Barijs Švarcs par mūsu viedības zudumu

(Katram normālam cilvēkam ir kādreiz kaunā par Latviju sažņaugusies sirds, redzot, kā televīzijas diskusijās ievērojama daļa publiskās un/vai slēptās varas vīru melo un lokās – un ne jau kā palaidņa puišeļi, bet kā utainas cūkas, kas pašas to pat nemana.

Šie nožēlojamie cilvēki dzīvo pašveidotā pasaulē ar pašveidotiem publiskiem noteikumiem, kas domāti ārpus viņu loka esošajiem, un slēptām pašu interesēm un iespējām. Varbūt varam būt pateicīgi, ka viņi ziedo savas dzīves, lai uzskatāmi parādītu, cik atbaidošs ir šāds ceļš. Varbūt, patiesībā pilnīgi noteikti, viņiem ir atdarinātājiņi pārējā sabiedrībā. Varbūt viņi ir komunistiskā-kapitālistiskā materiālisma hibrīda atbaidošākais produkts. Varbūt viņus ir ieprogrammējusi pagrīdē aizejošā KGB. Varbūt kāds slepens klubs. Varbūt programmas lomu ir pildījusi Godmaņa “šoka terapija”. Varbūt vainīga ir nostādne uz naudas taisīšanu pelnīšanas vietā. Kas zina. Skaidrs ir tas, ka, nerisinot morālo krīzi, nekas nesanāks ar “kapitālismu ar cilvēcīgu seju”. Varam tikai pateikties lielākai daļai, lielākoties brīvprātīgu, garīgo skolotāju, mācītāju un, cerams, lielai daļai skolotāju, un, cerams, lielai daļai vecāku, ka “vāks” vēl nav aiznaglots.

Barijs Švarcs ir Amerikas psīhologs. Sabiedrības teorijas un Sabiedrības rīcības Dorwin Cartwright profesors Swarthmore koledžā. Šī viņa runa ir par noteikumiem un morāli. I.L.)

Savā inaugurācijas uzrunā Baraks Obama aicināja katru no mums sniegt labāko, ko spējam, lai atbrīvotos no patreizējās finanšu krīzes. Bet uz ko viņš aicināja? Laimīgā kārtā viņš neaicināja sekot viņa priekšgājēja pēdās un nemācīja mums tikai doties iepirkties. Nedz viņš teica: “Uzticieties mums. Uzticieties savai valstij. Ieguldiet, ieguldiet, ieguldiet.” Tā vietā viņš ieteica nolikt malā nenopietnas lietas. Un viņš aicināja uz vērtībām. Vērtības ir no vecmodīgas pasaules. Tās šķiet nevietā šajā mūsu mūsdienīgajā vidē. Un, vēl vairāk, daži no jums varētu brīnīties, kas, pie velna tas varētu būt?
Ļaujiet man sākt ar piemēru. Tas ir slimnīcas apkopēja darba pienākumu apraksts. Un visas lietas tajā ir neievērojamas. Jūs sagaidāt šādas lietas: uzmazgāt grīdas, uzslaucīt, iznest atkritumus, papildināt kabinetu krājumus. Varētu būt nedaudz pārsteidzoši, cik daudz lietas te notiek, bet nav pārsteidzoši, kas tās ir. Bet es vēlētos, lai jūs pamanītu vienu: pat, ja darbu saraksts ir ļoti garš, nav nevienas lietas, kas iesaistītu cilvēkus. Nevienas. Apkopēja darbs var tikt veikts tiklab morgā kā slimnīcā.

