Ļaujiet jel atvases dzīt. 1.1.-1.2. (Baltu tautu civilizācija Eiropā un pasaulē 48.g.tk p.m.ē. − m.ē. 13.gs) Made Ozola, Marija Zonenberga, Oļģerts Ziļickis

(Šī grāmata – baltu vēstures restaurācijas mēģinājums – noteikti nav bruņota vispārpieņemtām dogmām, tā balstās gan uz senseniem rakstītiem avotiem, gan arheologu un vēsturnieku pētījumiem, gan uz noslēpumainām zināšanām – viedību jeb viešumu, gan uz minējumiem. Daudz kas, kā jau vienmēr, precizēsies jaunu atklājumu gaismā, īpaši, atšifrējot arvien vairāk senos tekstus, droši vien ir pamats apspriest jēdzienu balti un protobalti saturu, tomēr te ir rodams ļoti daudz vērtīgu ziņu, pieņēmumu un nepierādāmu apgalvojumu, ko biju ilgi meklējis citās grāmatās. Te ir tikai pats grāmatas sākums iepazīstināšanai, pārējās sadaļas varat lasīt adresē http://www.iveta.lv/gramata/open.htm vai nokraut adresē http://uploadingit.com/d/GXFBYRFMVDR8RIHJ . I.L.)

Tie ir 3 stāsti 46 pastāstos ar 96 ilustrācijām un pierādījumiem par minētajā laikā pastāvējušo baltu civilizāciju, tās ciltīm un tautām, izzušanas laiku, cēloņiem un sekām, par saglabājušajām baltu relikta tautām, par mūsdienu Eiropas tautu izcelsmi. Pirmā publikācija.

Mantotais pienākums (Izvilkumi no M.M.Zonenbergas vēstulēm)

Sava aizvēsture un vēsture ir visām tautām, arī izzudušajām. Vienai tā ir labi izpētīta un uzrakstīta, citai – atstāta novārtā. Baltu un ariešu tautu izcelsmes un vissenāko piedzīvojumu aizvēsture, kuru kādreiz cītīgi glabāja “tās (tie), kas valdīja par tautas prātiem”, nododot zināšanas no paaudzes paaudzei, ir gandrīz zudusi reizē ar zinātājiem, kas tika sadedzināti sārtos ar kristīto mūku rokām…
Sensenos laikos Eiropā un Āzijā dzīvoja plaši izkaisījušās baltu tautas, kas veidoja pirmo mednieku, arāju un lopu kopēju civilizāciju pēc apledojuma no izdzīvojušajām pirmsledus laikmeta ciltīm. To iznīcināja svešās tautas, radīdamas impērijas, sajaukdamas cilvēkus un ar varītēm radīdamas jaunas, jauktas tautas, kas tagad dzīvo kādreizējos baltu tautu novados. Šo jauno tautu vadoņi nav ieinteresēti ielūkoties pagātnē pirms pašu nākšanas pasaulē un pētīt savu kādreizējo ienaidnieku izvaroto meitu tautu aizvēsturi. Imperatori darīja visu, lai baltu civilizācijas paliekas, kuras ir pieņemts saukt par relikta tautām, aizmirst savu izcelsmi, varenību, aizvēsturi. Tāpēc baltu civilizācijas aizvēsture netiek pētīta. Ja mēs, kas esam viena no vecākajām un mazāk sajauktajās baltu senajām tautām, to nedarīsim, pakļaudamies impēriju ietekmei, tad nav cerību, ka kādreiz tas tiks izdarīts, ar laiku viss par šo civilizāciju tiks aizmirsts pavisam un uz visiem laikiem.
Apzināti aizmirstībai atdotās Baltu civilizācijas aizvēstures pētījumi būs grūti. Tie, kas sevi uzskata par īstajiem vēstures zinātājiem, ir padevušies svešo impēriju uzspiestajiem meliem. Viņi radīs visādus šķēršļus, lai apklusinātu patiesības balsi. Par to dabūju pārliecināties savā jaunībā, kad aizrāvos ar šiem pētījumiem. Tāpēc senču aizvēstures stāsti būs jāpierāda pilnīgi no jauna. Kas to darīs, ja ne tie, kam pēc senču tradīcijas ir jāpārmanto vissvētākais pienākums “valdīt par tautas prātiem”, kā mūsu senči sauca zinātniekus, kas kopš bērnības studēja savu senču aizvēsturi un skaidroja to tautai, uzturēdami baltiem piemītošo garu, miermīlību, pašapziņu, darba mīlestību, savdabību, ar ko balti, kas pieder pie māšu ciltīm, atšķīrās no karojošo tēvu ciltīm, kuras radās vardarbīgi ar despotisku vadoņu pūlēm. Tie nebija brīvas gribas cilvēki, jo šo “valdīšanu” viņi saņēma kā mantotu pienākumu no paaudzes paaudzē. Nezinu, vai tas tā bija visās ciltīs, bet mūsu ciltīs šo pienākumu mantoja zem Vērša zodiaka zīmes dzimušie mazbērni.
Tā kā esmu nākusi no “valdītājas” ģimenes kā vienīgā Vērsī dzimusī mazmeita, tad es sāku vākt jebkuras mutiskas un rakstītas ziņas par baltu aizvēsturi, tikko iemācījos rakstīt un lasīt, vācu arī izrakstus no seniem rakstiem, arhaialogu un antropologu pētījumiem.
Tolaik Dobes novadā mana vecmāmiņa Ozolu Made bija nodibinājusi nelielu jauniešu pulciņu, kuru agrāk sauktu par vaidelošiem jeb vecākās raganas audzēkņiem. Viens no knašākajiem vācējiem bija Lerhis Puškaitis. Bija daudzi jaunie skolotāji, pat vācu luterāņu mācītāji, nākamo atmodas darbinieku vecāki brāļi Viperti. Man bija iespēja klausīties aizvēstures stāstus no pēdējās zemgaļu un kuršu “tās, kas valda par tautas prātiem” un pierakstīt tos. Tā bija mana vecmāmiņa, Džūkstes un Dobes Zilā Kalna vecākā Ragana Made Ozola.
Man pēc senču paražas būtu vajadzējis uzņemties šo svēto pienākumu pēc Mades. Taču laiki bija izmainījušies tā, ka es nepaguvu pārņemt viņas zināšanas. Tā senču gudrība maz pamazām aizgāja līdzi kapā un izzuda no tautas atmiņas.
Mans laiks un mūžs ir aizskrējuši, strādājot un audzinot savas trīs meitas un četrus dēlus, mācot kungu bērniem latviešu, lībiešu un vācu valodas, vēsturi kungu garā, kas ne vienmēr atbilda pārliecībai un patiesībai, bet nu jau mūža vakars ir klāt. Tāpēc Tev ir jāturpina un jānoved līdz galam šis darbs…
Saglabājušas Piezīmes un Vēstules nododu Tev mantojumā.
Tev ir jāzina, ka mūsu senčiem bija tāda paraža, ka trīs paaudzes mātes, trīs paaudzes tēvi “valdīja pār cilvēku prātiem” – glabāja tautas viešumu jeb zināšanu pūru un nodeva bērniem, mazbērniem, tautai. Mūsu ciltīs par “valdītājiem” sagatavoja mazbērnus, kas ieņemti Lauvas zīmē un nākuši pasaulē Vērša zīmē. Tādiem cilvēkiem piemita Lauvas zīmes uguns un vētras, Vērša zīmes zeme un ūdens neatlaidība un rāmums rīcībā un darbā. Mana vecvecmāmiņa Ozolu Made arī bija Viešā māte jeb Ragana otrajā mazmeitu paaudzē. Tā kā es biju vienīgā mazmeita, kas piedzima Vērša zīmē, tad pēc senču tikuma man vajadzēja būt pēdējai Viešajai mātei, kurai viešuma glabāšana būtu jānodod mazdēlam, kas dzimis Vērša zīmē, jo 1936.gadā sākās Tēvu laiks, kurš pēc šīs paražas Tev arī būtu jāiesāk kā vienīgajam manam mazdēlam, kas dzimis Vērša zīmē, vai tu to gribi vai negribi, bet pēc tam jānodod turpināt Tavam mazdēlam, kas arī piedzims Vērša zīmē (Tu pieredzēsi, ka tā ir kāda dabas likumība), bet mazdēla mazdēlam atkal jānodod savai Vērša zīmē dzimušajai mazmeitai. Tā nu tas notika un tā tam vajadzētu būt arī turpmāk Es nezinu, kāpēc viņi tā piedzimst. Taču tas notiek ritmā, kas apslēpts mātes klēpī un skaitlī seši. Šis skaitlis ir pamatā arī Saules un zvaigžņu ritmiem, kādai apslēptai enerģijai, kuru vecmāmiņa Made sauca par Pasaules Saprātu.
Ozolu Made nepaguva savu viešumu (zināšanas) nodot man. Man tās būtu jānodod Tev, bet Tu vēl esi nesaprātīgs bērns, kālab man neatliek nekas cits, kā rakstīt tev vēstules, kuras Tu saņemsi no manas vecākās meitas Martas savā trīsdesmitajā Dzimšanas dienā, kad Tev vajadzētu patstāvīgi uzņemties Pienākumu valdīt pār cilvēku prātiem. Tad manis vairs nebūs. Tev nebūs vairs kam padoma lūgt…
Esi gatavs cīnīties pret cilvēku muļķību un lētticību, kas tik dziļi nu ir sakņojusies tautā. Būs skandāli. Lai! Tie piesaistīs vairāk lasītāju, tālab darbosies Tavā labā…
Tas arī būs Tavs no senčiem Mantotais Pienākums… Tas Tev ir jāuzņemas, neatkarīgi no paša gribas – tāds ir senču likums. Gatavojies tā izpildei…
Jaunpils – Biksti 1909.-1938. g.
Tava vecmāmiņa Marija Made Zonenberga (Ozola)

Priekšvārds

“Ļaujiet jel atvases dzīt” ir populāri zinātnisks vēstījums trīs stāstos un 46 pastāstos ar 98 ilustrācijām Eiropas un Āzijas protobaltu un baltu mednieku, lopkopju un arāju cilšu aizvēsturē par laiku no 49.g. tk p.m.ē. līdz 13.gs m.ē., ņemot par pamatu autora vecmāmiņas – Jaunpils vēstures skolotājas (+, 1938.) Marijas Mades Zonenbergas (Ozolas) vēstules un viņas veiktos mutvārdu vēstures un leģendu pierakstus, kas iegūti no viņas vecmāmiņas Džūkstes Ozolu Mades, dēvētas par “to, kas valda par tautas prātiem”, izrakstus no Kenigsbergas Prūsijas arhīva un Polijas Krakovas un Viļņas arhīva dokumentiem, kā arī autora pētījumus senrakstos, hronikās, arheoloģijas, antropoloģijas, etnogrāfijas un blakus zinātņu rakstos. Šis darbs ir tapis 40 gadu laikā, pakāpeniski vācot, studējot un apkopojot faktu materiālus, kamēr radās šī grāmata.
Pirmais stāsts vēsta par zinātnieku pirmajiem baltu aizvēstures un pirmdzimtenes meklējumiem, Virma apledojumu, par protobaltu jeb Kromaņonas cilvēku izcelsmi, izzušanu, izzušanas cēloņiem, viņu atstātajiem arheoloģiskajiem pieminekļiem Eiropā un Āzijā laikā no 49. g. tk līdz 14. g. tk p. m. ē.
Otrais stāsts ir veltīts pierādījumiem par baltu civilizācijas rašanos, rašanās vides un sociālajiem apstākļiem, par 7 baltu atzariem jeb ģintīm, 44 pamata un vairāk par 40 totēmiskajām ciltīm, cilšu grupām un kopienām, par vairākām līdz šim rakstos neminētām baltu un ariešu dibinātām aizvēsturiskām valstīm; par Ibermaueras senkultūras jeb Mentas cilvēku cilti un tās ietekmi uz tālāko notikumu gaitu; kā arī ir dotas atbildes uz sen uzdotajiem un līdz šim neatbildētiem jautājumiem par baltu apbrīnojamo antropoloģisko un kultūras vienādību un pierādījumi par vairāku līdz šim pastāvējušu, nepierādāmu un strīdīgu baltu aizvēstures hipotēžu maldīgumu, jo sevišķi par palamu, ieroču nosaukumu un mežonības piedēvēšanu baltu ciltīm, velkot paralēles ar mūsdienu civilizāciju un pierādot tās negatīvo izpausmju cēloņus pagātnē.
Trešais stāsts ir par impēriju laikmeta sākumu un baltu tautu pakāpenisko iznīcināšanu teritoriālām grupām, par impēriju lieko cilvēku vardarbīgi izveidotām jaunām jauktajām tautām, par vergu dzimtu jeb slāvu rašanos un darbību senajā sabiedrībā, par baltu, huņņu, sibīru, alānu cīņu pret impērijām; par jēdzienu skiti, sarmati un ķelti vēsturisko būtību, par krievu zemju un tautas taisīšanu, Krievijas impērijas rašanos; kā arī uzskatāmi pierādīta tā sauktās “tautu lielās staigāšanas” būtība, cēloņi, norises un sekas, par ko līdz šim nav rakstīts.
Vienā grāmatā viens cilvēks nevar aptvert visus aspektus apskatāmajā jautājumā. Tāpēc esmu pievērsies galvenā kārtā problēmām, kas līdz šim nav skartas aizvēstures aprakstos, raksturojis pastāvošās maldīgās hipotēzes, kā arī skāris tematus par to, kā un kāpēc milzīgā baltu civilizācija varēja izzust, un jo sevišķi kritiski kļūdainus uzskatus, kas ieviesti aizvēstures stāstos ar nolūku izcelt kādas impērijas no jauna radīto tautu ārpus viņas izcelsmes laika un telpas, lai radītu apjukumu nacionālajā pašapziņā, nomelnotu skaitliski mazās baltu civilizācijas relikta tautiņas (lietuviešus, īrus, horvātus, serbus, skotus, Tibetas baltus, ariešus (tagad vairs kurdus), sindus, islandiešus u. c. par to, ka tās grib dzīvot brīvas pēc sava prāta un saprašanas, grib pašsaglabāties.
Zinātniskā izpēte ir veikta Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Akadēmiskās bibliotēkas darbinieku laipni atvēlētajos literatūras fondos, kā arī izmantojot Maskavas Valsts, Sanktpeterburgas Saltikova Ščedrina publiskās, Viļņas Akadēmiskās, Tartu Zinātniskās, Kijevas Valsts un Novosibirskas Zinātniskās u. c. bijušo PSRS lielāko zinātnisko bibliotēku fondos. Autors izsaka sirsnīgu pateicību visiem, kas palīdzēja grāmatas tapšanā. Paldies viņiem!
Grāmatas pamatā ir liktas Dobes novada un Džūkstes viedās mātes no tagad vairs neesošā Džūkstes ezera piekrastes ogļu deģa Lepiķu mājām, kur par tiem laikiem vēl vēsta vienīgi Džūkstes Raganu kalniņš, kura dižajās priedēs kar šūpoles Pavasara saulstāvju svētkos, Mades Ozolas atmiņas iz senajiem mutvārdu aizvēstures stāstiem un viņas mantinieces mazmeitas Marijas Zonenbergas pieraksti un pētījumu konspekti. Tāpēc abas vecmāmiņas uzskatu par līdzautorēm. Atļauju nu vairs nav kam palūgt. Lai viņām vieglas smiltis!
Pētījumus sāku 1967. gadā. Grāmata ir pabeigta. Grāmatu neizdevās 8 gadu laikā pēc tās uzrakstīšanas un rediģēšanas publicēt finansiāla atbalsta trūkuma dēļ. Tāpēc tapa šis variants, lai varētu teikt, ka mantotais pienākums ir izpildīts. Bibliotēkām, kam esmu dāvinājis CD ar šīs grāmatas ierakstu, atļauju izmantot CD pēc sava uzskata, ja vien šīs rīcības mērķis ir iepazīstināt pēc iespējas vairāk lasītāju, ieskaitot izplatīšanu caur internetu.
Grāmatā ir ieviesti saīsinājumi bez punkta, piemēram, tk, ml, gs, apzīmējot tūkstoš, miljons un simt gadus, p. – pirms, m. ē. – mūsu ēra (-as), st – stāsts, ps – pastāsts, at – attēls.
Piemērojoties apskatāmajam  laikmetam, esmu lietojis arhaiskus vietvārdus, debespušu nosaukumus pēc vēja virziena vai saules stāvokļa. Paskaidrojumi ir doti katra stāsta beigās – atslēga ir apzīmēta kā pakāpes rādītājs (matemātikā) pie katra vārda, parasti gaiši zilā krāsā.
Attēli ir numurēti nepārtrauktā secībā un ievietoti attiecīgā konteksta lappusē; dažviet tos var izsaukt uz ekrāna ar “superlink’.
Izmantotās literatūras rādītājā var ieskatīties, noklikšķinot peles taustiņu uz skaitli, kas norādīts apaļajās iekavās un atbilst kārtas skaitlim izmantotās literatūras rādītājā, uz kura atkal ir jānoklikšķina.
Tiks ņemta vērā kritika, kurā būs pieradījumi tajā izteiktajam viedoklim, bet faktus apstrīdēt nepūlieties – tie nav apstrīdami, slavinājumi būs lieki, paļas nepelnītas.
Nedaudz par autoru. Esmu dzimis 1930. g. 28. aprīlī Blīdenes pagasta Altiņos, jaunību pavadījis Stūru mežsarga Zaļumu mājā, Auces pilsētā un Blīdenē. Strādāju Valsts arhīvā, Zinātniskā institūtā. Izglītība – trīs augstākās (žurnālists, vēsturnieks un inženieris). Šādu izglītības izvēli diktēja tā laika sadzīves apstākļi, par kuriem jau ir cits stāsts.
Sarakstei E-pasts: «olgertsz@yahoo.com».
Oļģerts Ziļickis

