Jared Diamond par to, kāpēc sabrūk sabiedrības

(Nezinu par termiņiem, bet acīmredzami, ka cilvēku pasaules likteni arvien straujāk noteiks resursi un tas, kā pasaule kopīgi spēs ar tiem līdzsvaroti apieties. Tātad vide un ģeopolitika. Kas ir mūsu varā Latvijā, kuras pastāvēšanu Krievija vienmēr ir uzskatījusi par īslaicīgu pārpratumu?

Vai mūsu neatkarībai nav jāmeklē stāvoklim atbilstoša izpratne? Labs jautājums. Pilnīgi noteikti mums ir ļoti ļoti ātri jātiek galā ar nožēlojamām grupējumu interesēm pašu zemē. “VIENS NEPATIKŠANU CĒLONIS, KAS PADARA IESPĒJAMU SABRUKUMU, IR TAS, KA PASTĀV INTEREŠU KONFLIKTS STARP LEMJOŠĀS VARAS ĪSLAICĪGĀM INTERESĒM UN SABIEDRĪBAS KĀ KOPUMA ILGLAICĪGĀM INTERESĒM, ĪPAŠI JA VARAS ELITE SPĒJ NOROBEŽOTIES NO SAVAS DARBĪBAS SEKĀM.”
Jared Mason Diamond ir Amerikas zinātnieks un rakstnieks, pašlaik ģeogrāfijas un fizioloģijas profesors UCLA (Universidad Centroccidental Lisandro Alvarado). Skat. arī https://tencinusarunas.wordpress.com/2010/06/06/parags-khanna-iezime-valstu-nakotni-daz/#more-245 I.L.)

Domāju, ka mūs visus kaut kad ir interesējuši visu sagruvušo sabiedrību, kā klasisko maiju, Jukatānas, Lieldienu salu, Anasazi indiāņu, Auglīgā Pusmēness (Fertile Crescent – pusmēness formas auglīgu zemju strēmele, kas stiepjas no mūsdienu Irākas caur Austrumturciju līdz Sīrijai un Izraēlas piekrastei), Angkoras Vatas (Angor Wat – tempļu komplekss Angkorā, Kambodžā), Dižās Zimbabves (Great Zimbabwe jeb “akmens būves”, divpadsmitā līdz piecpadsmitā gadsimta akmens drupas) un tā tālāk romantiskie noslēpumi. Un pēdējās vai divu pēdējo desmitgažu laikā arheologi ir mums parādījuši, ka daudzu šo sabrukumu pamatā ir bijušas vides problēmas. Bet pasaulē ir bijis arī daudz vietu, kur sabiedrības ir attīstījušās tūkstošiem gadu bez kādām lielu sabrukumu pazīmēm, kā Japāna, Java, Tonga un Tikopeja (Tikopea – maza un augsta saliņa Klusā okeāna dienvidrietumos). Acīmredzot, sabiedrības dažos reģionos ir trauslākas kā citos reģionos. Kā izprast, kas padara dažas sabiedrības trauslākas par citām? Šī problēma ir acīmredzami būtiska mūsdienu situācijai, jo arī šodien ir dažas sabiedrības, kas jau ir sabrukušas, kā Somālija un Ruanda, arī bijusī Dienvidslāvija. Ir arī sabiedrības, kas varbūt ir tuvu sabrukumam, kā Nepala, Indonēzija un Kolumbija.

Kā ir ar mums pašiem? Ko varam mācīties no pagātnes, kas palīdzētu mums izvairīties no panīkuma vai sabrukuma tādā veidā, kā ir noticis ar daudzām pagātnes sabiedrībām? Acīmredzami, atbilde uz šo jautājumu neaprobežojas ar vienu faktoru. Ja kāds saka, ka ir sabiedrību sabrukuma viena faktora izskaidrojums, jūs uzreiz zināt, ka tas ir nejēga. Tā ir sarežģīta lieta. Bet kā izgūt jēgu no šīs lietas sarežģītības?
Iztirzājot sabiedrību sabrukumus, esmu nonācis pie piecu punktu struktūras: kontroljautājumu saraksta, caur kuru es pūlos izprast sabrukumus.

