Kā inteliģence tika aizbīdīta no varas – vai aizbīdījās pati? L. Lapsa, S. Metuzāls, K. Jančevska

(Vērts izlasīt. Piebildīšu tomēr, ka pēdējais intelektuāļu izgājiens uz politiskās skatuves bija tie citādi cienījamie zinātnieki, kuri pirms Tautas partijas pēdējā triumfa vēlēšanās to daiļi slavēja, masu saziņas līdzekļos “izsakot savu neatkarīgo viedokli”. Jā, tauta gaidīja un gaida vīrus un sievas, “kas kaut ko var”. Toreiz izrādījās, ka pat tādi var pārdoties pavisam necienīgā krāpšanā. Kā nekā komunisma karjeras skola turas ilgi.
Kas ir noteicošais Latvijas valstī pēc PSRS un LPSR sabrukuma, ko saucam par Atmodu? Jā jā, nauda, kuras iegūšanai nav sakara nedz ar intelektuālo pienesumu, ne krietnu darbu, pat ne ar godīgu mantojumu. Galvenais sākumā bija slepenam lokam domāta informācija par to, cik tālu nekaunībā un laupīšanā viņi (un tikai viņi) drīkst iet, un slepenas operatīvas darbības iemaņas. Un tad īsti intelektuāļi steberē, nepilnvērtīgi paēduši, jo ir jāizvelk bērni un mazbērni, bet “veiksminieki”, arī visu varu pārstāvji, ir pārdevuši sirdsapziņu par Jūdas grašiem, un tautas “masa” sitas vai nost, līdz glābjas Īrijā, vai arī izblēda kredītus, ko nevar celt.
Un kas tad ir ar mūsu varām? No jauna ir nākusi klāt viltusdemokrātija un viltus cilvēktiesības, kas ir labas nišas; no komunisma palikusi ir spēja slepus blēdīties tā, ka velnam bail, un esam teicamnieki latviešu tautas tiesību pašnoliegšanā. Un esam labi nojautuši un nedrīkstam iepīkstēties, pirmkārt jau sabiedrības zinātnieki, ka visu varu mērķis ir nodrošināt tautas ilgtspēju savā vienīgajā zemītē. Tas nu noteikti neatmaksājas un ar zinātnieku klusu piekrišanu tiks aplamāts bezmaz par fašismu. Kur tad radīsies cerīgi intelektuāļi, kas zina tautas mērķus, var un dara, – kam var uzticēties?
Vai esam kaut ko mācījušies? Vai aug īsti intelektuāļi, kas nav kaunu maizē apēduši? I.L.)


24.12.2010.

Kur ir palikusi inteliģence, kas savulaik spēja sākt Atmodu, un kāpēc mūsu dienās tā ir aizgājusi tik tālu no varas, – ja, protams, neskaita „galma inteliģentus”? Pirms dažām nedēļām šo jautājumu intervijā Pietiek uzdeva kādreizējais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns, un tiešām – kā gadījās, ka Latvijas inteliģence bija tā, kas astoņdesmito gadu otrajā pusē aizsāka pārmaiņu procesus republikā, bet jau desmit gadus vēlāk inteliģenti jaunizveidotajā varas elitē jau bija aizbīdīti vai varbūt paši aizbīdījās otrajā plānā? Par to stāsta šī nodaļa no apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005.

Tautas fronte un vēlēšanas

Pat tiem, kuri visai skeptiski raugās uz inteliģences spējām ietekmēt lietu kārtību, nāksies atzīt – Latvijā tieši radošā inteliģence deva starta šāvienu skrējienam pretim neatkarībai un kapitālismam. Leģendārais 1988. gada Radošo savienību plēnums, kuru lielā mērā sagatavoja dzejnieks Jānis Peters, publiski atklāja to, ko vairums Latvijas iedzīvotāju jau tāpat zināja, – padomju režīms te nekad nav bijis īpaši gaidīts viesis, un sirds dziļumos mēs kārojam brīvību. Īpaši iespaidīga bija plēnumā izskanējusī Mavrika Vulfsona runa, kurā viņš skaidri un gaiši pateica, ka 1940. gadā Latvija tika okupēta. Tālākie secinājumi jau uzprasījās paši no sevis – ja reiz Latvija ir okupēta, tad derētu izdarīt tā, lai okupācijai tiktu pielikts punkts.

