Gunāra Astras pēdējais vārds Latvijas PSR Augstākās tiesas sēdē 1983. gada 15. decembrī

“A kto takoj Ojar Vacietis?” To man jautāja mans kameras biedrs pirms tiesas dienas vakarā, kad es atgriezos 24. kamerā, kurā esmu novietots, un, “Cīņā” izlasījis par Ojāra Vācieša nāves ziņu, darīju to zināmu savam kameras biedram. Viņam ir 24 gadi. Viņš ir dzimis un uzaudzis Rīgā. Latvietis!? Maksimāli uzlabots latvietis. Viņu pie šīs zemes saista tikai robežsargi. Robežsargi viņu notvēra Jūrmalā – ceļā uz Zviedriju. Tas bija 24. šāda veida gadījums šā gada deviņos mēnešos Latvijas piekrastē. […]
Agri sāku strādāt. Jau 25 gadu vecumā es biju VEF lielākā ceha, kur strādā ap 2000 cilvēku, priekšnieka vietnieks. Manu sociālo izcelšanos apliecina valsts apsūdzētāja izteikumi par sociālās bāzes izpalikšanu maniem “noziegumiem”. Mana “sociālā bāze” bija “pareiza”.
Tāpēc mani centās izvirzīt, uzticējās un man nācās iepazīt administratīvās un ideoloģiskās vadīšanas organizāciju iekšējo virtuvi. Mani centās iesaistīt komunistiskajā partijā, atklāti paskaidrojot, ka tālākai izvirzīšanai man vispirms “jānoformējas politiski”.
Man bija jāpiedalās kabinetu apspriedēs, kur par ļaudīm un notikumiem runāja atklāti, saucot lietas to īstajos vārdos, iepriekš sadalot posteņus un izvirzot cilvēkus, kurus vēlāk it kā ievēlēja paši darbaļaudis. “Vot etih propustim čerez sobraņije, … Masterom pustj budet Bunte, eto ņičego, čto on latišonok.” Mans cehs un es, kā labākie, Pēterburgas bruņotā apvērsuma 40-tajā gadadienā tikām svinīgi apbalvoti Operas teātrī. Bet 50-to gadadienu es sagaidīju ne tik svinīgos apstākļos – Mordovijas APSR galvaspilsētas Saranskas čekas pagrabos. Kā norādīja mans aizstāvis, esmu latviešu cilvēks, es pat uzdrošinos teikt – latvietis. Un ne tikai rīdzinieks, par kādiem beidzamajā laikā mūs visus ļoti cenšas pārkristīt centrālie padomju radio, preses un televīzijas ziņojumi (rižaņin Balderis, utt.).
[…] Man sāp, un es jūtos pazemots, kad man jākonstatē, ka nospiedošais vairākums Latvijā dzimušo, augušo krievu nemācās un negrib prast latviešu valodu, ka vidusskolas absolventam krievam latviešu valoda ir nievu un ņirgāšanās objekts un neviens eksaminators šīs valodas prašanu no krievu skolnieka neprasa, bet latviešu skolniekam krievu valodas prašana ir pilnīgi obligāta.
Man sāp, un es jūtos pazemots, ka šie paši latviešu skolnieki savu nespēju izteikties dzimtajā valodā kompensē ar neķītru krievu lamuvārdu palīdzību.
Man ir skumji, ka latviešu mazuļiem vakara pasaciņa jānoskatās un jānoklausās no Maskavas, jo Harijs Misiņš tiek tikai līdz Radiomājai, ka bērnudārzos latviešu bērniem neiemāca latviešu tautasdziesmu zelta fondu, ka Rīgas Nameja un Aspazijas bulvāri, Valdemāra un Vaidavas ielas lielmanīgi pārdēvētas Majakovska, Padomju, Gorkija, Jerjomenko, Sverdlova, Sergeja Ļuļina un daudzos citos vārdos, ka Rīgas galvenās ielas dažādie nosaukumi tik precīzi un padevīgi atspoguļo laikmetu griežus – Aleksandra, Brīvības, Ādolfa Hitlera, Ļeņina iela. […]
Pavisam bēdīgs un nikns es kļūstu tad, kad man jākonstatē, ka vārdam “Latvija” tiek ierādīta reklāmas, dekoratīva, kosmētiska loma – šūšanas firma “Latvija”, cigaretes “Latvija”, ziepes “Latvija” (jāprecizē gan, ka visos šajos gadījumos tiek lietots lielais L, tātad nav runa par 15. vai 16., bet gan par 20. gadsimtu).