Attēlošu šo piecu punktu struktūru ar Grenlandes norvēģu sabiedrības izzušanu. Tā ir eiropiešu sabiedrība ar rakstītām liecībām, tā ka par šiem ļaudīm un viņu tieksmēm mēs zinām visai daudz. 984.gadā vikingi ieradās Grenlandē, tur apmetās un ap 1450.gadu izmira – sabiedrība sabruka, un visi bija miruši.

Kāpēc tie visi izmira?
Manā piecpunktu struktūrā pirmā lieta ir pārlūkot cilvēku ietekmi uz vidi: cilvēki netīši sagrauj resursu pamatu, no kā ir atkarīgi. Un vikingu Norvēģijas gadījumā vikingi netīši izraisīja augsnes eroziju un mežu izzušanu, kas tiem bija īpaša problēma, jo meži bija vajadzīgi kokogļu ražošanai, lai iegūtu dzelzi. Tā viņiem beidzās Eiropas Dzelzs laikmeta sabiedrība, praktiski nespējot ražot savu dzelzi.
Otra lieta manā kontrolsarakstā ir klimata izmaiņas. Klimats var kļūt siltāks vai aukstāks, vai sausāks vai mitrāks. Grenlandes vikingu gadījumā klimats 1300.gadu beigās kļuva aukstāks, īpaši 1400.gados. Bet auksts klimats vēl nav katrā ziņā liktenīgs, jo inuīti – eskimosi, kas apdzīvoja Grenlandi tajā pašā laikā, aukstā klimatā dzīvoja drīzāk labāk kā sliktāk. Tad kāpēc Grenlandes norvēģi nedzīvoja tikpat labi?

Trešā lieta manā kontrolsarakstā ir attiecības ar draudzīgām kaimiņu sabiedrībām, kas var atbalstīt pašu sabiedrību. Un ja šis draudzīgais atbalsts tiek atgrūsts, sabiedrība drīzāk iet uz sabrukumu. Grenlandes norvēģu gadījumā tiem bija tirdzniecība ar māteszemi, Norvēģiju, un šī tirdzniecība panīka daļēji tāpēc, ka Norvēģija novājinājās, daļēji jūras ledus dēļ starp Grenlandi un Norvēģiju.

Ceturtā lieta manā kontrolsarakstā ir attiecības ar naidīgām sabiedrībām. Norvēģu Grenlandes gadījumā ienaidnieki bija inuīti, eskimosi, kuriem bija jādalās Grenlandes teritorijā, un ar kuriem norvēģi izgāja uz sliktām attiecībām. Un mēs zinām, ka inuīti mēdza nogalināt norvēģus, un, varbūt, vēl svarīgāk, iespējams, aizšķērsoja piekļuvi ārējiem fjordiem, no kuriem norvēģi bija atkarīgi dēļ roņiem kritiskā gadalaikā.

Un beidzot, piektā lieta manā sarakstā ir politiskie, ekonomiskie, sociālie un kultūras faktori sabiedrībā, kas to padara vairāk vai mazāk spējīgu uztvert un atrisināt savas vides problēmas. Grenlandes norvēģu gadījumā kultūras faktori, kas apgrūtināja tiem risināt problēmas, bija viņu saistības pret kristīgo sabiedrību, kas veica smagas investīcijas katedrālēs, viņu sabiedrības galvenokārt konkurējošais raksturs, un nicīgā attieksme pret inuītiem, no kuriem viņi nemācījās.

Tādējādi piecpunktu struktūra atbilst Grenlandes norvēģu kopienas sabrukumam un pilnīgai izzušanai.

