Wade Davis par apdraudētajām kultūrām

(Kādreiz, 80.gadu beigās es, būdams Vides aizsardzības kluba biedrs, klusībā prātoju par “etnoekoloģiju” – dzīvesveidu dažādības kā kultūras vērtības – mājīguma aizsardzību.

Mēģināju pat publicēt kaut kur rakstiņu, bet neatceros, ka būtu redzējis to publicētu. Toreiz sākās karsts laiks sabiedrībā, un diez vai kāds to izdzirdēja. Tagad ar diezgan baisām gan viltusglobālistu, gan pārkrievotāju, gan bībelstāstu interpretātoru manipulācijām esam pārpotēti ar tramīgumu pret nacionālismu un līdzīgām lietām. Nestrīdēsimies par pretrunām globālismā, bet veselais saprāts taču jums kaut ko saka?
Wade Davis ir ticis aprakstīts kā “rets salikums no zinātnieka, izglītota cilvēka, dzejnieka un visu dzīves dažādību dedzīga aizstāvja. Deiviss, Harvardā mācījies etnobotānists, uzskata, ka cilvēces dižākais mantojums ir “etnosfēra”, biosfēras kulturālais līdzinieks un “visu domu un sapņu, mītu, ideju, iedvesmas, nojautu kopsumma, ko cilvēces iztēle radījusi kopš apziņas rītausmas.” Pašlaik Deiviss kalpo Ekotrast (Ecotrust – dabas un pieminekļu aizsardzības organizācija) un citu nevalstisko organizāciju padomēs, aizstāvot dažādību. Viņš ir arī līdzdibinātājs trīsmēnešu interneta žurnālam “Apdraudētās kultūras” (Cultures on the Edge), kas vērsts uz apdraudētu kopienu apzināšanu.
Latvijas vārdu šajā runā neatradīsit. Latvieši ir, no vienas puses, savas valsts saimnieki, kas atbildīgi par, piemēram, krievu etnosa saglabāšanu Latvijā (smiekli caur asarām), no otras puses, ir gandrīz jau zaudējuši tos senču viedības dziļumus un to dabisko dzīvesveidu, kādu piesauc šīs runas autors.


“Un šajā kristālskaidrajā pirmās rīta blāzmas brīdī, kad Saule sāk pieliet ar gaismu pārvarīgi skaistās ainavas nogāzes, pēkšņi katrs no viņiem (indiāņiem) apjēdz vispārīgo, tiek apstulbinošas līksmes iesvētīts.”

Līgo tradīcija ir atnesusi līdz mūsdienām kripatu no kaut kā līdzīga. Ko mēs ar to darām? Latviešu valoda ir vai vienīgais, kas palicis, bet to plucina gan Krievijas piektā kolona, gan Eiropas eksperimentātori jaunajās malienēs, gan informācijas pasaules realitātes, gan pašmāju “modernisti”. Atcerēsimies tomēr, ka tā vienīgā “Dieva dotā” kopīgā pasaules valoda pirmsbībeles laikos bija šumeru, Vecās derības laikos – jūdu, Jaunās derības laikos – grieķu, romiešu, tad vācu, tad krievu, tad angļu … I.L.)

Zināt, viens no ceļojumu spēcīgākajiem priekiem un viena no etnogrāfiska pētījuma sajūsmām ir izdevība dzīvot starp cilvēkiem, kuri nav aizmirsuši senos ceļus, kas vējā vēl jūt savu pagātni, satausta to lietus pulētos akmeņos, sagaršo augu rūgtajās lapās. Vien zināt, ka Jaguāra šamaņi vēl ceļo viņpus Piena Ceļa, vai ka inuītu vecajo mīti vēl atbalsojas prātos, vai ka Himalajos budisti vēl seko Dharmas (pareizas dzīves likumu) elpai, nozīmē antropoloģijas galveno atklājumu, un tas ir ideja par to, ka pasaule, kurā dzīvojam, nepastāv kaut kādā absolūtā ziņā, bet ir tikai viens no īstenības modeļiem, viena no adaptīvu izvēļu kopumiem, ko pirms daudzām paaudzēm tomēr veiksmīgi veidojuši mūsu priekšteči, iznākums.