Dziļi apvainots un pazemots es jūtos tad, kad man sabiedriskā vietā – veikalā, iestādē, transporta līdzeklī, uz ielas Latvijas teritorijā ik uz soļa jāpieredz augstprātīga, šovinistiska attieksme pret manu valodu – labākajā gadījumā jādzird “Čevo, čevo? Po ruski!”, sliktākajā – uzrunātais noraugās manī, it kā es būtu loga rūts, un pēc tam es varu apbrīnot viņa pakausi.
Viss šajā sakarībā minētais un vēl vairāk – neminētais spiež uzdot jautājumu – kāds pamats ir formulējumam “nolūkā graut un vājināt padomju varu”? Katram, kurš nevēlas izlikties par neredzīgu, ir skaidrs, ka jēdziens “padomju” apzīmē sociālas dabas paradību. Viss tas, par ko es runāju un vēl runāšu, izriet no nacionālas dabas parādībām. Vai izmeklēšanas, valsts apsūdzētāja un tiesas lietotā terminoloģija būtu jāsaprot kā pūles pierādīt, ka krievu nācijas nepārprotamā, nomācošā un progresējošā dominācija ir marksisma-ļeņinisma īstenošana? Ja tas tā ir, tad mani par to pārliecināt nav iespējams. Pielaižu iespēju, ka valsts varas orgāni vadās no formulas “sovetskoje – eto ruskoje” un vārdu padomju izmanto kā segvārdu jēdzienam “krievs”.
Lielu daļu savas dzīves esmu pavadījis krievu tautības pilsoņu un valodas vidē, gan ieslodzījumā, gan darbā. Ilggadīgā pieredze apliecina, ka pietiekami ilga krievu nācijas dominācija noved pie sekām, kuras es ilustrēšu ar dažiem piemēriem:
1.Mordovijā mordvieši kaunas lietot savu dzimto valodu, cenšas uzdoties par krieviem.
2.Mordovijas galvaspilsētas radio sniedz ik rītu 30 minūtes garas ziņas erzju un mokšu valodā, visu pārējo laiku pārraida Maskavu.
3.Mordovijā vienīgi nomaļākās sādžās ir skolas ar mordviešu mācībvalodu un arī tad tikai līdz 4. klasei.
4.Saranskā izdodamajā avīzē “Mokšeņ Pravda” krievu valodas pratējs var brīvi orientēties rakstu saturā – lielākā daļa vārdu iespiesta valsts kultivētajā žargonā, kur krievu vārdiem “piekabināta” mokšu galotne (kā erzja, tā mokša ir somugru valodas un tādēļ pilnīgi svešas slāviskajai krievu valodai).
5.Mūsu kaimiņu baltkrievu tautas asimilācijas process ir sasniedzis tādu stadiju, ka baltkrievi nevēlas atzīt sevi par baltkrieviem un vārds “Belarusj” ir iemantojis nievu un pazemojuma jēgu.
6.Bijušajā Ukrainas galvaspilsētā Harkovā no pastāvējušām divām ukraiņu skolām nesen slēdza vienu un otra knapi velk dzīvību – skolotāji vervē skolniekus, vecāki vēl saviem bērniem labu un negrib, lai viņi mācītos ukraiņu skolās.
Es šeit minēju tikai dažus skaidri zināmus un pārbaudāmus faktus no milzīgās faktu masas, kas veido “vēsturiski jauno cilvēku kopību – padomju tautu.”
Mūs visus sistemātiski un neatlaidīgi pieradina pie tā, kā ir pilnīgi dabiski rakstīt, runāt, dziedāt un domāt. Citēšu dažus masu informācijas līdzekļos figurējošus jēdzienus: ruskij ļes, ruskij ļon, ruskaja krasavica, ruskaja zima, ruskaja troika, ruskaja tehnika, ruskaja lošadj, ruskaja atlantida, ruskij uzor, ruskij soldat svoju vernuju službu ņesjot, ruskaja odiseja, ruskij udaļ, ruskij razdor, ruskojo poļe, ruskij prostor, utt. Vai kāds spēj iedomāties, ka līdzīgās kombinācijās figurētu vārds “latviešu”? Nē! Tas nozīmē, ka kārtējais lielais solis zināmajā virzienā ir sperts.
Rainis – kultūra vienmēr ir nacionāla.
[…] Apsūdzības raksta 21. lpp. teikts: “1981. gadā Astra savā dzīves vietā izplatīšanas nolūkā pārfotografējis ārzemēs izdotās Agņa Baloža pretpadomju satura grāmatas “Baltijas republikas Lielā Tēvijas kara priekšvakarā” tekstu un izgatavojis šīs grāmatas teksta foto negatīvus”.
