Arvīds Ulme. Neatkarība ir neizbēgama

Uz posta ostu peld šis zvaigžņotais plosts
Pa straumi prom aizpeld – plosts karogotais…
Tik krastā paliek tīri izcirsti meži
Un cilvēku bērni- atzaroti…

Pārdotā āda.

Iestājoties lepnajā un tik daudz- sološajā Eiropas Savienībā, domājām, ka pārdosim tikai savu ādiņu, bet nu izrādās – esam pārdevuši savu Dvēselīti.

Pārdevušies…

Kad Latvijai bija jāizdara izvēle, vai maz vērts kāpt ES globalizācijas vilcienā, mums biļete nebija jāpērk. Gluži otrādi- no visām pusēm un visiem tika solīta nauda, nauda, nauda – ceļu un tiltu būvēm, zemniekiem un uzņēmējiem, slimnīcām, viesnīcām, lidostām, kā arī skolām, augstskolām un pat sabiedriskajām organizācijām… ļaužu prāti bija tā aizņemti ar tuvojošos zelta lietu , ka Vides aizsardzības kluba (VAK) pretkampaņa – „Mans zelts ir mana tauta!” palika īsti nesadzirdēta un tā nu mēs arī nokļuvām šajā smukajā vagoniņā…

Un, jāsaka – gods, kam gods, solītais tika pildīts – visdažādāko Eiropas fondu nauda ieplūda Latvijā un nu šķita, ka mēs varēsim sākt ”dzīvot zaļi”!

Bet… še tev – pēkšņi it kā no „ nekurienes ” uzkrita slavenā KRĪZE. Un visa naudiņa izkūpēja nezināma virzienā… kaut kur – nekurienē … Jā, tik tiešām, nauda – tā ir ilūzija, kā teicis Romas pāvests Benedikts.

Un tomēr, būtu ļoti interesanti uzzināt, kur tad nauda īsti palika, ka tā nav ne ļaudīm, ne uzņēmējiem, ne valstij, un pat, kā izrādās, nav arī bankām! Kaut gan tieši tām lielās supervalstis un mazās valstiņas rietumos un austrumos nemitīgi maksā un maksā miljardus un miljardus… Arī Latvijai nācās steidzīgi samaksāt Parexsiņam miljardiņu, citādi mums pēc tam nāktos maksāt trīskārtīgi…

Varbūt, kamēr mēs baudījām šo, dažiem tik trekno gadu labumus, noticis kāds banku Pasaules karš pret valstīm un nu, valstis tagad spiestas tām maksāt?

Kas notiek šajā pasaulē? Banku sazvērestība vai Globalizācijas uzvaras gājiens?
Globalizācijas rēgs klīst pār Eiropu …

Un ne tikai pār Eiropu, praktiski gandrīz visa civilizācija šobrīd sirgst ar šo nāvējošo sērgu. Arī mēs, tikko kā no austrumu sarkanās globālistu apvienības apskāvieniem atbrīvojušies, nu esam, kā circeņi pelnos, ieskrējuši smalkajos rietumos.

Kā zināms, jebkāda attīstība var notikt tikai pateicoties Garīgā un Materiālā Pamatprincipu savstarpējai mijiedarbībai un līdzsvaram. Pasaules Garīgais princips ir : izplatīties un izstarot, savukārt Materiālais- savākt un apaugļot.

Cilvēkam ir dota brīva griba , izvēlēties, kam pievienoties un kam kalpot. Tā nu ir noticis, ka cilvēce arvien tāļāk un tāļāk aiziet no Garīgiem Pamatprincipiem un attiecīgi arvien vairāk kalpo Materiālajam t.i., savākt un apvienot. Apvienoties, lai savāktu un, jo vairāk savāksim, jo labāk dzīvosim.