Un.protams, mums visiem ir viens un tas pats adaptīvs imperatīvs, dots priekšnoteikums. Mēs visi esam dzimuši. Mēs visi ienesam savus bērnus pasaulē. Mēs ejam caur iesvētīšanas ritiem. Mums ir darīšana ar nepielūdzamu šķiršanos caur nāvi, tā ka nav jābrīnās, ka mēs visi dziedam, mēs visi dejojam, mums visiem ir māksla.

Bet interesanta ir šī katras kultūras neatkārtojamā dziesmas modulācija, dejas ritms. Vai tie būtu penani (nomadi aborigēni, iezīmīgi ar savu “molong’” praksi, kas nozīmē nekad neņemt vairāk kā nepieciešams) Borneo mežos, vai Voodoo mācekļi Haiti, vai karavīri Kaisutas tuksnesī Ziemeļkenijā, vai kurandero (tautas dziednieki) Andu kalnos, vai karavānu mītnē Sahāras vidienē. Tas var būt nejaušs ceļa biedrs tuksnesī pirms mēneša, vai īsts jaku gans Džomolungmas, Everesta, pasaules mātes-dieves nogāzēs.

Visi šie cilvēki mums māca, ka pastāv citi esamības veidi, citi domāšanas veidi, citi savas vietas uz Zemes atrašanas veidi. Un šī ir tāda ideja, ja jūs par to domājat, tā var pildīt jūs ar cerību. Pasaules kultūru miriādes kopā veido garīgās dzīves tīklu, kas aptver mūsu planētu, un tas planētas labklājībai ir tikpat nozīmīgi kā patiešām dzīvības bioloģiskais tīkls, ko pazīstam kā biosfēru. Un jūs varat par šo kultūru tīklu domāt kā par etnosfēru, un varat šo etnosfēru definēt kā visu domu un sapņu, mītu, ideju, iedvesmas, nojautu kopsummu, ko cilvēces iztēle radījusi kopš apziņas rītausmas. Šī etnosfēra ir cilvēces dižais mantojums. Tā ir visa, kas esam un visa, kas varam būt kā pārsteidzoši zinātkāra suga, simbols.

Un tāpat kā ir smagi grauta biosfēra, ir arī etnosfēra – un ja kas, daudz lielākā mērā. Neviens biologs, piemēram, neiedrošinātos domāt, ka 50 vai vairāk procenti sugu ir bijušas vai ir uz izzušanas robežas, jo tas vienkārši nav tiesa, un tomēr – visapokaliptiskākais bioloģiskās daudzveidības scenārijs tik tikko tuvojas tam, ko zinām par visoptimistiskāko scenāriju attiecībā uz kultūras daudzveidību. Un tā svarīgs rādītājs, protams, ir valodu izzušana.

Kad katrs no mums šajā zālē ir dzimis, uz planētas tika runāts 6000 valodās. Valoda nav tikai vārdnīcas saturs vai gramatikas likumu krājums. Valoda ir cilvēka gara uzliesmojums. Tā ienes pasaulē katru īpatnēju kultūru. Katra valoda ir sensenis kopts prāta mežs, ūdensšķirtne, doma, garīgo iespēju ekosistēma.

Un no šīm 6000 valodām tagad, kad sēdam šodien te Monterejā, lielā puse vairs netiek čukstēta bērnu ausīs. Tās vairs netiek bērniem mācītas, kas pavisam nopietni nozīmē, ja nekas nemainās, tās jau ir mirušas. Kas var būt vēl vientuļāk kā būt klusuma apņemtam, būt pēdējam, kas runā savu valodu, palikt bez iespējas nodot tālāk senču viedību vai priecāties par bērnu apsolījumu? Un tomēr, šis baisais liktenis patiešām ir kāda kaut kur uz Zemes bēdīgais stāvoklis apmēram ik otro nedēļu, jo katrās divās nedēļās nomirst kāds vecajais, kurš aiznes sev līdzi kapā pēdējās senas valodas zilbes.

