Gana visaptveroša pārvaldības teorija. Prof.V.I.Zubovs u.c.

(Citāts no šī raksta: “Tas, kā darbojas saprāts, ir visai mīklaina lieta. Bet ja runājam par pārvaldību pietiekami izvērsti, tad saprāta klātbūtne ir vismaz noslēgtas sistēmas projektēšanas un izveidošanas posmos. Daļā sistēmu saprāts ir klātesošs arī pārvaldības norisē: zaudējot intelektu (izpildīgi “maļot” uzdoto procesu – I.L.), sistēmas zaudē pārvaldību lielākā vai mazākā mērā.”.
Apsveicu katru valsts pārvaldes darbinieku, kurš izlasījis un izpētījis šo rakstu. Aprakstītās filosofiski-matemātiskās teorijas galvenā «persona» ir sarežģītas sabiedriskas sistēmas, piemēram, tautas mērķi un tās mijiedarbība ar to ietverošu vidi.

Iespējams, ka tik vispārīgi tverta pārvaldības teorija ir retums. Manuprāt, tās domu gājiena aptveršana vien jau būtu ieguvums. Viens no secinājumiem ir, ka pārvaldība nepastāv bez subjektīvā faktora; varētu noprast, ka labāk, ja tas ir garīgi augstāka līmeņa un izjūt Visuma holistisko dabu. Tulkoju tāpēc, ka parastam cilvēkam dažkārt var likties, ka Latvijas varas turētājiem ir maz jēgas par pārvaldību kā tādu, vai arī tie savas zināšanas izmanto necienīgiem mērķiem. Tātad ir jāsniedz cilvēku izglītošanās iespēja arī kaut vai ar šo tulkojumu. Atvieglina tas, ka šo teoriju, šķiet, galvenokārt ir izstrādājis neredzīgs zinātnieks, kam nav bijis daudz iespēju noņemties ar sarežģītiem formulu ķeburiem. Pēc nostāsta teorija (Достаточно общая теория управления – ДОТУ) ir pierakstīta toreizējās Ļeņingradas Valsts universitātes lietišķās matemātikas fakultātes slepenas darba grupas izbraukumā uz kādu Rīgas Jūrmalas atpūtas namu pirms 1991.gada.
Jāņem gan vērā, ka tās darba grupas uzdevums visdrīzāk būs bijis ielikt teorētisko pamatu PSRS pielabošanai pēdējā brīdī, un tas, ko Rietumi vairāk vai mazāk liekulīgi sauc par sadarbību ar mazākajiem partneriem, te ir skaidri visu Krievijas varu ekspansīvā imperiālisma garā nosaukts par iekļaušanu. Apzinoties, ka manam tulkojumam var būt trūkumi, beigās pielieku saites  gan uz sākotnējo tekstu, gan arī uz 2004.gada versiju oriģinālvalodā, kas, lai arī gudru cilvēku rakstīta, šķiet, visai jaušami noslīd uz “lielkrievu izredzētības” pusi. I.L.)

Lai palīdzētu lemt par raksta lasīšanu, patvaļīgi sadalīju to šādās nodaļās.

Pārvaldības mērķi
Pārvaldības noturīgums
Pārvaldības labums
Pārvaldības subjektīvais raksturs
Pārvaldības norise
Līdzsvarošanas režīms
Pārvaldības gājieni
Norišu pielīdzināšana
Noturīgas pārvaldības apgabali
Pārvaldības arhitektūra
Supersistēmas mijiedarbība ar vidi
Struktūrveida supersistēmas mijiedarbība ar vidi
Bezstruktūras supersistēmas mijiedarbība ar vidi
Pārvaldības norišu varbūtīgais raksturs
Supersistēmas pārvaldības labums
Pārvaldības shēmas
Saprāts
Struktūra Visumā
Supersistēma informatīvā ziņā
Supersistēmu iekļautība
Pilna pārvaldības funkcija
Reģionālie pārvaldības centri
Mērķu vektoru identitātes dziļums
Pārvaldības jomas paplašināšanas tieksme
Pārvaldības jomas paplašināšanas (agresijas) paņēmieni
Pārvaldības tieksmes, subjektīvisms, neatkarīgums un holisms

Visas lietas ir neierobežotas daudzveidības dažādas izpausmes.
Kozma Prutkovs.

Aplūkosim gana visaptverošas pārvaldības teorijas saturisko pusi. Lietas formālā puse vienmēr tiek pakļauta teorijas atsevišķiem pielietojumiem praktiskā darbībā, kas nosaka saturisko pusi atspoguļojošu teorijas terminoloģiju un matemātiku.
Jebkuras norises pārvaldība ir iespējama tikai, ja pārzin īpašos ārējos un iekšējos dzinējspēkus, kas nosaka norises gaitu, un šīs zināšanas daudzos gadījumos ļauj novest objektīvi attīstošos norisi līdz mūsu izvēlētam mērķim, kas ir viens no šīs norises attīstības objektīvi iespējamiem variantiem (saskaitāmiem vai nesaskaitāmiem, galīgiem vai bezgalīgiem). Šai attiecībai ir galvenā nozīme jēdziena «pārvaldība» saturā.
Pārvaldīt var vienīgi objektīvi pastāvošas norises (objekta pārvaldība arī īstenībā ir ar to notiekošu norišu pārvaldība). Ja mums ir objektīvas norises pastāvēšanas šķitums, tad var rasties arī pārvaldības norises šķitums – bet vilšanās gan būs pavisam īsta.

Pārvaldības mērķi

Pārvaldība vienmēr rēķinās ar pārvaldības MĒRĶA SUBJEKTĪVU izvēli no norises (objekta) attīstības OBJEKTĪVI IESPĒJAMU variantu kopuma. Tiešāk, tā rēķinās ar pārvaldības mērķu kopuma izvēli, kuri pakļauti priekšrokas hierarhijai, tas ir, tā rēķinās ar mērķu vektora izvēli.
(Pārvaldības mērķu vektors ir objekta darbības (uzvedības) ideālas kārtības apraksts pēc veida un apjoma. Tas tiek veidots subjektīvi patvaļīgi kā atsevišķu pārvaldības mērķu, kādi būtu jāīsteno ideālas (nekļūdīgas) pārvaldības gadījumā, pakļautības kārtībā sakārtots kopums. Mērķu secība tajā ir apgriezta piespiedu atteikšanās kārtībai no katra, ja nav iespējams īstenot visu mērķu kopumu. Tātad mērķu vektorā pirmā priekšroka ir pašam nozīmīgākajam mērķim, bet pēdējā — pašam nenozīmīgākajam, atteikšanos no kura pieļauj pirmais. Viens un tas pats mērķu kopums, kas pakļauts dažādām pakļautības kārtībām, veido dažādus mērķu vektorus, kas noved pie atšķirībām pārvaldībā. Atsevišķu norises pārvaldībai nepieciešamu mērķu izkrišana no mērķu vektora un visa mērķu vektora vai tā daļu izkrišana no objekta iespējamo stāvokļu objektīvās matricas, savstarpēji izslēdzošu vai pārvaldības norisē nenoturīgu mērķu klātbūtne vektorā (tie visi ir mērķu vektoru kļūmīguma veidi) var izraisīt pārvaldības zudumu. Tēlaini ņemot, mērķu vektors ir mūsu vēlmju saraksts ar kārtības numuriem, kas piešķirti pretēji piespiedu atteikšanās kārtībai no katras vēlmes īstenošanas.
(http://mvoda.eu/index.php?option=com_content&view=article&id=291:-mtue-uehiskonnaohutus&catid=60:2009-08-06-07-17-05&Itemid=110 )
Viens un tas pats mērķu kopums, kuri ir pakļauti dažādām priekšrokas hierarhijām, veido dažādus mērķu vektorus, kas rada arī atšķirību pārvaldībā. Zaudēt pārvaldību var, gan izkrītot no kādu mērķu vektora, gan neņemot vērā (apgriežot pretēji, invertējot, īstenojot ačgārni) to priekšrokas secību, gan mērķu vektorā iekļaujot objektīvi savstarpēji izslēdzošus mērķus utml.
Visplašākajā nozīmē pārvaldība, būdama informatīva norise, ir atspoguļojums: no objekta, norises un tās vides uz norises pārvaldības sistēmu (atgriezeniskās saiknes); un no objekta, norises pārvaldības struktūras uz pašu objektu, norisi un vidi (tiešās saiknes).

Pārvaldības noturīgums

Pārvaldības sistēma ir noslēgta, ja norise (objekts) un tās pārvaldības sistēma ir savstarpēji saistīti ar tiešām un atgriezeniskām saiknēm. Vienkāršs piemērs — auto ar tā vadītāju. Auto vadīšana ir norise. Vadītāja smadzenes, tā dvēsele ir pārvaldības sistēma. Atgriezeniskās saiknes noslēdzas caur redzi, dzirdi, tausti un vadītāja līdzsvara izjūtu, bet tiešās — caur viņa rokām un kājām, kas iedarbojas uz izpildmehānismiem.
Pārvaldība iespējama, ja ir zināmas objekta, norises pastāvēšanas likumības vidē. Tādā gadījumā ir zināmā mērā paredzama noslēgtas sistēmas reakcija uz ārējām (no vides) un iekšējām ierosām, ietekmēm, kā arī uz pārvaldības gājieniem, manevriem. Tas ir, šī noslēgtā sistēma ir noturīga paredzamības ziņā, kas nozīmē, ka vienalga cik maza ierosas un pārvaldības ietekme nenoved norisi no iespējamo objektīvo stāvokļu kopuma neparedzamā stāvoklī, tas ir, pārvaldības zudumā.
Tas ir sīkstabilitātes jēdziens. Ir arī lielstabilitātes jēdziens — kad objektu, norisi no objektīvi iespējamo stāvokļu kopuma neparedzamā stāvoklī nenoved galīga lieluma (un dzinuļu skaita) ierosas un pārvaldības ietekmes izmaiņas.
Vides un noslēgtas sistēmas izmaiņu apgabals (tostarp arī izmaiņu biežumu diapazons), kādā norisei pakļautā objekta reakcija ir paredzama, ir iespējami noturīgas pārvaldības apgabals. Norises iziešana ārpus tā noved pie pārvaldības zuduma. Noturīgas pārvaldības apgabala plašumu (rādītāju izmaiņu daudzums un diapazons) nosaka ne tikvien objekta raksturs, bet arī pārvaldības sistēma, kas daudzos gadījumos var ļaut gan nodrošināt attīstības noturīgumu norisēm, kas bez pārvaldības ir objektīvi nenoturīgas, gan izraisīt citādi objektīvi noturīgu norišu noturīguma zudumu.

Pārvaldības labums

Pārvaldības jēdziens vienmēr ir saistīts ar PĀRVALDĪBAS LABUMA jēdzienu. Tā kā objekta izmaiņu raksturojumi pārvaldības norisē vienmēr atšķiras no pārvaldības mērķu vektora prasītajiem, tad pārvaldības kvalitātes mērs vienmēr saistīts ar kļūdas vektoru, kas ir īstās norises un mērķu vektora nesakrišana.
(Pārvaldības kļūdas vektors ir «starpība» (ne algebriska): mērķu vektors mīnus stāvokļa vektors. Kontrolrādītāju (patreizējā) stāvokļa vektors apraksta objekta īsto uzvedību caur mērķu vektorā lietotiem rādītājiem. Mērķu un stāvokļa vektors veido savstarpēji saistītu pāri, kurā katrs no tiem ir informācijas moduļu sakārtota kopa, kuri apraksta objekta tādus vai citādus rādītājus, kas noteikti atbilst atsevišķiem pārvaldības mērķiem. Informācijas moduļu kārtība stāvokļa vektorā atkārto mērķu vektora hierarhiju. Tēlaini — stāvokļa vektors tāpat ir saraksts, bet satur to, kas tiek uztverts kā īstenībā esošs pārvaldības objekta stāvoklis. Tā kā objekta stāvokļa uztvere nav ideāli nekļūdīga, bez tam tai ir subjektīvi nosacīts raksturs, tad stāvokļa vektors vienmēr subjektam — pārvaldītājam satur kādu objektīvu nenoteiktību, kas var būt gan pieļaujama, gan nepieļaujama noteiktas pārvaldības norises īstenošanai. Tas apraksta īstās norises novirzi no mērķu vektora paredzētās ideālās kārtības un nes sevī arī kaut kādu nenoteiktību, ko tas pārņem no stāvokļa vektora. Tēlaini — pārvaldības kļūdas vektors ir neapmierināto vēlmju saraksts attiecībā pret mērķu vektoru ar kaut kādiem neapmierinātības pakāpes vērtējumiem par katru. Nespēja vai nevēlēšanās aplūkot mērķu vektoru tā pilnībā un atšķirt mērķu vektoru no kļūdas vektora ir liels apdraudējums gan pašiem neatšķirošajiem, gan apkārtējiem.
Sīkāk skat.: «От матриархата к человечности», часть VI, с. 136,137.
http://towiki.ru/view/%D0%9A%D0%B0%D1%87%D0%B5%D1%81%D1%82%D0%B2%D0%BE_%D1%83%D0%BF%D1%80%D0%B0%D0%B2%D0%BB%D0%B5%D0%BD%D0%B8%D1%8F_%D0%B2_%D0%A2%D0%BE%D0%BC%D1%81%D0%BA%D0%B5
http://towiki.ru/view/%D0%9A%D0%B0%D1%87%D0%B5%D1%81%D1%82%D0%B2%D0%BE_%D1%83%D0%BF%D1%80%D0%B0%D0%B2%D0%BB%D0%B5%D0%BD%D0%B8%D1%8F_%D0%B2_%D0%A2%D0%BE%D0%BC%D1%81%D0%BA%D0%B5 ).

