Kā dzīvosim Post-Amerikas laikmetā (prāta spēle)? Jānis Kučinskis

Vai virsraksts sasmīdināja?… Atceros, kā pirms kādiem 25 gadiem (no 1983. līdz 1986. gadam), kad es kādā kompānijā, parasti pie šņabja glāzes, sāku klāstīt par drīzo PSRS sabrukumu un iespēju Latvijai kļūt neatkarīgai, par maniem vārdiem vienkārši smējās.
Labsirdīgi, bet tomēr smējās. Tas gan pēc pāris gadiem tiem pašiem cilvēkiem netraucēja pavisam nopietni ar spožām acīm stāvēt mītiņos zem sarkanbaltsarkanajiem karogiem. Un smieties ir veselīgi. Smiekli izkrata vecas, sapelējušu domu konstrukcijas, mazina emocionālo spriegumu.
Nē, neesmu nekāds Eižens Finks vai Pāvels Globa un uz gaišreģa spējām nepretendēju. Taču kopš bērnu dienām mani intriģē pasaulē notiekošie procesi. Tieši reālie procesi, nevis to līdz nepazīšanai sagrozīts atspoguļojums t.s. masu informācijas līdzekļos! Neskatos futbolu, nedz TV Panorāmu vai raidījumu „Kas notiek Latvijā”, nedz citus realitātes šovus. Standartformātā tiražētās ziņas mani labākajā gadījumā garlaiko. Turklāt tās neuzlabo garastāvokli, jo pārsvarā ir negatīvas. Taču cenšos ielūkoties un izjust to, kas notiek aiz šīs fasādes. No tā varu krist azartā, pat naktis negulēt. 🙂
Jau gadiem sekoju līdzi tiem vērotājiem un pētniekiem, kuri prognozē ASV impērijas drīzu sabrukumu, tomēr pats ilgi šaubījos, vai par to rakstīt, tāpēc šādu iespēju minēju tikai garāmejot un drīzāk kā publicistiem raksturīgu pārspīlējumu.
Cilvēki, tāpat kā valdības, tiecas turēties pie tā, kas ir un kas ir pazīstams, pat ja tas pazīstamais ir indīgs, pazemojošs, atkarību izraisošs un citādi nebaudāms. Viss jaunais baida, tāpēc ierastai domāšanai un uzskatiem ir milzīga inerce. Tas ir fakts, ka visas impērijas agrāk vai vēlāk sabrūk, taču vai tiešām mums vienas paaudzes laikā lemts būt par lieciniekiem divu globālu impēriju sabrukumam, kas visu pasauli vēlreiz apgriezīs ar kājām gaisā?
Lai par to mierīgi domātu, jābūt psihiskai gatavībai, iekšējai brīvībai un atvērtam prātam. Tāpēc es jūs neaicinu man noticēt. Turpiniet ticēt, ka notikusi tikai kārtējā biznesa cikla korekcija, ka pēc dažiem jostas savilkšanas gadiem vai mēnešiem ekonomika brīnumainā kārtā atveseļosies, un viss turpināsies pa vecam: bankas izsniegs kredītus, lielveikali ar lētām precēm cīnīsies par mūsu maciņiem un kredītkartēm, biržas un sociālie fondi plauks, investori nāks iekšā un sēs jaunu labklājību; galu galā arī starptautiskais terorisms tiks sakauts uz mūžiem un iestāsies F.Fukujamas pasludinātais vēstures gals – tūkstošgadīgā liberālisma valstība.
Šajā rakstā pat nevēlos neko pierādīt, izvirzīt kādus loģiskus apsvērumus, vilkt paralēles ar citām no vēstures zināmām impērijām. Par to ir sarakstīti biezi sējumi. Meklējiet, un jūs atradīsiet, ja ir tāda vēlme. Interesējieties un domājiet paši! Šoreiz aicinu tikai piedalīties pavisam nenopietnā prāta spēlē par tēmu „Kā dzīvosim pēc Amerikas sabrukuma”. Varam uz brīdi iztēloties, ka tā tāda stilīga datorspēle. Vienkārši pafantazēsim! 🙂

Kas notiek, kad sabrūk impērijas un sistēmas?