Un tomēr, kad daži psīhologi iztaujāja slimnīcu apkopējus, lai gūtu ieskatu par to, ko viņi par savu darbu domā, viņi sastapās ar Maiku, kurš pastāstīja, kā ir pārtraucis mazgāt grīdu, jo Džonsa kungs ir izkāpis no gultas, lai nedaudz pavingrotu, mēģinot sevi spēcināt, lēnām staigājot šurpu turpu pa palātu. Un Karlīne teica, kā viņa ir pārkāpusi sava uzrauga norādījumu un nav izsūkusi apmeklētāju zāli, jo tur ir bijuši daži ģimenes locekļi, kas tur uzturējušies visu dienu, katru dienu, un tajā brīdī ir iekrituši snaudā. Un vēl tur ir bijis Luks, kurš atkārtoti mazgājis grīdu komā esoša jauna vīrieša istabā, jo vīrieša tēvs, kurš ir bijis nomodā sešus mēnešus, nebija pamanījis pirmo mazgāšanu un bijis dusmīgs. Un līdzīga apkopēju, laborantu, māsu, un ja šad tad paveicas, ārstu uzvedība ne tikvien ļauj pacientiem justies kaut cik labāk, bet īstenībā uzlabo pacientu aprūpes kvalitāti un ļauj slimnīcām darboties labi.

Jā, protams, ne visi apkopēji ir tādi. Bet tie, kuri ir, uzskata, ka šāda cilvēku mijiedarbība, kas ietver laipnību, rūpes un iejutību, ir darba būtiska sastāvdaļa. Un tomēr viņu darba apraksti nesatur nevienu vārdu par citām cilvēciskām būtnēm. Šiem apkopējiem piemīt morāla vēlme izturēties pret citiem cilvēkiem krietni. Un bez tam tiem piemīt morāla prasme apjēgt, ko “krietnums” nozīmē.

“Praktiska viedība,” teic mums Aristotelis, “ir morālas vēlmes un morālas prasmes salikums.” Vieds cilvēks zina, kad un kā izdarīt izņēmumu katram likumam, tāpat kā apkopēji zina, kad neņemt vērā darba pienākumus, apkalpojot citus cilvēkus. Vieds cilvēks zina, kā improvizēt, kā Luka to darīja, pārmazgājot jau mazgāto grīdu. Īstās pasaules problēmas bieži ir neviennozīmīgas un vāji definētas, un konteksts vienmēr mainās. Vieds cilvēks ir kā džeza muzikants – izmanto norādījumus nošu lapā, bet dejo ap tiem, radot kombinācijas, kas piederas situācijai un iesaistītajiem cilvēkiem. Vieds cilvēks zina, kā šīs morālās prasmes lietot, kalpojot krietniem mērķiem. Lai cilvēkiem kalpotu, nevis ar tiem manipulētu. Un beidzot, varbūt pats svarīgākais ir, ka vieds cilvēks izveidojas, nevis piedzimst. Viedība ir atkarīga no pieredzējumiem un ne tikai no pieredzējumiem. Jums ir vajadzīgs laiks, lai iepazītu cilvēkus, kuriem kalpojat. Jums ir vajadzīga atļauja improvizēt, izmēģināt jaunas lietas, dažkārt kļūdīties un mācīties no neveiksmēm. Un jums ir vajadzīgi viedu skolotāju – darbaudzinātāju padomi.

Kad jūs vaicājat apkopējiem, kuri uzvedas kā tikko aprakstītie, cik grūti ir iemācīties šo darbu, viņi teic, ka ir vajadzīga liela pieredze. Un ar to viņi nedomā, ka liela pieredze ir vajadzīga, lai iemācītos uzmazgāt grīdas un iztukšot miskastes. Liela pieredze ir vajadzīga, lai iemācītos rūpēties par cilvēkiem. TED (TED – Technology, Entertainment, Design – ir neliela bezpeļņas organizācija, kas veltīta Izplatīšanas Vērtām Idejām) diskusijās trako spožums. Tas ir biedējoši. Labā ziņa, ir tā, ka jums nav jābūt spožiem, lai būtu viedi. Sliktā ziņa ir, ka bez viedības spožums nav nekas. Tas var jūs un citus cilvēkus ievest avārijā, tāpat kā jebkas cits. (Aplausi)

Es ceru, ka jūs visi to zināt. Ir sajūta, ka tas ir acīmredzams, un tomēr, ļaujiet man pastāstīt mazu notikumu. Tas ir stāsts par limonādi. Tēvs ar savu septiņgadīgo dēlu skatījās Detroitas Tīģeru spēli futbola laukumā. Viņa dēls palūdza limonādi, un tēvs aizgāja uz atlaižu leti to nopirkt. Un viņš dabūja Maika Stipro limonādi, kas satur piecus procentus alkohola. Tēvam, akadēmiķim, nebija ne jausmas, ka šī limonāde satur alkoholu. Tā nu viņš to atnesa. Un dēls to dzēra, un kārtībnieks to pamanīja, izsauca policiju, tā izsauca ātro palīdzību, kas atdrāzās uz laukumu un aizrāva bērnu uz policiju. Uzņemšanas nodaļa konstatēja, ka alkohola bērna asinīs nav. Un tie bija gatavi bērnu atlaist.