Arī pēc Radošo savienību plēnuma inteliģences loma nemazinājās. Gluži pretēji, tā ar katru dienu pieauga. Sākās mītiņu ēra, kura bez sabiedrībā cienītu inteliģences pārstāvju piedalīšanās nav pat iedomājama. Viens no masu pasākumu kulminācijas punktiem bija 1988. gada rudenī, Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresa priekšvakarā notikušais mītiņš, kurā īpašu emocionālo pacēlumu sagādāja dziedātāja Ieva Akurātere, ar asarām acīs un balsij lūstot dziedot dziesmu Palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai… Ne mazāk emociju radīja arī Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes rokopera Lāčplēsis, kas vēlākos gados daudziem ir šķitusi pārspīlēta patosa pārpilna un varbūt mazliet pat komiska, taču Atmodas laikā kļuva par absolūtu kases gabalu, ko tauta skatījās ar asarām acīs. Ar vārdu sakot, emociju radīšanā inteliģences pārstāvjiem līdzīgu nebija.

Gluži tāpat nevar noliegt arī inteliģences lomu LTF veidošanā – galu galā, pie frontes šūpuļa stāvēja J. Peters, kuru iesaistīties LTF dibināšanā pāris mēnešus centās pielauzt tolaik populārie TV žurnālisti Ojārs Rubenis un Edvīns Inkēns. Loģiski, ka arī par pirmo LTF priekšsēdētāju kļuva radošās inteliģences pārstāvis – ar cīņu pret Daugavpils HES būvēšanu popularitāti guvušais žurnālists Dainis Īvāns. Taču starp LTF līderiem netrūka arī citu inteliģentu – te varam minēt kaut vai mākslas zinātnieci Sandru Kalnieti un žurnālistu (tiesa, pirms tam arī kompartijas funkcionāru un cenzoru) Jāni Škaparu. Frontes atbalstītāju vidū netrūka arī krievu radošo inteliģentu, piemēram, rakstnieki Vladlens Dozorcevs un Marina Kosteņecka. Un tikai pēc LTF izveidošanas neatkarības (tolaik gan modē bija apzīmējums „suverenitāte”) ideju bīdīšanai pieslēdzās juristi un ļaudis ar eksakto izglītību. Vismaz Radošo savienību plēnumā, kā vēlāk atminējās pirmais aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis, viņš esot bijis vienīgais jurists.

Arī 1989. gada Augstākās Padomes vēlēšanas neiztika bez radošās inteliģences pārstāvjiem. Jā, arī pirms tam LPSR Augstākajā Padomē netrūka „radošo” (deputāte bija, piemēram, aktrise Vija Artmane), taču 1989. gadā inteliģenti ne tikai kandidēja uz deputātu vietām, bet arī piedalījās priekšvēlēšanu aģitācijas pasākumos. Piemēram, Valmierā vietējais kompartijas sekretārs uz saviem pasākumiem ņēma līdzi Valmieras teātra aktierus, savukārt viņa konkurents Jānis Dinevičs no Rīgas veda „smago artilēriju” – tādus slavenus latviešu aktierus kā Hariju Liepiņu un Mudīti Šneideri. Aktieru duelī uzvarēja, starp citu, Rīgas brigāde, un rezultātā parlamentā iekļuva J. Dinevičs.

Parlamenta inteliģenti

Ja paskaitām, kā gadu gaitā mainījies parlamenta sastāvs, tad paveras interesanta aina. Proti, zināms inteliģences procents ir katrā no līdz šim ievēlētājiem parlamentiem, turklāt īpaši tas gadu gaitā nav mainījies. Tā 1990. gada modeļa Augstākajā Padomē tika ievēlētas kādas divdesmit personas, kuras varētu pieskaitīt radošajiem inteliģentiem: te bija gan rakstnieki Alberts Bels un Vladlens Dozorcevs, gan dzejnieki Normunds Beļskis un Imants Ziedonis, plus vēl virkne žurnālistu – Dainis Īvāns, Aivars Berķis, Juris Celmiņš, Vilis Seleckis, Viktors Stefanovičs, bet humanitāro zinātņu pasauli pārstāvēja Mavriks Vulfsons un Pēteris Laķis. Taču „radošo” brigāde Augstākajā Padomē nobālēja juristu „armijas” priekšā – deputātu vidū bija 22 juristi! Vēl pie inteliģentiem droši vien varam pieskaitīt desmit ārstus, deviņus pedagogus, četrus vēsturniekus, divus arhitektus un batjušku Alekseju Zotovu. Būtībā var droši teikt, ka vairāk nekā trešo daļu Augstākās Padomes veidoja inteliģences pārstāvji (tehnisko zinātņu pārstāvji te nav iekļauti). Turklāt jāatgādina, ka šis bija pēdējais parlaments, kurā darbojās 200 deputāti, jo Saeimā tautas priekšstāvju skaits samazinājās līdz 100.

