Parags Khanna iezīmē valstu nākotni

(Daži izvilkumi:

“Ģeopolitika ir ļoti nepielūdzama nozare … Kādreiz iekaroja kolonijas. Tagad valstis nopērk. … To es saucu par globalizāciju Ķīnas stilā. … Jo globalizācija atver visus paņēmienu veidus, kā graut un mainīt to, kā izprotam politisko ģeogrāfiju. … Ķīna eksportē visā reģionā uzņēmējus, aukles, studentus, skolotājus, kas māca ķīniešu valodu, lai tie var stāties jauktās laulībās un ieņemt visu laiku augstākās ekonomiku vadošās virsotnes. … Tas viss notiek bez šāviena. … Ja kurdi spēj noturēt savas caurules, tie var uzstādīt noteikumus attiecībā uz savu valstiskumu”.

Runas video ar kartēm:

Latvija šajā runā nav pieminēta, tomēr runa ir ļoti nopietna. Lieta svārstās ap dekolonizāciju un globalizāciju. Autors nenoliedz robežas, bet uzsver, ka robežas nenosaka īstās attiecības starp valstīm un nekādā ziņā to neatkarību. Uzskata, ka jālabo visas robežas, kas ienes nestabilitāti un ir vardarbīgas pret tautām. Autors skaidri iezīmē Krievijas populācijas pārvietošanos uz Eiropas Savienības robežām.

Parags Khanna regulāri konsultē valdības un korporācijas par starpnozaru tendencēm, reaktīvām (realtime) riska analīzēm, jauniem un pierobežas tirgiem, ilglaicīgu ģeostratēģiju un elastības (resilience) plānošanu.)

2009.gada septembris

Vai mēs dzīvojam bezrobežu pasaulē? Pirms atbildēt, ieskatieties kartē. Mūsdienu politiskā karte uzrāda pasaulē vairāk kā 200 valstis. Tas varbūt ir vairāk kā jebkad gadsimtu gaitā. Daudzi no jums iebildīs. Jums pieņemamāka varētu būt cita karte. Varat saukt to par TEDistānu (TED – Technology, Entertainment, Design – ir neliela bezpeļņas organizācija, kas veltīta Izplatīšanas Vērtām Idejām). TEDistānā nav robežu, ir tikai saistītas un nesaistītas vietas. Vairums no jums, varbūt, mājo kādā no 40 punktiem uz šā ekrāna, kādā no lielākajiem, kas pārstāv 90 procentus no pasaules ekonomikas.
Bet parunāsim par 90 procentiem pasaules populācijas, kas nekad neatstās to vietu, kur piedzimuši. Tiem nācijas, valstis, robežas vēl aizvien nozīmē daudz un bieži tās ir varmācīgas. Šeit, TED konferencēs, mēs risinām dažas lielas visuma zinātnes un mistēriju mīklas. Bet ir kāda būtiska problēma, ko neesam risinājuši: mūsu politiskā ģeogrāfija pēc būtības. Kā mēs sadalāmies pasaulē?
Tas ir svarīgi, jo robežkonflikti attaisno ļoti daudz no pasaules militāri-rūpnieciskā kompleksa. Robežkonflikti var nolaist no sliedēm ļoti daudz no attīstības, kādu ceram sasniegt. Domāju, ka mums ir vajadzīga dziļāka izpratne par to, kā mijiedarbojas cilvēki, nauda, vara, reliģijas, kultūras, tehnoloģijas, izmainot pasaules karti. Un mēs varam mēģināt paredzēt šīs izmaiņas un veidot tās daudz lietišķākā virzienā.
Ielūkosimies kādās senākās un tagadnes kartēs, un dažas kartes neesat redzējuši, lai gūtu ieskatu par to, kurp virzās lietas. Sāksim ar 1945.gada pasauli. 1945.gadā pasaulē bija tikai 100 valstis. Pēc II Pasaules kara Eiropa bija izpostīta, bet vēl uzturēja lielas aizjūras kolonijas: Franču Rietumāfriku, Britu Austrumāfriku, Dienvidāziju un tā tālāk. Tad pēdējos 40., 50., 60., 70. un 80. gados nāca dekolonizācijas viļņi. Dzima vairāk kā 50 jaunas valstis. Varat redzēt, kā tika sadalīta Āfrika. Radās Indijas, Pakistānas, Bangladešas, Dienvidaustrumu Āzijas nācijas. Tad nāca Aukstā kara beigas. Aukstā kara beigas un Padomju Savienības sairums. Radās jaunas valstis Austrumeiropā, agrākajās Dienvidslāvijas republikās un Balkānos, kā arī Vidusāzijas …’stānas.