Bet tas tā nevar turpināties mūžīgi, nu jau gandrīz viss ir savākts un apaugļots. Nu jau 2 % iedzīvotāju pieder PUSE no visas planētas dabas resursiem. Cik gadu vēl atlicis līdz viss piederēs – vienam… šīs pasaules kņazam…

Globalizācija strauji tuvojās savam galapunktam – nekurienei. Tās postošā darbība tagad ir skaidri saskatāma ik uz soļa; Dokumentālajā filmā – „Zeme – mūsu mājas” redzam, kas notiek un jau vistuvākajā laikā draud notikt ar mūsu planētu, bet tās pamatā ir tikai šīs planētas vareno un transnacionālo korporāciju rīcības ļaunās sekas.

Globalizācijai savu mērķu sasniegšanai ir vajadzīga paklausīga, garīgi tukša un akla sabiedrība. Vislabāk, ja tā ir patērētāju sabiedrība, kuras dievs ir nauda un bankas – viņu svētnīca. Pārdod vai mirsti! Alkatība ir šis globalizācijas indīgais auglis. Morāles, dabas un kultūrvides degradācija ir tās pavadones. Vardarbība, spēļu elles un sexindustrija – viņu karogs.

Tomēr jautājums ir par to, kāpēc ļaudis, kam izsenis senču tikums vēlēja izstarot un dot, pēkšņi grib tikai savākt un ņemt un arvien vairāk un vairāk, vairāk un vairāk…
Ideālu izsmērēšanas kampaņa

Lai tautas un valstis ietu šo transnacionālo korporāciju pavadā, vispirms ir jāsagrauj šo tautu ideāli un vērtību sistēmu – to „ģenētisko kodu”, kas tām deva dzīvības spēku un spēju te vēl šodien būt un pastāvēt.

Pēc tam tikai atliek savākt teritoriju un tad jau var sākt mūs reformēt par lētu darbaspēku. Lai šīs reformas varētu realizēt ātrāk, bija vajadzīga Dižkrīze. Un te nu tā ir!

Viss tika veikts pēc vienkāršas, bet perfekti izstrādātas shēmas. Atjaunotā Latvijā tā sākās, kā mēs labi atceramies, it kā pilnīgi nevainīgi – mums tik pierastās, bet nīstās komunisma propagandas vietā Rīgas centrā, kur reiz karājās indīgs Hruščova plakāts „Komunisms – tā ir visas zemes ķimizācija” parādījās daudz nopietnāk noformēta cigarešu reklāma -„West is the test”. Rietumi ir garšīgi!

Nabadzīgo Centrālo grāmatnīcu pie Brīvības pieminekļa izēda bagātais MacDonalds un turpat līdzās esošajā kinoteātrī „Komjaunietis”, iemitinājās visuvarenais Kazino..

Un tā tas sākās – vispārējs spēļu elles, naktsklubu un sexfilmu uzvaras gājiens un reklāma, reklāma, reklāma… Rezultātā viss postošais kļuva stilīgs un tika celts godā, jo tieši viņi bija šo reklāmu pasūtītāji un zināja, par ko maksā un nauda viņiem netrūka. Nauda nepārtrauktai reklāmas kampaņai t.i. smadzeņu skalošanai.

Tomēr ar pastāvīgu netikumu reklamēšanu vien mainīt kādas tautas vērtību sistēmu un domāšanu nepietiek. Tāpēc vienlaicīgi mums nepārtraukt tika atgādināts, ko īsti nozīmē īsta demokrātija. Kas ir cilvēktiesības, dzimumu līdztiesība, vārda brīvība, integrācija un mistiskā pilsoniskā savienība, kas, acīm redzot, nozīmē visu to kopā.

Šim nolūkam no rietumiem te ieradās bagātas sabiedriskās organizācijas un izveidoja savu tīklu un skaidri lika mums saprast, ka neko nesaprotam. Izrādījās, ka Latvijā neviens neko nesaprot no dzimuma līdztiesības un tāpēc sieviešu diskriminācija te sit augstu vilni. Kaut gan jau sarkanajā Padomijā esam atskatījušies sievietes – traktoristes, mežcirtējas, ceļa strādnieces u.t.t. Un tad vēl tās homoseksuālistu, biseksuālistu, hetero … un vispār tajās sex-tiesībās mēs esam vislielākie analfabēti Eiropā.

