Ko sēsim, to pļausim. Par to, kā mēs sev organizējām krīzi un kā to pārvarēt. J. K.

(Šie ir Jāņa Kučinska (Jēkabpils) uzskati 2009. gada jūlijā par Latvijas glābšanu.)

Autora brīdinājums. Cienījamie lasītāji! Šis nav izklaidējošs, viegli sakošļājams rakstelis par pikantām varas aizkulišu intrigām vai eksotiskām ekrāna slavenībām. Nemeklējiet tajā arī kādas nervus kutinošas sensācijas. Šis ir samērā garš analītisks apcerējums par dziļākajiem mūsu valsts bankrota cēloņiem un par iespējām mūsu valsti atjaunot uz citiem morāles, vispārēja taisnīguma un labklājības pamatiem.

Es zinu, ka tipisks lasītājs pa šiem gadiem ir atradināts no gariem, analītiskiem rakstiem. Daudziem ērtāk šķiet dzīvi redzēt caur īsiem TV klipiem. Tur jau mūsu kopīgā nelaime, jo šie klipi ir tikai māksloti kaleidoskopa fragmenti, kas neļauj apjaust kopējo ainu.

Taču šai gadījumā neko nevaru līdzēt. Es klipus neražoju. Ja nu vienīgi varu ieteikt šo rakstu sadalīt mazākos gabaliņos un tos izlasīt pēc kārtas. Šā raksta mērķis nav izdabāt slinkumam un gara kūtrumam, vai uz šiem „tikumiem” balstītai gaumei. Rakstu tiem, kam Latvija dārga un svarīga. Protams, paļaujos, ka Latvija ir dārga un svarīga mums visiem. Jo tā ir mūsu vienīgā Dzimtene, un mēs taču esam tās vienīgie patrioti, un neviens cits mūsu vietā par Latviju neparūpēsies, vai ne?

Pagājis vairāk nekā pus gads, kopš bankrotējusi Latvijas valsts, kādu mēs to līdz šim pazinām. Vai ir radusies kāda skaidrība par šā bankrota dziļākajiem cēloņiem, vai ir atrastas un izanalizētas tās kļūdas un maldīgie pieņēmumi, kas likumsakarīgi noveda līdz bankrotam? Vai ir izstrādāta jauna politika, nosprausti jauni mērķi un darbības virzieni, apzināti konkrēti mērķu sasniegšanas soļi, kas mūsu valsti paredzamā laikā izvestu no sabrukuma un liktu pamatus jaunai attīstībai? Vai tiek mobilizēti resursi un sabiedrība krīzes pārvarēšanai vai vismaz sabiedrības izdzīvošanai un drošībai tuvākajā nākotnē?

Atbilde uz šiem un līdzīgiem jautājumiem, protams, ir skaidrs „nē”.

Kad pēc pirmās banku krīzes izvērtās skandāls par trīs miljonu nozagšanu, tika nodibināta parlamentārā izmeklēšanas komisija, kas regulāri informēja sabiedrību par izmeklēšanas gaitā noskaidroto. Komisijas patiesais mērķis bija popularitātes gūšana pirms vēlēšanām, tāpēc konkrēti vainīgie tā arī netika noskaidroti, nedz sodīti, tomēr zināms priekšstats par ēnās notiekošajām darbībām radās, kā arī tika ieviesta zināma, lai arī nepietiekama, banku jomas regulēšana.

Turpretī, kad Godmaņa valdība uz sabiedrības pleciem uzkrāva vienas privātas bankas (Parex) spekulācijās radītos parādus, kuri mērāmi miljardos, nekādas izmeklēšanas vispār nebija. Par to klusē gan slavenais afēru atmaskotājs Lato Lapsa, gan pārējie (vienīgi biedrības „Grupa A” juristi uzrakstījuši iesniegumu KNAB, Ģenerālprokuratūrai un Valsts kontrolei, kurā pieprasīta „Parex” pārņemšanas izmeklēšana). Par to vairs nerunā vispār, lai gan mēs visi taču šo parādu, kas nav mūsu parāds, maksājam un, ja nekas nemainīsies, turpināsim maksāt! Vai tas par kaut ko būtisku neliecina? Kāpēc tik viegli sabiedrības uzmanību var novērst no būtiskā uz meliem un viltus orientieriem? Kāpēc mēs tik viegli ļaujam sevi manipulēt?

No Latvijas „brīvās” preses vispār izskausti analītiski raksti, kas analizētu situāciju kopumā. Ir bezgala daudz ar ekonomiku saistītu aģentūru un t.s. ekspertu, kuri visi saņem labas algas, bet neviens no viņiem neprognozēja valsts bankrotu, neviens vispār neanalizē mūsu tautsaimniecību kopumā. Ne pašai valstij, nedz kādai partijai vai nevalstiskai organizācijai nav nekādu īstermiņa vai ilgtermiņa valsts mērķu, nedz attīstības vīzijas, nedz programmu šo mērķu sasniegšanai. Pat Latvijas augstskolās netiek apgūti klasiskās ekonomikas un valsts pārvaldes pamati. Latvija ir kā kuģis bez mērķa, stūres un kompasa. Neziņā griežamies globalizācijas duļķainajos ūdeņos bez jelkāda mērķa vai sajēgas par notiekošo. Esam pilnīgi atkarīgi no ārēju institūciju plāniem un iegribām, jo pašiem savu plānu taču nemaz nav.

Varas struktūrās esošie grupējumi un viņiem kalpojošā prese 20 gados tā iemācījušies manipulēt sabiedrības apziņu, ka nu jau spēj iestāstīt, ka melns patiesībā ir balts, bet balts – noteikti nav balts. T.s. treknajos gados cilvēkiem bija iestāstīts, ka bagāts var kļūt, ielienot arvien lielākos parādos. Tagad pat nosacītās opozīcijas pārstāvjiem iestāstīts, ka ekonomiku var atveseļot, nožņaudzot arī to, kas vēl no reālās ekonomikas palicis pāri; ka valsts budžetu var līdzsvarot, ielienot vēl lielākos ārējos parādos. Sabiedrība ir piekritusi nest nepanesamus upurus, vienīgā kurnēšana ir par to, ka arī varas struktūrām pietuvinātie grupējumi nevēlas solidarizēties, t.i., pietiekami samazināt arī savas algas un nest līdzīgus upurus.

Kāds iztapīgs inteliģents notiekošo procesu apzīmēšanai izdomājis maldinošu skaistvārdiņu – dižķibele, mudinot domāt, ka šī sistēmas krīze ir tikai kaut kāda pārejoša nejaušība, kas izzudīs pati no sevis. Arī valdošās aprindas mums mēģina iestāstīt, ka no budžeta izdevumu samazināšanas, nodokļu palielināšanas, darbavietu un uzņēmumu likvidēšanas kaut kādā mistiskā ceļā mūsu ekonomika atveseļosies pati no sevis.

Patiesībā pats no sevis nekas nenotiek, izņemot tādus entropiskus procesus kā pūšana, rūsēšana un nāve. Lai kaut ko sasniegtu vai atveseļotu, nepieciešamas mērķtiecīgas pūles, būtiski resursu un darba ieguldījumi. Lai ko domātu bezatbildīgie politiķi un kroņa komentētāji, neviens vēl nav atcēlis universālo patiesību: „Ko sēsi, to pļausi.”

Bankrotējušās sistēmas apoloģēti mums mēģina iestāstīt, ka neviens iepriekš šo valsts sabrukumu nebija paredzējis un nevarēja paredzēt. Arī šis apgalvojums ir melīgs. Paredzēja daudzi, tai skaitā arī es. Varu atkārtot vien to, par ko daudz rakstīju jau 90. gadu vidū un kas skaidrs pat ar savu galvu domājošam pamatskolniekam: nevar ilgstoši pastāvēt sabiedrība, kas orientējusies tikai uz patērēšanu un pati gandrīz neko neražo. Jo nekas nerodas ne no kā. Līdz šim esam iztikuši no pirmās Latvijas Republikas laikā un padomju laikā radītajiem resursiem. Nu tos esam iztirgojuši, gandrīz neko jaunu neesam radījuši, un nu nākas par šo tuvredzību sāpīgi maksāt.

Galvenie mūsu tautsaimniecības sabrukuma cēloņi un posmi

Kad es savos rakstos (skat. laikraksta „Pavalstnieks” 1996. gada jūnija numurus un vēlāk izdotās grāmatas) prognozēju valsts bankrotu un izklāstīju tā cēloņus, patiesībā es šo sabrukumu gaidīju ātrāk. Aizkavēšanās izskaidrojama ar to, ka sistēmas agoniju paildzināja masveida spekulatīvā kapitāla iepludināšana, nekustamo īpašumu tirgus burbuļa uzpūšana un iedzīvotāju iedzīšana parādos, izmantojot patēriņa kredīta agresīvas ekspansijas mehānismu. Turpinot 90. gados iesākto politiku, Latvijas tautsaimniecības sabrukums notiktu neatkarīgi no globālās krīzes un citiem blakusfaktoriem.

Nu jau mūsu valdība ķērusies pie vecāko ļaužu un bērnu aplaupīšanas un genocīda, bet sākās šī politika jau 90. gadu sākumā, kad Godmaņa valdība kopā ar Repšes vadīto Latvijas banku sāka nīdēt Latvijas ražotājus un īstenot šoka terapiju pret Latvijas iedzīvotājiem. Jau tad šis genocīds notika saskaņā ar Starptautiskā Valūtas fonda un Pasaules Bankas prasībām. Jau tad tika nežēlīgi graizīti valsts izdevumi, likvidētas ražotnes, pensiju vietā izmaksāja niecīgus pabalstus, pārejot uz latu, aplaupīja cilvēkus, no sistēmas izspieda tautsaimniecības funkcionēšanai nepieciešamo naudu, iestādes padarīja atkarīgas no ārvalstu kredītiem (t.i., viss tika mākslīgi sadārdzināts, jo bija jāmaksā lieli procenti), spekulantu zaudējumus sedza uz visas sabiedrības rēķina (atcerēsimies pirmo banku krīzi), uz korporatīvām saitēm balstītu parazitēšanu padarīja izdevīgāku par produktīvu darbu. Lai gan lats tika formāli pasludināts par vienīgo likumīgo norēķināšanās līdzekli, faktiski Latvijā nekontrolēti darbojās ārvalstu kapitāls: dolāri, markas u.c. Bez tam apzināti tika noteikts Latvijas ražotājus bankrotā dzenošs lata apmaiņas kurss. Sākās Latvijas valsts un tās iedzīvotāju mērķtiecīga iedzīšana parādos un tai sekojošā paverdzināšana.

Šoka terapiju pārdzīvoja nedaudzi ražotāji, genocīda upuru skaits līdz šai dienai pārsniedzis 210 000 (ja salīdzina mirušo un dzimušo skaitu kopš 1991. gada), simti tūkstoši aktīvāko Latvijas cilvēku izdzīvošanas iespējas ir spiesti meklēt ārvalstīs, kamēr spekulāciju orģijās radušies vairāk nekā tūkstotis miljonāru-parazītu, bet Latvijas ekonomikas krējumu metodiski nosmeļ ārzemnieki. Vai tiešām Latvija ir jau uzcelta, ja pat vietējiem te nav darba?

Otrais ražotāju iznīcināšanas vilnis saistāms ar Latvijas iekļaušanu ES. To neizturēja daudzi līdz tam izdzīvojušie ražotāji, piemēram, cukurbiešu audzētāji un cukurfabrikas, un tagad nolemtībai pretī iet piena ražotāji un vairākas citas nozares. Pārējām ražojošām jomām attīstību ierobežo ES noteiktās ražošanas kvotas, diskriminējošas subsīdijas (piemēram, lauksaimniekiem) un citi ierobežojumi. Latvijas preču veikalos un tirgos paliek aizvien mazāk. EK direktīvu ieviešana mūsu dzīvi mērķtiecīgi sadārdzina, sarežģī, padara nebaudāmu un iznīcina.

Latvijas iznīdēšana saistībā ar paredzamo dalību ES sākās vēl pirms Latvijas formālās uzņemšanas ES. Ar ES tika noslēgti t.s. brīvās tirdzniecības līgumi, kuri darbojās tikai vienā virzienā, proti, ES dalībvalstis varēja neierobežoti eksportēt uz Latviju savu subsidēto un citur lēti iepirkto produkciju, bet Latvijas ražotāju iekļūšana Rietumeiropas tirgos tika mērķtiecīgi ierobežota. Vienlaikus Latvija tuvredzīgi sabojāja attiecības ar saviem austrumu un dienvidu kaimiņiem, kur tradicionāli ir mūsu dabiskais ražojumu noieta tirgus. Arī šo savu tirgu mēs atdevām Rietumeiropai un ASV. Naidīgā politika pret austrumiem bija iemesls arī Latvijas tranzīta nozīmes būtiskai mazināšanai, jo Krievija un citas valstis savam tranzītam sāka meklēt un atrada apkārtceļus, no kā Latvija cieta milzīgus zaudējumus. Bez tam Krievija savu energoresursu eksportam uz Latviju piemēroja tos pašus sadārdzinājumus, kādus baudīja citas ES un NATO valstis.

Kā klājās citām valsts attīstībai svarīgām jomām? Izglītība, it sevišķi augstākā, ir pārvērsta par ienesīgu biznesu, kurā par naudu var iegūt ar zināšanām nesegtus izglītības dokumentus. Tā kā pašai valstij nav mērķa, tad netiek gatavoti arī valstiskiem mērķiem nepieciešamie speciālisti. Tiem, kam tomēr izdodas iegūt kādu derīgu specialitāti, darbs bieži vien jāmeklē ārvalstīs. Arī medicīna ir pārvērsta par biznesu, kurš peļņas nolūkos ir ieinteresēts vairot hronisko un smago slimnieku skaitu, sabiedrību padarīt atkarīgu no arvien pieaugošas medikamentu industrijas komercproduktu un izmaksu ietilpīgo tehnoloģiju patērēšanas. Cilvēku veselībai šī nozare ir ārkārtīgi dārga un bīstama! Atlikušie zinātnieki padarīti atkarīgi no ārvalstu grantiem, tātad strādā citu valstu labā. Kultūra atražo uz atkarību un aizmiršanos orientētas banalitātes. Iedvesmas un garīga pacēluma vietā – apstulbinoša un bezjēdzīga izklaide.

Izanalizējot visus ar Latvijas integrāciju ES saistītos aspektus, nākas secināt, ka vecās ES dalībvalstis pret Latviju izturas kā pret karā sakautu ienaidnieku, vai savu koloniju, kura rietumu metropolēm interesē kā ērts noieta tirgus, potenciālo konkurentu neitralizēšana, placdarms ekspansijai austrumu virzienā un lēta darbaspēka avots. Šī nostāja loģiski izriet no Rietumos izplatītā mīta, it kā Rietumi uzvarējuši aukstajā karā. Šo tendenci ievērojuši arī neangažētie novērotāji pašos rietumos. Piemēram, ASV ekonomisti Maikls Hadsons un Džefrijs Somerss, kuriem Latvijas situācija nav sveša, raksta:

„[ES Ekonomikas un finanšu komisārs Hoakins]Almunja nepārprotamos vārdos norādījis uz nosacījumu, ka Latvija Eiropas Komisijas aizdevumus nedrīkst izmantot, lai attīstītu savu ekonomiku vai atvieglotu nodokļu nastu, radot jaunas darba vietas, bet tikai un vienīgi, – lai atdotu parādus Rietumu kreditoriem un samaksātu par precēm, kas tiek no tiem patērētas. Šāds “nosacījums” Latviju būtībā nostāda karā zaudējušas reparāciju maksātājas stāvoklī. Ne jau uz to šī valsts cerēja, kad lūdza Rietumeiropas palīdzību, vēloties rietumnieciskot savu ekonomiku. (skat. portālu „Delfi”, 2009-07-07).”

Kāda jēga savienībai, ja tās vadība pret mums izturas kā pret karā sakautiem ienaidniekiem, kuriem liegts attīstīties un kurus izmanto kā lētu resursu – „baltos nēģerus”?

Acīmredzot jāatzīst, ka iestāšanās ES uz esošajiem noteikumiem ir bijusi stratēģiska Latvijas kļūda. Kāds iebildīs, ka tur vairs neko nevar darīt, jo Latvijas iedzīvotāju vairākums referendumā nepārprotami nobalsoja par iestāšanos ES.

Es tādai nolemtības teorijai kategoriski nepiekrītu. Jā, kļūdīties var gan indivīds, gan vesela tauta. Tomēr cilvēkiem ir dota iespēja savas kļūdas atzīt, mācīties un labot. Vēl jo vairāk tāpēc, ka minētais referendums nebija godīgs un tautas izvēle nebija balstīta uz apzinātu informācijas analīzi. Ja atceramies, Latvijas neatkarības aizstāvjiem pirms referenduma netika dotas iespējas brīvi paust objektīvu informāciju par gaidāmo darījumu (kā laiks parādīja, t.s. eiroskeptiķu prognozes izrādījās apbrīnojami precīzas), bet valsts un ES finansētie informācijas līdzekļi vispār nesniedza nekādu informāciju par uzņemšanas noteikumiem un to prognozējamām sekām. Bija tikai uz emocijām tēmēta propagandas kampaņa, kas solīja tikai ES naudas straumes un fantastiskas iespējas katram, bet ne mazākā mērā neatspoguļoja realitāti. Bija arī iebaidīšanas kampaņa, piemēram, tas pats E. Repše dienu pirms referenduma TV pārraidē draudēja: ja cilvēki nenobalsos par iestāšanos ES, jau nākamajā dienā Doma laukumā būs Krievijas tanki.

Bez tam Latvijas pilsoņi nobalsoja par savienību, kura tika attēlota kā nosacīti neatkarīgu valstu savienību, bet tagad, pēc Lisabonas līguma parakstīšanas, situācija ir būtiski mainījusies. ES nepārprotami pārtop par nedemokrātisku, centralizētu impēriju, kuras vara centrēta Briselē un ietekmīgāko dalībvalstu galvaspilsētās. Arvien vairāk mūsu dzīvei svarīgu lēmumu tiek pieņemti Briselē – demokrātiski nevēlētās institūcijās, bet mūsu nacionālajam parlamentam atstātas vien tulkošanas biroja un citur pieņemtu likumu pasīvas apstiprināšanas un piemērošanas funkcijas. Tātad turpmāka palikšana ES sastāvā nonāk pretrunā ar Latvijas Satversmi, pēc kuras Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, kuras suverenā vara pieder Latvijas pilsoņiem. No tā izriet, ka visas institūcijas un amatpersonas, kas izpilda ES centra diktātu, ir antikonstitucionālas, tātad nelegālas. Latvijā vairs nav varas, kura mērķtiecīgi rūpētos par līdzsvarotu valsts pārvaldi un attīstību. Ir tikai Briseles izpildvaras birojs un parādu piedzinēju kantoris, kurš darbojas starptautiskā spekulantu karteļa interesēs.

Ja paanalizējam amatpersonu izteicienus pēdējos mēnešos, veidojas satraucoša aina. Vienīgais konkrētais mērķis, ko izteikusi pastāvošā valdība un Latvijas Banka, ir eiro ieviešana līdz 2012. vai 2014. gadam. Lai sasniegtu šo mērķi, valdība un parlaments ir gatavi nomērdēt pensionārus un bērnus, likvidēt darbavietas un uzņēmumus, turpināt Latvijas deindustrializāciju, slēgt slimnīcas un skolas, nožņaugt jelkādas produktīvas aktivitātes.

Ko tas nozīmē? Nacionālā valūta ir svarīgs suverenitātes un valsts pārvaldes instruments, ar kuru atbildīga valdība var efektīvi regulēt visas dzīves un darba jomas. Atteikties no savas valūtas nozīmē atteikties no šā ļoti svarīgā valsts suverenitātes un pārvaldes instrumenta. Konkrētā gadījumā šis instruments tiks atdots Eiropas Bankas birokrātu rokās. Vai esam aizmirsuši, kā vēl nesen cīnījāmies par nacionālās valūtas ieviešanu un saimniecisku autonomiju, kā mūsu zinātnieki 1988. gadā šīs prasības drosmīgi ierakstīja savos saimnieciskā aprēķina projektos, kā tos aizstāvēja Maskavā, kā vēlāk šīs prasības nonāca Latvijas Tautas frontes programmā un galu galā pavēra ceļu uz Latvijas neatkarību? Kādā ziemas miegā gan esam gulējuši, ja ļāvām šos savus iekarojumus tik vienkārši nozagt, un tagad klusējam?

Taču es mūsu nelaimēs negribu vainot tikai Rietumus. Ir taču muļķīgi vainot suni, ja tas rej un kož, biti, ja tā dzeļ, nātri, ja pieskāriens tai sūrst. Tāda nu ir modernā Rietumu biznesa daba, ka tas izmanto cilvēku vājības un muļķību, lai tos piekrāptu, aplaupītu, izspiestu, iedzītu bankrotā, padarītu atkarīgus, izmantotu, nogalinātu. Ne mazāk ciniski Rietumu bizness aplaupa arī savus pilsoņus un tiecas parazitēt uz visas pasaules rēķina. Šo dabu labi aprakstījis Džons Perkinss savās dokumentālajās grāmatās „Ekonomiskā slepkavas grēksūdze (Confessions of an Economic Hit Man)” un „Amerikas impērijas slepenā vēsture”( The Secret History of the American Empire), kuras latviešu valodā diemžēl nav pārtulkotas. Savukārt šās politikas pamatā liktā ideoloģija labi atspoguļota Kanādas aktīvistes Naomi Kleinas grāmatā „Šoka doktrīna: posta kapitālisms darbībā” (The Shock Doctrine: Disastre Capitalism in Action). Īstā traģēdija meklējama mūsu gatavībā šo Rietumu biznesa parazītisko dabu piesavināties un tai pakļauties, gaidīt no tās kādus labumus. Un vienlaikus noniecināt sevi, neticēt saviem spēkiem un savai gudrībai. Kas liedza Latvijai pēc neatkarības atgūšanas izvēlēties mūsu vajadzībām un interesēm piemērotus mērķus un politiku? Tad arī rezultāti būtu pavisam citi.