Arī 5. Saeimā apmēram trešā daļa deputātu bija droši pieskaitāma inteliģencei. Te bija deviņi „radošie” (žurnālisti A. Berķis, Mariss Andersons, Edvīns Inkēns, Anta Rugāte, Velta Puriņa un Aida Prēdele, literāts Pauls Putniņš, komponists Imants Kalniņš, aktrise Olga Dreģe). Taču, tā kā šīs bija pirmās vēlēšanas, kurās vēlētājiem nācās balsot par partiju sarakstiem, tad tajos iekļautie „radošie” reizēm bija acīmredzams balasts, kas domāts balsu zvejošanai ar populāru vārdu palīdzību – to var attiecināt uz TV diktori V. Puriņu un aktrisi O. Dreģi, par kuru politiskajām aktivitātēm diez vai kādam kaut kas ir aizķēries prātā. Vēl šī sasaukuma Saeimā iekļuva pieci ārsti, desmit juristi, septiņi pedagogi un trīs vēsturnieki.

Neko daudz inteliģences proporcija nemainījās arī 6. Saeimā. Jaunums varbūt ir vienīgi tas, ka, pateicoties latviešu politiskā populisma pamatlicējam, pašam sevi par vācu–latviešu žurnālistu dēvējušajam Joahimam Zīgeristam, partiju saraksti vēl acīmredzamāk tika veidoti, tajos ieliekot pa kādam pazīstamam vārdam, labi apzinoties, ka nekādu politisko darbību to īpašnieki neveiks – te var pieminēt kaut vai šlāgeru dziedātāju Ojāru Grinbergu, režisoru Oļģertu Dunkeru un mācītāju Modri Plāti (tieši J. Zīgerista sarakstā),. Kopā „radošo” skaits šajā Saeimas sasaukumā sasniedza divpadsmit. Vēl te bija 13 ārsti, 11 juristi, desmit pedagogi un viens mācītājs.

7. Saeimā arī apmēram trešo daļu veidoja inteliģences pārstāvji, kaut gan parādījās arī daži jauni vārdi – mākslas zinātniece Helēna Demakova, TV žurnāliste Viola Lāzo, režisors Rihards Pīks, žurnāliste Monika Zīle un komponists Raimonds Pauls. Bez šiem „radošajiem” bija vēl deviņi ārsti, desmit pedagogi un 11 juristi. Taču vismaz teorētiski var uzskatīt, ka „visinteliģentākā” bija 8. Saeima, kurā gandrīz pusi (vairāk nekā 40) deputātus varam pieskaitīt inteliģences pulkam: 11 „radošie” (no jaunajiem vārdiem varam minēt Kurzemes radio radošo direktori Silvu Bendrāti, žurnālistus Nikolaju Kabanovu, Oskaru Kastēnu un Valēriju Karpuškinu, kā arī kolorīto aktrisi Ausmu Kantāni), 10 ārsti, 11 pedagogi, deviņi juristi, viena arhitekte (Ingūna Rībena) un divi mācītāji (Ēriks Jēkabsons un Jānis Šmits). Tādēļ visas zīmes liecina, ka pārskatāmā nākotnē nekas nemainīsies un katra sevi cienoša partija savā listē iekļaus pa kādam radošās inteliģences pārstāvim – galvenokārt gan tādēļ, lai izmantotu to atpazīstamību.

Lielā vilšanās

Daļa inteliģentu tā arī palika politikā, ar laiku iegūstot teju vai Saeimas mēbeļu statusu. Citi ātri vien saprata, ka politika tomēr nav nekāda medusmaize, un ilgāk par vienu parlamentārā darba termiņu neizvilka. Pirmais vilšanos piedzīvoja D. Īvāns, kurš politikai ardievas pateica (tobrīd gan nezinot, ka pēc dažiem gadiem tomēr atgriezīsies) jau 1992. gada sākumā. It kā jau viņam Augstākās Padomes priekšsēdētāja vietnieka postenī nekā netrūka, tomēr saskaršanās ar reālpolitiku izrādījās pārāk sāpīga.