Tad aptrūkās nauda kultūrai, bet izklaides industrijai gan tās bija kā spaļi un sabiedrībai tika silti ieteikts mainīt orientāciju – uz izklaides pusi… tas ir moderni.

Vienlaicīgi vajadzēja neitralizēt neērtās nefomālās sabiedriskās organizācijas, tieši tās, kas drūmajos un bezcerīgos gados bija savas tautas sirdsapziņa, tās, kas atnesa Atmodas ideālu un ar savu iedrosmi un ziedoties spēju izcīnīja neatkarību.

Neformāļus likvidēja kā šķiru, izdodot likumu, kur viņiem bija jāpārreģistrējas par formāļiem un savi ideāli jāpārdod fondu projektu un projektiņu realizēšanai, nevis savas organizācijas mērķiem.

Neformāļus ātri aizmirsa … Izrādījās, ka neatkarība ir atnākusi tā – pati no sevis, vienā inteliģences konferencē un tad kopīgi krastmalā padziedot… pēc tam atlika tikai to pasludināt.

Tad ASV pamāja ar pirkstu, un Latvija, par lielu izbrīnu daudzām Eiropas valstīm, piemēram, Francijai un Vācijai, lepni iesaistījās kaunpilnajā Irākas karā. Naftu pret asinīm.

Līdz šim mūsu armija tautas apziņa saistījās tikai ar tādiem vārdiem kā Brīvība un Neatkarība, bet tagad… Tas daudz nopietnāk iedragāja mūsu tautas garu, nekā mēs domājam. Padomājiet, kam īsti bija kāds labums no mūsu karavīru asinīm šajā tālajā traģēdiju un neaprakstāmu ciešanu pārņemtajā musulmaņu zemē? Ne jau ASV bija vajadzīgi tie latvju karavīri, svarīgāk, lai mūsu sarkanbaltsarkanais karogs (un sirdsapziņa) mirkst viņu asiņainā naftā. Bet par to, ka vienā jaukā dienā tie tik nīdētie un nīstie musulmaņi varētu mierīgi uzraut gaisā kādu no mūsu HESiem un vienā mirklī puse Latvijas iedzīvotāju kļūtu par barību zivīm, tas ASV nu nemaz neuztrauc.

Vēl viens uzbrukums, mūsu tautas vērtību sistēmai, kas saistīts ar musulmaņu un ebreju ticības ļaudīm, bija nesen steidzamības kārtā pieņemtās izmaiņas Dzīvnieku aizsardzības likumā, kas turpmāk pieļaus, ka dzīvu govi pakar aiz kājām pie griestiem un tad dzīvai pārgriež rīkli… jo tādā, neiedomājami nežēlīgā veidā nokautās govs gaļu varēs pārdot ebrejiem un musulmaņiem. Lai arī pie mums govs nav svēto dzīvnieku kārtā, kā tas ir Indijā, bet mēs zinām, ko gadu tūkstošiem latviešiem nozīmē govs…

Neticu, ka viņiem tur Izraēlā un tālajos austrumos tik ļoti trūkst šāda gaļa. Kādam citam gan vajadzīgs, lai Latvijā kristieši iesaistās ebreju un musulmaņu reliģiskajos upura rituālos, lai šeit tiktu īstenota garīgā reģionālā reforma ; lai visus sajauktu ar visiem un sanaidotu. Tā tiek grauta tautas vērtību sistēma un var sākties tās gājiens uz nekurieni.
Zemnieks- ienaidnieks Nr.1