Cik gan dezorientētai bija jābūt Latvijas sabiedrībai, lai tos pašus genocīda un posta meistarus, kurus simbolizē maniakālie likvidatori Godmanis un Repše, atkal un atkal ievēlētu vadošos amatos? Tā nav nejaušība, ka tieši Godmanis uzvēla sabiedrībai „Parex” spekulantu parādus un parakstīja Latvijas paverdzināšanas un aplaupīšanas protokolu ar SVF, bet Repšem atkal piešķirtas ārkārtas pilnvaras atkārtotai un mērķtiecīgai Latvijas sabiedrības aplaupīšanai un mērdēšanai. Ja Repši atstās šajā pozīcijā, genocīdam pakļauto Latvijas iedzīvotāju skaits augs ģeometriskā progresijā, jo, sašaurinot ekonomiku, arvien lielāks cilvēku skaits paliek lieks – vai nu jābrauc prom, vai jānomirst uz vietas.

Piekrītu E. Veidemanes ierosinājumam NRA 15. jūnija rakstā „Laupītāju valsts”, ar ko ieteikts politiķus pirms ievēlēšanas pakļaut psihiatriskai pārbaudei. Godmaņa un Repšes gadījumā pārbaudes rezultāti noteikti būtu interesanti un vērtīgi. Ja viņi tomēr tiktu atzīti par pieskaitāmiem, tad būtu darbs tautas tribunālam, kas viņus tiesātu par valsts nodevību un mērķtiecīgu genocīdu. Diemžēl arī pārējie politiķi šīs maniakālās nekaunības priekšā jūtas kā žņaudzējčūskas hipnozei pakļautas, apjukušas vistas.

Korupcija likta mūsu politiskās sistēmas pamatos

Tomēr es negribu mūsu nelaimēs vainot tikai Latvijas politiķus. Citādi būtu jāatzīst, ka mēs visi esam bezpalīdzīgi idioti, nevainīgi apstākļu upuri un pasīvas skrūvītes citu izveidotajā mehānismā. Tautai naidīga vara nevar ilgstoši darboties bez pašas sabiedrības vairākuma aktīvas vai pasīvas līdzdalības un piekrišanas. Tas nozīmē, ka visas līdzšinējās valdības tikai atspoguļojušas sabiedrībā valdošos tikumus, noskaņas un maldus. Un daudzi no mums paši piedalījās tā zara nozāģēšanā, uz kura pašiem jādzīvo. Arī tagad mēs pasīvi noskatāmies, kā paši tiekam mērķtiecīgi un netaisnīgi aplaupīti. It kā tas mūs nemaz neskartu, it kā tas būtu kāds TV seriāls vai grāvējs, ko varam pasīvi noskatīties, ērti iekārtojušies savā dīvānā ar alus bundžu rokās. Ļoti jau negribas atteikties no vilinošajām ilūzijām, kurām savulaik esam noticējuši. Nevēlamies kritiski pārvērtēt savus vecos, aplamos uzskatus. Mēs paši ar savām aktivitātēm vai vismaz kūtrumu esam piedalījušies Latvijas nākotnes iznīcināšanā, savas valsts graušanā. Šo atbildību atzīt ir svarīgi kaut vai tāpēc, lai paši savas kļūdas spētu arī labot. Jo labot varam tikai to, ko vispirms atzīstam par savu kļūdu.

Politiskās sistēmas korupcija sākās ar to, ka tika pieļauta Latvijas partiju finansēšana no privātu ziedojumu līdzekļiem, kā arī zemie kritēriji, kas nepieciešami, lai partiju reģistrētu. Līdz ar to partijas jau no iesākuma sāka kalpot alkatīgu spekulantu un viņu grupējumu interesēm. Sākot jau no partijas „Latvijas ceļš”, kuru finansēja pat krimināli grupējumi.

Tātad mūsu politiskā sistēma jau pēc savas dziļākās būtības ir korupta un parazitāra, un politika ir viņu bizness, kam nav nekāda sakara ar valstiskiem mērķiem vai sabiedrības interesēm. Tikušas Saeimā, partijas tikai atstrādā finansētāju piešķirto naudu un pilda starptautisko institūciju prasības. Proti, tās meklē arvien jaunas iespējas izspiest sabiedrību, lai nodrošinātu arvien lielākas privilēģijas saviem finansētājiem, vienlaikus neaizmirstot arī savas izvirtušās intereses. Arī Korupcijas apkarošanas birojs ir tikai šīs koruptās sistēmas uzburta ilūzija. Tā mērķis nav vis apkarot korupciju, bet gan kalpot par instrumentu politisko konkurentu savstarpējos cīniņos. Bieži vien Korupcijas apkarošanas birojs ir ticis izmantots, lai neitralizētu un diskreditētu tieši godīgākos politiķus un amatpersonas.

Partijas mums pat nepiedāvā nekādus valstiskus mērķus, nedz to sasniegšanas plānus, kuru īstenošanā varētu iesaistīties visa sabiedrība. Es nekad neesmu sapratis, kāpēc cilvēki vispār iet uz vēlēšanām (es negāju ne padomju laikā, nedz tagad)? Bet tāpat es nesaprotu, kāpēc daļa cilvēku savas sūri nopelnītās algas vēl un vēlreiz nes uz kazino, lai paspēlētu. Diemžēl ne visu mūsu dzīvē nosaka racionāli veselā saprāta apsvērumi. Taču no tā izriet steidzama vajadzība: ja vien vēlamies glābt savu valsti no bojāejas, mums steidzami un būtiski jāreformē visa politiskā sistēma. Tie kosmētiskie labojumi, kurus no Saeimas pieprasīja Valsts Prezidents, bija domāti tikai acu aizmālēšanai un tvaika nolaišanai.

Kas tad mūsdienu Latvijā ir politiskā partija? Faktiski tā ir uz roku pirkstiem saskaitāmu cilvēku grupiņa, kas nekādus sabiedrības slāņus nepārstāv, bet kas nolēmusi taisīt politisku biznesu. Biznesa galvenais mērķis ir gūt maksimālu peļņu saviem akcionāriem (finansētājiem) un projekta menedžeriem (partijas reālajai vadībai). Lai partiju reģistrētu, šī grupiņa pierunā vēl pāris simtus cilvēku (paziņas radus, kaut kādus gadījuma cilvēkus), kuri aiz kaut kādiem apsvērumiem piekrīt, lai viņus iekļauj partijas sarakstā, kas nepieciešams, lai partiju reģistrētu. Šie cilvēki lielākoties ir absolūti pasīvi, pat nemaksā biedra naudu. No viņiem neko neprasa, ja nu vienīgi bez maksas izlīmēt jau iepriekš sagatavotus plakātus vai izmētāt pa pastkastēm partijas lapiņas vai avīzes. Arī viņi no partijas vadības neko neprasa, jo partiju kongresi tiek organizēti tā, ka šādas iespējas tiek maksimāli ierobežotas, neapmierinātos apvaino šķeltniecībā, izslēdz utt. Daži vīlušies partiju atstāj, viņus aizstāj ar citiem statistiem, bet citi tajā pasīvi paliek, un pat aizmirst, ka tur iestājušies.

Latvijā ir degradēts un sagrozīts pats politikas jēdziens. Sākot no boļševiku lozunga, ka partijas mērķis ir cīnīties par varu, beidzot ar liberālo bezjēdzību, ka politika ir kompromisu māksla. Ja partijas pārstāvētu reālus pilsoņu slāņus vai kārtas, tiešām viens no mērķiem varētu būt šo slāņu interešu saskaņošana un zināma kompromisa panākšana, kas apmierinātu visus. Taču, kā jau uzsvēru, mūsu partijas nekādus iedzīvotājus slāņus nepārstāv. Turklāt tiek noklusēts, ka sabiedrībai ir arī kopējas intereses un vērtības, kuras nav nepieciešams saskaņot, bet gan jāapzinās un jāīsteno. Realitātē partijas varbūt cenšas panākt kompromisu vai vienošanos starp dažādiem parazitārās ekonomikas grupējumiem, kuri šīs partijas finansējuši. Protams, šīs vienošanās ir uz sabiedrības rēķina.

Taču praksē finanšu grupējumi finansē vairākas partijas, kā arī katra partija ar talantīgi izstrādātu biznesa projektu var cerēt uz vairāku finanšu grupējumu atbalstu. Šis apstāklis izskaidro, kāpēc galvenajos jautājumos visas ievēlētās partijas (gan pozīcijas, gan opozīcijas) ir apbrīnojami vienotas. Piemēram, visas partijas bez nopietnām debatēm atbalstīja Latvijas iekļaušanu ES un NATO, Parex parādu uzkraušanu sabiedrībai, kā arī pašlaik notiekošo sabiedrības aplaupīšanu. Tāpēc ir skumji noraudzīties, kā sabiedrība tiek šķelta un tracināta saistībā, piemēram, ar nacionāliem vai pilsonības jautājumiem. Politiku nosaka ne jau pirmsvēlēšanu ideoloģiskie lozungi, bet gan finansētāji, kuri dažādu ideoloģisko etiķešu nēsātājiem ir vieni un tie paši. Arī Parex bankas vienbalsīgā glābšana, neuzdodot nekādus jautājumus, kļūst skaidra, ja apzināmies, ka šī banka ilgstoši finansēja lielu partiju skaitu – sākot no sociāldemokrātiem, beidzot ar visiem pārējiem nacionālistiem un internacionālistiem. Faktiski Latvijā arvien ir tikai viena partija, kuras virtuālajām personifikācijām profesionāli tēlu veidotāji uzbūruši dažādus imidžus. Ja padomju laikā bija pasludināts „monoteisms” (tas netraucēja vienīgās partijas ietvaros reāli darboties dažādiem klaniem, reģionālajiem grupējumiem, frakcijām un interesēm), tad tagad – iluzora daudzdievība, lai gan „dievs” tāpat palicis tas pats vienīgais.

Patiesībā īstenā demokrātijā politika ir valsts pārvaldes māksla. Partijām nav jādod nekādi salaveča solījumi, jo ne jau partijas ir reālo vērtību radītājas, kas kaut ko var solīt, dalīt vai dot. Reālo vērtību radītāja ir sabiedrība – valsts pilsoņi, kas ir arī augstākā suverenā vara. Lai valsts pilsoņu darbību saskaņotu tā, lai cilvēku pūliņi nestu lielāku kopējo labumu, valstij ir nepieciešama pārvalde. Nevis politiskā elite, kas bauda privilēģijas, bet gan īsteni tautas kalpi, kuri sabiedrības interesēs pilda minētās koordinējošās un pārvaldošās funkcijas. Ja jau pat nelielai firmai ir nepieciešama pārvalde un attīstības stratēģija, tad valstij vēl jo vairāk.

Lai labāk saskaņotu dažādu indivīdu, iestāžu, organizāciju, uzņēmumu un nozaru darbību un sadarbību, partijas var piedāvāt valsts attīstības vīziju, valsts mērķus un stratēģiju pasaules kontekstā, konkrētas programmas konkrētu mērķu veiksmīgai sasniegšanai, nozaru attīstības plānus u.tml. Šie plāni, protams, jāsaskaņo un jāveido sadarbībā ar pašiem nozaru, sabiedrības slāņu un pašvaldību izvirzītiem pārstāvjiem. Lai tas būtu iespējams, šīm nozarēm un slāņiem pašiem jābūt organizētiem un aktīviem. Patiesa demokrātija īstenojas virzienā no apakšas uz augšu, nevis otrādi. Nevis astei jākustina suns, bet gan suns pats kustina savu asti. Diemžēl Latvijā viss ir izveidojies pēc shēmas „aste kustina suni”, un tautas kalpi ir uzmetušies par tautas izkalpinātājiem.

Lai iztirzātu vēlamo politiskās sistēmas reformu, būtu nepieciešama vesela grāmata, taču šai rakstā uzsvēršu tikai galvenos punktus:

· jāatsakās no kārtības, kuras ietvaros partijas finansē privāti ziedotāji (lasi: oligarhi, ārzonās reģistrētas firmas, kriminālie grupējumi, Latvijā reģistrētas ārvalstu firmas un citas ieinteresētas ārvalstu aģentūras). Partija jāuztur tās biedriem, maksājot obligātas, bet stingri reglamentētas (ierobežotas) biedru naudas. Tas partiju vadības ieinteresēs piesaistīt pēc iespējas vairāk dalībnieku. Lai to panāktu, partiju vadības būs spiestas savā darbībā ieinteresēt plašus sabiedrības slāņus, un to savukārt varēs paveikt ar patiešām labām idejām un reāliem darbiem. Ar likumu jānosaka minimālais partijas biedru skaits, kas nepieciešams, lai partiju reģistrētu. Es piedāvāju 10 000 biedru. Ar to būs panākti divi vēlamie mērķi: a) partija patiešām pārstāvēs reālu un vērā ņemamu sabiedrības daļu; b) krasi samazināsies reģistrēto partiju skaits un no tā izrietošā aizkulišu tirgošanās. Valsts interesēm neatbilstoša partija zaudētu savus biedrus (jo kurš gan gribēs finansēt savām interesēm neatbilstošu vai netalantīgu partijas vadību?) un līdz ar to automātiski zaudēs partijas statusu ar visām no tām izrietošām sekām:

· pilnīgi jāaizliedz pirmsvēlēšanu reklāma – visi šie TV klipi, radio iekliegšanas, bezmaksas koncerti, plakātu un lielbilžu līmēšanas, staigāšanas pa dzīvokļiem, dāvanu dalīšanas u.c. preču mārketinga triki, kuriem nav nekādas saistības ar īstenojamo valsts politiku. Reklāmas vietā partijas varēs sabiedrību informēt par saviem konkrētajiem mērķiem, to sasniegšanas programmām, konkrētiem attīstības modeļiem, īsām kandidātu biogrāfijām un jau padarīto darbu uzskaitījumiem. Šo apjoma un formas ziņā ar likumu reglamentēto informāciju par valsts budžeta līdzekļiem iespiedīs un izplatīs oficiālais valsts vai pašvaldības laikraksts, izdodot īpašu pirmsvēlēšanu pielikumu, kuru vēlētājiem piegādās par valsts budžeta līdzekļiem. Savukārt valsts televīzija un radio partijām bez maksas piedāvās vienādu raidlaiku tematiskām diskusijām, kurās partiju pārstāvji varēs izklāstīt savus konkrētus risinājumus svarīgām valsts dzīves problēmām, kā arī atbildēt uz profesionālu raidījuma vadītāju, kā arī klausītāju jautājumiem. Protams, partiju pārstāvji par savu naudu varēs apbraukāt arī vēlēšanu apgabalus, lai tiktos ar vēlētājiem, skaidrotu savas programmas un atbildētu uz jautājumiem. Tā kā partijas būs skaitliski lielas, tās pastāvīgi būs pārstāvētas visos Latvijas reģionos. Par savām biedru naudām tās varēs uzturēt birojus, regulāri izdot informatīvus biļetenus, rīkot tikšanās un izglītojošus pasākumus, uzturēt dzīvu saikni gan ar saviem biedriem, gan vēlētājiem. Taču ne reklāmas kampaņas;

· ieviešama mažoritārā vēlēšanu sistēma, kuras ietvaros katrs vēlēšanu apgabals darbībai Saeimā izvēlēs vienu kandidātu, kurš būs atbildīgs gan savas partijas, gan konkrētā apgabala vēlētāju priekšā. Krāpšanas vai nelojalitātes gadījumā savu deputātu varēs atsaukt gan viņa partija, gan apgabala vēlētāji. Proporcionālā vēlēšanu sistēma izrādījās neefektīva jau Pirmajā Latvijas Republikā, veidotās valdības tāpat bija nestabilas, īslaicīgas, bez skaidras atbildības un apšaubāmu lojalitāti. Tāpat bija vērojamas deputātu migrācijas starp partijām, atkāpšanās no iepriekš izvirzītajiem mērķiem un trūka jelkādas ATBILDĪBAS;

· lai starp varas atzariem būtu veselīgs līdzsvars, kas novērstu zināmas pārmērības un nepilnības, ieviešama pārvaldes sistēma, kurā darbotos visas tautas vēlēts Valsts Prezidents ar lielākām pilnvarām un pienākumu veidot monolītu speciālistu valdību, kura būtu spējīga darīt visu nepieciešamo valsts mērķu sasniegšanai. Gan parlamentam, gan izpildvarai zināmos jautājumos būtu dotas veto tiesības, kuru pārvarēšanai būtu nepieciešams kvalificēts cita varas atzara balsu vairākums. Jāparedz, ka kvalificētam Saeimas vairākumam, kā arī vēlētāju vairākumam, konkrētos gadījumos ir tiesības ierosināt prezidenta atsaukšanas procedūru. Tādējādi veidotos arī veselīgs līdzsvars starp nacionālajām un reģionālajām interesēm: deputāti, kuri rūpējas par sava reģiona attīstību, un prezidenta administrācija, kurai rūp valsts attīstība kopumā. Trešais varas atzars būtu no abiem iepriekšējiem neatkarīga tiesu vara. Vadošie tiesu sistēmas pārstāvji tāpat būtu ievēlami vispārējās vēlēšanās;

· arī mažoritārā vēlēšanu sistēma nenodrošina labus rezultātus automātiski. Lai sistēma tiešām darbotos valsts un tautas interesēs, sabiedrībai jābūt aktīvai, izglītotai, pašapzinīgai un organizētai. Nedrīkst pieļaut politiskās „elites” veidošanos, kas atraujas no pārējās sabiedrības un tai uzkundzējas. Katram jāsaprot, ka Saeimas deputāti un prezidentālā izpildvara ir tikai tautas kalpi, bet suverenā vara un galvenā teikšana visos stratēģiskos jautājumos ir Latvijas tautai. Gan deputātu, gan prezidenta un ministru atalgojums matemātiski jāsaista ar viņu darbības rezultātiem. Jāievieš koeficents, pēc kura aprēķina deputātu un amatpersonu algas, izejot no tautas vispārējās labklājības līmeņa, proti, minimālās algas visā valstī. Tas politiķiem būs labs stimuls censties. Vēl jo vairāk tāpēc, ka kalpošana savai tautai uzskatāma par goda lietu. Ne vien vārdos, bet arī darbos.

Pirms apjēgt un izvēlēties galvenos saimnieciski politiskos darbības virzienus, svarīgi ir saprast, kas ar Latviju noticis t.s. treknajos gados, kurus ievadīja Latvijas iekļaušana ES un pievienošanās NATO. Jo ne jau A. Kalvīša valdībai bija resursi pēkšņi uzburt „treknos gadus”. To panāca visas iepriekšējās valdības, krāpnieciski inscenējot Latvijas iekļaušanu ES un NATO. Tieši ES bija „trekno gadu” efektam nepieciešamie resursi, un Kalvītis šo stāvokli tikai mantoja, lai arī, protams, pats bija šajos procesos līdzdarbojies. Ja runājam par iekļaušanu NATO, Tautas partijai bija pozitīva, taču mērena pozīcija. Dedzīgākie NATO „vanagi” bija „Jaunais laiks” un Valsts prezidente V.V. Freiberga. Lai gan arī pārējās partijas šo pozīciju vairāk vai mazāk atbalstīja.

„Trekno gadu” fenomens

Es negribu noniecināt pārējās nozares, izņemot klaji parazītiskās, bet kā svarīgāko šoreiz gribu izcelt reālo ekonomiku, ar kuru saprotu galvenokārt nacionālo ražošanu, infrastruktūras būvi, tranzītu un vēl dažus iekšējos un starptautiskos pakalpojumus, kas ir valsts labklājības galvenais pamats un ekonomikas dzinējspēks. Tātad jau tā novājinātā reālā ekonomika „treknajos gados” saruka vēl vairāk, it īpaši ražošana, kas, kā jau norādīju, ir Otrās Latvijas Republikas vājā vieta. Pirmkārt, Brisele panāca vairāku ražošanas nozaru pilnīgu likvidēšanu (piemēram, cukura un kafijas rūpniecība, cukurbiešu audzēšana) un pārējo nozaru ierobežošanu ar niecīgām ražošanas kvotām, piemēram, zvejniecība u.c.

Tā saucamā Eiropas nauda arī netika ieguldīta mūsu reālajā ekonomikā, bet gan tautsaimnieciski nenozīmīgos projektos, kuru īstenošana pēc Briseles noteikumiem bija izdevīga galvenokārt Rietumeiropas korporācijām. Savukārt t.s. Eiropas standartu ieviešana kalpoja kā vēl viens efektīvs instruments mūsu nacionālo ražotāju iznīdēšanai un ražošanas procesu sadārdzināšanai. Visbeidzot, mūsu ražotāji un uzņēmēji, kas iesaistījās ES projektos, zaudēja savu brīvību un kļuva pilnīgi atkarīgi no ES birokrātu un dažādu aģentūru diktāta. Šāda Briseles politika vēl vairāk palielināja Latvijas atkarību, likvidēja neskaitāmas darbavietas (bezdarbnieku faktiskais skaits nav nosakāms, jo tūkstoši bez darba palikušo vienkārši emigrēja uz citām valstīm), palielināja jau tā kritisko ārējās tirdzniecības iztrūkumu, t.i., mūsu ārējo parādu, kurš jau tuvojas 25 miljardiem latu. Tāpēc pilnīgi reāls ir eiroskeptiķu apgalvojums, ka nevis ES finansē Latviju, bet gan Latvija finansē ES.

Lai arī Latvija ES budžetā maksā pilnu dalības maksu, tomēr mūsu ražotāji, piemēram, lauksaimnieki, saņem 6 līdz 8 reizes mazākas subsīdijas nekā viņu kolēģi vecajās ES dalībvalstīs. Tā ir nekaunīga diskriminācija un tīša Latvijas gremdēšana, kas diskreditē pašu Eiropas Savienības ideju.

Pašu kapitāls, kuru varējām ieguldīt savā tautsaimniecībā, no Latvijas sāka paātrināti aizplūst. Piemēram, mūsu pensiju fondus atdeva privātām bankām (galvenokārt ārvalstu bankām), kuras tos ieguldīja starptautiskos spekulatīvos darījumos, un lielā mērā šo kapitālu nospēlēja. Tāpat arī citus mūsu pilsoņu iekrājumus, noguldījumus un apdrošināšanas iemaksas bankas ieguldīja nevis Latvijas tautsaimniecībā, bet galvenokārt ārvalstu vērtspapīros. Arī šis kapitāls lielā mērā tika zaudēts. Bez tam ārvalstu bankas ar savu nodevu apliek praktiski katru mūsu pilsoņu, uzņēmumu un iestāžu transakciju, sākot ar individuāliem komunālajiem maksājumiem, beidzot ar lielo pašvaldību un lielāko uzņēmumu kontu apkalpošanu. Kopumā no šīm nodevām savācas lielas summas, kuras tāpat tiek izvestas no Latvijas.

