekad nenoticētu, ka Staļins jautājis tieši tā, jo tas neizskatās pēc viņa parastā sarunas veida. “Es šāvu ne viņu, es šāvu partiju!” atbildējis Nikolajevs. Viņa balsī nav bijusi jūtama nekāda trīcēšana Staļina priekšā. “Un kur ņēmāt revolveri? “ — turpinājis Staļins. “Kāpēc jautājat man? Pajautājiet Zaporožecam!” — sekojusi pārdroša atbilde. Staļina seja no niknuma kļuvusi zaļa. “Savāciet viņu!” — viņš noburkšķējis.”
…
Nekādi Nikolajeva pratināšanas Smoļnijā pieraksti nav veikti. Bet ir saglabājies NKVD darbinieka, kurš apsargājis Nikolajevu kamerā, ziņojums. Kad Nikolajevs atguvies, viņš ir teicis: «Staļins solīja man dzīvību, kādas muļķības, kas gan noticēs diktatoram. Viņš sola man dzīvību, ja es izdošu līdzdalībniekus. Nav man līdzdalībnieku».
…
Staļins … bija kategorisks, visiem 14 apsūdzētajiem augstākais mērs – nošaušana.
…
Līdz tam Nikolajevam solīja 3-4 gadus nometnēs. Tāpēc viņš izturējās mierīgi. Bet kad bija pasludināts spriedums, Nikolajevs iekliedzās: «Piemānīja!» Kā apgalvo aculiecinieki, viņš dauzījis galvu pret barjeru un runājis: «Tas ir cietsirdīgi. Vai tiešām tā?», «Nevar būt … Piemānīja!»
…
Николай Николаевич Непомнящий, Андрей Юрьевич Низовский. ТАЙНЫ ИСТОРИИ. Убийство Кирова.
http://bibliotekar.ru/100tayn/84.htm
Tomēr Ami Naits (Amy Knight) savā “Who Killed Kirov” (Kas noslepkavoja Kirovu) uzsver: “Kremļa lielākā mistērija ir, ka Draule bijusi ievērota kā galīgi vienkārša, bet Kirovs ir devis priekšroku mīlas sakariem ar balerīnām un citām ievērojama skaistuma sievietēm.
Pēc Kirova noslepkavošanas Draule ir iznīcināta masu arestos un acīmredzami ar nāvi sodīta pēc troikas sprieduma, kas nav bijis ilgāks kā piecpadsmit minūtes, kā tas ir bijis parasts ar politieslodzītajiem.
Mazās piezīmes + 
Vel vienu versiju par Kirova slepkavību var atrast Pavela Sudoplatova autobiogrāfijā “Special Tasks” (uzrakstīta sadarbībā ar Jerrold L. un Leona P. Schecter). Milda Draule tur gan ir apzīmēta kā “an attractive Jewish girl”. Sudoplatovs neuzskata, ka Staļins bija šinī slepkavībā iesaistīts, bet ka viņš to izmantoja savām vajadzībām.