Pārvaldības subjektīvais raksturs

Tā kā mērķu vektors ir subjektīvas izvēles iznākums, tad pārvaldības kvalitātes novērtējums nevar būt objektīvs — tas vienmēr ir subjektīvs.
Šādu stāvokli labi atspoguļo anekdote: slimniekam ārstēšanas gaitā veselības stāvoklis pasliktinās. Slimnieks sūdzas ārstam, kurš veic saslimšanas objektīvās norises pārvaldību (vai kuram šķiet, ka viņš to dara). Ik dienas ārsts atbild: «Labi … labi …» Galu galā slimnieks vaicā: «Kas tad te labs? Veselības stāvoklis pasliktinās». Un saņem atbildi: «Labi, ka ne ar mani». Bet pat raugoties no ārsta viedokļa ārstēšana norit slikti, ja vien ārsts tiešām pūlas izārstēt; bet ja ārsts ir šarlatāns, kuram rūp tikai peļņa, tad «ārstēšana» norit labi.
—————————
Runāt par pārvaldības objektīviem kritērijiem, par «optimālu pārvaldību» utt. ir bezjēdzīgi dēļ pārvaldības subjektīvā rakstura. Ja pārvaldības labums iziet ārpus kāda noteikta pieļaujama līmeņa, tad ir pārvaldības sistēmas neatbilstība pārvaldības mērķiem, kas parasti tiek maldīgi uztverta kā pārvaldības sistēmas neatbilstība pārvaldības objektam.
Nevis objekts, kuru pūlas pārvaldīt, bet gan subjektīvā pārvaldības mērķu vektora izvēle nosaka visus pārvaldības raksturojumus objektīvi iespējama to variantu kopuma ietvaros.
—————————
Pārvaldības norise

Iespējami noturīgas pārvaldības apgabalā atrodas noturīgas pārvaldības apgabals, ko ierobežo pieļaujamais pārvaldības labuma krituma līmenis.
Objekta, norises pārvaldības sistēma atbilstoši pārvaldības mērķa vektoram, balstoties uz informāciju par noslēgtas sistēmas un tās vides stāvokli veido pārvaldošo signālu pēc šīs noslēgtās sistēmas pastāvēšanas likumībām, tas ir, kodētu informāciju par to, kādam ir jābūt pārvaldības gājienam, manevram, lai objekta reakcija atbilstu pārvaldības mērķu vektoram vajadzīgajā labuma līmenī.
Pārvaldošais signāls caur tiešām saiknēm tiek nodots izpildorgāniem, kas nodrošina pārvaldošo iedarbību uz objektu .
Pārvaldības norisē pārvaldības sistēma caur atgriezenisko saikņu ķēdēm saņem no objekta informāciju par vides, objekta, izpildorgānu, pārvaldības sistēmas sastāvdaļu utt. stāvokli. (Pārvaldības saturiskā puse ir savstarpēji saskaņota mērķtiecīga maiņa – atsevišķo norišu ilguma, biežuma, apjoma (tas ir, spēcīguma) šo vārdu visplašākajā nozīmē un fāzu nobīžu – maiņa kādā objektīvi notiekošu svārstību norišu kopumā.)

Līdzsvarošanas režīms

Nozīmīga pārvaldības joma ir objektu pārmaiņu un dažādu norišu attīstības līdzsvarošanas režīmu nodrošināšana. Novērojamie (vadāmie) rādītāji un noslēgtas sistēmas pārvaldības ietekmes rādītāji, būdami līdzsvarošanas režīmā, svārstās ap vidējām vērtībām, kas nemainās visā noslēgtas sistēmas līdzsvarošanas laikposmā. Līdzsvarošanas režīma jēdziens ir plašāks par līdzsvara jēdzienu, ko ikdienas apziņa uztver kā nekustīgu, laikā nemainīgu stāvokli.
Ja vienveidīgu norišu kopumā ar dinamisku līdzsvaru saprotam noteiktu to novērojamo rādītāju attiecību, kas nemainās kaut kādā laika posmā, tad līdzsvars ir acumirklīgs stāvoklis to attīstībā. Līdzsvara iestāšanās biežums ir jo mazāks, jo nošķirtāka ir katras iekļauto norišu pārvaldības sistēmas informācija šajā kopumā.
Ja kaut viens no subjektiem cenšas atsevišķi par sevi uzturēt dinamisku līdzsvaru iekļautu norišu kopumā, tāds pārvaldības mērķis labākajā gadījumā ir neveiksmīgs, bet sliktākajā — uzrāda tāda subjekta neizpratni par nepieciešamību pārvaldīt VISU šo norišu KOPUMU un viņam vajadzīgo NOTURīGO līdzsvarošanas režīmu ieviest tajā.
Darbojoties ar norisēm un norišu kopumiem, termins «līdzsvars» nav lietojams, jo tēlu un parādību stereotipu sistēmas atpazīšanas īpatnības, kādas pastāv sabiedrības informatīvajā vidē, ved uz maldīgu objektīvu norišu un to pārvaldības rakstura izpratni: un pirmkārt uz inversijām — ačgārnībām un priekšrokas attiecību izkrišanu no pārvaldības mērķu vektora ar visām izrietošajām sekām.

Pārvaldības gājieni

Ar līdzsvarošanas režīma jēdzienu ir saistīti vāju un stipru gājienu jēdzieni. Gājiens jeb manevrs ir noslēgtas sistēmas pārorganizēšana no viena līdzsvarošanas režīma uz citu, tas ir, gājiens ir viens no pārejas norišu veidiem. Gājienu dalīšana stipros un vājos ir nosacīta, bet ērta, jo ļauj vairumā gadījumu vienkāršot vāju gājienu informatīvo nodrošinājumu.
Ne visi rādītāji, kas raksturo mainīgas noslēgtas sistēmas acumirklīgo stāvokli, ir pārvaldāmi: daļa no tiem ir objektīvi un subjektīvi informatīvi saistīti tikai ar dažiem no pārvaldāmajiem rādītājiem, un tādēļ to izmaiņas ir pakļautas tiem; un daļa ir neatkarīga no pārvaldāmajiem. Gājiena mērķis ir izmainīt pārvaldāmos rādītājus.
Vāju gājienu gadījumā visā to gaitā mainās pārvaldāmie rādītāji, bet vairums ar tiem informatīvi saistītu un brīvu rādītāju, kas noslēgto sistēmu raksturo, saglabā vērtības, kas maz atšķiras no sākotnējā līdzsvarojošā režīma.
Stipru gājienu gadījumā no vērtībām sākotnējā līdzsvarojošā režīmā atšķiras vairums rādītāju, kas raksturo noslēgtas sistēmas acumirklīgo stāvokli.
Visu gājienu gadījumā, ja tam pietiek laiks, ir iespējama noslēgtas sistēmas pāriešana iedibināta gājiena — manevra — režīmā, kurā daļa rādītāju, kas raksturo sistēmas stāvokli, svārstās ap gājiena norisē iedibinājušamies vērtībām. Pēc sava rakstura iedibinājies gājiens arī ir līdzsvarojošs režīms, tikai atbilst citam mērķu vektoram.
Ja pietiek laiks, gājiens norit trijos posmos: izeja no iepriekšējā līdzsvarojošā režīma, iedibinājies gājiens, pāreja uz jaunu līdzsvarojošu režīmu. Citādi — iedibināta gājiena posms var izpalikt.
Viena un tā pati noslēgtas sistēmas pāreja no viena līdzsvarojoša režīma uz citu var tikt veikta gan ar vāju, gan stipru gājienu. Vājš gājiens prasa vairāk laika, un to pavada samērā mazas slodzes uz šo sistēmu. Stiprs gājiens notiek straujāk un noslogo sistēmu vairāk.
—————————
ABPUSGRIEZOŠA vāju gājienu priekšrocība ir to nemanāmība NO noslēgtas sistēmas IEKŠPUSES (īpaši pie nelielām laika atstarpēm starp novērojumiem).
—————————
Norišu, objektu pielīdzināšana

Laika jēdziens ir saistīts ar svārstību etalonbiežuma noteikšanu. Par etalonbiežumu var ņemt arī gan pārvaldības objektu, gan noslēgtu sistēmu pašsvārstību biežumu. Tas noved pie (dinamiski daļēji vai pilnībā) līdzīgu objektu un norišu sistēmu jēdziena, kuros norises un gājieni, attiecināti pret laiku, ko mēra atbilstoši pašsvārstībām, kaut kādā ziņā ir identiski. Kaut kāda šī identitāte ir tāpēc, ka līdzība var būt īstenota dažādos sistēmas fiziskos nesējos un dažādos tādu līdzīgu sistēmu rādītāju pielīdzināšanas veidos.
Pielīdzināšana ir atbrīvošanās no dimensijām, atteikšanās no īstiem fiziskiem un informatīviem rādītājiem, to apmēra — ar to attiecināšanu pret atbilstošām etalonvērtībām, kas ir vienādi raksturīgas salīdzināmiem objektiem; iznākumā iegūstam bezdimensiju vienības salīdzināmu rādītāju mērīšanai.
Stipru un vāju gājienu jēdziens attiecībā pret līdzīgiem objektiem ir saistīts ar gājienu nodalīšanu pēc bezdimensiju mērvienībām. Tāpēc līdzīgiem objektiem, kas atšķiras ar mērītiem raksturojumiem, atšķiras arī vāju un stipru gājienu rādītāju apgabali. Tas ir jāatceras vienmēr, kad ir darīšana ar īstām līdzīga rakstura noslēgtām sistēmām un supersistēmām (gana visaptverošām pašattīstošamies struktūrām).

Noturīgas pārvaldības apgabali

Noslēgtai sistēmai var būt viens vai vairāki līdzsvarošanas režīmi, kuru skaits var būt vai nu galīgs vai bezgalīgs. Pāreju no viena līdzsvarojoša režīma citā nosaka noturīgas pārvaldības apgabala izvietojums rādītāju telpā. Ja noturīgas pārvaldības apgabals ir ar vairākām robežām (apgabala ierobežotības rādītājs — apgabala robežu skaits, kas nepāriet viena otrā, tas ir, kas nav saistītas. piem., aplis ir vienierobežots apgabals, gredzens — divierobežots apgabals) un izolētiem apgabaliem, pāreja no viena līdzsvarojoša režīma uz citu NENOTIKS, jo zudīs pārvaldība rādītāju apgabalā, kas nodala daudzrobežu apgabala izolētas zonas. Ārpus iespējami noturīga apgabala robežām noslēgtas sistēmas uzvedība būs neparedzama; iespējama ir arī nejauša atgriešanās kādā no izolētām noturīgas pārvaldības zonām; tāpat iespējama ir nejauša nokļūšana rādītāju apgabalā, kur izraisās noslēgtās sistēmas sabrukums.
Viensaiknes apgabala gadījumā, ja tas satur iežmaugas (nav iespējams savienot ar taisni jebkurus punktus uz robežas, nekrustojot robežu), pārvaldību zaudējoši pārejas gājieni notiek, bet no tā var izvairīties ar piemērotu gājienu izvēli.

Pārvaldības arhitektūra

Pārvaldība ir norise, bet tā ir arī vienots nedalāms (holistisks) uzdevums — dažāda rakstura pārvaldības darbību, kas izdalītas pa noslēgtas sistēmas sastāvdaļām, sakārtots kopums.
Noslēgta sistēma ar pārvaldības sistēmu kā tās daļu ir struktūra, kas pakļauta pārvaldības mērķu vektoram. Šādā gadījumā pārvaldības labumu nodrošina divi faktori:
— struktūras arhitektūra, tas ir, sistēmas sastāvdaļu kopums rakstura (uzdevuma) un apjoma (ieskaitot informācijas apmaiņas kanālus) un sastāvdaļu sakārtojuma (organizācijas, padotības) struktūrā ziņā;
— struktūras sastāvdaļu darbaspējas raksturojumi (piemērotība uzdevumam, savā ziņā kvalifikācijas līmenis).
Kļūdas struktūras veidošanā, kas izraisa tās neatbilstību vajadzīgajam mērķu vektoram, var padarīt nelietojamu struktūras sastāvdaļu augstu funkcionālo derīgumu. Tāpēc šāds veids tiek saukts par strukturālu. STRUKTURĀLA PAŅĒMIENA gadījumā pārvaldības labums tiek nodrošināts ar struktūras arhitektūru, tās atbilstību pārvaldības mērķu vektoram.
Dažos sarežģītu objektu gadījumos var būt iespējama BEZSTRUKTŪRAS pārvaldības organizācija. Tādā gadījumā noslēgtas sistēmas sastāvdaļām un pašai sistēmai kopumā ir jāatbilst atbilstošam raksturojumam.