Dalība ES pastiprināja jau iepriekš vēroto tendenci, kad ienesīgāko Latvijas nozaru uzņēmumi reģistrējas t.s. ārzonās jeb „nodokļu paradīzē”. Citiem vārdiem, šie lielie uzņēmumi nemaz nemaksā nodokļus Latvijas valstij. Arī pašlaik, kad mūsu valstij tik nepieciešami naudas līdzekļi un budžeta ieņēmumi, valdība pat nemēģina kaut ko šajā nenormālajā stāvoklī mainīt, jo vieglāk šķiet naudu izspiest no sirmgalvjiem un bērniem. Lielo uzņēmumu neaizskaramībai un privilēģijām ir arī cits svarīgs iemesls: šīs firmas finansē mūsu politiskās partijas. Tas ir vēl viens svarīgs iemesls, kāpēc nepieciešama politisko partiju un vēlēšanu sistēmas reforma.

Latvijas saistības NATO struktūrās krasi palielināja dažādās budžeta ailēs sarakstītos militāros izdevumus: gan dalībmaksa NATO, finansiāla palīdzība NATO, bruņojuma un cita aprīkojuma iepirkumi, infrastruktūras pielāgošana NATO standartiem, maksa par NATO un ASV starptautiskām operācijām. Līdz ar to latvieši zaudēja savas morālās tiesības runāt par kādreizējo Latvijas okupāciju, jo tagad okupanti ir paši latvieši, kuri iesaistījušies netaisnos, koloniālos, ar meliem attaisnotos karos. Dalība NATO radījusi arī netiešus finansiālos zaudējumus, piemēram, būtiski cietusi mūsu tranzīta nozare, jo Krievija vienkārši nevēlas barot savus potenciālos pretiniekus, un tas tiešām tai nav jādara.

Vai dalība NATO ir nodrošinājusi Latvijas drošību pret potenciāliem agresoriem? Nē, jo vienīgos īstenos agresorus mēs jau esam ielaiduši savā teritorijā, un viņi var Latviju izmantot kā placdarmu agresijai pret mūsu kaimiņiem, līdz ar to Latviju iesaistot kārtējā pasaules karā. Nav noslēpums, ka jau tagad Latvija iesaistīta dažādu krāsu revolūciju eksportā, kas ir pret kaimiņiem naidīga, graujoša politika. Bez tam Latvijas iesaistīšanās ASV imperiālistiskajās avantūrās padarījusi mūs par naida un nicinājuma objektu visā pasaulē. Līdz ar to varam secināt, ka dalība NATO tikai pasliktinājusi mūsu attiecības ar tuvākajiem kaimiņiem un mazinājusi mūsu drošību. Bez tam vēsturiski Rietumi Latvijas intereses vienmēr ir bez šaubīšanās iztirgojuši, tiklīdz tas viņiem šķitis izdevīgi. Atcerēsimies kaut vai Molotova-Ribentropa paktu, angloamerikāņu pozīciju 1940. gadā un vēlāko Jaltas vienošanos.

Tātad visus t.s. treknos gadus Latvija ir tikusi bezkaunīgi un nežēlīgi slaukta un izlaupīta. Var teikt arī, ka tikusi ekonomiski okupēta un kolonizēta.

No kā tad radās šķietamais „trekno gadu” efekts?

Jā, Latvijā ieplūda patiešām milzīga nauda, taču tā bija spekulatīvu darījumu nauda, no kuras kaut kas atlēca gan politiķiem, gan ierēdņiem (par šādas afēras pieļaušanu), gan arī tiem vienkāršajiem cilvēkiem, kuri šos darījumus apkalpoja vai strādāja dažādu projektu ietvaros. Kādu brīdi pat šķietami pieauga reālais algu līmenis, lai gan to tūlīt deldēja strauji augošā inflācija un pieaugošā kredītu masa. Ja mūsu pašu nauda tiktu ieguldīta reālajā ekonomikā, nekādas inflācijas nebūtu, bet spekulatīvos darījumos ieguldīta nauda vienmēr rada inflāciju. Palielinājās arī tirdzniecības un savstarpējo pakalpojumu apjomi, taču diemžēl tas nestimulēja mūsu nacionālo ražošanu, bet tikai vēl lielāku importu. Tātad Latvija tika dzīta aizvien lielākos parādos.

Parasts patērētājs to varēja nezināt, bet banku un valdību vadītāji gan labi saprata, kāds ir šādas spekulatīvās naudas invāzijas galvenais mērķis. Tā ir klasiska un vēsturē bieži izmantota cilvēku paverdzināšanas un aplaupīšanas shēma. Vispirms tiek masveidīgi un mākslīgi uzpūsts nekustāmo īpašumu, vērtspapīru vai citu aktīvu tirgus, labi apzinoties, ka agrāk vai vēlāk uzpūstais burbulis nenovēršami plīsīs un cenas kritīs. Taču šā procesa ietvaros daudzi cilvēki (kredītu ņēmēji, vērtspapīru uzpircēji u.c.) ir uzņēmušies milzīgas parādu saistības. Tirgum sabrūkot, šo cilvēku parādi lielākoties paliek nesamaksājami. Līdz ar to upurvalsts iedzīvotāji nonāk parādu verdzībā, bet valsts un iedzīvotāju resursi lēti nonāk baņķieru īpašumā.

Mums pašlaik svarīgi saprast, ka šo plānu labi apzinājās un mērķtiecīgi īstenoja tieši tās skandināvu un citu ārzemnieku bankas, kas tagad tēlo mūsu draugus, lai gan patiesībā priecājas un mūs uzskata par saviem vergiem. Tieši šīs bankas pārstāv Starptautiskais Valūtas fonds (SVF), Eiropas Komisija un individuālas Rietumu valdības, kuras tagad diktē mūsu valsts politiku un pēc kuru norādījumiem tiek samazinātas mūsu algas, aplaupīti mūsu sirmgalvji un bērni, slēgtas mūsu skolas, slimnīcas, uzņēmumi un darbavietas. No Latvijas izspiestā nauda tiek atdota tieši tiem pašiem spekulantiem, kuri šo krīzi apzināti izraisīja!

Ko mēs no tā varam secināt?

Tēlaini izsakoties, „treknie gadi” bija narkoze, kuru starptautiskais spekulatīvas kapitāls iešļircināja Latvijas valsts organismā, lai pēc tam veiktu šā organisma izrūnīšanu (sterilizāciju) un svarīgāko locekļu amputāciju. Pašlaik šī operācija ir sākusies, un mūsu „elite” to ciniski nodēvējusi par „dizķibeli”, jo baidās pati par savu līdzatbildību Dzimtenes interešu nodevībā. Tieši tāpēc pastāvošā vara pat nemēģina analizēt saimnieciskā sabrukuma cēloņus un izmeklēt „Parex” bankas afēru. Jo šāda izmeklēšana atklātu viņu līdzdalību vai vismaz klusējošu nolaidību, ja ne stulbumu.

Eiropas Savienība nav vis patiesa līdztiesīgu valstu vai tautu savienība, bet gan tā paša starptautiskā spekulantu karteļa no augšas veidots reģionāls, birokrātisks, nedemokrātisks veidojums. Arī NATO mūsdienās ir tā paša parazitārā kluba instruments, kam nav nekāda sakara ar dalībvalstu kolektīvās aizsardzības vai drošības interesēm.

Labā ziņa ir tāda, ka suverēnai valstij, kāda Latvija arvien de jure skaitās, ir tiesības šādi radītus parādus neatzīt un likt iesaistītajām bankām pašām uzņemties atbildību par savu avantūru sekām. Proti, mūsu valstij ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums aizstāvēt savus pilsoņus, nevis glābt starptautiskos spekulantus.

Nevis slinkojot un pūstot

Nu nav vienalga, ko cilvēki dzied. Dziedot vai bieži klausoties dziesmu, mēs programmējam savu zemapziņu, tātad savu dzīvi. Dziedot dziesmu, mēs apzināti vai neapzināti kaldinām savu likteni. Sevišķi tas attiecināms uz valsts himnu, ko dziedam un klausāmies svinīgos, simboliskos un izšķirošos brīžos.

Dziedāšanai un dejošanai ir svarīga nozīme cilvēku dzīvē, bet vai tā būtu vienīgā darbība, kas jāizceļ valsts himnā, kā tas dzirdams mūsu patreizējā himnā „Dievs, svētī Latviju”?

Latviešiem ir arī otrā jeb neformālā himna – „Pūt, vējiņi!”. Skaista melodija, bet vai tā būtībā nav dzērāju dziesma? Tautā populāras arī dziesmas, kas stāsta par svešu kungu bargām varām, par to, kā bāleliņam nenovēršami jākaro svešos karos vai jāvergo svešā kunga rijā. Uz ko mēs sevi programmējam, dziedot šādas dziesmas? Un vai šo dziesmu tēmas patiešām neīstenojas arī mūsu dzīvē?

Nē, nav vienalga, ko tauta dzied. Izvēloties dziesmu, jāpadomā, uz ko mēs sevi noskaņojam, uz kurieni virzāmies?

Manuprāt, valsts himnai ir īsi un mobilizējoši jāatspoguļo valsts mērķis un šā mērķa sasniegšanas līdzekļi. Kāds ir mūsu valsts mērķis? Izrādās, mēs par to neesam pat domājuši. Jau pagājuši gandrīz 20 gadi kopš neatkarības pasludināšanas, bet neviens nav uzdrīkstējies pasludināt mūsu valsts mērķi! Ko gan mēs varam gaidīt, uz ko mēs varam orientēties, pēc kā varam vērtēt savus sasniegumus, ja paši neesam apzinājušies savas valsts mērķi?

Esmu ilgi par šo tēmu domājis. Mērķim jābūt vērtīgam, vienkārši apjaušamam, saprotamam un visu sabiedrību vienojošam. Manuprāt, valsts mērķis ir kopējiem spēkiem radīt priekšnoteikumus katra valsts pilsoņa maksimāli iespējamai labklājībai visa sava zemes mūža garumā. Ar labklājību es nedomāju tikai materiālu labklājību un noteikti ne jau kādu patērētāju paradīzi. Tipiska patērētāju sabiedrība ir pasīva, amorāla un parazitāra, tā iezvana sabiedrības iziršanu, degradāciju, attīstības apstāšanos, dzīvotgribas apsīkumu un drīzu bojāeju. Mēs nekritiski no Rietumiem pārņēmām patērētāju sabiedrības modeli, tāpēc arī šī sistēmas krīze un sabrukums.

Labklājība iedalāma materiālā, intelektuālā, emocionālā un garīgā labklājībā, iespējā katram gūt nepieciešamo izglītību un brīvi veidot savu, savu tuvinieku un visas valsts dzīvi. Labklājība ir iespēja sevi nemitīgi pilnveidot: attīstīt, likt lietā savas dotības un talantus. Labklājība ir brīva iespēja pašiem izmantot savas zemes resursus un senču atstāto mantojumu, iespēja savā Dzimtenē vai dzimtajā vietā ierīkot savas dzimtas ligzdu, iespēja apzināti un jēgpilni ieguldīt savu darbu sevis, savu tuvinieku un visas tautas labklājībā, kas turpinātos un vairotos no paaudzes uz paaudzi. Labklājība nozīmē iespēju katram savā zemē apmierināt cilvēka pamatvajadzības un cilvēka pamattiesības: tiesības uz dzīvību, uz elementāru pārticību, uz pieejamu izglītību, uz veselību, uz personīgās dzīves brīvību un cilvēka cieņu, uz savu pajumti, uz darbu, uz pienācīgu atalgojumu par savu darbu, uz nepieciešamo atpūtu, uz nodrošinājumu vecumdienās, uz labu infrastruktūru, uz savas valsts aizsardzību, uz draudzīgu sadzīves kārtību, uz garīgu attīstību (sirdsapziņas brīvību), uz veselīgu kultūru, uz iespējām likt lietā savas radošās dotības, uz morālu gandarījumu, uz taisnīgumu, uz pozitīvām vērtībām. Labklājība nozīmē arī garīgu briedumu, atbildības uzņemšanos par savu dzīvi. Valsti var iztēloties kā tautas augstāko pašorganizēšanās formu, kas kopīgiem, saprātīgi organizētiem spēkiem var katram savam pilsonim nodrošināt tādu dzīves kvalitāti, ko nespētu sev nodrošināt katrs indivīds, balstoties tikai uz saviem spēkiem.

Tātad valsts mērķis būtu radīt priekšnoteikumus katra pilsoņa dabiskajai vēlmei nemitīgi pilnveidoties un uzlabot savu, savu tuvinieku un visas tautas dzīvi. Lai katra paaudze nākamajai paaudzei aiz sevis atstātu kaut nedaudz labāku Latviju, nekā to, kuru saņēma, ierodoties šajā pasaulē. Jo visi taču esam savstarpēji saistīti. Ko nespēj viens, to varam, savus spēkus apvienojot un apzināti virzot vēlamajā virzienā.

Latvijā patlaban ir tik daudz nedarītu darbu, trūkumu, nejēdzību, netaisnības un nepilnību, un ir tik zema dzimstība, ka nav pamata nedz bezdarbam, nedz strādāt gribošu cilvēku emigrācijai. Mēs taču neradījām Latviju, lai kalpotu svešiem kungiem, spekulantiem, bandītiem un svešām bankām? Mēs taču neradījām Latviju, lai mūsu bērni izdzīvošanas iespējas būtu spiesti meklēt svešās zemēs? Mēs taču necīnījāmies par neatkarību tikai tāpēc, lai pēc tam savus resursus lēti un tuvredzīgi iztirgotu svešajiem? Tad kāpēc mēs to tik viegli pieļaujam un bezpalīdzīgi noskatāmies, kā tiek noārdīta mūsu valsts?

Ņemot vērā iepriekš teikto, es ieteiktu par valsts himnu izvēlēties dziesmu „Nevis slinkojot un pūstot”. Tā stāsta par tautas godu, tā orientē uz prāta gaismas gūšanu, tā aicina katru iesēt savu graudu tautas uzplauksmes druvā, tā noraida tukšu pelavu tirgoņus (spekulantus, draugu kapitālistus, blēžus un parazītus), tā noskaņo uz veselību, stiprumu, nepārtrauktu augšanu un pilnveidošanos, uz dzīves laimi. Tā savieno individuālo ar kopīgo un apliecina universālo likumsakarību: „Ko sēsim, to arī pļausim”. Arī Dieva svētība nezudīs, jo dziesma orientē uz Dievam tīkamiem darbiem un tikumiem (kāpēc gan Dievam būtu jāsvētī tāda Latvija, kas tīko vien dziedāt un diet?). Dziesmai ir arī enerģiska, mobilizējoša, dzīvespriecīga un pacilājoša melodija. Vai tas nav tieši tas, kas mums pašlaik tik nepieciešams?

Protams, kāds talantīgs dzejnieks sadarbībā ar apdāvinātu komponistu var radīt arī pilnīgi jaunu valsts himnu, taču, lai saglabātu saikni ar mūsu priekšgājēju un tautas modinātāju ideāliem, manuprāt, gana piemērota himna būtu „Nevis slinkojot un pūstot”. Ieklausīsimies un paši sevī izdziedāsim, dziļi sevī ieprogrammējot savu individuālo un kopīgo nākotnes ceļu!

Nevis slinkojot un pūstot
Tautu augstā godā ceļ;
Tik pie prāta gaismas kļūstot,

Tauta zied un tauta zeļ.

Ja ikviens tik zemē sētu
Vienu graudu veselu,
Kas gan izskaitīt tad spētu
Zelta kviešu krājumu?

Bet kas lielīdamies pārdod,
Ved uz tirgu pelavas,
Tas kā pelus, vējam ārdot,
Zūd no ļaužu piemiņas.

Augsim lieli, augsim stipri,
Būsim sveiki, veseli,
Uzdziedāsim, uzdziedāsim
Augstu laimi Latvijai!

Kā atgūt mūsu Latviju?

Darāmais būtu iedalāms divās aktivitāšu grupās:

1) prasības, kuras mēs, kā suverenā vara, izvirzām jau esošajam parlamentam, amatpersonām un valdībai;

2) pašorganizēšanās un darbības, kuras mēs veicam patstāvīgi, kā brīva, pilsoniska sabiedrība.

Labā ziņa tā, ka mums šādās lietās jau ir sava laba pieredze!

Rietumos daudzi dzīvo ilūzijās, ka viņi mūs uzvarējuši aukstajā karā, tāpēc ar to guvuši tiesības uz mūsu rēķina baudīt savas uzvaras augļus un uzvarētāju privilēģijas. Tāpēc viņi mūs nepieņem kā līdztiesīgus partnerus, bet gan kā sakautus un izmantojamus ienaidniekus. Rietumi mūs izmanto!

Tā ir daļēja patiesība, jo daudzi padomju pilsoņi tiešām bija uzķērušies vilinošiem patērētāju sabiedrības ideāliem, proti, bija gatavi graut padomju impēriju, lai tiktu pie firmas lupatām un iespējām grezni dzīvot (parazitēt), neieguldot reālu darbu sabiedrības attīstībā.

Šis faktors tiešām krietni iedragāja padomju ideoloģiskos pamatus un pamatīgi demoralizēja galvenokārt tieši kompartijas nomenklatūru, kura tad arī iesāka dubultu dzīvi un t.s. pārbūves politiku, kas galu galā noveda līdz impērijas sabrukumam. Taču ne jau Rietumu specdienesti un propaganda sagrāva padomju impēriju. Patiesībā tieši šiem specdienestiem PSRS sabrukums bija vislielākais un negaidītākais pārsteigums, kam viņi vēl vairākus gadus nespēja īsti noticēt.

Galvenais PSRS sabrukuma cēlonis bija aizvien augošā parasto PSRS pilsoņu nesadarbošanās ar valdošo režīmu! Un šīs nesadarbošanās priekšgalā bija tieši Baltijas republiku un it īpaši – tieši Latvijas iedzīvotāji! Tieši Latvija visspilgtāk noteica toni procesam, kas beigās sagrāva visu vareno impēriju! Tā ir mūsu pieredze un mūsu spēks!

Neviens režīms nevar ilgstoši pastāvēt, ja tā pilsoņi ar režīmu nesadarbojas, ja pilsoņi režīma ieceres apzināti vai neapzināti boikotē. Tas attiecās gan uz padomju režīmu līdz 1990. gadam, gan uz pašlaik Latvijā valdošo režīmu.

Latvijā pēdējos 20 gados notikušie procesi bija iespējami vien tāpēc, ka mūsu sabiedrības vairākums vairāk vai mazāk aktīvi šos procesus atbalstīja un tajos iesaistījās. Vai šeit varētu darboties ārvalstu bankas, ja mēs paši šajās bankās neatvērtu savus kontus un nepieņemtu viņu vilinošos kreditēšanas piedāvājumus? Vai varētu notikt prihvatizācija, ja mēs paši šajā procesā neiesaistītos? Vai varētu attīstīties piramidālas banku krāpnieciskās shēmas, ja mēs paši šajās bankās neieguldītu savu kapitālu? Vai Latvijā varētu izveidoties no sabiedrības atrauta varas „elite”, ja mēs paši neuzķertos uz lētiem reklāmas trikiem un šos politiskā biznesa klubus vēl un vēlreiz neatbalstītu vēlēšanās? Vai Godmaņa valdība varētu uz mūsu pleciem uzkraut „Parex” bankas parādus, ja mēs vienoti izietu ielās un neatkāptos, kamēr valdība būtu spiesta no sava netaisnīgā nodoma atteikties? Vai Latvija tiktu pakļauta SVF un EK tiešajai pārvaldei (diktātam), ja mēs šādu lēmumu kategorisku noprotestētu un nepieļautu? Vai mums vispār būtu finanšu krīze, ja mēs paši nebūtu to atnesuši uz saviem pleciem? Vai t.s. „politiskā elite” un mēdiji spētu mūs tā muļķot, ja mēs paši rūpētos par savu izglītību, pārvarētu savu kūtrumu un vienaldzību?

Tā mēs sev varam uzdot simtiem līdzīgu jautājumu un secināt, ka visi apkārt notiekošie negatīvie procesi bija iespējami vien tāpēc, ka mēs paši tos aktīvi vai pasīvi atbalstījām. Vien tāpēc, ka mēs klusējām un šos procesus nenovērsām. Atzīt to ir ļoti svarīgi, jo tikai tādā gadījumā mēs būsim uzņēmušies atbildību par savu dzīvi un spēsim savas kļūdas labot. Kļūdu labošanas galvenais priekšnoteikums ir šo kļūdu atzīšana. Mēs varam ietekmēt un mainīt tikai to, ko atzīstam un par ko uzņemamies personīgu atbildību.

Nesadarbošanās ar nedraudzīgu varu ir plašs jēdziens, kas ietver klasisku nevardarbīgo pretošanos (Gandijs ar šādu taktiku panāca Indijas atbrīvošanu no britu koloniālā jūga; Martins Luters Kings līdzīgi piespieda ASV varas iestādes ievērot nēģeru tiesības); nevardarbīgas protesta demonstrācijas; infrastruktūras bloķēšanu, līdz panākta taisnīgu prasību izpildīšana; taisnīgu prasību iesniegšanu varas iestādēm un šo prasību aizstāvēšanu līdz to galīgai atzīšanai un pieņemšanai; atteikšanos pildīt netaisnus likumus, atteikšanos maksāt nodokļus, kurus vara izmanto netaisniem vai prettautiskiem mērķiem; nedraudzīgu iestāžu un uzņēmumu boikotu; alternatīvu pašpalīdzības struktūru veidošanu; kooperāciju, organizēšanos biedrībās, kurām izvirzīti taisnīgi, produktīvi mērķi; alternatīvas informācijas izplatīšanu domubiedru apzināšanai un sabiedrības mobilizācijai; dažādus piketus un demonstrācijas, kuru mērķis sabiedrības uzmanības pievēršana netaisnībai vai sasāpējušām problēmām utt.

Instrumentu klāsts valsts un arī vietējo pašvaldību politikas ietekmēšanai un mainīšanai ir bezgalīgi plašs. Katrs mēs savā vietā un laikā varam darīt kaut ko vērtīgu, lai sasniegtu sabiedrībai svarīgus mērķus. Tomēr, lai šī darbība būtu sekmīga un sasniegtu iecerētos mērķus, nepieciešams ievērot vairākus stingrus nosacījumus.