Tagad pasaulē ir 200 valstis. Visa pasaule ir salikta suverenās neatkarīgās nacionālās valstīs. Vai tas nozīmēja, ka kāda ieguvums bija kāda cita zaudējums? Pievērsīsimies vienai no stratēģiskākājām pasaules vietām – Austrumu Eirāzijai. Kā varat redzēt kartē, Krievija vēl aizvien ir lielākā pasaules valsts. Un, kā zināt, visapdzīvotākā ir Ķīna. Un tām ir kopēja ļoti gara sauszemes robeža.
Šajā kartē jūs nevarat redzēt, ka lielākā daļa Krievijas 150 miljonu iedzīvotāju ir savākusies tās rietumu apgabalos – Eiropas tuvumā. Un tikai 30 miljoni ir Krievijas austrumu apgabalos. Īstenībā Pasaules banka paredz, ka Krievijas populācija samazinās virzienā uz 120 miljoniem cilvēku.
Un ir vēl viena lieta, ko jūs šajā kartē neredzat. Staļins, Hruščovs un citi Padomju vadoņi varmācīgi izspieda krievus (nosacīti – I.L.) uz tālo austrumu gulagiem, darba nometnēm, kodolrūpniecības pilsētām, vienalga ar kādu ieganstu. Bet, augot naftas cenai, Krievijas valdības ieguldīja infrastruktūrā, lai apvienotu valsti – austrumus un rietumus. Bet nekas nav ačgārnāk ietekmējis Krievijas demogrāfisko sadalījumu. Jo cilvēki austrumos, kas nekad nekādā ziņā nebija gribējuši tur būt, steidz šajos vilcienos un ceļos, atgriežoties atpakaļ uz rietumiem. Un iznākumā Krievijas tālajos austrumos, kas aizņem divtik lielu platību kā Indija, pašlaik ir tieši seši miljoni krievu.
Gūsim ieskatu par to, kas notiek šajā pasaules daļā. Varam sākt ar Mongoliju, jeb kā daži to sauc, Mine-golijā (no angļu “mine” raktuves). Kāpēc viņi to tā sauc? Tāpēc, ka Ķīna Mine-golijā pārvalda, un tās īpašumā ir vairums raktuvju – vara, cinka, zelta – un tās ved resursus uz dienvidiem un austrumiem Ķīnas pamatteritorijā. Ķīna Mongoliju neiekaro. Tā to nopērk. Kādreiz iekaroja kolonijas. Tagad valstis nopērk.
Tagad piemērosim šo likumību Sibīrijai. Iespējams, vairums no jums domā par Sibīriju ka par aukstu, pamestu, neapdzīvojamu vietu. Bet īstenībā ar globālo sasilšanu un temperatūras celšanos pēkšņi jums ir plaši kviešu lauki un agrorūpniecība, un Sibīrijā tiek ražoti graudi. Bet ko tie baros? Jā, tūlīt pāri Amo upei Ķīnas Heilongjiangas un Harbinas apgabalos ir vairāk kā 100 miljoni cilvēku. Tas ir vairāk kā visa Krievijas populācija.
Ik gadus vismaz pēdējā desmitgadē vai vairāk [60000] no viņiem ir balsojuši ar kājām, šķērsojot robežu, ejot uz ziemeļiem un sākot apdzīvot šo pamesto teritoriju. Viņu iekārto savus pašu lielveikalus un ārstniecības klīnikas. Viņi ir pārņēmuši kokrūpniecības industriju un piegādā kokmateriālus uz austrumiem – atpakaļ Ķīnā. Tāpat kā Mongoliju, Ķīna neiekaro arī Krieviju. Tā tikai to nomā. To es saucu par globalizāciju Ķīnas stilā.
Šī karte varbūt ir šā reģiona karte, kāda tā varētu būt pēc 10 vai 20 gadiem. Bet pagaidiet. Šī karte ir 700 gadus sena. Tā ir Juaņ (Yuan) dinastijas karte, valsts, ko valdīja Kubla Hans, Čingishana (Genghis Khan) mazdēls. Tā nu vēsture ne obligāti atkārtojas, bet cikliska tā ir.