Un es zinu, ka te ir daži no jums, kas saka, “Nu, vai tad tā nav labāk? Vai tad pasaule nebūtu labāka, ja mēs visi runātu tikai vienā valodā?” Un es atbildu, “Lieliski, lai tā ir jorubiešu valoda. Lai tā ir kantoniešu valoda. Lai tā ir kogi valoda.” Un jūs pēkšņi atklājat, kā būtu, ja nevarētu runāt savā valodā.

Un tā, tas, ko vēlos izdarīt kopā ar jums šodien, ir it kā paņemt jūs līdzi ceļojumā pa etnosfēru – īsā ceļojumā caur etnosfēru, lai sāktu sniegt jums sajūtu par to, kas īstenībā tiek zaudēts. Vēl, šeit ir daudzi no mums, kuri it kā piemirst, ka tad, kad es saku “dažādi esamības veidi”, es tiešām domāju dažādus esamības veidus.

Ņemsim, piemēram, šo barasanu bērnu Ziemeļrietumu Amazonē, no anakondas tautas, kas tic, ka ir mītiski radušies no piena upes austrumos svētas čūskas vēderā. Vēl, šie ir ļaudis, kas apziņas līmenī neatšķir zilo krāsu no zaļās, jo debesu kopols tiek pielīdzināts meža kupolam, no kā šie ļaudis ir atkarīgi. Tiem ir neparasta valoda un precību noteikumi, ko sauc par lingvistisko eksogāmiju: jāprec ir kādu, kas runā citā valodā. Un tas viss sakņojas mitoloģiskā pagātnē; vēl dīvaina lieta ir, ka šajās garajās mājās, kur jauktu laulību dēļ tiek runāts sešās vai septiņās valodās, jūs nekad nedzirdēsit kādu, kas mācās valodu. Viņi vienkārši klausās un sāk runāt.

Vai viena no visvaldzinošākajām ciltīm, kādā esmu dzīvojis, vaorani (Waorani) Ekvadoras ziemeļaustrumos, pārsteidzoši ļaudis, pirmā mierīgā saskarsme ar kuriem ir notikusi 1958.gadā. Pieci misionāri 1957.gadā mēģināja uzņemt sakarus un izdarīja nopietnu kļūdu. Viņi nolaidās no gaisa ar astoņām vai desmit glancētām fotogrāfijām, teiksim, kā ar draudzīgu žestu, aizmirstot, ka šie lietusmeža cilvēki nekad nav redzējuši neko divdimensionālu savās dzīvēs. Tie pacēla šīs fotogrāfijas no meža zemsedzes, mēģināja skatīties otrā pusē, lai atrastu telpisku veidolu, neko neatrada, un nosprieda, ka tās ir nelabā vizitkartes, un tā viņi ar šķēpiem šos piecus misionārus nodūra. Bet vaorani nodūra ne tikai svešiniekus. Tie sāka nodurt cits citu. 54 procenti no viņu mirstības bija no tā, ka tie nodūra cits citu. Mēs izpētījām radurakstus astoņas paaudzes atpakaļ un atradām divus dabiskas nāves gadījumus, un kad mēs izdibinājām no viņiem kaut ko par to, viņi atzinās, ka viens viņu biedrs bija palicis tik vecs, ka nomiris no vecuma, tā ka viņiem ir nācies nodurt viņu pēc tam. (Smiekli) Bet tajā pat laikā viņiem bija pārsteidzoši vērīgas zināšanas par mežu. Viņu mednieki spēja saost zvēra urīnu 40 soļu attālumā un pateikt, kāds zvērs to atstājis.

80.gadu sākumā es saņēmu gluži pārsteidzošu uzdevumu, kad mans Harvardas profesors man jautāja, vai es nevēlētos doties uz Haiti, iefiltrēties slepenajās kopienās, kas bija diktatora Divaljē un viņa militārās milicijas spēka (Tonton Macoutes) pamats, un dabūt indi, ko lietoja, lai radītu zombijus. Lai no sensācijas dabūtu ārā jēgu, man, protams, bija kaut kas jāsaprot par šo nozīmīgo Vodoun (arī Voodoo – pēc vispārēja ieskata – galvenokārt Karibu zemēs praktizēta reliģija, kas ietver burvestības un amnimistiskas dievības) reliģiju, un Voodoo nav melnās maģijas kults. Pretēji, tas ir sarežģīts metafizisks, pārpasaulīgs pasaules uzskats. Tas ir interesanti. Ja es jums jautātu nosaukt pasaules lielās reliģijas, ko jūs teiktu? Kristietība, islāms, budisms, jūdaisms, nav svarīgi.

