Vai mums ir demokrātija? Jānis Danoss

(Te drīzāk jau neatradīsit garantētu vai vislabāko iespējamo risinājumu. Autora pārliecība par vēlēšanu sarakstu sistēmu arī diez vai ir bez zemūdens akmeņiem, īpaši Saeimas lēmumnespējas un visos slepenās darbības vējos rūdītu balsu pircēju maksātspējas ziņā, kā arī deputātu pērkamības ziņā.

Vai tiešām vēl nav saprasts, ka strīdīgs parlaments ir garants, ka nevarēs pieņemt nejēdzīgus voluntārus lēmumus. – J.D.

Tomēr autors nepārprotami pieder pie skaidri domājošiem cilvēkiem un runā tieši par lietu – un tā ir ļoti vērā ņemama  parādība, kas jāizmanto, lai izšķiltu domu mūsos. – I.L.)
… No 1991. līdz 1993. gadam nosacīti demokrātiski parlamentāra valsts pārvalde, un beidzot no 1993.gada – autoritāras grupas diktēta valsts pārvaldes struktūra, kuru tikai ļoti nosacīti var apzīmēt kā demokrātisku.

Vispirms ir skaidri jāapzinās, ka DEMOKRĀTISKAS VĒLĒŠANAS NEKĀDĀ MĒRĀ NENODROŠINA DEMOKRĀTIJU. Visspilgtākais piemērs ir Vācijas nacionālsociālistu radītā totālā autoritārā diktatūra, kas Hitleru ievēlēja ar demokrātiski ievēlētā parlamenta palīdzību.
Mūsu it kā demokrātiskās vēlēšanās, kurās ir vēl trakāk nekā PSRS, kurā bija (teorētiski) partijas un bezpartejisko bloks, Latvijā var vēlēt tikai partiju sarakstus! Latvijas Satversmē savulaik nebija neviena vārda par partijām!! Jāatgādina, ka Satversmē sarakstu iesniegšanai bija vajadzīgi 100 vēlētāju paraksti, pie kam atbildīgie bija pirmie trīs iesnieguma parakstītāji. Saraksta nosaukums bija brīvas izvēles vārds vai teikums, arī partija.

Augstākās padomes deputāti, kuru liela daļa bija vecās partokrātijas pārstāvji vai arī tai pietuvinātie kadri, ievazāja partiju noteicošo lomu jaunajā vēlēšanu likumā, tādā kārtā nodrošinot sev vietu Saeimā, izslēdzot naivos patriotiskos tautfrontiešus no spēles. Tautas frontes frakcija, kurā bija bijušo tautfrontiešu vairākums (paanalizējiet šos kadrus), itin viegli pārbalsoja tautfrontiešu Satversmes frakciju, kas bija par Latvijas Satversmes atjaunošanu.
Jaunais partiju un vēlēšanu likums nodrošināja nelielai finansiāli spējīgai grupai nodibināt zem partijas izkārtnes varas struktūras, ar kuru palīdzību realizēt dažu cilvēku finansiāli politisko diktātu valstī. Smieklīgais partijas biedru skaits, kuru ietekme šajās viltus partijās bija un arī šodien ir tuvu nullei, deva un arī šodien dod iespējas manipulēt ar vēlētājiem, kuri ir nostādīti mazākā ļaunuma izvēles priekšā.

Atgriežoties pie demokrātijas jēdziena, jāatgādina, ka DEMOKRĀTIJAS MĒRS IR IESPĒJA KAUT CIK NOZĪMĪGAI ĻAUŽU GRUPAI IESPAIDOT LIKUMDOŠANAS PROCESU. Tīri skaitliski vērtējot, jākonstatē, kādai daļai no iedzīvotājiem ar konkrēta likuma palīdzību tiek apmierinātas viņu vajadzības vai vēlmes, un kādai daļa no tā jācieš zaudējums. Ja likums ir labvēlīgs 90% iedzīvotājiem, tas ir pilnīgi demokrātisks, ja tikai 10% ir ieguvēji, tas ir antidemokrātisks un liecina par kolektīvu vai personīgu diktatūru valstī.
Apskatot mūsu Saeimas darbību, klaji redzams, ka varas partijas nepārstāv neko citu kā šauru, merkantilu interešu grupu, bez jebkādas atgriezeniskas saites ar savas partijas biedru domām un kur nu vēl ar attālinātām vēlētāju vajadzībām vai vēlmēm. Vienīgais mērs ir neliela vēlme, kaut vārdos spēlēt uz savu vēlētāju kontingentu un nedaudz apsteigt savu konkurentu, nekaitējot sava klana interesēm. Apziņa, ka vēlētājam tik un tā nāksies kādu no šī klana izvēlēties, rada šādas klajas diktatūras precedentu – strādājošo pensiju cirpšana, nerunājot par izdabāšanu saviem sponsoriem (kuri ir pašu rindās) un neskaitāmajiem lielo algu saņēmējiem, naudas pārpumpētājiem partiju kasēs.
Viens no ļaužu muļķošanas veidiem ir bubulis: OLIGARHS, KRIEVI NĀK un-vai ĀRZEMJU KAPITĀLS.