Īpaši jau – tas brīdis, kad līdzšinējos, uz emocionālā pacēluma viļņa izvirzījušos līderus malā sāka nobīdīt nez no kurienes uzradušies veikli darboņi, kuriem ar Atmodas laiku ideāliem bija maz kopēja. „Veidojās Pēcatmodas Latvijas pirmā politiskā elite, kuru, manuprāt, vadīja ne tik daudz nācijas, cik savu aprindu intereses. Kontrastā ar Tautas frontes dzimšanu tā bija klusa, paslepena politika. Pārspēt šos zēnus glumumā un divkosībā mums nebija pa spēkam,” – tā vēlāk savos memuāros atzina D. Īvāns, vārdā gan „glumos zēnus” nesaucot.

Līdzšinējo tautas tribūnu – inteliģentu malā bīdīšana tolaik bija tik acīmredzama, ka ne velti 1991. gada nogalē paklīda runas: D. Īvāns, kura neapmierinātība ar varas elitē notiekošo vairs nav noslēpums, gatavojoties veidot jaunu centriski demokrātisku partiju, kurā apvienotos galvenokārt inteliģence. Arī pats D. Īvāns baumas par partijas dzimšanu sākumā nenoliedza un teica, ka tajā tiešām varētu darboties radošās inteliģences pārstāvji, kas dažādu iemeslu dēļ agrāk ir pametuši lielo politiku.

Tomēr par savu lomu iespējamajā partijā bijušais visas tautas mīlulis runāja izvairīgi un beigu beigās vispār noliedza, ka ar viņa piedalīšanos Augstākajā Padomē varētu tapt kāds jauns politiskais spēks, savukārt vēl pēc brīža vispār pameta augsto amatu un politiku, lai pēc vairākiem gadiem, neveiksmīgi mēģinājis darboties publicistikā un žurnālistikā, atgrieztos jau otršķirīgā postenī Latvijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā.

Neveiksmīgumā D. Īvāns gan inteliģences aprindās nebija nekāds izņēmums – drīzāk jau likumsakarības apliecinātājs. Deviņdesmitajos gados pilnā krāšņumā apliecinājās fakts, ka inteliģences lielākā daļa praktiskai dzīvei nav īsti piemērota: Rakstnieku savienība zaudēja vienu mājvietu pēc otras, beigu beigās publicista Viktora Avotiņa vadībā par sviestmaizi – nepilnu pusmiljonu latu pārdodot pat Dubultu Rakstnieku jaunrades namu, kultūras izdevumi tika slēgti ar apbrīnojamu regularitāti, tikpat regulāri parādījās arī ziņas par inteliģences pārstāvju biznesu izputēšanu – no rakstnieka Andra Kolberga restorānbiznesa līdz aktiera Vara Vētras kafijas tirdzniecībai un Raimonda Paula Latintrādes bankā pazaudētajiem megalīdzekļiem.

Paši inteliģences pārstāvji savās ķibelēs parasti gan vainoja dažādus tumšos spēkus – piemēram, pēc Benjamiņu dzimtas īpašumu mantinieku prasības Rakstnieku savienībai (kura pamanījusies daļu telpu uz savu roku iznomāt apakšīrniekiem) izvākties no prestižajām, kaut nolaistajām telpām, tas pats D. Īvāns publiski nāca klajā ar veselu paziņojumu, pieminot gan Benjamiņu nama kā apgaismības centra likvidāciju, gan to, ka privāto interešu aizstāvības vadīta politiskā vara neesot pietiekami stingra attiecībā uz kultūras aizsardzību, gan visu šo gadījumu kā uzskatāmu pierādījumu tam, ka „mūsu valstī valda laupītāju vai gangsteru kapitālisms” un ka visas radošās organizācijas drīz vien palikšot bez pajumtes.

