Latviešu problēma.. ar demokrātijas pinekļiem. I.Burvis

Runājot par Latvijas jaunkapitālistu un valsts pārvaldes aparāta savas valsts patriotisma deficītu (praktiski kompradorās buržuāzijas pazīme), ir vērts apskatīt apstākļus un spēkus, kuri veido šādu pretvalstiski strādājošo valsts pārvaldes aparātu.

Pretvalstiski strādājošu, protams, gadījumā ja par valsti uzskata tikai šo vienotas administrācijas pārvaldīto teritoriju, bez tautas. Kas veido šādu aparātu? Partijas. Partijas, kuras tiek finansētas no šī kompradorā kapitālistu slāņa (kā mācīja agrāk- kompradorā buržuāzija ir tā, kura pelna maz ko ražojot, bet pakļaujot valsts nacionālās intereses ārzemju un starptautiskiem monopoliem…) – gan pozīcijā esošās, gan „opozīcijā” palikušās. Gan tādas kā TP un JL, gan VL un LSDSP…

Jebkuram daudzmaz sabiedriskās zinātnes palasījušam un godīgam cilvēkam, kurš ir savas valsts patriots un interesējas par valsti, agri vai vēlu nāksies sev uzdot jautājumu – „vai Latvijas politiskās partijas ir demokrātijas balsts?” Kā nu tas sanācis, ka visai izglītotā un strādīgā Latvijas tauta un tās valsts novestas līdz dziļai materiālai un morālai krīzei? Vienkāršākais, protams, ir vainot pasaules ekonomisko krīzi saskaņā ar padomisko – karš visu noraksta… jeb klasisko – esļi v kraņe ņet vodi, značit vipiļi židi (ja krānā nav ūdens, tad to ir izdzēruši žīdi)… Vainīgs esot ārējais ienaidnieks vai ārējs apstāklis.

Kāpēc pie mums aug miljonāru skaits? Protams, treknajos gados sāka pieaugt arī nabago skaits, pie kam nabago skaits daudz straujāk kā miljonāru. Kā un kur sameklēt izeju no šī apburtā loka. Kāpēc mūsu politiķi un citi nācijas glābēji nesniedz tautai skaidras atbildes uz šiem ļoti svarīgajiem jautājumiem? Kāpēc ir tā, ka vēlētājs katru reizi vēlēšanās balso par it kā jaunām politiskām partijām, un kārtējo reizi tiek pievilts?

Var jau uz šiem smagajiem, bet patiešām svarīgajiem, jautājumiem atbildēt daudzu DELFI komentētāju vienkāršotās izteiksmes līmenī: „Tauta pati vainīga, ka nezina ko vēlēt.” Tomēr, ja tauta kopumā būtu tik politiski neizglītota, kā daudzi to cenšas pasniegt, tad kāpēc tā katrās vēlēšanās balso par jaunām partijām? Ja meklē ko jaunu, tad taču laikam saprot, ka vecais ir nederīgs. Derīgu vecu lietu neviens gudrs cilvēks laukā nemetīs. Tātad tauta meklē izeju, bet nesekmīgi.

Varbūt šoreiz nemetīsimies ar vieglu roku nosodīt tautu. Pamēģināsim aplūkot Latvijas politiskās sistēmas galvas gala, t.i. politisko partiju lomu, nozīmi un darbību.
Pēc 18 gadus ilgušās neatkarības ir pietiekošs pamats secināt, ka lielākā daļa valsts un sabiedrības problēmu slēpjas Latvijas politiskajā, ne ekonomiskajā strukturēšanā. Arī iekšējā politiskajā tirgū strādā princips – kurš maksā naudu, tas pasūta meldiņus. Kurš maksā naudu šajā Latvijas tirgū? Lai kāda arī nebūtu Latvijas demokrātiskā sistēma, lai kādi nebūtu tās trūkumi, politiskās partijas faktiski ir mūsu politiskās sistēmas pamats, t.i. partijām pašām savā iekšējā darbībā demokrātiskās vērtības, atklātums, caurspīdīgums jātur par savām pamatvērtībām. No tā, kā tās darbojās iekšienē, ir atkarīga valsts un tautas ilgtspējīga attīstība un pastāvēšana. Tādēļ pievērsīsimies līdz šim faktiski par „tabu” uzskatītai Latvijas politisko partiju darbības analīzei. Jo „skaistums jau nāk no iekšām”…

Politisko partiju darbību valstī regulē likums „Politisko partiju likums”, kā arī daži citi normatīvie akti. Kādi ir šie likumi, kuri atļauj Latvijas politiskajām partijām mānīt vēlētāju, teiksim kā ir, „pēc pilnas programmas”, dot solījumus un tos nepildīt utt.? Kā izpaužas partiju izslavētā „politiskā atbildība”?