Supersistēmas mijiedarbība ar vidi

Aplūkosim kādai videi pielāgotu SUPERSISTĒMU (gana visaptveroša pašattīstošamies struktūra), kas ar šo vidi mijiedarbojas. Supersistēmu veido sastāvdaļas, kas tieši mijiedarbojas ar vidi, un kurām ir savstarpējas informācijas apmaiņas iespējas. Vide šajā kontekstā ir norises, kurās supersistēma ir iesaistīta. Objektīvi notiekošas norises pārvaldošam subjektam var būt interesantas gan kā materiālas norises, gan kā informatīvas norises. Tāpēc arī vide var būt gan materiāla, gan informatīva, kas noved pie supersistēmas diviem nodalītības jeb lokalizācijas veidiem — telpiska un informatīva, kuru raksturojumi var mainīties laikā pārvaldības norises gaitā.
Visas sastāvdaļas kaut kādā mērā ir autonomas un uz vides, tostarp arī uz iekļaujošas supersistēmas citu sastāvdaļu ietekmēm reaģē dažādi. Supersistēma katrai tās sastāvdaļai ir daļa no vides. Visām sastāvdaļām var piemist kaut kādas īpašas ievirzes iespēja, bet kādai daļai tā arī piemīt. Tajā ziņā, ka kādā laikposmā to īpašais raksturs var mainīties, visas sastāvdaļas ir līdz kādai pakāpei universālas un savstarpēji apmaināmas. Visām sastāvdaļām un to apkopojumiem piemīt spēja atcerēties informāciju, kas tās skar lielākā vai mazākā mērā, un tas ļauj tām uzkrāt savstarpējās informatīvās atšķirības un iegūt vairākas īpatnības. Supersistēmas satur visai daudz šādu sastāvdaļu. Šādu tās sastāvdaļu īpašību dēļ supersistēmai kā kopumam piemīt atmiņa un uzvedības lokanums. Līdz kaut kādai pakāpei supersistēma ir autonoma, bet attiecībā uz vidi var būt nenoslēgta un var uzturēt savu pastāvēšanu uz vides resursu rēķina. Supersistēma spēj pielāgoties vides ietekmei. Tādā gadījumā nav svarīgi, vai supersistēmai piemīt pašai savs saprāts, jeb ar tās palīdzību savus mērķus attiecībā pret vidi īsteno kāds cits saprāts.
—————————
Pārvaldības saturiskā puse ir savstarpēji saskaņota mērķtiecīga maiņa – atsevišķo norišu ilguma, biežuma, apjoma (tas ir, spēcīguma) šo vārdu visplašākajā nozīmē un fāzu nobīžu – maiņa kādā objektīvi notiekošu svārstību norišu kopumā. Šīs saturiskās puses apjēga, vispār ņemot, ir JEBKURAS supersistēmas pārvaldības pamats.
—————————
Supersistēmu ietekmē vide. Ietekmei, tāpat kā visam dabā, piemīt viļņveida raksturs, bet svārstību biežumi ir pietiekami mazi salīdzinājumā ar mazāko biežumu, ar kādu supersistēma spēj mainīt savu informatīvo stāvokli, tas ir, sastāvdaļu kārtojumu gan supersistēmas iekšienē, gan arī sastāvdaļu iekšienē. Tāpēc supersistēma savas ātrdarbības dēļ likumsakarīgi spēj noturīgi mijiedarboties ar vidi.
Tāds supersistēmas stāvoklis noved pie tā, ka izveidojas mērķu vektors, kas nodrošina supersistēmas atbildes reakciju uz nemitīgām vides ietekmēm uz supersistēmu. Šim vides ietekmes noteiktajam un tieši no vides atkarīgajam mērķu vektoram pievienojas vēl tādu mērķu vektors, kuru dēļ šī supersistēma ir nonākusi mijiedarbībā ar vidi un arī prasa darbības turpinājumu. Ja supersistēmai nav citu mērķu kā tikai pašsaglabāšanās, tad šis vektors ir tukšs (nulle). Abi šie vektori nosaka supersistēmas sastāvdaļu nepārtrauktas mijiedarbības ar vidi un savā starpā raksturu.
Šīs mijiedarbības nodrošinājumam (tas ir, supersistēmas noturīguma uzturēšanai) nākas izlietot kādu supersistēmas sastāvdaļu resursu daļu. Supersistēmas pārvaldības labums noturīguma nodrošinājuma ziņā ir jo lielāks, jo vairāk supersistēmas resursu paliek brīvi citiem mērķiem. Brīvie resursi ir supersistēmas noturīguma rezerve, kas var noderēt, pieaugot vides ietekmei vai pieaugot supersistēmas mērķu plūsmas spēcīgumam attiecībā pret vidi.

Struktūrveida supersistēmas mijiedarbība ar vidi

Sastāvdaļu universālā rakstura ziņā laikam, kāds, uzturot nepārtrauktu mijiedarbību ar vidi, jāpatērē šajā norisē iesaistīto sastāvdaļu īpatnību izmaiņai, pārvaldības labuma labad ir jābūt iespējami mazākam. Tas ved uz to, ka kāda sastāvdaļu daļa uz visiem laikiem tiks iesaistīta NEMAINĪGĀS struktūrās, un supersistēmā izveidosies STRUKTŪRAS VEIDA pārvaldība, atbilstoša nepārtrauktas mijiedarbības pastāvīgo prasību raksturam.
Bez nepārtrauktas mijiedarbes ar vidi var notikt visai daudzveidīga supersistēmas īslaicīga mijiedarbe ar vidi. Tai var būt dažāds raksturs, kas noteiks arī supersistēmas sastāvdaļu resursu lietojuma raksturu.
Pirmkārt, visai reti, bet ir iespējami vides iedarbības uz supersistēmu gadījumi, kas sabojā supersistēmas daļas; supersistēmas daļu darbības spēju zudums iekšēju cēloņu dēļ; citādi kaitējumi, ko vide izdara supersistēmas pastāvēšanas vidē interesēm, bet tieši neaptur supersistēmas daļas. Tās sauksim par galējībām, ekscesiem.
Otrkārt, īslaicīga mijiedarbe ar vidi, kas tieši nenoved pie galējībām, un ko nosaka gan vides īslaicīgi ietekmējumi, gan supersistēmas īslaicīgi mērķi attiecībā uz vidi.
Atkarībā no iespējama zaudējuma galējībās, kuru izraisīšanās ir gadījuma rakstura un neparedzama, daļai supersistēmas īpatnības tiks pārveidotas, lai novērstu «smagu» galējību sekas, un, dabiski, tiks iesaistīta atbilstošās ārkārtējās struktūrās, kas ir pastāvīgā darbības gatavībā.
Daļa supersistēmas sastāvdaļu tiks izmainīta «vieglu» galējību seku novēršanai, bet ārkārtējās struktūrās iesaistīta netiks, jo zaudējums no to bezdarbības tādās struktūrās tiek vērtēts kā iespējamo zaudējumu no to iekavētas iedarbināšanas cīņā ar pēkšņu «vieglu» galējību pārsniedzošs.
Tādējādi visa supersistēmas sastāvdaļu bāze iedalās divās daļās: pirmkārt, sastāvdaļas, kas piederas pie PASTĀVĪGĀM struktūrām, kas nodrošina nepārtrauktu supersistēmas mijiedarbību ar vidi un «smagu» galējību ārkārtas novēršanu; otrkārt, sastāvdaļas, kas nepiederas PASTĀVĪGĀM struktūrām; arī šīs sastāvdaļas ir ar īpašu raksturu, bet nodarbinātas ar supersistēmas īslaicīgām mijiedarbībām ar vidi.
Supersistēmas īslaicīga mijiedarbība ar vidi savukārt iedalās divās daļās: cēloniski nosacītā mijiedarbībā un gadījuma mijiedarbībā.
Pirmkārt, cēloniski nosacīta īslaicīga mijiedarbība, kas pakļauta vidē notiekošiem cēloniski nosacītiem daudzveidīgu norišu cikliem. Bez tam pati supersistēma ir svārstību jeb viļņošanās sistēma; tajā notiek dažādas svārstību norises, ko izraisa supersistēmas un tās sastāvdaļu iekšēji dzinuļi. Mijiedarbība ar vidi izraisa vien šo svārstību norišu raksturojumu izmaiņas. Pie tādām norisēm piederas supersistēmas sastāvdaļu nomaiņa, piemēram, tādu, kuras ir izsmēlušas pieļaujamo resursu, kam vajag atjaunot autonomās rezerves, atjaunināšanu laiku pa laikam utt. Ārējas un iekšējas svārstību norises izraisa supersistēmas kādu (vai visu) sastāvdaļu resursu lietošanas ciklisku raksturu. Tādas mijiedarbības uzturēšanai saskaņoti ar vides un supersistēmas norišu cikliem rodas PAGAIDU struktūras. Pagaidu struktūru, kuras pakļautas vides ritmam un pašas svārstību norišu ritmam, veidošanās ir viena no supersistēmas pārvaldības norises pusēm.
Otrkārt, cēloniski nosacīta programmēta īslaicīga mijiedarbība ar vidi, kas arī noved pie struktūru rašanās supersistēmā pirms programmas īstenošanas sākuma.
Treškārt, gadījuma rakstura īslaicīga mijiedarbība ar vidi, kas pakļauta zināmu vides dzinuļu gadījuma rakstura plūsmai un supersistēmas uzvedības mērķu (no jau zināma kopuma) gadījuma rakstura plūsmai, ko supersistēmai uzstāda tās īpašnieks (saprāts).
Ceturtkārt, vienreizēja mijiedarbība, ko izraisa pēkšņi iepriekš nezināmi mijiedarbības ar vidi mērķi, ko rada vide vai uzstāda supersistēmas īpašnieks.
Tādējādi supersistēmai ir jāapkalpo cēloniski nosacītas mijiedarbības ar vidi plūsma, gadījuma rakstura mijiedarbības ar vidi plūsma, un tai ir jāuztur sastāvdaļu resursi noturības rezervei attiecībā uz vides spiedienu, uz mērķu plūsmas gadījuma rakstura plūsmas stipruma pieaugumu, kā arī uz pēkšņu vienreizēju īslaicīgu jaunumu apkalpošanu.
Šāda veida supersistēmu izveidošanai ir jēga tikai, kad pārvaldības mērķu cēloniski nosacītai apkalpošanai ir samērā mazs apjoms salīdzinājumā ar visai plašas daudzveidības pārvaldības mērķu gadījuma rakstura plūsmas apkalpošanu. Tas ir, ja pārvaldības mērķu telpas mērogs ir liels, bet pārvaldības mērķu vektoru, ar ko saskaras supersistēma, rašanās ir gadījuma rakstura. Tādos apstākļos īpašu struktūru radīšana katra mērķa apkalpošanai novedīs pie tā, ka katrā laika sprīdī vairums struktūru nedarbosies. Tas uzrāda tādas sistēmas neiedarbīgumu attiecībā uz sastāvdaļu resursu lietojuma rādītāju. Pie šāda mijiedarbības rakstura struktūrveida pārvaldība tās labuma ziņā, ko nosaka supersistēmas noturīgums kopumā, ir neiedarbīga.

Bezstruktūras supersistēmas mijiedarbība ar vidi

Struktūrveida un bezstruktūru pārvaldība atšķiras ar pārvaldības mērķu raksturu: bezstruktūru pārvaldība nodrošina labāku supersistēmas mijiedarbību ar vidi pie liela neparedzami uznākošu, iepriekš pazīstamu un jaunu pārvaldības mērķu apjoma. Bet tā ir ārēja atšķirība. Bez tās ir vēl iekšēja atšķirība. Struktūrveida pārvaldības gadījumā pārvaldības norises sākuma brīdī šī struktūra, kas atbildīs pārvaldības mērķiem, jau pastāv.
Bezstruktūras gadījumā pārvaldības norises sākuma brīdī struktūras, kas atbilstu pārvaldības mērķiem, vēl nav. Bezstruktūras pārvaldības gadījumā struktūras (vai vairāku strukturāli savstarpēji nesaistītu struktūru), kas piemērota pārvaldības mērķiem, izveidošana ir viens no pārvaldības norises posmiem.
Ja aplūkojam vienotu holistisku pilnu pārvaldības uzdevumu plašā nozīmē, tad tajā vienmēr pastāv struktūras veidošana, kas nodrošina vienotā pārvaldības uzdevuma sadalīšanu pārvaldības norisē atšķirīgās pēc to uzdevuma sastāvdaļās. Strukturētas pārvaldības gadījumā tas notiek noslēgtas sistēmas izveidošanas gaitā — to projektējot un īstenojot. Bezstruktūras pārvaldības gadījumā tas tiek pārnests uz supersistēmas darbības posmu.
Supersistēma var darboties noturīgi, ja cēloniski nosacītu un gadījuma rakstura mērķu plūsmas stiprums nepārsniedz tās jaudu, ko nosaka vides spiediena līmenis uz supersistēmu. Tādā stāvoklī katrā brīdī un laika sprīdī kaut kāda supersistēmas sastāvdaļu resursu daļa ir nenodarbināta, ārpus nodarbināto struktūru loka. Tās ir supersistēmas sastāvdaļu rezerves noturīguma nodrošinājumam attiecībā uz vides spiedienu un jaudu. Tāds ir supersistēmas sākumstāvoklis pirms bezstruktūras pārvaldības norises.
Pamudinājums, kas izraisa BEZSTRUKTŪRAS PĀRVALDĪBAS NORISES sākumu, ir jauna, papildus esošajiem, MĒRĶU VEKTORA ATPAZĪŠANA. Ja atpazīts nav, norise nesākas, un supersistēma cieš kādu zaudējumu.