Kā liecina visu pēdējo gadsimtu vēsture – visgrūtāk smadzeņu skalošanai pakļaujas mākslinieki un zemnieki. Vienmēr ar viņiem ir problēmas. Ja sadzīšana kolhozos nepalīdz, jāsūta uz pilsētu un ja ar to vēl viņiem nepietiek, tad uz kādu Īriju vai sib-īriju… Vārdu sakot, par katru cenu, zemnieks jādabū prom no zemes un labāk, ja tas notiktu brīvprātīgi. Kā to panākt? Izrādās ļoti vienkārši – zemnieks brīvprātīgi būs spiests pamest vai pārdot zemi, ja nevarēs no tās izdzīvot. Tātad ar bada pātagu, nu tikai modernāk, nekā sarkano laikā.

Kā visiem labi zināms, valsts atbalsts zemniekiem citās brālīgajās ES valstīs ir piecas, sešas vai pat desmit reizes lielāks, tātad viņi savu produkciju var pārdot attiecīgi daudzas reizes lētāk. Un ar to viss ir izteikts. Mūsu zemnieks tādā veidā ir „nolikts pie zemes”.

Zeme, uz kuras nav vērts neko audzēt, kļūst nevērtīga un tā tiek lēti pārdota (atdota) svešzemniekiem, piemēram, dāņiem. Tie uzceļ milzīgu simts tūkstoš cūku fermu, kas jau drīz pārtaps par simtiem tūkstošu tonnu kūtsmēslu izgāztuvi…

Un ne jau tikai Latgale ir pārdota. Pabrauciet pa Latviju un redzēsiet, ka tūkstošu tūkstošiem hektāru mūsu zemes saimnieki ir vācieši, dāņi, angļi… un, ka šo zemju kopšanai viņiem ir ES dāvināta tehnika. Pat latviešu kalpi viņiem nemaz nav tik vajadzīgi.
Lētā pārtika par dārgu cenu.

Mums maksā, lai neko šajā zemē neaudzējam, lai neko neražojam, bet, tikai lai pērkam viņu nedzīvo pārtiku. Par šo lēto, bet nedzīvo pārtiku mēs dārgi maksājam ar savu bērnu, visas mūsu sabiedrības veselību un, protams, arī ar savas zemes veselību.

Praktiski nekontrolējamā farmaceitu industrija zeļ un plaukst. Strauji tuvojas viņu ziedu laiki, kad ES praktiski nebūs vairs veselu cilvēku. Eiropā jau augsnes pretošanās spēja ir sagrauta. Visi tās dzīvības spēki ir patērēti gadu desmitiem ilgā cīņā ar ķimizāciju un alkatību. Ja augsnē nav šo dzīvības spēku , tad to arī nav augos, attiecīgi arī dzīvniekos un cilvēkos. To pārtiku, ko mēs ēdām pirms dažiem desmitiem gadu nevar salīdzināt ar to, kas no ES mums tiek piedāvāta šodien. Nerunāsim nemaz par ģenētiski modificēto pārtiku, ar ko pusslepus vai slepeni ir piebāzti visa veida produkti (ieskaitot Valmieras piena kombinātā ražotie bērnu jogurtiņi). Tā nu piepildās pravietojums, ka Beigu sākumā Eiropā cilvēki ēdīs 7 reizes vairāk, bet būs badā.

Šī nedzīvā pārtika paralizē arī mūsu gribu. Cilvēks bez dzīvības spēka un enerģijas nedzīvo, bet veģetē. Ar tādu būtni var viegli manipulēt un tieši tādi ļautiņi šodien ir vajadzīgi.

Zeme ir ne tikai dārgi atpirktā mūsu valsts teritorija, tā ir mūsu Dzīvības spēku avots.

Tikai atgūstot patiesu neatkarību, mēs atgūsim zaudēto godbijību pret savu zemi, mūsu mājām, mūsu Tēvzemi. Izpārdodot savu zemi, mēs ne tikai pārdodam mūsu valsts teritoriju, bet nocērtam savas saknes.
Reģionālā reforma – lauku skolu un pagastu iznīdēšanai.

