Latvijas intelektuālais fiasko. R. Ķīļa intervijas žurnālam “Rīgas Laiks”

Latvijas intelektuālais fiasko

Ar Stratēģiskās analīzes komisijas priekšsēdētāju Robertu Ķīli sarunājas Arnis Rītups
( Fragments)Rīgas Laiks: Pirms vairākiem gadiem tu runāji par to, ka te tādā vispārīgā līmenī ir šausmīgi maz ideju politikā. Bija Eiropas Savienība un NATO, bija nacionālas valsts ideja un kaut kāds opozicionārisms pret tiem, kas šobrīd valda. Vai tagad ideoloģiskajā līmenī ideju ir vairāk vai mazāk?

Roberts Ķīlis: (Klusē.) Nē, nav.

RL: Joprojām ir trīs idejas?

Ķīlis: Kādas trīs? Kur trīs? Es domāju, ka ļoti nopietni konceptuāli idejiskā līmenī ideju vispār nav.

RL: Tātad vēlēšanās nenotiks spēkošanās starp idejām, jo ideju vienkārši nav?

Ķīlis: Tādā ļoti konceptuālā līmenī, jā. Iedomājies, kam būtu jābūt bijis notikušamies – mēs ilgtermiņa stratēģiju taisījām trīs gadus. Vismaz kādam ir jāmēģina kaut kādas alternatīvas. Noteikts ideoloģisks redzējums, ko pilsoņi dara, uz ko balstās ekonomika, radošums ar infrastruktūru, nevis tur ogļu pārkraušana. Tas nozīmē sekas izglītībai, darba tirgum, tas nozīmē sekas nacionālā nozīmē. Tajā brīdī, kad tu man uzdod jautājumu par to, kā Latvijas tauta ievēlē politiķus, tu koncentrē politiskā procesa norises uz šo vēlēšanu aktu. Es neuzskatu, ka tas ir nākotnes politiskā procesa epicentrs, okei. Tādējādi, manuprāt, politiski veselīga sistēma ir tāda, ka tu vari ievēlēt arī idiotus. Jo lēmumu kopums, kas notiekas par politiskajām lietām, idiotu darbības neitralizē. Ja ir daudz lēmumu, ko cilvēki pieņem savās interesēs, savās kolektīvās interesēs bez pārstāvju palīdzības vai ar lokālu pārstāvju palīdzību, tas ir viens solis. Ja ir kaut kādi referendumi, tas ir cits solis. Tādējādi iznāk tā, ka vēlēšanas pie šādas sistēmas nekādā ziņā nekļūst ne par izšķirošu, ne centrālu reprezentativitātes un kolektīvā intelekta piemēru. Ko nozīmē referendumi? Tas nozīmē, ka politiskām partijām ir jākomunicē ar vēlētājiem starplaikos, piemēram, par pensiju sistēmu, jāpasaka savs viedoklis. Lai viņi to varētu pateikt, viņiem ir nepieciešami resursi, tos nevar dabūt, ja naudas knapi pietiek vēlēšanām, tās nepietiks, lai katru referendumu taisītu.

RL: Tos birojus taču slēgs tūlīt pēc vēlēšanām.

Ķīlis: Tieši tā. Tādēļ, ja tu vairāk liec uz referendumiem, ja tu esi spiests iesaistīties ar pilsoņiem nevis reklāmiskā komunikācijā, bet argumentatīvā komunikācijā, tas pieprasa, lai tu argumentus sagatavotu. Tev vienkārši nepietiks naudas nopirkt televīzijā laiku.

RL: Tev ir radies iespaids, ka Latvijas politiskajā sabiedriskajā telpā pastāv argumenti?

Ķīlis: Argumentācija pastāv pilnīgā ideju tukšumā.

RL: Ar bomi?

Ķīlis: Ar bomi var argumentēt, ar ad hominem, ar ad populum.

RL: Tas nozīmē, ka ideju trūkuma apstākļos notiek cīņa, nezinot vispār, par ko? Sarunas priekšmetu varētu radīt tikai idejas. Kas ir sarunas priekšmets ideju trūkuma apstākļos?

Ķīlis: Personība, situācija, tas, ko dzird, sensorā informācija. Te man liekas zaļš vai tumši zaļš, nu kā… par to jau var runāt… nevar būt dzeltens, nu, tāpēc, ka tu esi gejs, nē, es esmu vecāks, bet man mājās pulkstenis stāv, tāpēc tas ir melns. Argumentēt var arī tādā veidā.Es domāju, ka Latvijas politiskajā sfērā tas arī ir tas, kas ir. Turpina diskutēt par krāsām. To var mazināt, ja parādās kādi, kas to dara citādi. Tu redzi, ka visi ir idioti, bet viens izskatās pēc kaut kā sakarīgāka.

RL: Bet kā var izdarīt daudzmaz saprātīgu izvēli apstākļos, kad nav ideju, ir intelektuāls fiasko, kā tu saki, visās vēlēšanu programmās?