Tautas kustībai jābūt morāli nevainojamai (tātad morāli pārākai par netaisno vai korumpēto varu), brīvprātīgai (jāatsakās no piespiedu pasākumiem, fiziska vai morāla terora, cilvēku manipulēšanas), pašaizliedzīgai, dāsnai un nesavtīgai (nav jāprasa, kas man par to būs; vispirms jādomā, ko tu vari dot sabiedrības kopējam labuma, jāsaprot, ka tavs individuālais labums atkarīgs no vispārējā sabiedrības labuma; došana un gūšana ir nedalāmas un savstarpēji saistītas viena procesa puses, no kurām galvenā ir tieši došana; ja neviens nedos, tad neviens arī nesaņems; ja neviens nesēs, tad neviens arī nesagaidīs ražu), jāizvēlas visai sabiedrībai nozīmīgi, taisnīgi un cēli mērķi.

Kustībā jāvalda brālības un solidaritātes garam, mīlestībai un savstarpējai cieņai. Nedrīkst pieļaut elitārismu, slepenību, dalīšanos savtīgu interešu grupās un privilēģiju dalīšanu, jo tas demoralizē kustību, kā arī paver varai iespējas kustību sašķelt. Tā bija viena no Tautas frontes galvenajām kļūdām, kad vēl pirms varas iegūšanas Tautas frontes līderi sāka dalīt privilēģijas, bezbēdīgi dzīvot uz tautas saziedoto līdzekļu rēķina, piešķirt sev algas, kas lielākas nekā kompartijas bosiem, doties plezīrizbraucienos pa Rietumu trimdas tautiešu kopienām, dzīties pēc luksus precēm, manipulēt LTF domju un padomju sēdes utt. Lūk, no kurienes cēlies vēlākais korumpētais Latvijas valsts degradācijas modelis!

Tātad tautas kustības mērķiem jābūt saprātīgiem (visās lietās jāievēro saprātīga mērenība), līdzsvarotiem (atbilstošiem visas tautas kopīgām interesēm), taisnīgiem (atbilstošiem augstiem morāles standartiem), drosmīgiem un radošiem (brīviem no veciem, aplamiem aizspriedumiem, dogmām, tumsonības un meliem), iedvesmojošiem (ar skaidru un cēlu nākotnes vīziju, kurā katrs saredz savu svarīgu vietu, ieguldījumu un guvumu). Rūpīgi jāizanalizē līdzšinējo politisko aktivitāšu kļūdas. Jārēķinās, ka netaisnīga vara nenovēršami izmanto „skaldi un valdi” principu. Piemēram, 90. gados vairāku rūpniecības uzņēmumu kolektīvi (pārsvarā krievvalodīgie) izvirzīja taisnīgas un tīri saprātīgas prasības, bet latvieši viņus neatbalstīja vien tāpēc, ka bija aizspriedumi pret mākslīgi uzpūsto interfrontes naidnieka tēlu. Tad nu līdzīgi arī krievvalodīgie neatbalstīja tās aktivitātes, kuras organizēja galvenokārt latvieši. Un līdz šai dienai tiek saglabāta neveselīga starpetniska spriedze, kas neļauj mobilizēt spēkus kopīgu mērķu sasniegšanai, kā arī uztur iespēju itin viegli izprovocēt starpetniskus konfliktus.

Pat tādi salīdzinoši izglītoti slāņi kā skolotāji un mediķi par savām interesēm ir cīnījušies tuvredzīgi, negudri un līdz ar to cietuši neveiksmi. Viņi pieprasīja algu pielikumu un dažādas privilēģijas tikai sev, absolūti ignorējot pārējās sabiedrības intereses. Viņi tā arī nav sapratuši, ka skolotāju un ārstu labklājība ir tieši saistīta ar visas sabiedrības labklājību, ka skolotājiem un ārstiem labas algas būs nodrošinātas vien tad, ja arī pārējai sabiedrībai būs cilvēka cienīgs darbs un taisnīgs atalgojums. Lai nodrošinātu stabilu un labu pārticības līmeni tādām specialitātēm kā skolotāji, ārsti, zinātnieki un ierēdņi, valstī jāpastāv arī attīstītai ražošanai, stabiliem ražošanas uzņēmumiem un labi atmaksātiem darbiniekiem, kuru maksātie nodokļi tad arī nodrošinās cienīgas algas arī pārējo nozaru pārstāvjiem.

Bet pats galvenais – tautas kustība nedrīkst būt vardarbīga (ne domās, ne darbos) vai apvienota uz uzpūsta ienaidnieka tēla pamata. Daudzas sākotnēji nevardarbīgas un taisnīgas kustības ir cietušas kaunpilnu sakāvi vien tāpēc, ka varas iestādēm izdevās tās izprovocēt uz vardarbību. Jārēķinās, ka korumpētā vara tiecas korumpēt (samaitāt, demoralizēt) arī savus padotos. Jārēķinās, ka vara noteikti centīsies kustībā infiltrēt savus aģentus, kuri savukārt aģitēs pāriet uz vardarbīgām cīņas metodēm. Jārēķinās, ka ielu akcijās protestētāju rindās iefiltrēsies maskēti aģenti, kuri paši sāks vardarbīgi uzbrukt policijas spēkiem. Tādi provokatori ir nekavējoties jāsavalda, jāatmasko un jāizolē.

Tiklīdz kustībā parādās vardarbīgu metožu piekritēji, kustības daļa sāk radikalizēties, rodas šķelšanās un savstarpēja apkarošanās. Šajās kaislībās itin viegli aizmirstas sākotnējie cēlie mērķi, izjūk disciplīna un saskaņa, sākas iekšēja stīvēšanās, sava viedokļa uzspiešana pārējiem, intrigas utt. Līdz ar to kustība demoralizējas, pašizolējas, zaudē savu sākotnējo motivāciju, kā arī sabiedrības vairākuma morālo un praktisko atbalstu.

Sabiedrības vairākums nekad neatbalsta morāli apšaubāmu radikālismu. Un pareizi vien dara. Jebkura vardarbība diskreditē cēlus mērķus un labas idejas, jo pati ir pārkāpusi cilvēcīguma un savstarpējās cieņas principus. Līdz ar to kustība zaudē savu morālo nevainību, tā bieži kļūst morāli zemiskāka par pašu korumpēto varu, pret kuru kustība sākotnēji organizējās. Korumpētā vara uz šāda fona var sākt izskatīties par taisnīguma un miera simbolu, aiz kura nostājas liela sabiedrības daļa. Bez tam vardarbīga kustība var itin viegli pāraugt pilsoņu karā.

Nekad un nekur labas pārmaiņas nav notikušas vardarbīgas sacelšanās vai kara rezultātā, jo katra vardarbība vairo tikai jaunu vardarbību. Ir cilvēki, kuriem ir grūti saprast nevardarbīgas pretošanās milzīgo spēku. Mani pašu kā opozicionāru publicistu bieži uzrunājuši cilvēki, kurus vada pārliecība, ka netaisnība tiks novērsta tikai apšaujot zaglīgos deputātus, ierēdņus un ministrus. Viņi uzskata, ka nevardarbība ir vājums un kapitulācija.

Nekas nav tālāks no patiesības. Patiesībā nevardarbīgā pretošanās prasa izcilu drosmi un stipru garu. Nevardarbīga pretošanās nav domāta gļēvuļiem. Vai gļēvulis spēs neapbruņojies nostāties pret bruņotu policistu kordoniem, pakļaudams sevi iespējai tikt apcietinātam, sistam, spīdzinātam, pat nogalinātam? Un nevardarbīgo pretošanos nevajag jaukt ar pacifismu. Pacifisms ir pasīva pozīcija, bet nevardarbīga pretošanās ir aktīva, pašapzinīga un taisnīga cilvēka pozīcija. Varas struktūru bruņotajos sargos jāspēj saskatīt tādus pašus cilvēkus kā mēs, kuriem tāpat ir bērni, kuri tāpat vēlas taisnīgumu un cilvēka cienīgu dzīvi. Nevardarbīgas kustības mērķis ir šos režīma algotos cilvēkus pārliecināt, ka arī viņiem jāpāriet tautas pusē. Un tieši šis moments tad arī iezvanīs netaisnīgā režīma pilnīgu sabrukumu. Kad ar ziediem bruņoti cilvēki nebaidījās caur šķietami naidīgu miliču un čekistu rindām pieiet pie Brīvības pieminekļa, kā arī nebaidījās no draudiem tikt represētiem, apcietinātiem un izsūtītiem, iestājās padomju režīma gals. To pašu mēs varam izdarīt vēlreiz.

Tautas kustību, ja tā vēlas būt sekmīga, nedrīkst balstīt arī uz apspiestu naidu, skaudību vai atriebības alkām. Naids un līdzīgas jūtas cilvēku padara aklu, sagrauj garīgi un fiziski, izsit no līdzsvara, padara vāju, gļēvu un tuvredzīgu. Naids ir arī viens no šķelšanās un vardarbības priekšnoteikumiem. Varbūt to sākotnēji ir grūti pieņemt, bet saviem ienaidniekiem un pāridarītājiem vispirms ir sirsnīgi jāpiedod un viņi pat jāmīl (kā to sludināja Jēzus savā Kalna sprediķī). Tas nenozīmē, ka arī turpmāk jāsamierinās ar pāridarījumiem un apspiestību, bet par jau nodarītajām pārestībām – ir jāpiedod. Tikai tādā veidā cilvēks var gūt cēlai un sekmīgai cīņai nepieciešamo gara stiprumu.

Viss, ko izvēlamies darīt, jādara mīlestībā. Neierobežota mīlestība ir vienīgā realitāte, pārējais ir ilūzijas, kuras mūs ieved maldos. Mīlestības darbi paver iespēju brīnumam, ļauj saskatīt pareizos mērķus un šo mērķu sasniegšanas ceļus. Pat ja mums nav nekā cita, katrs var rīkoties mīlestībā, un nekļūdīties.

Mīlestība ir veiksmīgas kustības mērķis un atslēga. Tā ļauj saliedēt tautu. Latvieši gadsimtiem ir bijuši sašķelti. Mainoties varām, vieni tiek par vagariem, bet otrus – represē vai vismaz diskriminē. Nekādas intelektuālas pārrunas vai apsvērumi nespēj šo sašķeltību sadziedēt, ja trūkst galvenā – mīlestības. Tāpēc par cīņas mērķi nedrīkst pasludināt (vai prātā paturēt) vienas sabiedrības daļas triumfu pār otru. Īstas tautas kustības mērķis ir uzvara visiem, nevis tikai kādai tautas daļai.

Un vēl viena delikāta, taču ļoti svarīga lieta. Pirms domāt un ķerties pie savas valsts atbrīvošanas, vispirms brīviem jātop pašiem atbrīvotājiem. Pirmām kārtām brīviem jābūt vismaz kustības aktīvistiem un līderiem. Runa ir par visparastākajām atkarībām, kuras patērētāju sabiedrības gaisotnē tā savairojušās. Kas gan tas par cīnītāju, ja viņš pats ir vergs alkoholam, cigaretēm, narkotiskām vielām, spēļu automātiem, nesātīgai ēšanai, ar apsēstību robežotai seksa kārei, televizoram, datoram, vai ja viņa pašsajūtu uz kādu brīdi spēj uzlabot tikai kārtējā iepirkšanās orģija? Un nevajag sevi mānīt ar tādiem attaisnojumiem kā „vienu glāzīti jau var, ja zina mēru”, „tā tikai zālīte, no kā nekāds ļaunums necelsies” vai – „es tikai 1 latu pamēģināšu, un tad iešu prom”. Tā jau atkarības būtība, ka cilvēks sevi vairs nekontrolē, un viņa mēra izjūta ir zudusi. Bez tam atkarīgam cilvēkam būtiski mainās realitātes uztvere.

Ko mēs varam darīt katrs un ko kopā?

Iespēju mainīt savu dzīvi un valsts politiku ir bezgala daudz. Ja nekas nemainās, tas nozīmē vien to, ka mēs gandrīz neko neesam darījuši. Esam bijuši kūtri, slinki, pasīvi, vienaldzīgi, depresīvi, laiski, tuvredzīgi, ļāvušies iemācītai bezpalīdzībai. Varbūt vienkārši pietrūcis izpratnes.

Šajā rakstā es spēšu pieskarties tikai dažām iespējām. Pārējās radīsies un dabiski sekos jau darbības gaitā. Lai uzskaitījums būtu saistošāks, informatīvāks un saistīts ar zemtekstu, izklāstu sadalīšu pa tēmām un jomām.

Prāta atbrīvošana

Nekad agrāk vēsturē valdošo aprindu propagandai nav bijusi tik liela ietekme uz cilvēku prātiem un pasaules uztveri kā mūsdienās, kad elektronikas sasniegumi ļauj propagandu padarīt visaptverošu – tādu, kas zibenīgi ātri sasniedz katru dzīvokli, katru indivīdu, un aptver visas dzīves jomas. Pirmo reizi vēsturē propagandas meistariem izdevies radīt valdošajai oligarhijai vēlamu virtuālu pasaules ainu, kas būtiski atšķiras no realitātes, turklāt tiek adaptēta katram sociālajam slānim, katram vecumam, dzimumam, reliģiskajai sistēmai un pat katrai novirzei. Visdažādākie masu informācijas līdzekļi tiecas diktēt visu: modi, dzīves stilu, patēriņa izvēli, cilvēku uzskatus, attieksmi pret dzīvi, ikdienas izvēles, noskaņojumu, pašapziņu, vērtību sistēmu – visu.

Mēs katru dienu tiekam bombardēti ar savstarpēji nesaistītām informācijas driskām, manipulējošu reklāmu, speciālistu radītiem tēliem un dzīves modeļiem, skaņu un krāsu efektiem, subliminālām suģestijas formulām. Cilvēks, kurš ikdienā pasīvi izmanto viņam piedāvātās informācijas izplatīšanas tehnoloģijas (televīziju, internetu, oficiālos laikrakstus, stila žurnālus, FM radio, izklaides industrijas piedāvājumus u.c.) faktiski ir kā pieslēgts virtuālai matricai, kura totāli kontrolē cilvēka dzīvi un apziņu. Ja vērīgi paklausāmies savu paziņu izteicienos un spriedumos, varam konstatēt, ka tās nemaz nav viņu domas, ka viņi mehāniski kā papagaiļi atkārto priekšā pateiktos viedokļus, kuri iepriekšējā dienā izskanējuši TV Panorāmā vai citā informācijas kanālā. Šķiet, cilvēki ir atradinājušies no patstāvīgas domāšanas un dziļākas dzīves apceres, bet tikai mehāniski atkārto speciālistu sagatavotās formulas.

Daudzi ir tā pieraduši pie „elektroniskajiem suflieriem”, ka baidās palikt klusumā ar savām domām. Daudzi jaunieši pat guļ ar saviem portatīvajiem datoriem, pleijeriem un mobilajiem telefoniem, bet laiku nosit ar dažādām, pārsvarā negatīvām un bezjēdzīgām, spēlēm, piemēram, stundām ilgi nogalina cilvēku tēlus datorspēlē, dzīvo kaut kādās briesmoņu dominētās fantāzijās. Tātad masu informācijas līdzekļiem ir arī adiktīvs raksturs, t.i., cilvēki paliek atkarīgi no elektroniskiem medijiem. Gluži kā narkomāns ir atkarīgs no kārtējās narkotiku devas. Tikpat adiktīvi (t.i., atkarību veidojoši) ir produkti, kurus šie masu informācijas līdzekļi reklamē. Sevišķi tas attiecināms uz garīgi nenobriedušiem jauniešiem.

Svarīgi saprast, ka masu mēdiju atlasītā informācija nesniedz pilnu pasaules ainu, tai ir kaleidoskopa, haotiska, saraustīta daba. Informācija tiek atlasīta tā, lai dominētu negatīvas ziņas. Šādai atlasei ir konkrēts mērķis: vara vēlas, lai cilvēki neorientētos reālajos pasaules procesos un lai viņi dzīvotu bailēs un neziņā. Cilvēks, kas dzīvo nemitīgās bailēs un spriedzē, pierod domāt ar dzīvnieciskajām jeb rāpuļu smadzenēm, viņa apziņā dominē izdzīvošanas instinkti (barība, sekss, dominēšana pār citiem, atkarība no citu atzinības, cīņas vai bēgšanas instinkts, pārspīlēta ego apziņa). Tādus cilvēkus ir viegli manipulēt. Negatīvais ziņu fons vairo apziņu, ka dzīvojam naidīgā pasaulē, kurā galvenais ir cīņa par izdzīvošanu un savu vietu zem saules.

Par laimi vēl nav īstenojies Dž. Orvela grāmatā „1984” uzburtais apziņas kontroles ideāls, kad „lielais brālis” vēro katru mūsu darbību un pat sejas izteiksmi, un kad cilvēki ne mirkli nespēj atslēgt ekrānu, caur kuru saņem tikai „lielā brāļa” izstrādātas instrukcijas un viņas darbinieku atlasītas un pielāgotas ziņas. Mēs vēl varam izslēgt televizoru, varam atrast alternatīvus informācijas avotus, varam lasīt vērtīgas grāmatas, varam izvēlēties saviem mērķiem atbilstošus domubiedrus, varam rīkot alternatīvas lekcijas, diskusijas un tautskolas, varam internetā atrast pilnīgāku informāciju, varam paši organizēt alternatīvus informācijas kanālus, varam paši rakstīt un labvēlīgos apstākļos pat publicēties, lai mūsu domas izlasītu citi, varam apgūt svešvalodas, kurās pieejama daudz plašāka informācija utt.

Jāsaprot, ka esošos formālos masu informācijas līdzekļus kontrolē tās pašas aprindas, kuras kontrolē mūsu politiskās partijas. Turklāt šie mēdiji ir atkarīgi no ietekmīgu industriju reklāmas, tāpēc principiāli nespēj būt brīvi. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mūsu prese neanalizē procesus, kāpēc nebrīdināja lasītājus par bīstamo banku politiku u.c. Kā, piemēram, laikraksts var rakstīt par veselīgu dzīvesveidu, kas nodrošinātu labu veselību, ja laikraksta pastāvēšana ir atkarīga no farmācijas kompāniju un atkarību izraisošu produktu ražotāju reklāmām? Kā laikraksts vai televīzija var analizēt lielveikalu politiku vai krāpniecisku apdrošināšanas aģentūru darbību, ja tā pastāvēšana ir atkarīga no šo aģentūru dāsnajām reklāmām? Kā informācijas mēdijs var analizēt partiju un grupējumu darbību, ja tam jārēķinās ar ieņēmumiem, kuri nāks līdz ar vēlēšanu reklāmas pasūtījumiem nākamajās vēlēšanās.

Vēl viena neveselīga tendence ir nopietnas analīzes aizstāšana ar izklaidējoša rakstura banalizētiem materiāliem. Nu jau izklaidējošas ir ne vien sporta, slavenību, horoskopu un dažādu izdomātu sensāciju nodaļas, bet arvien vairāk arī ziņu nodaļas. Pat salīdzinoši nopietniem mēdijiem pie „labā stila” pieder katru ziņu miniizlaidumu noslēgt ar kādu joku vai kuriozu, bet katru minikomentāru izrotāt ar tēmu atšķaidošu, tukšu daiļrunību vai šķietami asprātīgu pārgudrību, kurā stils dominē pār saturu. Arī ziņas un komentāri nu kļuvuši par visuresošās izklaides sastāvdaļu. Proti, mēs tiekam turēti par plebejiem, kuru izturēšanās kontrolējama ar nebeidzamu „maize un izpriecas” pasākumu tiražēšanu. Pie šā stila pieder arī nebeidzamie seriāli, laimes spēles u.c. raidījumi, kuri mūs tiecas atraut no dzīves realitātes un mūsu apziņu piesaistīt kaut kādai mākslīgi konstruētai aizspogulijai. Sevišķi kaitīgas ir laimes spēles, jo tās uzbur ilūziju, ka dzīvē iespējams gūt panākumus, neieguldot nekādu reālu un sabiedrībai derīgu darbu. Arī šī joma ir atkarību radoša, un atkarīgs cilvēks noteikti nav brīvs cilvēks.

Prese no informācijas līdzekļa ir pārvērtusies par propagandas līdzekli, kuram turklāt jārūpējas par savu akcionāru peļņu un interesēm. Vairāki masu mēdiji, kuri vārdos pretendē uz Latvijas interešu aizstāvību, patiesībā pārstāv ārvalstu akcionāru intereses. Labs piemērs tam ir zviedru akcionāriem piederējušais kosmopolītiskais laikraksts „Diena”, kurš tiecās agresīvi un tieši ietekmēt Latvijas politiku. Par to 2009. gada 8. jūlija „Neatkarīgajā Rīta avīzē” labi uzrakstījis Bens Latkovskis (skat. rakstu „Pretvalstiskais kurss netiks mainīts”). „Diena” bija arī tas instruments, kas veicināja skandināvu banku invāziju Latvijā.

Taču arī šajā gadījumā vēlos uzsvērt, ka šādi, Latvijai naidīgi informācijas mēdiji nespētu ilgstoši pastāvēt bez pašu Latvijas pilsoņu atbalsta. Nekādi zviedri „Dienu” nefinansētu, ja paši latvieši šo laikrakstu nelasītu un neabonētu. Taču šī nepatīkamā atziņa paver ceļu arī alternatīvai iespējai: ja tie Latvijas pilsoņi, kuri līdz šim ar savu naudu uzturēja Latvijas interesēm neatbilstošus mēdijus, šo naudu izvēlēsies ieguldīt alternatīva informācijas līdzekļa dibināšanā, Latvijā dzims no oligarhiem un reklāmdevējiem neatkarīga prese, kuru varēsim uzskatīt par savējo. Tā varbūt nebūs tik krāsaina, bieza un izklaidējoša (šos uzmanības novēršanas atribūtus finansēja reklāmdevēji), taču būs brīva no reklāmdevēju un akcionāru jūga un pildīs savas preses sākotnējās un vienīgās īstenās funkcijas: informēt, apgaismot, izglītot un iedvesmot.

Ziņas mūsdienās tiek pasniegtas īsā kategorisku apgalvojumu formā, kas izrādās ļoti suģestējošs paņēmiens, taču tas nerada plašāku priekšstatu par notiekošo un notikumu dziļāko zemtekstu. Šādas ziņu lodes tiek gandrīz nemainītā veidā regulāri raidītas katru stundu vai pat pus stundu. Šis no ASV aizgūtais ziņu pasniegšanas veids nerada veselu priekšstatu par pasaulē notiekošo, taču gandrīz kā hipnozes seansā ieraksta zemapziņā ziņu pasūtītājiem vēlamās „patiesības”. Tā ir nevis informācijas sniegšana, bet gan apziņas indoktrinācija, ko tautā dēvē arī par smadzeņu skalošanu.