Tiklīdz mērķu vektors ir atpazīts, tā apkalpošanas norise notiek šādos posmos:
1. Pārvaldības holistiskā uzdevuma izvēle no supersistēmā jau zināmajiem, vai jauna pārvaldības uzdevuma (pārvaldības koncepcijas) veidošana.
2. Šā uzdevuma sadalīšana uz īpaši pielāgotām sistēmas sastāvdaļām no nenodarbināto sastāvdaļu un struktūru skaita vai no nodarbinātām zemākas mērķu priekšrokas struktūrās.
3. Daļas nenodarbināto sastāvdaļu pielāgošana uzdevumam, ja pietrūkst iepriekš sagatavotu, – arī veidojamās struktūras darbības gaitā.
4. Tādas struktūras veidošana, kas piemērota zināmajam mērķu vektoram.
5. Struktūras darbība.
6. Struktūras darbības izbeigšana.

Pārvaldības norišu varbūtīgais raksturs

Superstruktūrai piemīt atmiņa — noteikts informatīvs stāvoklis, tas ir, pieredze – arī tās sastāvdaļām. Tāpēc, rodoties mērķu vektoram, vienmēr ir kaut kāda varbūtība, ka kāda no sastāvdaļām vai struktūrām to atpazīs. Tieši tāpat vienmēr pastāv varbūtība, ka kāda no sastāvdaļām, saņēmusi informāciju par mērķa atpazīšanu (tieši adresētu vai netieši gūtu), «atcerēsies» atbilstošu pārvaldības funkciju vai organizēs jaunas funkcijas izveidošanu utt.
Galu galā iznāk, ka supersistēma ar kaut kādu varbūtību (no 0 līdz 1) kārtējā mērķu vektora apkalpošanu nodrošinās. Tas ir, supersistēmai piemīt īpašība, ka pastāv varbūtība (no 0 līdz 1), ka kāda tās sastāvdaļu kopa kaut kādā laikā uzņemsies rīcību, ko nosaka tās informatīvais stāvoklis, un šīs rīcības iznākumā tiks atpazīts mērķu vektors un izraisīsies pārvaldības norise ar pietiekami lielu labumu.
Jo lielāka supersistēmas pastāvēšanas vidē pieredze, un jo mazāk katras sastāvdaļas pieredze darbības gaitā atšķiras no supersistēmas pieredzes kopumā, jo šī varbūtība ir lielāka. Tas nenozīmē, ka katras sastāvdaļas atmiņas saturam būtu jābūt tādam pat kā visas supersistēmas atmiņas saturam, bet nozīmē, ka informācijas apmaiņai starp sastāvdaļām supersistēmā ir jābūt pietiekami spēcīgai, lai nezustu bezstruktūras pārvaldība dēļ nespējas nodrošināt supersistēmas sastāvdaļas ar vajadzīgo informāciju, sastopoties ar kādiem pārvaldības mērķiem.
—————————
No tā izriet svarīgs atsevišķs secinājums. Ja starp pārvaldības mērķiem augstākā priekšroka ir dota supersistēmas noturīgai pastāvēšanai vides gadījuma rakstura spiediena un gadījuma rakstura iedarbības uz vidi, tad supersistēmas noturīguma rezerve ir jo lielāka, jo mazāk katras supersistēmas sastāvdaļas darbības pieredze atšķiras no supersistēmas kopējās pieredzes.
—————————
Tālāk dažādā ziņā, tostarp sakarā ar bezstruktūras pārvaldību, sastapsimies ar vārdu «varbūtīgs» un tam līdzīgiem. Ikdienas apziņā vārds «varbūtīgs» tiek uztverts kā «nezināms», «grūti teikt» utml. Mūsu jomā vārds «varbūtīgs» nozīmē: pastāv varbūtība, ka izraisīsies tāds vai citāds notikums vai parādība, ko nosaka vidē un supersistēmā objektīvi notiekošu norišu statistiski raksturojumi.
Bezstruktūras pārvaldībai ir varbūtīgs raksturs. Tā pamatojas uz netiešu, tas ir, neadresetu, nepersonalizētu informācijas izplatīšanos supersistēmā un tās atsevišķās daļās (kopīgu visām sastāvdaļām) un balstās uz supersistēmas sastāvdaļu, caur kurām iziet netiešā informācija, informatīvā stāvokļa statistiskiem raksturojumiem. Šajā netiešajā jeb cirkulārajā informācijas plūsmā var izdalīt divas daļas.
Pirmkārt, informācija, ko saņem supersistēmas sastāvdaļas: atsevišķas daļas, struktūras, bezstruktūras amorfi veidojumi utt.
Otrkārt, supersistēmas sastāvdaļu reakcija tāpat kā pirmajā gadījumā arī būs pakļauta statistiskām likumsakarībām, kas atspoguļo to informatīvo stāvokli.
Vērotājs no malas, kam nav zināšanu par BEZSTRUKTŪRAS PĀRVALDĪBU, pārvaldības norisi pamanīs daļēji, pieņemot, ka pārvaldības mērķus sasniedz sastāvdaļu kopums, kas jau iepriekš bijis strukturēts.
Viens un tas pats pārvaldības uzdevums (koncepcija) var tikt nodrošināts gan strukturētā, gan bezstruktūras veidā. Kā piemēru aplūkosim braukšanas maksas saņemšanu no autobusa pasažieriem un to informēšanu par pieturām. Autobusā ar konduktoru ir strukturēta pārvaldība, kaut struktūru iemieso viens konduktors. Viss vienotais uzdevums ir uz konduktora pleciem. Autobusā bez konduktora ir bezstruktūras pārvaldība. Viss vienotais uzdevums ir uz pasažieru pleciem; dažkārt tiem palīdz autobusa vadītājs, kad neslinko paziņot pieturas, un skaļruņi autobusā darbojas.

Supersistēmas pārvaldības labums

Likumsakarīgi rodas jautājums, kurš no abiem paņēmieniem nodrošina lielāku pārvaldības labumu. Šis pats piemērs ļauj saskatīt šāda jautājuma bezjēdzīgumu. Labuma jēdziens VIENMĒR ir saistīts ar SUBJEKTĪVI izvēlētu mērķu vektoru. Ja MUMS ir svarīgāk, lai iespējami vairāk pasažieru saņemtu biļetes, tad lielāku pārvaldības labumu nodrošina konduktors — strukturēta pārvaldība. Bet ja MUMS svarīgāks ir tīrais ieņēmums, tad stāvoklis ir divējāds: izņemot no sistēmas konduktoru, rodas zaudējumi no «zaķiem» un nepieciešamības palielināt kontrolieru skaitu; zaudējumus var nosegt tikai ietaupījums no konduktoru skaita samazināšanas.
Bet ja autobusu saimniecība ir daļa no sarežģītākas sistēmas, tad konduktoru izbrīvēšana radīs papildus produktu citās nozarēs, kura ieņēmumi var atsvērt zaudējumus no bezbiļetnieku skaita pieauguma utt.
Ja kāds šādu jautājumu uzdod nesaistīti ar mērķa vektoru, viņš APMĀNA SEVI, tiklīdz kāds atbild.
—————————
Vēl par pārvaldības labumu. Ja starp pārvaldības mērķiem priekšroka dota supersistēmas noturīgai pastāvēšanai (arī visai nenoteikts jēdziens) vidē, tad lielāko pārvaldības labumu nodrošina tāds pārējo pārvaldības mērķu priekšrocību kārtojums, kad supersistēmas sastāvdaļu rezerve ir vislielākā. Bet tā kā mērķu saraksts ir plašs un supersistēma sarežģīta, jēgas no tāda apgalvojuma ir visai maz. Tāpēc atliek tikai kā otru prioritāti mērķu sarakstā ierakstīt: pastāvīga pārvaldības mērķu koriģēšana, sastāvdaļu noturīguma rezervei krītot zem kritiska līmeņa. Nosakot šo kritisko līmeni UZ LABU LAIMI, supersistēmu var atstāt savā vaļā, uzliekot tai kā trešās priekšrokas uzdevumu – šā kritiskā līmeņa koriģēšanu. Pēc visa spriežot, Daba tieši tā ir rīkojusies ar cilvēci.
—————————

Un tomēr ir viens objektīvs raksturojums, kas vairumā gadījumu piedalās pārvaldības labuma vērtējuma veidošanā – ĀTRDARBĪGUMS.
Ar supersistēmas strukturētu pārvaldību viens un tas pats pārvaldības uzdevums tiek īstenots varbūtīgi ātrāk. Bezstruktūras gadījumā no mērķu vektora rašanās līdz tā apkalpošanas pabeigšanas brīdim ir laika zudumi: uz mērķu vektora atpazīšanas gaidām; uz pārvaldības uzdevuma meklēšanu vai izveidošanu; uz veidojamas struktūras sastāvdaļu funkcionālo pielāgošanu, ja piemērotu nav; uz struktūras veidošanu; uz pārejas norises pabeigšanu no struktūras darbības sākuma līdz tās darbības sākumam ar vajadzīgo pārvaldības labumu.
Pēdējā sakarā ir kāda īpatnība: ja supersistēmas struktūrai jau piemīt spēja informācijas uzkrāšanas norisē uzlabot savu kvalifikācijas līmeni, tad jaunradāmai struktūrai turpretim visdrīzāk būs viszemākais kvalifikācijas līmenis. Ja tā atkārto kādas agrāk izveidotas līdzīga uzdevuma struktūras arhitektūru, tā visdrīzāk zaudēs ātrdarbības ziņā pārejas norisē, jo sastāvdaļu ātrdarbība ietekmē to kvalifikācijas līmeņa vērtējumu. Bez tam laika zaudējums darbību izbeidzošu struktūru likvidēšanai apgrūtina visu supersistēmu. Šis apgrūtinājums īpaši pieaug, kad dažādu cēloņu dēļ struktūru mērķu vektoru atsevišķie mērķi iegūst augstākas priekšrokas nekā šīs struktūras ietverošas pakļautības ziņā augstākas supersistēmas struktūras, vai augstāku struktūru mērķi izkrīt no atsevišķo struktūru mērķu vektoriem. Šādā gadījumā likvidējama struktūra var sākt pretoties likvidācijai. Šis ir tādas parādības atsevišķs gadījums, ko var nosaukt par mērķu priekšroku apvērsums (inversija) attiecībā pret pakļautības ziņā augstākām struktūrām, kas apkalpo augstākas prioritātes supersistēmas kopējā mērķu vektorā.
—————————
Ačgārna kārtība un citas kļūdas priekšrokas noteikšanā var kļūt par visas supersistēmas noturīgas pārvaldības zaudējuma cēloni.
—————————
Tāpēc, ja pārvaldības vērtējumā ņem vērā ātrdarbības raksturojumus, lielākai ātrdarbībai piešķirot augstāku pārvaldības labuma vērtējumu, tad bezstruktūras pārvaldība nodrošina zemāku pārvaldības labumu, ja strukturētas pārvaldības iespēja pastāv. Bet arī šāds apgalvojums ir varbūtīgs, tāpat kā viss, kas saistīts ar bezstruktūras pārvaldības veidu.

