Barikādes pirms un pēc. Voldemārs Kārlis Markuss

(Par barikādēm vajag atcerēties, prasīt, uzzināt un teikt tālāk. Un raksts, kuru lasīsit, ir viens no daudziem, kas jāzin. Manā uztverē tās dienas bija vai vienīgās, kad Rīga bija brīva. Atceros lieliskos lauciniekus – krietnus vīrus, atceros šaušanas kārtas, kuru skaņa skrēja apkārt caur ielām tā, ka nevarēja saprast no kurienes. Atceros to jocīgo sajūtu šaušanas laikā, kad sirds notirpst tā, ka, šķiet, vairs nemaz nav, un savādi gaišo skatu acīs. Atceros sieviņu, kas gāja ar krītu un zīmēja krustus vīriem uz drēbēm, kuru pats tā kā kaunīgi dzēsu nost, tā kā ne. Atceros arī savu vietu neatradušu pilsētnieku virtenes, kas bezgalīgi spraucās caur kontrolpunktiem, padarot mūsu sargāšanu visai apšaubāmu. Māra radio operācijā piedalījos tikai kā nesējs. Ar kaunu jāatzīstas, ka piedalīties rakstā minētajā fotogrāfēšanas akcijā noraustījos. Ja man vaicātu, vai esmu pārliecināts, ka neviens no rakstā minētajiem nebija čekas kalps, es neesmu drošs. Atzīstos, ka neuzskatu šodienas Latvijas ačgārno “eliti” par barikāžu cienīgu. Esmu pat atteicies no pretendēšanas uz dalībnieka medaļu. Un tomēr – jācīnās ir un tieši tagad un ik dienas ikkatram ir jāaizstāv latviešu valoda, tautas vara – lai Latvija reiz tomēr kļūst par latviešu mājām. I.L.)

***

Mani kopš bērnu dienām radi, draugi un paziņas sauc par Māri, kaut arī pasē rakstīts Voldemārs Kārlis Markuss. Darbošanās barikādēs manā dzīvē uzradās negaidīti.