Bez lielas rēķināšanas var konstatēt, ka atrodamies savstarpēji konkurējošo varas grupējumu ietvaros, kas, vai nu evolucionāri, vai revolucionāri tuvojas savām beigām. Es vismaz ceru, ka evolūcijas ceļā, jo jebkura revolūcija (arī kultūras) iesviež tautu dziļā bedrē, vēl dziļākā nekā esam.
Jebkuri procesi sabiedrībā ļauj izsekot patreizējo apstākļu cēloņus, kuru sekas tagad piedzīvojam. Bez lielas prātošanas un analīzes var izsekot Atmodas degradācijai un varas struktūru aizvien pieaugušajai patvaļai. Sabiedrības aizvien samazinātās iespējas iespaidot politiski ekonomiskos procesus valstī ir tiešās sekas vēlēšanu sistēmai. Labi un mērķtiecīgi izveidotā vēlēšanu sistēma tiešā veidā pārgrieza saiti starp vēlētāju un valdību. Iedibinot mistisko „partiju” jēdzienu, kurā nav ne kripatiņas no demokrātijas, jo piešķir nelielai personu saujiņai ekskluzīvas tiesības startēt vēlēšanās un pēc tam diktēt tautai savus noteikumus un likumus. Interesanti paanalizēt, kas bija šīs viltus demokrātijas izstrādātāji – Kluba 21- pamatsastāvā. Naivo tautfrontiešu patriotu, vecās nomenklatūras ierēdņu un interfrontiešu bariņš bija totāli bezspēcīgs valsts izlaupīšanas priekšā, kura tika veikta uz dažādu veicinošu likumu pamata, tātad gaišā dienas laikā un LIKUMĪGI!
Varētu jautāt, kāds tam sakars ar vēlēšanām? 1922.gada Satversmes ietvaros jebkurš Latvijas pavalstnieks varēja kandidēt uz Saeimu, kas deva iespējas vēlētājiem brīvi izveidot sev vēlamo Saeimu, neskatoties ne uz kādiem partiju izveidotajiem sarakstiem. Jaunais likums deva iespējas manipulēt ar vēlētāju un radīt viņam šķietamas izvēles ilūziju. Šī ilūzija maz atšķiras no padomju vēlēšanas sistēmas, kurā brīvā izvēle bija „pavēlētās brīvprātības” ietvaros. Jāatzīst, ka tīri teorētiski partijas-bezpartejiskā bloka variants ir formāli nesalīdzināmi demokrātiskāks par tagadējo, sīku varas struktūru diktatūru. Pašreiz mums ir iespēja izvēlēties „mazāko no ļaunumiem”, bet jebkādas cerības uz ievēlēto deputātu atbildību vēlētāju priekšā nav, jo deputāti pakļauti savas „partijas”, patiesībā šaura varas grupējuma pavēlēm. Visas tukšās pļāpāšanas par sirdsapziņu, ētiku un godīgumu ir galīgi garām. Vai tiešām tauta neredz un nesaprot, ka aizvien jauni godīguma sludinātāji ir vistīrākie viltvārži, jo viņi taču ir apņēmušies pirmā kārtā paklausīt savas partijas (dažu līderu) nostādnēm. LATVIJAS LIKUMOS PAR PARTIJĀM NAV NEVIENAS NORĀDES PAR PARTIJAS IEKŠĒJO DEMOKRĀTIJU, kurā viens no būtiskākajiem principiem ir kadru izvēles atklātie un caurskatāmie kritēriji, kā arī lēmumu pieņemšanas demokrātiskās procedūras – lēmumu projektu plaša, atklāta apspriešana.