Latvijā faktiski vairs nav sabiedrisku mēdiju, jo pat valstij piederošie informācijas līdzekļi padarīti atkarīgi no reklāmu devējiem un apzināti nepietiekošā budžeta. Televīzijā nav iespējams noskatīties nevienu pārraidi, lai to vairākkārt nepārtrauktu agresīvu reklāmu pauzes. Intervējamie nevar brīvi izklāstīt savus uzskatus vai sasniegumus, jo tas var tikt kvalificēts kā reklāmas raidījums, par kuru dārgi jāmaksā. Vietējie ražotāji vai raidījumu vadītāji pat nedrīkst minēt konkrēta produkta vai firmas nosaukumu (runa ir par vietējām Latvijas firmām un radošiem indivīdiem), jo arī tas tiks uzskatīts par reklāmu. Tādējādi tiek nodrošināts globālo korporāciju monopols un diktāts mūsu mēdiju telpā. Tieši šīs korporācijas, kā arī Briseles birokrāti, diktē arī raidāmo materiālu izvēli. Līdz ar to gandrīz netiek rādīti pašas Latvijas sasniegumi, ja neskaita padomju perioda Latvijas filmas, kuras nav ierobežotas ar autortiesībām. Briseles un citu starptautisku institūciju noteikumi diktē, cik un kādas filmas vai dziesmas raidāmas mūsu sabiedriskajā televīzijā un radio. Tātad arī preses brīvība ir tikai vēl viena fikcija.

Reklāma ir vēl viena „tradīcija”, kuru esam nekritiski pārņēmuši no Rietumiem un jo īpaši no ASV. Daudzas pasaules valstis ļoti veiksmīgi iztiek bez reklāmas, jo pietiekamu, turklāt objektīvu informāciju par produktiem un pakalpojumiem taču var nodrošināt ar parastiem sludinājumiem un preču katalogiem, kurus publicē tiem paredzētās vietās. Bez tam slava par labu preci vai pakalpojumu ne mazāk ātri izplatās daudz tradicionālākā veidā – no cilvēka uz cilvēku.

Modernā reklāma manipulē cilvēku apziņu un uzbur emocionālas asociācijas, kas cilvēkus mudina iegādāties to, kas viņiem patiesībā nav vajadzīgs, lietot to, kas viņiem pat kaitīgs. Reklāma sadarbībā ar lielveikalu kultu radījusi vienu no plašākajām smagajām atkarībām – šopingu. Reklāma rietumu parauga liberālajās sabiedrībās izpilda informācijas līdzekļu cenzūras funkcijas. Reklāmas aģenti dažādiem līdzekļiem iegūst informāciju par cilvēku privāto dzīvi un to izmanto, lai viņus padarītu atkarīgus. Reklāma faktiski diktē sabiedrības vairākuma dzīves veidu un stilu. Turklāt to veidojot tādu, lai vairotu globālo korporāciju peļņu. Tieši reklāma bija viens no noteicošajiem faktoriem, kas Latvijas sabiedrību pamudināja zaudēt kontroli pār saviem patērēšanas paradumiem un dzīvi, neprātīgi patērēt un nonākt lielos parādos. Reklāma ir melīga, reklāma ir legalizēti meli! Es iesaku no šā cilvēku manipulācijas žanra atbrīvoties pilnīgi, vai vismaz no tā jāatbrīvo valsts un pašvaldību informācijas līdzekļi.

Ja mēs sevi cienām, tad jāprasa godīga, pilnīga un līdzsvarota informācija un jānoraida apziņas manipulācijas elementi informācijas līdzekļos. Kamēr tas netiks panākts, lietderīgi būtu izslēgt televīziju un vairs nepasūtīt reklāmdevēju cenzēto presi.

Tā vai citādi, bet svarīgi ir atkal godā celt gudrību un tos informācijas avotus, kas šādu gudrību veicina. Ja vēlamies izprast Latvijā un pasaulē notiekošos procesus un izvēlēties tiem atbilstošu politiku, jāķeras klāt pie nemitīgas sevis izglītošanas un pilnveidošanas, jāmācās meklēt, analizēt, saprast, domāt ar savu galvu, diskutēt, regulāri pārvērtēt savus vecos uzskatus, paplašināt savu redzes un izpratnes loku. Neļausim sevi pārvērst par papagaiļiem, mēdiju speciālistu iepriekš sagatavotas „gara barības” pasīviem atgremotājiem!

Ja esam svarīgas izvēles priekšā, nav jāaizmirst arī sava dvēsele, veselīga intuīcija, apliecinošs (pozitīvs, uz risinājumiem orientēts) skats uz dzīvi un sirdsapziņa. Katrs cilvēks ir apveltīts ar iekšēju kompasu, kas palīdz orientēties dzīvē un pareizi izvēlēties. Ja vien mēs sevī ieklausāmies.

Finanses un bankas

Skolās māca, ka finanses un bankas ir ekonomikas asinsrite. Klasiskā ekonomikā tas tā patiešām ir un ideāli tā jābūt. Turklāt bankas tādā sistēmā ir pakārtotas reālajai ekonomikai jeb to apkalpo. Taču līdz ar pasaules globalizēšanu un patērētāju sabiedrības kultivēšanu bankas un visa finanšu joma ir no reālās ekonomikas pilnīgi atrāvusies un uzsākusi patstāvīgu dzīvi. Tā kā valdības atteikušās no finanšu jomas regulēšanas un atbrīvojušas no nodokļiem spekulatīvus darījumus, nauda sāk plūst tur, kur iespējama lielāka peļņa, proti, uz vērtspapīru, valūtu, nekustāmo īpašumu un citu aktīvu spekulācijām, kriminālām jomām, kariem.

Īsāk sakot – ar naudu taisa naudu, apejot ražošanas ciklu. Ražošana vairs nav iespējama bez kreditēšanas un akciju pakļaušanas riskantām biržu spekulācijām, kas sadārdzina visus procesus. Akciju īpašnieki peļņas nolūkā cenšas ietaupīt uz strādnieku algu, sociālo garantiju, nodokļu un dabas rēķina. Sabiedrība no tā aizvien polarizējas, radot bezdibeni starp dažiem bagātniekiem un beztiesisku nabagu vairākumu. Procesam turpinoties, vidusšķira izzudīs pavisam. Acīmredzams banku mērķis ir iejaukties visās dzīves jomās un savus klientus padarīt pilnīgi atkarīgus. Uz peļņu orientēto banku ideāls ir panākt stāvokli, kad katram cilvēkam paliek tikai plikai izdzīvošanai nepieciešamie līdzekļi, bet pārējais tiek pārskaitīts bankām procentu, kredītu un citu saistību atmaksāšanai. Un tas jau ir feodālisms un totāla banku kontrole.

Dažām lielām bankām Rietumu attīstības vēsturē arī agrāk bijusi pārmērīga ietekme uz valdību politiku, taču tikai kopš 1980. gadiem pirmo reizi vēsturē izveidojies stāvoklis, kad nevis valdības regulē banku sistēmu, bet gan vadošās bankas regulē valdības. Taču šis stāvoklis nav neatgriezenisks.

Latvija nav liela, bet kāpēc tajā tik daudz banku?

Jo vairāk banku, jo vairāk sadārdzinās kreditēšana, jo katrai bankai taču jāalgo savs darbinieku un speciālistu aparāts. Bez tam banku asā konkurence veicina veselīgu kreditēšanas standartu neievērošanu un līdz ar to sliktu kredītu izsniegšanu un tirgus aktīvu uzpūšanu. Vēl bīstamāk, ja valsts bankām ļauj izsniegt kredītus ārvalstu valūtā, kamēr kredīta ņēmēji algas pelna latos. No tā visa sanāk tas, kas mums ir sanācis.

Un vēl traģiskāk, ja šo daudzo banku akcionāri ir ārzemnieki, kuri banku peļņu (kas nav maza) no Latvijas izved. Turklāt šiem ārzemniekiem neinteresē mūsu ražošana, mūsu valsts attīstība, mūsu sociālās problēmas, jo viņi dzīvo tālu, bet darbu viņiem dara vietējie klerki – mūsu pašu bāleliņi.

Tā kā tieši caur ārvalstu bankām esam iekļuvuši „dižķibelē” („Parex” arī spekulēja ar ārvalstu sindicētajiem kredītiem) un valdība neko nav gatava mainīt, tad to itin viegli varam darīt mēs paši.

Par laimi, Latvijā vēl darbojas viena cienījama mūsu valsts banka. Tā ir Hipotēku un zemes banka. Hipotēku banka veic gan parastas komercbankas funkcijas, gan ir gatava uzņemties attīstības bankas funkcijas, t.i., veicinoši kreditēt tieši mūsu ražotājus un infrastruktūru. Tai ir pietiekami labi starptautiskie sakari un filiāļu tīkls visos Latvijas rajonos. Ja būs vajadzība un Latvijas pilsoņu atbalsts, tīklu var paplašināt līdz katrai apdzīvotai vietai. Vēl viena Hipotēku bankas priekšrocība ir tā, ka tai, kā valsts bankai, maksimālā peļņa nav noteicošais darbības mērķis. Valsts caur savu banku var brīvi veicināt dažādus attīstības projektus, nosakot pazeminātu vai subsidētu procentu likmi vai pat vispār prioritāros projektos atteikties no peļņas procentiem.

Hipotēku banka līdz šim bijusi vienīgā, kura jau ieguldījusi nozīmīgus līdzekļus Latvijas tautsaimniecībā, infrastruktūrā un nacionālās uzņēmējdarbības veicināšanā. Ja šis ieguldījums šķiet nepietiekams, tad tikai tāpēc, ka bankai nav bijis vairāk kapitāla, jo lielāko vietējā kapitāla daļu ir piesaistījušas ārvalstu bankas, kuras nav ieinteresētas Latvijas attīstībā.

Ko mēs šajos apstākļos varam darīt? – Ieguldīt savā rīcībā esošo kapitālu tur, kur tas darbosies mūsu labā.

Tas nozīmē, ka katra saprātīga un patriotiska pilsoņa pienākums būtu pārtraukt sadarbību ar ārvalstu banku filiālēm. Proti, slēgt savus kontus ārvalstu bankās un atvērt kontus tuvākajā Hipotēku bankas filiālē, caur kuru turpmāk veikt visus savus darījumus. Ja darbavieta vai cita aģentūra līdzekļus mums līdz šim pārskaitījusi caur ārvalstu banku, mums jāuzraksta iesniegums, lai turpmāk šos līdzekļus pārskaita uz mūsu kontu Hipotēku bankā. Tas pats attiecināms arī uz mūsu pensiju fondiem, termiņa noguldījumiem un citiem uzkrājumiem. Turklāt būtu vēlams panākt likuma pieņemšanu, kurš noteiktu, ka šie līdzekļi ieguldāmi Latvijas tautsaimniecībā atbilstoši esošajām valsts attīstības prioritātēm.

Otrkārt, jāsāk koordinētas sabiedriska spiediena akcijas, kuru mērķis ir pārliecināt mūsu vietējās pašvaldības, pašvaldību iestādes, valsts iestādes, komunālās iestādes un arī privātos uzņēmumus, lai arī tie slēdz savus kontus ārvalstu bankās un atver tos Hipotēku bankā.

Jā, arī Hipotēku banka par saviem pakalpojumiem ņems zināmu samaksu, kas nepieciešama bankas uzturēšanai un attīstībai, kā arī bankas darbinieku algošanai, taču tad šie mūsu līdzekļi neaizplūdīs no Latvijas, bet gan tiks ieguldīti mūsu tautsaimniecībā, t.i., bagātinās mūs pašus. Hipotēku bankas iespējas pieaugs vairākkārt, paverot iespējas finansēt aizvien nozīmīgākus attīstības projektus.

Tas pats attiecināms uz apdrošināšanas jomu. Dažādām indivīdu un iestāžu apdrošināšanām jāizvēlas tāda aģentūra, kuras kapitāls pieder Latvijas pilsoņiem vai Latvijas valstij. Tā kā Latvija nav liela valsts, ideālā variantā jāatbalsta vienas, visu teritoriju aptverošas apdrošināšanas aģentūras izveide. Ar likumu jāierobežo šīs aģentūras peļņas procents. Rezultāts būs tāds, ka tas ļaus būtiski samazināt apdrošināšanas iemaksas, standartizēt un atvieglot apdrošināšanas izmaksāšanas procedūru. Un arī apdrošināšanas jomā gūtā peļņa ieguldāma Latvijas tautsaimniecībā.

Taisnība tiem, kuri iebildīs, ka nav prātīgi visas olas likt vienā grozā. Ir arī cilvēki, kuri principiāli neuzticas bankām, kā arī bažīsies, vai vienas bankas monopols netiks izmantots pret sabiedrības interesēm.

Šādi apsvērumi ir saprotami un pamatoti. Tāpēc jāizmanto arī alternatīvas iespējas, kuras tāpat mums sniegs bankām raksturīgus pakalpojumus. Vispirms jau tādu iespēju sniedz pašu pilsoņu veidota kredītkooperācija jeb krājaizdevu sabiedrības. Katras apdzīvotas vietas, katras profesijas vai kopienas locekļi var dibināt savus kredītkooperatīvus, krājaizdevu sabiedrības vai pašpalīdzības kases. Kooperācija iespējama un vēlama arī apdrošināšanas jomā. Kapitālu šādos kooperatīvos var ieguldīt arī vietējās pašvaldības un vispārējā attīstībā ieinteresēti uzņēmumi.

Kooperatīvu priekšrocības ir šādas:

· kooperatīviem ir demokrātiska pārvalde (katram loceklim ir balss tiesības ar kooperatīva politiku saistītos lēmumos);

· kooperatīva mērķis ir nevis maksimāla peļņa, bet gan visu tā biedru labklājība un iespēju palielināšana;

· kooperatīvs ir tuvāks tā pakalpojumu saņēmējiem, to dibina savstarpēji pazīstami cilvēki, kuri apzinājušies kooperācijas priekšrocības un savu sadarbību nolēmuši balstīt uz savstarpēju uzticību;

· vietējo kooperatīvu iespējas pieaug, ja tie nolemj apvienoties reģionālās un/vai valsts mēroga apvienībās;

· kooperatīviem raksturīga izglītojoša darbība: tie izglīto gan savus biedrus, gan sabiedrību kopumā.

Vairāk par kooperāciju lasiet manās grāmatās: 2004. gadā izdotajā „Kooperācijas attīstība Latvijā un pasaulē” un 2004. gadā izdotajā „Krājaizdevu sabiedrību ceļvedis”. Praksē kredītkooperācijas iesākumus var vērot vairākās Vidzemes pašvaldībās.

Iespējami arī citi naudas apriti atvieglojoši pasākumi: pašvaldības un lieli uzņēmumi var veidot savus norēķinu centrus, var dibināt krājkases, pasta krājkases, nozaru bankas u.c. Galvenais šādas darbības mērķis ir panākt, lai krējumu no mūsu finansiālajām transakcijām nenosmeļ ārvalstu bankas un lai mūsu kapitāls kalpotu Latvijas attīstībai.

Ja šādu akciju atbalstīs pietiekami liels mūsu pilsoņu un iestāžu skaits, ārvalstu bankas pašas brīvprātīgi atstās Latviju un mēs būsim atguvuši kontroli pār savu finanšu jomu. Bankas ir ārkārtīgi spēcīgs attīstības instruments, un muļķīgi to atdot pelņas kāriem ārvalstu akcionāriem, kuriem mūsu attīstība nerūp. Ņemsim šo instrumentu paši savās rokās un prasmīgi veidosim savu nākotni! Neviens cits to mūsu vietā nedarīs.

„Stiprais” lats

Sava nacionālā valūta ir vēl viens spēcīgs attīstības instruments, ja vien to prasmīgi lieto. Sava valūta ir viena no valsts suverenitātes pazīmēm. Suverenai valstij ir tiesības un pienākums pašai emitēt savu valūtu, pasludināt to par vienīgo maksāšanas līdzekli valsts teritorijā un noteikt valūtas politiku atbilstoši valsts attīstības prioritātēm un tās pilsoņu vajadzībām.

Ņemot to vērā, noteikti jāatsakās no eiro ieviešanas nodoma. Pildot eiro ieviešanas noteikumus un uzturot mums neizdevīgo lata apmaiņas kursu, Latvijas valsts jau ir nesusi milzīgus, bet pilnīgi veltīgus upurus. Tas ir viens no galvenajiem patreizējā sabrukuma cēloņiem. Beidzot jāpieliek šim neprātam punkts!

Ar valūtas emitēšanu un regulēšanu parasti nodarbojas valsts nacionālā banka vai valsts kase. Diemžēl Latvija 1991. gadā pieņēma no Lielbritānijas aizgūto centrālās bankas modeli, pēc kura Latvijas Banka nav pakļauta ne mūsu parlamentam, ne Latvijas valdībai. Tāpēc Latvijas Bankas politiku vairāk ietekmē starptautiskie finanšu centri. Līdz ar to šī banka visā savā pastāvēšanas vēsturē faktiski ir darbojusies pret Latvijas interesēm. Lai Latvijas Banka kalpotu Latvijas interesēm, tā vispirms būtu jānacionalizē.

Jau kopš lata ieviešanas LB ierēdņi (sākot ar E. Repši) to dēvējuši par „stabilu un stipru” valūtu. Tie izrādījušies tādi paši meli kā viss, kas nācis no Repšes.

Vispirms jau jāšķir lata iekšējā pirktspēja (cik preču un pakalpojumu par latu var nopirkt Latvijas tirgū) un lata apmaiņas kurss pret citām pasaules valūtām. Lata iekšējā pirktspēja ir nemitīgi dilusi saistībā ar inflāciju. Līdz ar to lata stabilitāte ir tikai iedomāta fikcija.

Lats nav brīvi konvertējama valūta, kura vērtība brīvi svārstās atbilstoši valsts tautsaimniecības konjunktūrai. Lata apmaiņas kursu katru dienu izsludina LB, balstoties uz pārmaiņām vairāku ietekmīgu valūtu grozā (t.s. SDR). Vien pēdējos gados lata apmaiņas kurss ir piesaistīts ES valūtas eiro svārstībām. Abos variantos šis kurss patiešām bijis salīdzinoši augsts, taču tas noteikts neatkarīgi no valsts tautsaimniecības devuma vai tās interesēm.

Teorētiski augsts lata apmaiņas kurss palētina preču importu. Tā arī vienīgā iedomātā „stiprā” lata priekšrocība. Bet vai tā patiešām bijusi priekšrocība?

Kaut kādā šaurā nozīmē – jā. Piemēram, apmainot latu pret dolāriem, mūsu tūristi un mazumtirgotāji var lētāk iepirkties tajās valstīs, kuru vietējā valūta ir „vājāka”. Līdz ar to daļa mūsu pilsoņu ir lētāk iepirkušies, piemēram, Lietuvā vai Polijā, lai pēc tam šīs preces dārgāk pārdotu Latvijā. Tas šiem pilsoņiem ļāvis kaut ko reāli nopelnīt, lai gan citiem vārdiem to sauc par spekulāciju, un tā nav uzskatāma par produktīvu, visai valstij labumu nesošu darbību. Gluži otrādi – legāli vai kontrabandas ceļā ievedot Latvijā importa produkciju, ir cietuši mūsu pašu ražotāji, darbu zaudējuši daudzi Latvijas pilsoņi.

Nepārprotiet, es neesmu pret preču importu, jo Latvija sev nevar saražot visu un daudz kas mums patiešām jāimportē. Taču valdības un Latvijas Bankas pienākums būtu veicināt veselīgu līdzsvaru starp importu un eksportu, proti, būtu jārūpējas, lai imports nepārsniegtu eksportu. Pretējā gadījumā valsts dzīvo uz parāda, kā tas realitātē visus šos gadus arī bijis.

Tātad stiprs lats visus šos gadus ir veicinājis nesamērīgi lielu importu un kontrabandu, bet iznīcinājis mūsu pašu nacionālo ražošanu, iznīcinājis mūsu darbavietas un mazinājis nodokļu ieņēmumus budžetā. Stiprā lata vienīgā teorētiskā priekšrocība arī lielā mērā izrādījusies iluzora, jo importētās preces mūsu veikalos tomēr ir dārgākas nekā tās pašas preces valstīs ar zemāku valūtas kursu, t.i., to pašu importa preci Lietuvā, Igaunijā vai Baltkrievijā var nopirkt daudz lētāk. Tas noticis galvenokārt triju iemeslu dēļ: 1) mūsu tirgotāji preci iegādājas no garas starpnieku ķēdes, kuri paši pelnījuši par savu starpniecību; 2) mūsu tirgotāji precēm uzlikuši nesamērīgi lielu tirdzniecības uzcenojumu; 3) mūsu tirgotāji un starpnieki preces pirkuši uz kredīta, kas būtiski sadārdzina preces galīgo cenu. Tas attiecināms arī uz tādām precēm kā degvielas un energoresursu imports. Piemēram, lai gan pasaules tirgos naftas produktu cenas kritušās, Latvijas uzņēmumos degvielas un gāzes cenas šīs svārstības neatspoguļo. Var piebilst, ka šāda cenu politika saistāma arī ar politisku korupciju.

Teikšu īsi: lai atdzīvinātu Latvijas ražošanu, radītu jaunas darbavietas un vairotu nodokļu ieņēmumus, lata apmaiņas kurss ir būtiski jāpazemina, t.i., lats ir jādevalvē līdz līmenim, kas atspoguļo mūsu tautsaimniecības realitātes un intereses.

Latvijas sabiedrībai iedvestas iracionālas bailes no vārdiņa „devalvācija”. Patiesībā „velns nav tik melns kā to mālē”. Teorētiski pēc devalvācijas jāpieaug importa cenām mūsu veikalos, taču praktiski to var novērst vai arī panākt, ka cenas pieaug pavisam nedaudz. Lai to panāktu, ar likumu jāierobežo tirdzniecības uzcenojums un jānovērš politiskā korupcija, kas ļauj no importa baroties veselai starpnieku armijai. Bez tam cenas ir atkarīgas arī no nodokļu politikas.

Patiešām atzīstama problēma ir to kredītu atmaksāšana, kas paņemta ārvalstu valūtās: ASV dolāros, eiro u.c. Taču arī to suverēna valsts var novērst.

Tā kā arī ārvalstu bankām ir jāuzņemas sava atbildības daļa par tirgus uzpūšanu un savu agresīvo patēriņa kredītu ekspansijas politiku, nepieciešama tikai patriotiska un enerģiska mūsu valdības rīcība savu pilsoņu, nevis ārvalstu spekulantu, labā. Šādu valsts politiku no savas valdības varam pieprasīt mēs, rīkojot plašas protesta akcijas, uz konkrētiem mērķiem virzītas demonstrācijas, piketus, iesniedzot valdībai konkrētas prasības un panākot šo prasību izpildi.