Atmodas sākumā darbojos ļoti aktīvi Arkādijas sanāksmēs un Vides kluba sapulcēs, kur iepazinos ar Aivaru Jaunbelzēju. Kā lielais vairums interesējāmies par pirmskara Latvijas noslēpto vēsturi. Kopā gājām uz Latvijas Valsts Vēstures muzeju pie direktores Ināras Baumanes ar piedāvājumu rīkot izstādi par pirmskara Latviju. Viņa piedāvājumu uzņēma, un rakstnieks Visvaldis Lāms piedāvāja nosaukumu „Latvija starp Pasaules kariem”. Materiālus izstādei lūdzām pirvātkolekcionāriem, par lielu pārsteigumu atklājās, ka muzejā cita laikmeta fondos ir noslēptas pirmskara Latvijas lietas, kas paglābušās tādā veidā no iznīcināšanas. No kolekcionāriem saņemtie eksponāti sastādīja lielu daļu ekspozīcijas. Lai izstādē būtu redzamas visas Latvijas sabiedrības daļas, vērsos pie Rutas Marjašas, Augstākās padomes deputātes, lai tur būtu arī ebreju kopienas daļa. Griezos pie luterāņu konsistorijas, kas mani pieklājīgi izvadīja bez rezultātiem. Vairāki desmiti zvanu Baltslāvu biedrības vadībai arī palika bez rezultātiem. Izstāde „Latvija starp Pasaules kariem” tika atklāta 1988. gada 4. novembrī. Tai bija negaidīti liela atsaucība. Palīdzot veidot šo ekspozīciju, tuvojās laiks pacelt Latvijas karogu pils Svētā Gara tornī, kas bija paredzēts 1988. gada 11. novembrī. Tur bija īss un noliecies karoga kāts ar troses gabalu galā un bija redzams, ka karogu tur nav iespējams uzvilkt. Tad izveidojās neformāla grupa ar mērķi noorganizēt karoga pacelšanu. Nerūsējošā tērauda caurules masta izgatavošanai deva Cietvielu Fizikas institūts. Troses masta stiprināšanai deva Zvejniekciema zvejnieki, pašu mastu izgatavoja Politehniskā institūta Mehānikas Fakultātes darbnīcās Ausekļa ielā. Izgatavošanu vadīja fakultātes mācībspēki: Pauls Barons, Ēriks Vonda, Roberts Spunde. 1988. gada 11. novembra rītā studenti svinīgi šo garo mastu ierindā uz pleciem atnesa uz pili pie Svētā Gara torņa. Masts tika uzvilkts augšā tornī, un tā nostiprināšanu veica Tramvaju un Trolejbusu Pārvaldes avārijas brigāde. Nezinot, vai Valsts Vēstures muzeja pasūtīto lielā formāta sarkanbaltsarkano karogu paspēs izgatavot, es vērsos pie „Helsinki’86” Rīgas nodaļas biedriem un meklēju viņu nodaļas karogu. Vispirms biju pie Jura Ziemeļa, bet viņa lielā formāta karogs bija no atlasa un krāsu tonis abās pusēs nebija vienāds. „Helsinki’86” Rīgas nodaļas karogs bija mazā formāta, ar bārkstīm un iesvētīts, kuru man iedeva Jānis Vēveris. Pie masta sākotnēji tika piestiprināts „Helsinki’86” iedotais karogs, un pārbaudot pacelšanās mehānismu, karogs tika pacelts līdz torņa augšējai malai, līdz ar to karoga pacelšanai viss bija gatavs. Drīz muzejs saņēma savu pasūtīto karogu, kurš arī kļuva par atjaunotās Latvijas karogu nr. 1. Karoga masta misiņa smailes tukšajā vidū es ievietoju sarullētu svina plāksni, uz kuras bija iegravēti visi cilvēki, kas organizējuši karoga sagatavošanu un pacelšanu. Es ceru, ka nomainot masta konstrukciju, šī plāksne ir nokļuvusi muzeja ekspozīcijā.
