Pēckrīze – ieguldījums labākā pasaulē. Geoff Mulgan

(Pavirši iepazīstoties ar šo rakstu, varētu nospriest, ka te ir runa par kaut ko starp utopiju un Upīša “Sūnu ciema zēniem”. Īstenībā ir runa par to, ka kapitālisms nav tik pašpietiekams, kā daudzi ir domājuši, un to īpaši parāda patreizējā krīze. Tā nav tikai finansu vampīru ālēšanās, bet kapitālisma strupceļš, ja tas paliek tāds pats kā līdz šim. Latvijā krīze izpaužas ar divkāršu spēku, jo mums ir darīšana ar komunistiskā un kapitālistiskā materiālisma hibrīdu komunisma laiku “dabūšanas” laika un mežonīgā kapitālisma laupīšanas laika kampēju izpildījumā.

Autors Geoff Mulgan ir direktors sabiedrības jauninājumu, sabiedrisku pasākumu un sabiedrības politikas centram “Young Foundation”, kas ir ideju īstenotājs tādās jomās kā novecošanās, izglītība un nabadzības samazināšana. Viņš ir pētniecības centra “Demos” dibinātājs un grāmatas “Sabiedrības stratēģijas māksla: spēku un zināšanu mobilizēšana Vispārējam Labumam.” (The Art of Public Strategy: Mobilising Power anr Knowledge for the Common Good) autors. Līdz “Jaunajiem Pamatiem” viņš ir pildījis dažādas lomas Valdības Stratēģijas departamentā (Government’s Strategy Unit) un bijis politikas daļas priekšnieks. Viņš ir Karnegi Pētījumu (Carnegie Inquiry) komisijas vadītājs Apvienotās Karalistes un Īrijas “Pilsoniskās Sabiedrības Nākotnes” (Future of Civil Society) programmā.)

Ir grūti noticēt, ka ir pagājis mazāk par gadu kopš tā ārkārtējā brīža, kad iesala finanses, kredīti – tas, kas dzen mūsu ekonomikas. Vispārēja sirds apstāšanās. Iznākums, atmaksa, varbūt, par vampīru plēsoņu gadiem, tādu kā Bernijs Medofs (Bernie Madoff), kādus redzējām agrāk. Agresīvi steroīdi, uzdzīve un tā tālāk. Un valdības tikai dažu mēnešu laikā ir injicējušas nenormālas summas, mēģinot noturēt visu sistēmu virs ūdens. Un tagad atrodamies ļoti dīvainā, it kā krēslas zonā, kur neviens nezin, kas darbojas, kas nedarbojas. Mums nav nekādas īsti skaidras ceļa kartes, nekāda kompasa, kas mūs vadītu. Mums vairs nav lietpratēju, kam ticēt.

Ko es mēģināšu un darīšu, ir sniegt kādus ceļa rādītājus tajā, kādu es iedomājos krīzes otrās puses ainavu, – no kādām lietām būtu jāuzmanās, un kā mēs īsti varam krīzi izmantot. Vadības definīcija teic: “Tā ir spēja izmantot vismazāko iespējamo krīzi vislielākā iespējamā iznākuma gūšanai”. Un es vēlos runāt par to, kā mēs varam nodrošināt, ka šo krīzi, kas nekādā ziņā nav maza, izmantojam pilnā mērā.
Gribu sākt, nedaudz pastāstot par to, no kurienes es nāku. Esmu guvis ļoti juceklīgu sagatavotību, kas varbūt dara mani piemērotu juku laikiem. Kā varat redzēt, esmu ieguvis filosofijas doktora grādu (Ph.D.) tālsakaru jomā. Īsu laiku esmu mācījies kā budistu mūks. Esmu bijis valsts ierēdnis, kā arī esmu bijis atbildīgs par šā vecā zēna politiku.
Bet gribētu teikt par sākumiem, kad biju šajā pilsētā, šajā universitātē kā students. Tāpat kā tagad tā bija brīnišķīga sporta spēļu, jauku cilvēku vieta, daudzi no kuriem ņēma pie sirds Ronalda Reigana izteicienu “pat ja tev saka, ka smags darbs tev nekaitēs, kāpēc riskēt?”