Ķīlis: Es jau gribēju tev teikt, ka ir kaut kādas citas iespējas, kas balstītas uz veselā saprāta kritērijiem. Es nosaucu vienu partiju, tas nozīmē, ka ir kaut kādi kritēriji, kas man ļauj no veselā saprāta viedokļa salīdzināt un ieraudzīt spektru no mulsuma līdz blefam. Skaidrs, ka mulsums ir labāks nekā blefs. Jo blefodams tu apzināti čakarē cilvēkus, kā pokerā, tu liekuļo, tu domā, ka viņiem patiks to dzirdēt, tu to pasaki, bet nedomā to nopietni. Bet ir kritēriji, un es piedāvāju arī citiem pilsoņiem par tiem padomāt. Tas var neizdoties, tas var izdoties. Tagad iznāk tā, ka mums vēlēšanas ir kaut kāds viens, superkritiski izšķirošs akts. Tu neko nevari paredzēt, kas notiks pēc trim četriem gadiem. Pilnīgi iracionāla darbība.

RL: Tu gribētu atstāt iespaidu uz vēlēšanu rezultātiem?

Ķīlis: Mani vēlēšanu rezultāts neinteresē. Godīgi, mani neinteresē vēlēšanu rezultāts. Mani interesē tas, lai politiskajā procesā, kurā cilvēki piedalās, parādītos jauni spēles noteikumi. Šī darbība būtu sekmīga tad, ja tā kaut drusku iesāktu jaunu spēles noteikumu, piemēram, lielāku intelekta klātbūtni politiskajā procesā, nu, kā noteikumu, nevis kā labdarību, nevis kā sagadīšanos. Ja tas būtu, es uzskatītu, ka es kā komisijas vadītājs kaut ko esmu izdarījis. Tas nav tik daudz par politiku, cik par pilsoņu sapratni, ka ir vēl kaut kādi pārbaudes akmeņi, kritēriji, lai paši sāktu domāt. Man jau liekas, ka attiecībā uz stratēģiju man ir izdevies drusku sarunu ievirzīt, tā kā ontoloģizēt drusku nākotni, ka tas nav pilnīgs “čau”, ka tur ir kaut kas, kas nav pilnīga migla, ka tur var kaut ko sataustīt. Tā ir tā konstrukcija, protams, bet tā konstrukcija būs lēmumu pieņemšana, saproti, tu sāc rēķināties ar to ontoloģiju, tu, iespējams, sāc mainīt vērtējumus tam, kas tagad notiek. Ja tas ir izdevies, tas man zināmu optimisma devu dod. Tāds šķietami stulbs pasākums, ko viņi tur dirš par tām programmām, nevienu taču tas neinteresē, kaut kādas muļķības un tā tālāk. Ja tas kaut kādiem cilvēkiem liks teikt – nē, nu, davai, mēs tur paprasīsim nākošreiz, padomāsim.

RL: Kopiespaids veidojas tāds: ir valsts, kuru pārvalda politiķi, kam konceptuālā un ideoloģiskā līmenī nav ideju. Viņu programmas – labākais, ko viņi šobrīd spēj no sevis izspiest, ir intelektuālas nabadzības apliecinājums. Kā šajā valstī kaut jel kas varētu mainīties uz labu? Ja valda intelektuāla nabadzība, ideju trūkums un tauta nespēj pašorganizēties.

Ķīlis: Ir optimistiskā un pesimistiskā atbilde.

RL: Iedod abas.

Ķīlis: Optimistiskā – it takes time. Tas paņem zināmu laiku.

RL: Ir pagājuši divdesmit gadi.

Ķīlis: Nu, varbūt nav pieticis. Es varbūt kaut ko pārprotu, bet vai nebija tā, ka tas Mozus viņus tā kā atveda līdz Izraēlai, tad viņi sāka tur pīkstēt, tad viņš atkal aizveda atpakaļ tuksnesī.

RL: Viņi jau bija tuvu pie robežas, bet vajadzēja izmest vēl vienu līkumu.

Ķīlis: Exactly. Varbūt tas ir optimistiskāk.

RL: Vēl jāpastaigājas, varbūt kļūs gudrāki un pieņemsies prātā. Un pesimistiskā atbilde?

Ķīlis: Cita valsts. Demontāža.

RL: Citas valsts sastāvā?

Ķīlis: Tas ir visdrūmākais variants. Valsts turpina pastāvēt tikai kā simbolu kopums, rituālu kopums. Pie pašreizējās pašorganizācijas zemās kapacitātes tas nozīmē zināma feodālisma laikmeta iestāšanos. Lietas tiek kārtotas ar lokālo priekšniecību, rodas feodālās lēņu saimniecības. Ļoti nepatīkama situācija.

RL: Tu karotu, ja būtu jākaro?

Ķīlis: Par ko?

RL: Par Latviju.

Ķīlis: Domāju, ka es jau tā kā karoju. Nav jau tikai jāšaudās. Zināmā mērā tu karo kaut kādā ideju laukā, un bieži vien tas ir ļoti liels, idejas tomēr tiek kaut kādā veidā konfrontētas ar tām, kas notiekas citu valstu domu centros. Tas arī ir zināmā mērā kariņš. Es karoju par to, lai man te būtu mājas.

http://www.rigaslaiks.lv/Raksts.aspx?year=2010&month=9&article=4

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s