Šeit pieminētie Atmodas notikumi loģiski noveda mani pie LNNK dibināšanas. Pēc 1990. gada 4. maija deklarācijas mēģināju rast ceļu, lai nokļūtu pie Personālo Pensiju lietām. Jānis Vasiļevskis jau bija Augstākās Padomes deputāta Pētera Simsona sekretārs – palīg, un Augstākās Padomes deputāts no LNNK Ivars Silārs ieteica reālu ideju, ka kļūstot par deputāta sekretāra palīgu, jāizmanto šis statuss, lai tiktu klāt  minētajām lietām. Es kļuvu par Odiseja Kostanda sekretāru – palīgu. Noorganizējās grupa: Jānis Vasiļevskis, Māris Markuss, Aivars Upenieks, Eināra Cilinska sekretārs – palīgs un Jānis Ozers no LNNK Strazdumuižas nodaļas. Mūsu grupa no 1990. gada jūlija līdz decembra sākumam veica skrupulozu jeb precīzu konspektēšanu un svarīgāko materiālu kopēšanu. Personālo Pensiju lietās tika atrastas pret Latvijas tautu vērstu noziegumu liecības vairāku tūstošu lapu apjomā, kuras tika nodotas Totalitārisma Seku Dokumentēšanas centra arhīvā. Pieminēšu tikai vienu liecību – pirms 1940. gada okupācijas Padomju vēstniecības sekretāra Ivana Čičājeva 1956. gadā sniegto liecību, kas sniegta, lai Latkovskis saņemtu Personālo pensiju par darbību Padomju okupācijas labā. Padomju vara uzdeva Latkovskim pārņemt Politpārvaldi. Sociālās nodrošināšanas ministrija nolēma likvidēt Personālo Pensiju pārvaldi 1990. gada decembra sākumā, lietas nosūtot uz pensionāru dzīvesvietām, kur viņi tīrīja savas lietas. Čekists Vanags no Daugavpils iesūdzēja tiesā Ingrīdu Ābolu (Rīgas Radio), Mirdzu Vītolu (LNNK biroja vadītāju), Baibu Šāberti un Rīgas Radio priekšnieku Alfrēdu Klotiņu, pieprasot naudu par goda aizskaršanu – 300 Ls. Vanags bija NKVD Cietuma nr. 1 (Centrālcietums) lietvedības priekšnieks. 1941. gada jūlija sākumā Centrālcietuma pagalmā tika atrakti drausmīgi sakropļotie  un nošautie nevainīgie ķīlnieki, kas ir nopublicēts grāmatā „Baigais gads”. Kad Rīgas Radio advokāts aizbrauca pārbaudīt Personālā pensionāra Vanaga lietu Daugavpilī, no tā lapas jau bija izplēstas. Es uz šo tiesu tiku uzaicināts kā eksperts un iesniedzu tiesā agrāk nokopētās izplēstās lapas kopiju. Šajā tiesā Rīgas Radio uzvarēja un Vanags pieprasīto „goda naudu” nesaņēma. Šeit pirmsbarikāžu laikam varētu likt punktu.
Daudzus gadus meklēju datus par mežabrāļiem un  bruņoto pretestību Padomju varai. No viena mežabrāļa gāju pie otra un no tā pie trešā un veidoju čekistu kartotēku. Izmantoju arī Personālo Pensiju arhīvu. Šo darbu nevarēja vairs noslēpt un avīzes „Atmoda” 1990. gada 4. jūlija numurā publicēts Selgas Amatas raksts „Pēcjāņu sveiciens Nejānim”, kur aprakstīta mana darbība čekistu meklēšanā un pieminēta pastkastīte nr. 138 Vaidavas ielas pasta nodaļā. Atsauksmes uz rakstu braucu izņemt vienreiz nedēļā, un tur mani bija gaidījis liela auguma čekists, pēc pazīmēm Akots Ziemelis, kurš bija pieminēts šajā rakstā. Viņš man atsūtīja anonīmu draudu vēstuli par čekista goda aizskaršanu un manu iesūdzēšanu tiesā. 1994. gadā speciālo lietu prokurore Inta Stabulniece pratināja speciālo aģentu Leonīdu Fominu, Tukuma rajona slimnīcas garāžas priekšnieku, kurš piedalījās mežabrāļu iznīcināšanā. Viņa krimināllietu P-1219 par bruņoto pretestību Padomju varai izbeidza ar viltus lēmumu, ka viņš ir gājis bojā. Viņa Čekas saimnieks bija Akots Ziemelis. Pirmajā reizē ar viņu bija labs kontakts, viņš iedeva atpazīšanas veikšanai savu jaunības dienu fotogrāfiju. Otrā reizē viņš bija pilnīgi cits cilvēks, draudēja, ka izdarīs pašnāvību, kuru arī izdarīja. Tas ir fiksēts manā diktafona kasetē. Uz to viņu varēja iespaidot vienīgi viņa priekšnieks Akots Ziemelis, kurš tagad jau arī ir miris. Drīz vien man tika piesūtīts dīvains vīriņš, kurš joprojām ir aktīvs, viņam ļoti gribējās šo pastkastīti lietot kopā ar mani.