Kas notiek ar sabiedrību šodien? Pēdējos piecus gadus esmu paņēmis sievu un bērnus pie sevis Dienvidrietumu Montānā, kur padsmitnieka gados biju strādājis siena novākšanā. Un Montāna pirmajā acu uzmetienā šķiet visneskartākā vide Savienotajās Valstīs. Bet palūkojiet zem virspuses, un atradīsit, ka Montāna cieš no nopietnām grūtībām.
Ejot cauri tam pašam kontrolsarakstam: cilvēka ietekme uz vidi. Jā, tā Montānā ir asa. Raktuvju indīgo atkritumu problēmas ir izraisījušas miljardiem dolāru zaudējumus. Nezāļainības problēmas, nezāļu kontrole ir prasījusi Montānai gandrīz 200 miljonus dolāru gadā. Montānas zaudētās zemkopības platības dēļ pārsāļošanās, grūtības ar mežu pārvaldīšanu, grūtības ar mežu ugunsgrēkiem. Otrā lieta – klimata izmaiņas. Jā – klimats Montānā kļūst karstāks un sausāks, bet Montānas zemkopība ir atkarīga īpaši no apūdeņošanas no sniega sagūlumiem, un sniegāju kušana, piemēram, ledāju izzušana Ledāju Nacionālajā parkā ir slikta ziņa Montānas apūdeņošanas zemkopībai.

Trešā lieta – attiecības ar draudzīgajiem kaimiņiem, kas var balstīt sabiedrību. Šodienas Montānā vairāk kā puse no ienākumiem netiek gūti Montānā, bet tiek saņemti ārpus pavalsts: transfera maksājumi no sociālās apdrošināšanas, investīcijas un tā tālāk, kas padara Montānu vārīgu attiecībā pret pārējām Savienotajām Valstīm.

Ceturtais: attiecības ar ienaidniekiem. Montāniešiem ir tās pašas problēmas kā visiem amerikāņiem, esot jutīgiem pret aizjūras ienaidniekiem, kas ietekmē mūsu naftas piegādes un teroristu uzbrukumus. Un beidzot pēdējā lieta manā ir sarakstā ir jautājums, kāda loma te ir politiskajām, ekonomiskajām, sociālajām un kultūras attiecībām. Montāniešiem ir ilgi koptas vērtības, kas šodien, šķiet, traucē risināt pašu grūtības. Ilgstoša paļaušanās uz mežizstrādi un raktuvēm un zemkopību un nekāda valsts regulācija. Vērtības, kas labi strādāja pagātnē, bet, šķiet, šodien tik labi nedarbojas.

Tātad, es aplūkoju daudzu pagātnes sabiedrību un daudzu tagadnes sabiedrību sabrukuma gadījumus. Vai ir kādi vispārīgi secinājumi? Kaut kādā mērā līdzīgi Tolstoja apgalvojumam, ka katra nelaimīga laulība ir atšķirīga, arī katra sabrukusi vai apdraudēta sabiedrība ir atšķirīga – visām tām ir atšķirīgas pazīmes. Bet tomēr ir arī kādi kopīgi pavedieni, kas saskatāmi, salīdzinot bijušās sabrukušās vai nesabrukušās sabiedrības un apdraudētās sabiedrības šodien.

Viens interesants kopējs pavediens ir sabrukuma straujums, kad sabiedrība ir sasniegusi virsotni. Ir daudzas sabiedrības, kas nevis pakāpeniski nolaižas, bet aug, kļūst bagātas un varenas, un tad īsā laikā, dažās desmitgadēs pēc virsotnes, tās sabrūk. Piemēram, klasiskā maiju zemiene Jukatānā sāka sabrukt 800.gadu sākumā, burtiski dažās desmitgadēs pēc tam, kad maiji bija uzbūvējuši savus dižākos pieminekļus un maiju populācija bija vislielākā.