Viens no visciniskākajiem mūsu lauku iedzīvotāju izvešanas veidiem ir mazo lauku skolu likvidēšanas akcijas, labi zinot, ka šīs skolas uztur visa pagasta dzīvību un nākotnes cerību.

Bet, lai visam pieliktu punktu, atlika tikai īstenot noziedzīgo mazo pagastu likvidāciju, pielietojot tā saucamo – reģionālo reformu , kuras rezultātā iedzīvotāji pamet laukus un dodas uz pilsētām meklēt darbu, bet tur jau viņus, atplestām rokām sagaida banku gudri sarūpētā un mūsu politiķu alkatības atbalstītā Dižkrīze ar bezdarbu un izmisumu. No zemes aizdzīti un pat pilsētām nevajadzīgi, kur lai viņi dodas? Nu skaidrs, ka uz ārzemēm. Bet arī tur tādi latvieši nav vajadzīgi, ja nu tikai kā – lētais darbaspēks.
Krīzes mērķis- radīt lēto darbaspēks.

Nekas viņiem nav vērtīgāks par lētu darbaspēku. Jau no Romas vergturu un dzimtbūšanas laikiem. Lētais darbaspēks gandrīz uzcēla komunismu. Lētais darbaspēks – tas ir visu laiku visu globālistu mērķis un sapnis. Un tieši KRĪZE ir tā, kas viņiem saražo lēto darbaspēku.

„Jo lielāks bezdarbs, jo lētāks darbaspēks”, teica Rīgas Satiksmes Gudrie un atlaida visus konduktorus, lai par rīdzinieku 72 ! miljoniem latu nopirktu no ārzemēm E-talonu sistēmu. Kāda ārzemju firmiņa un Rīgas Domei tuva ģimenīte uzvārījās , bet tūkstošiem ģimenēm jābaidās par saviem bērniem, kas tumšos ziemas vakaros atgriežas no nodarbībām. Un transporta biļetes turpmāk kļūs dārgākas un bezdarbnieku attiecīgi vairāk, toties Domei un valstij lielāks prieks – maksāt pabalstus.

Mūsu nacionālo bagātību, mūsu mežus sagrauž superdārgie Forvarderi, kas pēc 40 tonnas smagu iznīcinātāju darba no mūsu unikālā, svētā meža atstāj tikai bedres. Tā mēs ar savu zaļo zeltu maksājam dārgo Forvarderu un Harvesteru ražotājiem, lai tie varētu dzīvot „zaļi” un lai mūsu zemniekam nedotu iespēju ar savu tehniku ziemā veikt šos mežu darbus nesalīdzināmi saudzīgāk un kvalitatīvāk. Izrādās, mūsu darbaspēks priekš mūsu mežiem ir pārāk lēts.

Arī mūsu tautas zīmols – zvejnieks ierakstīts lēto darbaspēku kategorijā. Piekrastes zvejniecības atbalsta nauda ir samaksāta par kuģiem, lai tos sagriež metāllūžņos, nevis lai atjaunotu molus, kur piekrastes zvejnieki vispār varētu iziet jūrā. ES labāk samaksā par mūsu cukurfabriku likvidēšanu, nekā par to modernizāciju… u.t.t. Un tad vēl ārsti, zinātnieki, profesori un tagad arī skolotāji… lētais darbaspēks.

Nekas tik labi nesajauc tautas, kā šis lētais darbaspēks. Tas plūst no nabadzīgām valstīm uz bagātākām. Latviešu lētais darbaspēks aizplūst uz rietumiem, lai no austrumiem var ienākt vēl lētāks… tad no tālajiem austrumiem… vēl lētāks.

Piecelties-Banka nāk!