Pirmkārt, valdība var pasludināt kredītu atmaksāšanas moratoriju uz krīzes pārvarēšanas laiku, kā arī aizliegt bankām uz šo laiku konfiscēt ieķīlātos pilsoņu īpašumus. Otrkārt, valdība var pieņemt lēmumu ārvalstu valūtās ņemtos kredītus konvertēt uz kredītiem latos. Treškārt, valdība var uzsākt sarunas ar starptautiskajiem kreditoriem par viņu atbildību un viņu saistībām parādu krīzes pārvarēšanā. Jāpieprasa kredīta saistību pārskatīšanu, jo patlaban esošie kredīti vienkārši nav samaksājami. Ārvalstu kreditoriem jāpiedāvā samierināties ar mazāku guvumu. Daudzi kredīti vienkārši ir jānoraksta. Pretēja alternatīva ir zaudēt visu.

Visbeidzot valdībai ir jādevalvē lats un jāiniciē konkrēti attīstības projekti, kuru mērķis ir lielā mērā aizvietot līdzšinējo importu, radīt daudz jaunu darbavietu, palielināt budžeta ieņēmumus. Jāveic arī plašas nodokļu politikas un valsts atbalsta politikas reformas, kuras būtu izdevīgas vietējiem ražotājiem. Piemēram, jāsamazina nodokļu slogs vietējiem ražotājiem, taču vienlaikus jānodrošina, lai nodokļi patiešām tiktu iekasēti. Par izvairīšanos no nodokļiem paredzami un īstenojami patiešām bargi sodi.

Ar nodokļiem jāapgrūtina spekulācijas, parazitēšana un izšķērdība, nevis valsts attīstībai nepieciešamā produktīvā darbība. Turklāt valstij jākļūst par galveno attīstības projektu finansētāju. Līdzekļi attīstībai nav vis jāaizņemas starptautiskajā tirgū, bet gan jāemitē pašiem. Nepieciešamiem attīstības projektiem emitētā nauda nerada inflāciju. To var veikt, izmantojot tās attīstības bankas funkcijas, kuras jau gatava uzņemties valstij piederošā Hipotēku un zemes banka. Bez tam valstij dažādiem līdzekļiem (izglītošana, nodokļu politika u.c.) jāveicina tieši attīstības, nevis patēriņa kredīti. Jo patēriņa kredīti preces un pakalpojumus nesamērīgi sadārdzina un veicina tuvredzīgu „dzīvošanu pāri saviem līdzekļiem” politiku. Turpretī attīstības kredīti palielina mūsu iespējas un dzīvi padara lētāku.

Visbeidzot, jāapsver, vai nebūtu prātīgi izsludināt vispārēju līdz konkrētam datumam un konkrētās jomās ņemto kredītu norakstīšanu (parādu atlaišana, parādu piedošana). Tā ir veca un derīga Rietumu civilizācijas tradīcija, kura pēdējā laikā diemžēl aizmirsusies. Šāds akts būtiski samazinātu neskaitāmas izmaksas, tarifus un pakalpojumus cenas. Jo viens no galvenajiem nesamērīgi augsto cenu iemesliem ir tas, ka pakalpojumu sniedzēji ir iestiguši kredītu parādos, kurus nu cenšas atmaksāt, sadārdzinot savus pakalpojumus un preces.

Valsts budžets

Valsts budžets ir vēl viens ārkārtīgi svarīgs valsts politikas instruments. Valsts budžets faktiski nosaka valsts virzību – tās uzplauksmi vai lejupslīdi.

Visus Latvijas otrās republikas pastāvēšanas gadus ir sludināta radikāla valsts budžeta izdevumu samazināšana. Ja tās mērķis būtu saprātīgs taupīgums un izšķērdības novēršana, tad šādu politiku varētu atbalstīt. Taču patiesais budžeta samazināšanas mērķis ir bijis starptautisko konsultantu, korumpētu ierēdņu un dažādu tirgus fundamentālistu diktētā atbalsta liegšana valsts attīstībai svarīgām nozarēm un visu dzīves jomu nonākšana atkarībā no ārvalstu kreditoriem. Tieši ar to izskaidrojams hroniskais līdzekļu trūkums tieši svarīgākajām nozarēm: izglītībai, veselības aprūpei, zinātnei, infrastruktūras uzlabošanai, lauksaimniecības atbalstam, taisnīgu algu izmaksai, sociālām vajadzībām utt. Taču vienlaikus vērojama bezdievīga izšķērdība: luksus automobiļi, mākslīgi sadārdzināti projekti (kā Dienvidu tilts u.c.), greznas villas, dārgi ierēdņu komandējumi, greznas svinībās, nepelnītas privilēģijas. Līdz ar to Latvijā veidojas feodāla kārtu sabiedrība, vairojas bezdarbs un nabadzība, plaukst parazītisms.

Filozofiski orientēšanās uz budžeta samazināšanu liecina par uz trūkuma principu orientētas psiholoģijas dominēšanu. Stāsts ir par pīrāgu, kura visiem nepietiks. Vai par deķīti, kura visiem nepietiks, tāpēc katrs dažādiem līdzekļiem šo nepietiekamo patvērumu cenšas pārvilkt uz savu pusi. Lai vienam iedotu, citiem ir jāatņem utt.

Tā ir pašierobežojoša, negatīva filozofija, kas ved uz pašas sludināto trūkumu, visu karu pret visiem un disharmoniju. Daudz auglīgāk būtu domāt nevis par to, kā nogriezt budžeta izdevumus, bet gan – kā palielināt budžeta ieņēmumus un līdz ar to arī izdevumus. Tā būtu pārpilnības un neierobežotas attīstības filozofija.

Un patiešām – Latvijā ir tik daudz nolaistu vietu, nebūšanu, trūkumu, neizmantotu vai nelietderīgi izmantotu resursu, tik daudz neizmantotu uzlabošanas iespēju un vienlaikus tik daudz cilvēku, kuri palikuši bez darba vai spiesti samierināties ar nevērtīgu darbu un mazu algu, ka jāvaicā – kāpēc gan to visu nelikt lietā visiem par labu un Latvijai par slavu?

Patlaban notiekošā budžeta graizīšanas scenārija cēloņus es redzu tā.

Budžeta samazināšanas tendence un filozofija pastāvēja jau kopš 1991. gada, un tās galvenais iemesls bija tas, ka Latvija ražo mazāk nekā patērē. Pat ja nebūtu citu negatīvu faktoru, mēs galu galā nonāktu līdz sabrukumam.

Taču pagājšgad nobrieda spekulāciju uzpūstā globālā parādu burbuļa plīšana. Rietumu starptautisko banku vadība saprata, ka viņu uzburtais kāršu namiņš tūlīt sabruks, tāpēc kredītu plūsmu strauji apturēja un sāka plānot, kā no iznīcināto ekonomiku drupām pēc iespējas ātrāk izvilkt savu iecerēto, bet nu apdraudēto peļņu. Banku karteļa vadība labi apzinājās divas lietas: 1) visi parādi nav atgūstami, jo ieķīlātās vērtības bija spekulatīvi uzpūstas; 2) suverenām valstīm ir tiesības no tādiem parādiem atteikties. Tāpēc mērķis bija izvilkt maksimāli iespējamo parādu apjomu un to darīt ātri, kamēr parādu jūgā nonākušās sabiedrības neatjēdzas, ka tās tiek pilnīgi izģērbtas, un neapjauš, ka tām šādi parādi nemaz nav jāmaksā. Tiklīdz sabiedrība sapratīs savu traģisko stāvokli un tā patiesos cēloņus, tā taču var pieprasīt savai valdībai aizstāvību, ko var sniegt suverēna valsts. Banku kartelim šajā laupīšanas operācijā bija tikai viens sabiedrotais: upurvalstu korumpētās valdības.

Viens no lielākajiem parādniekiem Latvijā bija privātā banka „Parex”, kura spekulēja, izmantojot uz kredīta paņemtos naudas līdzekļus. „Parex” globālajā arēnā bija zemākas kategorijas spēlmanis, tāpēc principā upurējams, tomēr kartelis nevēlējās atteikties no „Parex” parādiem. Lai to panāktu, kartelim caur Latvijas Banku izdevās pārliecināt Latvijas valdību, lai tā uzņemas „Parex” parādus, t.i., lai tos pārliek uz Latvijas nodokļu maksātāju pleciem. Tā tas arī notika.

Rezultātā Latvijas valdība, pamatojoties uz slepenībā noslēgto vienošanos, pirmajos mēnešos no budžeta „Parex” parādu nomaksā iepludināja apmēram 1,2 miljardus latu un garantēja arī atlikušo „Parex” parādu atmaksu.

Tā kā bija noplakusi kredītu straume un liels budžeta apjoms bija novirzīts „Parex” parādu segšanai, radās milzīgs budžeta caurums, kuru valdība nolēma aizpildīt divos veidos: 1) nežēlīgi samazinot budžeta izdevumus; 2) pilnīgu budžeta sabrukumu novēršot, aizņemoties no SVF un EK. Kā arī apņemoties strikti pildīt tos smagos noteikumus, kurus kredīta izsniegšanai izvirzīja SVF un EK.

Tātad „Parex” parādu uzņemšanās bija pirmais galvenais iemesls budžeta izdevumu pirmajai samazināšanai un nodokļu palielināšanai, kuru veica Godmaņa valdība. Un ir tikai likumsakarīgi, ka pirmā budžeta izdevumu samazināšana kalpoja par iemeslu budžeta ieņēmumu noplakšanai. Līdz ar to bija nepieciešama otrā budžeta samazināšana, kuru veica jau Dombrovska valdība. Taču arī tā neko neatrisināja, jo samazinātie izdevumi vēl vairāk samazinās arī nākamos ieņēmumus. Tāpēc drīz vien būs nepieciešama jau trešā budžeta samazināšana. Un pēc tam – ceturtā, piektā, sestā, un tā līdz absolūtai nullei. Jo darbojas lejupvedoša samazināšanas spirāle, kas prasa arvien jaunus un vēl lielākus upurus. Notiek mērķtiecīga Latvijas tautsaimniecības nožņaugšana, nerēķinoties ar sekām.

Sajūtot Latvijas valdības padevību, starptautiskās institūcijas savas prasības tikai uzskrūvē. Spiež uz maksimālo, kamēr vien no Latvijas ekonomikas līķa var ko izspiest. Patiesībā nekādi SVF un EK kredīti Latvijā nemaz nenonāk, jo tie tiek uzreiz pārskaitīti starptautiskajiem kreditoriem. Latvijā tiek slēgtas slimnīcas, skolas, slimnīcās tiek atceltas operācijas, bērniem tiek atņemti pabalsti, pensionāriem pensijas, cilvēki tiek atlaisti no darba, algas tiek nogrieztas, nodokļi tiek uzskrūvēti, uzņēmēji tiek dzīti bankrotā, arvien lielāka Latvijas pilsoņu daļa kļūst lieka, atstāta badam un nāvei, cilvēkiem tiek atņemti īpašumi utt. Un viss tas tikai tāpēc, lai būtu nauda, kuru pieprasa starptautiskie spekulanti. Citiem vārdiem to sauc par genocīdu.

Amatpersonu kuslie apgalvojumi, ka šāda politika kaut kādā brīnumainā kārtā atveseļos ekonomiku, ir salti meli, jo ir pretrunā ekonomikas attīstības likumiem. Lai atveseļotu ekonomiku, jādara tieši pretējais: jāpalielina budžeta izdevumi, jāiegulda reālajā ekonomikā, jāsamazina nodokļu slogs, jārada jaunas darbavietas, jāaizsargā iekšējais tirgus (lai dotu iespējas vietējiem ražotājiem), jāstimulē patēriņš, jālikvidē tie birokrātiskie sastrēgumi, kas traucē normālai naudas un vērtību apritei. Taču nekas tāds netiek darīts.

Var piekrist, ka nepieciešami līdzekļu ietaupījumi, taču tikai tajās jomās, kas neaizspiež elpu reālās ekonomikas procesiem. Otrkārt, nedrīkst pieļaut tādu jomu nožņaugšanu, bez kurām cilvēki nevar izdzīvot; nedrīkst vairot bezdarbnieku armiju, jo bezdarbnieki no balsta pārvēršas par papildus slogu. Var, piemēram, samazināt tautsaimniecībai mazsvarīgu ierēdņu skaitu vai likvidēt liekas aģentūras, taču tikai ar noteikumu, ka šie cilvēki tiks nodarbināti citos sabiedrībai derīgos darbos.

Krīzes pārvarēšana nav „bizness kā parasti”, krīzes pārvarēšana prasa ārkārtas pasākumus, jaunas pieejas, jaunu, radošu domāšanu, nederīgu stereotipu un ideoloģisku dogmu atmešanu.

Lai budžets būtu attīstību sekmējošs, pirms tā sastādīšanas jāizvēlas budžeta mērķis. Budžeta mērķis nevar būt abstrakta makroekonomiska stabilitāte, jo ideāla makroekonomiskā stabilitāte ir tikai kapos starp apbedītajiem. Budžeta mērķis nevar būt arī SVF noteikumu pildīšana, jo tas ir mūsu valsts budžets, un Latvija nav kāda SVF struktūrvienība, ar kuru šis fonds var izrīkoties pēc patikas. Latvija ir suverēna, demokrātiska valsts, kurā vara pieder Latvijas tautai. Un mums nav saistoši ārvalstu spekulantu zaudējumi. Jo tad jau, balstoties uz šādu precedentu, katrs kazino spēlmanis pieprasīs viņa zaudējumus segt no valsts budžeta!

Latvijas valsts pienākums ir gādāt par tās pilsoņu labklājību, nevis par dažādu spekulantu un afēristu peļņu.

Es budžetam piedāvāju šādus mērķus.

Budžeta minimālais mērķis ir nodrošināt katra Latvijas iedzīvotāja pamatvajadzības un pamattiesības: tiesības uz dzīvību, veselību, pajumti, pārtiku, izglītību, sabiedrībai derīgu darbu un taisnīgu atalgojumu. Optimālais budžeta mērķis ir visās šajās un citās jomās nodrošināt nemitīgu uzlabojumu, izaugsmi un attīstību. Savukārt krīzes pārvarēšanas budžeta mērķis ir maksimāli ātra nosaukto pamatvajadzību nodrošināšana. Budžeta veidošanas filozofija ir maksimāli ātri panākt stāvokli, kad Latvija savām vajadzībām saražo vairāk nekā patērē, t.i., kļūst par saimnieciski neatkarīgu valsti.

Kā būtiski palielināt budžeta ieņēmumus, ņemot vērā, ka krīzes pārvarēšana prasa ārkārtas pasākumus?

1. Latvija ir iestājusies gandrīz visās starptautiskās organizācijās, kurām mēs maksājam dalības naudu valūtā, bet no kurām lielākoties Latvijai nav nekādas atdeves vai labuma. Vienlaikus Latvijai trūkst diplomātisku un tirdzniecības pārstāvju, kuri starptautiskā mērogā rūpētos par Latvijas interesēm. Tātad jāizvērtē, kuras organizācijas mums patiešām nepieciešamas un jānodrošina, lai mūsu cilvēkiem šajās organizācijās būtu konkrēti mērķi, kas visefektīvāk nodrošinātu Latvijas intereses. No pārējām organizācijām vienkārši jāizstājas, līdz ar to ietaupot daudz naudas. Pirmām kārtām jau jāizstājas no Starptautiskā Valūtas fonda, Pasaules Bankas un Starptautiskās Tirdzniecības organizācijas, kas ir globālie koloniālisma instrumenti, kuru darbība ir vērsta uz Latvijas neatkarības un saimnieciskās patstāvības novājināšanu.

2. Gandrīz visas Latvijas ienesīgākajās jomās un nozarēs saimnieko ārzonās reģistrētas firmas, kuras izmanto Latvijas resursus, taču nemaksā Latvijai nodokļus. Šādām firmām valsts var piedāvāt divas alternatīvas: 1) reģistrēties Latvijā un maksāt nodokļus valsts budžetā (par nodokļu apjomu var saprātīgi vienoties); 2) visas šādas ārzonu firmas nacionalizēt. Tāpat jāievieš kārtība Latvijas dabas resursu saimniecībā. Piemēram, kāpēc milzīgas Latvijas mežu platības ir uz nenoteiktu laiku iznomātas ārzemju firmām? Vai mums pašiem nav jābūt savu resursu saimniekiem?

3. Jāpārtrauc prakse, kad lieli valsts uzņēmumi, piemēram, „Latvijas dzelzceļš” un „Latvenergo”, ir sadalīti daudzos meitas uzņēmumos, kuriem katram sava dārga administrācija, grāmatvedība, un kuri ienesīgākos darbus uzticējuši dažādām privātām firmām, kurās „savi cilvēki” gūst nepamatotu peļņu uz visas sabiedrības rēķina, piemēram, izredzēti mazo elektrostaciju īpašnieki, kuri par savu neefektīvo devumu iekasē privileģētus tarifus. Tas nesamērīgi sadārdzina šo uzņēmumu pakalpojumus, paralizē šo jomu darbu (piemēram, vienam pieder tīkli, otram augstsprieguma tīkli, trešam elektrostacijas, ceturtam apakšstacijas un transformatori, un tad nu viens no otra iekasē naudu par pakalpojumiem) un veicina korupciju un „draugu kapitālismu”. Tādiem uzņēmumiem kā Latvijas dzelzceļš, Latvenergo un sakaru tīkli ir jābūt kā vienotām, efektīvi pārvaldītām sistēmām, kas sniedz visu pakalpojumu kopumu un pilnīgi atbild par darba galarezultātiem, un kurām pilnīgs monopols un valsts uzraudzība visā Latvijas teritorijā. Ieguvums būs lētāki pakalpojumu tarifi visiem, arī mūsu ražotājiem.

4. Līdzīgi arī citās jomās jāpārtrauc mākslīgi radītā sadrumstalotība un birokrātiskie ierobežojumi, uz kuru rēķina nepamatotu pelņu gūst privāti un arī ārvalstu uzņēmumi. Piemēram, kāpēc skolām, internātiem, armijai un citām līdzīgām iestādēm nevar būt savas saimniecības, savas virtuves, pašu brīvi izvēlēti apgādātāji, pat savas ražotnes un dzīvokļu fonds? Līdz ar to šīs iestādes daļēji sevi aprūpētu pašas (mazinātos izdevumi), atbalstītu vietējos zemniekus (iepērkot bez starpniekiem viņu produkciju), bet skolniekiem un karavīriem tiktu vērtīga praktiskās dzīves pieredze, augtu viņu pašapziņa un gatavība patstāvīgai dzīvei. Kad es dienēju padomju armijā, es pats līdz ar citiem mizoju kartupeļus, baroju cūkas, remontēju kazarmas, uzturēju telpās kārtību, mazgāju savu formas tērpu utt. Man nebija vajadzīgi ne algoti apkopēji, ne algoti virtuves strādnieki, ne algoti oficianti ēdnīcā. Un es par šo pieredzi esmu dziļi pateicīgs. Tā ir mans ieguvums, kas noder visam mūžam. Kāpēc līdzīgu pieeju neizmantot tagad, krīzes pārvarēšanai?

5. Latvija ir iesaistījusies netaisnīgos koloniālisma karos. Vai mums nepieciešami ienaidnieki? – Nē! Tāpēc nekavējoties jāatsauc mājās visi mūsu karavīri, instruktori un „neredzamās frontes” dalībnieki. Tā kā NATO vairs nepilda savas sākotnējās kolektīvās aizsardzības funkcijas, arī no šīs organizācijas jāizstājas. Tādējādi budžetam iegūsim lielus līdzekļus valūtā un uzlabosim attiecības ar kaimiņvalstīm, kas nāks par labu mūsu uzņēmējiem, dos daudz jaunu darbavietu.

6. Ļoti ienesīgas jomas ir arī alkohola un cigarešu tirdzniecība, naudas maiņa, degvielas tirdzniecība un citas līdzīgas nodarbes. Kāpēc peļņu šajās jomās valsts atdevusi privātiem uzņēmumiem un bieži vien arī ārzemniekiem, samierinoties vienīgi ar ne visai efektīvu akcīzes nodokļa iekasēšanu. Kā liecina Skandināvijas pieredze, valsts monopola ieviešana šajās jomās ir pilnīgi legāla un ienesīga valsts budžeta papildināšanas prakse. Bez tam valsts monopols var dot priekšroku pašmāju ražotajiem, tādējādi būtiski stimulējot visu tautsaimniecību.

7. Daudz kapitāla no Latvijas aizplūst no neefektīvajām valsts un pašvaldību iepirkuma procedūrām. Valstij un pašvaldībām ir tiesības un pat pienākums pakalpojumus pirkt pirmkārt tieši no nacionālajiem un vietējiem pakalpojumu sniedzējiem. Līdz ar to mūsu nodokļu nauda atbalstīs mūsu vietējos ražotājus un bagātinās mūs pašus. Pakalpojumu iepirkšana no ārvalstīm pieļaujama vien gadījumos, kad valstiski svarīgiem projektiem uz vietas nav izpildītāju, piemēram, ja nolemjam celt sev atomelektrostaciju. Līdzšinējā konkursu rīkošanas kārtība ne mazākā mērā nenovērš korupciju un nepamatoti augstas izmaksas. Var pat apgalvot, ka tieši šī kārtība veicina korupciju, dažu cilvēku iedzīvošanos nepelnītā bagātībā un vietējo uzņēmēju izputināšanu. Tāpēc no šās kārtības ir jāatsakās, vietā radot jaunu.