Saturs

Mantotais pienākums (Izvilkumi no M.M.Zonenbergas vēstulēm) 2

Priekšvārds        4

Saturs 6

Eirāzijas Protobaltu civilizācija 48. – 13. g. tk p. m. ē. 17

1.1. pastāsts, Meandra cilpā 18

1.Pirmie rakstītie cilvēces sākotnes meklējumi 19

2. Mazā Rata Ceturtais Spieķis 20

3. Cilvēki un ledus 21

1.2. pastāsts, Neesmu nācis miera nest 25

1.Cilvēki evolucionistu un Bernāla2 skatījumā 25

2. Mu laikmets 28

3. Leģendas par balto cilvēku izcelsmi un Mu civilizāciju 29

4. Stāsti par Pirmdzimteni un kopīgo indoeiropiešu (ide) valodu 32

5. Protobalti 37

6. Protobaltu antropoloģiskais raksturojums 38

7. Atklājumu vietas 40

1.3. pastāsts, Akmens laikmeta klasiskās senkultūras 41

1. Oldovajas senkultūra 42

2. Šēlas jeb Abvilas senkultūra 42

3. Ašēlas senkultūra 42

4. Mustes (Mustjē) senkultūra 43

5. Oriņakas senkultūra 44

6. Solutrejas senkultūra 44

7. Madlēnas senkultūra 45

1.4. pastāsts, Protobaltu senči jeb Āzijas kromaņonieši 45

1. Āzijas kromaņonieši: senlietu tipoloģija, migrācija un tās cēloņi 46

2. Vidusāzijas ciltskoks 49

3. Austreņa Sibīrijas atzars 52

4. Ziemeļa un rieteņa atzars 53

1.5. pastāsts, Shuliešu pieminekļi Austreņa Eiropā 56

1. Shulieši 56

2 Imeretijas senkultūras pieminekļi 57

3. Kubaņas apmetņu grupa 61

4. Krasnodaras apmetņu grupa 63

5. Matvejevkurganas apmetnes 63

6. Donas jūraslīča piekrastes apmetnes 65

7. Minerālo krāsu iegūšanas noslēpums 67

8. Apmetnes Azovas ezera piekrastē 67

9. Apmetnes Krimā 68

1.6. pastāsts,  Protobaltu arheoloģiskie pieminekļi 69

1.Kostjonku senkultūra 70

2. Sungiras apmetnes 71

3. Hotiļevas senvietas 73

4. Žitomiras, Rihtas, Brjanskas, Valdaja un Baltijas pieminekļi 75

5. Aiz polārā loka 76

6. Apmetnes Dņestras (Tīrupes) piekrastē 77

7. Protobalti Centrālajā un Rieteņa Eiropā 77

1.7. pastāsts, Atkāpšanās un bojāeja 79

1. Apmetņu izzušana 79

2. Ziemeļbriežu kauli Donavas piekrastē 80

3. Gubskas senkultūra 81

4. Bēgošo protobaltu pēdas Kaukāza kalnu sniegos 82

5. Austreņa pusē neatgriezās 82

Eirāzijas baltu civilizācija 13. g. tk p. m. ē. 13. gs m. ē. 84

Vienveidīgie, Ievads otrajam stāstam 85

2.1. pastāsts, Kad dievi vēl bija cilvēki 88

1. Apsolītā zeme 88

2. Leģenda par Sindu2 90

3. Tēva acs 91

4. Lata4 leģendās un arheoloģijā 91

5. Apis teikās un arheoloģijā 93

6. Kā Apis sievu ņēma 93

7. Kā Apis namu cēla 94

8. Izgudrojumi 95

9. Māra leģendā un arheoloģijā 97

10. Māra un Tlatis13 98

11. Apis ciemos pie māsas 100

12. Burts17 arheoloģijā un valodniecībā 101

13. Teika par Burtu 101

14. Nemierīgais cilvēkbērns Lets18 103

15. Leta mazdēls Sembris19 105

2.2. pastāsts,  Latas gala viešo māšu ciltis 106

1. Svīdru ceļojumi 106

2. Svīdri Baltijā 108

3. Daugavieši 108

4. Aizmirstas atziņas par apledojumu 109

5. Latvijas un Igaunijas atklāšana 111

6. Augšzemes sēļi40   115

7. Latgaļu senkultūras 117

8. Latgaļu un kuršu seno valstu pieminekļi 120

9. Piejūras latgaļi 127

10. Anakes vepru kāvēji 131

11. Čermeņezera latgaļi 136

12. Lūgas latgaļi 139

13. Pliskavas latgaļi 141

14. Lādogas latgaļi 143

15. Polockas latgaļi 147

16. Lielkaļi 151

17. Maizes ceļš uz Baltiju 154

2.3. pastāsts, Sindi 155

1. Apja pēcnācēju vissenākie pieminekļi 156

2. Mezolita un neolīta sākuma pieminekļi 158

3. Sindu ciltis 159

4. Novadi 160

5. Meotija 161

6. Baugaine 163

7. Tridaure jeb ‘Sindas vārti’ 166

8. Taurīda jeb Dujdaure (Krima) 168

10. Sindu kolonijas Aizkalnē 169

11. Savdabīgākās sindu senkultūras 169

12. Zelta aunāda 171

13. Metalurģija 174

14. Čongaras universitāte 175

15. Skiti 181

2.4. pastāsts, Lejieši jeb leti 186

1. Epipaleolita pieminekļi 186

2. Cilšu veidošanās, novadi 190

3. Senkultūras 192

4. Arhitektūra 193

5. Keramika 195

6. Lejiešu metāla senlietas 196

7. Maiņas tirdzniecība 197

8. Sakrālie pieminekļi 197

9. Lejiešu pieminekļi Lietuvā un Baltkrievijā 198

10. Lejiešu zemkopības un piemājas lopkopības kopienas 204

11. Māksla un sakari 207

12. Etniskās problēmas 207

2.5. pastāsts,  Māras ciltis 208

1. Jaunos medību laukos 209

2. Bolgu senkultūras 211

3. Golāni 214

4. Muromi un mazkaļi 215

5. Māri 216

6. Ziemeļa piemari 217

7. Solovecu (‘Lakstīgalu’) salu pieminekļi 223

8. Anaņjas senkultūra un somugri 223

2.6. pastāsts, Cāmi91 225

1. Cāmu gala samodieši 225

2. No Dunošās upes95 uz tamo91 galu 228

3. Keramika 230

4. Zemkopība, lopkopība,medniecība un zvejniecība 230

5. Zemestrīces un bronza 230

6. Cāmu svētvietas un paražas 231

7. Arhitektūra 233

2.7. pastāsts, Tambovi no Medčeres 234

1.Teika par Māras mazdēlu un viņa dukti 234

2. Medčēres hidronīmi 235

3. Pirmās apmetnes 236

4. Tambovu kopienas un ciltis 237

5. Keramika 237

6. Zemkopība, piemājas lopkopība, rūpali. 238

7. Burvju krūka 238

8. Apbedījumi un svētvietas 239

9. Mokši, erzji un krievu kņazi 240

2.8. pastāsts, Galindi 242

1. Galindu dzimtu, kopienu un cilšu rašanās 242

2. Senraksti un arheologi par galindiem 243

3. Galindu senkultūras 244

4. Pilskalni 245

2.9. pastāsts, Burti 246

1. Hipotēzes par burtiem 246

2. Etnonīma burti izcelsme 247

3. Seno arābu raksti par burtiem 248

4. Burtu senkultūras 250

5. Mēness pilsēta un citi pieminekļi 251

6. Antropoloģiskie pētījumi 253

7. Alāni 255

8. Burtu kaimiņi 258

2.10. pastāsts, Senprūši un svīdri jeb sveji 263

1. Etnonīms prūši 264

2. Senākie arheoloģiskie pieminekļi 264

3. Senkultūras 265

4. Podnieks un kalējs Bārdas Miķelis 268

5. Lopkopība, zemkopība un kuģniecība 269

6. Rāmove 270

7. Saimniecība, kultūra, paražas un tikumi 271

8. Zemkopības un piemājas lopkopības kopienas 274

9. Sabiedrība, kultūra, zinātne 277

2.11. pastāsts, Sudāvi jeb jatvingi 278

2. Arheoloģiskie pieminekļi 282

3. Arhitektūra un aizsardzības būves 284

2.12. pastāsts, Sembri 285

1. Sembra pēdas arheoloģijā 286

2. Sembru aizvēstures periodi 288

3. Senkultūras 291

4. Zemkopju viensētas un kopienas 291

5. Rūpali, maiņas tirdzniecība, kultūra 293

6. Ciltis, apbedījumi, svētvietas 295

7. Pāļu mītnes un cietokšņi 296

8. Sembri sarmatu un huņņu laikos 297

2.13. pastāsts, Rūta ģints 298

1. Rūta ģints pieminekļi 298

2. Tipiskākās rūtu jeb rošu senkultūras 302

3. Lauksaimniecības kopienas 304

4. Seni stāsti par rūtiem 304

5.Rūtu izzušana 306

2.14. pastāsts, Umbru ciltis 307

1. Umbrijas senkultūras 307

2. Umbrija un tās iedzīvotāji senrakstos un arheoloģijā 311

3. Tirēni un ettruski 321

4. Pāļu mītnes 328

5. Kalnrūpniecība 330

6. Kuģniecība 333

7. Ieroči un aizsardzība 334

8. Umbrijas pilsētvalstis un to izcelsme 336

2.15. pastāsts, Nīgrindes124 un Poseidonijas125 pelasgi 116 342

1. Nīgrindes pirmie iedzīvotāji 344

2. Raksturīgākās senkultūras 346

3. Zemkopība un piemājas lopkopība 347

4. Kuģniecība un tirdzniecība 348

5. Pelasgu kultūras ietekme citu tautu kultūrās. 349

6. Arhitektūra un pilsētu būvniecība 352

7. Pāļu būves ezeros un upēs 355

8. Sabiedrība 355

9. Māksla, rakstība un zinātne 356

10. Tempļi un pilsētvalstis 356

11. Poseidonija 362

2.16. pastāsts, Vācas gala ciltis 365

1. Pirmie ieceļotāji Vācas galā 366

2. Pāreja uz vietsēžu dzīves veidu 367

3. Nozīmīgākās senkultūras 369

4. Vācas gals senrakstos 370

5. Etniskās izmaiņas Vācas galā 372

2.17. pastāsts, Rieteņa gala ciltis 373

1. Rieteņa gala atklāšana 374

2. Senkultūras 375

3. Totēmisko dzimtu etniski teritoriālās pazares 376

4. Lopkopības un zemkopības kopienas 378

5. Pāļu būves 378

6. Apbedīšanas tradīcijas 379

7. Rieteņa gala cilšu kultūras uzplaukums 382

8. Ibēri 385

9. Rieteņa gala apdzīvotība līdz romiešu ekspansijas sākumam 388

2.18. pastāsts, Ziemeļnieki jeb normaņi. 389

1. Sāga par Ziemeļa meitu valstības atklāšanu 389

2. Fenoskandijas atklāšana arheologu skatījumā 390

3. Fenoskandijas apgūšana 392

4. Senkultūras 393

5. Metālu laikmets 395

6. Zemkopju dzimtu kopienas 397

7. Jauni ieceļotāji 398

8. Tirdzniecība, pārceļojumi un atklājumi 398

9. Svētvietas un kapsētas 399

10. Vendelas senkultūra.Karaļi. Militārisms 400

2.19. pastāsts, Eiri, skoti, velsi un pikti 403

1. Danas cilts atklājumi 404

2. Pāļu mītnes 405

3. Ieceļotāji 405

4. Zemkopība un lopkopība 407

5. Saimniecības sistēma, kuģniecība, celtniecība 408

6. Apbedīšanas tradīcijas  un kulta pieminekļi 410

7. Dzīvesveids, sabiedrība un tradīcijas 411

8. Ston­heņ­dža 416

2.20. pastāsts,  Sibīrijas mīklas 420

1. Sibīrijas senkultūras 421

2. Viņpus Jilgas 421

3. Kazahijas atklājēji 423

4. Citi unikāli Sibīrijas baltu pieminekļi 424

5. V.Tretjakova atziņas 426

6. Sarmati, roksalāni un citi ieceļotāji 427

7. Hunū jeb huņņi 430

8. Balthuņņi −srbi, fenni, sāmi, lapi, ugri u.c. 435

2.21. pastāsts, Heti 437

1. Kas bija heti ? 438

2. Nēsiešu Ičelas ila Mersinas kopiena 439

3. Anitas dzimtas latosu kopienas 442

4. Hetu kaimiņi 444

5. Hetu valstu izveidošanās 445

6. Hetu senkultūru iezīmes 445

7. Hetu valdnieku anāles 446

8.Valstu pārvalde 447

9. Hattijas Konstitūcija pirmā konstitūcija pasaulē 448

10. Hetu sabiedrība 449

11. Rakstu māksla 450

12. Dzimtu kopienas 451

13. Kuģniecība 452

14. Hetu apģērbs 453

15. Nauda 453

16. Reliģija 454

2.22. pastāsts,  Aizkalnes erji, arieši un sindi 455

1.Hirkānijas erji 456

2. Zaratustra no Mārgiānas 461

3. Hirkānija senrakstos 462

4. Hirkānijas valdniece Tamarīda 463

5. Sindu Mārgiānas kopiena 463

6. Sindu Česmes Alī kopiena 464

7. Mazandarānas kopiena 465

8. Sūvalka kopienas 466

9. Natūfas senkultūras cilts  rašanās un izzušana 467

10. Levantes ariešu kopienas 468

11. Levantes ariešu kaimiņi 469

12. Seistānas kopienas 472

13. Kandakhāras kopienas 473

14. Khvetas kopienas 474

15. Beludžistānas kopienas 476

16. Baltistānas baltu kopienas 478

Impēriju laikmeta aizvēsture 15. gs p. m. ē. 13. gs m. ē. 484

3.1. pastāsts, Himera piedzima Šumērā 484

1. Himeras tēvs Baāls 485

2. Vergturu pilsētvalstis 486

3. Šumēru sabiedrība 487

4. Pirmās rakstītās ziņas 487

5. Gilgameša dinastijas valstība 489

6. Šumēras noriets 491

7. Karojošās jūras tautas 492

3.2. pastāsts, Heti un arieši – pirmie himeras upuri 493

1. Hetu un ariešu nemierīgie kaimiņi 494

2. Lielo kāpņu pēdējo ķēniņu kari 495

3. Ariešu kopienu sabrukums un tā sekas 498

4. Kurdi 499

5. Hetu Hattijas noriets un norieta cēloņi 501

3.3. pastāsts,  Pelasgu iznīcināšana 502

1. Ahajavu uzbrukumi 503

2. Santorinas katastrofa 505

3. Pēlopsīdu asinsdarbi 508

4. Parnasa − pēdējā pelasgu kolonija Levantē 510

5. Helēņi 510

6. Trojas karš 512

7. Deikaleons II un jaunhelēņi 514

8. Doriešu karš 515

9. Pelasgu pēdējās brīvvalstis 516

10. Solons. Grieķijas impērijas tapšanas hronoloģija 517

11. Maķedonieši 519

12. Kari pret Grieķijas ekspansiju 522

3.4. pastāsts, Sociālais vēzis Umbrijā 524

1. Kolonisti, bēgļi un laupītāji 524

2. Latīņi un Alba Longa 527

3. Umbru un latīņu gatavošanās nepieteiktam karam 529

4. Apvērsums Albalongas galmā 530

5. Romuls un Rems 530

6. Roma septiņu valdnieku periodā. 533

7. Karu priekšvakarā 541

8. Kari pret Romu 543

9. Grieķijas impērijas tīkojumi 552

10. Umbrijas pakļaušana Romas impērijai 555

3.5. pastāsts,  Rieteņa baltu likteņa stāsts 561

1. Svešinieki Ibērijā 562

2. Ibērija Romas jūgā 563

3. Romieši Rieteņa un Dienvidu Eiropā 566

4. Gallijas karš 570

5. Romas politika Rieteņa galā un Ibērijā 576

6. Franku impērijas rašanās 580

3.6. pastāsts, Melnie, baltie un brūnie huņņi 581

1. Balto, melno un brūno huņņu baltie valdnieki 582

2. Eiropas huņņu valstiskums un sabiedrība 584

3. Viedokļi par huņņu sadarbību ar Romu 585

4. Huņņu valsts sabrukums 586

3.7. pastāsts, Ķelti  586

1. Mūsdienu viedokļi par ķeltiem 587

2. Ķeltu valoda 588

3. Ķeltu senkultūra 588

4. Jēdziena ķelti izcelsme 589

5. Ķeltu kari jeb kari ar ķeltiem 590

3.8. pastāsts, Gentes sclovorum 591

1. Velesa grāmata 592