Bet ne tik strauji. Veinas apgabala Bērnu Labklājības Aizsardzības Aģentūra teica “Nē”. Un bērns tika uz trim dienām nosūtīts uz patversmi. Vai bērns varēja tikt mājās? Labi, teica tiesnesis, bet tikai tad, ja tēvs pamet mājas un piereģistrējas motelī. Man ir prieks paziņot, ka pēc divām nedēļām ģimene atkal bij kopā. Bet labklājības darbinieki un slimnīcas ļaudis visi teica vienu un to pašu: “Mums riebjas to darīt, bet mums ir jāizpilda procedūra.”

Kā šādas lietas notiek? Skots Saimons, kurš šo notikumu izstāstīja NPR (National Public Radio), teica, “Noteikumi un procedūras var būt muļķīgas, bet tie neatbrīvo jūs no domāšanas.” Un, lai būtu taisnīgi, jāatceras, ka noteikumi bieži tiek uztiepti, jo iepriekšējie ierēdņi ir bijuši pavirši un ļāvuši bērniem atgriezties vardarbīgā ģimenē. Loģiski. Kad lietas pasliktinās, kā tas, protams, mēdz notikt, mēs sniedzamies pēc citiem instrumentiem, mēģinot tās nostiprināt.

Viens instruments, pēc kura sniedzamies, ir noteikumi. Pēc labākiem, kādi ir daudzi no tiem. Otrs instruments, pēc kura sniedzamies, ir pamudinājumi. Pēc labākiem, kādi ir daudzi no tiem. Pēc tam, kas ir vēl? Mēs to izteikti varam redzēt reakcijā uz patreizējo finanšu krīzi. Regulēt, regulēt, regulēt. Noteikt stimulus, noteikt stimulus, noteikt stimulus … Patiesība ir tāda, ka nedz ar noteikumiem, nedz ar pamudinājumiem nepietiek, lai padarītu darbu. Kā jūs varat uzrakstīt kaut vai noteikumus šiem apkopējiem, kas liktu tiem darīt to, ko viņi īstenībā dara? Un vai jūs maksātu tiem prēmijas par iejutību? Tas ir muļķīgi no viņu viedokļa. Un notiek tas, ka mēs arvien vairāk pievēršamies noteikumiem, noteikumiem; noteikumi un stimuli var padarīt lietas labākas uz īsu brīdi, bet tie rada lejupejošu spirāli, kas ilgākā laikā dara lietas sliktākas. Morālo prasmi samin pārmērīga paļaušanās uz noteikumiem, kas laupa mums iespējas improvizēt un mācīties no savām improvizācijām. Un morālo vēlmi iedragā nemitīgi saucieni pēc stimuliem, kas grauj mūsu vēlmi darīt krietnas lietas. Un to neizprotot, prasot noteikumus un stimulus, mēs piedalāmies karā pret viedību.

Ļaujiet man sniegt tikai dažus piemērus, pirmkārt, par noteikumiem un morālās prasmes apkarošanu. Limonādes stāsts ir viens. Otrs, nešaubīgi jums pazīstamāks, ir modernās Amerikas izglītības būtība: cieti reglamentēti mācību plāni. Piemērs no Čikāgas bērnudārza. Tekstu un vārdu, kas sākas ar “V”, lasīšana un izprašana. Vanna: Sapulcēt bērnus uz paklāja un brīdināt bērnus par karsta ūdens bīstamību. Pārrunāt 75 punktus no šā plāna, lai paskaidrotu 25 lappušu attēlu grāmatu. Visā Čikāgā katrā šīs pilsētas bērnudārzā katrs skolotājs saka vienus un tos pašus vārdus vienā un tajā pašā dienā. Mēs zinām, kāpēc šādi plāni ir. Mēs nepietiekami uzticamies skolotāju saprātīgumam, lai ļautu tiem atraisīties pašiem. Šāda veida priekšraksti ir kā apdrošināšanas polises pret nelaimi. Bet tie apdrošina viduvējību. (Aplausi)