Vai arī – Padomju Savienības sabrukums notika dažās desmitgadēs, varbūt vienā desmitgadē, laikā, kad Padomju Savienība bija savā lielākajā spēkā. Varam aplūkot analoģiju ar baktēriju vairošanos petri traukā. To straujš sabrukums ir īpaši iespējams, kad iestājas neatbilstība starp pieejamiem resursiem un resursu patēriņu, jeb neatbilstība starp saimnieciskajiem izdevumiem un saimnieciskajām iespējām. Petri traukā baktērijas vairojas. To skaits, šķiet, dubultojas ar katru paaudzi, un piecas paaudzes pirms beigām petri trauks ir par 15/16 tukšs, tad nākošajā paaudzē ¾ tukšs un vēl nākošajā paaudzē pustukšs. Vienas paaudzes laikā pēc tam, kad petri trauks vēl bijis pustukšs, tas ir pilns. Tajā vairs nav barības, un baktērijas iet bojā. Tas ir bieži sastopams iemesls, kāpēc sabiedrības sabrūk ļoti drīz pēc sava spēka virsotnes sasniegšanas.

Matemātiski tas izskatās tā, ka ja tevi interesē sabiedrība šodien, tev nav jāpēta pati matemātiskās funkcijas vērtība, bagātība par sevi, bet jāpēta pirmais un otrais šīs funkcijas atvasinājums. Tas ir viens vispārējs iemesls.

Otrs vispārējs iemesls ir, ka pastāv daudzi, bieži vien netverami vides faktori, kas padara dažas sabiedrības trauslākas par citām, un daudzi no šiem faktoriem nav pietiekami labi izprasti. Piemēram, kāpēc Klusajā okeānā, starp simtiem Klusā okeāna salu, kāpēc Lieldienu salu kopiena beidza pastāvēt kā vispostošākais pilnīgas mežu iznīkšanas gadījums? Izrādās, ka ir bijuši apmēram deviņi dažādi vides faktori, daži drīzāk netverami, kas darbojušies pret Lieldienu salu iedzīvotājiem, un starp tiem ir vulkāniskās tefras nosēdumi, klimats, lietusgāzes. Varbūt visnetveramākais no tiem ir, ka, izrādās, lielākais barojošo vielu papildinājums, kas pasargā Klusā okeāna salu vides, ir Vidusāzijas kontinentālo putekļu nosēdumi. Lieldienas starp visām Klusā okeāna salām saņem vismazāko Āzijas putekļu pienesumu, kas atjaunotu tās augsnes auglīgumu. Bet šo faktoru līdz 1999.gadam mēs pat neesam izpratuši.

Tā ka dažas sabiedrības netveramu vides faktoru dēļ ir trauslākas par citām.

Un beidzot vēl cits vispārinājums. Jo es pašlaik UCLA pēdējā kursa studentiem mācu kursu par šiem sabiedrību sabrukumiem. Manus UCLA pēdējā kursa studentus patiešām mulsina tas, kāpēc šīs sabiedrības nesaredzēja, ko tās dara? Kā Lieldienu salas iedzīvotāji varēja iznīcināt savu vidi? Ko tie teica, kad bija nocirtuši pēdējo palmu? Vai viņi neredzēja, ko dara? Kā sabiedrības varēja nepamanīt savu ietekmi uz vidi un neapstāties savlaicīgi? Un es sagaidu, ka, mūsu civilizācijai turpinoties, varbūt, nākošajā gadsimtā cilvēki jautās, kāpēc šie 2003.gada cilvēki nepamanīja acīmredzamas lietas, ko tie dara, un neuzņēmās labojošu rīcību? Attiecībā uz pagātni tas šķiet neticami. Nākotnē būs neticams tas, ko mēs darām šodien. Un tāpēc esmu mēģinājis izstrādāt hierarhisku apsvērumu kopumu par to, kāpēc sabiedrības cieš neveiksmi savu problēmu risināšanā. Kāpēc tās nespēj pamanīt problēmas, vai, pamanījušas, kāpēc tās neaptur? Vai, neapturējušas, kāpēc cieš neveiksmi to risināšanā?