Supersistēmā vienmēr pastāv lielāka vai mazāka varbūtība, ka vajadzīgo pārvaldības funkciju vajadzīgajā brīdī neatcerēsies. Tas noved pie citas pārvaldības funkcijas veidošanas nepieciešamības, kura, iespējams, radīs ātrdarbīgāku struktūru. Ja supersistēma sastopas ar nepieciešamību uzlabot savu ātrdarbību kādā no pārvaldības uzdevumiem, tad veiksmes varbūtība pastāv, ja šī nepieciešamība atbilst norišu objektīvai gaitai Visumā; jauna struktūra, kas vērsta uz to pašu mērķu vektoru, būs iedarbīgāka un izspiedīs agrākās, jo ātrdarbības pieaugums pietiekami ilgā laikposmā palielinās sastāvdaļu noturības rezervi un supersistēmas un tās daļu jaudu.
Arī jēdziens «pārvaldības zaudējums» ir subjektīvs, jo pārvaldību nosaka subjektīvi izvēlēts mērķu vektors un to veic pārvaldības sistēma, kas atspoguļo subjektīvus priekšstatus par objektīvām norisēm. Ja pārvaldību pārtver cits pārvaldības centrs, īpaši nezināms, tas izskatās kā pārvaldības zaudējums. Pārvaldības zaudējums ir pārvaldības labuma zaudējums.
Pārvaldības labums vienmēr tiek vērtēts uz kļūdas vektora pamata, kas ir īstenībā notiekošas norises novirze no pārvaldības mērķu vektora. Pārvaldības zaudējums ir divpakāpju norise. Pirmā pakāpe ir izkrišana ārpus noturīgas pārvaldības apgabala robežām, ko nosaka zemākais pieļaujamais pārvaldības labuma līmenis. Otrā pakāpe ir izkrišana tādu vides un noslēgtas sistēmas raksturojumu apgabalā, kur notiek neatgriezenisks pārvaldības zaudējums. Tas var notikt, ja izkrīt ārpus iespējami noturīgas pārvaldības apgabala vai ja sistēma sabrūk, atrodoties iespējami noturīgas pārvaldības apgabalā, bet to nenodrošina noslēgtās sistēmas un tās sastāvdaļu raksturojumi: izturīgums, drošums, informētība utt.

Pārvaldības shēmas

Dažādas pārvaldības shēmas (ne veidi) vienu un to pašu objektu pārvaldību tajos pat apstākļos nodrošina ar dažādu reakcijas uz traucējošu ietekmi lokanību un dažādu lielāko iespējamo pārvaldības labuma līmeni, tas ir, lielākā iespējamā kļūdas vektora lielumu. Un vienos un tajos pat apstākļos tām ir dažādas noturīguma rezerves un jaudas attiecībā uz mērķu vektoru.
Programmēta pārvaldība. Pēc norises pārvaldības sākuma atgriezenisku saikņu noslēgtā sistēmā nav. Pārvaldošais signāls mainās atkarībā no laika. Visas traucējošas un pārvaldības ietekmes tiek ievērtētas objekta un (vai) pārvaldības sistēmas projektēšanas un izveidošanas posmā. Lielākā pieļaujamā kļūdas vektora vērtība ir atkarīga no programmas atbilstības pakāpes ĪSTIEM programmas izpildes apstākļiem. Sistēmas atbilde uz traucējumiem ir ārkārtīgi neelastīga.
Programmēti-adaptīva pārvaldība. Atgriezeniskas saiknes sistēmā pastāv. Pārvaldošais signāls mainās atkarībā no vides un noslēgtās sistēmas īstiem raksturojumiem, par kuriem informācija ienāk pa atgriezeniskās saiknes ķēdēm. Bet tajā pat laikā pārvaldošais signāls ir viennozīmīgi atkarīgs arī no pārvaldības programmas (likuma) tādā ziņā, ka vienādai informācijai, kas ienāk pa atgriezenisko saišu ķēdēm vienmēr atbilst viens un tas pats pārvaldošais signāls. Sistēmas atbilde uz traucēkļiem ir lokanāka.
Programmēti-adaptīvai pārvaldībai piemīt īpašība ar laiku neierobežoti uzkrāt pārvaldības parametra novirzes, ja nav iespējams tā lielumu izmērīt tieši pārvaldības norisē. Tādos gadījumos pārvaldāmā rādītāja mērāmas vērtības vietā tiek lietots NETIEŠS vērtējums, pamatojoties uz no tā atvasinātiem, iekļaujošiem vai citādi ar to informatīvi saistītiem rādītājiem, kurus var izmērīt tieši. Cēlonis ir mērījumu un to pārveidojumu kļūdas uzkrāšanās vajadzīgo raksturojumu vērtēšanas norisē.
Šīs nosauktās pārvaldības shēmas var būt arī daudzprogrammu. Programmas nomaiņu programmēti-adaptīvā sistēmā var veikt arī pati pārvaldības sistēma, bet būtību tas nemaina.
Salīdzinot pie vienādas pārvaldības likuma veidošanas programmas programmētas pārvaldības un programmēti-adaptīvas pārvaldības labumu, pēdējais ir lielāks. Bet arī tad tas var izrādīties mazāks par mazāko pieļaujamo līmeni noteiktos apstākļos.

Pieņemsim, ka kādā brīdī pārvaldības kļūdas vektors ir nulle. Bet kādā brīdī, varbūt pat tajā pašā brīdī noslēgtā sistēma tiek pakļauta traucējošai ietekmei, kas nav nulle. Ja sistēmas sastāvā būtu ietverta ideāla pārvaldības sistēma, tā pārvaldošo signālu veidotu tā, lai pārvaldošā iedarbība katrā laika brīdī precīzi līdzsvarotu traucējošo ietekmi.
Bet virknē (vairumā) gadījumu traucējošā ietekme tieši nav izmērāma. Un pat ja kaut ko arī izmērīt var, tad pastāv mērīšanas rīku jutības slieksnis katram faktoram, informācija par kuru dod iespēju veidot pārvaldošo signālu. Kaut kādās robežās informācija tās tālāknodošanas gaitā kropļojas vienmēr. Pārvaldības sistēmai ir vajadzīgs laiks pārvaldošā signāla veidošanai un tālāknodošanai; bet pārvaldības rīkiem piemīt ierobežota ātrdarbība. Pats pārvaldāmais objekts ir svārstībām pakļauta sistēma, tāpat kā viss dabā, un tam piemīt pavisam noteikts inerces raksturojums. Šo cēloņu dēļ, pat ja sistēmas iespējamā jauda ir pietiekama mērķu vektora apkalpošanai, pārvaldošā darbība, kas precīzi atbilstu to izraisījušajai traucējošajai ietekmei, vienmēr nokavēs: pastāv fāzu nobīde. Tāpēc objekts vienmēr atrodas traucējošu faktoru ietekmē, ko pārvaldības sistēma ir ņēmusi vērā, nemaz nerunājot par vērā neņemto faktoru ietekmi: par mazietekmējošiem atzītu faktoru, neatpazītu faktoru utt. ietekmi. Arī noslēgta sistēma ir svārstību sistēma, kas pārveido traucējošo ietekmi pārvaldības kļūdas vektorā. Šīs kļūdas lielums var izrādīties nepieļaujams, pat ja ir sasniegta iespējami augstākā informācijas pārveides precizitāte un labākie pārvaldības sistēmas ātrdarbīguma raksturojumi.
Vajadzība mazināt pārvaldības kļūdas vektoru noved pie pārvaldības shēmas «PAREDZĒTĀJS-PIELĀGOTĀJS» jeb «PREDIKTORS-KOREKTORS».

Pārvaldība pēc shēmas paredzētājs-pielāgotājs.
Šīs shēmas būtība ir nemitīga noslēgtas sistēmas uzvedības paredzēšana pārvaldības norisē, pamatojoties uz informāciju par noslēgtās sistēmas patreizējo un iepriekšējo stāvokli un vides ietekmi uz sistēmu. PAREDZĒJUMA INFORMĀCIJA tiek nodota uz pārvaldības sistēmas programmēti-adaptīvo moduli. Iznākumā pārvaldības sistēma atsaucas uz nevis jau notikušām izmaiņām noslēgtās sistēmas uzvedībā, bet uz tādām, kuras ir vēl tikai kā nosliece uz īstenošanos (ja paredzējums ir pietiekami precīzs). Ja programmēti-adaptīva patreizējo raksturojumu pārvaldība tiešās un atgriezeniskās saiknes noslēdz caur notikušu PAGĀTNI, tad shēmā paredzētājs-pielāgotājs daļa tiešo un atgriezenisko saišu noslēdzas caur paredzamu NĀKOTNI. Informācija par notikušo pagātni shēmā paredzētājs-pielāgotājs tiek lietota par pamatu tās kļūdas vektora sastāvdaļas mazināšanai, ko nosaka paredzēšanas kļūdu uzkrāšanās pārvaldības norisē laika gaitā.
Ja paredzējumu precizitāte ir pietiekami augsta, shēma paredzētājs-pielāgotājs nodrošina visaugstāko pārvaldības labumu, atsevišķos gadījumos novedot līdz nullei (ja vajadzīgs — līdz negatīvām vērtībām) fāzu nobīdi starp traucējošo ietekmi un pārvaldības darbību, kas līdzsvaro traucējumus vajadzīgā pārvaldības labuma līmenī. Tas ļauj lietot noslēgtas sistēmas noturīguma rezerves vai sistēmas jaudas palielināšanai attiecībā uz pārvaldības mērķiem tādus resursus, kādus nevar citās pārvaldības shēmās.

Radoša pārvaldības shēma. Tiecas lietot sistēmas radošamību vismaz šādās jomās: jaunu pārvaldības mērķu veidošana, jaunu koncepciju un pārvaldības uzdevumu veidošana; paredzējumu paņēmienu pilnveidošana paredzētājs-pielāgotājs shēmā; jaunu pārvaldības programmu, mērķtiecīgu struktūru veidošana utt.
—————————
Visas šīs pārvaldības shēmas supersistēmā var būt sastopamas dažādos salikumos: tās sastāvdaļās, visu veidu pastāvīgās un īslaicīgās struktūrās un supersistēmas pārvaldībā kopumā.
—————————

Saprāts

Tas, kā darbojas saprāts, ir visai mīklaina lieta. Bet ja runājam par pārvaldību pietiekami izvērsti, tad saprāta klātbūtne ir vismaz noslēgtas sistēmas projektēšanas un izveidošanas posmos. Daļā sistēmu saprāts ir klātesošs arī pārvaldības norisē: zaudējot intelektu (izpildīgi “griežot” uzdoto procesu – I.L.), sistēmas zaudē pārvaldību lielākā vai mazākā mērā.
Aplūkosim šādu stāvokli: divi spēlētāji, saukti par «Vide» un «Sistēma» spēlē ruleti (azartspēle, kurā spēlētājam jāuzmin, kāds numurs būs uz sektoros sadalītas ripas, kad tā pēc rotēšanas būs apstājusies) «Tiesneša» uzraudzībā pēc tālāk aprakstītiem noteikumiem. Rulete darbojas šādi: atkārtoti griežot, tā izmet skaitļus atbilstoši gadījuma sadalījuma likumam – tādam, ka uz skaitļu ass, pieaugot izmesto skaitļu skaitam, parādās sabiezinājuma apgabals, kurā izkritušo skaitļu ir vairāk nekā ārpus šā apgabala (piemēram, atbilstoši Gausa normālā sadalījuma likumam, kas atspoguļo daudzu dabas norišu statistiskās likumības).
Vide griež ruleti divas reizes. Pirmais izkritušais skaitlis nozīmē kādu laika sprīdi, kurā Sistēmai ir jāliek pretī skaitlis, kas nav mazāks par otru Videi izkritušo skaitli.
Tagad — par Sistēmu. Tai ļauts spēlēt tikai tik ilgi, cik nosaka Vides pirmais gājiens. Sistēmas rīcībā ir lodīšu glabāšanas banka, kurās glabājas iepriekš izkritušās lodītes, uz kurām uzrakstīti iepriekš izkritušie skaitļi. Bankā glabājas arī Sistēmas lodīšu sākuma kapitāls, ko uz ruletes izmetis Tiesnesis pirms spēles. Banka veidota kā loterijas trumulis ar lodītēm tajā. Vides atvēlētajā laikā Sistēmai ir jādarbojas šādi: jāgriež loterijas trumulis, līdz no tā izkrīt lodīte ar skaitli ne mazāku par Vides otrajā gājienā izmesto. Tas ir iespējams, ja tāda lodīte ir bijusi Sistēmas sākuma kapitālā vai izmesta jau iepriekšējās spēlēs. Tiesnesis starp izkritušajām no trumuļa izvēlas lodīti ar vislielāko skaitli. Vienlaikus Sistēma griež kopīgo ar Vidi ruleti. Iznākumā Sistēmai ir divi skaitļi: lielākais no skaitļiem, kas izkrituši no trumuļa, un skaitlis no ruletes. Sistēma uzmet monētu un pēc tās uzkrituma izvēlas vienu no saviem diviem skaitļiem, un uzrāda to Tiesnesim, kas novēro spēli. Abus skaitļus uzraksta uz tīrām lodītēm un ieliek tās atmiņas trumulī, tāpēc, jo biežāk Vide izmet kādu skaitli, jo lielākas izredzes Sistēmai atrast šo skaitli savā trumulī ar lodītēm.
Tiesnesis ņem lapiņu ar jautājumu, kura saturu nosaka Vides izmestais skaitlis, un atdod to Videi, bet Sistēmai dod lapiņu ar atbildi, kuras pareizums un pilnīgums atkarīgs no punktu skaita, kurus Sistēma vinnējusi vai zaudējusi Videi. Tas uzrāda Sistēmas zaudējumus vai tās iespēju uzkrājumu.
Spēles cikls tiek atkārtots. Kad ir uzkrāta jautājumu un atbilžu kaudzīte, Vide un Sistēma iznāk no aizkulisēm skatītāju priekšā un piesakās nospēlēt etīdi «eksāmens». Vide stādās priekšā kā profesors, sistēma — kā students.
Students skatītāju acīs izskatās jo saprātīgāks, jo vairāk Tiesnesis pirms spēles griezis ruleti, veidojot sākuma kapitālu, un jo ātrāk students griezis atmiņas trumuli, kāpēc ir savākts lielāks lodīšu skaits, no kurām izvēlēties to ar lielāko skaitli.
Monētas uzmešana šajā piemērā ir faktors, ko atspoguļo paruna: «Sāņsolis gadās pat vecenei» — kad jau zināma pareiza lēmuma vietā nez kāpēc tiek pieņemts kļūmīgs.
Studenta «saprātīgumu» var palielināt, ļaujot tam par sākuma kapitālu izmantot atmiņas trumuļa saturu, kas uzkrājies iepriekšējās spēlēs, un atļaujot griezt ruleti, līdz beidzas viss spēles gājienam Vides atvēlētais laiks, kā arī atļaujot studentam palielināt ruletes un loterijas trumuļa griešanas ātrumu.
Tādā veidā students izskatās kā intelektuālis, kamēr skatītājs nepaskatās aiz kulisēm. Tas ir VIENS no iespējamiem modeļiem, kā NO ĀRPUSES izskatās «intelekts». Nav izslēgts, ka parādību, ko mēdzam saukt par intelektu, cits intelekts vienmēr redz tikai no ārpuses attiecībā pret struktūrām, kam intelekts piemīt.
Dabā šādu spēles dalībnieku analogi ir:
– ruletes – statistiskas likumības, kādām pakļautas dabas norises;
– skaitļi, kas izkrīt no ruletēm — atsevišķs informācijas kā Visuma trīsvienības sastāvdaļas gadījums;
– jautājuma un atbildes atbilstība uz lapiņām – ATSPOGUĻOJUMA no viena Visuma fragmenta uz citu un atpakaļ vispārīgas īpašības atsevišķs gadījums, kas arī pakļauts vispārējām dabas likumībām.
Atšķirībā no Monte Karlo un Lasvegasas spēļu ellēm tādās «ruletēs» tiek izspēlēti milzīgi informācijas apjomi, ko nes dabai vispārpiemītošs daudzlīmeņu kods, kas informācijas atbilstību tiešā un atgriezeniskā atspoguļojumā pakļauj statistiskām nosacītībām, tas ir, matērijas (iespējamu) stāvokļu varbūtību matricai. No tā seko, ka:
Tiesnesis ir matērijas (iespējamu) stāvokļu varbūtību matrica;
atmiņas trumulis ir struktūra, kas vairāk vai mazāk precīzi nostiprina informāciju kādā noteiktā Visuma organizācijas līmenī;
sākuma kapitāls ir informācija, ko sistēma ir uzkrājusi iepriekšējos savas attīstības, evolūcijas posmos;
skatītāju zāle ir apziņa, aiz kuras skatuves un kulisēm, tas ir, zemapziņā atrodas tieši tāds pat atmiņas trumulis kā aiz skatuves, uz kuras uzstājas students un profesors, kulisēm, un ir arī savs ruletes dublikāts.