Nesaprotiet mani nepareizi. Noteikumi mums ir vajadzīgi! Džeza muzikantiem ir vajadzīgas kādas notis – vairumam no viņiem ir vajadzīga nošu lapa. Dievs zina, mums vajag vairāk noteikumus baņķieriem. Bet par daudz noteikumu neļauj izkoptam džeza muzikantam improvizēt. Un iznākumā viņš zaudēs savu talantu, vai sliktāk, pārtrauks spēlēt pavisam.

Kā ir ar stimuliem? Tie izskatās gudrāki. Ja jums ir kāds iemesls kaut ko darīt, un es dodu otru iemeslu to darīt, šķiet loģiski, ka divi iemesli ir labāk kā viens, un jums vairāk patiks to izdarīt. Vai ne? Labi, bet ne vienmēr. Dažkārt divi iemesli darīt vienu un to pašu lietu, šķiet, sacenšas savā starpā, nevis papildina viens otru, un tie padara cilvēkus mazāk ieinteresētus izdarīt.

Sniegšu tikai vienu piemēru, jo laiks steidzas. Šveicē apmēram pirms 15 gadiem mēģināja izlemt, kur izvietot kodolatkritumu glabātavas. Tika gatavots nacionāls referendums. Daži psīhologi rīkoja labi informētu pilsoņu aptauju. Viņi vaicāja, “Vai jūs gribētu, ka jūsu rajonā ir kodolatkritumu glabātava?”
Pārsteidzoši, 50 procenti pilsoņu teica “Jā”. Viņi zināja, ka tas ir bīstami. Viņi uzskatīja, ka tas var samazināt viņu nekustamo īpašumu vērtību. Bet kaut kur jāliek ir, un viņiem piemita pilsoņu atbildība.
Psīhologi aptaujāja citus cilvēkus, vaicājot mazliet citādāk. Viņi vaicāja, “Ja jums ik gadus piemaksātu sešu nedēļu algu, vai jūs gribētu, ka jūsu rajonā ir kodolatkritumu glabātava?” Divi iemesli. Tie ir mans atbildīgums un samaksa. “Jā” neteica vis 50 procenti, bet 25. Otrajā gadījumā notika tas, ka šī stimula pievienošana liek mums jautājuma “Kāda ir mana atbildība?” vietā sev jautāt, “Kas atbilst manām interesēm?” Gan kad nedarbojas stimuli, gan kad izpilddirektori nerūpējas par savu kompāniju veselību, dzenoties pēc īslaicīgas peļņas, tas novedīs pie viena un tā paša. Lietojiet gudrākus pamudinājumus.

Patiesība ir tāda, ka nav tādu stimulu, ko jūs varat izgudrot, lai tie vienmēr būtu pietiekami gudri. Katru stimulu sistēmu var sagāzt sliktas tieksmes. Pamudinājumi mums ir vajadzīgi. Cilvēkiem iztika ir jāpelna. Bet pārmērīga paļaušanās uz stimuliem demoralizē profesionālo darbību divās šā vārda nozīmēs. Tā liek cilvēkiem, kas iesaistīti šādās darbībās, zaudēt morāli, un tā liek zaudēt tikumiskumu pašai darbībai.