Nekas vairs nedarbojas tā, kā vēl nesen. Vakarējie tikumi un ierašas vairs neder. Nekas, kas gadiem lolots un cerēts, vairs neskaitās. Viss liekais un uzpūstais pazūd. Atklājas daudzi meli, bet tam vairs nav praktiskas nozīmes. Vecais prestižs un kādreiz rūpīgi būvētās karjeras pārvēršas par ļaunu joku. Nedarbojas bijušās iestādes un institūcijas. Jebkādi pūliņi glābt sistēmu nozīmē tukšu laika un izdevību zaudēšanu. Taču īstenās universālās vērtības, kuras iepriekš varbūt tika noniecinātas, aizmirstas un izsmietas, paliek un iegūst nebijušu spēku. Arī pēc sistēmas sabrukuma dzīve turpinās (lai gan daudzi, kas nav tam sagatavojušies, iet bojā), tikai tā iegūst citus vaibstus, citas prioritātes. Cilvēki pēkšņi apjauš, kas dzīvē ir patiešām svarīgs, bet kas bijis tikai maldi, ilūzijas un sevis izniekošana.
Patiesībā tas sabrukums, ko piedzīvojām pēc PSRS krišanas, bija tikai tāds pussabrukums. Taču tam bija daudzas īsta sabrukuma iezīmes, kuras izjuta un arvien vēl izjūt liela sabiedrības daļa. Un mēs nesabrukām līdz galam, jo ātri vien pārlēcām uz citu platformu, kurā bija mums jau pazīstamas iezīmes.
Gan PSRS, gan ASV bija daudz kopīgu iezīmju: industriālisma, militārās varenības, tehniskā progresa un materiālisma kults ar globālām ambīcijām. Abas impērijas balstījās uz mesiānisku ideoloģiju, kuru tiecās ar dažādiem paņēmieniem uzspiest pārējai pasaulei. Arī realitātē abas impērijas sacentās par cilvēces prātiem un sirdīm, no kā pasaulei pat atleca zināms labums. Piemēram, lai vairotu savu pievilcību, abas impērijas centās pasaulei parādīt, ka arī parastais cilvēks viņu sistēmas ietvaros dzīvo labāk. Lai pārspētu PSRS, arī Amerika bija spiesta ieviest astoņu stundu darba dienu, nodrošināt minimālo algu, vecuma pensijas un citas sociālās garantijas, ievērot arodbiedrību prasības utt.
Kad PSRS sabruka, Rietumos parasto cilvēku tiesības tika būtiski apgraizītas, lai nodrošinātu maksimālu peļņu lielā kapitāla turētājiem. Atbrīvoti no vajadzības ievērot parasto cilvēku intereses, finanšu sektors un korporācijas zaudēja jelkādu mērenību. Tieši šis apstāklis paātrināja šīs sistēmas iespēju izsmelšanu. Līdz ar to nonākam pie paradoksāla secinājuma: kapitālisma sistēmas bojāeju, ko pamatoti prognozēja izcilie domātāji jau XIX gadsimtā (ne tikai marksisti, bet arī humānisti, nacionālisti un dažādi sociālie reformatori), paildzināja eksistenciāla vajadzība konkurēt ar alternatīvu sistēmu, kuru iemiesoja PSRS parauga komunisms. Komunisma sistēmai sabrūkot, kapitālisms savā iedomātās uzvaras reibumā zaudēja pašsaglabāšanās instinktus, atteicās no svirām, kuras ilgstoši nodrošināja kapitālisma dzīvotspēju.
Arī sabrukuma galvenie cēloņi abām impērijām ir līdzīgi. Nosaukšu dažus būtiskos:
* iestigšana neuzvaramos karos (Afganistāna, Irāka u.c.),
* mērenības zaudēšana, nosakot militāro budžetu,
* ieslīgšana nesamaksājamos ārējos parādos un iracionāla izšķērdība,
* grūtības nodrošināt tehnoloģiskajam progresam nepieciešamos resursus,
* korumpēta politiskā sistēma un smags valsts aparāts, kas nav spējīgs reformēties,
* valdošo aprindu lieluma mānija, kas izslēdz atklātas, godīgas diskusijas un dialogu ar sabiedrību.
Un nosauciet kaut vienu labu iemeslu, kāpēc pasaulei būtu turpmāk jāpacieš parazītiska piramīdas shēma, kura pati neko neražo, tikai izlaupa pasaules resursus, savu morālo nepilnvērtību un garīgo tukšumu remdina patēriņa orģijās, nekaunīgi izmanto citu zemju darbaspēku, visiem uzspiež savu kroplīgo mācību, bet nepakļāvīgos iebombardē atpakaļ akmens laikmetā?
Tādas piramīdas shēmas sabrūk, tiklīdz tās zaudē tālākas izplešanās iespējas. Gluži kā „Banka Baltija” Latvijā, ja kas tādu vēl atceras.
Pēc Amerikas sabrukuma vēlreiz mainīsies ģeopolitiskais līdzsvars, un Latvijai vairs nebūs atpazīstamas platformas, uz kuras tik viegli pārlēkt. Ja nu vienīgi Krievija, taču pārmaiņas grūti prognozējamā veidā skars arī Krieviju, kura patlaban arī ir lielā mērā integrējusies Amerikas dominētajā pasaules kārtībā. Katrā ziņā jaunās kārtības izveidošanās prasīs zināmu laiku, kurā, iespējams, Latvijai neatliks nekas cits kā mēģināt beidzot nostāties pašai uz savām kājām. Vai arī – piedzīvot pilnīgu sabrukumu un dezintegrāciju.
Civilizācijas sabrukuma stadijas aizņemos no krievu izcelsmes amerikāņa Dmitrija Orlova raksta „Piecas sabrukuma stadijas”:

I. Finanšu sabrukums. Tiek zaudēta ticība ierastajam biznesa ciklam. Nākotne vairs neatbilst priekšstatam par pagātni tādā mērā, ka tas neļauj reāli izvērtēt risku vai garantēt finanšu vērtību nezušanu. Finanšu institūcijas pārņem maksātnespēja, iekrājumi pazūd, pieeja kapitālam zūd.
II. Komerciālo struktūru sabrukums. Zūd ticība, ka „par visu gādās tirgus”. Nauda tiek devalvēta vai arī saplok tās apjoms, atlikušās preces tiek slepeni uzkrātas ārpus komerciāliem uzņēmumiem, sabrūk importa un vairumtirdzniecības tīkli, par normu kļūst pirmās nepieciešamības preču trūkums.
III. Politiskais sabrukums. Zūd ticība, ka „par visu gādās valdība”. Jelkādi ierēdņu mēģinājumi nodrošināt izdzīvošanas preču pieejamību cieš neveiksmi vai dod tieši pretējus rezultātus. Politiskās institūcijas zaudē pēdējo leģitimitāti un nozīmi.
IV. Sociālais sabrukums. Zūd ticība, ka „par mani parūpēsies cilvēki”. Vietējās sociālās institūcijas un labdarības organizācijas, kuras steidz aizpildīt radušos varas vakuumu, ātri vien izsmeļ savus resursus un/vai izšķīst iekšējos konfliktos.
V.Kultūras sabrukums. Zūd ticība cilvēces cēlajām īpašībām. Indivīdi zaudē spēju būt laipni, atsaucīgi, iejūtīgi, nesavtīgi, līdzjūtīgi, godīgi, viesmīlīgi, mīloši. Ģimenes izjūk un turpmāk katrs tās loceklis individuāli cīnās par izsīkstošajiem izdzīvošanas resursiem. Par moto kļūst teiciens – „kaut tu nomirtu rīt, lai es varētu izdzīvot līdz parītam”. Izplatās kanibālisms.