Bet kad es te biju, daudzi no maniem biedriem pusaudžiem bija pavisam citādā stāvoklī, pametuši skolu laikā, kad strauji pieauga jaunatnes bezdarbs, un savu iespēju ziņā būtībā sitās pret ķieģeļu sienu. Un es pavadīju diezgan daudz laika ar viņiem, nevis sporta spēlēs. Un tie bija cilvēki, kam netrūka prāta vai labas uzvedības vai spara, bet viņiem nebija cerības, darba, izredžu. Un kad cilvēkiem nav ļauts būt noderīgiem, tie drīz vien sāk domāt, ka ir nekam nederīgi. Un kaut gan tas bija labs laiks mūzikas biznesam, tas nebija labs visās jomās. Un kopš tā laika esmu vienmēr domājis, kāpēc kapitālisms ir tik pārsteidzoši ietekmīgs vienās lietās, bet tik neiedarbīgs citās, kāpēc tas ir tik inovatīvs, novatorisks vienos veidos un tik neinovatīvs citos.
Kopš tā laika esam bijuši ārkārtīgā uzplaukumā, ilgākajā uzplaukumā šīs valsts vēsturē. Nepieredzēta bagātība un labklājība, bet šī izaugsme ne vienmēr ir devusi to, kas mums vajadzīgs. H.L. Mencken reiz teica, ka “katrai sarežģītai problēmai ir vienkāršs risinājums, un tas ir aplami”. Es nesaku, ka izaugsme ir slikta, bet ir ļoti pārsteidzoši, ka izaugsmes gados daudzas lietas nekļuva labākas. Depresijas pakāpe pieauga visā Rietumu pasaulē. Ja aplūkojam Ameriku, to amerikāņu īpatsvars, kuri nerunā par nozīmīgām lietām, pieauga no desmitās daļas līdz ceturtdaļai. Mēs ilgāk braukājām (commute) uz darbu, bet, kā redzams diagramās, jo ilgāk jūs braucat uz darbu, jo, šķiet, mazāk laimīgi esat. Un kļūst arvien skaidrāks, ka ekonomiskā izaugsme pati no sevis nepārvēršas sabiedriskā cilvēku izaugsmē.
Tagad esam citā stāvoklī, kad nežēlīgā darba tirgū ienāk cits pusaudžu vilnis. Gada beigās būs miljons nenodarbinātu jaunu cilvēku. Ik dienas Amerikā darbu zaudē tūkstoši.
Mums jādara viss, lai tiem palīdzētu, bet mums ir arī jājautā, manuprāt, pamatīgāks jautājums, – vai izmantojam krīzi, lai virzītos uz priekšu, uz cita veida ekonomiku, vairāk piemērotu cilvēku vajadzībām, uz labāku līdzsvaru starp ekonomiku un sabiedrību.
Un es domāju, ka viena no vēstures mācībām ir tā, ka pat visdziļākās krīzes var būt iespēju laiks. Tās ievelk idejas no malas galvenajā straumē. Tās bieži noved pie visvajadzīgāko pārveidojumu paātrināšanas. Un jūs varējāt redzēt, ka trīsdesmitajos gados, kad Lielā Depresija bruģēja ceļu Bretonvūdas (Bretton Woods) ekonomikas sistēmai, iedibinājās labklājības jēdziens utt. Un domāju, ka tagad jūs varat redzēt mums apkārt ekonomikas un kapitālisma dažāda veida zaļus asnus, kas var pieaugt. To jūs varat redzēt ik dienas. Kad laiki ir grūti, cilvēki darbojas savā labā, un viscaur pasaulē – Oksfordā, Omahā, Omskā – jūs varat redzēt neparasti strauju pilsētas agrikultūras (urban farming) attīstību, cilvēki izmanto zemi, jumtus, pārvērš liellaivas par pagaidu ražotnēm.