2. Citi mēģinājumi izdibināt patiesību 593

3. Rūģi, vilči, bodri, lenči,volineri un citi 595

3.9. pastāsts, Goti, gotoņi, gēti 599

1. Par etnonīma goti izcelsmi 600

2. Gotu kari 601

3. Jaunākās atziņas 603

3.10. pastāsts, Alānu kari 603

1. Alānu migrācija un tās cēloņi 604

2. Alānu kari pret Romu 604

3. Alānu pieminekļi Eiropā 605

3.11. pastāsts,  Britu un sakšu eņģeļi 606

1. Brettania Romana 607

2. Kas bija anglosakši? 607

3.12. pastāsts,  Vācas gala ciltis impēriju jūgā 609

1.Vācas gala ciltis pret Romu 610

2. Sakšu uzkundzēšanās 613

3. Franku impērijas kundzība 615

4. Krusta kari.Romas pāvests un teitoņi 617

5. Svētā Romas impērija Vācas galā 619

3.13. pastāsts, Vīkingu laiki 624

1. Normaņu vikingu kustības sākšanās cēloņi 624

2. Vīkingu kustības periodi un notikumi  625

3.14. pastāsts, Sembrijas bojāeja 633

1. Sembru iznīcināšanas sākums 633

2. Sākumā bija sklavīni Samo, Ščehs un Lehs 636

3. Sembri poļu šļahtiču muižu dzimtcilvēki 639

3.15. pastāsts, Krievu laiku aizvēsture 644

1. Sešas hipotēzes par Krievijas un krievu tautas taisīšanu 644

2. Slovēņu pirmais mēģinājums taisīt jaunu dzimteni un tautu 645

3. Vīkingi, slovēņi un sāami Lādogā 647

4. Arheoloģiskie atklājumi Vecajā Lādogā 651

5. Slovēņi Ilmeņa un bolgu galā 653

6. Slovēņu pēcnācēji, sabiedrība un tikumi 655

7. Vīkings Koens, roši un  slovēņi lejiešu galā 657

8. Slovēņu iekundzēšanās tambovu galā 664

9. Galindu teika par kriviču izcelsmi 666

10. Smoļenskas krīviči un viņu kaimiņi 667

11.Krievu kņazistu apvienošanās Krievzemēs 671

12. Krievijas impēriskās himeras un krievu tautas taisīšanas apsēstības pārskats 676

3.16. pastāsts, Krievi un poļi Sudāvijā 687

1. Sudāvijas galvaspilsēta Drūguča38 ienaidnieku ielenkumā 687

2. Drūgučas aizstāvēšana 688

3. Poļu un krievu savstarpējie kari Sudāvijā 690

4. Lietuvas lielkņaza Treidena iejaukšanās 691

5. Sudāvu pēdējās dienas 691

3.17. pastāsts, Burti un krievi 695

1.Pirmais un otrais karš pret iebrucējiem 695

2. Liktenīgie kari pret krieviem  696

3. Burti, alāni un “baltie  pečeņegi” pret krieviem 697

3.18. pastāsts,  Prūšu brīvības cīņas 699

1. Prūsijas kara cēloņi 699

2. Krievu kņazu iebrukumi Prūsijā 701

3.Poļu kņazu iebrukumi 702

4. Dānijas karaļu iebrukumi Prūsijā 703

5.”Asins pirts” kurinātāji  703

6. Teitoņu ordeņa un poļu kņazu pirmā neveiksmīgā kara ofensīva Prūsijā 706

7. Prūsijas kara otrā ofensīva un tās izgāšanās  708

8. Prūšu varoņi un vadoņi  710

9. Eiropas impēriju agresija Prūsijā 712

10. Prūsijas kara sekas 713

3.19. pastāsts, Ordeņa laikmeta sākums Latvijā 715

1. Latvijas un Igaunijas iekarošanas sākumi 715

2. Pirmie ģermāņu tirgotāji un mūki Līvzemē39 719

3. Livonijas dibināšana 721

4. Lembita un Tālavas, krustnešu un dāņu kari 727

5. Krusta karu ieskaņas Kurzemē 727

Gala vārds 729

Pielikums 732

Imeretijas senkultūra 732

Kostjonku senkultūra 733

Senlietu raksturojums 734

Gubskas senkultūra 734

Kundas senkultūra 735

Narvas senkultūra  736

Volosovas senkultūra 737

Dņepras Daugavas senkultūra 738

Svīdru senkultūra 739

Katakombu senkultūra 739

Guļbūvju apbedījumu senkultūra 740

Daudzveltnīšu keramikas senkultūra 741

Sabatinas senkultūra 741

Baltezeres senkultūra 742

Maikopas senkultūra 744

Kobanas senkultūra 744

Lāčašēnas senkultūra 745

Nemūnas senkultūra  745

Guļbūvju senkultūra 746

Kundas senkultūra 747

Dņepras ─ Doņecas senkultūra 747

Balanovas ─ Ļalovas senkultūra  748

Fatjanovas senkultūra 748

Volosovas senkultūra 750

Anaņjas senkultūra 751

Andronovas senkultūra 752

Zarubincu (Lauzices, Lužices, Zvankausu kapu) senkultūra 753

Milogradas senkultūra 754

Latenas senkultūra 754

Halštates senkultūra 755

Auklas keramikas un laivascirvju senkultūra 756

Ķemmes un bedrīšu tipiskās keramikas senkultūras 757

Tanaisas senkultūra 758

Abaševas senkultūra 759

Gorodecas senkultūra 760

Piltuves kausu keramikas senkultūra 761

Unetices senkultūra 762

Submikēnu senkultūra 762

Madlēnas senkultūra 764

Madlenas senkultūras raksturīgās pazīmes: 764

Pševoras un Oksivas senkultūra 765

Līniju keramikas senkultūra 765

Zvankausu (kapu) senkultūra 766

Arenburgas (Lingbi) senkultūra 766

Maglemozes senkultūra 767

Ponaštas – Lukaševskas senkultūra 767

Bārdas Miķeļa kausu senkultūra 768

Prāgas senkultūra 768

Krišus senkultūra 768

Viņčas senkultūra 769

Bernašu (Bernašetas) senkultūra 769

Bojānas jeb Ezeres senkultūra 770

Kukutēnu senkultūra 771

Gumeļnicas senkultūra 771

Vitenbergas senkultūra 771

Monteoru senkultūra 772

Noas (gr. ) senkultūra 772

Ķeltu senkultūra 773

Černavodas senkultūra 773

Sarmatijas senkultūra 774

Tripoļjes zemkopības senkultūra 774

Lengelas senkultūra 775

Apenīnu senkultūra 777

Terramaru senkultūra 778

Remedello keramikas senkultūra 779

Villanovas senkultūra 780

Šasē senkultūra 780

Galasekas senkultūra 781

Estes senkultūra 781

Picenas jeb Novillaras senkultūra 782

Impresso keramikas senkultūra 782

Kastelučo senkultūra 783

Nuragu senkultūra 783

Kapo Gracio senkultūra 786

Komacinas senkultūra 786

Tridentas Venēcijas senkultūra 787

Krētas jeb Mīnoja senkultūra 787

Māricas un Karanovas senkultūras 787

Kikladu senkultūra 788

Natūfas senkultūra 788

Ibermaueras senkultūra 789

Ertebeles (Ertebølle) senkultūra 790

Tardenuā senkultūra 790

Azilas senkultūra 790

Savrūpkapu senkultūra 791

Losmiljāres un Palmelas senkultūras 791

Elagras senkultūra 792

Komsas un Fosnas senkultūras 792

Afanasjevskas senkultūra 793

Noinulas senkultūra 794

Latīņu senkultūra 794

Neīstie etiopi 795

Šardeni 796

Luki 797

Pelešti 797

Haji 798

Hurrīti 798

Amorieši, akādieši un kasieši bija semītu ciltis 799

Feniķieši 800

Ahajavi 802

Filistrieši 804

Frīģi 804

Samnīti un sabīni 805

Shulas un Baradosas senkultūras 806

Zarzas senkultūra 806

Skaidrojumi 1. stāstam 807

Skaidrojumi 2. stāstam 809

Skaidrojumi 3. stāstam 833

Izmantotā literatūra 838

Pirmais stāsts
Eirāzijas Protobaltu civilizācija 48. – 13. g. tk p. m. ē.

1.1. pastāsts, Meandra cilpā

− Sakiet jel, trūdi, kas esat zem kājām,
Jūs, kas reiz elpojāt, dzīves slāpāt,
Cik mirušo bija pirms mums ?
− Kas gan saskaitīs miljoniem kaulu,
Ko lietus un pali mērcēja, un vēji vēdīja,
Cik svaidīja negaisi pāri zemei līdz debesīm,
Cik aiznesa un guldīja jūrās vai ezeros, upes,
Cik palika dusēt dubļos un trūdos…

(89 В. В. Битнер. На рубеже столетий. Т. 1, ч. 1. Исповедь земли. СП, 1914.).

Baltu senču uztverē meandra cilpa nav tikai ūdens virpuļi atvarā, bet arī dabas norišu, parādību, mūžu un mūžību Ritas periods jeb cikls no sākuma vai dinamiskā līdzsvara iestāšanās cēloņu un pretējo cēloņu savstarpējā cīņā līdz briedumam un no tā līdz sabrukumam vai jauniem griežiem jaunā cilpā (periodā, ciklā). Savs meandrs ir arī katrai civilizācijai, gan baltu, gan negroīdu, gan arī sarkanādaino indiāņu civilizācijām. Negroīdi nāca pirmie. Balti un Indiāņi pēc tiem. Taču izcelsmes ģenētiskie sakari starp šīm civilizācijām nav noskaidroti, izņemot vienu patiesību – Baltu civilizācija lika pamatu tagadējai civilizācijai.
Vēdu un Tibetas Lamu arhīvu dokumentos ir rakstīts, ka pasaules attīstībā esot 7 cilpas jeb mūžības, ka cilvēku sabiedrības attīstības meandrā arī ir bijušas, būšot septiņas cilpas jeb septiņas civilizācijas, kas esot pastāvējušas kaut kur visumā. Tiek minēta Vega un piesaukts Sīriuss kā otrais un trešais Lielais ritošais rats (Zvaigznājs). Tagadējā Zemes civilizācija esot ceturtā. Tā tagad vizinoties uz ceturtā Ritošā Rata (Saules sistēmas), saukta par Mazo Ritošo Ratu, ceturtā Spieķa (Planētas).
To, ka uz Zemes ir pastāvējušas vēl citas izmirušas civilizācijas, liecina daudzi arheoloģiskie pieminekļi, kas pilnībā apgāž iesakņojušos uzskatu par cilvēka evolūciju no senčiem, kas tiem esot bijuši kopīgi ar pērtiķiem, kas pierāda, ka Zemes civilizācijas patiešām ir nomainījušas citas, tā kā Ceturtā Ritošajā Ratā cilvēki ir vizinājušies kopš neiedomājami seniem laikiem. Šie pieminekļi netiek plaši publicēti, lai nesagrautu iluzoriskās, strikti sarindotās teorijas un ticību līdz šim pastāvējušajiem uzskatiem par aizvēsturi. Tādu piemēru arheoloģijā ir ļoti daudz. Šie atradumi pārrauj strikto evolūcijas ķēdi pa divi lāgi uz 1,5 mj. gadiem. Kā vienu no apbrīnojamākajiem atradumiem var minēt Ikas kultūru (Ikas senkultūra. Tā tika nosaukti arheologu atklājumi Okukahes tuksnesī Andu priekškalnēs, Peru, kur 1961 gadā Ikas upe, kas parasti izsīkst tuksnesī, izplūda varenā straumē, aiznesa milzīgas, daudzus metrus uzkrājušās smilšu masas jūrā. Zem tām atklājās milzīgi, apstrādāti akmeņu bluķi, kas sakrauti cits uz cita kā grāmatas bibliotēkā. Uz tiem bija pavisam nepazīstami gravējumi, kas neļauj tos ierindot nevienā pazīstamā arheoloģiskajā kultūrā, turklāt pēc laika aplēsēm tiem vajadzētu būt vismaz 0,5 mlj. gadu veciem. Minēšu attēlojumus uz akmeņiem. Kuri ir ļoti detalizēti, it kā gravieris būtu vēlējies nodot zināšanas nākamām cilvēku paaudzēm. Būtnes, kuras varētu saukt par monstriem, ja vien tās neatgādinātu rāpojošus un lidojošus dinozaurus, kā arī nepārprotami cilvēku attēlojumi darbībā, parādīta šo cilvēku anatomiskā uzbūve, kas atšķiras no mūsdienu cilvēku anatomijas. Tas liek domāt, ka cilvēki ir kādreiz dzīvojuši blakus šiem aizvēsturiskajiem milzeņiem. Optiskie aparāti, kā lupa un teleskops. Kādā gliptolitā ir skaidri redzams cilvēks, kas caur teleskopu vēro komētu. Zvaigžņu konstelācijas, pasaules kartes, sporta pasākumi, mūzikas instrumenti, seksuālas attiecības, mehāniski transporta līdzekļi, kara ainas. Uz galda guļ cilvēks, kuram četru ārstu grupa izņem orgānus. Aiz tā ir otrs pacients, kuram ārsts atver krūtis ar skalpeli. Citā attēlā ir parādītas dzemdības ar ķeizargriezienu. Slimniekiem pa caurulītēm vai citiem vadiem tiek ievadīts šķidrums no kāda savāda aparāta. Vēl kāda attēlā ārsts operē slimniekam sirdi. Šos attēlus pavada daudz dažādu, mūsdienās nepazīstamu medicīnisko aparātu un instrumentu (590).), kas ir pastāvējusi Peru aptuveni pirms 65 mlj. gadu. Tātad cilvēku civilizācijas ir pastāvējušas neiedomājami sen un nomainījušas cita citu. Kā rāda ģeoloģiskie pētījumi, nomaiņas cēloņi parasti ir bijušas dabas katastrofas, pēc kurām dzīvi palikušie ir atsākuši jaunu civilizāciju, kā saka, no nulles punkta, kālab nav manāma to pāraugšana no vienas otrā. Bet kas tad ir civilizācija?
Par civilizāciju ir pieņemts saukt cilvēku kopumu kādā nosakāmā plašā teritorijā attiecīgajā laikmetā, piemēram, uz vienas apdzīvotas Planētas, vienā kontinentā, ja tā ir kāda vienota etniski ģenētiska saprātīgu būtņu kopība. Nu cilvēki (var) doties Visumā. Tāpēc radās nepieciešamība prognozēt citu civilizāciju pastāvēšanas iespējamību uz citām Planētām Saules vai citu Zvaigžņu sistēmās. Tā kā tieša izpēte pagaidām vēl nav iespējama, tad zinātnieki modelē civilizācijas uz datoriem. Šim nolūkam tika radīta civilizācijas matemātiskā modeļa definīcija (77 Л.Н. Гиндулис и др. Внеземные цивилизации. М., Наука, 1969). Šīs definīcijas jēga pārsniedz šīs grāmatas mērķus, jo pierāda, ka cilvēktiesību pamatu pamats ir katras tautas tiesības uz pašsaglabāšanos, ko vienkāršos vārdos var izteikt tā:
civilizācija ir tāds dzīvās vielas kopums, kas spēj uztvert, iegūt, apstrādāt un izmantot informāciju par sevi un vidi, lai iegūtu, apstrādātu un izmantotu informāciju par sevi un vidi pašsaglabāšanās nolūkam.
Tātad par civilizācijas pastāvēšanu var spriest pēc tās spējas pašsaglabāties un turpināties šajā vai jaunā civilizācijā. Katrs lasītājs pats varēs pārliecināties, ka baltu civilizācija nav izdoma, bet gan reāli pastāvējusi civilizācija, kuras relikts ir latvieši, lietuvieši, Tibetas balti, Indijas sindi un arieši, īri, norvēģi, islandieši, horvāti un serbi, kas cīnās par pašsaglabāšanos. Lai Jūs nemulsina fakts, ka aizvēsturē atradīsiet daudz paralēļu un kopības ar mūsdienām.