Tūkstošiem ģimenes, lai izbēgtu no namīpašnieku terora, tagad uz gadu desmitiem ir faktiski kļuvušas par banku vergiem tikai tāpēc, ka vēlējās tikt pie sava dzīvokļa. Perfekti nostrādātas masveida reklāmas kampaņas rezultātā bankas iesmērēja lētu preci par neiedomājami dārgu cenu . Es gribētu redzēt to īpašumu, par ko kāda ģimene Zviedrijā būtu ar mieru maksāt savai bankai vai visu savu algu 30 (!!!) gadus katru mēnesi! Nez, vai tas būs kaut nedaudz līdzīgs bēdīgam 2 istabu miteklītim silikātu ķieģeļu daudzstāvenē, tā saucamajā- „hruščovkā”

Tās bankas, kas dāsni deva kredītus, nebija no Sūnu ciema. Tās labi zināja, ko darīja. Neba jau pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Tām nebija jāgaida dižkrīze, jo tās pašas to dzemdēja un izauklēja. Un ieguvums milzīgs…

Tie, kas vēl domāja te Latvijā iekārtoties uz normālu dzīvi nu lēto darbaspēka statusā dodas uz to pašu Zviedriju, lai tikai varētu Zviedru bankām atmaksāt kredītu.

Pēc tās pašas shēmas, kas mūsu zemi (teritoriju) padarīja nevērtīgu un lētu, pēc tās pašas shēmas nevērtīgi un lēti nu ir kļuvuši šīs nevērtīgās Latvijas zemes iedzīvotāji.
Valsts nozagšana

Un tagad, kad visi priekšdarbi veikti, var mierīgi ķerties pie valsts nozagšanas. Un ne gailis pakaļ nedziedās. Un nedziedāja arī. Kad Vides aizsardzības klubs(VAK) vēl 2005. gadā naivā cerībā nosūtīja SAB priekšnieka Kažociņam ziņojumu par to, ka, citēju:

„Valsts institūciju bezdarbības, vai pareizāk sakot – klusās piekrišanas dēļ, Latvijas valsts eksistenciālais pamats – zeme , pielietojot attiecīgas shēmas, tiek izpārdota citu valstu firmām un ekonomiskiem grupējumiem, kas vistuvākajā nākotnē tieši skars Latvijas valsts drošību un pastāvēšanu. Jo faktiski notiek Latvijas teritorijas legāla okupācija par naudu”.

Kā piemēru, citu starpā, VAK Kažociņam norādīja arī uz vispārzināmiem SIA Merks superveiksmīgiem pirkumiem, vienā no kuriem – ārvalstu SIA „MERKS” 2005. gada 13. maijā no Rīgas Domes nopirka Rīgas centrā, Skanstes ielā zemi 105 770 m² kopplatībā par 2 897 000 Ls (27,39 Ls/m²) un jau pēc mēneša – 21. jūnijā SIA „MERKS” šo pašu zemi ieķīlā „Hansabankā” par 17 150 000 Ls (vai 161,17 Ls/m²).

Rezultātā, Rīgas Domes varasvīri vienkārši uzdāvina ārvalstu /Krievijas/ firmai „MERKS” 14,26 miljonus latu. Vai arī Hansabanka netīšam pārmaksājās par šiem 14,6 miljoniem..

SAB priekšnieks acīmredzot jau tad bija apmetis savu kažociņu uz otru pusi un par tādiem sīkumiem nemaz neinteresējās ne tad un ne tagad un laikam jau arī tāpēc Saeima viņu ievēlēja uz vēl vienu termiņu.

Valsts nozagšanas piemērus varētu minēt bez gala…Bet kāda tam jēga? Vienīgais, ko varam darīt, ir pieņemt Misūri universitātes ekonomikas profesora Maikla Hadsona ieteikumu: censties panākt, lai tiktu sodīti tie, kas nolaupīja Latvijas neatkarību un veikt Latvijas varas elites noziegumu starptautisku izmeklēšanu , kā to jau sākusi Islande.
Atkarība vai dzīvība.