Un es esmu ļoti maza daļa no tā. Manā dārzā ir 60,000 tādu lietu. Kaut kas no tā. Tās ir Attilas šķirnes vistas. Un es esmu ļoti maza daļa no ļoti lielas kustības, kas daļai cilvēku nozīmē izdzīvošanu, bet runa ir arī vērtībām, par citu ekonomikas veidu, kurā runa ir ne tikdaudz par patēriņu un kredītiem, bet par lietām, kas mums ir nepieciešamas. Un visur jūs varat redzēt laika banku vairošanos (time banks – alternatīva ekonomika, arī “Service Exchange” kad notiek pakalpojumu apmaiņa, tos novērtējot ar patērēto laiku – ”laika dolāriem”) un paralēlas valūtas; cilvēki izmanto atjautīgus paņēmienus, lai sasaistītu resursus, kas atbrīvojušies tirgū, cilvēkiem, ēkās, zemē un savieno tos, apmierinot neatliekamākās vajadzības.
Domāju, ka līdzīgs stāsts ir par valdībām. Ronalds Reigans vēl ir teicis, ka divi smieklīgākie teikumi angļu valodā ir “Es esmu no valdības. Un esmu šeit, lai palīdzētu”. Bet es domāju, ka pagājušajā gadā, kad valdības iesaistījās, ļaudis bija diezgan priecīgi, ka tās bija, ka tās darbojās. Bet tagad, pēc vairākiem mēnešiem, kad labi politiķi ir ēduši vardes nesaviebdamies, kā kāds reiz teicis, – tie nespēj slēpt savu nedrošību. Jo tas tagad jau ir skaidrs, cik nenormāli lielu naudas daudzumu tie ielaiž ekonomikā, īstenībā pūloties labot pagātni, izpestījot bankas, autorūpniecības kompānijas, bet nesagatavojot mūs nākotnei. Cik daudz naudas aiziet betonā un patēriņa atbalstā, nevis īsti dziļu problēmu risinājumam, kas gaida risinājumu.

Un visur, kad ļaudis domā par nepiedzīvotajām summām, kas tiek tērētas no mūsu un mūsu bērnu naudas, tagad šīs krīzes dziļumos, tie vaicā: “Droši vien, mums ir vajadzīgs ilgāka laika redzējums, kā pāriet uz zaļo ekonomiku, kā sagatavoties sabiedrības novecošanās gaitai, kā risināt kādas nevienlīdzības, kas ievaino tādas valstis kā mūsu un Savienotās Valstis, nevis tikai jādod nauda amatpersonām? Droši vien, mums jādod naudu uzņēmējiem, pilsoniskajai sabiedrībai, cilvēkiem, kas spēj radīt jaunas vērtības, nevis lielām saistītām kompānijām, lielām smagnējām valdības programmām”. Un galu galā, dižais ķīniešu viedais Lao Cze (Lao Tzu) ir teicis: “Pārvaldīt lielu valsti ir kā cept mazu zivi. Nedrīkst pārcensties.”

Un, manuprāt, arvien vairāk cilvēku jautā arī tā: “Kāpēc veicināt patēriņu, nevis mainīt to, ko patērējam? Tāpat kā São Paulo mērs, kurš aizliedza reklāmas dēļus, vai daudzas pilsētas kā San Francisko, kas ievieš infrastruktūru elektromobiļiem. Jūs varat pamanīt, ka nedaudz tas notiek arī darījumu pasaulē. Daži, manuprāt tikai daži baņķieri, šķiet, nav mācījušies neko un aizmirsuši neko. Bet pajautājiet sev: kas būs lielākais ekonomikas sektors 10, 20, 30 gadu laikā? Tas nebūs tas, kas rindojas reklāmprospektos, kā auto un aerokosmiskie produkti un tā tālāk.

Lielākais sektors acīmredzami būs veselība – jau sasniedzis 18 procentus no Amerikas ekonomikas, paredzams, ka līdz gadsimta vidum sasniegs līdz 30-40 procentus. Veco ļaužu aprūpe, bērnu aprūpe, jau ir daudz lielākas darba devējas nozares kā autorūpniecība. Izglītība sasniedz sešus, septiņus, astoņus procentus no ekonomikas un pieaug. Vides pakalpojumi, enerģijas pakalpojumi, neskaitāmas zaļās darbavietas, tie visi norāda uz dažādiem ekonomikas veidiem, kas nesaistās ar ražojumiem, bet ir vajadzīgi.