Baraks Obama pirms inaugurācijas ir teicis, “Mums ir jāvaicā ne tikai, “Vai tas ir izdevīgi?” bet arī, “Vai tas ir krietni?”” Un kad demoralizētas tiek profesijas, ikviens tajās kļūst atkarīgs no stimuliem, un cilvēki pārstāj sev vaicāt “Vai tas ir krietni?” To redzam medicīnā. (“Kaut arī tas nav nekas nopietns, turēsim acis vaļā, pārliecinoties, ka tas nenovedīs mūs līdz lieliem tiesas procesiem.”) Un noteikti mēs to redzam uzņēmējdarbības pasaulē. (“Lai paliktu konkurētspējīgi mūsdienu tirgū, baidos, ka mēs gatavojamies pārvērst jūs par “pērkamām kucēm”, kas ielaižās jebkādās ļaunās lietās.”) (“Esmu pārdevis savu dvēseli par desmito daļu no lāsta, ko saņemu tagad.”) Ir acīmredzami, ka ne jau tā cilvēki vēlas darīt savu darbu.

Tad ko mēs varam darīt? Daži cerības avoti: Mums ir jāpūlas no jauna atdot darbam morāli. Viens veids, kā to nedarīt, ir vairāk ētikas kursu. (Aplausi) Nav labāka veida, kā parādīt cilvēkiem, ka neesi ņemams nopietni, kā pārsiet ar košu lenti visu, ko esi teicis par ētiku, mazā sainītī un nosūtīt to uz nomalēm kā ētikas kursu.

Ko tad darīt? Viens: godāt morālus paraugus. Atzīstiet, ka tad kad gatavojieties iestāties tieslietu skolā, tad sīka balstiņa jūsu ausīs čukst par Žubīti Finču (Atticus Finch – moralitāti un laipnību pārstāvošs literāls tēls Hārpera Lī novelē; ceļa gaisma daudziem bērniem). Neviens desmitgadnieks nedodas uz tieslietu skolu, lai kļūtu par ierāvēju vai slavas dēļ. Cilvēkus iedvesmo morāli varoņi. Bet mēs to iemācamies; vairojoties pieredzei, mēs saprotam, ka nespējam atzīt, ka mums ir morāli varoņi. Atzīstiet tos. Lepojieties ar to, ka jums tādi ir. Godājiet tos. Un prasiet, lai cilvēki, kas jūs pamāca, arī tos atzīst un godā. Tā ir viena lieta, ko mēs varam darīt.

Nezinu, cik daudzi no jums atceras tādu lietu: kāds cits morāls varonis pirms piecpadsmit gadiem, Ārons Foieršteins, kas bija Malden Mills vadītājs Masačūsetā – viņi ražoja Polartec siltumizolācijas materiālu. Viņu ražotne nodega. 3000 nodarbināto. Viņš paturēja katru no tiem algas sarakstā. Kādēļ? Tāpēc, ka viņu atlaišana būtu posts viņiem un visai kopienai. “Varbūt mūsu kompānija ir mazāk vērta par Volstrītu, bet varu teikt jums, ka tā ir daudz vērtīgāka. Mēs strādājam lieliski.”

Vien šajā TED konferencē mēs esam dzirdējuši dažu morālu varoņu runas. Divi bija man īpaši iedvesmojoši. Viens bija Rejs Andersons (Ray Anderson), kurš pārvērta – (Aplausi) – pārvērta, zināt, daļu no ļaunas impērijas bezatlikumu vai gandrīz bezatlikumu biznesā. Kāpēc? Tāpēc, ka tas bija krietni tā darīt. Un ieguvums, ko viņš ir atklājis, – viņš tagad taisīs arvien lielāku naudu. Viņa darbiniekus šis sasniegums iedvesmo. Kāpēc? Viņi ir laimīgi, ka dara krietnu darbu. Vakardien dzirdējām, kā Villijs Smits (Willie Smits) runāja par Indonēzijas apmežošanu no jauna. (Aplausi)

Tas ir lielisks piemērs daudzējādi. Jo ir vajadzīga griba darīt krietnas lietas. Dievs zina, tas prasa milzumu tehnisku prasmju. Es baidījos par to, cik daudz viņam un viņa līdzstrādniekiem bija jāzina, lai to projektētu. Bet vissvarīgākais, lai liktu tam darboties – un viņš to uzsvēra – tas prasīja pazīt ļaudis kopienās. Ja cilvēki, ar kuriem tu strādā, tev neseko, tas cietīs neveiksmi. Un nav tādas formulas, kas pateiktu, kā likt cilvēkiem tev sekot, jo dažādi cilvēki dažādās kopienās veido savas dzīves dažādi.