Vai Latvija bija neatkarīga?

Vispirms jātiek skaidrībā, kas ar Latviju (Amerikas impērijas perifērijas sastāvdaļu) noticis pēdējos 18 gados?
Latvija gan pasludināja politisko neatkarību, taču, lai izpatiktu saviem Amerikas aizgādņiem, mērķtiecīgi iznīcināja savas reālās ekonomikas bāzi, t.i., ražošanu. Kāpēc tas bija nepieciešams varenajai Amerikai?
Amerikas morāli apšaubāmās globālās ambīcijas noteica, ka pat uz saviem tuvākajiem sabiedrotajiem tā paļauties nevar, tāpēc tie jātur stingrā atkarībā. Amerika izvēlējās kursu uz „pilna spektra dominēšanu” pār visu pasauli. Amerika uz zemeslodes izvēlējās gan savas dabas resursu krātuves, gan lēta darbaspēka ražotnes, un to visu tiecās integrēt vienā globālā tīklā, kura pārvaldes sviras atdotas drošās anglo-amerikāņu oligarhijas rokās. Globalizācija (valstu suverenitātes deldēšana) nebija objektīvs process, bet gan mērķtiecīga ekspansija uz citu tautu rēķina.
Katra patiesi neatkarīga valsts šo globālo kārtību apdraudēja – gan burtiski, gan simboliski – kā paraugs citām valstīm. Izejvielu apgādātāju loma bija nozīmēta ar resursiem bagātām valstīm, bet lēta darbaspēka loma – Trešās pasaules valstīm, kuru klimats un īpatnības samazināja darba izmaksas. Latvija šajā shēmā neiekļāvās. Toties Latvija bija nozīmīga kā stratēģiska ģeogrāfiska vieta pie Krievijas un Baltkrievijas robežas. Jo attīstība Krievijā arvien bija neprognozējama, ko pierādīja arī vēlākie notikumi.
Ja Latvija būtu patiesi (gan politiski, gan ekonomiski) neatkarīga, tā kādā izšķirošā brīdī varētu iziet no globālās kontroles. Piemēram, kad ASV bija nepieciešams Rietumeiropas atbalsts karagājienam uz Irāku, Francija un Vācija atteicās sadarboties, jo paļāvās uz savu spēju pārdzīvot jebkādas iespējamās Amerikas sankcijas. Lai tomēr Amerika savos nodomos nepaliktu viena un izolēta, tā aktivizēja atkarīgās vasaļvalstis, tai skaitā Latviju, lai vismaz formāli izveidotu t.s. „gribošo koalīciju”, kas Amerikas rīcībai kaut nedaudz piešķīra to starptautiskās leģitimitātes auru, ko tā nespēja iegūt Apvienoto Nāciju forumā.
Kamēr Amerikas globālā piramīda darbojās, Latvijai vai zināmai tās sabiedrības daļai tika ļauts gūt no tā zināmu labumu. Visus šos gadus mums bija ļoti negatīva ārējās tirdzniecības bilance, t.i., mēs patērējām daudz vairāk nekā paši saražojām. Latvijas veikalos, ja neskaita daļēji pārtikas produktu plauktus, tikpat kā nav Latvijas ražojumu. Un Latvijas eksports sastāv galvenokārt no izejvielām un pusfabrikātiem ar zemu pievienoto vērtību, un arī šāds eksports apsīkst. Tā ir klasiska kolonijas iezīme. Tā eksistence, kas daļai sabiedrības (daudzi tomēr bija spiesti izbraukt, un daudzi jau tagad dzīvo gandrīz naturālās saimniecības līmenī vai darbojas pelēkajā ekonomikā) vēl nesen tika nodrošināta, balstījās uz mūsu resursu izpārdošanu un kredītiem.
Skaidrs, ka tā tas nevarēja turpināties ilgi, jo katra piramīda sabrūk. Tiklīdz sākās globālā depresija, Latvija nonāca neapskaužamā stāvoklī, jo pati ir iznīcinājusi savu reālās ekonomikas bāzi. Esam nesamaksājamos parādos un atkarīgi no preču importa, kurš ir apdraudēts mūsu maksātnespējas dēļ.
Tā vietā, lai kaut tagad steigtu atjaunot nacionālo ražošanu (pirmām kārtām jau lauksaimniecību, kas nodrošinātu pietiekamus pārtikas krājumus), valdība, aiz inerces un pildot savu aizbildņu prasības, turpina apkalpot brūkošo globālo piramīdu. Latvijas valdība pašlaik glābj nevis reālo ekonomiku, bet gan ārvalstu spekulantus. Valdība nav pat slepenībā apsvērusi kaut vienu reālu pasākumu vietējās ražošanas atjaunošanai, lai gan to vēl iespējams darīt. Un arvien vēl nav atcelti birokrātiskie un fiskālie šķēršļi tiem mūsu uzņēmējiem, kuri jau gadiem paši mēģinājuši sākt reālu ražošanu.