Un es domāju, ka izaicinājums pilsoniskajai sabiedrībai, izaicinājums valdībai un izaicinājums uzņēmējdarbībai tagad ir ļoti dabisks, bet diezgan sarežģīts. Mēs zinām, ka mūsu sabiedrībai ir saknē jāmainās. Mēs zinām, ka nevaram atgriezties atpakaļ tur, kur bijām pirms krīzes. Bet zinām arī, ka tikai caur meklējumiem varam atklāt, kā tieši iedarbināt maza oglekļa satura pilsētu, kā rūpēties par daudz vecāku populāciju kā agrāk, kā risināt narkotiku atkarības problēmas un tā tālāk.
Un šeit ir grūtības. Zinātnē mēs eksperimentējam pastāvīgi. Mūsu sabiedrības tagad iztērē divus, trīs, četrus procentus no iekšējā kopprodukta, lai pastāvīgi ieguldītu jaunos pētījumos, zinātnē, tehnoloģijās, lai uzturētu spožu izgudrojumu avotus, kas krāšņo šādas sanākšanas kā šī. Nav tā, ka mūsu zinātnieki būtu katrā ziņā daudz gudrāki par tiem, kas bija pirms simts gadiem; varbūt ir, bet tiem noteikti ir daudz lielāks atbalsts, kā bijis jebkad. Un pārsteidzoši ir tas, ka sabiedrības attīstībā nav gandrīz nekādu līdzīgu ieguldījumu, nekādu pastāvīgu izmēģinājumu jomās, kurās kapitālisms nav veiksmīgs, piemēram, līdzjutība, iejutība, attiecības, gādība.
Es to īsti nesapratu, līdz satiku šo veco zēnu, kam tad bija 80 gadi, nedaudz nekārtīgu vīru, kas pārtika no tomātu zupas un domāja, ka apģērba gludināšanas nozīme ir ļoti pārvērtēta. Viņš bija palīdzējis veidot Britānijas pēckara institūcijas, tās labklājību, tās ekonomiku, bet padarījis sevi par sabiedrisku līderi, kļuva par daudzu organizāciju izveidotāju. Dažas slavenākās – Atvērtā Universitāte (Open University) kurā bija 110000 studenti, Trešās Paaudzes Universitāte (U3A – University of the Third Age, pašpalīdzības mācību iestāde), kurā apmēram pus miljons padzīvojušu cilvēku mācīja citus padzīvojušus cilvēkus, arī tādas dīvainas lietas kā pašapkalpošanās garāžas (DIY garages) un valodu līnijas (telefonsakari ar starpnieku – tulku) un skolas sabiedriskiem līderiem. Un viņš nobeidza savu dzīvi, pārdodot kompānijas riska kapitālistiem.
Viņš uzskatīja, ka, ja redzi problēmu, nevajag stāstīt kādam, lai to atrisina, tev pašam pie tā ir jāpieķeras; un viņš dzīvoja pietiekami ilgi un pietiekami redzēja savas idejas vispirms apsmietas un pēc tam īstenotas, ka viņš ieteica – tev nekad nevajag pieņemt ne jautājumus, ne atbildes. Un viņa dzīve bija pastāvīgs eksperiments atrast labākas sabiedriskas atbildes, ne no teorijām ņemtas, bet no eksperimenta, un viņš eksperimetēja, iesaistot cilvēkus, kas labāk izprot sabiedriskās vajadzības, kas parasti bija cilvēki, kas dzīvo šajās vajadzībās. Un viņš uzskatīja, ka mēs dzīvojam kopā ar citiem, mēs dalām pasauli ar citiem, un tāpēc arī mūsu jaunievedumi ir jāveic kopā ar citiem, nevis jādara pie citiem, citu labā un tā tālāk.