Pat pavirši iepazīstoties ar minēto normatīvo aktu klāstu, gribot negribot jāsecina, ka tas ļauj politiskām partijām darboties bezatbildīgi, iedibina autoritārisma tradīcijas, ļauj partiju vadoņiem lielāko daļu partijām svarīgus lēmumus pieņemt vienpersoniski, vai šaurā lokā, t.i. realizē „varas nozagšanu” partijas ierindas biedriem. Šādā gadījumā politisko partiju vadītāji, partijām nonākot pie valsts „varas stūres”, centīsies neko nemainīt, bet saglabāt jau partiju iekšienē aprobēto „varas nozagšanas” modeli, tikai šoreiz jau vairs ne partijas, bet gan valsts līmenī. Vēsturiski šādas partijas ir plaši pazīstamas, un tās būtu pareizāk saukt par autokrātiskām, ne demokrātiskām politiskām institūcijām. Skaidrības labad pieminēsim, ka šādas partijas bija balsts autokrātiskai valsts pārvaldei, kas parādīja savu neefektivitāti ilglaicīgai valsts attīstībai PSRS, III Reihā, Ķīnā, Kambodžā, vairākās Āfrikas valstīs 20.gs. Tur politiskās partijas darbojās kā šauru partiju personu grupu vai pat vienas personas interešu apkalpotājas.

Šīs valstis vairumā gadījumu raksturojas ar augstu korupcijas līmeni, milzīgiem ārējiem parādiem, atkarību no lielajām starptautiskajām korporācijām, dabas un cilvēcisko resursu neracionālu izmantošanu un kā gala rezultāts – nestabilu iekšpolitisko stāvokli, pilsoņu kariem, vai nedzirdētām zvērībām…Jebkurā gadījumā ar visu ko, tikai ne ar iedzīvotāju augstu dzīves līmeni un politisko stabilitāti. (Vai kas atšķirīgs Latvijā?)

Šādām politiskajām partijām ar demokrātiju ir mazs sakars. Ja politiskās partijas pašas nav demokrātiskas, skaidrs, ka tās nevar nodrošināt demokrātisko sistēmu valstī.
Latvijas politisko partiju likumdošana ir tā izstrādāta, ka tā nespēj garantēt politisko partiju darbības atklātumu, caurspīdīgumu, demokrātiju. Netīšām?

Gatavojot grozījumus šajā likumā un likumā par partiju finansēšanu 7. Saeimas laikā tika piedāvāts noteikt partijas valdes un partijas vadītāja tiešu kriminālatbildību par šo likumu pārkāpšanu. Un partijas diskvalifikāciju vēlēšanās gadījumos, ja atklātos vēlēšanu likumu pārkāpumi… Jo šobrīd pats vēlēšanu process Latvijā kļūst par laimes spēli, kurā var vinnēt tikai blēdoties. Citās spēlēs par blēdīšanos labākajā gadījumā izmet no spēles… Latvijas praksi atklāti parādīja 9.Saeimas ievēlēšana…

Protams, šādi grozījumi netika atbalstīti nedz Saeimas komisijās, nedz jebkuras partijas iekšējās diskusijās. Kāpēc tas neapmierināja partiju vadītājus un partiju sponsorus – nav grūti iedomāties. Bet kāpēc tas biedēja partiju ierindas biedrus?
Partiju vadošo institūciju vēlēšanas ir drīzāk farss par tēmu „demokrātija”, ne demokrātisks process. Pirms vēlēšanām vēlētāji-partiju biedri tiek attiecīgi sagatavoti, ieskaitot netiešus mājienus, draudus, „draudzīgus padomus”, atklātus melus utt. Vairāk vai mazāk skaidri tiek pateikts, par kuriem bosu izvirzītiem kandidātiem ir jābalso un kuri jāsvītro laukā. Šādu partiju iekšpolitiku faktiski atbalsta visas, kā Saeimā tā ārpus Saeimas esošās, partijas. Protams, pamatojot to ar partiju interesēm. Kaut gan jau tas vien, ka partijas priekšplānā izvirza ne valsts vai tautas, bet savas partejiskās savtīgās intereses, liek domāt par esošās sistēmas trūkumiem.