Vienmēr ārpusē tiek atstāts viens kontinents, pieņēmums, ka Āfrikā lejpus Sahāras nav bijušas reliģiskas ticības. Nu protams, bija, un Voodoo ir vienkārši destilāts no šīm ļoti dziļajām reliģiskajām idejām, kas parādījās verdzības laikmeta traģiskajā diasporā. Bet ļoti interesantu Voodoo reliģiju dara tās dzīvās attiecības starp dzīvajiem un mirušajiem. Dzīvie rada garus. Garus var izsaukt no Lielo Ūdeņu apakšas, ļaujoties dejas ritmam, lai uz mirkli pārvietotu dzīvo dvēseli, reliģijas praktizētājam uz šo īso spožo brīdi kļūstot par dievu. Tāpēc Voodoo praktizētāji saka: “Jūs baltie ejat baznīcā un runājat par Dievu. Mēs dejojam templī un kļūstam par Dievu.” Un aizgrābtībā tu esi gara pārņemts; kā gan tevi tad var ievainot? Tā jūs varat redzēt viņu pārsteidzošās demonstrācijas: Voodoo praktizētāji transa stāvoklī neskarti tur rokās kvēlošas ogles, drīzāk pārsteidzoša prāta spējas demonstrācija ietekmēt ķermeni, kas to iztur, ārkārtīga uzbudinājuma ierosināts.

Tagad, no tautām, kurās es esmu bijis, visneparastākie ir kogi Sjerra Nevada de Santa Marta Kolumbijas ziemeļos. Pēcteči senajai Tairona civilizācijai, kas reiz aizņēma Karibu jūras piekrastes Kolumbijas līdzenumu: izvairoties no iekarošanas šī tauta atkāpās nošķirtā vulkāniskā kalnu masīvā, kas paceļas pār Karibu jūras piekrastes līdzenumu. Šajā noasiņojušajā kontinentā vienīgi šo tautu spāņi nekad nav iekarojuši. Līdz šai dienai tie ir palikuši rituālas priesterības vadīti, bet mācīšana par priesteri ir diezgan ārkārtēja. Jaunie mācekļi triju vai četru gadu vecumā tiek izņemti no ģimenēm un uz 18 gadiem nošķirti krēslainā akmens būdu pasaulē pie ledāja sākuma. Divus deviņu gadu posmus, kas ar nodomu noteikti, lai atdarinātu deviņus grūtniecības mēnešus, ko tie pavadījuši dabiskajā mātes dzemdē, tagad tie tēlaini pavada dižās mātes dzemdē. Un visu šo laiku tie ir atšķirti no savas sabiedrības kultūras vērtībām, vērtībām, kas uztur pārliecību, ka viņu un tikai viņu lūgsnas uztur kosmisko – jeb varētu teikt – ekoloģisko līdzsvaru. Un šās dīvainās iesvētīšanas, iniciācijas beigās kādu dienu tie tiek pēkšņi izņemti ārā un pirmoreiz savās dzīvēs, 18 gadu vecumā, ierauga saullēktu. Un šajā kristālskaidrajā pirmās rīta blāzmas brīdī, kad Saule sāk pieliet ar gaismu pārvarīgi skaistās ainavas nogāzes, pēkšņi katrs no viņiem apjēdz vispārīgo, tiek apstulbinošas līksmes iesvētīts. Un priesteris pakāpjas atpakaļ un saka, “Redzat? Tiešām ir tā, kā es jums teicu. Tas ir tas skaistais. Jūsu daļa ir to pasargāt.” Tie sauc viņu par vecāko brāli un saka, – “Mēs, kas esam jaunākie brāļi, esam tie, kas atbildīgi par pasaules nesagraušanu”.