Tā ka šeit, TED konferencē un citviet, ir daudz kas, ko godināt. Un tev nav jābūt megavaronim. Ir parasti varoņi. Parasti varoņi, tāpat kā šie apkopēji, ir godināšanas vērti. Būdamiem praktiķiem katram un ikvienam no mums ir jātiecas būt parastam, ja ne ārkārtējam varonim. Būdamiem organizāciju vadītājiem, mums ir jātiecas veidot vidi, kas iedrošina un audzina gan morālo prasmi, gan morālo vēlmi. Pat visviedākie un vislabākās gribas cilvēki padodas, ja tiem ir jāpeld pret straumi organizācijās, kurās tie strādā.

Ja jūs vadāt organizāciju, jums ir jāpārliecinās, ka nevienai darbavietai – nevienai darbavietai – nav tāds apraksts kā šie apkopēju darba apraksti. Jo patiesība ir tāda, ka katrs darbs, ko jūs darāt saskarē ar citiem cilvēkiem, ir morāls darbs. Un jebkurš morāls darbs ir atkarīgs no praktiskās viedības.

Un, varbūt vissvarīgākais, – būdamiem skolotājiem, mums ir jātiecas būt parastiem varoņiem, morāliem paraugiem cilvēkiem, kam sniedzam padomus. Un ir dažas lietas, kas mums jāatceras kā skolotājiem. Viena lieta, ka audzinām vienmēr. Kāds mūs redz vienmēr. Kamera darbojas vienmēr. Bils Geitss ir runājis par izglītības un īpaši par modeļa, ko nodrošināja KIPP programma, nozīmīgumu. “Zināšanas ir spēks (KIP).” Un viņš runāja par milzumu lielisku lietu, ko KIPP dara, lai piesaistītu nabadzīgo rajonu bērnus un pievērstu tos koledžai.

Gribētu pievērsties vienai īpašai lietai, ko dara KIPP, un ko Bils nepieminēja. Tas ir, ka viņi ir apjēguši, ka viena vissvarīgākā lieta, kas bērniem jāiemācās, ir rakstura stingrība. Viņiem ir jāiemācās cienīt sevi. Viņiem ir jāiemācās cienīt savus skolasbiedrus. Viņiem ir jāiemācās cienīt savus skolotājus. Un, vissvarīgākais, viņiem ir jāiemācās cienīt mācības. Tas ir pamatmērķis. Ja jūs to protat, pārējais ir tikai kā lēzena krasta nogāze. Un skolotāji: jūs audzināt šīs lietas bērniem ar to, ka skolotāji un pārējie darbinieki tās iemieso ik minūti ik dienas.

Obama aicināja uz tikumiem. Domāju, ka viņam ir taisnība. Un tikums, kas, manuprāt, ir jātur pāri visiem, ir praktiskā viedība, kas ļauj citiem tikumiem – godīgumam, laipnībai, uzņēmībai utt. – izpausties īstā laikā un krietnā veidā. Viņš aicināja arī uz cerību. Atkal pareizi. Domāju, ka ir pamats cerībai. Domāju, ka cilvēki vēlas gūt iespēju būt tikumīgi.

Tas daudzējādā ziņā ir tas, kas vispār ir TED. Vēlme darīt krietnas lietas krietnā veidā un krietnos nolūkos. Šis viedības veids ir katra viena mūsu varā, ja vien mēs sākam piegriezt vērību. Piegriezt vērību tam, ko darām, kā to darām, un, varbūt vissvarīgākais, organizāciju izveidojumam, kurās strādājam, lai pārliecinātos, ka tas ļauj mums un citiem cilvēkiem attīstīt viedību, nevis to nomākt.

Ļoti pateicos. Paldies. (Aplausi)

Kriss Andersons: Jums vajadzētu uz sekundi nostāsies šeit.

Barijs Švarcs: Ļoti pateicos. (Aplausi)

http://www.ted.com/talks/lang/eng/barry_schwartz_on_our_loss_of_wisdom.html

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s