Tāpēc partiju biedriem, ja tie grib atklātā un godīgā konkurencē cīnīties ar partiju līderiem, ir minimālas iespējas uzvarēt. Atliek vien pašu līderu izmantotās negodīgās metodes. Izmantojot tās spējīgāk par esošo līderi, var nonākt viņā vietā… un turpināt darīt to pašu. Jo pats jau kļūst par situācijas ķīlnieku.

Un, kā jau minēju – tieši pateicoties spēkā esošajai politisko partiju darbības likumdošanai, kur jaušu vai nejaušu iemeslu dēļ nav iedzīvinātas demokrātijas normas, vēlētājs saņem nu ne jau velētājam atbildīgu deputātu. Apstākļos, kad sabiedrībā ir dziļš morālais pagrimums un demokrātijas normu izpratnes trūkums, tas nekādi nav pieļaujams, ja tomēr gribam saglabāt savu valsti.

Pavērojiet, kā Latvijā notiek politisko partiju augstāko lēmējinstitūciju – kongresu darbība. Vai šie forumi nodrošina brīvu domu un viedokļu apmaiņu, atklātu un godīgu diskusiju? Nē, ne tuvu tam. Politisko partiju līderi, pat pretēji valstī esošajai likumdošanai, nekaunas partijas biedriem paziņot, ka partiju kongresi esot „šovi” vēlētajiem, un tāpēc nekādas diskusijas netiks pieļautas. Tad te vietā jautājums: „Ja pretēji likumdošanai un statūtiem, partiju augstākās lēmējinstitūcijas – kongresi nav problēmu apspriešanai, bet gan tukšām, slavinošām runām, tad kur ir tas partijas forums, kuros partijas biedru viedokļi tiek apspriesti?” Tādu vienkārši nav. Jo tā partiju bosiem vieglāk – nav jāatbild uz partijas biedru neērtajiem jautājumiem.
Kuru partiju kongresā partijas biedri var iepazīties ar partijas vadības atskaiti par veikto darbu? Kur tiek analizēti partiju darbības plusi un mīnusi? Vai partiju biedriem ir pienākums vērtēt savu līderu darbu? Likums to nereglamentē! Bet ejam tālāk, jo kā saka, jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas…

Nerunāsim šeit par partiju finansēšanas problēmām, jo par to jau daudz kas ir teikts. Bet kā ar partiju finanšu resursu izlietojumu? Šajā sakarā jautājums: „Vai partiju līderiem, naudas maka turētajiem ir pienākums atskaitīties partijas biedriem par partiju ienākumiem un izdevumiem?” Kurā no Latvijas politiskajām partijām partiju forumos to līderi kritizēti par partiju naudas resursu nelietderīgu izmantošanu? Kur tie atskaitījušies par ieņēmumiem un izdevumiem? Tādas partijas pie mums nav. Neviena likumdošana šo pienākumu nefiksē. Parasti atskaitās par attiecībām ar KNABi… Labākajā gadījumā partijas biedriem dod nekā neizsakošus skaitļus ar revīzijas komisijas godavārdu, ka viss ir OK. Vai arī uz atkārtotu amatā ievēlēšanu cerošā partijas līdera skaidrojumu par to, ka partijas sponsors (bankas īpašnieks, kādas pašvaldības līderis, ieinteresēts miljonārs…) nevienam jau citam šīs partijas iespējamajam vadītājam naudu nedos. (Tātad partijas līdera personīgās attiecības ar sponsoru, ne partijas attiecības ar vēlētāju) Un pat netiek pievērsta uzmanība apstāklim, ka šis sponsors „iebaro” arī citu partiju līderus. Altruisms?