Jā, šis iesvētību līmenis kļūst ļoti nozīmīgs. Katrreiz, kad domājam par iezemiešiem un ainavu, mēs vai nu atminamies Ruso un cildenā mežoņa veco neticamo stāstu, kas tā vienkāršībā ir domu rasists, vai citādi, mēs atminamies Toro un sakām, ka šie ļaudis ir tuvāki Zemei kā mēs. Jā gan, iezemieši nav nedz jutelīgi, nedz nostaļģijas nogurdēti. Daudz istabu nav nedz Asmatas malārijas purvos, nedz Tibetas stindzinošajos vējos, bet viņi tomēr ir cauri laikiem un ritiem izkaldinājuši tradicionālu noslēpumainu stāstu par Zemi, stāstu, kas nepamatojas vis uz domu par pašapzinātu tuvību tai, bet uz daudz netveramāku nojautu: ideju, ka pati Zeme var pastāvēt tikai, ja tās dzīvības dvašu uztur cilvēku apzinīgums.

Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka mazs bērns no Andiem, kurš audzināts ticēt, ka šis kalns ir Apu gars, kas noteiks viņa vai viņas likteni, būs pilnīgi citādāks cilvēks un tam būs citāda attieksme pret vietējiem resursiem, nekā mazam bērnam no Montānas, kurš audzināts ticēt, ka kalns ir akmeņu kaudze, gatava raktuves ierīkošanai. Vai tas ir gara mājoklis vai rūdas kaudze, ir nenozīmīgi. Interesanta ir tēlainība, kas nosaka attiecības starp cilvēku un dabas pasauli. Esmu Britu Kolumbijas mežos audzināts, ka šie meži pastāv izciršanai. Tas mani ir padarījis par citādāku cilvēku kā mani draugi no Kvagiultas (Kwagiulth – indiāņu ciems Britu Kolumbijā), kuri tic, ka šie meži ir Huksvukv (Huxwhukw – mītisks milzu cilvēkēdājs putns) mājoklis, un Debesu Līkā Knābja (Crooked Beak), un cilvēkēdāju garu, kas mājo pasaules ziemeļos un dienvidos, mājoklis, garu, ar kuriem viņiem ir jāsadarbojas savas Hamatsa iesvētīšanas laikā.

Ja jūs sāktu aplūkot domu, ka šīs kultūras var radīt atšķirīgas īstenības, jūs sāktu saprast dažus no viņu ārkārtējiem atklājumiem. Ņemsim šo augu. Šo fotogrāfiju es uzņēmu pagājušā gada aprīlī Ziemļrietumu Amazonē. Tas ir ajahuaska (ayahuasca), par ko daudzi no jums ir dzirdējuši – visiedarbīgākais psīhoaktīvais līdzeklis šamaņu rīcībā. Interesantu ajahuasku dara nevis šā līdzekļa nepārprotamais farmakoloģiskais potenciāls, bet tā pagatavošana. Īstenībā tas ir pagatavots no diviem dažādiem avotiem. No vienas puses tā ir koka liāna, kas satur beta-karbolīna, harmīna, harmalīna, saudzīgu halucinogēnu virknes. Ieēst tikai tās stīgu ir drīzāk kā gūt apziņā kādu zilganu neskaidru dūmaku, bet to sajauc ar kafijas ģints krūma, ko sauc par psihotria viridis (Psychotria viridis), lapām. Šis augs satur kādu ļoti spēcīgu triptamīnu (tryptamines), kas ir ļoti līdzīgs smadzeņu seratonīnam (dimethyltryptamine, 5-methoxydimethyltryptamine). Ja esat redzējuši, Janomami indiāņi (Yanomami) savu šņaucamo ievelk caur nāsīm, šo vielu, – tā ir pagatavota no vairākiem augiem, kas arī satur methoxydimethyltryptamine. Iesūkt šo pūderi pa nāsīm, ir drīzāk kā tikt sašautam no kramenīcas stobra, kādi ir sarindoti baroka gleznojumos, un iekrist elektrības ezerā. (Smiekli) Īstenību tas nekropļo, tas izraisa tās izšķīšanu.