Tādā veidā viens «intelekts» spriež par citu «intelektu».

Stāvoklis kļūst nedaudz sarežģītāks, kad aiz apziņas stāv trīs trumuļi:
– viens, kas atbilst iepriekš noritējušām attīstības pakāpēm, pilns;
– otrs, kas atbilst patreizējam attīstības posmam un tiek uzpildīts;
– trešais, kas atbilst nākošajiem attīstības posmiem, pilnīgi tukšs.

Apziņa interesējas tikai par patreizējo spēli, tāpēc pilnajā trumulī tā neskatās, bet tukšajā nav ko meklēt. Ruletes jautājumiem, kuri ir ārpus otrā trumuļa skaitļu diapazona, ir dažādi likteņi: uz jautājumiem ar mazākajiem skaitļiem ar garantiju atbild pirmais trumulis, kas satur visu iepriekšējo evolūcijas pieredzi; tā kā rulete pakļauta gadījuma skaitļu sadalījuma likumam, tad laiks starp trešā diapazona jautājumu izkrišanām salīdzinājumā ar spēles laiku ir pietiekami liels, kādēļ otrais trumulis, iespējams, paspēs piepildīties līdz brīdim, kad izkrīt katastrofāls jautājums no trešā trumuļa diapazona.
Evolūcijas posms, kas atbilst otrajam trumulim, beidzas, kad trešā trumuļa diapazona sākuma daļas jautājumu izkrišana jau vairs nevar izraisīt katastrofālu zaudējumu: spēle pāriet uz trešo trumuli, un otrā un trešā trumuļa jautājumu izkrišanai tās gaitā nav nozīmes, un tā paliek aiz spēles kulisēm.
Iespējama arī citāda daudztrumuļu modeļa interpretācija. Katrs trumulis ar ruleti atbilst kādam organizācijas līmenim sistēmas, kas ir IESPĒJAMI pieejama apzinātai pārlūkošanai, pakļautības kārtībā. Bet Sistēmas apziņa zin ne par tām visām. Katrā trumulī ir sākuma kapitāls. Tāpēc zaudējums vienā trumulī var tikt kompensēts ar lodīti no cita trumuļa, kas pakļautības kārtībā atrodas augstāk, bet pie viena noteikuma: ja Sistēma lūgs palīgā augstāka līmeņa Sistēmu. Lūgt var tikai tos, par kuru esamību zinām. Bet mēģinājums meklēt zemāk var saņemt atbildi: «Ej nu, lodīšu ar tik lieliem skaitļiem nemaz nav…».
Attiecībā uz jebkuru noteiktu skaitli tāda atbilde ir bezjēdzīga, bet šajā gadījumā skaitlis mums nozīmē VĒL neparedzama satura informācijas moduļa simbolu — satura, kas nav zināms un nav atpazīstams, balstoties uz Sistēmas JAU uzkrātu pieredzi.

Struktūra Visumā

Paliek vēl jautājums par to, kas ir visa dzinulis. Šo faktoru var nosaukt par Visuma pilnīguma un holistiskuma pamatlikumu, kas apgalvo, ka Visums sevī ietver visu nepieciešamo visa sava pastāvēšanas cikla īstenošanai (un sastāvdaļu īpašību kopums ir kas vairāk kā īpašību summa – I.L.). Tas ir izteikts jau Vēdās, bet atklāt tā saturīgo pusi diezin vai ir iespējams, neizejot ārpus šā Visuma robežām.
Visums pastāv kā norise. Tā daļas ir savstarpējā mijiedarbībā pastāvošas struktūras, kas attīstās vides ietekmē. Vides ietekmi nosaka noteiktas statistiskas likumības. Vides ietekme ir atspoguļojums, informatīva norise, ko uztur dabai vispārpiemītoša daudzlīmeņu informācijas kodēšanas sistēma uz dažādiem materiāliem informācijas nesējiem. Struktūras atbilde uz šo ietekmi arī ir atspoguļojums, informatīva norise, kas pakļauta tām pašām statistiskajām likumībām un norit tajā pat dabai vispārpiemītošajā daudzlīmeņu informācijas kodēšanas sistēmā. Atbildei ir varbūtīgs raksturs katrā dabai vispārpiemītošās daudzlīmeņu informācijas kodēšanas sistēmas līmenī, bet struktūru rezonanses parādības daudzlīmeņu hierarhijās, kas pakļautas informācijas kodēšanas daudzlīmeņu sistēmai, ved uz (vai izpaužas kā) arvien vairāk varbūtīgu un mazāk varbūtīgu reakciju izraisīšanos. Struktūrai uzkrājot informāciju par tās GADĪJUMA rakstura reakcijām uz vides ietekmi, kļūdas gadās arvien mazāk (tas ir, tās kļūst noteiktas), un vides-sistēmas mijiedarbība virzās uz arvien retāku ietekmes faktoru apgabalu. Notiek kaut kāda struktūras organizācijas līmeņa informatīva piesātināšanās, un norise pāriet uz vienotas dabai vispārpiemītošas kodētas informācijas nākošo līmeni, kurā struktūrai jau jāiegūst daudz ātrdarbīgāks uzkrātās pieredzes gadījuma rakstura pārlūkošanas mehānisms, nekā struktūras evolūcijas iepriekšējos posmos. Uz ietekmes gadījuma rakstura faktoriem struktūra atbild tāpat ar gadījuma rakstura reakcijām, kas veidojas uz informācijas moduļu gadījuma rakstura pārlūkošanas pamata tās atmiņā.

Supersistēma informatīvā ziņā

Informatīvā ziņā gana visaptveroša pašattīstošamies struktūra (supersistēma) ir šādu faktoru kopums:
— cēloniski nosacīta ilglaicīga atmiņa, kas darbojas cieši saskaņā ar pamatlikumu: kāds jautājums – tāda atbilde; novirze no šā pamatlikuma noved visdrīzāk pie dažāda smaguma kaitējuma struktūrai (supersistēmai);
— varbūtīga rakstura operatīva atmiņa, kas uzkrāj struktūras (supersistēmas) atbildes (un to kopumus) uz vides ietekmi. Pareizas atbildes nodrošinājumam vajadzīgās informācijas gūšanas varbūtība ir atkarīga no vēršanās biežuma pēc šīs informācijas vides ietekmē un tās pārlūkošanas (gadījuma rakstura un strukturēti cēloniski nosacīta) mehānisma ātrdarbības attiecīgajā struktūras hierarhijas līmenī;
— cēloniski nosacītā (kļūdas) un gadījuma rakstura (normāla norise) atmiņā glabāto gadījuma rakstura informācijas moduļu pārlūkošanas, sadalīšanas un apvienošanas mehānisms;
— dabai vispārpiemītošs faktors, kas izdala nejauši veidotu atbildi, un kam piemīt informatīva pilniba, kas pietiekama struktūras (supersistēmas) sasniegtā organizācijas līmeņa saglabāšanai vai paaugstināšanai. Tās var būt atbalss (rezonanses) parādības, objektīvi pastāvošas statistiskas likumsakarības utt.
Cēloniski nosacīta atmiņa nodrošina struktūras noturīguma noteiktu varbūtīga rakstura līmeni tās attīstības sasniegtajā līmenī; atmiņas un iekšējās un ārējās informācijas pārlūkošanas gadījuma rakstura mehānisms kopā ar dabiskajiem «svariem» nodrošina struktūras īslaicīgu sarežģījumu varbūtīgo raksturu. To kopums nodrošina struktūras (supersistēmas) sarežģījumu noturīgas ilglaicīgas norises varbūtīgo raksturu.
Atmiņa — gan cēloniski nosacītā, gan varbūtīgā — var būt organizēta vairākos līmeņos, tostarp arī līmenī, kas IZSLĒDZ informācijas apmaiņu starp tām un to līmeņiem bez ārējas starpniecības.
Kaut kādā struktūras (supersistēmas) evolūcijas posmā to sauc par intelektu. Bet šis faktoru kopums izpaužas visdažādākajos biežuma diapazonos, informācijas nesējos, Visuma organizācijas līmeņos. Tādā veidā izprotot lietas, Visumam tā veselumā un tā daļām piemīt intelekts, personības aspekts, – un atšķirības ir tikai biežuma diapazonos, Visumā cirkulējošu informācijas plūsmu uzkrāšanas un apstrādes iespējās.
—————————
Saprāts, intelekts — tas ir dabai vispārpiemītošu struktūras (supersistēmas, tās atspoguļošanas norisē) cēloniski nosacītu un varbūtīga rakstura atbilžu norišu īpaša izpausme. Saprāts ir norise.

Supersistēmas ar lokanu organizāciju

Turpmāk runa būs par supersistēmām ar lokanu organizāciju, kurām sākotnēji kaut kādā mērā piemīt attīstības spējas.
Supersistēmai visā tās darbības laikā vidē piemīt piemīt vismaz divi organizācijas līmeņi.

Pirmais, zemākais, līmenis ir sastāvdaļa, no kādām sastāv supersistēma. Pēdējais, augstākais, ir supersistēma tās veselumā.