Viņam nav bijis vajadzīgs nosaukums, bet es domāju, ka tas strauji kļūs bezmaz par vadošu virzienu. Mēs to darām organizācijā, kas nosaukta pēc viņa, un kurā mēs mēģinam un izgudrojam, radām, uzsākam jaunus riskus, vai tās būtu skolas, veb kompānijas, veselības organizācijas un tā tālāk. Un mēs atklājam sevi ļoti strauji augošā globālā tādu institūciju kustībā, kuras strādā sabiedriskajai inovācijai, izmantojot idejas, sākot no konstrukcijām vai tehnoloģijām vai kopienu organizēšanas līdz nākotnes pasaules iedīgļu attīstībai, bet caur praksi un parādīšanu, nevis caur teorijām. Un tas izplatās no Korejas līdz Brazīlijai, Indijai, ASV un viscaur Eiropā. Un jaunu pamudinājumi tam ir devusi krīze, vajadzība pēc labākas atbildes bezdarbam, kopienu sabrukums un tā tālāk.
Dažas idejas ir dīvainas. Tās ir sūdzību kori. Cilvēki sanāk kopā, lai dziedātu par lietām, kas īstenībā viņiem ir apnikušas. (Smiekli). Citas ir daudz praktiskākas – veselības treneri, garīgi atpalikušo mācīšana, darba klubi. Un dažas ir pavisam strukturālas, kā sociālas ietekmes parādzīmes, kad jūs piesaistāt naudu, lai ieguldītu to padsmitnieku atturēšanai no noziedzības vai veco ļaužu uzturēšanai ārpus slimnīcas, un saņemat naudu atpakaļ atkarībā no tā, cik veiksmīgs projekts izdevies.
Manuprāt, tas viss strauji kļūst par veselā saprāta izpausmi un daļu no mūsu reakcijas uz krīzi, atzīstot vajadzību ieguldīt sabiedrības attīstības jauninājumos, kā arī prasmju attīstībā. Šogad šajā valstī ir atklāti lieli veselības aizsardzības jauninājumu fondi, kā arī sabiedrisko pakalpojumu jauninājumu laboratorijas. Daudzām valdībām viscaur Ziemeļeiropā ir jauninājumu laboratorijas. Un tikai pirms dažiem mēnešiem prezidents Obama atklāja Sabiedrības jauninājumu biroju (Office of Social Innovation) Baltajā namā.
Un cilvēki sāk prātot: droši vien tāpat kā ieguldot pētniecībā un attīstībā divus, trīs, četrus procentus no iekšējā kopprodukta, no mūsu ekonomikas, – kā būtu, ja ieguldīsim, teiksim, vienu procentu no publiskajiem izdevumiem sabiedrības jauninājumos, veco ļaužu aprūpē, jaunos izglītības veidos, jaunos palīdzības veidos cilvēkiem ar ierobežotām iespējām? Varbūt mēs sasniegtu līdzīgus augļus kā ekonomikā un tehnoloģijās.
Un ja divām vai trim iepriekšējām paaudzēm lielais izaicinājums bija, piemēram, nokļūšana uz Mēness, varbūt izaicinājums, kas mums sev jāuzstāda tagad, ir bērnu nepietiekama uztura novēršana, kaitīgo preču un pakalpojumu kontrabandas apturēšana, vai, es domāju, tuvāks Amerikai vai Eiropai, – kāpēc neuzstādīt sev mērķi sasniegt miljardu papildus dzīves gadu patreizējiem pilsoņiem. Tie visi ir mērķi, ko var sasniegt gadu desmitā, bet tikai radikālā un neatlaidīgā eksperimentā, ne tikai ar tehnoloģijām, bet arī ar dzīvesveidu un kultūru, politiku un iedibinājumiem.
Es vēlētos beigt, sakot nedaudz par to, ko tas pēc manām domām nozīmē kapitālismam. Es domāju, kas tas viss ir – visa šī kustība, kas aug no sabiedrības nomalēm, tā joprojām ir visai neliela. Nekas salīdzinājumā ar CERN vai DARPA vai IBM vai Dupont resursiem. Tas mums rāda, ka kapitālisms kļūs sabiedriskāks. Tas ir jau iesaistījies sociālajos tīklos. Tas kļūs vairāk iesaistīts ieguldījumos sabiedrībā un sociālajā aprūpē un ražošanā, kur vērtību rada tas, ko jūs citiem darāt, nevis no tā, ko tiem pārdodat, un no attiecībām, tāpat kā no patēriņa. Bet interesanti ir arī, ka tas nozīmē nākotni, kurā sabiedrība mācās no kapitālisma dažus stiķus par to, kā jūs varat sabiedrībā iestiprināt nenogurdināmas pastāvīgas jaunināšanas gēnu (DNS), kas iemāca un tad vairo un pieaudzē cilvēkus, kas darboja.