Pievērsīšos dažiem dokumentiem, kurus citēšu daļēji pēc atmiņas, daļēji pēc Maskavas laikraksta “Izvestija”:
1.padomju varas pirmajā dekrētā – “Dekrētā par mieru” konstatēts, ka jebkuras vēlēšanas citu valstu armijas klātbūtnē ir nelikumīgas un to rezultāti nav vērā ņemami,
2.Latvijas Satversme, kuru ir pieņēmusi Latvijas tauta, bet to nav atcēlusi vai izmainījusi, paredz, ka visus valsts dzīves jautājumus izlemj Saeima, izņemot vienu – jautājumu par atteikšanos no valsts suverenitātes. Šo jautājumu var izlemt vienīgi tautas nobalsošanas ceļā.
3.1920. gada 11. augustā noslēgtajā Krievijas-Latvijas miera līgumā teikts: “Ievērojot Latvijas tautas noteikti izpausto gribu uz neatkarīgu pastāvēšanu, Krievija svinīgi paziņo, ka tā uz mūžīgiem laikiem atsakās no jebkurām suverēnām tiesībām uz Latvijas zemi un tautu. No Latvijas agrākās piederības Krievijas impērijai neizriet nekādas sekas”,
4.neuzbrukšanas un savstarpējās palīdzības līgums noslēgts starp PSRS un Vāciju 1939. gada 23. augustā. Šī līguma slepenie protokoli citēti dokumentā, kas adresēts PSRS, VFR, VDR un citiem adresātiem un kura teksts atrodas krimināllietā Nr.26.
Tālāk norādu uz sekojošiem notikumiem:
1.1940. gada 17. jūnijā Sarkanarmijas daļas šķērso minētajā miera līgumā saskaņoto un fiksēto Latvijas-PSRS robežu un ienāk Latvijā,
2.1940. gada 21. jūlijā Saeimas (jādomā, tās vienīgās, kuras darbību pārtrauca 1934. gada 15. maija apvērsums, taču kur ir partiju deputāti??) sēdē tiek pasludināta Padomju Latvijas nodibināšana,
3.1940. gada 5. augustā PSRS Augstākā Padome pēc deputāta Ahunbajeva priekšlikuma apmierina Padomju Latvijas delegācijas lūgumu par uzņemšanu PSRS.
Šajā sakarā rodas jautājums: “Kāds bija tiesiskais pamats Sarkanarmijas ienākšanai Latvijā 17. jūnijā?” Atbilde ir tikai viena – nekāds, ja par tādu neuzskata slepenos un noziedzīgos protokolus, kurus pievienoja PSRS-Vācijas līgumam. Ņemot vērā augstāk norādītos dokumentus – Dekrētu par mieru, Latvijas Satversmi un Latvijas-PSRS miera līgumu, ir nepieciešams izdarīt šādus secinājumus:
1.17. jūnija aktam nebija tiesiska pamata,
2.21. jūlija aktam nebija tiesiska pamata.
Lūk, kādēļ esmu šobrīd izvēlējies Agņa Baloža sastādīto krājumu, kur par šādiem notikumiem ir konkrēti un argumentēti pastāstīts un no kā izriet viss pārējais, ieskaitot šo tiesas procesu. Būdams Latvijas pilsonis ar nacionālu un demokrātisku pārliecību, nevaru ignorēt augstākminētos apstākļus.
Ja 17. jūniju un 21. jūliju apmainītu vietām, t.i., ja 17. jūnijā, saskaņā ar Latvijas Satversmi, paužot tautas brīvu gribu, Latvijā būtu nodibināta padomju republika, bet 21. jūlijā Latvijas padomju valdība lūgtu draudzīgās PSRS karaspēku jebkādu iemeslu dēļ ienākt Padomju Latvijā, es respektētu savas tautas gribu un mani nebūtu par ko vajāt. Atļaušos nocitēt pagājušās sestdienas (10.dec.) “Izvestiju”. Tur 4. lappusē teikts: “Par agresiju tiek atzīta valsts bruņoto spēku ielaušanās vai uzbrukums citas valsts teritorijai vai arī jebkura militāra okupācija, lai arī tai būt jebkāds pagaidu raksturs, kas ir šādas ielaušanās vai uzbrukuma rezultāts.” (3. pants)
“Nekādi jebkura rakstura apsvērumi – politiska, ekonomiska, militāra vai cita rakstura – nevar kalpot par agresijas attaisnojumu.” (5. pants). (Agresijas definīcija, ANO, 1974.g.)
Tajā pašā dienā – 10. decembrī pasaule atzīmēja Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanas 35. gadskārtu. Šajā Deklarācijā starp citu teikts: “Katram cilvēkam ir tiesības, meklēt, saņemt un izplatīt informāciju neatkarīgi no valsts robežām.”