Tikmēr D. Īvāna pieminētie „glumie zēni” deviņdesmito gadu pirmajā pusē jau bija apjēguši ne tikai inteliģences lielas daļas spēju savās nelaimēs vainot visus citus, tik ne sevi, bet arī to, cik lieliski savās interesēs – no politikas līdz biznesam – ir izmantojami tautas cienīti vārda, spalvas un citu jomu mākslinieki. Ja neskaita inteliģentu pulka (no jau pieminētā mācītāja M. Plātes līdz dižkoku draugam Guntim Eniņam) iekrišanu J. Zīgerista valgos, viskrāšņākā šajā jomā bija Tautas bankas epopeja: deviņdesmito gadu pirmajā pusē sākusies ar daudzu inteliģences pārstāvju (tostarp, piemēram, M. Zālītes) aicinājumiem salikt kopā naudiņu, lai sanāktu viena īsti latviska un pašmāju uzņēmējus balstoša banka, kredītiestāde kaut kā nemanāmi pārvērtās par pamatīgu un ļoti šaubīgu burbuli, kurš ļoti ekscentriskā pusmākslinieka, vēlāk cietuma kamerā nonākušā Māra Ārgaļa vadībā jau 1994. gadā ar skaļu blīkšķi pārsprāga, faktiski ievadot Latvijas banku krīzi.

Tik vienkārši gan inteliģences skaļākie pārstāvji padoties negrasījās – 1995. gada rudenī tika nodibināta Latvijas Inteliģences apvienība, kas par mērķi stādīja inteliģences jomas atjaunošanu un nostiprināšanu. Desmit gadus vēlāk apvienība tās nemainīgā priekšsēdētāja – tā paša J. Škapara vadībā jau bija noturējusi apaļas sešdesmit konferences par visdažādākajām tēmām, taču izrādījās diezgan atturīga, kad tika vaicāts par pamatuzdevuma piepildījumu. Pats J. Škapars desmit gadus pēc apvienības dibināšanas dziļdomīgi teic:

„Domāju, ka jārēķinās ar vēstures attīstības procesu, un tagad inteliģencei ir pavisam cita loma. Būtībā inteliģences loma tagad ir pilsoniskās sabiedrības veidošanā. Kāpēc šodien mazāk ieklausās inteliģencē? Sabiedrība ir ļoti diferencēta. Viena daļa ieklausās, cita – nē. Tādas inteliģences konsolidācijas, kā tā bija Atmodas laikā, tagad nebūs. Tā ir reta parādība vēsturē, kad patiesībā inteliģence spēja konsolidēt gandrīz visu sabiedrību. Domāju, ka attīstības process notiks savādāk. Inteliģences uzdevums ir nākotnes vārdā konsolidēt kādu daļu, jo nedz varas institūcijas, nedz sabiedrība neredz nākotnes modeli…”

Pagātnes palieka?

Izklausās gudri, bet absolūti nesaprotami un nepraktiski – un arī šo iemeslu dēļ, kā uzskata izbijušais baņķieris, vēlākais publicists un citādi domājošais Mārcis Bendiks, inteliģence piecpadsmit gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas atrodas tieši tur, kur atrodas. Viņa viedoklis par inteliģenci – bet varbūt arī vienkārši diagnoze – ir tik ass un trāpīgs, ka pelnījis, lai to atspoguļotu visā pilnībā:

„Atmodas procesos darbojās organizācija, kas saucās Radošo savienību apvienība un nebūt ne inteliģences apvienība. Tad bija slavenais Radošo savienību plēnums 1988. gadā, un tās bija radošās savienības – rakstnieku, mākslinieku. Tā bija diezgan mākslīga konstrukcija, ar kuras palīdzību iedot platformu Jānim Peteram sākt dialogu ar tā laika partokrātiju.

Savukārt Inteliģences apvienība izveidojās ap to laiku, kad cilvēkiem, kas paraduši teikt mītiņu runas – kuru būtība ir pateikt 3–4 frāzes un ne par ko neatbildēt, – vairs nebija kur runāt. Viņiem ļoti patika runāt, patika, ka viņus translēja pa radio. Vienkārši tāpat runāt, kad tevi netranslē pa radio, vienkārši nav cool. Un translē nevis trīs vai piecas minūtes, bet piecas vai astoņas stundas. Citādi nav tā katarse. Un rezultātā sanāca vienkārši senilu, nepieprasītu pagātnes cilvēku dvēseles atlaidināšanas vieta. Tai bija tāda pati nozīme kā zvēru dārzam, kas ir domāts šķirtiem vecākiem, kuri var aizvest savus bērnus kaut kur, kad viņus uz dažām stundām ir saņēmuši no otras puses. Nekādas nozīmes tam nekad nav bijis.