Katrs, kas kaut netieši ir bijis informēts par kadru atlasi mūsu varas partijās, zina, ka visās bez izņēmuma Saeimā pārstāvētās un tāpat arī virknē citās partijās vietas uz Saeimu – sarakstu – tiek vairāk vai mazāk atklāti tirgotas.
Partiju likumā ir vesela gūzma nenozīmīgo reglamentu, kuri it kā dod pamatu partijas darba atklātumam un likumībai. Aizmirsts ir pats galvenais: patiesā demokrātija nedrīkst partijas pataisīt par svēto govi, neskatoties uz to, ka tās pārstāvniecība ir tuvu nullei, un pretstatā ir virkne citu biedrību vai apvienību ar daudz lielāku biedru skaitu un plašāku kompetenci, kā par piemēru Latvijas Zinātnieku Savienība, kurai liegts izvirzīt savus kandidātus Saeimai. 5% barjera arī ir pēdējā muļķība, tā vienīgi ir izdevīga turīgajām un savu bagāto labvēļu (pavēlnieku) atbalstītajām partijām, lai atbrīvotos no konkurences un TIKTU SAEIMĀ PIE DIKTĀTA. Noteicošu pārsvaru iegūt raibā Saeimā ir grūti. Tāpēc arī varas kārie grupējumi klaigā par SADRUMSTALOTO Saeimu, zīmējot pirmās Saeimas it kā bezjēdzīgos strīdus, noslēpjot patreizējā diktatoriskā VAIRĀKUMA kuru ievēlējuši labi ja 20% vēlētāju, uzspiestos nolēmumus. Opozīcijas priekšlikumi, lai cik saprātīgi tie arī nebūtu, automātiski tiek noraidīti. Jāprasa, kāpēc gan pie šādas kārtības Saeimā sēž 100 rumpīši, kur visu nosaka koalīcijas padome. Pietiktu, ka zālē sēž pa vienam no visām grupām ar atbilstošu balsu paketi. Šis viltus teātris ir pazemojums ar savu nekautrīgo grupveida tautas izvarošanu un gaišā labdara tēlošanu.
Vai tiešām vēl nav saprasts, ka strīdīgs parlaments ir garants, ka nevarēs pieņemt nejēdzīgus voluntārus lēmumus. Tā sauktie nepopulārie lēmumi pārsvarā tiek pieņemti diktāta versijā. Vai tas tiešām ir īstais veids? Vai nav iespējams sāpīgiem noteikumiem atrast visiem saprotamu skaidrojumu? Šāda prasība ir patiesi demokrātiskas Saeimas prerogatīva, un tas arī ir labi un pareizi! Tātad mīts par vienotu Saeimu ir totāls absurds, kuru jau lieliski realizēja „komunistu un bezpartejisko bloks” un Ulmaņa režīms, vienkārši likvidējot Saeimu, radot vienotu tautu. Šī vienotības nepārtrauktā sludināšana un vadonības glorifikācija sākās jau kopš 1934. gada, un manas paaudzes cilvēkiem tā ir līdz kaklam.(1924.g. modelis). Kāpēc mēs nepiespiežam lībiešus vienoties un aizmirst savu valodu, kurā runā labi ja 2 duči. Tāpēc ka tieši dažādībā slēpjas vērtības. Kāpēc mēs veidojam sarkanās grāmatas augu un dzīvnieku mazākumam? Daudzveidība ir visa dzīvā pamats, tad kāpēc mums grib iestāstīt vienotību, kura patiesībā ir akla pakļaušanās gan ekonomisko varu sagrābušajiem gan arī cita veida šamaņiem, kas tamponē mums smadzenes.

Atmostaties un beidzot saprotiet, ka viltus partiju hegemonija ir patiesais teju visu mūsu nelaimju cēlonis. Vienīgais ceļš, kā izkļūt no šī viltus partiju diktāta, ir atjaunot Latvijas Satversmi, kurā partijas kā tādas vispār nefigurēja un arī nebija barjeru. Ja ņem vērā, ka barjeras jau sen tiek apietas, veidojot vēlētāju apvienības, tādā kārtā (par pienācīgu samaksu) dodot iespēju 0,5% balsu ieguvējiem tāpat nonākt Saeimā. Kāda jēga tad šai barjerai? Tas taču bērnam skaidrs.
Piemērs – man ir personīga pseidopartija un 50000 Lati. Es ieeju vēlēšanu apvienībā, ziedoju 50000Ls vēlēšanu apvienības fondā un startēju ar 2. numuru. Ja apvienība iegūst 5%, tas ir ne vairāk kā 2% no vēlēšanu tiesīgajiem, un ko ir vēlējis labi ja 1%. Pie tam par mani ir tikai 1/5 balsu īpatsvars. Tādi tad šodien ir šie ačgārnie spēles noteikumi. Vaimanas par to, ka Saeimā pēc vecās sistēmas var nonākt vienpatņi, ir nevietā, jo tie mums tāpat jau ir, bet ne jau pašu vēlētāju ievēlētie, bet gan partiju slēpto kombināciju rezultātā iespraustie. Ja, piemēram, Raimonds startētu ar savu vārdu viens, pēc vecas kārtības tam vieta Saeimā būtu garantēta pašam personīgi, nevis kā kāda pirkstu cēlēja padevīgam kalpam. Tas taču būtu godīgi un ētiski pareizi, bet tas, ka greznots ar viņa lauriem pie varas tiek kāds klans, ir vienkārši tīrā vēlētāju krāpšana.