Domāju, ka šāda nākotne daudziem cilvēkiem būs visai pārsteidzoša. Agrākos gados daudzi saprātīgi cilvēki domāja, ka kapitālisms pamatā ir uzvarējis. Vēsture ir gājusi tālāk, un sabiedrībai neizbēgami ir jāieņem otrā vieta aiz ekonomikas. Bet es esmu pārsteigts par paralēli tajā, kā cilvēki šodien runā par kapitālismu, un kā tie runāja par monarhiju pirms 200 gadiem, tūlīt pēc Franču revolūcijas un monarhijas atjaunošanas Francijā.
Tad cilvēki teica, ka monarhija valda visur, jo tā sakņojas cilvēka dabā. Mēs esam bijuši dabiski godbijīgi. Mums ir bijusi vajadzīga pakļautība. Tāpat šodien neierobežota kapitālisma entuziasti saka, ka tas sakņojas cilvēka dabā, tikai šodien tā ir individuālisms, zinātkāre un tā tālāk. Tad monarhiju padzina tās lielais pretinieks, masu demokrātija, kas tika uzskatīta par labi domātu, bet neveiksmei nolemtu eksperimentu. Tāpat kapitālisms padzina sociālismu. Pat Fidels Kastro tagad saka, ka vienīgā lieta, kas ir sliktāka kā būt pārnacionālā kapitālisma ekspluatētam, ir nebūt pārnacionālā kapitālisma ekspluatētam. Un kur tajos laikos pilsētu apvāršņos dominēja monarhu pilis un nocietinājumi, šodien ir banku spožie torņi, kas dominē katrā pilsētā.
Neiesaku pūļiem gatavoties uzbrukt barikādēm un pakārt katru investīciju baņķieri tuvākajā apgaismes stabā, kaut arī tas varētu šķist diezgan vilinoši. Bet es domāju, ka esam uz tāda laikmeta sliekšņa, kad, tāpat kā notika ar monarhiju, un interesanti – arī ar militārismu, finanšu kapitāla valdošais stāvoklis iet uz beigām, un tas pakāpeniski noiet malā, mūsu sabiedrības nomalē, pārveidojoties no saimnieka par kalpotāju, – ražīgas ekonomikas un cilvēku vajadzību kalpotāju.
Un kad tas notiks, mēs atcerēsimies kaut ko ļoti vienkāršu un acīmredzamu par kapitālismu, kāds tas ir, – ne jau tāds, kā lasām ekonomikas mācību grāmatās, – tas nav pašpietiekama sistēma. Tas ir atkarīgs no citām sistēmām, no ekoloģijas, no ģimenes, no kopienas, un ja tie netiek atjaunināti, cieš arī kapitālisms. Un mūsu cilvēku daba nav tikai savtīga, tā ir arī līdzjutīga. Tā nav tikai konkurējoša, bet arī gādīga. Krīzes dziļuma dēļ mēs atrodamies izšķiršanās priekšā.
Krīze mums visapkārt gandrīz noteikti paziļinās. Šā gada beigās būs sliktāk, ļoti iespējams, gadu būs sliktāk kā tagad. Bet šis ir viens no ļoti retajiem brīžiem, kad mums ir jāizšķiras, vai nu neganti spiest gāzes pedāli, lai atgrieztos atpakaļ tur, kur bijām pirms gada vai diviem un uz ļoti šauru uzskatu par to, kas ir ekonomika, vai arī, ka šis ir brīdis lēcienam uz priekšu, lai pārstartētu un darītu lietas, kuras varbūt būtu jādara tā kā tā. Paldies.
(Aplausi)2009.gada augusts

http://www.ted.com/talks/lang/eng/geoff_mulgan_post_crash_investing_in_a_better_world_1.html

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s