Pirmdien, 1990. gada 3. decembrī Latvijas PSR Komunistiskās partijas Centrālās komitejas paplašinātā biroja sēdē 1. sekretārs Alfrēds Rubiks paziņoja, ka ar strādnieku un citu palīdzību Padomju vara tiks atjaunota, prese, radio un televīzija tiks ieņemta, Augstākā padome tiks pārņemta un nacionālisti – tiesāti. Trešdien, 5. decembrī īsu konspektu par Rubika plānu uz LNNK biroju atnesa Latviešu Strēlnieku apvienības pārstāvis Ilmārs Gūtmanis, kuru tur atsūtīja Latviešu Strēlnieku Apvienības priekšsēdētājs Vilis Krūmiņš. Mirdza Vītola izsauca mani, un mēs gudrojām, ka nevar nereaģēt, pat ja tā būtu provokācija. Nolēmām pie manis darbā, Tallinas un Krāsotāju ielas stūrī, Luksoforu iecirknī, piektdien, 7. decembrī, plkst. 18 pēc darba rīkot apspriedi. Lai nezinātu, kur notiks sapulce, taksometru pieturā pie Operas atnāca Tautas frontes, LNNK un Strēlnieku Apvienības pārstāvji: Romualds Ražuks (TF), Eduards Berklavs, Odisejs Kostanda, Mirdza Vītola, Māris Markuss (LNNK), Auseklis Pļaviņš, Vladimirs Jaronis (Strēlnieku Apvienība), kurus ar drauga mašīnu nogādāja luksoforu iecirknī. Tika nolemts gatavot pretdarbību  no Tautas frontes un LNNK puses. Tika nolemts organizēt to, ka jāpulcē tauta,  jābloķē satiksme armijas daļām pilsētas ielās, jānodrošina atpūta, ēdināšana, medicīniskā palīdzība, sakari un vadība. Svētdien, 9. decembrī Politiskās izglītības namā tika rīkota Komunistiskās partijas, Interfrontes un kara veterānu sanāksme, kurā varas pārņemšanas tēzes viņiem izklāstīja Alfrēds Rubiks un Interfrontes vadoņi Lopatins un Aleksejevs. Pirms sapulces mēs pie Politiskās izglītības nama rīkojām fotografēšanas un filmēšanas akciju. Es personīgi teicu Lopatinam, ka viņi iet organizēt varas uzurpāciju, un tad kad viņus par to tiesās, viņi nevarēs teikt, ka nav tur bijuši. Pirms sapulces ierindas solī ieradās apmēram rota privātās drēbēs pārģērbtu kara skolas kursantu, kuriem drēbes lāgā nepiegulēja ķermenim. Vladimiram Jaronim no Strēlnieku apvienības es iedevu miniatūru diktafonu, ar kuru viņš devās sapulcē. Alfrēdu Rubiku Latvijas Republikas tiesa tiesāja par varas pārņemšanas mēģinājumu. Šo kaseti es nodevu apsūdzības uzturētājai Aksjonokas kundzei. Kasete bija lietiskais pierādījums tiesas procesā un pēc tiesas to saņēmu atpakaļ. Fotografēšanā piedalījās LNNK fotogrāfs Gunārs Birkmanis, kurš šobrīd dzīvo Dobelē. Viņš fotografēja arī Čekas blokādi 1991. gada 24. augustā un fotogrāfijas ir publicētas žurnālā „Kas Jauns” rakstā par Čekas blokādi. Es uzņēmos organizēt radiosakarus un ar mana drauga Ata Cepļa un Tāļa Ziediņa palīdzību tika nopirktas lauksaimniecības radiostacijas „Lini”. Mans draugs Pauls Zuicēns, būdams Ādažu kolhoza sagādnieks, patvarīgi apmaksāja pirkumu un rācijas novietoja