1.Pirmie rakstītie cilvēces sākotnes meklējumi

Senie balti un arieši zināja stāstīt, ka Zemes cilvēki vizinoties Lielā Ritošā Rata jeb Piena ceļa galaktikas Mazā Ritošā Rata jeb Saules sistēmas ceturtajā spieķī jeb uz Zemes, ka tagadējā civilizācija vizinoties meandra ceturtajā cilpā kopš Mu laikmeta. Pirmie trīs Spieķi nesot zināmi, izņemot to, ka Mu laikmeta sākumā, pirms 2 mln gadu, pirmā cilvēku ģimene esot ieradusies no Sīriusa puses (25 Lielvārdes jostas mīklas. R., Māksla, 1991.), kur cilvēki esot vizinājušies trešajā spieķī, bet otrais spieķis piederējis Vegas ratam (52 Rigveda. Мандалы I – IV. М., Наука, 1989.).

Sākumu un galu bija daudz. Man ir zināms vienīgi pēdējais gals. Es redzēju, kā Viss tika iznīcināts, pārvēršoties Aizmūžu Ūdeņos. Tas notiek katru reizi no jauna, katra dzīvības cikla beigās, kad vissīkākās vielas daļiņas tiek sagrautas līdz Mūžīgā Ūdens sastāvdaļām. Tad Pasaule atkal atdzima sprādzienā, lai septiņās labvēlīgajās mūžībās no jauna sāktu ceļu Lielajā Ritas Meandrā… Tikai Mūžības Māte saglabājās slēpta savā bezveidīgajā čaulā Aizmūžu ūdeņos, kā arī tajā iekšā un ārā bija saglabājušās nekad nezūdošās Pasaules saprāta dzirkstis. Tās mūžam paliek jaunas, vairojas un papildina sevi, tiek liktas kā dvēseles dzīvas miesas templī attīstībai…

1. attēls. Septiņu mūžību simboli: M – Aizmūžu Ūdeņu Māte; Rita – mūžīgā kustība jeb enerģijas plūsma; 1 – Jaunavīgā ola; 2 – dzīvības iedīglis – nākamā Visuma iespējamajā Čaula un Dievišķā dzirksts; 3 – duālā pasaule, arī Saule un Mēness, divas pasaules; 4 – trīskāršā pasaule (māte, tēvs un bērns jeb zem pasaule, augšējā pasaule un starp pasaule); 5 – četrkāršā pasaule (rata krusts, četras debespuses, cilvēks); 6 – rotācijas sākums progresa virzienā (rata simbols, uguns krusts, svastika); 7 – gatavā daudzveidīgā pasaule.
Neviens vairs nesaskaitīs tās Pasaules, kas ir bijušas un gājušas neziņā, kas radušās no jauna no Aizmūžu Ūdeņu bezveidīgajām dzīlēm, kurās Saprāta baltā gaisma vēl nebija redzama, kaut gan tā nekad neapdziest, paliek gan tur iekšā, gan arī ārā, jo nebija to, kas šo gaismu redzētu. Kas gan vairs var saskaitīt Pasauļu mūžības, ja tās nomaina viena otru bez gala un skaita neskaitāmas reizes, kad mūžīgajā Ritā pienāk tam laiks… Pēc pēdējās, man zināmās sagrāves nebija ne Debesu velves, kam Zemi piesegt, nebija nāves, nebija kam mirt un augšāmcelties. Nebija nomoda un nebija miega… Viss bija slēpts Neziņas dzīļu Gaismas okeānā. Kad Ritā pienāca laiks, Mūžīgās Enerģijas Dzirksts, ieslēgta mātišķās mūžības čaulā, kas ritēja kādā nebūtībā, par Dabas daudzveidību pārvērtās sprādziena kvēlojošās liesmās, no kurām Viss, ko mēs apzināmiem un zinām, reiz radās no jauna septiņu mūžību laikā…” – tā teicis visa sākuma un cēloņu cēlonis Indra un rakstīts Vjāsa senindiešu eposā “Mahābhārātā”, kas sacerēts m. ē. 5. gs.
Septītajā labvēlīgajā mūžībā pasaulē esot radušās pretrunīgas, cita citu apēdošas, cita citai vietu taisošas būtnes.
Mūsu Saules sistēma tiešam riņķo cikliski tā sauktajā “Dzīvības jostā” ap kādu pagaidām nezināmu centru desmitiem miljonu Zemes gadu un kaut kad tuvosies Piena Ceļa (Galaktikas) vidum, kur notiek debesu ķermeņu pārkausēšanās un rašanās no jauna. Līdz tam vēl ir divreiz tik miljonu gadu, cik veca ir Saules sistēma. Taču kaut kādā nezināmā ceļā šīs ziņas bija saglabājušas it kā no tiem laikiem, kad citplanētieši vēl esot apmeklējuši Zemi (592 H. Hausdorfs. Kad dievi tēlo Dievu. R., Avots, 2000.).

2. Mazā Rata Ceturtais Spieķis

“Vecākais Ritošais Rats griezās no augšas uz leju un no lejas uz augšu… līdz Dīglis Pirmajā Mātē aizpildīja visu Visuma telpu, kurā atrodas mūsu Lielais Ritošais Rats. Tad sākās cīņa starp radītājiem un ārdītājiem; sēkla dzima un arvien vēl tika kaisīta Telpā.. Ņem vērā to, ja vēlies izprast savu Lielo un Mazo Ritošo Ratu, kura Ceturtais Spieķis ir mūsu Māte Zeme…
Vecākie Lielie un Mazie Ritošie Rati tad bija jau ritējuši vienu mūžību un vēl vienu mūžības pusi pa ceturto taku, kad parādījās Mūsu Lielais un Mazais Ritošais Rats ar mūsu Māti Zemi. To tu sapratīsi, kad sasniegsi zināšanu ceturtā augļa ceturto taku” – teica ariešu skolotājs Riši savam audzēknim Lanam (48 Е. П. Блаватская. Тайная доктрина. Т. 1, ч. 1. Бм, 1991.).

Par Lielo Ritošo Ratu sauca mūsu Piena ceļa Galaktiku, par Mazo Ritošo Ratu – Saules sistēmu, par Mazā Ritošā Rata Ceturto Spieķi – mūsu planētu Zemi.
Vēdu tradīcijās par mūžību uzskata Brahmas jeb brammaņu – seno akmens kalendāru pārzinātāju gadu, kas pēc dažu zinātnieku aprēķina ir izsakāms ar periodisku decimālo daļskaitli, kura veselo skaitļu daļa ir rakstāma ar 16 deviņniekiem, bet Mazais Ritošais Rats (Saules sistēma) 1979. gadā bija nodzīvojis tikai 1/7 no Brahmas gada, tā kā Vēdu izpratnē līdz “pasaules galam” vēl ļoti ilgi būs jāgaida.
Mēs tagad daudz ko esam uzzinājuši par saviem Ritošajiem ratiem un ceturto spieķi – mūsu māti Zemi. Mēs zinām tās vecumu, zinām, kādus ģeoloģiskos laikmetus Zeme ir pārdzīvojusi, zinām arī to, ka cilvēki radās 300 tk g. pirms mūsu ēras – Zemes ģeoloģiskās vēstures Kvartāra perioda vidū, kaut gan Āfrikā, vulkāniskajos iežos tika atrasts 6 ml g. vecs cilvēka skelets, kālab daļa zinātnieku uzskata Āfriku par cilvēku rašanās vietu, iespējams, pat par Mu laikmeta sākuma vietu. Taču balto cilvēku rašanās vieta bija Āzija, kur cilvēku atstātie pieminekļi tika datēti ar 48 tk g. tālu pagātni, kas sakrīt ar Kvartāra periodu Zemes ģeoloģiskajā vēsturē. Tātad Zemes pirmās un senās baltu civilizācijas sākumu varam meklēt Kvartārā, kas ne jau velti tiek dēvēts par antropogēnu (gr. antrōphos ‘cilvēks’ + gr. gēnos ‘dzimšana, dzīvošana’). Tāpēc nebūtu lielas jēgas iedziļināties pagātnes dzīlēs dziļāk par 100 tk gadiem.
Kvartāra periods ietver trīs nodaļas jeb slāņojumus, kuriem ir nevienāda ilguma veidošanās nodaļas:
pliocēns (1,7 – 0,75 mlj g. p. m. ē.),
pleistocēns (750 – 11 tk g. p. m. ē.), kur atrastas cilvēku darbības pēdas,
halocēns (10 tk g. p. m. ē.. – mūsdienas).
Pleistocēna nodaļu iedala 3 apakšnodaļas:
apakšējā (750 – 300 tk g. p. m. ē.),
vidējā (300 – 100 tk g. p. m. ē.),
augšējā (100 – 11 tk g. p. m. ē.).

Un bija tā, ka Zemi pilnībā vai daļēji klāja ledāji, ka kontinenti tika bīdīti un pārbīdīti. Tātad baltajiem cilvēkiem, sākot vizināšanos Mazā Ritošā Rata Ceturtajā Spieķī jeb ierodoties uz mūsu māmuļas Zemes, nācās cīnīties par savu izdzīvošanu sasalumā, kālab Zemes civilizācijas aizvēsture ir jāmeklē Virma ledus laikmeta 3. fāzē, kā tika nosaukts Kvartāra pēdējais Alpu apledojums, kas pazīstams arī ar Valdaja, Vislas, Viskonsinas un Baltijas (Skandināvijas) apledojumu nosaukumu, kaut gan skāra visu Eiropu, Ziemeļameriku, Āziju, Āfrikas ziemeļa daļu, pat Austrāliju, visus kalnus. Tas sakrīt arī ar saglabāto teiku lausku motīviem, turklāt tikai protobalti ir pratuši pašsaglabāties un radīt mūsdienu civilizācijas iedīgļus, jo nekāda cita balto cilvēku sabiedrība, kas pastāvējusi pirms tam, nav pratusi pašsaglabāties. Taču teikās tika minētas trīs dažādas vietas, kurās esot apmetušies no Visuma tālēm ieceļojušie cilvēki (M. Zonenberga),

bet arheoloģisku apliecinājumu tam ir pavisam maz.
3. Cilvēki un ledus

”Ķermeņi, kas rit pa debesu velvi un ap Zemi, novirzās no sava ceļa, un tādēļ uz Zemes pēc kāda laika viss iet bojā no liela ugunsgrēka. Tādā laikā kalnu, augstu vietu iedzīvotāji ir biežāk pakļauti  iznīcināšanai, nekā tie, kas dzīvo pie upēm un jūrām. Mūsu gādniece Nīla arī šajās nelaimēs mūs glābj vairāk, nekā kalnu un salu ļaudis… Kad dievi, rīkodami tīrīšanas talku, pārpludina zemi ar ūdeni, tad paglābsies plakano kalnu lopkopji un vēršu dzinēji, jo tādām vietām ūdeņi apiet apkārt, bet jūsu līdzenumu pilsētas tiks aizskalotas jūrā… Ir jau taisnība, ka visās tajās zemēs, kur liels aukstums vai karstums, cilvēki saglabājas lielākā vai mazākā mērā vienmēr”- teica Senās Ēģiptes Seisas tempļa priesteris Grieķijas apvienotājam un impērijas dibinātājam Solonam (79 Платон. Сочинения в 3-х томах. Т. I  –  III. М., Мысль, 1970.).

Tātad senajiem cilvēkiem bija zināmi Virma apledojumi un to izraisītās sekas.
Virma apledojums sākās pleistocēna apakšējā nodaļā pirms 100 tk gadiem, turpinās vēl tagad, ietver četras fāzes, kuras iedala 4 glaciālajos (aukstais apledojumu laika) un 3 interglaciālajos periodos (starpglaciālajos – starpapledojumu siltajā laikā). Pirmās un otrās fāzes slāņos Eirāzijā nav atrastas pazīmes Homo sapiens darbībai, izņemot trešās fāzes sākuma perioda 48. g. tūkstotī, kālab nebūtu lielas jēgas aplūkot agrākus laikus par Virma apledojuma pārējās fāzes.
3. fāze (48 – 38 tk g. p. m. ē.) – vidējais glaciālais, strauji mainīga klimata periods. Ziemeļu puslodē strauji pieauga tā laika arheoloģisko pieminekļu skaits. Tas bija laiks, kad protoindoeiropieši, precīzāk – protobaltu 72 ģimenes ienāca Eirāzijā, jeb, kā tika rakstīts Bībelē, tika padzītas no Paradīzes dārza.
Šī fāze iesākās ar 1. glaciālo periodu – spēcīgu apledojumu Ziemeļamerikā un Āzijā, kas turpinājās ar īslaicīgiem siltajiem periodiem Eiropā līdz perioda beigām un bija par cēloni cilvēku pārceļojumiem.
Tajā laikā sākās mītiskā Mū laikmeta noriets, jo 3. interglaciālajā periodā pasaules plūdu dēļ pasaules okeāna ūdens līmenis cēlās par 158 – 200 m (483 Г. П. Григорьев. Начало верхнего палеолита и происхождение Homo sapiens. Л., 1968.).
Lielas izmaiņas notika visos kontinentos. Laikā no 43. līdz 38. g. tk p. m. ē. Eiropā un Āzijas rieteņa daļā, Ziemeļa Āfrikā bija nikns aukstums, apledoja kalnāji pat Āfrikā, izmira tā sauktie specializējušies neandertālieši, kurus nomainīja Homo sapiens tuvie radinieki – progresīvie neandertālieši, bet arī tiem nebija lemts izdzīvot. Tai pašā laikā austreņa Āzijā bija silts, audzelīgs klimats.
4. fāze (38 tk g. p. m. ē. – mūsdienas) – pēdējais posms Virma apledojuma attīstības vēsturē. Tas turpinās arī mūsdienās. To iedala piecās starpfāzēs:
38 – 36 tk g. p. m. ē.: mērens klimats Rieteņa Āzijā un Eiropā; mērens aukstums dienvidu puslodē; spēcīgs apledojums Austreņa Āzijā. Šajā laikā protobalti sāka savu lielo ceļojumu no Āzijas uz Eiropu;
36 – 34 tk g. p. m. ē.: interglaciālais periods Eiropā un Āzijas rieteņa galā, Konoščeļskas apledojums Āzijā, kamēr Eiropā, Āzijas rieteņa galā un Āfrikas ziemeļa daļā klimats bija mērens, tuvs mūsdienu klimatam, ledus palika tikai abos polos un augstos kalnos, taču okeānu ūdens līmenis nav cēlies;
34200 – 32800 g. p. m. ē.: mēreni vēss klimats Eiropā, apledojums Āzijā, dienvidu puslodē, kalnos un abu pusložu polos;
32800 – 28500 g. p. m. ē.: silts laiks Eiropā un Āzijas rieteņa galā, kad cilvēki ir apmetušies uz pastāvīgu dzīvi līdz 52. z. p. grādam; Lipskas-Novosjolovas mēreni aukstā laika plosīšanās Austreņa un Ziemeļa Āzijā;
28500 – 24000 g. p. m. ē.: Mologas – Šeksnas vissiltākais laiks Eiropā, mēreni vēss laiks Rieteņa Āzijā, apledojums Austreņa un Ziemeļa Āzijā. Austreņa Eiropā cilvēki sasniedza Ziemeļu Ledus okeāna piekrasti un piekrastei tuvākās salas. Aiz polārā loka ir auguši koki un krūmi, augi, kas tagad sastopami vienīgi subtropu joslā. Grenlandē ir augušas pat palmas. Āzijas vidienes iedzīvotāji pārcēlās dzīvot Jakutijā, Verhojanskā, pēc dažu zinātnieku domām tie ieceļojuši šajā laikā arī Ziemeļa Amerikā, bet Kromaņonas cilvēku atstātās fosīlijas bija daudz vēlākas, kālab pēdējā hipotēze kļūst apšaubāma;
24000 – 22500 g. p. m. ē.: mērens klimats Eiropā, Gadanskas apledojuma sākums Āzijā, – Āzijas civilizācijas izmira;
22500 – 21200 g. p. m. ē.: atkal ļoti silts laiks Eiropā, bet Āzijā iestājās Gadanskas apledojuma maksimums;