Pieminēšu tikai divus vispārinājumus šajā areālā. VIENS NEPATIKŠANU CĒLONIS, KAS PADARA IESPĒJAMU SABRUKUMU, IR TAS, KA PASTĀV INTEREŠU KONFLIKTS STARP LEMJOŠĀS VARAS ĪSLAICĪGĀM INTERESĒM UN SABIEDRĪBAS KĀ KOPUMA ILGLAICĪGĀM INTERESĒM, ĪPAŠI JA VARAS ELITE SPĒJ NOROBEŽOTIES NO SAVAS DARBĪBAS SEKĀM. Tur, kur tas, kas ir īslaicīgi labs elitei, ir slikts sabiedrībai kopumā, – pastāv īsts risks, ka elite darīs lietas, kas ilglaicīgā skatījumā sabiedrību pazudinās. Piemēram, Grenlandes norvēģu vidū – konkurējošā sabiedrībā – vadoņi īstenībā vēlējās vairāk padotos un vairāk aitas un vairāk resursus, lai pārspētu kaimiņu vadoņus. Un tas noveda pie tā, ka vadoņi iztukšoja zemi: pārslogojot zemi, nospiežot nomniekus atkarībā. Tas padarīja vadoņus varenus uz īsu laiku, bet noveda sabiedrību galu galā līdz sabrukumam.

Šie paši interešu konflikta gadījumi ir asi mūsdienu Savienotajās Valstīs. Īpaši tāpēc, ka lēmēji Savienotajās Valstīs bieži ir spējīgi norobežot sevi no sekām, dzīvojot slēgtās nožogotās teritorijās, dzerot pudeļu ūdeni utt. Un pēdējos gados ir bijis acīmredzams, ka biznesa pasaules elite ir nemaldīgi sapratusi, ka viņi var virzīt savas īslaicīgās intereses, kas ir labas viņiem, bet sliktas sabiedrībai kopumā, piemēram, miljoniem dolāru nosūkšana no Enron un citi biznesi. Viņiem tiešām ir taisnība, ka īslaicīgi tas viņiem ir labi, kaut gan slikti sabiedrībai ilglaicīgā skatījumā. Tā, viens vispārējs slēdziens par to, kāpēc sabiedrības izdara sliktu izvēli – ir interešu konflikti.

Un otrs vispārinājums, ko gribu pieminēt, ir ka sabiedrībai ir īpaši grūti izdarīt, novērtēt pareizus lēmumus, kad ir konflikts, kurā iesaistītas stipri ietekmīgas vērtības, kas ir labas daudzos apstākļos, bet sliktas citos. Piemēram, Grenlandes norvēģus viņu sarežģītajā vidē četrarpus gadsimtus turēja kopā viņu nodalītās reliģiskās saistības un viņu stiprā sabiedriskā saliedētība. Bet šīs divas lietas – reliģiskās saistības un stiprā sabiedriskā saliedētība radīja arī grūtības mainīties un mācīties no inuitiem beigu posmā.
Vai mūslaikos Austrālijā. Viena no lietām, kas ļāva Austrālijai 250 gadus izdzīvot šajā Eiropas civilizācijas tālajā priekšpostenī, ir bijusi viņu britu identitāte. Bet pašlaik viņu saistība ar britu identitāti austrāliešiem slikti kalpo viņu nepieciešamībā piemēroties savam stāvoklim Āzijā. Īpaši sarežģīti ir izmainīt kursu, kad lietas, kas tevi dzen postā, ir arī tava spēka avots.