Tas bija domāts tikai, lai jūs izjustu, kas notiek šajā pasaules daļā. Arī tā ir globalizācija Ķīnas stilā. Jo globalizācija atver visus paņēmienu veidus, kā graut un mainīt to, kā izprotam politisko ģeogrāfiju. Austrumāzijas vēsturē cilvēki īstenībā nedomā par nācijām un robežām. Tie domā vairāk impēriju un pakļautības jēdzienos, parasti Ķīnas un Japānas.
Jā, šī ir atkal Ķīnas kārta. Palūkosimies, kā Ķīna atjauno šo pakļautību tālajos austrumos. Tas sākas globālajos centros. Atcerieties 40 punktus uz nakts laika kartes, kas rāda globālās ekonomikas centrus. Mūsdienu Austrumāzijā ir vairāk šādu globālo centru kā jebkurā citā pasaules reģionā. Tokio, Seula, Pekina, Šanhaja, Honkonga, Singapura un Sidneja. Tie ir globālā kapitāla filtri un piltuves. Dolāru triljoni ikgadus tiek ienesti šajā reģionā. Lielākā daļa no tā tiek investēta Ķīnā.
Un tad – tirdzniecība. Šie vektori un bultiņas rāda visu laiku lielākās tirdzniecības attiecības, kādas Ķīnai ir bijušas ar jebkuru šā reģiona valsti. Īpaši tās tiecas uz Japānu un Koreju un Austrāliju – valstīm, kas ir Savienoto Valstu spēcīgas sabiedrotās. Austrālija, piemēram, ir smagi atkarīga no dzelzs rūdas un dabas gāzes eksporta uz Ķīnu. Nabadzīgākām valstīm Ķīna samazina tarifus, lai Laosa un Kambodža var pārdot savas preces daudz lētāk un tā kļūt atkarīgas no eksporta uz Ķīnu.
Daudzi no jums ir lasījuši ziņās, kā cilvēki raugās uz Ķīnu, kas var spēlēt galveno lomu atjaunotnē, ekonomiskā atjaunotnē, – ne vien Āzijā, bet varbūtēji visā pasaulē. Āzijas brīvās tirdzniecības zona, gandrīz brīvās tirdzniecības zona tagad uzrāda lielāko tirdzniecības apjomu pāri Klusajam okeānam. Tādā veidā Ķīna kļūst par ekonomikas enkuru šajā reģionā.
Cits šīs stratēģijas balsts ir diplomātija. Ķīna šajā reģionā ir parakstījusi militārus līgumus ar daudzām valstīm. Tā ir kļuvusi par tādu diplomātisku iedibinājumu kā Austrumāzijas Kopiena centru. Dažās no šīm organizācijām Savienotās Valstis pat nav dalībvalsts. Ir starpvalstu līgumi par neuzbrukšanu, tā ka konflikta gadījumā starp Ķīnu un Savienotajām Valstīm vairums valstu ir apsolījušās nepiedalīties, ieskaitot Amerikas sabiedrotos kā Koreju un Austrāliju.
Vēl cits šīs stratēģijas balsts, piemēram, Krievija, ir demogrāfisks. Ķīna eksportē visā reģionā uzņēmējus, aukles, studentus, skolotājus, kas māca ķīniešu valodu, lai tie var stāties jauktās laulībās un ieņemt visu laiku augstākās ekonomiku vadošās virsotnes. Malaizijā, Taizemē un Indonēzijā etniskie ķīnieši jau ir tiešām izšķirošs faktors un ekonomikas dzinējspēks šajās valstīs. Iznākumā šajā reģionā atdzimst ķīniešu lepnība. Singapura, piemēram, bija aizliegusi mācības ķīniešu valodā. Tagad tā tās veicina.
Ko jūs iegūsiet, saliekot to visu kopā? Atcerēsimies, ka pirms II Pasaules kara Japānai bija diža kopuzplaukuma reģijona vīzija. Tagad parādās tas, ko jūs varat saukt par dižo Ķīnas kopuzplaukuma sfēru. Tādējādi neatkarīgi no tā, ko rāda līnijas uz kartes nāciju un robežu ziņā, īstenībā tālajos austrumos parādās nacionālās kultūras jeb daudz mainīgākā veidā – imperiālas zonas. Tas viss notiek bez šāviena.