Vai varat iedomāties kādu daudzmaz nopietnu komercstruktūru, kuras vadība neatskaitās saviem īpašniekiem par saimniecisko darbību? Tādas var būt tikai tā saucamajās vienas dienas kompānijās. Bet mūsu gadījumā ir runa ne par komercstruktūrām, bet gan politiskajām. Par tām struktūrām, kuras grib noteikt valsts funkcionēšanas kārtību.

Par deputātu darbu un atbildību, ja ne vēlētāju, tad vismaz savu partiju (nejaukt ar partijas bosu vai sponsoru-īpašnieku…) priekšā. Vai politiskās partijas var kontrolēt un uzraudzīt savu ievēlēto deputātu darbu? Nevar – likums to neparedz. Un tieši to izmanto partiju bosi-īpašnieki. Atkal likumdošanas vakuums, kas atļauj deputātiem rīkoties saskaņā ar tā saucamo „revolucionāro” sirdsapziņu un bosu norādījumiem, ne partiju izstrādātiem un vēlētājiem izteiktajiem solījumiem. Te paveras plašs ceļš uz partijas biedriem un vēlētajiem doto solījumu nepildīšanu, partijas nostājas ignorēšanu un mahinācijām. Jo partijas biedru viedokli noteiks partijas bosa veiksmīga manipulācija ar to informāciju, kuru viņš pasniegs partijas biedriem ar savu uzticības personu starpniecību. Nav jau viduslaiki, nevajag dunci vai indi. Pietiek ar apmelošanu, melno PR un pazīšanos tiesas varas gaiteņos…

Kāda tad šādos apstākļos ir partijas ierindas biedru politiskā atbildība? Absolūti nekāda, jo tiem nav faktiski nekādu iespēju ietekmēt savus deputātus. Šodien mūsu politiskās partijas ir savu deputātu ievēlēšanas mašīnas, ar ko arī to loma aprobežojas. Partijām un to biedriem nav reālas ietekmes uz deputātu darbību, un neviens likums to arī neparedz. Atkal nejauši?

Politisko partiju izvirzīto deputātu kandidātu sarakstus lielākajā daļā partiju līderi veido pēc personīgā izdevīguma, naudas pienesuma, pazīšanās un, labākajā gadījumā, lokomotīvju principa. Nekādā ziņā ne pēc kandidātu kompetences un partiju labā veiktā darba izvērtējuma. Tas nodrošina vajadzīgo kandidātu ievēlēšanu, kuri „saprot, kas ir bizness Latvijā”. Vēlētājiem šeit maza teikšana, jo tie nepazīst ne tiem priekšā liktos kandidātus, ne arī spēj tos izvērtēt savādāk, kā patīk-nepatīk (jo nav informācijas). Tādēļ nav nekāda pamata vēlētāju apvainot nezināšanā vai muļķībā, jo viņiem vienkārši šāda informācija netiek dota, un par politisko partiju darbības slēptajiem mehānismiem viņiem zināms tikai tik daudz, cik Zeme atrodas tālu no Mēness. Var jau piekrist britu politiķiem, kuri apgalvoja, ka tautai nav jāzina divas lietas – kā taisa desas un politiku! Tikai britu politiķi pierādīja, ka izšķirošos brīžos spēj nodalīt savas kabatas intereses no valsts interesēm, bet Latvijas politiķi nē. Tāpēc Latvijā izmantot šo britu pieredzi, par desām un politiku, mums būtu nevietā.

Šādos apstākļos politiskās partijas kļūst par atsevišķu to līderu „biznesa projektu” realizācijas mehānismiem. Līderu interešu realizāciju nodrošina pašu vai uzticības personu iekļūšana deputātos, t.i. kā jau tikko izrunājām, to iekļūšana nekontrolējamo personu sarakstā. Kur šeit vēlētajiem doto solījumu pildīšana? Kur šeit partiju politiskā atbildība un kontrole? Saskatāma tikai ar likumu nodrošinātā bezatbildība un visatļautība.

Ja skata Politisko partiju likumu, tur ne ar vienu vārdu nav pieminēta partiju atbildība par vēlētajiem doto solījumu nepildīšanu. Viss, ko varam sameklēt šajā normatīvajā dokumentā ir norāde uz partijas statūtiem – tie esot jāpilda… Bet, ja statūtos nav iestrādāta atbildības norma, ko tad? Un kas ir tad, ja statūti tiek pārkāpti? Nu galīgi nekas, jo atkal, nekāds sods par to nav paredzēts. Tātad, ko gribam, to darām… Nu gluži kā valstī. Kāda jēga partijas reģistrēt politisko partiju reģistrā, ja reģistrs nekontrolē partiju statūtu izpildi? Lai zinātu, kas valstī nodarbojas ar politiku? Nu, jā… tādiem nolūkiem, tad gan.