Ādažu noliktavā. Svētdien, 1991. Gada 13. Janvārī, jau no rīta Pauls Zuicēns rācijas atveda uz Augstākās Padomes Iekšlietu un Aizsardzības Komitejas telpām. Iepriekš instruēti Odiseja Kostandas „Stropa” puiši izpakoto rāciju katrs ievietoja mugursomā un aiznesa uz Austra Ozola dzīvokli precīzā laikā. Uz šo dzīvokli pēc konkrēta laika atnāca cits „Stropa” puisis, kurš aiznesa rāciju uz barikādi. Šādā veidā rācijas tika nogādātas uz visiem barikāžu punktiem. Viena šāda rācija bija Ērika Vondas rīcībā. Tā atradās Politehniskā institūta ēkas stūrī vistuvāk Akmens tiltam. Augstākās Padomes ēkā Daiņa Īvāna kabineta priekštelpā atradās mūsu radio centrs, kur dežurēja Indulis Zālīte, Aivars Upenieks, Māris Markuss. Krievu armijas radio sarunu noklausīšanās postenis atradās Rīgas video centra tehniskajā daļā, kur darbojās Žanis Maskalāns, Agris Koknēvičs, Andris Ziema, Juris Ziema un Dzintars Dundurs. Es Mārupes kolhoza motosporta klubā darbojos daudzus gadus un no sportistiem tika izveidotas divas izlūkgrupas ar automobiļiem, kuriem rācijas atradās mašīnas iekšpusē un antenas tika izvilktas vajadzības gadījumā ārpusē, lai varētu paziņot. Šīs mašīnas vadīja Unto Trokša un Pauls Zuicēns. Saņemot telefonā informāciju par OMMON parādīšanos, viena izlūkgrupa pa rāciju tika izsūtīta informācijas pārbaudei. Ja ziņa bija steidzīga, izlūkmašīna aizbrauca aiz stūra, lai OMMON neredz, izlika antenu ārpus mašīnas turot rokā un paziņoja, kas notiek. Ja ziņa nebija pareiza, pa rāciju neko neteica, lai neaizņemtu ēteru. Galvenos rīkojumus barikāžu darbībai pārraidīja Rīgas Radio, un kad mūsu tīklos parādījās viltus pavēle rīkot tiltu blokādi, atradu risinājumu. Augstākās Padomes Iekšlietu un Aizsardzības komisijas istabā blakus Jānim Zalpēteram tika novietots telefons, kuru nosauca par „Jāni” un jebkuru norādi, kuru Rīgas Radio saņēma no barikāžu vadības, pārbaudīja. Rīgas Radio zvanīja uz telefonu „Jāni” un tikai saņemot apstiprinājumu, pārraidīja ēterā. Pie telefona dežūrēja Alfrēds Geidāns un Māris no Odiseja „Stropa”, kuru balsis Rīgas Radio pārstāvji atpazina. Pie telefona visu diennakti dežūrēja tikai viņi divi. „Jāņa” telefona numuru zināja tikai Rīgas Radio pārstāvji. Rezerves radio sakaru kanāls tika noorganizēts, lai rīkojumus par iespējamo emigrācijas vadības pilnvaru nosūtīšanu uz ārzemēm no mūsu centra ar „Linu” rāciju uz Politehniskā institūta īsviļņu radioamatieru raidstaciju Ķīpsalā. No Ķīpsalas ar īsviļņiem uz latviešu izcelsmes radioamatieri Amerikā, kuram bija telefonsakari ar Valsts departamentu. Pa šo kanālu atnāca ziņa, kas lika sirdij sažņaugties – ziņa, ka visos Valsts departamenta logos spīd gaisma. Mēs domājām, ka Persijas Līča karš sāksies no rīta, bet izrādījās, ka sācies jau naktī, un kara ēnā Padomju armija mūsu ceļu uz brīvu Latviju iznīcinās. Latvenergo mašīnām bija savs radiotīkls, zvejnieku kuģiem savs, Tautas frontes īpašiem kārtības sargiem radiotīklu centrs atradās Radiomājā. Ēterā lietas tika sauktas izdomātos vārdos, lai Padomju armijas radio pārtveršana nesaprastu, par ko runā. Tādēļ tika izmantoti dīvaini latviešu valodas sinonīmi, kā „klurģis”, „gņēga”, „ģēlogs” un šo vārdu lietošana mums sagādāja lielu baudu. Barikāžu muzejā tika iesniegts šo koda vārdu saraksts. Par pēcbarikāžu darbību.