Īstenībā es mēdzu strīdēties ar savu profesoru Richard Evan Shultes – cilvēku, kurš ar savu maģisko sēņu atklāšanu Meksikā 1930.-ajos gados iededza psīhodēlisko ēru. Es mēdzu strīdēties, ka šos triptamīnus (tryptamines) nav iespējams klasificēt kā halucinogēnus, jo kad esi tā ietekmē, mājās vairs nav neviena, kas halucināciju novērotu. (Smiekli)

Bet lieta ar triptamīniem ir tāda, ka tos nevar uzņemt ar muti, jo tie tiek denaturēti ar enzīmu, sauktu par monoamīna oksidāzi (monoamine oxidase (MAO)), kas dabiskā veidā atrodas cilvēka zarnās. Ar muti tos var uzņemt tikai savienojumā ar kādu citu ķimikāliju, kas denaturē MAO. Tālāk, apbrīnojamā lieta ir, ka beta-karbolīni, ko satur šī liāna, ir MAO inhibītori, tieši kuri ir nepieciešami triptamīnu ierosināšanai. Tagad jūs varētu jautāt. Kā florā ar 80000 vaskulāru augu (cotyledonous) sugām šie ļaudis atklāj divus morfoloģiski nesaistītus augus, kas, šādi kombinēti, rada bioķīmisku versiju, kurā apvienotais ir vairāk kā sastāvdaļu summa?

Nu labi, mēs šādos gadījumos lietojam šo lielo eifēmismu “mēģinājumu un kļūdu metode”, kas ir atzīts kā bezmērķība. Bet tu vaicā indiāņiem, un viņi teic: “Augi runā ar mums.”

Labi, ko tas nozīmē? Šai ciltij, kofaniem, ir 17 ahuaskas variācijas, mūsu acīs viena suga, bet kuras visas tie atšķir mežā lielā attālumā. Un tad tu vaicā, kā viņi veido savu taksonomiju, klasifikāciju, un viņi saka, “Es domāju, ka tu zini kaut ko par augiem. Prātoju, vai tu nezini visas lietas?” Un es teicu, “Nē.” Izrādās, ka tu ņem katru no šīm 17 varietātēm pilnmēness naktī, un tās tev dzied dažādos veidos. Jā, tas nedos tev Harvardas filosofijas doktora grādu, bet tas ir daudz aizraujošāk kā skaitīt putekšņlapiņas. (Aplausi)

Tagad problēma – problēma ir tāda, ka pat tie no mums, kas ir līdzjutīgi iezemiešu tautām, redz tos kā dīvainus un krāšņus, bet kaut kādā mērā palikušus vēstures nomalēs, kamēr īstā pasaule, tas ir, mūsējā, virzās tālāk. Patiesība ir tāda, ka 20.gadsimtu pēc 300 gadiem atcerēsies nevis pēc tā kariem vai tehnoloģiskajiem jaunievedumiem, bet gan kā ēru, kurā esam stāvējuši malā un vai nu aktīvi atbalstījuši vai pasīvi pieņēmuši masveidīgu planētas bioloģiskās un kulturālās daudzveidības iznīcināšanu. Problēma nav pārmaiņās. Visas kultūras visos laikos ir pastāvīgi bijušas iesaistītas dejā ap jaunām dzīves iespējām.

Un problēmas nav pašās tehnoloģijās. Siu indiāņi nepārstāja būt siu indiāņi, kad nolika šaujamloku un bultas, ne vairāk kā amerikāņi, kad tie nolika malā zirgu un ratus. Ne pārmaiņas vai tehnoloģijas apdraud etnosfēras integritāti. Tā ir vara. Rupjā kundzības seja. Kur vien raugāties pasaulē, jūs atklājat, ka nav kultūru, kuras būtu nolemtas iznīkt. Tās ir dinamiski dzīvojošas tautas, ko no pastāvēšanas izstumj zināmi spēki, kurus tās nespēj pieņemt. Tā var būt brēcoši neprātīga penanu – Dienvidaustrumu Āzijas, Saravakas klejotājtautas, kas brīvi paaudzēm dzīvojusi mežā, dzimtās zemes mežu iznīcināšana, un kuri tagad visi spiesti kalpot vai prostituēt upes krastos, kur pašu upi var redzēt pieduļķotu ar sanesām, kas, šķiet, nes pusi no Borneo salas uz Dienvidķīnas jūru, kur japāņu kravas kuģi karājas augstu pie apvāršņa, gatavi piepildīt tilpnes ar neapstrādātiem baļķiem, kas zāģēti viņu mežā. Vai janomami gadījumā, – tās bija slimības, kas ienāca līdz ar zelta atklāšanu.