Supersistēmas divlīmeņu organizācija var pastāvēt jau kopš supersistēmas nokļūšanas vidē, ja vien tās radīšanas laikā nav paredzēti citādi tās organizācijas starplīmeņi, kas atspoguļo supersistēmas sastāvdaļu sākotnējo funkcionālo ievirzi. Šādā sākotnējā divlīmeņu stāvoklī supersistēmai piemīt vismazākā jauda attiecībā uz mērķu vektoru un vismazākā noturības rezerve attiecībā uz atrašanos vidē. Šos raksturojumus nosaka supersistēmas cēloniski nosacītās ilglaicīgās atmiņas informācija. Kādā noteiktā vides ietekmes līmenī cēloniski nosacītajai atmiņai ir jānodrošina tāds noturīguma līmenis (varbūtīgs raksturojums vides ietekmes nejauša rakstura apstākļos), pie kāda iespējams kaut vismazākais supersistēmas jaudas pieauguma ātrums attiecībā uz mērķu vektoru.
Iepriekš tika rādīts, ka supersistēmas (kurā sākotnēji nav funkcionāli īpaši ievirzītu sastāvdaļu) ikbrīža sastāvdaļu noturīguma rezerves, un tātad arī tās jauda ir jo lielākas (bet ierobežotas), jo mazāk katras sastāvdaļas pieredze tās darbības norisē atšķiras no supersistēmas pieredzes, uzkrātas visā tās atrašanās vidē laikā, kopumā. Tam priekšnosacījums ir liels informācijas apmaiņas starp sastāvdaļām kanālu ātrdarbīgums un apstrādes spēja salīdzinājumā ar laiku, kas vajadzīgs nejaušu un cēloniski nosacītu plūsmu mērķu vektoru galvenā apjoma apkalpošanai. Informācijas apmaiņas kanālu iespēju izsmelšana vides ietekmē, kas prasa spēcīgu informācijas apmaiņu, informatīvi nošķirtas starplīmeņu struktūras visas supersistēmas pārvaldības norisē padara subjektīvi nenoturīgas. Ja supersistēmas pārvaldības mērķu vektoru prioritāšu sarakstā pirmajā vietā ir supersistēmas noturīgas pastāvēšanas vidē nodrošinājums, tad pie pietiekami lielas informācijas kanālu ātrdarbības un jaudas, pieaugot vides ietekmei uz informatīvi nošķirtu jebkura līmeņa struktūru, supersistēmai kopumā var izrādīties izdevīgāk pārsūtīt šīs struktūras informāciju uz tādu supersistēmas daļu, kas nav pakļauta tik stiprai ietekmei. Tas ir subjektīvs nenoturīgums tieši šajā ziņā. Kad supersistēma pāriet uz tādu savu sastāvdaļu resursu organizācijas paņēmienu, tad jebkādu struktūru pastāvēšana tajā vairs nav kaut cik nozīmīga tās darbībai. Bet tāds supersistēmas stāvoklis uzrāda tās pietuvinājumu sava jaudas potenciāla izsmēlumam kombinācijā ar lielāko iespējamo noturīgumu pret vides ietekmi. Šādā stāvoklī vaicājumi tās varbūtīgā rakstura atmiņai arvien biežāk saņems cēloniski nosacītas atbildes salīdzinājumā ar supersistēmas pastāvēšanas vidē agrīnajiem posmiem, kad tās sastāvdaļu strukturāli un telpiski nosacīta informatīva nošķirtība noveda pie supersistēmas atbilžu — reakciju daudzveidības uz vienu un to pašu ārēju iedarbi, uz ko atmiņā nav gatava cēloniski nosacīta atbilde. No šā brīža zaudējumu, kādu savās attiecībās ar vidi cietīs supersistēma, noteiks vairs tādu faktoru ietekme, kas ir ārpus tās ātrdarbības iespējām, un statistiski retu faktoru ietekme tās ātrdarbības robežās, kuru apstrādei supersistemai pagaidām vēl nav pieredzes.
Posmā starp šiem stāvokļiem supersistēmā nemitīgi pārveidojas pastāvīgu un īslaicīgu struktūru daudzlīmeņu pakļautības kārtība. Šajā posmā supersistēmā var pastāvēt atsevišķas sistēmas, kas apkalpo kādus laikā noturīgus mērķu vektorus. Tā kā supersistēmas sastāvdaļām varbūtīgi piemīt daudzuzdevumu ievirzes, tad viena un tā paša mērķu vektoru kopumu apkalpojot dažādu supersistēmas sistēmu atšķirīgām struktūrām, tajā laikposmā viena un tā pati sastāvdaļa dažādos brīžos pārmaiņus piedalīsies dažādās struktūrās. Šā iemesla dēļ supersistēma, ko aplūkojam ilgā laikposmā, ir savstarpēji iekļautu sistēmu kopums ar virtuālu (pastāvošu acumirklīgi) struktūru.

Supersistēmu iekļautība

Savstarpējā iekļautība var būt gan pilnīga, gan daļēja. Supersistēmu savstarpējā iekļautība veido tās aptverošo, iekļaujošo supersistēmu. Iekļaujošajā supersistēmā iekļautās supersistēmas var mijiedarboties gan ar materiālo vidi, gan ar informatīvo. Tas ved uz to, ka mijiedarbībā ar dažādiem vides veidiem esošu supersistēmu savstarpēja iekļautība paredz virtuālu struktūru telpisku un informatīvu lokalizāciju, struktūru, kuras tajās rodas un balstās uz dažāda veida hierarhiski cēloniski nosacītu un varbūtīga rakstura atmiņu satura, kas organizēts uz dažādiem materiāliem informācijas nesējiem un dažādās kodu sistēmās. Visi atmiņas veidi var būt ar noslēgtiem apgabaliem, piekļuve kuriem dažādām supersistēmas daļām lielākā vai mazākā mērā ir atšķirīga. Savstarpēji iekļautās sistēmās un supersistēmās pārvaldība (un pašorganizācija) tiek īstenota ar struktūru un bezstruktūras paņēmieniem pēc visdažādākajām shēmām dažādos to organizācijas un lokalizācijas līmeņos.

Aplūkosim vidē plaši izplatītu supersistēmu tūlīt pēc tās nonākšanas vidē. Tās pastāvēšanas vidē noturīgumu nodrošina tikai tās sastāvdaļu cēloniski nosacītās atmiņas informācija par uzvedību. Tas pats attiecas uz jaudu attiecībā uz mērķu vektoriem.
Ja vides ietekme uz supersistēmas sastāvdaļām ir tik vāja, ka tās atvairīšanai pilnīgi pietiek ar cēloniski nosacītās atmiņas informāciju, tad nav iemesla attīstības iespēju izvēršanai, un varbūtīgā rakstura atmiņā uzkrājas informācija, kas nodrošina neko vairāk kā pielabojošu pielāgošanos vides ietekmes raksturam.
Ja vides ietekme uz supersistēmas sastāvdaļām ir uz tās iespēju robežām, ko nodrošina sastāvdaļu cēloniski nosacītā atmiņa, tad iespēju apgūšana nav iespējama dēļ sastāvdaļu mazas noturīguma rezerves, kad nepietiek sastāvdaļu resursu iespēju apgūšanai lielākajā pieļaujamā vides ietekmē.
Ārpus šiem diviem galējiem stāvokļiem tāda mijiedarbības ar vidi spektra apkalpošana, kas nav informatīvi nodrošināts ar sastāvdaļu cēloniski nosacītu atmiņu apstākļos, kad nepietiek vienas sastāvdaļas jaudas, noved pie sastāvdaļu apvienošanās kopumā, kas apkalpo kaut kādu mērķu vektoru.
Funkcionāla ievirze šādā kopumā ir neizbēgama dēļ ātrdarbības palielināšanas uz laika zudumu sastāvdaļu pārpielāgošanai likvidācijas rēķina. Rodas daudzi pārvaldības centri. Pārvaldības centri pēc rakstura ir ar dažādu nozīmīgumu.

Pilna pārvaldības funkcija

Pilna pārvaldības funkcija ietver sevī šādu darbības secību:
1. Ietekmējošā vides faktora atpazīšana.
2. Pārvaldības mērķu vektora izveidošana attiecībā uz šo faktoru un tā iekļaušana kopējā Pārvaldības Centra mērķu vektorā.
3. Mērķu vektora atpazīšanas, tas ir, identifikācijas stereotipa izveidošana.
4. Pārvaldības mērķa funkcijas izveidošana.
5. Pārvaldības struktūras, kas nes pārvaldības mērķa funkciju, organizēšana.
6. Struktūras pārvaldība tās darbības (un likvidācijas) norisē.

Pārvaldības zudums var iestāties dēļ jebkura pilnās pārvaldības funkcijas darbības veida kļūmes. Aplūkojot ilgu laika posmu, kaitējuma lielums samazinās jo vairāk, jo tālāk no pirmās uz sesto pozīciju, īpaši bezstruktūras pārvaldības un paralēlu struktūru gadījumā.
Atbilstoši apgūtajiem darbības veidiem attiecībā uz šiem kārtas numuriem, ir iespējama pārvaldības centru īpaša ievirzīšana, kas nosaka to pakļautības kārtību un savstarpējo atkarību gan mērķim pakļautā hierarhijā, gan ārpus tās.

Reģionālie pārvaldības centri

Vides ietekmē supersistēmā izveidojas autonomi Reģionālas atbildības pilnās funkcijas pārvaldības centri (RPFPC).
Autonomo RPFPC atbildības reģionu robežu noteikšanu ietekmē šāds faktoru kopums: vides ietekmes zonas izvietojums; ietekmes raksturs; informācijas apmaiņas kanālu ātrdarbīgums, sniedzamības tālums un jauda; vides ietekmes un mērķtiecīgas mijiedarbības ar vidi statistiskie raksturojumi; vienāda rakstura ietekmju atkārtošanās; atbilžu ilgums uz ietekmēm; atbildei nepieciešamie supersistēmas sastāvdaļu resursi.
Autonomo RPFPC veidošanās norise ir ilgstoša un atspoguļo divu faktoru mijiedarbību – ārējās vides ietekmes un informācijas uzkrāšanas sastāvdaļu varbūtīgā rakstura atmiņā mijiedarbību. Gan vienam, gan otram ir varbūtīgs raksturs, kas neizbēgami ved pie supersistēmas sastāvdaļu, ko tieši apkalpo to varbūtīgā rakstura atmiņa, organizācijas līmeņa informācijas reģionālu kodēšanas sistēmu izveidošanās. Ar laiku tas noved pie tā, ka nav iespējama informācijas apmaiņa starp supersistēmas sastāvdaļām, kas varbūtīgajā atmiņā noslēgtu informācijas kanālu līmenī pieder pie tās dažādiem reģioniem.
Ar to nošķiršanās norise beidzas ar ietverošās supersistēmas sairumu tajā iekļautajās saskarīgajās reģionālajās supersistēmās, kas mijiedarbojas tikai reģionālo autonomo pārvaldības centru atbildības zonu robežu tuvumā.
Katra reģiona iekšējo norišu starpā intereses vērta ir reģionālās atbildības zonas pastāvīgu struktūru veidošanās, kuras uzkrāj supersistēmas sastāvdaļu varbūtīgā rakstura informāciju: šīs norises dēļ katrā reģionā veidojas sava daudzlīmeņu strukturēta un bezstruktūras pārvaldības sistēma.
Supersistēmas autonomajiem reģioniem ir mērķu komplekti, tas ir, saraksti bez priekšrokas kārtības, kas viens no otra atšķiras maz, vismaz autonomijas izveidošanās agrīnajos posmos ietverošās supersistēmas attīstības sākumā.
Tūlīt pēc reģionu autonomijas izveidošanās to mērķu vektori visdrīzāk maz atšķiras cits no cita mērķu sastāva ziņā to hierarhijās, jo atspoguļo kopīgo ar visu supersistēmu, kura mijiedarbojas ar vienu un to pašu vidi iepriekšējo attīstības ceļu. Šāda apgalvojuma varbūtība ir lielāka attiecībā uz lielākas prioritātes un cēloniski nosacītajā atmiņā uzkrātu mērķu vektoru sastāvu.
Mērķu vektori uzkrāj mērķus un nosaka (maina) to prioritātes to nesēju individuālās mijiedarbības ar vidi ietekmē.
Autonomizācija ved uz samērā neatkarīgu intelektu vairošanos, kuri supersistēmas daļās saistīti ar dažādiem pakļautības līmeņiem, tostarp arī tās paralēlās hierarhijās, jo autonomizācija ir saistīta ar pilnas pārvaldības funkcijas jēdzienu, kuras 1 — 3.pozīcijas prasa intelekta klātbūtni.

Supersistēmu mērķu vektori

Attiecībā uz ietverošas supersistēmas un tās daļu līdz pat atsevišķai sastāvdaļai mērķu vektoriem var nosaukt šādus jēdzienus:
— objektīvs mērķu vektors, kas izpaužas tās nesēja uzvedībā, to novērojot ilgstoši. Nosaukums «objektīvs» šeit ir nosacīts, ņemot vērā tikai skatu no malas un tieksmi atpazīt iespējami vairāk uzvedības mērķus un to priekšrokas kārtību;
— iespējams mērķu vektors, kas atspoguļo īstenojamas iespējas, kuras subjektīvu iemeslu dēļ netiek izmantotas;
— atpazīstams mērķu vektors — objektīva (vai iespējama) mērķu vektora daļa kopā ar mērķu un to prioritāšu atpazīšanas kļūdām. Atpazīstams mērķu vektors ir tīri subjektīvs jēdziens. Tā sastāvs ir atkarīgs pirmkārt no subjekta, kas nodarbojas ar kāda objektīva mērķu vektora atpazīšanu;
— pašatpazīts mērķu vektors, kas izveidojas, kad pārvaldošais subjekts pūlas atpazīt pats savu objektīvo un iespējamo mērķu vektoru.
Pietiekami plaši subjektīvi aplūkojot objektīvo mērķu vektoru no ārpuses, tajā var izdalīt:
a) pamatliekošo daļu, ko nes sastāvdaļu cēloniski nosacītā atmiņa un supersistēmas struktūras, un kas atspoguļo supersistēmu iepriekšējo modifikāciju pastāvēšanas vidē pieredzi;
b) mainīgo daļu, ko nes supersistēmas sastāvdaļu un struktūru varbūtīgā atmiņa, un kas atspoguļo attīstības iespēju apgūšanas patreizējo pieredzi.