Tautas fronte 1990.gada sākumā Politiskās izglītības namā rīkoja konferenci „Ceļš uz Neatkarību”. Konferences beigās man deva 3 minūtes uzrunai, un es teicu, ka nav nepārvaramu barjeru Čekas aģentu atšifrēšanai un nepieciešama organizatoriskā darbība Neatkarīgās Latvijas bruņoto spēku veidošanai. Pirmajā rindā sēdēja Ivars Godmanis. Mans teiktais bija saucēja balss tuksnesī un tāpēc pēc barikādēm 1991.gada 13.februārī bija norunāta tikšanās Lietuvas pilsētas Zarasai restorānā ar Lietuvas Republikas Aizsardzības ministru Audriusu Butkjāvičusu. Vajadzēja lemt par mūsu kaujas grupu militāro apmācību Lietuvas parlamenta ēkā aiz barikādēm. Sarunā piedalījās Odisejs Kostanda, Auseklis Pļaviņš, Gunārs Kandis un Māris Markuss. Restorānā mūs pārsēdināja uz citu galdu, uzradās savāda dāma pie kaimiņu galda un es teicu, ka runāt jāiet ārā. Ministrs bija aizkavējies sakarā ar negaidītu Padomju virsnieku apvienības pārstāvju arestu Viļņas stacijā, kuri veica neatkarīgu izmeklēšanu par nogalinātajiem cilvēkiem Viļņā janvārī. Ar Audriusu pie malkas šķūnīša restorāna sētā runājām par kaujas grupu komandieru apmācību. Es organizēju šo cilvēku nogādāšanu Viļņā uz apmācībām. Tika apmācītas divas grupas. Varu būt lepns – divi no viņiem vēlāk kļuva par Zemessardzes pulkvežiem. Gaidis Ošenieks kā 4. Kurzemes brigādes komandieris un Juris Paļevskis. Barikāžu radiosakaru punkts Daiņa Īvāna kabineta priekštelpā netika demontēts drošības apsvērumu dēļ. Demontēja tikai 1991.gada oktobrī. Līdz tam laikam bija vēl daudz notikumu. Mežabrāļu 1. salidojums Usmas Jahtklubā 1991. gada 27. – 28. jūlijā. Operācija Čekista bēres Piņķu kapos apraka Miervaldi Kupčānu 1991. gada 2. augustā. Čekas blokāde sestdien, 1991. gada 24. augustā. Pašaizsardzības spēku un nākamo zemessargu kopā nākšana Talsu sporta hallē, kur bija tikšanās ar Ģirtu Valdi Kristovski. Tas tika nofilmēts un DVD disks ar šo pasākumu ir uzdāvināts G. V. Kristovskim.
Ziņas par barikādēm un organizēšanu nepieciešams apkopot vienā vietā, lai izslēgtu līdz šim nezināmu faktu zušanu. Ar cieņu, Māris Markuss (pasē Voldemārs Kārlis Markuss)

Advertisements

4 comments on “Barikādes pirms un pēc. Voldemārs Kārlis Markuss

  1. Ivars saka:

    Sveicināts Māri! Mans kolēģis Aivars Jaunbelzējs vēlas ar tevi sazināties, bet pašam viņam pašlaik nav pieeja internetam. vai varētu lūdzu atsūtīt savu nr. uz manu e-pasta adresi, lai varu nodot viņam?

  2. tencinu saka:

    Gan jau A.Jaunbelzējam radīsies tā iespēja piekļūt pie interneta un paprasīt pašam. Diez vai kāds tā sūta tālruņa numurus anonīmam prasītājam.

  3. yl2cp saka:

    Tajās dienās bija ļoti laba radioviļņu izplatīšanas. Uz frekvences 57375 bija labi dzirdama radiostacija “Rita”.Operators strādāja ļoti profesionāli.Vēlētos uzzināt ko tuvāk ,kas bija operators un kur šī stacija atradās.

    Juris Brencis,
    tolaik Cēsu raj. k-za “Uzvara” radiotehniķis

  4. ojars saka:

    Piezvani Ojāram-27103451

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s