Vai, ja dodamies Tibetas kalnos, kur nesen esmu veicis daudzus pētījumus, redzam, ka tā ir politiskās kundzības rupjā seja. Zināt, genocīds, tautu fiziska iznīcināšana, tiek vispārīgi nosodīts, bet etnocīds – tautu dzīvesveida iznīcināšana ne vien nav nosodīts, bet ir vispārējs – daudzviet tas tiek godāts kā daļa no attīstības stratēģijas. Un jūs nesapratīsit Tibetas sāpes, kamēr nestaigāsit pa tās zemi. Reiz es kopā ar jaunu kolēģi ceļoju 6000 jūdzes no Čengdu Rietumķīnā caur dienvidaustrumu Tibetu līdz Lhasai, un tikai, nonācis Lhasā, es sapratu, kas slēpjas aiz statistikas, kuru dzirdam. 6000 svētu pieminekļu ir pārvērsti putekļos un pelnos. Kultūras revolūcijas kadri ir noslepkavojuši 1,2 miljonus cilvēku. Šā jaunā vīrieša tēvs bija nodēvēts par Pančen Lamu. Tas nozīmēja, ka viņš Ķīnas iebrukuma laikā tika nekavējoties nogalināts. Viņa tēvocis ar Viņa Svētību bēga ārā no savas zemes, Nepālai pieņemot viņa tautu. Viņa māte bija ieslodzīta atalgojumam par to, ka bija noziegusies būt turīga. Viņš tika slepus ienests cietumā divu gadu vecumā, paslēpts zem svārku stērbelēm, jo viņa nespēja palikt bez viņa. Māsa, kas šo drosmīgo darbu bija izdarījusi, bija ielikta pāraudzināšanas nometnē. Reiz viņa neuzmanīgi uzkāpa uz maoistu rokas apsēja un par šo pārkāppumu tika nodota uz septiņiem gadiem pārmācības darbos. Tibetas sāpe nav panesama, bet tautas pašsaglabāšanās gars ir kaut kas, par ko būtu jādomā.

Un beidzot, viss tiešām iet uz izvēli. Vai vēlamies dzīvot vienkrāsainā vienmuļības pasaulē, vai vēlamies pieņemt daudzveidības daudzkrāsaino pasauli? Margareta Mīda (Margaret Mead), ievērojama antropoloģiste, pirms nāves teica, ka viņas lielākās bažas ir, tā kā mēs dreifējam uz šo mīlīgo bezveidīgo vispārējo pasaules uzskatu, tad mums būs jāredz ne tikai, ka viss cilvēku iztēles atvēziens ir sarucis līdz daudz šaurākai domāšanas modalitātei, bet ka mēs kādu dienu pamodīsimies no sapņa, aizmirsuši, ka ir bijušas arī citas iespējas.

Un ir pazemojoši atcerēties to mūsu daudzveidību, kāda, iespējams, bija apmēram pirms [150000] gadiem. Akmens laikmeta revolūcija – kas mums nesa zemkopību, kuras laikā mēs nodevāmies sēklu kultam, šamaņu poēzija tika nomainīta ar priesteru prozu, radījām hierarhiskas (ražošanas) specializācijas pārpalikumu (hierarchy specialization surplus) – tas ir tikai pirms 10000 gadiem. Modernā industriālā pasaule, kādu to pazīstam, ir tik tikko 300 gadus veca. Šī virspusējā vēsture neliek man domāt, ka mums ir visas atbildes uz visiem izaicinājumiem, ar ko sadursimies nākošajās tūkstošgadēs. Kad šīm neskaitāmajām pasaules kultūrām vaicājam par to, ko nozīmē būt cilvēciskam, tās atbild 10000 dažādās balsīs.

Un tieši šajā dziesmā mēs visi atklāsim no jauna iespēju būt tādiem, kādi esam: pilnā nērā apzināti daudzveidīgi, pilnā mērā apjēdzot pārliecību, ka visas tautas un visi dārzi atradīs veidu kā uzplaukt. Un tur ir liela izdevība optimismam.