2. attēls. Klimata svārstības Eiropā, Āzijā, Ziemeļāfrikā un Austrālijā 41500. – 10000. g. p. m. ē. Katrai līknei ir trīs klimatiskās robežlīnijas: vidū – mērenā (t » +20… -20o C), pa kreisi – interglaciālā jeb starpapledojumu siltā laika (mitrs vai sauss, t > +18o C), pa labi – glaciālā jeb apledojumu laika (mitrs vai sauss, t *māgh- ‘māte’ > ‘māja’ > ‘zeme, magma’, no kā senvārdi Maije ‘dzīvības māte, pirmā cilts māte’. Šīs mātes simboliski (varbūt vēsturiski pareizi – mēs to neatceramies) sauca: Magne – ‘Zemes viela, magma’, Sūre – pamatā ide *seu- ‘sula, šķidrums, sperma, mātes piens, asinis, dzīvības sula’; Petne jeb Pete – ‘mātes klēpis, dzemde’. Baltu un indiešu senči šīs mātes uzskatīja par trīs cilvēku rasu pirmajām mātēm, ko apsēklojušas kādas saprātīgas vīrišķas būtnes – pirmie cilvēki, kas atnākuši Mū laikmetā no Visuma ugunīgos ratos un radījuši Zemes sākotnējās trīs rases. ); evolucionistu teorija par cilvēku rašanos no senčiem, kas bijuši arī cilvēkveidīgo pērtiķu senči u. c.
Tagad dominē pretējie Darvina evolūcijas teorijas piekritēju uzskati un Bernāla uzskati par pirmo cilvēku ieceļošanu no Visuma tālēm.

1.Cilvēki evolucionistu un Bernāla skatījumā

Pirmās cilvēkveidīgās būtnes uz Zemes esot bijuši piteki, kas parādījušās Krīta perioda beigās. Piteki esot līdzinājušās 1m garam cilvēkpērtiķim, kurš dzīvojis Indoķīnas pussalā. Citas vietās sīkā cilvēkpērtiķa dzīves vietas neesot atklātas.
Pitekiem esot bijušas vairākas apakšģintis – prokonsuli, ramapiteki, limnopiteki, driopiteki, bramapiteki, sivapiteki un citi. Tie esot izzuduši pakāpeniski un tikai pakāpeniski atdevuši vietu cilvēkveidīgajiem pērtiķiem, kas atzīti par Cilvēkiem (103).
Cilvēku ģintī (Fam. Hominidae, Grey, 1925. g.) esot iegājušas vairākas apakšģintis, no kurām ir zināma australopiteku (Subfam. Australopithecinae, Gregory, Hellmann, 1939.g.), cilvēku apakšģints (Homininai Gregory, Hellmann 1939) , kam esot vairākas sugās.
Subfam. Australopithecinae esot divas dzimtās: Genus Australopithecus Dart 1925 (austrālopiteki) un Genus Paranthropus Broom 1938 (parantropi). Esot arī citas apakšģintis.
Starp citām Subfam. Australopithecinae pazīstamākajām homonīdu dzimtām tiek minēti parantropi, pitekantropi, pleziantropi un zindžantropi u.c.
Parantropi esot dzīvojuši alās aptuveni pirms 1,5 – 1 ml gadiem, kad pēc cita uzskata esot sācies Mu laikmets (skat. zemāk). Citi uzskata, ka tie esot dzīvojuši pirms 30 – 20 mlj gadu gan atklātās vietās upju un ezeru piekrastēs, gan arī kalnos, izskatījušies pēc mūsdienu lielajiem pērtiķiem, bet ar lielāku smadzeņu apjomu. Tie esot spējuši ilgstoši staigāt stāvus uz pakaļkājām un izmantot priekškājas jeb rokas pārtikas sagādei ar primitīvu darbarīku palīdzību. Spriedumi tika izdarīti pēc galvaskausu lauskām – skeleti nav atrasti. Tātad hipotēze nav pierādāma.
Parantropi esot dalījušies trīs sugās pēc patērētās pārtikas: vieni bijuši visēdāji, otri ēduši tikai gaļu, trešie lietojuši tikai augu produktus. Visu triju sugu parantropu augums neesot pārsniedzis 1,3 – 1,6 m, galvas smadzenes aizņēmušas ap 430 – 600 cm3 tilpumu (103).

3. attēls. Antropoģenēze evolucionistu un Bernāla skatījumā.

Subfam. Homininai arī esot divas dzimtas – cilvēkpērtiķu (Pitekantropu) un cilvēku (Homo) apakšdzimtas, kas sākumā dzīvojušas pirms 2 – 1,5 mlj gadu gandrīz vienlaicīgi Āzijā un Āfrikā.
Pitekantropu apakšdzimta (Pithecantropus homininais, Dibuā 1980.- 1883. g. pēc gr. Pithekos ‘pērtiķis’ + anthropōs ‘cilvēks’, Nīderlandē) esot vecākā dzimta cilvēku apakšģintī
Pitekantropu dzimtā ieejot pazīstamo Pithecanthropus habilis (‘darbīgais fosilais cilvēks’) Dubois 1894, erectus (stāvus ejošais fosilais cilvēks) Dubois 1894, pekinesis (‘Pekinas fosilais cilvēks Ķīnā’) Black 1927, solonesis Heberer 1932 un leakeyi Heberer 1963 (‘Solovaku salu fosilie cilvēki’), haidelbergensis (‘Haidelbergas fosilais cilvēks Vācijā’) Schoetensack 1932 un rudolfensis (‘Rudolfa ezera piekrastē Āfrikā atrastais fosilais cilvēks’) Aleksejew 1976 apakšdzimtu daudzas sugas un pasugas, kuras nevarēja izpētīt tāpēc, ka viņi dzīvojuši vietās, kur slikti saglabājušās viņu fosilijas, tādēļ vairums sugu noteiktas pēc akmens darba rīku atradumiem. Pēc dažu zinātnieku uzskata parantropiem esot jāpieskaita arī neandertālieši (102).
Pitekantropi esot dzīvojuši pirms 700 – 500 tk gadiem blakus pitekiem un cilvēkiem. Tāpēc vienota uzskata par pitekantropos ieskaitāmajām sugām nav. Tā, piemēram, V. Aļeksejevs uzskata, ka sinantropi esot jāuzskata par parantropiem, bet neandertālieši par cilvēku apakšģints piederīgajiem, jo citādi pārtrūkstot cilvēku evolūcijas ķēdīte (102), kaut gan vairākās pēdējo gadu publikācijās gan sinantropus, gan neandertāliešus uzskata par cilvēku sugām (516).
Cilvēku apakšdzimtas Gen. Homo erectus Mayer 1963, transvaalensis Mayer 1951., habilis Dubois 1894., neanderthalesis King 1861. un sapiens ‘saprātīgais’ jeb Kromaņonas cilvēks esot dzīvojis blakus australopitekiem, pitekantropiem tai pašā laikā un vietā (87). Ja tā, tad Homo dzimtas cilvēkveidīgo būtņu rašanās evolūcijas ceļā no augšminētajās zemāko puspērtiķu sugām nebija iespējama. Sapārošanās gan varēja notikt, no kā esot radušās divas pazīstamās apakšdzimtas – dzeltenādainie sinantropi un melnādainie neandertālieši, par kuriem tagad jau raksta kā par saprātīgām būtnēm. Esot zināmi progresīvie neandertālieši, kuri pēdējā apledojuma laikā atkārtoti esot sakrustojušies ar saprātīgo balto cilvēku un laiduši pasaulē Āfrikas dolihocefālos cilvēkus, piem., Omo cilvēku (516).
Sinantrops (Homo erectus) izraisīja vislielākās domstarpības, jo Homo sapiens ir dzīvojis vienlaikus ar pitekantropiem u.c. cilvēkveidīgo būtņu sugām.

4. attēls. Tibetas sinantrops (Homo erectus).

Tā paliekas ir atrastas 45 km attālumā no Pekinas pilsētas, kādā ielejā starp kalniem. Tie dzīvoja alās pie virszemes ūdeņiem (ezeriem, upēm). Atrastas ugunskuru vietas – lielas pelnu kaudzes, kas liecina, ka ugunskurs ir uzturēts pastāvīgi.
Sinantropi dzīvoja nevies baros, bet ģimenēs. Viņu apmetnēs ir atrastas apdegušu un skaldītu lielo dzīvnieku (mamutu, vēršu, tauru, briežu, alu lāču) kaulu paliekas. Sinanrops ir pratis izgatavot un lietot ļoti grūti apstrādājama akmens rupjus darbarīkus (čoperus, kaltus un skrebļus), kas liecina par ādu izmantošanu apģērbam. Apdegušie kauli savukārt liecina par ceptas gaļas lietošanu uzturā, iespējams – arī par uguns kultu un ziedošanu gariem.
Sinantrops ir bijis gara, smagnēja auguma. Viņa galvaskausa formā ir vērojamas platgalvainības (brahicefalitātes) un plakansejainības iezīmes, zods ir bijis ar nelielu izcilni, piere – samērā stāva, smadzenes sasniegušas 1100 cm3 tilpumu. Tam ir bijusi stalta stāvus gaita, rokas tas ir izmantojis barības sagādei, ādu un darbarīku apstrādei – līdzīgi neandertāliešiem (88; 103).
Neandertāliešus (Homo neanderthalensis) striktās evolūcijas teorijas piekritēji uzskata par Kromaņonas cilvēku jeb protobaltu priekštečiem, jo neandertālieši izmira priekšpēdējā Virma apledojuma laikā. Taču Kromaņonas cilvēki jeb protobalti, kā iedrošinos viņus dēvēt, ir dzīvojuši vienā laikmetā ar neandertāliešiem, bet kromaņoniešu senākie pieminekļi vedina uz Āziju, neandertāliešu – uz Āfriku, kaut gan pēdējie dzīvoja arī Eiropā (103).

5. attēls. Eiropas dienvidos dzīvojušais neandertālietis.
Bernāla teorijas piekritēji (Bernāls (Bernal) Džons (dz. 1901. g., m. 1971. g.) – angļu fiziķis, kas daudzus izcilus pētījumus ir veltījis dzīvības izcelšanās problēmām un šajā sakarā bija nosliecies uzskatā par cilvēka izcelsmi Visuma tālēs, no kurienes viņš ieradies uz mūsu Zemes, jo geni esot tik noturīgi, ka mutācijas nevarot uzskatīt par cēloni tādas sarežģītas olbaltumvielu būtnes izcelsmei, jo tad tam būtu jānotiek daudzu miljonu gadu laikā, bet ziņas par cilvēka klātbūtni, salīdzinot ar to, ir pārāk jaunas. Ar to viņš nenoliedza Darvina evolūcijas teoriju kā tādu, bet norādīja, ka uz Zemes cilvēku to nevarot attiecināt, jo lielie cilvēku ģints pērtiķi esot izmiruši tikai 50 tk g. p. m. ē., kad cilvēki tiem blakus bija nodzīvojuši divtik ilgi. Darvinisti un ļeņinieši kritizēja viņu par šiem uzskatiem, kaut gan nespēja pierādīt pretējo vai noliegt to, ka Bernāls bija un paliek nenoliedzama personība daudzās zinātņu nozarēs.) cilvēku uzskata par ieceļotāju no kādas Visuma civilizācijas „gatavā” veidā, nevis evolūcijas ceļā no pērtiķa un cilvēka kopīgiem senčiem radušos pirmcilvēku pēcnācēju, pie tam viņš pieļāva domu, ka cilvēku rases varēja rasties, ieceļotājiem daudzkārtīgi krustojoties ar lielajiem primātiem, kā arī daudzveidojoties mutāciju ceļā Zemes apstākļos, kālab agri ir izveidojušās divas pamata rases – baltie un melnie cilvēki, no kuriem radušās pārējās rases gan ģenētiskas sajaukšanās, gan mutāciju un vides klimata ietekmes ceļā.
Pēc M.Zonenbergas vecmāmiņas Mades atmiņām “tām, kuras valdīja par tautas prātiem”, ir bijušas ziņas par cilvēku sajaukšanos ar Āzijas sinantropu un melnādaino Āfrikas neandertālieti, no kā radušās baltu, mongoloīdu un negroīdu rases, bet indiāņi esot cēlušies no Mu civilizācijas pārstāvja, kas vēlāk esot sajaucies ar tiem mongoloīdiem un baltiem, kas esot ieceļojuši Ziemeļamerikā pāri jūras šaurumam caur Aļasku (skat. turpmāk).
Toties evolūcijas teorijas piekritēji, kuri ir vairākumā, paliek pie sava – cilvēks ir cēlies no cilvēkiem un pērtiķiem kopīga senča aptuveni pirms 1,5 mlj gadu, kas nelaimīgā kārtā vai par spīti evolucionistiem sakrīt ar Amerikas Maju civilizācijas saglabātajām ziņām par Mu civilizācijas sākumu un ar to liek apšaubīt viņu viedokli. Taču patiesību varēs noskaidrot nākošās cilvēku paaudzes, kad Kosmosā atklās citas attīstītas civilizācijas.