Tas visnoteiktākajā ziņā nav Vidējo Austrumu gadījums, kur valstis vēl ir ļoti iespiestas robežās, kuras atstājuši Eiropas kolonizātori. Kas būtu jādara citādi sakarā ar robežām šajā pasaules daļā? Kādām līnijām kartē mums jāpievēršas? Es vēlos jums priekšstatīt to, ko es saucu par Valsts veidošanu, diendienā.
Sāksim ar Irāku. Sešus gadus pēc ASV iebrukuma Irāka joprojām pastāv drīzāk uz kartes kā īstenībā. Nafta bija viens no spēkiem, kas saturēja Irāku kopā. Tagad tā ir nozīmīgākais cēlonis šīs valsts sadalītībai. Cēlonis ir Kurdistāna. Kurdi 3000 gadus ir cīnījušies par neatkarību. Un tagad beidzot ir cerība beidzot to iegūt. Kurdistānā, kas ir naftas reģions, parādās naftas vadi.
Un tagad, ja būsit Kurdistānā, redzēsit, ka kurdu Pešmerga partizāni droši nostājas pret sunnītu Irākas karaspēku. Bet ko tie sargā? Vat tās īstenībā ir robežas kartē? Nē. Tās ir caurules. Ja kurdi spēj noturēt savas caurules, tie var uzstādīt noteikumus attiecībā uz savu valstiskumu. Vai mums par to ir jāsatraucas – par iespējamu Irākas sadalīšanos? Nedomāju, ka vajag. Irāka vēl arvien paliks otra lielākā naftas eksportētāja pasaulē aiz Saudi Arābijas. Un mums būs iespēja atrisināt 3000 gadus senu strīdu. Tagad atcerēsimies, ka Kurdistānai nav izejas uz jūru. Tai nav citas iespējas, kā būt uzvedīgai. Lai gūtu peļņu no savas naftas, tai tā ir jāeksportē caur Turciju vai Sīriju un citām valstīm, arī Irāku. Un tāpēc tai ir jāuztur draudzīgas attiecības ar tām.
Tagad aplūkosim pastāvīgu konfliktu šajā reģionā. Protams, tas ir Palestīnā. Palestīna ir kaut kāda kartogrāfiska anomālija, jo tās divas daļas sastāda palestīnieši vienu daļu izraēlieši. 30 rožudārza diplomātijas gadi nav nesuši mums mieru šajā konfliktā. Kas to var? Es ticu, ka šo problēmu var atrisināt infrastruktūra. Pašlaik donorvalstis tur tērē miljardiem dolāru. Šīs divas bultiņas ir loks, savienojošu dzelzceļa līniju un citas infrastruktūras loks, kas savienotu Rietumu Krastu un Gazu.
Ja Gazai var būt darbojošās osta un tā var būt savienota ar Jordānas upes Rietumkrastu, var būt dzīvotspējīga Palestīnas valsts, dzīvotspējīga Palestīnas ekonomika. Tas, manuprāt, varētu nest mieru šajā īpašajā konfliktā. Kurdistānas un Palestīnas mācība ir, ka neatkarība vien bez infrastruktūras ir tukša lieta.
Kā viss šis reģions varētu izskatīties, ja mēs īsti pievēršamies vēl citām līnijām uz kartes, bez robežām, ja nedrošība varētu atslābt? Pēdējo reiz tāds stāvoklis bija pirms gadsimta Otomaņu impērijas laikā. Tas ir Hijazas dzelzceļš. Hijazas dzelzceļš gāja no Stambulas uz Medinu caur Damasku. Tam bija pat atzars uz Haifu pie Vidusjūras, kur tagad ir Izraēla. Bet pašlaik Hijazas dzelzceļš guļ skrandās un drupās. Ja mēs pievērstos šo līkumaino līniju, kas kartē šķērso taisnas robežlīnijas, rekonstrukcijai, infrastruktūrai, es ticu, ka Vidējie Austrumi varētu būt daudz mierīgāks reģions.
Tagad aplūkosim citu pasaules daļu, agrākās Vidusāzijas Padomju republikas, …’stānas. Šo valstu robežas iezīmēja Staļina dekrēti. Viņš ar nodomu nav vēlējies, lai šīm valstīm būtu jēga. Viņš ir vēlējies sajaukt tautības, kas ļautu viņam skaldīt un valdīt. Tām par laimi vairums to naftas un gāzes resursu tika atklāti pēc Padomju Savienības sabrukuma.