Kāds būs iznākums mūsdienās? Mēs visi zinām, ka modernajā pasaulē tikšķ dučiem laika bumbu veidu. Laika bumbas, kurām ir drošinātāji uz dažām desmitgadēm – visām; ne vairāk kā uz 50 gadiem, un katra no tām var mūs piebeigt. Ūdens, augsnes, klimata izmaiņu, agresīvu sugu, fotosintēzes augstākās robežas, populācijas, inžu un tā tālāk laika bumbas – saraksts ar apmēram 12 laika bumbām. Un šīm laika bumbām nevienai nav drošinātāja, kas pārsniegtu 50 gadus, un vairumam uz dažām desmitgadēm – dažām no tām atsevišķās vietās ir daudz īsāka laika drošinātāji. Filipīnas atbilstoši patreizējām normām zaudēs pieejamos lietkoku mežus piecu gadu laikā. Un Zālamana salām ir palicis vien viens gads līdz savu lietkoku mežu zaudēšanai, kuri ir viņu lielākais eksporta avots. Un tas būs iespaidīgi Zālamana salu ekonomikai.

Cilvēki man bieži vaicā, – Džared, kas ir visnozīmīgākā lieta, kas jādara attiecībā uz pasaules vides problēmām? Un mana atbilde ir tāda, ka vissvarīgāk ir aizmirst, ka ir tāda viena lieta, ko izdarīt ir vissvarīgāk. Īstenībā ir ducis lietu, katra no kurām var mūs piebeigt. Un mums ir ar tām visām jāapietas pareizi, jo, ja atrisināsim 11, neveicoties ar 12., mēs esam postā. Piemēram, ja atrisinām mūsu problēmas ar ūdeni, augsni un populāciju, bet neatrisinām mūsu indīgo vielu problēmu, tad esam postā.

Fakts ir tāds, ka mūsu patreizējais kurss nav dzīvotspējīgs, kas pēc definīcijas nozīmē, ka to nevar saglabāt. Un iznākums draud iestāties pēc dažām desmitgadēm. Tas nozīmē, ka tie no mums šajā zālē, kam ir mazāk par 50 vai 60 gadiem, redzēs, kā šīs pretrunas atrisināsies, un tie, kuri ir pāri 60, var šo atrisinājumu neredzēt, bet bērni un mazbērni redzēs noteikti.

Atrisinājums var būt divu veidu: vai nu mēs brīvprātīgi piemērotā veidā atrisinām šos dzīvotnespējīgos drošinātājus, uzņemoties labojošu rīcību, vai arī šie konflikti draud atrisināties nepatīkamā veidā, ko mēs nevēlamies, – tas ir, karā, slimībās vai badā. Bet droši ir tas, ka mūsu dzīvotnespējīgais kurss atrisināsies vienā vai otrā veidā dažu desmitgažu laikā. Citiem vārdiem, tā kā šīs sarunas tēma ir izvēles, izvēle mums ir. Vai tas nozīmē, ka mums jākļūst bezcerīgiem un satriektiem? Man ir pretējs slēdziens.

Lielās prpblēmas, ar ko pašlaik sastopas pasaule, nav ārpus mūsu kontroles. Mūsu lielākie draudi nav asteroīds, kas draud mūs satriekt, – kaut kas, ar ko neko nevar iesākt. Pretēji, visi lielie draudi, ar ko sastopamies, ir vienīgi mūsu pašu radīti. Un tā kā problēmas esam radījuši paši, mēs tās varam arī atrisināt. Tad tas nozīmē, ka vienīgi mūsu spēkos ir tikt galā ar šīm problēmām. Un ko mēs visi varam darīt? Tiem no jums, ko interesē šī izvēle, ir daudz ko varat darīt. Ir daudz kas, ko neizprotam, un kas mums ir jāizprot. Un ir daudz kas, ko izprotam, bet nedarām, un kas ir jādara. Pateicos. (Aplausi)

http://www.ted.com/talks/jared_diamond_on_why_societies_collapse.html

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s