2. Mu laikmets

Mu laikmetā pēc austreņa Āzijas un dienvidus Amērikas tautu teikām cilvēks nonācis uz Zemi jeb Mazajā Ritošajā Ratā no Visuma tālēm, visbiežāk no Vegas (teika par Huandī un Kacelkoatlu), retāk no Siriusa zvaigžņāja jeb trešā Spieķa (kādas Planētas). Pirmie baltie cilvēki esot apmetušies kādā vēlāk nogrimušā Mu kontinentā jeb salu grupā un radījuši ļoti augsti attīstītu civilizāciju, mēģinājuši izaudzēt Zemes cilvēku, krustojoties ar lielajiem Zemes pirmiedzīvotājiem – pussaprātīgajiem pērtiķiem. Tā esot radušās pirmās trīs cilvēku rases. Šīs civilizācijas pastāvēšanas laiku, kura sākumu lēš kopš 1 vai pat 6 mlj g. pirms mūsdienām, beigas ap 14. – 13.g.tk p.m.ē., tad arī sauc par Mu laikmetu, kura nosaukumā *mu- < *mā- ‘cilvēku pirmā māte’.
Ziņas par to ir pretrunīgas un balstītas vienīgi uz teiku lauskām. Taču tādas civilizācijas pastāvēšanu, kaut arī to nevar pierādīt ģeoloģiski, arheoloģiski un antropoloģiski, turklāt tādi pētījumi nav veikti ne Indijas, ne Klusajā okeānā, nevar arī viennozīmīgi noliegt jo sevišķi tagad, kad kļuvušas zināmas vairākas Planētas mūsu Galaktikā, sevišķi Vegas un Siriusa zvaigznājā, kas piemērotas cilvēka dzīvošanai.
Enciklopēdijās ir šāds skaidrojums: ”Lemūrija (lat. Lemuria, Muzeme) ir šķietams kontinents Zemes ģeoloģiskajā pagātnē tagadējā Indijas okeāna vidū kā Gondvanas sastāvdaļa. Šo jēdzienu ir ieviesis un attīstījis Skleters” ( 88 Latvijas Padomju Enciklopēdija. 1.- 10. sēj. R., GER, 1987.).
Tātad Mu civilizācija esot pastāvējusi Visumā uz kādas citas planētas, kuras pārstāvji esot atlidojuši kosmosa kuģī uz Zemi. Kuģa bojājumu dēļ (Tibetas baltu teika) viņi bijuši spiesti palikt, apmesties kādā vietā, nodibināt savu koloniju (indiešu un indiāņu teikas).Viņu kolonijas atrašanās vieta tad arī esot nosaukta par Mu zemi jeb Mu kontinentu, kas esot atradies kaut kur Klusā okeāna plašumos. Titikakā atrastā Dienvidamerikas indiāņu teika stāsta, ka Mu zeme esot nogrimusi okeānā pēdējos pasaules plūdos.
“Šķietamās” Mu zemes pastāvēšanas iespējamību apliecina vairāki interesanti fakti, tostarp vēl neizpētītu cēloņu izsauktas izmaiņas Zemes garozā un ūdeņu izplatībā, bet interglaciālo periodu laikā pasaules okeāna līmenis esot cēlies par 200 – 250m, tad nokrities apledojumu laikā, bet pēc pēdējā apledojuma izraisītajos pasaules plūdos tas pacēlies no jauna par 180 – 200m (89 В. В. Битнер. На рубеже столетий. Т. 1, ч. 1. Исповедь земли. СП, 1914.).
Salu rindas un zemūdens kalnu grēdas Klusajā okeānā stiepjas no Indoķīnas līdz Peru piekrastei. Tās ir Naskas grēda, Kokasu grēda, Čīles pacēlums, Markusas Nekekeras kalni, Galapāgu, Midvejas, Māršala, Polinēzijas un citas salas, kas būtībā ir vulkānu radītas. “Šo salu un grēdu tuvumā okeāna dziļums 10 vietās nepārsniedz 50 m. Seklie veidojumi ir senā Gondvanas kontinenta relikti” (29 А.М.Кондратов. Погибшие цивилизации. М., 1968.).

3. Leģendas par balto cilvēku izcelsmi un Mu civilizāciju

Leģendu par Mu laikmetu, kontinentu, zemi, salu grupu Klusajā okeānā nav vairs daudz, bet tās ir pelnījušas, lai netiku aizmirstas vismaz līdz tam laikam, kad cilvēcei radīsies iespējas nokļūt uz kāda cita Mazajā Ritošajā Rata Spieķa (Planētas), kuru apdzīvotu homonīdi, kas sasnieguši augsti attīstītu kultūru un tehnoloģiju, varētu sniegt kādu informāciju par protobaltu, vispār – cilvēku izcelsmi.
Starp šīm saglabātajām teikām būtu pieminamas:

Tamilu leģenda

Tamilu pirmdzimtene esot Tamiliāna – sena valsts, kas atradusies Indijas okeānā nogrimušajā Kumaras pussalā. Kumaras pussala esot iestiepusies okeānā pret dienvidu austreni no Indijas 700 kavadu garumā. Tamilānas galvaspilsētā Madurajā pirms 14 tk gadiem esot valdījis ķēniņš Šī. Tad vienā dienā un vienā naktī Kumaras pussala esot nogrimusi okeānā kopā ar iedzīvotājiem un viņu vadoni Šī. Tikai dažiem cilvēkiem esot izdevies paglābties Indijā. No tiem radusies tamilu tauta.
Tā kā šīs rindas ir rakstītas aptuveni 2.g tk p.m.ē., tad minētie notikumi varēja notikt 16.g.tk p.m.ē., kad Ziemeļa puslodē vēl valdīja apledojums.
Pēc austrumu tautu vēstures pētnieku atziņām Šī esot bijis vēsturiska persona, vismaz semītu Kristum līdzīgs sludinātājs, dievietes Tīā (‘Ūdens mātes’) jeb Maiā dēls Šīva, viens no Indijas tamilu un tai tuvo austreņa tautu ciltstēviem, ko daudzina par dievu vēl tagad atsevišķās Austrumu dabiskajās reliģijās (89 В. В. Битнер. На рубеже столетий. Т. 1, ч. 1. Исповедь земли. СП, 1914.).

Tibetiešu leģenda

Tibetas rakstu piemineklī ”Pieraksti par galvenajām izdarībām” (aptuveni 2000. − 1500.g. p.m.ē.), ir stāstīts, ka cilvēki esot ienākuši Tibetā ļoti senos laikos no Mu civilizācijas, kura pastāvējusi Klusā okeāna salās vai kontinentā.
”Dievu Sā un Bal maģiskā spēka dzītā ola Dao, pašas smaguma spēka vadīta, iznāca no tukšās debesu dzidrās zilgmes. Čaumala pārvērtās aizsargbruņās, olas baltums, kas bija Dao pamata spēka avots, kļuva par iekšējo čaulu, par citadeli, no kuras iznāca cilvēks un šī maģiskā spēka valdnieks Huandī ar astoņdesmit palīgiem mirdzošās cepurēs…” (24 Ю.А.Шилов. Космические тайны курганов.  М., 1990.). Šis vēstījums, kā redzams, stāsta par Huandī ierašanos no visuma tālēm.
Atnācēji esot uzkāpuši Himalaju kalnos. Tur esot izstrādājuši kalendāru, ko nodevuši kalniešiem. Huandī iemācījis pētīt un izprast Zvaigžņu, Saules un Mēness ceļus. To viņi esot veikuši ar trijkāja palīdzību. Uz trijkāja esot atradies Dao. Dao varējis pārvietoties kopā ar trijkāji, kas esot pārvietojies Huandī gribas un divpadsmit spoguļu vadīts. Pats Dao esot izskatījies pēc divām, vienu otrai uzvāztām bļodām.
Huandī un viņa palīgiem, kad tie strādājuši vai iekāpuši Dao, galvas esot bijušas kā caurspīdīgas olas, bet ausu vietā bijušas trīszaru sekstes, bet dažiem palīgiem galvas esot izskatījušās kā olas ar ragiem. Dažiem esot bijušas 6 rokas un 4 acis. Darba laikā kāds no palīgiem esot nomiris. Mirušais apglabāts zemē. Kur ticis apraksts, tur no zemes esot nācis siltums un garaiņi vairākus gadus no vietas. Neviens neesot varējis izskaidrot šo parādību, jo Huandī jau bijis prom.
Atnācēji esot teikuši, ka ieradušies no kādas aizjūras zemes, ka tajā vairs nevarot atgriezties, jo tā nogrimšot jūrā. Tāpēc došoties meklēt savu pirmdzimteni Visumā. Kad cilvēki par to brīnījušies, Huandī teicis, ka cilvēks varot dzīvot Dao 2000 gadus. Tā laika pietiekot, lai aizlidotu atpakaļ Pirmdzimtenē. Huandi esot ieradies izpildīt savu senču doto uzdevumu, proti, palīdzēt attīstīties Zemes civilizācijai, iemācīt cilvēkiem visādas gudrības. To viņš esot izpildījis un tādēļ varot aiziet. Nevajagot izsamist. Viņi esot atstājuši savus bērnus − Zemes sievietes un Huandī dēlus un meitas. Tie likšot pamatus jaunai cilvēku rasei − baltajiem cilvēkiem, kas būšot līdzīgi Huandī cilts cilvēkiem. Pēc kāda laika, ja viss iecerētais paveikšoties, tie apciemošot savus pēcnācējus atkal (20 Ю.А.Шилов. Пришельцы ? – Пракосмонауты. – Природа, М., 1989, вып. 6.).

Dienvidamerikas indiāņu leģenda

Leģendu atveda indiāņu slepkava un Amerikas iekarotājs spānis Kortess kā ”melnās maģijas paraugu”, ko viņš atradis maju templī. Tā ir nosaukta par Troāno kodeksu, kas glabājas Spānijas valsts Madrīdes Nacionālajā bibliotēkā.
”K’Āna 6. gada S’ka mēneša Mulaka vienpadsmitajā dienā sākās briesmīga zemestrīce. Tā turpinājās bez pārtraukuma līdz trīspadsmitajai Č’Ēna dienai. Par tās upuri kļuva purvaino pauguru zeme Mu. Tā, divreiz paceldamās, pazuda viļņos vienā dienā un vienā naktī. Vulkānu uguns dēļ Mu vairākas reizes pacēlās un atkal grima okeānā, kamēr izgaisa dzelmē pavisam.
Tā Mu kontinents sabruka un izgaisa kopā ar 10 savām zemēm, saraustīts gabalu gabalos. Tas gāja bojā kopā ar visiem iedzīvotājiem, kuru skaits bija 64 miljoni. Tas notika 8060 gadus pirms šīs grāmatas uzrakstīšanas”. Blakus tam Titikalas piemineklī esot norādīts, ka Mu kontinents, ja maju gadu skaitīšanas sistēmu pārvērš mūsdienu gadu skaitīšanas sistēmā, esot pastāvējis no 2041738.g. līdz 12042.g. p.m.ē. No Mu esot nācis indiāņu dievs un skolotājs Kacelkoatls, kas esot bijis baltais cilvēks, ko daudzināja visas ciltis, kālab pirmos baltos iekarotājus indiāņi sagaidīja kā Kacelkoatla pēcnācējus, bet tie bija viltus pēcnācēji, kas iznīcināja Anerikas pirmās tautas (81 Л. Зайдлер. Атлантида. Пер. с польсого. М., Мир, 1966.).
V.V.Bitners rakstīja:

Amerikas indiāņi šī kontinenta īstos aborigēnus sauca par majas. Ja ņem vērā mīksto, pieelpas un rīkles skaņu izrunu, tad šis vārds skan kā malajas, malaes, malaii un apzīmē senu indiešu cilti, kas apdzīvoja Klusā okeāna dienvidu salas, kuras ir izvirzījušās Amerikas virzienā. Mums ir zināms, ka starp tām un Ziemeļaustrumu Āziju, kā arī zināmā periodā starp Austrāliju, pastāvēja sauszemes savienojums. Ka bija tikai tā, nav grūti pierādīt. Bet katrā ziņā, ja savienojums starp Ameriku, Indoasīriju un Ēģipti ir kaut jel kad pastāvējis, tad tāds varēja būt tikai un vienīgi ar Āziju un nekad ne ar Eiropu…
Ja atzīstam hipotēzi par cilvēces izcelsmi polārajās zemēs, tad pirmie cilvēki varēja ieceļot no šīs vietas abos kontinentos vienlīdz iespējami. No otras puses, ir zināms sanskrita vārds māyā, kas izsaka burvības un apmātības spēku, blēdību, viltību. Indusiem bija dieviete Māyā, kas simbolizēja zemes dzīves ilūziju un burvīgumu. Māyā ir devusi saviem pielūdzējiem buršanas māku un maģijas spējas. Tas ļauj domāt par kādu vienotu šī kulta dievības izcelsmi kā vēsturisku personu šī apvidus vietā…
Maju galvaspilsēta bija Majapana. Kāda bija maju pilsētas Majapanas nozīme?
Maju valstība sastāvēja no atsevišķām pavalstīm ar savām valdnieku dinastijām…, kuras atradās zem vienas galvenās pavalsts Kopanas hegemonijas. Tātad ir pastāvējusi sava veida teokratiskā pārvalde, kāda garīgās varas valdonība, kam bija līdzība ar tādu pārvaldi, kāda bija Romas pāvestam senatnē. Tādēļ varam pieļaut, ka Majapana bija šīs vietējās garīgās pašpārvaldes rezidence (89).

Saullēktu teika pēc M.Zonenbergas pieraksta no M.Ozolas stāstījuma 1913. g.

Saullēktu leģendu pierakstīja Marija Zonenberga pēc savas vecmāmiņas, kuru dēvēja par “to, kas valda par cilvēku prātiem” mutvārdu stāstījuma aptuveni 1897. gadā. Leģenda stāsta par protobaltu izcelsmi no kādas vietas tālā saullēktu puses pamalē, viņu vairākkārtēju dalīšanos dzimtu atzaros un ciltīs, par protobaltu sajaukšanos ar sinantropiem un neandertāliešiem.

Sākumā viņi esot ieradušies no Visuma tālēm, dzīvojuši Muzemē kaut kur Klusā okeāna plašumos, kur pazaudējuši saikni ar pirmdzimteni, pakāpeniski degradējušies, zaudējuši augsto kultūru un tehnoloģijas, bijuši spiesti sākt dzīvi no gala. Pirmā dalīšanās esot notikusi, nogrimstot Muzemei. Viena grupa esot paglābusies Dienvidamerikā un radījusi Dienvidamerikas indiāņu ciltis, otra – apmetusies Ķīnā, Janczi upes piekrastē vai arī vietā, kur tagad ir Tibetas kalni, savairojusies, sajaukusies ar sinantropiem – lielo pērtiķu un cilvēku kopīgajiem senčiem, radījusi protobaltu senčus, kas esot bijuši dabas spiesti sākt primitīvu dzīves veidu un visu izgudrot no jauna, jo zināšanas esot zudušas (25 Lielvārdes jostas mīklas. R., Māksla, 1991.).

Kāda cita cilvēku ģimene esot aizgājusi dzīvot uz Dienvidameriku, kur radījusi indiāņu civilizācijas, bet pa ceļam esot atdalījušies cilvēki, kas radījuši Austrālijas aborigēnus, sajaucoties ar australopiteku pēcnācējiem.
Kad sācies nākošais apledojums un sākusies Tibetas kalnu strauja augšana, cilvēki esot bijuši spiesti bēgt. Kāda ģimene esot palikusi Janczi upes piekrastē un pilnīgi saradojusies ar cilvēku un sinantropu pēcnācējiem, radījusi  mongoloīdās austreņa tautas. Vēlāk sinantropi, neandertālieši un daudzi cilvēki esot izmiruši, bet jaukto asiņu cilvēki palikuši.

Paglābušies tikai 72 cilvēki, kas aizceļojuši uz Irānu un radījuši Mozus grāmatā minētās 72 balto cilvēku dzimtas – protobaltus. Vēl kāda ģimene esot atradusi patvērumu Indoķīnas pussalā un radījusi baltās salu tautas, bet kāda cita esot aizgājusi uz Āfriku, kur saradojusies ar melnajiem neandertāliešiem un radījusi nēģerus, arābus un citas tumšādainās tautas.
Pirms bēgšanas no Tibetas vecākā māte Maija esot teikusi uz bērniem un mazbērniem:
– Es piesaucu tevi Mūžības Māt! Dod manai ciltij labvēlību neizzust, izaugt un kuploties pasaulē kā šim sirmajam, svētajam osim no šamās un tamās balto cilvēku zemes uz visām debespusēm, pret saulrietiem līdz purvu zemei (Mezopotāmijai) un zemēm pret Lāča Aci (Polārzvaigznei). Debesu un Zemes zīmes rāda, ka Sīriuss un Vega nebūs vairs mūsu vadoņi, − viesi no turienes vairs neieradīsies, jo gājuši bojā. Kad Sūre, Pete un Magna jūs novedīs lejā no šiem kalniem, jūs ieraudzīsiet tajā pusē, kur saules rats nerit, plašus ūdens laukus, kurus nevar pārredzēt. Gar šo ūdeņu krastu jums jāpagriežas pret Lāču Mātes Aci (Polārzvaigzni − aut. piezīme)…
Rieteņa pakalnos vairums cilvēku nomiruši ceļā. No kalniem dzinušies pakaļ briesmoņi sudraba zirgos, baltas pūkas kaisīdami un saltu dvašu pūzdami (apledojums). Lai cik ātri gājuši, sudraba zirgi minuši uz papēžiem. Tāpēc atpalikušie samīti, dzīviem sasalstot ragā no sudraba zirgu dvašas. Pārgājiens esot ieildzis daudzu paaudžu garumā, kad atkal notikušas dalīšanās.
Kad beidzot nonākuši pie plašā ūdens, viena ģimene pagriezusies pret Lāča Aci un atdalījusies, bet citi teikuši, ka vēl neesot laiks pienācis pagriezties un turpinājuši bēgt no sudraba zirgiem pret rieteni, kā teikusi vecākā māte Maija.
Taisni gājēji nonākuši kalnos, kam abās pusēs bijuši milzīgi ūdens klajumi. Tad atkal notikuši strīdi. Viena ģimene palikusi uz vietas, bet pēcnācēji atdalījušies, sajaukušies ar to cilvēku pēcnācējiem, kuri bijuši Āfrikā, pagriezušies pret Lāča Aci, pārgājuši kalnus un iegājuši tumšos mežos, kur daudz niknu zvēru.
Pēdējie taisni gājēji kādu laiku palikuši uz vietas, bet tad turpinājuši ceļu, nonākuši pie ūdens klajuma, kuram ne gala, ne malas. Bijuši spiesti pagriezties pret dienvidvēju. Gājuši un gājuši, nonākuši vietā, kam no divām pusēm jūra. Tā viņi nokļuvuši zemē, kur sastapušies ar melnajiem cilvēkiem, sajaukušies ar tiem un radījuši jaunas, nesaticīgas cilvēku rases, kuras pasākušas karus savā starpā. Tā pārmērīgā dalīšanās mīlestībā noveda pie iznīcības.