Kā ir pasludinājusi Padomju valdība, kuras vārdā mani apsūdz, PSRS ir pilnīgi izpildījusi minētās Deklarācijas prasības. Ja tas tā ir, tad par ko mani tiesā? Nekā cita es taču neesmu izdarījis, kā izmantojis savas cilvēka tiesības. Apsūdzībā figurē vārdi “apmelojoši izdomājumi”, “apmelota PSRS politika”, “no pretpadomju pozīcijām aprakstīts”. Ko tas varētu nozīmēt? Jebkuru apmelojumu var un vajag atspēkot, ja tas ir tā vērts. Ņemot vērā varas orgānu reakciju, tas ir tā vērts. Tā vietā, lai pierādītu, ka kaut kāda informācija ir.
Cilvēkam kā saprātīgai būtnei ir pilnīgi nepieciešams nepārtraukti saņemt informāciju par objektīvo pasauli, pie tam jo vispusīgāku, jo labāk. Jau senatnē ir atzīts, ka, ja netika izteikti pretēji uzskati, no kā lai izvēlas vislabāko? Audiatur et altera pars! (Uzklausiet arī otru pusi! Latīņu val.) Informācijas bads cilvēku padara par nespējīgu veidot pareizus spriedumus, nolemj viņa domāšanu atrofijai – ja domāšana vispār pagūst kaut cik attīstīties. Cilvēks ar atrofētu domāšanu ir nepilnvērtīgs, pazemots cilvēks, viņš ir manipulācijas objekts, rotaļlieta, vergs. Cilvēkam ir jāzina, lai būt par kaut ko stingri pārliecināts. Jāzina, ko par viņu, viņa sabiedrību saka pretinieks, jāprot argumentēti apstrīdēt pretinieku, ja šādi argumenti ir.
Pirms 9 dienām, 6. decembrī, bija Somijas valsts svētki. Helsinkos notika svinīgs kongress, veltīts neatkarības svētkiem. Somijas valdība un somu tauta saņēma apsveikumus no visas pasaules, arī no Padomju Savienības. Šā gada 5. decembra “Izvestijā” teikts: “Padomju Savienības un Somijas ilggadējās nemainīgi draudzīgās kaimiņu attiecības var būt par piemēru miermīlīgas līdzāspastāvēšanas politikai. Šie apstākļi ir sevišķi nozīmīgi, kad pasaulē…”
Tā iemesla dēļ, ka divi noziedznieki Ribentrops (tiesāts un pakārts Nirnbergā) un Vjačeslavs Molotovs (netiesāts un nepelnīti aizmirsts pabeidz savas dienas kā personāls pensionārs līķu rezervātā Piemaskavā) 1939. gada 23. augustā parakstīja slepenu vienošanos par “dzīves telpas” sadalīšanu Baltijā, un ne tikai Baltija maisījās viņiem pa kājām. Rezumēju. Mans noziegums – grāmatu nofotografēšana, foto negatīvu glabāšana un trīs negatīvu iedošana Freimanim. Viena raksta pārtulkošana. Vienas grāmatas parādīšana citam cilvēkam, vēl dažu grāmatu glabāšana. Pilnīgi intīma satura sacerējuma sarakstīšana un glabāšana. Radioraidījumu ierakstīšana lentē un šo lenšu glabāšana. Par to es tikšu notiesāts. Par to valsts apsūdzētājs ir pieprasījis atzīt mani par sevišķi bīstamu recidīvistu un ieslodzīt mani sevišķā režīmā uz septiņiem gadiem, bez tā – uz pieciem gadiem nometināt, ne jau Krimā. Valsts apsūdzētājs ir pārcenties – manos gados un pie manas veselības septiņi gadi sevišķajā režīmā ir vairāk nekā pietiekami, lai mani nogalinātu.
Kādēļ tāda bardzība? Vai tiešām mani noziegumi ir tik smagi? Nē. Es nedevu ne izsmeļošas, ne visaptverošas liecības. Es vispār nedevu liecības, un neviens cilvēks ar manu palīdzību nav nonācis izmeklētāja kabinetā. To nevar piedot un man nepiedod. Man nepiedod arī to, ka es jūsu priekšā nenoliedzu savus draugus, nedz savu pārliecību…
Apsūdzības uzturētājs norādīja, ka esmu bijis notiesāts par “noziegumu pret savu tautu un dzimteni”. Šie zaimi neprasa nekāda atspēkojuma. Atgādināšu vienīgi: “Kā maizi ēdi, tā dziesmu dziedi.”
Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku. Pateicos savai sievai un meitai, saviem tuviniekiem, draugiem un labvēļiem par uzticību, savam aizstāvim advokātam Beljānim par labiem nodomiem, pateicos valsts apsūdzības uzturētājam, kas parādīja man godu sacīdams, ka Andrejs Saharovs ir mans domubiedrs, un spoži parādīja savu nevarību. Paldies par uzmanību.
(Neatkarības atgūšana: Atmodas laika dokumenti. – Rīga, 1996.)
http://www.ltn.lv/~gunarw/astra.html

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s