8. Jāpārtrauc šis nožēlojamais elitārisma kults, kas nav savienojams ar demokrātiskas valsts ideāliem. Piemēram, Zviedrijā ministri, deputāti un citas atbildīgas amatpersonas pārvietojas ar sabiedrisko transportu, iztiek bez neierobežotiem reprezentācijas izdevumiem un citām privilēģijām, un viņu algas ir samērotas ar parasto Zviedrijas pilsoņu algām. Turpretī Latvijas pašieceltā „elite”, šķiet, savus ideālus smēlusies ASV impēriskās varas kultā vai vismaz amerikāņu filmās par mafijas bosiem. Kāpēc, piemēram, mūsu prezidentam, kuram Satversme paredz visai simboliskas funkcijas, nepieciešama tik plaša apkalpotāju armija, kurai maz sakara ar reālo valsts politiku, dārgas automašīnas, apsargu armija, dārgas rezidences un visas šīs pārspīlētās privilēģijas pēc amata atstāšanas, kas nav saistītas ar darbības rezultātiem? Kāpēc, piemēram, mūsu bijusī prezidente V.V. Freiberga vēl arvien turpina darboties, izmantojot ievērojamus valsts budžeta līdzekļus? Kāpēc viņu automātiski turpina godāt par kaut kādiem konkrēti nenosauktiem „lieliem nopelniem Latvijas labā”? Kādi tad ir šie „nopelni” un kā labā tie veikti? Tas pats lielākā vai mazākā mērā attiecināts uz ministriem, daudziem ierēdņiem un deputātiem. Vai tad mūsu princips nav „viens likums priekš visiem”? Vai vispār šīs amatpersonas jādēvē par „augstām”, par „kungiem”, „kundzēm” un „eminencēm”? Vai uzsvars nebūtu jāliek uz atbildību un kalpošanu? Diemžēl šis ārišķīgais elitārisms ieviesies arī pārējā sabiedrībā: par sasniegto vai iecerēto stāvokli sabiedrībā liecina dārgas automašīnas, grezni biroji, lielas jahtas, lidaparāti, rezidences iekšzemē un ārzemēs, apkalpotāju armija, zīmēšanās „augstākās sabiedrības” pasākumos un dzeltenās preses „privātās dzīves” skandālu slejās, nicinoša, augstprātīga attieksme pret līdzpilsoņiem. Vai tas viss nav smieklīgi un nožēlojami? Es personīgi pazīstu pāris amerikāņu miljardierus, kuri savu kapitālu sakrājuši ar savu godīgu darbu. Viņi ģērbjas vienkārši, iepērkas taupīgi, pārvietojas vairākus gadus kalpojušās automašīnās, kuras pirktas, ņemot vērā praktiskās dzīves vajadzības, nevis iedomātu prestižu, uz viņu rokām ir tulznas. Izcelties cenšas vien iznireļi un jaunbagātnieki, kuri savu materiālo bagātību guvuši ar ne visai godīgiem līdzekļiem vai laimējuši spēlēs.

9. Ar iepriekšējo punktu saistīta ir sabiedriskā transporta tēma. Sekojot Amerikas modelim, mēs esam mantojuši nolaistu, nepietiekamu un dārgu sabiedrisko transportu, pilsētu ielas ir pārslogotas ar privātām automašīnām (kurām trūkst stāvvietu), bet pilsētu gaiss no tā ir nepatīkami piesārņots. Vai vispār ir palicis kāds cilvēks, kuram šis stāvoklis šķiet ērts un saprātīgs? Ja valsts mērķtiecīgi atbalstītu sabiedrisko transportu, būtiski pieaugtu pasažieru un arī maršrutu skaits, mazinātos viena pasažiera pārvadāšanas izmaksas un biļešu cenas, ielas un pagalmi atbrīvotos, gaiss kļūtu tīrāks, rastos jaunas darbavietas, mazinātos mūsu atkarība no degvielas importa, ietaupītos daudz naudas.

Šo budžeta ieņēmumu papildināšanas sarakstu varētu turpināt bezgalīgi, taču ideja, ceru, ir skaidra. Pats par sevi saprotams, ka no SVF un EK kredītiem jāatsakās, jo tā tikai palielina mūsu parādus, bet ne mazākā mērā nedod ieguldījumu mūsu reālajā ekonomikā. Uz krīzes pārvarēšanas laiku valdībai jāpasludina parādu atmaksāšanas moratorijs, vienlaikus uzsākot sarunas ar starptautiskajiem kreditoriem par taisnīgu saistību sadalīšanu. Un jāiztiek tikai ar saviem resursiem, protams, neizslēdzot abām pusēm izdevīgu starptautisku sadarbību. Nav jāaizmirst, ka Latvijas valstij pašai ir tiesības emitēt naudu saimnieciski saprātīgu un sabiedrībai derīgu projektu finansēšanai.

Jādomā arī par citām mūsu saimniecības potenciāla vairošanas iespējām nākotnē. Piemēram, lai mūsu tautsaimniecība kļūstu konkurētspējīgāka, daļu minētajos pasākumos iegūtās naudas valsts var ieguldīt divu atomelektrostaciju celtniecībā. Līdz ar to mēs iegūsim lētākus energoresursus, nodrošināsim enerģijas neatkarību, samazināsim ražošanas un infrastruktūras izmaksas un turklāt vēl Latvija pārvērtīsies no enerģijas importētājas par eksportētāju. Tātad gūsim vēl jaunus ieņēmumus budžetā. Pārējos līdzekļus var ieguldīt infrastruktūrā: labos ceļos, tiltos, ostās, dambjos, zemes meliorācijā, mežu infrastruktūras modernizācijā, mājokļu atjaunināšanā un siltināšanā (atkal lieli ietaupījumi), ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu uzlabošanā, sabiedrībai nepieciešamu objektu celtniecībā un citur. Vārdu sakot, nekādam bezdarbam Latvijā nav ne mazākā pamata.

Nacionālā tirgus atjaunošana

Periodos, kad viss galvenajās līnijās ir labi, kad valsts plaukst un dzīvo saskaņā ar saviem ieņēmumiem, nav nekāds grēks nopirkt kādu eksotisku ārzemēs ražotu mantiņu, atļauties kādu luksus preci vai piedzīvojumu. Taču pavisam citas prioritātes rodas valsts sabrukuma periodā. Tad katra pilsoņa pienākums ir viņa iespēju robežās darīt visu, lai krīzi pārvarētu ātrāk un efektīvāk.

Krīze nav piemērotākais laiks nodoties sapņiem par ārzemju ceļojumiem vai dzīvi pāri saviem līdzekļiem, vai izdabāšanai apšaubāmām svešu draugu interesēm. Krīze ir laiks mobilizācijai, lai atbalstītu, pirmkārt, savējos un līdz ar to arī sevi!

Kāpēc mūsu veikalos un tirgos mēs gandrīz neredzam vietējos ražojumus? Kāpēc mums vairs nav pat savu veikalu? Kāpēc mūsu ienākumi un kredītlīdzekļi aizplūst prom no Latvijas?

Tas tāpēc, ka savulaik mēs noniecinājām savējo, dzināmies pēc svešā. Līdz ar to mūsu ražotāji panīka un izputēja. Un tagad mēs visi esam atkarīgi no svešu kungu žēlastības, jo nespējam pat sevi pabarot un apgādāt ar elementārām vajadzībām.

Padomāsim, kas notiek, ja mēs ārzemniekiem piederošā veikalā nopērkam ārzemēs ražotu preci? Un ja vēl naudu šīs preces iegādei mēs esam aizņēmušies no ārzemju bankas?

Mūsu nauda aiziet ārzemju ražotājiem, rada ārzemēs jaunas darbavietas, vairo kādas ārvalsts budžeta ieņēmumus, bet likvidē kādu darbavietu Latvijā un samazina Latvijas budžeta ieņēmumus. Ārzemnieki priecājas, bet mūsu pašu cilvēki nīkuļo, nevar atļauties apmierināt elementāras savas ģimenes vajadzības, nevar aiziet pie ārsta vai nosūtīt bērnu skolā. Tā kā noplakuši arī mūsu budžeta ieņēmumi, tad valdība samazina mūsu algas, slēdz iestādes, uzliek palielinātus nodokļus utt.

Nav izslēgts, ka tieši mūsu darbavieta vēl nav likvidēta. Bet tad nu mēs lielu savas samazinātās algas daļu nesam ārvalstu bankai (vēlreiz vairojot svešu akcionāru un svešu zemju labklājību), lai atmaksātu to kredītu, par kuru sākotnēji pirkām ārzemju preci. Mēs vēl kaut kā turamies, bet mūsu bērniem vairs nav darba, tāpēc jādodas uz ārzemēm, lai tur kalpotu par lētu darbaspēku un vēlreiz celtu svešu zemju labklājību.

Tāda bija mūsu līdzšinējā politika. Ne tikai valdības, bet arī pašas tautas līmenī. Un šī politika mūs novedusi līdz valsts sabrukumam. Ko darīt?

Lai pārvarētu krīzi, jārīkojas tieši pretēji. Kad un kur viens iespējams, priekšroka jādod Latvijas ražojumam vai pakalpojumam! Pat ja tas konkrētā brīdī šķiet dārgāks, neglītāks un pieticīgāks. Un jāiepērkas Latvijas pilsoņiem piederošā veikalā, un nav jāņem kredīts patēriņa preču iegādei! Ja nu tomēr pieņemts lēmums kredītu ņemt, tad vismaz tas jāņem Latvijas bankā!

Ja mēs rīkosimies tā, tad mēs ar savu naudu stiprināsim Latvijas ražotājus un uzņēmējus, radīsim jaunas darbavietas Latvijā, atbalstīsim Latvijas veikalus un Latvijas bankas, papildināsim Latvijas budžetu, bagātināsim savus kaimiņus un līdz ar to arī sevi. Mūsu personīgie ieguldījumi Latvijas ekonomikā drīz vien nesīs vairākkārtēju efektu visā saimniecībā, visās tās nozarēs un jomās!

Ja tā rīkosies daudzi Latvijas iedzīvotāji, tad mūsu uzņēmēji nostiprināsies, spēs savu ražošanu paplašināt un uzlabot; Latvijas veikali nostiprināsies, paplašinās savu tirdzniecības apjomu, pāries uz lielākām telpām, spēs iztikt bez kredītiem; komunālie uzņēmumi laikus saņems naudu par saviem pakalpojumiem un arī spēs iztikt bez kredītiem, līdz ar to varēs samazināt savus tarifus (ieguvums visiem); augs Latvijas banku kapitāls, līdz ar to mūsu bankas spēs lētāk kreditēt tieši Latvijas uzņēmumus; augs Latvijas budžets, no kura labums izplūdīs uz visām dzīves jomām un to baudīsim arī mēs personīgi. Augs algas, pensijas, pabalsti, būvēsies labi ceļi utt.

Tātad patiesībā viss ir mūsu rokās un mūsu ziņā! Mēs neesam bezspēcīgi, mēs varam, ja vien izvēlamies gudru dzīves politiku!

Runājot par tirdzniecību, jāpieskaras lielveikalu politikai. Pirmkārt, lielveikali ir tādi kā patērētāju sabiedrības tempļi jeb svētvietas, kas pats par sevi nav veselīgi, jo patērētāju sabiedrība liecina par atkarību un norietu. Vēl bēdīgāk, ja šie lielveikali pieder ārzemniekiem. Tas nozīmē, ka arī tirdzniecības uzcenojums nepaliek Latvijā, bet no tās aizplūst.

Otrkārt, lielveikali tiecas monopolizēt tirdzniecību un diktēt savus noteikumus gan ražotājiem, gan patērētājiem. Piemēram, lielveikalu tīkls var izvēlēties piena produktus iepirkt kaimiņvalstī vai kaimiņu rajonā, līdz ar to iznīcinot vietējos ražotājus. Ja arī ko iepērk no vietējiem ražotājiem, tad lielveikals tiem diktē iepirkuma cenu, ražojuma kvalitāti, apjomus un citus noteikumus. Piemēram, liek daļu produkcijas atdot par akcijas cenu, kas ir zem ražošanas pašizmaksas.

Vēl lielveikaliem raksturīga globālo surogātproduktu tirdzniecība, līdz ar to tiek ietekmēti mūsu ēšanas ieradumi, bieži vien nekvalitatīvas vai pat indīgas produkcijas virzienā. Lielveikalu produkcijai raksturīgas ķīmiskas piedevas, kas nodrošina produkta nebojāšanos, ilgstoši stāvot plauktos, vilinošu, bet mākslotu aromātu, krāsu, piegaršas, fiziskās īpašības, iepakojumu. Taču visas šīs piedevas bendē mūsu veselību. Vēl globalizēto pārtikas karteļu produkcijai raksturīgs tas, ka tā rada atkarību. Šajā produkcijā iestrādātas tādas cukura, tauku, sāls, dažādu aromatizatoru, krāsvielu, stabilizatoru, emulgatoru un citu ķīmisko piedevu proporcijas, ka ēdājs nespēj apstāties un zaudē sāta izjūtu. Viņš paliek tikpat atkarīgs no konkrēta produkta, kā dzērājs no alkohola vai pīpmanis no tabakas. Ēšana un dzeršana kļūst par viņa galveno dzīves mērķi. Tāpēc arī Latvijā saradies daudz neveselīgi resnu cilvēku, it īpaši jauniešu vidū. Vai tas mums tiešām vajadzīgs?

Tāpēc izdarāmas vismaz divas lietas. Pirmkārt, lielveikalu darbība ir stingri jākontrolē, ieviešot stingrus un veselīgus kvalitātes standartus, kā arī novēršot monopolstāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Vienam no priekšnoteikumiem lielveikala darbībai jābūt prioritārai vietējo ražotāju produkcijas iepirkšanai par taisnīgu cenu.

Otrkārt, jāveido alternatīvas tirdzniecības vietas. Viens virziens ir jau minētais esošo vietējo veikalu atbalsts. Otrs – jādibina jauni veikali.

Šai sakarā izmantojamas kooperācijas priekšrocības. Tirdzniecības kooperāciju tautas valodā sauc par patērētāju biedrībām vai paju sabiedrībām. Patērētāju biedrības pieder pašiem pircējiem un tirdzniecības peļņu sadala starp patērētāju biedrības biedriem (tātad pašiem pircējiem, kas iegādājušies pajas) atbilstoši viņu pirkšanas apjomam. Bez tam klasiskās patērētāju sabiedrības var veidot arī savas ražotnes, izejvielu sagādes un pārstrādes centrus un citus saimnieciskos objektus. Tātad ļoti demokrātiska, taisnīga un produktīva tirdzniecība. Vairāk par to lasiet šajā rakstā jau norādītajā grāmatā „Kooperācijas attīstība Latvijā un pasaulē”.

No valdības jāprasa stingri un līdzsvaroti iekšējā tirgus aizsardzības pasākumi, kuri apkopojami saskaņotā, skaidrā un mērķtiecīgā sistēmā.

T.s. attīstītās rietumvalstis aizgūtnēm sludina brīvu tirgu, atvērtu sabiedrību, atvērtas robežas, brīvu kapitāla, preču un darbaspēka kustību, kā arī nosoda tirgus aizsardzību jeb protekcionismu. Taču praksē šīs valstis sludinātos principus neievēro – tās pašas ir kā nepieejamākie protekcionisma cietokšņi. Protekcionisms ir viens no galvenajiem šo valstu attīstību veicinošajiem faktoriem. Mums nevajadzētu no Rietumiem mācīties šādu divkosību un dubulstandartus, taču protekcionisma tradīcija tiešām būtu pārņemama un ražīgi izmantojama. Vēl jo vairāk tāpēc, ka aizsardzība ir katras nācijas, katras teritorijas un pat mājas svētas tiesības. Mēs taču neatstājam savas mājas durvis vaļā, lai tajā saimnieko visi, kam nav slinkums?

Latvijas starptautiskais statuss

Daudz netaisnības un vardarbības var atrast visos pasaules reģionos un visos laikos. Lai gan bijuši arī noturīgi miera un attīstības periodi, kurus vēstures grāmatās atspoguļo mazāk vai nemin nemaz. Gluži kā mūsu presē vairāk raksta par dažādiem skandāliem un novirzēm, nekā par saticīgām ģimenēm un kopienām. Taču šoreiz gribu runāt par t.s. attīstītajām Rietumu valstīm, kuras izvirzījušas pretenzijas uz globālu varu un „vēstures galu”, ar to domādamas pilnīgu amerikāņu parauga liberālisma uzvaru un dominēšanu pasaulē uz mūžīgiem laikiem.

Rietumu dominēšanas vēsture ir, pirmkārt, melu un vardarbības vēsture: vergu tirdzniecība, koloniju iekarošana un izmantošana, veselu tautu un civilizāciju iznīcināšana, savstarpēji kari, koncentrācijas nometnes, veselu pilsētu noslaucīšana no zemes virsmas bez stratēģiskas militāras vajadzības, organizēts bads, deportācijas, genocīds ar pašu vai algotņu rokām. Aptuveni šādus noziegumus esmu uzskaitījis savā 2001. gadā izdotajā grāmatā „Dzīve karastāvoklī”.

Runa nav tikai par pagājušajiem laikiem. Būtībā jau nekas nav mainījies, ja neskaita vēl izsmalcinātākas metodes, vēl nekaunīgākus melus, vēl izaicinošāku cinismu un vēl lielākus noziegumu mērogus. Bijušās kolonijas arvien tiek turētas atpalicībā un atkarībā, nepakļāvīgi līderi arvien tiek nogalināti, nepakļāvīgas valdības – vardarbīgi gāztas, arvien tiek atbalstīti tirāniski režīmi, arvien vergu miljoni ražo patēriņa preces, kuras varam nopirkt lielveikalos, arvien tiek organizēts bads, no zemes tiek noslaucītas pilsētas, indētas un maitātas tautas.

Arī mūsdienās turpinās veselu tautu deportācijas. Piemēram, vēl 1970. gados Lielbritānija sadarbībā ar ASV deportēja un līdz šai dienai tur apspiestībā čagos tautu, kas apdzīvoja Djego Garsijas salu grupu, kurā tagad iemitinājusies lielākā ASV karabāze, no kuras tiek bombardēta gan Irāka, gan Afganistāna un Pakistāna. Turpinās ne vien militāras operācijas un genocīds, bet arī „karš ar citiem līdzekļiem”. Tā nosaukta nāciju iedzīšana parādu verdzībā jeb ekonomiskais karš, kuram tagad pilnā mērā pakļauta arī Latvija. Par šīm tēmām internetā atrodami neskaitāmi materiāli. Angļu valodas pratējiem iesaku internetā atrast un noskatīties kaut vai Džona Pildžera (John Pilger) dokumentālās videofilmas.

Gandrīz visu Rietumu dominēšanas periodu no šādas politikas cietusi arī Latvija. Sākot ar krustnešiem, vācu baronu jūgu, zviedru laikiem, poļu laikiem, beidzot ar mūsdienām. Jā, Latvija cieta arī no Krievijas impērijas, taču tikai periodā, kad Krievija sadarbojās ar Rietumiem (kopš Pētera I laikiem, kad Krievija faktiski bija integrēta Rietumos) un bija sadalījusi ietekmes sfēras. Arī cariskās Krievijas laikā Latvijas teritorijā faktiskā vara piederēja vācu baroniem (izņemot Latgali, kurā dominēja poļu pani un pārpoļoti vācu baroni), kuriem bija liela ietekme Krievijas cara galmā. Taču raksturīgi tas, ka Krievijas dominēšanas periodos Latvija bija attīstītākā impērijas (vēlāk PSRS) daļa, bet Rietumu dominēšanas periodos Latvija bijusi tikai lēti ekspluatējams, beztiesīgs darbaspēks un maiņas monēta ģeopolitiskajās spēlēs ar Austrumiem. Neaizmirsīsim 1939. gadu (Rībentropa – Molotova paktu), 1940. gadu (Latvijas iekļaušanas PSRS de facto atzīšana, Latvijas valsts kases līdzekļu izmaksāšana PSRS, viltoto vēlēšanu rezultātu priekšlaicīga publicēšana britu presē) un Jaltas konferenci, kurā Rietumi mūs atkal iztirgoja, kārtējo reizi pārdalot ietekmes sfēras. Nu ir pienācis brīdis, kad šāda iztirgošana var atkārtoties vēlreiz.

Taču stāvoklis pasaulē pašlaik strauji mainās. Rietumi ir zaudējuši savu industriālo potenciālu, rietumvalstu tautām ir negatīva dzimstība un vājināta vitalitāte, patērētāju sabiedrības kūtrumā kritušie rietumnieki vairs nevēlas karot frontēs (vienīgi gatavi veikt tālo apšaudi un stratēģisko bombardēšanu), pašās rietumvalstīs strauji pieaug bijušo koloniju iedzīvotāju skaits, kuriem citi mērķi. Bet galvenais – pasaulē strauji rodas jauni saimnieciskās aktivitātes un varas centri. Nu jau var droši apgalvot, ka globalizācijas mēģinājums un vienpolārā pasaule ir izsapņota, jo veidojas pilnīgi cita globālās sadarbības struktūra, kurai būs raksturīgi vairāki centri.

Vēl jau ASV un tās dominētā NATO cenšas iespaidot notikumus un destabilizēt stāvokli, bet to spēki ir pārāk izstiepti pa visu zemeslodi un līdz ar to novājināti. Tā ir tā pati nelaime, ar kuru beidzās visu līdzšinējo impēriju pasaules iekarošanas sapņi. Impērijas mirst no gremošanas orgānu traucējumiem.

Jautājums ir par to, vai šādā periodā Latvijai ir lietderīgi palikt zaudētāju un netaisnības pusē?

Es iesaku Latviju turpmāk veidot kā neitrālu, blokos neiesaistītu valsti, kas tiecas uzturēt draudzīgas attiecības ar citām valstīm, it īpaši kaimiņiem. Mums nav vajadzīgi ienaidnieki, un vēl jo vairāk tādi nav jārada ar savu tuvredzīgu politiku. Latvijas ģeogrāfiskais stāvoklis mums dod lielas priekšrocības vien tad, ja mēs īstenojam draudzīgas attiecības ar visiem kaimiņiem, turklāt ar tiem veidojot abpusēji izdevīgu sadarbību. Lai veidotu sadarbību ar valstīm Rietumos un Austrumos, nav nepieciešama ne dalība militārās aliansēs, nedz dalība tādā savienībā, kas mūs diskriminē, izmantot un ierobežo.

Latvija ir ideāla vieta tranzītam starp Rietumiem un Austrumiem, kā arī tādai ražošanai, kas vienlīdz līdzsvaroti izmanto vienas puses tehnoloģiju un darbgaldus, un otras puses izejvielas. Šādas sadarbības priekšnoteikums ir neiesaistīšanās naidīgos blokos, brīvas rokas abpusēji izdevīgu tirdzniecības līgumu slēgšanai, kā arī tiesības pašiem brīvi noteikt savu fiskālo, monetāro, nodokļu, budžeta un subsīdiju politiku (ES noteikumi to liedz). Mūsu priekšrocība arī tā, ka mēs gadsimtiem ilgi esam bijuši saskarsmē gan ar Rietumiem, gan Austrumiem, ar šo tautu mentalitāti, un šajā ziņā esam iekrājuši lielu pieredzi.