4. Stāsti par Pirmdzimteni un kopīgo indoeiropiešu (ide) valodu

Protobaltu Pirmdzimtenes meklējumus uzsāka nevis arheologi, etnogrāfi vai vēsturnieki, bet gan valodu pētnieki, nonākdami pārliecībā, ka kādreiz ir bijusi viena kopīga balto cilvēku valoda, kura tika nosaukta par indoeiropiešu valodu (ide).
Tika izteiktas vairākas versijas par protobaltu pirmdzimteni:

Āzijas versija

Āzijas versija ir radusies uz teiku pamatiem, apaugusi ar valodnieku pūlēm, devusi indoeiropiešu (ide) un ide kopīgās valodas jēdzienus, kas stabili iesakņojās valodniecībā.
Tās sākumi ir meklējami 18. gs beigās un 19. gs sākumā ar tā sauktās ķeltu valodas atklāšanu dažās Francijas provincēs, Īrijā, Skotijā, Anglijā, Eiropas centrālās daļas dienvidos un citās vietās. Tam sekoja vācu zinātnieku pētījumi, kuros tika lietots jēdziens indoģermāņi, jo tika konstatēts, ka K.Tacita darbā “Ģermānija” (43 Kornelijs Tacits. Ģermānija. Tulk. J.Endzelīns. R., 1938.) visās aprādītajās ģermāņu jeb Eiropas baltu dzīves vietās ir runājuši valodā, kas bijusi tuva vācu, leišu, latviešu un slāvu valodām. Tikai pirmā un otrā pasaules karu sakarā, kad vārds ģermāņi tika sakompromitēts, atmeta jēdzienu indoģermāņi un saka to aizvietot ar jēdzienu indoeiropieši.
Austrumu versiju ieteica A.Fikte, uzskatīdams Baktriju par indoeiropiešu izplatīšanās sākuma novadu, jo tā atradās starp Hindukuša kalnu grēdu, Oksas (Amudarjas) upi un Kaspijas jūru, Indiju un Eiropu. Šis pieņēmums balstījās uz Vēdu pirmdzimtenes versiju un Saullēktu teiku savdabīgā skatījumā, proti, Purānās aprakstītās sniega briesmas, bēgot no Polārajiem apgabaliem Virma pēdējā apledojuma dēļ, meklēja Tibetā, it kā viņi būtu spējuši pāriet šos kalnus no Sibīrijas puses pretējā virzienā. Ar to sākās jēdzieni indoeiropieši un indoeiropiešu (saīsināti ide) valodas.
Taču tas ir noticis daudz sarežģītāk: ja protobalti, visai iespējams, ir nākuši no Indijas, tad balti, tam pretēji, ir devušies uz Indiju pēc ariešu un sindu kopienu sagraušanas Āzijā, no kuriem Āzijā palika vairāku kopienu bēgļi, kas turpināja kopt zemi un turēt mājlopus, tagad ir pazīstami ar kurdu vārdu. Tātad kurdi ir tik pat veca tauta, cik veca ir Eiropas civilizācija, bet vēl arvien ir atdoti aizmirstībai, viņiem uzkundzējušās svešās tautas neļauj brīvi savas atvases dzīt. No šī viedokļa Āzijas versija tomēr ir pareiza, kaut gan tās būtība bija pavisam cita.

Eiropas versija

Eiropas versija pirmo reizi tika izteikta kādā valodu un vēstures pētnieka Latama 1862.g. publikācijā kā pretstats Āzijas pirmdzimtenes meklējumu versijai:

Nemeklējiet to veltīgi Pamira kalnos vai Mazāzijā, bet ieskatieties Krievijas dienvidu stepēs, kur ir plašumi izvērsties tik milzīgai ciltij, kura spēja vienīgi tur savairoties, izvērsties, vēlāk arī iekarot kaimiņus, pārvērsdamās par milzīgu tautu, kas apdzīvoja visu Eiropu, Rietumsibīriju un Āzijas vidieni, runāja tiem kopīgā senajā indoģermāņu jeb indoeiropiešu valodā… (12 О.Шрадер. Индоевропейцы. СПб, 1913.).

Vācietis O.Šraders 1913. gadā rakstīja, ka

Indoģermāņu teritoriju robežas un indoģermāņu tautas masu sākuma vieta ir jāmeklē šaurā zemes strēlē no Reinas līdz Hindukušam… sakarā ar visplašāk attīstīto terminoloģiju meža augu, putnu, sāls nosaukumos, vārdos par cūku audzēšanu, kas skan vienādi visās eiropiešu valodās; esmu nosliecies tā domāt tāpēc, ka sevišķi mežu un stepju kontrasti, kas sastopami valodās tikai reizi, bet ir izteikti pietiekami asā formā katrā valodu grupā visas minētās joslas garumā, konkrētāk ─ no Melnās jūras ziemeļa un ziemeļrietu, dienvidu, dienvidrietu un saullēktu virzienos, tā kā tur arī būs bijusi viņu pirmdzimtene (12).

A.Šahmatovs 1916.gadā bija pārliecināts, ka

indoeiropiešu pirmdzimtenei vajadzēja atrasties tādā vietā Eiropā, kur būtu klāt visi vairāk vai mazāk izteiktie priekšnoteikumi kultūras veseluma izveidošanai. Tāpēc indoeiropiešu pirmdzimtene būs atradusies kaut kur ziemeļos no Vidusjūras tautu kultūru centriem. Visai iespējami to meklēt Vidus Eiropā, varbūt pat Dienvidu Vācijā vai Austrijas rietumu apgabalos… Iespējams, ka laika gaitā indoeiropiešu austrumu atzars ir sadalījies, acīm redzot, seno indiešu straujās virzīšanās dēļ uz dienvidiem, izvietodamies … austrumu indoeiropiešu cilšu sākotnējās teritorijās, tajā skaitā pirms slāvu; tātad tā atradusies Krievijas ziemeļrietumos, Baltijas jūras baseinā. Es saskatu tam apstiprinājumu tajā apstāklī, ka balti vēl arvien dzīvo šajā teritorijā, pie kam nav nekādu iemeslu noliegt, ka viņi te nav autohtoni, ka viņi uz šejieni pārcēlušies no dienvidiem, no Krievijas impērijas dienvidu guberņām… Indoeiropiešu pārvirzei uz Eiropu apmierinošu izskaidrojumu sniedz tieši šāda versija… (4 А. А. Шахматов. Введение в курсс истории русского языка. Ч. Ш. Пг, 1916.).

Balkānu versija

Tā izvirzīta kā priekšlikums Eiropas versijas konkretizēšanai, meklējot indoeiropiešu pirmdzimteni Balkānos un Karpatos, jo šie novadi tautu rašanās un sajaukšanās ziņā esot pielīdzināmi Bābelei, kurā torni cēla daudzas tautas, kā arī šajās vietās esot saglabājušies daudzu Eiropas valodu konglomerāti (45 Антропологические типы древнего населения на территории СССР. М., 1988.).

Cirkumponta versija

Tā būtībā ir Balkānu versijas papildinājums un ir izteikta pazīstamā padomju valodnieka V.Ivanova pētījumā par dažu metālu nosaukumu izcelsmi viņa populāri zinātniskajās publikācijās (14 В.В.Иванов. Язык как средство реконструкции истории. – Природа, М., 1983, 11, 26 – 37.), tika atkārtota V.Ivanova un T.Gamkrelīdzes divsējumu pētījumā “Indoeiropiešu valoda un indoeiropieši” (55 Т. В. Гамкрелидзе, В. В. Иванов. Индоевропейский язык и индоевропейцы. Ч. 1 и 2.  Тбилиси, 1984.), izsakot priekšlikumu meklēt indoeiropiešu pirmdzimteni Kaukāza kalnu dienvidu piekalnēs, Irānā, Armēnijā un Kurdistānā.

Vēsturiskas patiesības šajā pirmdzimtenes versijā nav, izņemot atzinumus par ide valodu senāko dialektu izplatību zemēs ap Melno jūru. No V.Ivanova un T.Gamkrelīdzes monogrāfijas izriet, ka līdz 19. – 15. gs p. m. ē. no Atlantijas okeāna līdz Hindukušam ir pastāvējušas ne vairāk par trim indoeiropiešu pirmvalodām: indohetu (indu, baltu, luvijiešu, palajiešu jeb pelasgu, hetu), indoeiropiešu (krētas, mikēnu, grieķu, kolhidas, haju jeb armēņu, tohāru jeb tohru, protosemītu u. c.), ziemeļa kaukāziešu (elama, šumēru, pēchetu, protokartveļu, jeņisejiešu) pirmvalodas, atsevišķi izdalot eblas valodu, kas līdz šim paliek nezināma un neatšifrēta, un basku valodu, kuras sākotne vēl nav pierādīta, jo nav veikti aptveroši pētījumi negroīdu valodās, Āzijas tautu un Kaukāza kalniešu valodās.

Arktiskās pirmdzimtenes versija

Tās pamatā bija rakstu darbs ”Arktiskā pirmdzimtene Vēdās”, kuru 1903.g. publicēja B.Tilaks, balstīdamies uz Vēdu tulkojumiem un izsaucot pretrunīgu strīdu vētru zinātnieku aprindās jautājumos par indoeiropiešu (ide) kopīgo valodu un pirmdzimteni.
Arktiskā pirmdzimtene esot bijusi skaista un bagāta zeme Balto putu jūras piekrastē, kur viss, arī zvaigznes, saule, mēness, griežoties ap lielo Zvaigzni jeb Lielās Lāču Mātes aci (Kinosuru), ar kuru tā nolūkojoties lejup no debesu viduča. Ap to riņķojot septiņi riši, – septiņi Lielā Lāča rata spieķi jeb septiņas Lielo Greizo Ratu zvaigznes, lidojot baltie Ganharvi jeb sniega bites un dejojot Asparas, deviņu krāsu brunčiem viļņojoties pāri naksnīgajam debesu jumam. Upes tur tekot zelta gultnēs.

Pusi gada tur bija nakts, kad sniega bites Ganharvi un Asparas dejoja, otrā gada pusē atkal uzlēca saule, tecēt apstājušies ūdeņi mirdzēja kā brīnišķa rota, ..gan viena diena, gan viena nakts bija gada garumā. Kad atkal atnāca pusgadu garā nakts, deviņas Asparas atkal atmirdzēja varavīksnes krāsās, bet baltās sniega bites atkal dejoja debesu velvē, apsedza zemi, kokus un krūmus… (52 Rigveda. Мандалы I – IV. М., Наука, 1989.).

6. attēls. V.Ivanova versija par daudzvalodības rašanos: I – Vana ezers Aizkaukāzā; II – Urmijas ezers; III – tohāri; IV – Jeņisejas dialekti; V – proprotoarmēņu valoda; VI – hetu valoda; VII – kartveļu valodu saime, VIII – indoirāņu migrācija; IX – vissenāko Eiropas valodu virzība, tostarp somugru valodu virzība; X – iespējamais ceļš, pa kuru indohetu valodas ieplūda Eiropā; XI – tohāru valodas izplatības apgabals Rietumāzijā; XII – protoindu valodas; XIII – indoariešu ceļš uz Indiju, kā arī luviešu valodas izplatības apgabals Mazāzijā; XIV – krētas, mikēnu, grieķu valodu saime; XV – ahijavu valodas; XVI – agrās šumēru valodas; XVII – Elāmas valoda.

Indiešu astronomiskajā traktātā ”Surja Sidhanta” ir teikts, ka

saule pēc lēkta esot redzama no Meru kalna veselu pusgadu nepārtraukti.

Arī Mahabhārātās ir teikts, ka

‘ziemeļu pusē, margodamas zelta saulstaros, kustošo un nekustošo dvēseles dejo…, tur dievi, asūri, kinnari, gandharvi, zalkši, debesu nimfas, dziednieki Ašvini, lielie priesteri nosaka likteņus, neskaitāmas asparas griežas dejā. Vasarās visus noglāsta maigs vējiņš, kas atnes patīkamus aromātus, ir tīrs un svaigs kā bērna elpa… Augstās Meru kalna virsotnes zeltā atmirdz neskaitāmo putnu vēdās kā mākoņu mūzika, kā trakojošs okeāns… Meru kalni paceļas vairākos vālos, starp kuriem zaļo neskaitāmi daudz koku. Visas upes iesākas Meru kalnos un ieplūst balto putu Ziemeļa jūrā. Tikai viena upe, pati upju māte Sārasvātī tek pretējā, dienvidu virzienā. Tā ir Velšu veltēm apveltošā Tīrūdeņu Sārasvātī.
Kā spogulis tā saulē mirdz.
Sārasvātī nozīmīgā,
Lūgsnām pāri stāvošā,
Tu katru rītu sauli sveic…
(52 Rigveda. Мандалы I – IV. М., Наука, 1989.).

Piena okeānā, pašos ziemeļos, ir liela sala redzama, to sauc par Švetadvipu. Tā tālu jūrā atrodas, divtūkstoš jodžaņu to šķir no zemes, kā saka brammaņi. Tur ir daudz medību zvēru, ziedošu pļavu, bet upēs margo zvaigžņu tūkstoši, atspīd zeltā mirdzošais Meru kalns, kam blakus ir Haru kalni… Neviens pie Piena jūras neiet, tik putni tai lido pāri uz Švetadvipas salu (domā, ka tā ir nosaukta Novaja Zemļa sala) (52; 62 Г. М. Бонгард – Левин, Э. А. Грантовский. От Скифии до Индии. М., 1983.).

Nav jābūt pētniekam, lai saprastu, ka tiek runāts par Austreņa Eiropu (Krieviju).

Tur dzīvo pārpilnībā balti cilvēki, ko nesasniedz nekāds ļaunums, tie ir vienaldzīgi gan pret iedomību, gan pret negodu, ārēji savdabīgi, savaldīgi, dzīvības spēka pilni, stipri kā kauls, kā krams… Tie kalpo saviem dieviem, kas izplešas pār Visumu. Te nedzīvo cietsirdīgie, nejūtīgie, kas pārkāpj senču likumus – tiem te nav vietas. Tāpēc tur nav karu un ciešanu. Visi cilvēki ir tiesībās vienlīdzīgi, nepazīst rūpestus un bēdas, visi un katrs bauda visus labumus, ko daba sniedz bagātīgi un dāsni (Mahābhārātās).

Cilvēki esot nodzīvojuši Pirmdzimtenē daudzas paaudzes. Tad esot pienācis laiks, kad nakts vairs neesot atkāpusies, esot bijuši spiesti pamest pirmdzimteni un doties svešumā. Paglābušās tikai 5 ģimenes.