Nav jau daudz to likumu un normatīvo aktu, kuri būtu jāmaina, bet skaidrs, ka pastāvošā likumdošana veicina politisko partiju, precīzāk – to bosu, bezatbildību, patvaļu, kabatas interešu dominēšanu pār valsts, tautas un arī pašu partiju interesēm. Un tā jau vairs nevar būt nejaušība.

Nekādas partiju ideoloģiskās orientācijas te neko nemainīs, ja netiks mainīti pašu partiju politiskās un finansiālās darbības nosacījumi. Protams, ka neviens likums neliedz partiju līderiem strādāt valsts un tautas labā. Bet arī neuzliek par pienākumu, nespiež to darīt. Ja kāds ļoti grib, viņš to, protams, drīkst darīt, bet tad jārēķinās ar nopietnām grūtībām. Mūsdienu pasaulē (globālisms taču…), kad vairumā gadījumu patriotisms tiek uzskatīts par tādu, kā teica bijušais ārlietu ministrs A.Pabriks: „pubertātes vecuma pazīmi…” (citēju pēc atmiņas), politiskās partijas pat nemēģina, kā kritērijus saviem deputātu kandidātiem izvirzīt tādas prasības kā kompetence, profesionālisms, patriotisms utt., t.i. nopietnai politiskai darbībai Latvijā, valstij un tautai, absolūti nepieciešamas īpašības. Un neviens likums to neliek partijām darīt. Pilnīgi pietiks ar paklausību bosam un attiecīgo tarkšķēšanu vēlētāju priekšā.

Varbūt var cerēt uz neatkarīgām (no kā?) arodbiedrībām un brīvo (no kā?) presi? Ja uz arodbiedrību darbu paskatāmies pēc panāktā rezultāta, tad tās strādā kā drošības vārstulis tvaika katlam. Labs piemērs – kad situācija Latvijā nobrieda līdz iespējai atsaukt 9. Saeimu, tika rosināta diskusija un referendums par šādām tiesībām uz atsaukšanu, kaut arī nekur Satversmē nebija noliegta iespēja Saeimā iesniegt pilnībā izstrādātu likumprojektu par Saeimas pilnvaru pārtraukšanu pirms termiņa… Un 9. Saeima tika saglabāta. Atmiņā ataust klasiskās demagoģijas piemērs no senās Romas laikiem, kad imperators Trajāns, sagribot jaunus zirgus, senātā ierosina jautājumu par zirgu krāsu, ne par to pirkšanu kā tādu. Tajos laikos 12 zirgi izmaksāja valstij kā šodien 12 lielu modernu tanku… Strīdi bija nopietni. Par krāsu… Bet zirgus imperators saņēma.

Tā saucamā ceturtā vara. Šodienas diskusijas ap laikraksta „Diena” īpašnieku nomaiņu paģēr uz to, ka tagad ir gals ar neatkarīgo un godīgo žurnālistiku. Bet kāpēc tad no laiku gala žurnālistiku dēvē par otro vecāko profesiju? Vai ne tāpēc, ka godīgums tur arī labākajā gadījumā ir tikai pret pasūtītāju-samaksas veicēju? Tomēr ļoti skaidra analoģija ar „pirmo vecāko profesiju”… Kas mainās, pēc būtības, no īpašnieka nomaiņas kādam saziņas līdzeklim? Jau ilgus gadus Latvijas praksē bija zināms, ka viens vadošs laikraksts aizstāv vienus oligarhus, otrs – citus. Tālākais jau atkarīgs tikai no profesionālisma. Jo aizstāvēt var arī kritizējot…