Ja runājam par dalību ES, teorētiski ir iespējamas pārrunas ar Briseli, kuru mērķis būtu diskriminējošo un ierobežojošo normu izņemšana no Savienības līguma. Gan teorētiski, gan praksē. Taču es personīgi šādu pārrunu pozitīvam iznākumam vienkārši neticu. Kā liecina līdzšinējā prakse, Briseles birokrāti nav spējīgi uz taisnīgu, solidāru rīcību. Nav arī izslēgts, ka gan ES, gan eiro līdzšinējā formā globālo krīzi nemaz nepārdzīvos, jo ES darbības principi ir pretrunā ar krīzes pārvarēšanai nepieciešamajiem pasākumiem.

Kooperācija un vēlreiz kooperācija

Mēs esam pieraduši visu gaidīt no valsts un par visām neveiksmēm vainot valsti un politiķus. Manuprāt, tā ir nepareiza un pasīva pozīcija, kas sevi nekad nav attaisnojusi. Tieši šāda aplama pozīcija ir iemesls tam, ka starp valsts varu un pārējo sabiedrību, kā arī starp dažādiem sociālajiem slāņiem ir izveidojies atsvešinātības bezdibenis, kā arī tam, ka valsts aparāts ir uzkundzējies pārējai sabiedrībai, palicis elitārs, bezatbildīgs un sabiedrojies ar starptautisko oligarhiju pret savu tautu.

Demokrātijas būtība slēpjas ne jau oficiālās deklarācijās vai šķietami demokrātiskās procedūrās, bet gan pašas sabiedrības aktivitātē, nemitīgā pašorganizēšanās spējā un pilnā atbildībā par savu likteni. Patiesa demokrātija iespējama tikai virzienā no apakšas uz augšu. Nevis valsts varas institūcijas ir mūsu uzraugi un izrīkotāji, bet gan mēs paši esam suverenās varas nesēji, kuri iestādēm deleģējuši tikai dažas pārvaldes funkcijas, par kurām šīs iestādes ir atbildīgas mūsu priekšā. Saeima, valdība, pašvaldības un tiesu sistēma ir burtiski uzskatāmas par tautas kalpiem. To uzdevums ir kalpot sabiedrības vispārējām interesēm. Ar kalpošanu es šai gadījumā saprotu godpilnu, cēlu pienākumu.

Tieši tāpēc ir muļķīgi varas institūcijas vainot par mūsu neveiksmēm, vai gaidīt, ka tās mainīsies. Mainīties vajag mums pašiem, tad arī varas institūcijas mainīsies!

Latvijā bija laiks, kad nebija Latvijas valsts un Latvijas iedzīvotāji bija beztiesīgi paši savā zemē. Piemēram, tāds laiks bija XIX gadsimtā, kad tik atcelta dzimtbūšanas iekārta, bet latviešiem dota „putna brīvība”. Latvieši bija atstāti pilnīgi bez savas zemes, mantas un kapitāla. Turklāt bija sākusies pārkrievošanas politika, kuras mērķis bija Latvijas teritoriju pilnīgi sapludināt ar Krievijas impēriju.

Latviešus XIX gadsimta beigās izglāba savstarpēja biedrošanās. Tās bija gan uz savstarpējā atbalsta pamata dibinātas reliģiskās draudzes (piemēram, „Brāļu draudzes”), gan kultūras biedrības (kopdziedāšana, teātris, izglītojoši priekšlasījumi), gan saimnieciskās darbības biedrības (dažādi kooperatīvi).

Kooperācija ir sabiedrības saimnieciskas pašorganizēšanās forma, kurā katrs iegulda savus resursus, lai celtu visu iesaistīto cilvēku labumu. Kooperācija nav ne sociālistiska, ne kapitālistiska, to neorganizē ne pavēles dodoši komisāri, ne peļņas kāres dzīti kapitālisti un viņu algotie menedžeri. Kooperāciju organizē paši cilvēki labprātīgi, un arī kooperācijas augļus taisnīgi sadala attiecīgā kooperatīva biedri. Tā ir vienīgā saimnieciskās kopdarbības forma, kurā lēmumi tiek pieņemti biedriski un demokrātiski, balstoties uz savstarpēju uzticību un paļāvību. Kooperācijai svešs ir elitārisms, patērētāju sabiedrība, cilvēku ekspluatācija, tirānija un verdzība. Kooperācijai nav nepieciešamas ne valdības atļaujas (lai arī modernos laikos valdības cenšas kooperatīvu darbību reglamentēt, regulēt un kontrolēt), nedz kādu svešu investoru līdzekļi. Kooperatīvu var izveidot vairāki cilvēki, kuri apvieno viņu rīcībā esošos resursus. Tādējādi auglīgu saimniecisku darbību var uzsākt arī cilvēks, kuram pašlaik varbūt nav savu materiālu resursu, bet ir vēlme savu prātu un spēku ieguldīt ražīgā pasākumā. Bez tam viena no kooperācijas tradīcijām ir savu biedru un arī visas sabiedrības izglītošana, kas ir ļoti svarīgi. Kooperācijas iespējas ir neizsmeļamas, jo arī kooperācijas biedru skaits nav ierobežots. Pareizi izmantojot kooperācijas principus, latvieši XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā īsā laikā kļuva par saimnieciski aktīvu, materiāli turīgu un garīgi nobriedušāku tautu. Ja šo procesu nepārtrauktu Pirmais pasaules karš, daudzu cilvēku došanās bēgļu gaitās un vēlākās revolūcijas, Latvija mūsdienās būtu pilnīgi cita valsts. Taču nekas mums neliedz šo procesu turpināt tagad.

Kooperācijas pētnieks Eduards Balodis apkopojis šādas atziņas par kooperācijas nozīmi:

· Kooperatīvi ienes rosīgumu saimnieciskajā dzīvē, jo veic tos darbus, kuri paliktu nedarīti, ja kooperatīvu nebūtu. Var teikt arī, ka tie rada jaunas un labas darbavietas.

· Kooperatīvi ceļ darba ražīgumu un kvalitāti.

· Kooperatīvi palielina savu biedru ienākumus.

· Kooperatīvi samazina savu biedru izdevumus, ietaupa laiku un enerģiju.

· Kooperatīvi paceļ visas valsts tautsaimniecību, līdz ar to uzlabojot arī nebiedru dzīvi.

· Kooperatīvi veicina savu biedru un arī sabiedrības izglītošanu.

· Kooperatīvi cilvēkos ieaudzina kopības apziņu un dziņu pēc vispārējā labuma, jo kooperatīvu darbības princips ir: viens par visiem un visi par vienu! Tāpēc īpaši jārūpējas, lai kooperatīvus vadītu godīgi cilvēki, kuriem rūp arī citu cilvēku labums.

· Kooperācija parasti dzimst apstākļos, kad daudzi cilvēki cieš no nabadzības, posta un netaisnības. Kooperatīvu biedri neorganizē revolūcijas un negatavo valsts apvērsumus, bet vienkārši paši uzņemas atbildību par savu dzīvi un padara to labāku. Tāpēc vietā ir arī franču kooperatora Šarla Žida atzinums: “Kooperācija ir nabadzības meita un pārticības māte.”

Nav tādas dzīves jomas, kurā cilvēki nevarētu organizēties kooperācijai. Tā kā par šo tēmu jau esmu uzrakstījis grāmatu, aicinu to izlasīt. Pieprasiet bibliotēkās vai lasiet internetā, piemēram, portālā „Tautas forums” (adrese: http://www.tautasforums.lv).

Ieskatam izanalizēsim vienu piemēru. Līdz 1990. gadam Latvijā bija attīstīta vieglā rūpniecība, tai skaitā apģērbu ražošana. Ar dažiem apģērbiem Latvija lielā mērā apgādāja visu Padomju Savienību. Pašlaik no šīs rūpniecības palikuši daži nelieli cehi, kuri pilda ārvalstu firmu pasūtījumus, par to saņemot visai pieticīgu algu. Mūsu ļaudis savu apģērbu pērk vai nu humpalu bodēs vai tirgū (mazvērtīga ķīniešu produkcija), vai dārgos firmas veikalos. Faktiski apģērbu ražošana Latvijā ir iznīcināta, lai gan mums ir labi šuvēji, izcili modelētāji un laba gaume.

Ko darīt? Pieredzējuši šuvēji, piesaistot labus modelētājus un ieguldot ne pārāk lielus līdzekļus (audumu, diegu un šujmašīnu iegāde, telpu iekārtošana), var organizēt šūšanas kooperatīvus, kuri ražo gan standarta produkciju veikaliem, gan individuālus pasūtījumus pilsoņiem. Valdībai jāpieprasa ieviest saprātīgus iekšējā tirgus aizsardzības pasākumus, bet pilsoņi jāmudina izvēlēties vietējo ražotāju produkciju (skat. iepriekšējās nodaļas). No maziem kooperatīviem pakāpeniski veidosies lielākas kooperatīvu apvienības un ražošanas centri. Ar to pilnīgi pietiks, lai jau dažos gados šuvēji ne vien nodrošinātu ar apģērbiem Latvijas iedzīvotājus, bet arī iekarotu ārējos tirgus. Līdzīgi var rīkoties gandrīz katrā vieglās rūpniecības nozarē.

Kooperācija izmantojama ne tikai rūpnieciskā ražošanā, bet arī tirdzniecībā, finanšu jomā un apdrošināšanā, lauksaimniecībā, zvejniecībā, veselības aprūpē, izglītībā, zinātnē, kultūrā, mājokļu politikā u.c.

Nobeigšu ar kooperatora V. Totomianca domām:
“Kooperācija ir prakticisma un ideālisma savienojums. Tā netiecas tikai pēc materiāliem labumiem, taču neļauj aizrauties arī ar neīstenojamiem sapņiem. Kooperācijā saprātīgi sakausēts individuālisms ar solidaritātes garu. Tā ir nevis šķiru un atsevišķu profesiju, bet gan vispārcilvēciska solidaritāte. Kooperācija ir iecietīga pret uzskatiem un ticību, tajā apvienojas personas no dažādiem sabiedrības slāņiem, kuri citā vietā varbūt savstarpēji cīnītos. Kooperācija ir mūžīga, jo no visiem sabiedriskās kustības veidiem tikai tā pastāvēs arvien. Tā vēl nav pilnīgi kristalizējusies, bet tikai veidojas. Un šī veidošanās notiek virzienā no apakšas uz augšu, tāpēc tā mūžīga.”

Alternatīvās krīzes pārvarēšanas un suverenās varas atjaunošanas struktūras

Turpinoties līdzšinējai tautsaimniecības nožņaugšanas politikai, mēs jau šoruden varam nonākt ārkārtīgi smagā stāvoklī. Līdz rudenim krasi samazināsies esošo darbavietu skaits, esošie bezdarbnieki vairs nesaņems pabalstus, jaunajiem bezdarbniekiem varbūt vairs nevarēs izmaksāt pabalstus. Nav zināms, cik cilvēkus varēs racionāli iesaistīt sabiedriskos darbos un cik lielu pabalstu par to varēs saņemt.

Līdz ar to aizvien vairāk cilvēku nespēs samaksāt maksu par dzīvokli un komunālajiem pakalpojumiem. Iespējams, sāksies izlikšanas no dzīvokļiem un komunālo uzņēmumu bankroti. Problemātiski būs nodrošināt apkuri un citus komunālos pakalpojumus. Aizvien vairāk cilvēku, kuri nespēs izbraukt uz ārzemēm, nonāks uz ielas un būs spiesti zagt un laupīt, lai izdzīvotu. Turpat nonāks daudz bērnu un pusaudžu. Krasi pieaugs noziedzība. Ja nekas būtiski nemainīsies, šāds scenārijs ir visai reāls, ar to jārēķinās.

Jaunajos sabrukuma apstākļos aizvien neefektīvāk darbosies arī valsts iestādes: skolas, slimnīcas, policija, ugunsdzēsēji, sabiedriskais transports u.c. Daudziem realitāte būs bads un izdzīvošana no dienas uz dienu. Samazinoties apgrozījumam, darbību var pārtraukt arī daudzi veikali un citi pakalpojumu sniedzēji. Grūti prognozēt, kā šādos apstākļos izvēlēsies rīkoties policija un citas drošības iestādes: vai tās turpinās uzturēt kārtību, varbūt tās ieņems neitrālu pozīciju, vai varbūt pat sāks sadarboties ar kriminālām aprindām, vai arī vienkārši izklīdīs? Vai valsts varu vispār kāds respektēs?

Kā šādos apstākļos nodrošināt sabiedrisko kārtību un nodrošināt izdzīvošanu?

Acīmredzot aktīvākajiem cilvēkiem (kuriem vietējā sabiedrība uzticas) ir jāorganizējas, jāveido alternatīvas struktūras, kuras nodrošinās kārtību un drošību katrā apdzīvojamā vietā, organizēs pašpalīdzību un kooperāciju, izplatīs iedzīvotājiem nepieciešamo informāciju, koordinēti rīkosies, lai valdību piespiestu īstenot Latvijas interesēm atbilstošu politiku, t.i., organizēs sabiedriskas aktivitātes, iesniegs valdībai un ārvalstu institūcijām savas prasības un priekšlikumus, dibinās ražotnes, pārtikas un pirmās nepieciešamības preču sadales vai apmaiņas punktus, spriedīs tiesu, dibinās alternatīvus sakarus un tirdzniecību ar kaimiņvalstīm, mērķtiecīgi rīkosies, lai atjaunotu valsts varu un īstenotu Satversmes 2. pantu, kas nosaka, ka suverenā vara Latvijas teritorijā pieder Latvijas tautai. Iespējams, šīm alternatīvajām struktūrām pašām nāksies uzņemties atbildību par valsti, veidot kādu nacionālā izlīguma vai cita veida pagaidu valdību.

Vismaz es nevēlētos, lai Latvija nogrimtu patvaļā un kriminālā anarhijā, vai arī tiktu pievienota kādai kaimiņvalstij un pazustu no pasaules kartes. Tāpēc mudinu jebkuros apstākļos tomēr pieturēties pie mūsu valsts Satversmes galvenajiem pantiem. Tāpēc alternatīvās struktūras ierosinu saukt par Satversmes atjaunošanas komitejām vai konstitucionālām komitejām. Var saukt arī citādi, taču būtu svarīgi nepārprotami saglabāt šo konstitucionālo saikni ar Latvijas valsti. Nekādā gadījumā šīm struktūrām nav jābūt pretvalstiskām. Tās var nostāties pret patreizējo varas iestāžu politiku, taču ne pret pašu valsti. Gluži otrādi, – mums sava valsts ir jāsaglabā un jānosargā jebkuros apstākļos vai satricinājumos.

Taču pirmais un galvenais uzdevums ir panākt valdības un SVF Latvijas demontāžas pakta anulēšanu. Ticiet, šis pakts Latvijas pastāvēšanai nav mazāk bīstams par 1939. gadā slepeni noslēgto Rībentropa – Molotova paktu.

Kāpēc meklēt zvaigzni, ja Tu pats esi zvaigzne?

Es nezinu, vai šis raksts radīs plašāku interesi un atsaucību. Un vai tas kalpos par impulsu reālai un mērķtiecīgai tautas kustībai. Vai vismaz plašākai diskusijai, kura novedīs līdz kādai rīcībai vai risinājumam, pat ja tas būs risinājums, kas būtiski atšķirsies no manis piedāvātā. Arī tad mans mērķis būs sasniegts. Ļaunākais šajos apstākļos būtu apātija, vienaldzība un pārlieka vilcināšanās. Laiks šoreiz tiešām nestrādā mūsu labā.

Vēsture liecina, ka jaunas idejas sākumā gūst tikai pavisam nelielas sabiedrības daļas aktīvu vai pasīvu atsaucību. Pirmie parasti paliek kādu laiku nesaprasti, pat izsmieti, nicināti, apmeloti, izolēti, vajāti, apcietināti, nogalināti. Piemēram, pirmie ideālisti, kas atklāti pieprasīja atcelt verdzību un vergu tirdzniecību, savas dzīves laikā savu ideju uzvaru nemaz nepieredzēja. Tikai viņu bērni pieredzēja formālu verdzības atcelšanu, bet mazbērni un mazmazbērni – verdzības palikušo seku pakāpenisku deldēšanu.

Atceros, kad Latvijā darbību sāka cilvēktiesību aizstāvības grupa „Helsinki 86”, tai netrūka klusu līdzjutēju, taču tikai retais uzdrīkstējās grupā iestāties un par to paziņot atklātībai. Mūsdienās it kā nav padomju laikiem raksturīgo represīvo orgānu, taču tas nenozīmē, ka kustībā iesaistījušies cilvēki paliks brīvi no jebkāda eksistenciāla vai iedomāta riska. Tāpat aktīvisti var nokļūt drošības dienestu uzskaitē un uzraudzībā, zaudēt darbu, izprovocēt savam uzņēmumam dažādu dienestu nepatīkamas pārbaudes (ja ir vēlēšanās, vienmēr jau var atrast, kam piekasīties), zaudēt iestāžu, paziņu un pat draugu labvēlību, varbūt pat prestižu zināmās aprindās un tuvu cilvēku izpratni. Tomēr jārēķinās, ka mūsu sabiedrība pēdējās desmitgadēs bijusi visai konformiska un pat neiecietīga pret citādi domājošajiem. Es kā brīvdomātājs varu liecināt, ka padomju laikā savus uzskatus varēju paust brīvāk un rast vismaz neformālu cilvēku atbalstu un izpratni. Tagad tas reizēm ir grūtāk.

Dažiem tīk saviem oponentiem piekārt noniecinošas etiķetes, piedēvēt tiem izdomātus motīvus un idejas, vai vismaz izvairīties no runas par būtiskāko. Ar šādu attieksmi ir jārēķinās un nav sevišķi par to jāuztraucas, jo tāda gānīšana ir gan skaļa un var šķist dzēlīga, taču jāapzinās, ka tie ir tikai šo cilvēku mainīgie viedokļi.

Daudziem cilvēkiem vairs nav ko zaudēt, piemēram, bezdarbniekiem, kuru skaits nemitīgi pieaug. Viņi var tikai iegūt. Būtu labi, ja tie, kam vēl ir iztikšana, atbalstītu tos, kuri jau izspiesti no aktīvās aprites. Piemēram, bezdarbnieki varētu nodrošināt permanentus piketus gandrīz katrā apdzīvotā vietā, taču būtu labi, ja citi viņus atbalstītu, – vismaz pienestu sviestmaizes un tēju.

Labā ziņa tā, ka kustība faktiski jau ir sākusies, lai arī neorganizētā, stihiskā formā. Piemēram, arvien vairāk iedzīvotāju ir izpratuši vajadzību atbalstīt Latvijā ražotas preces un sava novada uzņēmējus.

Grūtāk būs pieņemt ideju par Latvijas statusa maiņu saistībā ar patreizējo dalību NATO un ES, jo pat patriotiski cilvēki un jo īpaši patrioti arvien dzīvo dziļā ilūzijā, ka NATO un ES mūs no kaut kā sargās vai par mums rūpēsies. Viņiem varu ieteikt savu stingro pārliecību tomēr mēģināt saskaņot ar realitāti un faktiem, kā arī Latvijas vēsturisko pieredzi, kas attīrīta no ideoloģiskiem un emocionāliem uzslāņojumiem.

Acīmredzot tiem, kas gatavi kaut ko darīt savas Dzimtenes labā, ir jāatbrīvojas no īstermiņa ego diktētiem apsvērumiem un šaubām. Dzīvē daudz kas ir svarīgāks par acumirkļa un aizvien mainīgiem cilvēku viedokļiem, pārvaramiem pārpratumiem, iesīkstējušiem aizspriedumiem, mainīga vai iedomāta prestiža, sociālā stāvokļa, īstermiņa drošības apsvērumiem un visparastākās inerces. Tas tiesa, ka viss jaunais un katras pārmaiņas sākotnēji baida, moka neziņa un šaubas. Taču atliek spert pirmo soli un iziet cauri pirmajām bailēm, lai cilvēks atgūtu fokusu, iekšēju mieru, pārliecību un pacilājošu prieku par iesākto ceļu.

Būtu pavisam bēdīgi, ja mēs savu dzīvi nodzīvotu tukši un pasīvi, neatstājot aiz sevis nekādu pēdu un pazūdot aizmirstībā. Ir cilvēki, kas pusi mūža neuzdrīkstas neko iesākt, jo uzskata, ka vēl ir par jaunu, bet atlikušo mūžu neko neuzdrīkstas, jo uzskata, ka jau ir par vecu. Bēdīgi, ja mūža galā nākas nožēlot to, ko varējām izdarīt, bet pat nemēģinājām.

Jāpatur prātā, ka katrs cilvēks ir daudz kas vairāk nekā viņa miesa, dzimte, vecums, izcelsme, profesija, izglītība, amats, sociālais stāvoklis, materiālā turība, prestižs, ārējais izskats u.tml. Patiesībā tās ir tikai etiķetes, kuras kāds (vai sabiedrība kopumā) mums piedēvējis un mēs tās esam automātiski pieņēmuši.

Cilvēks ir garīga būtne, kas apveltīta ar nemirstīgu dvēseli un radošu garu. Katrs spēj pacelties virs sava ego un pārvarēt agrāk pieņemtos ierobežojumus. Katram ir sava neaizstājama gudrība, talanti, prasmes un citas cēlas īpašības. Un mūžības vai Dieva priekšā katra dvēsele ir vienlīdz dārga un mīlestības vērta. Neviens no mums nav dzimis mazvērtīgs vai nekam nederīgs, vai lieks. Katrs savā laikā un vietā var izrādīties neaizstājams un unikāls.

Tad nu izmantosim šo savu augstāko, cēlāko būtību, lai veiktu cēlus darbus! Mūsu nākotne patiešām ir mūsu rokās un mēs esam gana pilnīgi, lai iztiktu bez svešiem aizbildņiem vai elkiem.

Ko sēsim, to arī pļausim! Tas ir tik vienkārši un taisnīgi!

Jānis Kučinskis

2009. gada jūlijā

Jēkabpilī

Citi autora darbi

„Jaunā pasaules kārtība un mēs paši”, 2000. gads

„No interešu kariem uz interešu harmoniju”, 2001. gads

„Dzīve karastāvoklī”, 2001. gads

„Hipotēku banka vakar, šodien, rīt: Attīstības bankas tapšana”, 2003. gads

„Krājaizdevu sabiedrību ceļvedis: Kopdarbības iespējas Latvijā”, 2004. gads

„Kooperācijas attīstība Latvijā un pasaulē: Idejas, vēsture, perspektīvākie attīstības virzieni”, 2004. gads

„Mājokļu politika un tās instrumenti”, 2006. gads

http://zagarins.net/Kucinskis-KoSesimToPlausim.htm

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s