Arktiskās pirmdzimtenes pamešanas vēstījums

Vēdās, Purānās un Avestī ir skumjš stāstījums par protobaltu civilizācijas bojāeju, kas ir izteikts reālistiskos piemēros un aizved lasītāju uz Austrumeiropas polārajiem apgabaliem, kur pēc Mologas – Šeksnas interglaciālā perioda uznāca pēdējais apledojums.
Mahābhārātās ir apdziedāts varonīgs cilts vadonis Judhišthīrs, kas centies glābt tautu no uzbrūkošās dabas katastrofas. Taču izglābties izdevies viņam vienam pašam. Pārējie gājuši bojā salā un sniegā, kļuvuši par barību zvēriem un mērķi ļaundariem, kas dzīvojuši svešajās zemēs (neandertālieši, sinantropi, milzīgie alu zvēri – zobenzobu tīģeri, alu lauvas un lāči, kas nu bija izsalkuši, jo trūka barības).
Gājuši dienu, gājuši nakti līdz gurdums un sals pieveicis. Cilvēki aizmiguši saldā un saltā mūža miegā, sastinguši auksti kā akmeņi, ne ugunij, ne Zemes mātei atdoti, ne apbedīti pēc paražas:

Kad daži atmodās vēlā rīta blāzmā,
Tie vadoni vairs neredzēja.
Viņi meklēja vadoni un ilgi klīda
Zem baltu bišu spieta lēkšķēm
Cerībā, ka viņš vēl parādīsies.
Bet velti cerēts, velti meklēts:
Keihorca pazudis pavisam.
Cauru nakti meklējuši pazudušo vadoni,
Tie atpakaļ tad nāca, slāpju mākti.
Pēkšņi melni mākoņi
Debess zilgmi klāja.
Viesulis kā lauva iekaucās.
Sniegs lēkšķēm krita, pārklādams
Šķēpus varoņiem, kas
Izrauties no sniega skavām tiecās,
Bet velti spēkus šķieda –
Tie stinga, jo bija bez spēka palikuši,
Bet dievu griba šķīra tos no vadoņa;
Vien iedobums virs katra cīnītāja
Palika kā minējums par postu,
Kas pāri viņu galvām nāca… (Mahābhārātās).

Iepriekš šķērsojuši augstus kalnus, kur tos sagaidīja tik pat neganti sniegputeņi un sals, cīniņš par dzīvību un ēdienu, pašsaglabāšanos. Cilvēki esot nonākuši piekalnē un paslēpušies alā, kuru drīz vien sala un sniega vētru dēļ nācies pamest. Tāpēc turpinājuši pārgājienu pāri tuksnešainam apvidum, kur tiem uzglūnējuši melnie mednieki. Tad esot nonākuši starp divām upēm, atkal apmetušies alās.
Atliek piebilst, ka tas ir vēsturiski pierādīts stāsts par ariešu un baltu izcelsmi, no kopīgiem senčiem jo

ir droši zināms, ka ariešu ekspansija Ziemeļa Indijā ir sākusies tikai pēc 1500. g. p. m. ē. no Tuvajiem Austrumiem un Mezopotāmijas puses. Arieši taču atšķēlās no pārējiem baltiem diezgan agri. Vispirms viņi devās uz Ziemeļa Mezopotāmiju, no tās – uz Persiju, Afganistānu un, visbeidzot, uz Indiju, kur atrodam viņu pēcnācējus (47 S .K. Čaterdži. Balti un ārieši. R., 1990.).

Tā, bet ne visai tā tas notika.

5. Protobalti

Arheologi atrada saprātīgā akmens laikmeta cilvēka mirstīgās atliekas Francijas Dordonas departamenta Dordonas ielejas Kromaņonas alā gluži nejauši ceļa būves darbu laikā − kāds senais cilvēks bija sastindzis alā blakus medījumam, šaujamajam lokam, bultām, šķēpam ar metamo ierīci.
Tā bija Kromaņona ala, par kuru stāsta, ka viduslaikos tajā dzīvojis kāds vientuļš svētceļnieks Maņons, kura vārdā ala nodēvēta, bet nu alas vārdā nosauca senos cilvēkus ─ cilvēka mirstīgajām atliekām piešķīra Kromaņonas cilvēka vārdu. Viņš nomiris šajā alā aptuveni 18. vai 17.g.tk p.m.ē., kad visu Eiropu klāja ledāji.
Pēc vairākiem gadiem Dienvidfrancijas alās atrada citus ledus laikmeta Kromaņonas cilvēku skeletus, pat veselas ģimenes pīšļus − ledū sastingušu vīriešu, sieviešu un bērnu kaulus kādā alā tuvu Pireneju kalniem. Viņi nosaluši kādā 16.g.tk naktī pirms mūsu ēras, kad uznāca Virma pēdējā apledojuma maksimums.
Francijas zinātnieks T.Prido rakstīja, ka

Kromaņonas cilvēki, kuri dzīvoja dažādās vietās Eirāzijā 46. – 16.g.tk p.m.ē., bija visādi mūsdienīgi. Viņi atšķīrās no mūsdienu eiropieša ne vairāk, kā īrs atšķiras no austrieša. Viņi radīja Eiropas civilizāciju (516 Е. Придо. Кроманьонский человек. М., Мир, 1979.).

Šos cilvēkus esmu nosaucis par protobaltiem, jo viņi bija baltu un ariešu kopīgie priekšteči, kas dzīvoja Eiropā un Āzijā Mologas Šeksnas interglaciālajā periodā un dažas viņu ģimenes prata saglabāties arī pēdējā apledojuma laikā un radīt mūsdienu Eiropas civilizāciju. Šo izglābušos ģimeņu pēcnācējus, kas ir latviešu, lietuviešu, īru, norvēģu, serbu, islandiešu, horvātu, kurdu, Indijas sindu un ariešu, Baltistānas baltu un vēl vienas otras skaitliski nelielas etniskās grupas tiešie senči, atšķirtības pēc esmu nosaucis par baltiem. Te jums būs divi jēdzieni − protobalti un balti tīri formālu, laikmeta diktētu atšķirību dēļ.

6. Protobaltu antropoloģiskais raksturojums

Protobaltus jeb Kromaņonas cilvēkus pēc viņu galvaskausu formas un izmēru atšķirībām, ņemot vērā atrašanas vietas, antropologi tika iedalījuši:
klasiski mezocefālajos protobaltos jeb Eiropas Kromaņonas cilvēkos, kuri dzīvoja Skandināvijas apledojuma laikā un bija pirmā un otrā tipa cilvēku krustojums;
Ibermaueras senkultūras dolihocefālajos cilvēkos, kuri dzīvoja Ziemeļāfrikā, galvenokārt Marokā aptuveni 16.- 10.g.tk p.m.ē. un bija klasisko protobaltu un Omo neandertāliešu krustojums, atšķīrās ar slīpām pierēm un horizontāli atvirzītiem pakaušiem, tika dēvēti par Mentas cilvēkiem pēc alas nosaukuma;
Shulas cilvēkos, kuri dzīvoja 46. – 42.g.tk p.m.ē. Irānā, Kurdistanā, bet 42. – 28.g.tk p.m.ē. Kaukāza kalnos, Priekškaukāzā, Austrumeiropas dienvidu galā, bet izzuda, lai 28. – 9.g.tk p.m.ē. saglabātos tikai vienā apmetnē Krimā (rūti);
Omo dolihocefālajos cilvēkos, kas bija Shulas cilvēku priekšteči, kurus dēvēja par neandertāliešu un Kromaņonas cilvēku krustojumu jeb progresīvajiem neandertāliešiem. Tie dzīvoja Kenijā, Omo upes piekrastes alās, līdz 32.g.tk. p.m.ē. dzīvoja dažās vietās arī Dienvidu Eiropā (Balkānu un Apenīnu pussalā, Gibraltārā, Francijā, Dienvidu Vācijā; domā, ka no tiem radušies melnās rases cilvēki (102 В. П. Алексеев. Происхождение народов Восточной Европы. М., Наука, 1969.);
Ķīnas brahimezocefālajos cilvēkos, kuri dzīvoja pirms Shulas cilvēkiem Ķīnā un Tibetā līdz 48.g. tk p. m. ē., bija līdzīgi sinantropiem, kālab tiek uzskatīti par cilvēka un sinantropa krustojumu; domā, ka no tiem radusies dzeltenā rase;
Amerikas doliho- un mezocefālie kromaņonieši, kuru galvaskausus, dzīves vietas atrada vairākās vietās Centrālajā Amerikā; dzīvoja aptuveni 28. – 12.g.tk p.m.ē., bija indiāņu priekšteči, kas saglabājušies arī pēc pasaules plūdiem un minēti teikā par Kecalkoatlu;
domā, ka Amerikas Kromaņonieši ieceļojuši no Āzijas;
Austrālijas un Okeānijas mezocefālie cilvēki, kuri dzīvoja aptuveni 46. – 12.g.tk p.m.ē. Klusā okeāna salās un Austrālijā, bija līdzīgi senajiem Austrālijas aborigēniem un salu iedzīvotājiem; tiem neesot manāma sinantropu un neandertāliešu ietekme, kāpēc domā, ka viņi bijuši austrālopiteku un cilvēku krustojums jeb arī pirmie Kromaņonas jeb Mū cilvēki – pirmās civilizācijas relikts, kas pēc austrumu tautu teikām ieceļojuši no Visuma tālēm;
Vidusāzijas mezocefālā tipa protobalti ar neievērojamām sinantropa (Ķīnas cilvēka) iezīmēm – platāki žokļi, plakanākas sejas, nelieli uzacu veltnīši, kuri dzīvoja Afganistānā, Kirgīzijā, Turkmēnijā, Sibīrijā, Pieūralu novados laikā pēc 38 g.tk un līdz 28.g.tk p.m.ē., kā arī 32. – 12.g.tk p.m.ē. atsevišķās vietās Austreņa Sibīrijā, Jakutijā, arī Čuhotskā un Kamčatkā.

Eirāzijā būtu izdalāmi mezocefālā tipa treju varietāšu cilvēki:
klasiskie Kromaņonas cilvēki, kuri dzīvoja Eiropā un iegāja Āzijā laikā no 28.g.tk p.m.ē. līdz aptuveni pasaules plūdiem, t. i., līdz 14. – 12.g.tk p.m. ēras. Lai šos cilvēkus atšķirtu no pārējiem saprātīgajiem cilvēkiem, tad tos esmu nosaucis par protobaltiem;
mezocefālie sinantropiskās varietātes saprātīgie cilvēki, kuri dzīvoja Āzijas jeb Aizkalnes saullēktu daļā – tagadējā Ķīnā, Indijā, Tibetā, Klusā un Indijas okeāna salās, Austrālijā Virma apledojuma 3.fāzē (47 – 38 tk g. p.m.ē.), piederēja pirmajai civilizācijai, bija protobaltu un protoariešu otrās civilizācijas priekšteči, kālab esmu tos nosaucis par Āzijas kromaņoniešiem;
mezocefālo cilvēku gargalvainās varietātes saprātīgie cilvēki, kuru pirmās civilizācijas relikti bija Shulas cilvēki. To galvaskausos tika konstatētas nelielas negroīdās pazīmes un mazi uzacu veltnīši kā Āfrikas Omo cilvēkiem jeb melnajiem neandertāliešiem. Lai šos cilvēkus atšķirtu no protobaltiem jeb klasiskajiem Kromaņonas cilvēkiem un Āzijas kromaņoniešiem, tad nosaucu tos par shuliešiem.
V.Aļeksejevs ir nosaucis vēl citas seno cilvēku rases Klusā okeāna salās, Āfrikā un Dienvidu Amerikā, kuras esot ņēmušas dalību mūsdienu Zemes civilizācijas rasu izcelsmē, bet baltu jeb Baltijas – Atlantijas rases izveidē tie neesot ņēmuši nekādu tiešu līdzdalību, jo noticis pretējs process – tā sauktie eiropeīdi esot iejaukušies minēto citu cilvēku rasu attīstībā (87 В. П. Алексеев. Палеонтология земного шара и формирование человеческих рас. М., 1978.).
Klasiskie protobalti jeb Kromaņonas cilvēki bija tikai nedaudz īsāki par tagadējo vidēja auguma eiropieti: vīrieša vidējais augums bija 172 cm, sieviešu augumi par 7 – 15 cm īsāki, bet galvas vīriešiem un sievietēm bija lielākas, smadzeņu apjoms arī daudz lielāks nekā viduslaiku baltiem, cefalitātes koeficients svārstījās no 72 līdz 74 kā viduslaiku baltiem, zobi bija nelieli, vienādi izlīdzināti, balti, veselīgi, ilkņu nebija, pieres – stāvas, zodi – spēcīgi izteikti, taisni ērgļa deguni, sejas profils – ass, vienmērīgi četrstūrains, žokļa kauli nebija izspiedušies. Neandertāliešiem un sinantropiem raksturīgo uzacu veltnīšu nebija. Viņos nebija arī minēto priekšteču sinantropisko vai negroīdo iezīmju. Par cik tie bija līdzīgi viduslaiku baltiem, tad arī tika nosaukti par Klasiskajiem kromaņoniešiem jeb protobaltiem. Viņu priekštečiem, īpaši vārdi nav piešķirti, izņemot Shulas cilvēku, pie tam viņu atšķirības, kā atzīst antropologi, tiem bija nenozīmīgas, kālab arī tos uzskatu par protobaltiem.

7. Atklājumu vietas

Kromaņonas cilvēku jeb protobaltu mirstīgās atliekas ir atrastas Eiropā, Āzijā, Āfrikā, Dienvidu un Ziemeļa Amerikā, Austrālijā, Klusā okeāna salās.
Protobaltu apmetņu skaits, kurās atrasti galvaskausi, cilvēku kauli, raksturīgie krama darbarīki, kas atzīti par vienveidīgiem un attiecīgā laikmeta senkultūrai atbilstošiem, arī nomedīto un ugunī degušo pirms ledus laikmeta dzīvojušo lielo dzīvnieku, tostarp mamutu, alu lāču, dižbriežu kauli, un atradumu vietu skaits un to izvērsta ģeogrāfija ir šāda:
Eiropā pavisam 60 vietās ( vairākās vietās galvaskausi, 40 vietās cilvēku un apdeguši nomedīto zvēru kauli, ugunskuru vietas):
Dienvidu Francijā viņu galvaskausi vai mirstīgās atliekas tika atklātas 2 vietās Dordonas departamentā;
Spānijā – 3 vietās (Altamirā, Kastīlijā, Levantē);
Centrālajā Eiropā – Doļņas Vestivicē 1 vietā;
Austreņa Eiropā – 4 vietās (Kostjonki, Sungira, Krima, Grūzija);
Āzijā – 70 vietās (8 vietās apdeguši nomedīto zvēru kauli, arī cilvēku kauli), tostarp cilvēku kauli apbedījumos Sibīrijā (Malta) un Ķīnā 1 vietā,
Indijā 2 un
Klusā okeāna salās 4 vietās (1 vietā cilvēka kauli apbedījumā, citās – senlietas);
Austrālijā 11 vietās (4 vietās nomedīto zvēru kauli, cilvēku kauli;
Āfrikā – 101 vietā (20 vietās nomedīto zvēru kauli, arī cilvēku kauli apbedījumos, pārējās – senlietas), tostarp galvaskausi Āfrikā kopumā 3, Marokā 2 un Dienvidāfrikas Republikā 1 vietā;
Ziemeļa Amerikā – 24 vietās (3 vietās nomedīto zvēru kauli, arī cilvēku kauli apbedījumos, pārējās vietās krama, kaula un raga senlietas);
Dienvidu Amerikā – 44 vietās, tostarp 7 vietās nomedīto zvēru kauli, cilvēku galvaskausi, kauli apbedījumos;
Vidus Amerikā 8 vietās;
Dienvidu Amerikas dienvidu galā 6 vietās;
ASV dienvidu štatos 2 vietās.
Vecākos apbedījumus (45. – 38.g.tk p.m.ē.) atklāja Klusajam okeānam tuvākās vietās Āzijā, Austrālijā un salās, Āfrikā. Vidēja vecuma apbedījumi (38. – 18.g.tk p.m.ē.) tika atrasti Austrumeiropā, Vidusāzijā un Amerikā, jaunākie (18.- 16.g.tk p.m.ē.) bija Eiropā, sevišķi Francijā un Spānijā.
Tā vai citādi, senču priekšstats par šīs aizvēstures Zemes civilizācijas rašanos, kas tika pausts augšminētajās teikās, antropoloģijā un arheoloģijā apstiprinās gandrīz pilnīgi, ja neņem vērā novirzes, kas ir izskaidrojamas ar teicēju papildinājumiem vai izlaidumiem. Par ko var pārliecināties, apskatot akmens laikmeta klasiskās senkultūras un arheologu atklātos pieminekļus Āzijā un Eiropā, kas radušies pirms pēdējā apledojuma un tā maksimālās izplatības periodā.

(http://www.iveta.lv/gramata/open.htm http://uploadingit.com/d/GXFBYRFMVDR8RIHJ)

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s