Te ir fotogrāfija, kuru uzņēmu Bafina salas ziemeļgalā, kad kopā ar dažiem inuītiem gāju narvaļu medībās, un šis vīrs, Olajuks, stāstīja man brīnumainu stāstu par savu vectēvu. Kanādas valdība ne vienmēr ir bijusi laipna pret inuītu ļaudīm, un 1950.-ajos gados, lai iekārtotu savu varu, mēs esam spieduši tos dzīvot apmetnēs. Šā vecā vīra vectēvs ir atteicies turp iet. Ģimene, baidīdamies par viņa dzīvību, atņēmusi viņam visus ieročus, visus rīkus. Jūs varētu saprast, ka inuīti nebaidījās no aukstuma, tie izmantoja tā priekšrocības. Viņu ragavu slieces parasti tika darinātas no zivs, kas ietīta karibu brieža ādā. Nedz Arktikas nakts, nedz sniegavētra šā vīra vectēvu nebiedēja. Viņš vienkārši izslīdāja ārā, novilka savas roņādas bikses un izkakājās savā rokā. Un kad tas sāka sasalt, viņš izveidoja tādu kā asmeni. Viņš spļāva uz šā naža galu, un kad tas beidzot sasala ciets, ar to nogalēja suni. Novilka sunim ādu un uzmeistaroja iejūgu, ņēma suņa krūšukurvi un uzmeistaroja slieces, iejūdza otru suni un nozuda peldošajos ledos ar saldēta sūda nazi pie jostas. Runa bija par iztikšanu no nekā (Smiekli)

Un tas daudzējādā ziņā (Aplausi) ir inuītu un visu pasaules iezemiešu tautu piemērošanās spēju zīme. 1999.gada aprīlī Kanāda atdeva inuītu pilnīgā pārvaldībā zemes apgabalu, kas lielāks par Kaliforniju un Teksasu kopā ņemot. Tā ir mūsu jaunā dzimtene. To sauc par Nunavutu. Tā ir neatkarīga teritorija. Tā pārvalda visus minerālu resursus. Šis ir brīnišķīgs piemērs tam, kā etniska valsts var sasniegt – panākt parāda atdošanu savai tautai.

Un beidzot nobeigumā, es domāju, ka ir pavisam viegli, vismaz visiem mums, kuri ir ceļojuši šajās planētas tālajās malās, apjēgt, ka tās nepavisam nav tālas. Kādiem tās ir dzimtenes. Viņi rāda cilvēka iztēles atzarus, kas tiecas atpakaļ laiku rītausmā. Un mums visiem šo viņu bērnu sapņi tāpat kā mūsu pašu bērnu sapņi kļūst par daļu no kailās cerību ģeogrāfijas.

Beidzot, tas, ko mēs pūlamies darīt “National Geographic” biedrībā, ir – mēs uzskatām, ka politikāņi nekad neko neuzlabos. Mēs domājam, ka polemika (Aplausi) – domājam, ka polemika nepārliecina, domājam, ka pasauli var izmainīt pastāstīšana, un tā nu mēs esam varbūt labākais stāstniecības iedibinājums pasaulē. Mēs savā veb vietnē saņemam 35 miljonus pieslēgumu (hits) ik mēnesi. 156 valstis uztur mūsu televīzijas kanālu. Mūsu žurnālus lasa miljoni. Un tas, ko mēs darām, ir ceļojumu etnosfērā sērijas, kurās mēs paņemam līdzi mūsu auditoriju uz tādu kultūras brīnumu vietām, ka tie nespēj pārvarēt apmulsumu, un, cerams, pakāpeniski uzņem sevī antropoloģijas galveno atklājumu: šī pasaule ir tā vērta, lai pastāvētu dadzveidībā, ka mēs varam rast veidu, kā dzīvot patiesi daudzkultūru plurālistiskā pasaulē, kurā visu tautu visa viedība var veicināt mūsu kopējo labklājību.

Liels paldies. (Aplausi)

http://www.ted.com/talks/lang/eng/wade_davis_on_endangered_cultures.html

Advertisements

One comment on “Wade Davis par apdraudētajām kultūrām

  1. […] Wade Davis par apdraudētajām kultūrām […]

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s