Post-Amerikas laikmeta prioritātes

Var jau būt, ka valdības vīri jau sev noskatījuši siltus kaktiņus kaut kur ārzemēs, uz kurieni doties kritiskajā brīdī, un lai viņiem veicas! Bet ko darīt mums, kuriem acīmredzot lemts palikt izlaupītajā un sevi apgādāt nespējīgajā Latvijā?
Ja nespējam un nevēlamies (vai kautrējamies, nespējam kūtrumu pārvarēt) jau tagad ar dažādām sabiedriskajām aktivitātēm pagriezt valdības seju pret tautu un piespiest valdību darboties valsts interesēs, tad atliek gatavoties sabrukumam un patstāvīgai dzīvei pēc sabrukuma.
Mums jau tuvākajā laikā jāgatavojas pēc iespējas labi izdzīvot apstākļos, kad nav naudas, nav vairumtirdzniecības tīklu, nav sabiedriskā transporta, nav importa (tai skaitā naftas produktu un gāzes) un nedarbojas arī vecās institūcijas (skolas, policija, tiesas, cietumi, pašvaldības u.c.). Vai tas vispār iespējams?
Jā, un tam ir pat savas gaišās puses. Piemēram, būs tīrs gaiss un nepiesārņota vide, cilvēki atkal dzīvos draudzīgās kopienās, apgūs derīgus amatus, darbus un prasmes, atbrīvosies laiks, lai kontaktētos ar ģimenes locekļiem un kaimiņiem, ēdīs veselīgāku barību, daudz kustēsies, kļūs priecīgāki, veselāki, atsaucīgāki un draudzīgāki, cieņā atkal nāks gudrība un gods. Tā dzīvoja mūsu nesenie senči. Apskatiet vecas fotogrāfijas savos ģimenes albumos. Pat tās, kuras uzņemtas Sibīrijas izsūtījumā. Mūsu senči dzīvoja patiešām smagos apstākļos, bet kāpēc viņiem tik priecīgas, apgarotas un dzīvas sejas? No kurienes šī iekšējā apskaidrība? Ieskatieties šajās sejās un padomājiet!
Galvenais ir nenolaisties līdz 4.sabrukuma stadijai, un to taču mēs varam?
Lai izdzīvotu un dzīvotu, nevajag daudz: pārtiku, pajumti, mūsu klimatam piemērotu apģērbu, drošību, pārvietošanās līdzekļus, kuri var darboties bez degvielas, un stipru garu.
Es nezinu, vai šis raksts ir vajadzīgs un nav pāragrs? Vai tas jāturpina? Vien zinu, ka tāds raksts būs novēlots tad, kad būsim noslīdējuši trešajā sabrukuma stadijā. Pašlaik esam pirmajā stadijā un jau vērojamas dažas otrās stadijas iezīmes. Tāpēc aicinu izmantot iespēju, kamēr mēs varam šeit tā ērti sazināties, lai katrs sniegtu savas domas un idejas – kā dzīvosim Post-Amerikas laikmetā?
Parunājiet par šo tēmu arī ar saviem tuviniekiem, kaimiņiem, draugiem un paziņām! Parunājiet kaut ar sevi! Tas noderēs jebkurā gadījumā, jebkura attīstības scenārija apstākļos. Tas nepieciešams jau tagad!