Bet es labprāt atgrieztos pie terminoloģijas. Vārds „inteliģence” izraisa tik daudz pretrunu tāpēc, ka cilvēki nezina, ko viņi runā. Nepareizi lieto terminus vai nesaprot, ko runā. Iedomājieties situāciju, kad radio taisītu uz ielas aptauju, kas, jūsuprāt, pašlaik ir hercogs. Un vai jūs pieņemtu tādu atbildi – ziniet, es vakar pieturā satiku māmiņu ar sēņu groziņu, man liekas, ka viņa ir hercogiene? Jums tas liktos smieklīgi – tāpēc, ka hercogam ir definīcija.

Bija līdzīga situācija, kad Latvijas radio jautāja uz ielas satiktiem cilvēkiem, kas ir elite, un viņi atbildēja, nesaprotot, ko tas nozīmē. Ar inteliģenci ir tieši tāpat. Tas, kā šis vārds ieviesies latviešu valodā, ir no Krievijas. Toreiz bija vajadzīgs nosaukums vienam konkrētam sabiedrības slānim – tiem, kas nebija aristokrāti, kas nebija zemnieki, kas nebija tirgotāji, bet ieņēma zināmu vietu sabiedrībā. Viņi Krievijas impērijā bija beiguši universitāti un saņēma garantētu amatu. Ārsta, skolotāja u.c. – ar zināmiem pienākumiem un zināmām garantijām.

Bet tam līdzi nāca uzvedības stereotips, tāpat kā aristokrātiem ir savs uzvedības stereotips un zemniekiem savs. No tā izveidojās šis teiciens – tas gan ir inteliģents cilvēks. Ko ar to parasti saprot? Tas nozīmē, ka viņš runā puslīdz saprotamiem vārdiem, neslauka degunu piedurknē, nelamājas. Nu, tas nu gan ir viens inteliģents cilvēks. Ja vēl augstskolu beidzis – tad nu vispār…

Es papūlējos no populārākajām pasaules skaidrojošām vārdnīcām izdrukāt vārda inteliģence nozīmi. Un atradu – jūs šeit nekur nedabūsiet saistību ar izglītību un sociālo stāvokli. Tas nāk no latīņu vārda „saprašana” un darbības vārda inteligere, kas nozīmē saprast, kas savukārt nāk no izšķirt un izvēlēties. Izglītība nav noteicošā.

Pasaules terminoloģijā ir iegājis vārds intelektuālis. Tam atkal nav nekāda sakara ar inteliģenci šajā nozīmē. Intelektuālis nevar būt pirms 30 gadiem beidzis Liepājas universitāti un turpina strādāt Vilkadirkšņos, un uz teātri netiek tāpēc, ka netiek. Tas nav intelektuālis.

Gaušanās par inteliģenci izriet no tā, ka pazūd viens sociāls slānis. Krievijas impērijas laikā bija viens sociāls slānis, un padomju vara to pārņēma pilnībā. Tu nevarēji būt dakteris bez attiecīgas izglītības. Tagad mums ir arī visādi brīnumdakteri bez izglītības, kuri izsniedz viens otram sertifikātus un buras uz velna paraušanu. Tu sūri grūti mācījies Rīgas Medicīnas institūtā sešus vai astoņus gadus, tad tu kļuvi par ārstu, un tev bija valsts garantijas, ar tevi nevarēja nekas slikts notikt. Ja tu biji neveiksmīgs ārsts, pamazām tevi aizsūtīja arvien tālāk un tālāk, ja tu biji veiksmīgs, tiki augstāk un augstāk.

Patlaban šis slānis, kuram valsts kaut ko garantē tikai tāpēc, ka viņš ir ieguvis diplomu, pēc būtības ir izzudis. Tie cilvēki, kuriem patīk sevi dēvēt par inteliģenci un gausties par inteliģences sūro likteni, un doties uz Škapara vadīto organizāciju vai klausīties pa radio tos murgus, absolūti neatbilst tam galvenajam, kas tiek pierakstīts vārdam „inteliģence” tā starptautiskajā nozīmē – spēja izdarīt secinājumus. Šie cilvēki spēj tikai atcerēties pagātni.