Domāju, ka nav nepieciešams turpināt šo vispārzināmo faktu uzskaitījumu, jo tāpat jau ir skaidrs, ka TĀ turpināt vairs nevar.

Bez šaubām, šī ekonomiskā krīze reiz beigsies, bez šaubām, reiz arī mums laimēsies ievēlēt nesavtīgu valdību, kas mīlēs, godās un cienīs savu tautu un darīs visu iespējamo, lai sabiedrībā atkal atgriežas mīlestība, piedošana un miers. Lai visi tie, kas pa šiem gadiem aizgājuši sāpīgā attālumā no Dieva – atgriežas un tautā garīgās krīzes un depresijas vietā nāk atdzimšana un saskaņa.

Bet, ak, vai! Laiks, kad mums bija sava valdība, kā zināms, ir pagājis, un, lai arī kādu ideālu Saeimu mēs neievēlētu, tie vairs nevarēs mūs izraut no šī posta, ne paglābt mūsu zemi no ūtrupes, lai arī kā to gribētu.

Visa reālā vara pār mums jau sen pieder citiem .

Ja tas tā nebūtu, vai tiešam, mēs būtu tur, kur esam. Vai tiešām, gadu no gada, pilnīgi visi ! mūsu pašu ievēlēti pārstāvji gan Saeimā, gan Eiroparlamentā ir kļuvuši tik alkatīgi un nejūtīgi, tik ciniski un akli, ka neredz pa kādu netīru straumi viņu pašu tauta tiek aizrauta. Redz, dzird un jūt, bet neko mainīt praktiski nevar? Viņiem ir atvēlēta tikai „ saimnieciskās daļas” pieskatīšana. Visu pārējo uzrauga – nauda.
Trešais ceļš.

Senrakstos un atklāsmēs šīs laiks pasludināts kā Trešais Laiks. Trešais, izšķirošais. garīgās Atdzimšanas laiks. Arī mums pienācis laiks izšķirties, vai turpināt sekot nežēlīgās labklājības mirāžai vai atgriezties savās mājās, lai sāktos no jauna. Atgriezties gara brīvībā un valstiskā neatkarībā.

Lai paši savā zemē dzīvotu Brīvībā, Vienlīdzībā un Brālībā. Brālībā un sadarbībā, nevis konkurencē – ekonomikā. Vienlīdzībā tiesībās un brīvībā – gara izglītībā.

Trešais ceļš jau izsenis tiek sludināts un liecināts, bet nesadzirdēts. Neticiet, kad jums saka – maza valsts ir nolemta badam un postam. „Mazs ir skaists!” kā teicis ievērojamais mūsdienu vides ekonomikas pamatlicējs Ernests Fridrihs Šūmahers.

Šūmahera ekonomikas modelis balstās uz vienkāršību, nevardarbību, kopienas izjūtu, darba nepieciešamību un cieņu pret to. Tā ir tāda Ekonomika, kas atvasināta no priekšstata par dzīves jēgu un mērķi.

Savukārt, lielvalstu vardarbīgā ekonomika, kuras atslēgas vārdi ir – urbanizācija, industrializācija, centralizācija, efektivitāte, kvantitāte, ātrums… tuvojās savam loģiskajam galam.

Tieši dižajām supervalstīm un to apvienībām, kas ar savu vardarbīgo ekonomiku ir uzbūvējuši savu šķietamo labklājību uz citu valstu nabadzības rēķina, gan tuvojās gauži laiki. Šī Dižkrīze ir nekas, salīdzinot ar to, kas viņus šajā Trešajā laikā vēl sagaida, ja viņi savā augstprātīgajā alkatībā neapstāsies.

Arī mums pienācis pēdējais laiks atgriezties. Atgriezties brīvībai.

Pienācis Laiks pacelt neatkarības karogu.

Pienācis – Trešais, izšķirošais, Laiks.

Autors: Arvīds Ulme 14.10.09

http://www.vak.lv/story.php?id=662&k=1

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s