Tagad sarosījušies uzņēmēji. Pēc vecās kārtības nebūtu jāveido mistiskas biedrības, jo jebkura Latvijas pavalstnieku kopa, tajā skaitā uzņēmēju apvienība bez problēmām varētu veidot savu sarakstu. Pietiktu, ka Saeimā būtu kaut viens pārstāvis, kas varētu pats veidot interešu pārstāvības frakciju, piemēram bloķējoties ar ekonomistu, tirgotāju un amatnieku pārstāvjiem. Tas tā – kā vīzija.

Es noteikti atbalstu patiesu partiju veidošanos, kas var notikt vienīgi brīvas konkurences apstākļos, kuros jebkādi likumos paredzētā kārtībā apvienotie Latvijas pavalstnieki un atsevišķi indivīdi ir līdzvērtīgi konkurenti. Tikai šādos apstākļos priekšroka nenoliedzami būs reālām partijām ar ievērojamu biedru skaitu, ne mazāku par dažiem % no vēlētājiem.
Manuprāt, prasībās pret partijām, ja tās sevi par tādām deklarē, būtu pieprasāms atklātās iekšējās demokrātijas pilns apraksts. Pretendēšana uz amatiem un attiecīgie vērtēšanas kritēriji. Katra biedra tiesības saņemt pilnu informāciju par gatavojamiem lēmumiem pirms to pieņemšanas. Piedalīties pie šo lēmumu pieņemšanas ar saviem priekšlikumiem un vērtējumiem. Tāpat jābūt atklātībā pieejamai informācijai par visām struktūrām, biedru skaitu, mantisko stāvokli un naudas apriti.

Bet tā jau ir cita opera, būtiskais ir nekavējoties pārtraukt šo vēlēšanu farsu. Kā to izdarīt, man vismaz ir skaidrs. Skaidri zinot, ka jebkura pseidopartija, tajā skaitā visi jaunie veidojumi ir sagatavoti tā paša farsa izspēlēšanai, jo citu noteikumu pašreiz nav.
Tīrā utopija būtu pieņemt, ka kāda no jaunajām glābējām partijām gribētu mainīt spēles noteikumus, atjaunojot veco vēlēšanu likumu. Visas tās ir tikai diktatorisko pseidopartiju kloni, kuri šajos kroplajos noteikumos peld kā zivs ūdenī un ar veco vēlēšanu likumu atrastos izmestas krastā.
Lieldienas ir ticība atdzimšanai.
Vēlu Latvijai atdzimt brīvībā un demokrātijā.
http://www.facebook.com/pages/Latvijas-Parlamentara-Monarhija/118910451452506?v=info

Komentārs Delfos.
Kurzemnieks Jānim Danosam
Datums: 05.04.10. 14:13

Tev, Jāni, kas esi mīdījis varas gaiteņus kopš 4. maija un turpini to darīt vēl šodien, gan nevajadzēja būt tādam nesaprašam.
Tu nopel partijas ar mazu biedru skaitu, ka tās pārstāv nevis tautu, bet šauru interešu grupu grupu intereses, bet tajā pašā laikā iestājies par to, lai Saeimas kandidātu sarakstus varētu iesniegt jebkura 100 cilvēku grupa, kas varbūt nepārstāv neko, izņemot savas personīgās intereses!
Tu taču nonāc pretrunā pats sev.
Ja sarakstu iesniedz partija, kurā ir 500 biedru, tas ir demokrātijas brēcošs pārkāpums, ja sarakstu iesniedz 100 gadījuma cilvēku, kas vienlaikus arī sevi ieraksta par 100 kandidātiem, tad demokrātija triumfē, jo tiem kopēju interešu nav, tādēļ tiem neatliks nekas cits, kā pārstāvēt visu tautu!
Starp citu, lai nu kā nebūtu ar to demokrātiju Latvijā, bet nevienam nav liegts veidot partiju ar 100 tūkstošiem vai pusmiljonu biedru. Taču veidot masu partijas administratīvā kārtā no augšas, kā boļševiku laikos, vairs nevar, bet pašas tās nezin kāpēc neveidojas.

http://forums.delfi.lv/read.php?f=61&i=27249&t=27249

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s