Zinu, ka daži no jums var nodomāt: “Nafta, nafta, nafta. Kāpēc viņš runā tikai par naftu?” Ir liela atšķirība, kā mēs parasti mēdzam runāt par naftu, un kā runājam tagad. Agrāk mums nebija jēgas runāt par viņu naftu. Tagad tā ir viņu nafta viņu pašu nolūkiem. Un es jums apgalvoju, ka katrs tās mazumiņš viņiem ir tikpat nozīmīgs, cik varētu būt viņu kolonizātoriem un imperiālistiem. Šeit ir tikai daži no naftas vadu projektiem un varbūtības un scenāriji un maršruti, kas te ir iezīmēti uz dažām nākošajām desmitgadēm. Daudzi no tiem.
Daudzām šā reģiona valstīm cauruļvadi ir biļetes dalībai globālajā ekonomikā un kāda nozīmīguma iegūšanai papildus robežām. Ņemsim kaut vai Azerbaidžānu. Azerbaidžāna bija aizmirsts Kaukāza kakts. Bet tagad ar Baku-Tbilisi-Ceihanas cauruļvadu uz Turciju tā ir ieguvusi jaunu brendu kā rietumu pierobeža.
Ir Turkmenistāna, kuras ļaužu vairums par mums domā kā par saldētiem nejēgām. Bet tagad tā sadarbojas pie gāzes piegādes Eiropai pa Kaspijas jūru un pat pie varbūtēja Turkmēnijas-Afganistānas-Pakistānas-Indijas cauruļvada.
Tur ir Kazahstāna, kurai kādreiz nav bijis pat nosaukums. Padomju Savienības laikā tā vairāk ir bijusi attiecināta uz Dienvidsibīriju. Tagad vairums cilvēku atpazīst Kazahstānu kā uznākošu ģeopolitisku spēlētāju. Kāpēc? Tāpēc, ka tā ir trāpīgi izveidojusi cauruļvadus pāri Kaspijas jūrai, ziemeļos caur Krieviju un pat austrumos uz Ķīnu. Vairāk cauruļvadu nozīmē vairāk Zīda ceļu Dižās spēles vietā. Dižā spēle nozīmē kundzību vienam pār otru. Zīda ceļš nozīmē neatkarību un savstarpēju uzticību. Jo vairāk mums ir cauruļvadu, jo vairāk zīda ceļu un mazāk Dižās Spēles kundzības cīkstiņu mums būs 21. gadsimtā.
Tagad aplūkosim vienīgo pasaules daļu, kas tiešām ir atmetusi savas robežas, un kā tas ir uzlabojis tās stiprumu. Protams, tā ir Eiropa. Eiropas Savienība sāka kā sešu valstu ogļu un tērauda savienība. Un tās galvenais mērķis bija Vācijas atjaunošana mierīgā ceļā. Bet tad tā galu galā pieauga līdz 12 valstīm. Un tās ir 12 zvaigznes Eiropas karogā. ES kļuva arī par valūtas bloku un tagad ir spēcīgākais tirdzniecības bloks visā pasaulē. Caurmērā ES kopš Aukstā kara beigām ir pieaugusi par vienu valsti gadā. Īstenībā lielākajai daļai tas notika vienā dienā. 2004.gadā ES pievienojās 15 jaunas valstis, un tagad tas, ko vairums cilvēku uzskata par miera zonu, aptver 27 valstis un 450 miljonus cilvēku.
Un kas tālāk? Kāda ir Eiropas Savienības nākotne? Gaišzilā gaismā aplūkojot, jūs redzat zonas jeb reģionus, kas ir vismaz par divām trešdaļām atkarīgas no Eiropas Savienības tirdzniecības un investīciju ziņā. Ko tas mums saka? Tirdzniecība un investīcijas mums saka, ka Eiropa liek savu naudu savā mutē. Pat ja šie reģioni nav ES daļa, tie kļūst par tās ietekmes sfēru. Ņemiet tikai Balkānus, Horvātiju, Serbiju, Bosniju – tās vēl nav ES dalībvalstis. Bet jūs varat ņemt Vācijas starpgalvaspilsētu ātrvilcienu (ICE: Intercity-Express) un vilkt to gandrīz līdz Albānijai. Bosnijā jūs jau lietojat Eiro valūtu, un šķiet, ka tā būs vienīgā viņu valūta.