Krievijas impērijas izpratnē mums inteliģences būt nevar. Mums veidojas kaut kas cits – profesionāls ierēdniecības slānis, kurš, starp citu, no padomju laika inteliģences neatšķiras ne ar ko. Attiecīgas izglītības standarts, attiecīgas garantijas – tu būsi labāk nodrošināts, ja tu labāk strādāsi, ja tu būsi labs, tu būsi tajā vidusmērā, bet, ja būsi labāks, tu būsi virs. Ja paskatās valsts sekretāru vietnieku amatu atalgojumu, tas ir augstāks nekā mazo uzņēmēju ienākumi. Tātad viņš, impērijas vārdiem runājot, ir virs sīktirgotāja. Šis slānis ir izveidojies, nostiprinājies, un valstij tas nāk par labu.

Cita lieta ir tā, ka intelektuāļiem nav iespaida. Tas gan ir tiesa. Un tam ir skaidra indikācija. Vai mums Latvijā ir kaut kas noticis, kam par ierosmi būtu bijusi publikācija Rīgas Laikā? Kāds skandāls, kāds notikums, kāda attīstība? Rīgas Laiks ir nopozicionējies, ka tas ir intelektuāļu žurnāls. Tajā raksta intelektuāļi, un to lasa gan intelektuāļi, gan tie, kas ir tuvu tam vai iedomājas tādi esam. Tirāža šim žurnālam ir ap sešiem tūkstošiem. Cik tad viņu tur ir?! Līdz ar to tas ir tas skaits, cik nu viņu te Latvijā ir.

Ja ir tā, ka ievērojama persona mums Latvijā skaitās Sorosa fonda vadītāja, bet ne Uldis Tīrons, kas ir šī žurnāla reālais vadītājs, tad tas nozīmē, ka intelektuāļiem nav nozīmes. Ja šīs kopas sienasavīzes galvenais redaktors nav ietekmīgs cilvēks, tad arī visai šai kopai nav nekādas ietekmes.

Jautājums – kāpēc? Te ir manas versijas. Tādēļ, ka īstu intelektuāļu ir maz. Tādu, kuriem ir neapstrīdamas, ļoti augstas pasaules klases zināšanas savā sfērā, kuriem ir ļoti augstas zināšanas intelektuālās dzīves sfērā, kuri spēj to ielikt sociālpolitiskās kopsakarībās. Tādu ir ļoti maz. Ja nav kritiskās masas, tad nevar savākties rezultāts, jo ar vienu spiedzienu nepietiek.

Tie, kuriem tur būtu jābūt, viņi tur neatrodas. Cilvēki, kuri kvalificētos uz to, nodarbojas ar ko citu. Viņi ir aizmirsuši, ka viņi tādi ir, viņi nemaz negrib tur būt. Jo no tā vien, ka viņš ir intelektuālis, cilvēks izdzīvot nevar. Atšķirībā no lielajām nācijām, kur cilvēkam, ja viņš ir intelektuālis, piedāvā atbraukt nolasīt lekciju un samaksā par to 1000 eiro vai dolārus. Tas ir normāli. Viņi braukā pa Ameriku, laiku pa laikam nolasa lekcijas, nodrukā grāmatu un var turpināt būt intelektuāļi.

Pie mums tas ir galīgi neiespējami. Pie mums, ja rakstnieks uzraksta komerciāli veiksmīgu romānu, tad par to var saņemt honorāru, kas patiesībā nekas nav. Vai tu vari gadu izdzīvot ar pieciem tūkstošiem? Un vai labu romānu var uzrakstīt gada laikā? Vairums rakstnieku piemaksā pie saviem romāniem. Tas nozīmē – gaidīt, ka cilvēks paliks intelektuālis un vēl būs sabiedrībā ietekmīgs, ir velti. Viņam ir jādomā, ko darīt.

Mūsu vide šādus domātājus, intelektuāļus nespēj uzturēt. Mēs paši savu prezidentu neesam spējīgi uzturēt. Guntis Ulmanis ar ko nodarbojas? Vai viņš nav nopelnījis dzīvot mierīgi? Vai varētu iedomāties, ka Amerikas eksprezidents rīko kaut kādu čempionātu? Mūsu ekspremjeriem ir uzlikta virkne ierobežojumu, viņiem nedrīkst būt nekādu darījumu ar lietām, kur viņiem premjerēšanas laikā ir bijusi darīšana. Bet premjeram ar visu ir bijusi darīšana! Un cik viņam par to maksā? Hā, hā – neko…”


http://www.pietiek.com/raksti/ka_inteligence_tika_aizbidita_no_varas_-_vai_aizbidijas_pati

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s