Protams, visu var un vajag uzlabot – arī vēlēšanu sistēmu. Tomēr Latvijā, morālās degradācijas un tiesiskā nihilisma apstākļos, tikai precīzi izstrādāta un valsts vajadzībām pieslīpēta politisko partiju darbības kārtība var ko mainīt. Otrs ceļš ir autoritārisms, ar visām no tā izrietošajām nelabvēlīgajām sekām valsts neatkarībai. Šodien viena no varas partijām (opozīcija varas koalīcijas iekšienē) liek cerības partijas noturēšanai pie varas uz viena sava spēcīga līdera atgriešanu politikā. Kas no tā valstij? Kas tautai? Jo šis līderis strādāja izvirzot lozungu – vadīt valsti, kā uzņēmumu. Bet šodienas koalīcijas līderis tieši to arī dara, par tautu aizmirstot. Vada valsti kā uzņēmumu, jo kurā uzņēmumā tad vajadzīgs ārsts ar pacientu, skolotājs ar skolnieku..? Par pensionāriem jau vispār nav ko runāt, jo valsts pārvaldei lojālam pensionāram vispār būtu jāmirst nost otrā dienā pēc darba gaitu izbeigšanas… Kas mainītos tautai, ja šie līderi būtu šodien valsts prezidenta amatā ar plašākām pilnvarām? Valsts, kā uzņēmums bez cilvēkiem..? Bez tautas..?

Vai tomēr valsts tālākai attīstībai svarīgāk nebūtu iespēja, ka nopietnu kriminālsodu saņemtu vainīgie par valsts un pašvaldību budžetu izsaimniekošanu, tādos milzu projektos kā Zelta tilts un Stikla kalns? Bezgalīgie sporta haļļu cēlāji pie skolām, kuras jāaizver? Ne jau tikai ierēdņi, bet arī politisko lēmumu pieņēmēji. Jo neba jau šie projekti tika bīdīti tik steidzami pilnīgi nesavtīgi. Vai tās finanses nebūtu jāatdod atpakaļ? Šodien gan Latvijas politisko pasūtījumu prokuratūra strādā pie likumu grozījumiem, kuri paredz tās darba apjoma un atbildības samazināšanu… Un valdošā koalīcija (partijas) to atbalsta…

Vai šādi izvarojot jēdzienu „demokrātija”, netiek sagatavota situācija, kuru angļu rakstnieks Parkinsons aprakstīja, komentējot Krievijas monarhijas krahu:
„Jebkuru revolūciju rada pati valdība, veidojot vakuumu, kurā protestējošos iesūc, var teikt, pat pret pašu gribu… impērijas grūst tā iemesla pēc, ka pūst iekšpusē, bet valdība, uz kuras sirdsapziņas nav nekādu konkrētu nodarījumu, noved savu tautu līdz katastrofai ar visu, ko viņi neatrada par vajadzīgu izdarīt savlaicīgi. Patiesi līderi vada tautu pretī skaidri noteiktam, tautai nepieciešamam mērķim. Kad tas nenotiek, kā tas bija Krievijā, rodas vakuums…”

Šāds vakuums šobrīd ir pilnīgi pamatota tautas neticība Latvijas valdības kaut jel kādai vēlmei rast risinājumus tautai, ne šīs administratīvās teritorijas pārvaldei, kreditoriem vai bankas sistēmai. Un tiek atraisītas rokas un mutes populistiem. Kā atzīmēja firsts Otto Bismarks fon Šenhauzens, tad „revolucionāru (populistu) spēks nav to līderu idejās, bet solījumos piepildīt kaut nelielu daļu pilnīgi pamatotu prasību, kuras savlaicīgi nav pildījušas esošās valdības.” Ja Doma laukumā notikušos pasākumus nosauca par lietussargu revolūciju, tad jāsaprot arī tas, ka visas revolūcijas notiek tikai tā iemesla pēc, ka valdības savlaicīgi nepilda savus pienākumus apmierināt tautas (ne valdības locekļu kreditoru) vajadzības. Tas notiek gadījumos, kad valdība paliek kurla pret tautas prasībām. Šī gada 13. janvāris, šobrīd notiekošais Bauskā… nedrīkst to novērtēt pārāk flegmātiski. Šie notikumi skaidri parāda tautas neapmierinātību tieši ar valsts pārvaldes mehānismu. Un ALFAS vienību pavairošana visā Latvijas teritorija diez vai līdzēs.


Imants Burvis
, LR pilsonis

http://www.tautasforums.lv/?p=1375

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s