Ja raugāmies uz citām Eiropas perifērijas daļām, kā Ziemeļāfrika. Vidēji katru gadu vai katrus divus gadus zem Vidusjūras tiek atklāts jauns naftas vai gāzes cauruļvads, savienojot Ziemeļāfriku ar Eiropu. Tas ne tikai palīdz mazināt Eiropas enerģētisko atkarību no Krievijas, bet ja ceļojat pa Ziemeļāfriku, jūs dzirdat arvien vairāk cilvēkus runājam, ka tie par savu reģionu nedomā kā par Vidējiem Austrumiem. Citiem vārdiem, es ticu, ka Francijas Prezidentsam Sarkozī ir taisnība, kad viņš runā par Vidusjūras savienību.
Tagad aplūkosim Turciju un Kaukāzu. Es jau minēju Azerbaidžānu. Šis Turcijas un Kaukāza koridors ir kļuvis par 20 procentu Eiropas enerģijas piegādes cauruli. Vai Turcijai tiešām ir jākļūst par Eiropas Savienības dalībvalsti? Nedomāju, ka vajag. Domāju, ka tā jau ir daļa no Eiro-Turcijas lielvalsts.
Kas tālāk? Kur vēl sagaidām robežu izmaiņas un jaundzimušas valstis? Vidusāzijas dienvidi, Dienvidrietumu Āzija ir ļoti laba vieta, kur sākt. Astoņus gadus pēc ASV invāzijas Afganistānā tur vēl ir ārkārtīga nestabilitāte. Pakistāna un Afganistāna vēl ir tik ļoti trauslas, ka neviena no tām nav lietišķi nodarbojusies ar puštunu nacionālisma problēmu. Tas ir tas karogs, kas plīvo 20 miljonu puštunu prātos abpus Afganistānas – Pakistānas robežai.
Neatstāsim bez vērības nemierus dienvidos. Baludžistāna. Pirms divām nedēļām baludži dumpinieki uzbruka Pakistānas militārajam garnizonam un pacēla pār to savu karogu. Pēckoloniālā entropija, nenoteiktība, kas norisinās visā pasaulē, paātrinās. Un es sagaidu vairāk izmaiņu kartē – valstu sadalīšanos.
Protams, nevar aizmirst Āfriku. 53 valstis un nepārprotami aizdomīgi taisnas robežlīnijas kartē. Ja aplūkotu Āfriku kopumā, mums visdrīzāk būtu jāatzīst daudz vairāk, cilšu sadalīšanos un tā tālāk. Bet aplūkosim tikai Sudānu, otro lielāko valsti Āfrikā. Tur ir notikuši trīs pilsoņu kari, genocīds Darfūrā, par ko jūs visi zināt, pilsoņu karš valsts austrumos un Sudānas dienvidos. Dienvidsudāna gatavo referendumu 2011.gadā, kurā, ļoti iespējams, pasludinās savu neatkarību.
Tagad pārejam uz Ziemeļu Polāro loku. Tur ir milzu dzīšanās pēc enerģijas resursiem zem Ziemeļu ledus okeāna gultnes. Kas uzvarēs? Kanāda? Krievija? Savienotās Valstis? Īstenībā Grenlande. Pirms dažām nedēļām Grenlandes [60000] cilvēki pasludināja savas pašpārvaldības tiesības neatkarīgi no Dānijas. Tādējādi Dānija kļūs daudz mazāka.
Kāda ir mācība no tā visa? Ģeopolitika ir ļoti nepielūdzama nozare. Tā pastāvīgi pārveido un izmaina pasauli, tāpat kā klimata izmaiņas. Un, tāpat kā mūsu attiecībās ar ekosistēmu, mēs vienmēr meklējam līdzsvaru, kā sevi sadalām vispāri planētai. Tagad mēs baidāmies no izmaiņām kartē. Baidāmies no pilsoņu kariem, nāvīgiem zaudējumiem, uzzinot jaunu valstu nosaukumus. Bet es domāju, ka esošo robežu nekustīgums, kāds mums ir šodien, ir daudz kļūmīgāks un daudz vardarbīgāks.
Jautājums ir par to, kā mēs šīs robežas mainām, un kurām līnijām pievēršamies? Ec ceru, ka mēs pievēršamies līnijām, kas šķērso robežas, infrastruktūras līnijām, tad nonāksim līdz pasaulei, kādu vēlamies – līdz bezrobežu pasaulei. Paldies.
(Aplausi)
http://www.ted.com/talks/parag_khanna_maps_the_future_of_countries.html

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s