***

Viens no komentāriem:
Arturs-pensionars 23.marts, 2009, 11:33
Ko teikt ? Kučinskis šeit ieņēmis īpaši dziļi ievainota, bet itkā saprotoša latvieša pozīciju. Apkopotais matereāls interesants, īsta alarmista pozīcija, bet kā pats saka, Globa viņš nav. Tas, ka ASV impērija vienreiz sabruks, par to jāšaubas nav. Sabrukušas ir visas agrākās impērijas, gan Romas, gan Spāņu-portugāļu, gan holandiešu, gan Napoleona, gan Austro-ungāru,vācu Vilhelma, cara Nikolaja, pēc šī notikuma parādās Latvijas valsts, sabrūk Hitlera un japāņu iedomas, I un II pasaules karu rezultātā sabrūk Britu impērija, tad 45gadus uzpūtīgi militarizējoties uzsprāgst PSRS, nu lūk, pienācis laiks domāt kas būs pēc ASV laikmeta.
Izskatās, ka pie durvīm Āzijas, acīmredzot Ķīnas laikmets.
Bet kāds ekonomiskais modelis?
Bijis feodalais naturalās saimniecības, īsu (vēsturiski) brīdi manufaktūru posms, tad lūk kapitalisms ar I un II industrializāciju un šībrīža pakalpojumu ekonomikas izpausmi. Padomija šādā skatījumā nekad nav bijis kautkas sociāls, bet gan īpaši agresīvs austrumu civilizācijas izpausmes veids maskēta valsts kapitalisma formā. Īsi piebildīšu, ka austrumu un rietumu civilizāciju īstenā ūdensšķirtne jāskata īpašuma juridiskās piederības pamatnostādnēs.
Stipri apdomājma ir izteiktā tēze, ka globalizāciju nepieciešams skatīt valstu suverenitātes deldēšanas aspektā. Manuprāt tieši otrādi, pasaules politiskās kartes pārstrukturēšanās no 5 desmitu valstīm līdz 210 liecina, ka suverenitāte ir viena no jaunākajām sastāvdaļām kapitāla kā bagātības, pārdalīšanas mehanismā (valstu veidošanās vienlaikus ar to savstarpējās saimnieciskās atkarības palielināšanos – I.L.).Tomēr no tā neizriet, ka Vestfāles (1648.g.) sistēma varētu būt mūžīga, – kā regulāri sabrūk impērijas, sabruks arī šī konstrukcija.
Lūk šajā aspektā tad arī nāksies rast atbildi par Latvijas suverenitāti un neatkarību.
Jautājums gluži vienkāršs, – cik liels ļaužu kopums, pie kam divu pretnostatītu valodu kopienu ietvaros, nākotnē spēs pašrealizēties, būt pašpietiekošs.
Kādā valodā runās, komunicēs, piemēram, Baltijas valstu reģions, te Latvija, Igaunija, Somija, Zviedrija, Dānija, Polija, Lietuva un divas lielvaras – Vācija un divreiz pa gabaliņiem Krievija, kura turklāt nav ES. Bet īpaši jau Latvijā dominē tieši Krievijas informatīvā telpa.
Jā, kā tad dzīvosim post-amerikas laikmetā? Līdz tam kopumā vēl patālu, bet runa tomēr par vairākām fundamentālām sakarībām.Vai diskutējam par kapitalistiko formu attīstību, spēka centram pārvietojoties uz, piem, Ķīnu, vai par Vestfāles sistēmas krahu un jaunas pasaules politiskās kārtības un tai sekojošas ekonomiskās paradigmas izveidošanos.

http://www.nra.lv/blogi/19162-ka-dzivosim-post-amerikas-laikmeta.htm

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s