Viena un tā paša (jebkuras no trim kategorijām) mērķu vektora atsevišķs mērķis var atkārtoties vairākkārt dažādās tā daļās, kas atbilst dažādām paralēlām struktūrām, dažādiem atsevišķu struktūru hierarhijas līmeņiem utt., kas pastāv tos iekļaujošajā supersistēmas daļā. Bet priekšrocību pakļautība mērķu vektorā ir vienota visās tā daļās. Tas veido priekšnosacījumus kļūmēm mērķu vektoros:
— subjektīvas pretrunas starp mērķu vektora dažādām daļām, pirmkārt starp tā pamatliekošo un mainīgo daļu;
objektīvas pretrunas. Ar pretrunām mērķu vektorā šeit saprotam vienas prioritātes savstarpēji nesavietojamus — viens otru izslēdzošus mērķus. Pretrunu cēlonis ir pārvaldības mērķu un to prioritāšu izvēles subjektīvais raksturs. Objektīvās pretrunas atspoguļo mērķu vektora nesavietojamību ar Visuma pastāvēšanas likumībām un supersistēmas pastāvēšanas likumībām tajā; atšķirībā no subjektīvām tās nepretendē uz Visuma norišu attīstības objektīvo likumību izmaiņām;
— inversijas, apvērsumi, ačgārnības — vieniem un tiem pašiem mērķiem dažādās mērķu vektora daļās ir atšķirīgas prioritātes.
Nonākot supersistēmā jaunai sastāvdaļai vai radot tajā jaunu struktūru, notiek atspoguļošana (atsevišķi tās gadījumi ir atpazīšana un pašatpazīšana) — supersistēmai vispārīgā objektīvā mērķu vektora daļējs atspoguļojums jaunajā sastāvdaļā vai struktūrā. Uz supersistēmai vispārīgā objektīvā mērķu vektora atspoguļojuma norises uzklājas dažādu atsevišķu objektīvu un subjektīvu mērķu vektoru atspoguļojuma norise. Atspoguļojuma sadalītība kopā ar lokālas prioritāšu pakļautības kārtības iedibināšanu šajā norisē ved pie jaunu kļūmju rašanās atsevišķajā jaunās sastāvdaļas vai struktūras mērķu vektorā.
Sastāvdaļu un struktūru informatīva nodalītība veicina supersistēmas sadalīšanās paātrināšanos, jo norobežo atsevišķo mērķu vektoru kļūmju novēršanas supersistēmai vispārīgos faktorus, kas nodrošinātu to pielāgošanos objektīvajam supersistēmas mērķu vektoram un supersistēmai vispārīgā mērķu vektora pielabošanu.
—————————
To, kas supersistēmas (vai tās reģiona) mērķu vektorā ir pareizs un kas nepareizs, izšķir nevis viens vai cits intelekts, kas saistīts ar supersistēmu, un nevis neieinteresēts novērotājs, bet supersistēmas attīstības iespēju apgūšanas norise un supersistēmas noturīgums vidē. Tas ir vienīgais objektīvais kritērijs visiem intelektiem supersistēmā.
—————————
Mērķu vektoru identitātes dziļums

Mērķu vektoru kļūmīguma jēdziens ir pamatā mērķu vektoru identitātes dziļuma jēdziena ieviešanai, kas atspoguļo numuru mērķu hierarhijā, līdz kuram salīdzināmo vektoru mērķi ir identiski. Vektori pēc šā kritērija dažādām vajadzībām ir jāsalīdzina, nešķirojot tos pēc to piederības kategorijām: vai tie būtu objektīvi vai subjektīvi, atsevišķi vai vispārīgi utt.
Atbilstoši identitātes dziļuma jēdzienam ieviešam arī mērķu vektoru un to daļu identitātes dziļuma noturīguma rezerves jēdziens.
Nozīmīgs tā atsevišķs gadījums ir mērķu vektoru pamatliekošās un mainīgās daļas identitātes dziļuma noturīguma rezerve.

Pārvaldības jomas paplašināšanas tieksme

Sastopoties ar vides ietekmi pārvaldības labuma krīzes apstākļos, (viena līmeņa) autonomie pārvaldības centri stājas konkurences attiecībās cits ar citu, tiecoties paplašināt katrs savu pārvaldības jomu un iesaistīt tajā arvien lielākus supersistēmas sastāvdaļu resursus. Tas īpaši attiecas uz autonomiem reģionāliem pārvaldības centriem, un tā objektīvi ir tieksme pārņemt visas ietverošās supersistēmas pārvaldību.
Viena autonomijas vecuma attīstībā esošu reģionu iespēju apgūšanas pakāpe ir aptuveni līdzīga, jo to mērķu vektoru atšķirības ir nejaušas un pakļautas vienām un tām pašām vides ietekmes statistiskām likumsakarībām. Tās ir atšķirības viena rakstura robežās. Tādēļ pārvaldības centra darbība pārvaldības koncentrācijai, aplūkota ilgā laikposmā, notiek ar mainīgām sekmēm. Veiksmi nosaka katra pārvaldības centra mērķu vektoru kļūmīguma īpatnības, bet ilgākos laikposmos notiek konkurentu kļūmīguma vidējošanās dēļ vienu un to pašu statistisko likumsakarību izpausmēm, kas darbojas gan vidē, gan supersistēmā. Daudzveidību šajā norisē ienes kāda no centriem pārvaldības zudums iekšēju cēloņu dēļ, no kuriem galvenais ir identitātes dziļuma noturīguma rezerves izsmelšana mērķu vektoru sistēmā: supersistēma – reģions — pārvaldības centrs, un pirmām kārtām reģiona objektīvā mērķu vektora un reģiona pārvaldības centra subjektīvā mērķu vektora. Kamēr norise virzās šādi, visā laikposmā noturīgs līderis-koncentrators nerodas.

Pārvaldības jomas paplašināšanas (agresijas) paņēmieni

Supersistēmā ir iespējami divi galvenie pārvaldības koncentrācijas paņēmieni.

Pirmais. Pārvaldības SABRUKUMS reģionos-konkurentos un to atlieku iekļaušana. Tam var tikt lietoti šādi līdzekļi:
— pārvaldības struktūru iznīcināšana;
— struktūru sastāvdaļu bāzes iznīcināšana;
— svešās informācijas kodēšanas sistēmas apgūšana un informatīva iejaukšanās ar mērķi pārtvert pārvaldību;
— kļūmju ienešana konkurējošā pārvaldības centra struktūru mērķu vektoros, pirmkārt pamatliekošajā un mainīgajā daļā;
— tieša tiešu un atgriezenisku saikņu pārtveršana pārvaldības kontūros caur konkurenta nekontrolētiem vai neatpazītiem organizācijas līmeņiem un struktūrām ietverošajā supersistēmā;
konkurenta iespējamā un objektīvā mērķu vektora pārveidošana pirmo prioritāšu līmeņos, vērsta uz savu uzdevumu atrisināšanu ar konkurenta resursiem pretēji tā attīstības interesēm.

Ja kāds no reģionālajiem pārvaldības centriem par pirmo prioritāti savā objektīvajā mērķu vektorā ieliek – jebkurā gadījumā koncentrēt supersistēmas pārvaldību, neņemot vērā neko, jo mērķis attaisno līdzekļus, – tad rodas noturīgs līderis.
Bet līderis pēc «dzemdībām» nolemts bojā ejai.
Informatīva iejaukšanās, ilgstoši izmantojot svešas kodēšanas sistēmas, izrādās iedarbīgāka. Tā noved pie informatīvi noslēgtas attiecībā pret visiem pārvaldības centriem sistēmas, kas caurstrāvo visus reģionus. Šādai starpreģionu sistēmai piemīt tieksme uzkrāt un slēpt informāciju, ko tā ir izguvusi no visiem savstarpēji konkurējošiem reģioniem. Iznākumā ar laiku tās darbības norises pieredzes atšķirība no ietverošās supersistēmas kopumā pieredzes ir vismazākajā pakāpē. Tāpēc kādā brīdī šī sistēma kļūst par starpreģionu pārvaldības centru, kas koncentrē supersistēmas pārvaldību, graujot pārvaldību reģionos. Un pats pirmais starpreģionu pārvaldības centra uzdevums ir nolīdzināt sevi radījušo līderi-koncentrātoru līdz pārējo līmenim.
Tālāk starpreģionu pārvaldības centrs uzskata sevi par supersistēmas vispārējas nozīmes centru, kas veic pilnu pārvaldības funkciju un kontrolē savu monopolstāvokli. Supersistēmas pārvaldības koncentrācija tā vadībā ilgu laiku izskatās kā reģionālās autonomās pārvaldības sagrāve un pārvaldību zaudējušo atlieku iekļaušana tā kontrolē esošā saķepinājumā, konglomerātā, turpmāk nepieļaujot visas sistēmas atbildības nozīmes reģionālu pārvaldības centru atjaunošanos, kas veiktu pilnu pārvaldības funkciju.
Tādu gājienu iznākumā supersistēmā izplešas starpreģionu konglomerāts, kurš raksturīgs ar šādām īpatnībām:
— starpreģionu pārvaldības centrs iegūst milzīgu noturīguma rezervi salīdzinājumā ar citiem pārvaldības centriem konglomerātā dēļ savām piekļuves monopoltiesībām jebkurai informācijai konglomerātā;
— jebkura starpreģionālajam pakļauta pārvaldības centra noturīguma rezerve ir niecīga, un to nosaka starpreģionālais centrs. Tam pamatā ir pakļauto centru neinformētība un to pārvaldības kontūru neaizsargātība pret nekontrolējamiem un neatpazīstamiem informācijas apmaiņas kanāliem, struktūrām, līmeņiem, hierarhijām utt.
Savstarpēji iekļautu sastāvdaļu apvienotā sistēma — starpreģionu centrs un tam pakļauta reģionāla perifērija — ir kopumā pārvaldāma dēļ pilnīgas jebkura reģiona pakļautības konglomerātam, bet pārvaldības noturīguma rezerve ir daudz mazāka par iespējamo dēļ atsevišķu mērķu vektoru konglomerātā apgrūtinājuma ar daudzām kļūmēm un savstarpējām inversijām, kuru uzturēšana ir starpreģionu centra valdīšanas pamats.
—————————
Lai konglomerātā zaudētu pārvaldību, ir nepieciešama pietiekami lielas jaudas faktora iedarbība uz tā reģioniem, atbildei uz kuras biežuma raksturojumiem vajadzīgā starpreģionu centra atsevišķo mērķu vektoru identitātes pārvaldības konglomerātā dziļuma iedibināšanas ātrdarbība izrādītos nepietiekama. Tomēr tāds zaudējums ir atgriežams PIE NOSACĪJUMA, ka nepastāv cits pilnas funkcijas pārvaldības centrs, kas gatavs jebkurā brīdī pārtvert no konglomerāta atšķēlušos daļu pārvaldību, jo atšķēlušās daļas tajā brīdī nespēj nest pilnu pārvaldības funkciju supersistēmai vispārējā atbildības līmenī.
—————————
Otrais. Ir iespējams arī otrs pārvaldības koncentrācijas ceļš — APSTEIDZOŠA IEKĻAUŠANA. Centrs-līderis, kas apsteidzis kādus konkurentus vai gatavs uz visiem laikiem izstāties no konkurences ar tiem, atpazīst to objektīvos mērķa vektorus: apdraud konkurentus, to struktūras to patstāvīgas objektīvas attīstības ceļos; ar strukturētu un bezstruktūras paņēmienu noslēdz uz sevi to pārvaldības centrus un nemitīgi rūpējas par savu un paša apdraudēto konkurentu mērķu vektoru identitātes lielākā iespējamā dziļuma iedibināšanu. Tas nodrošina saplūšanu un pārvaldības vienādošanu bez konkurentu pārvaldības, struktūru, infrastruktūru un sastāvdaļu bāzes sagraušanas. Līdera-koncentrātora vadībā notiek APSTEIDZOŠA struktūru un infrastruktūru pārvaldības būvēšana, kuras vēlāk lietos arī viņš pats un viņa aprītie konkurenti. Apsteidzošā iekļaušana balstās uz principu: MĒRĶI attaisno līdzekļi. Viss, kas ir jauns šajā teicienā, ir, ka kļūmīgs mērķis ir gandrīz vai acumirklīga epizode ilgstošā līdzekļu pielietošanas norisē.
Apsteidzoša iekļaušana rada struktūru ar mazāko iespējamo kļūmju un savstarpējo inversiju daudzumu tās atsevišķajos mērķu vektoros salīdzinājumā ar SAGRAUŠANU. Veidojas daudzreģionu bloks, kam salīdzinājumā ar starpreģionu centra pārvaldītu konglomerātu piemīt milzīga noturīguma rezerve atsevišķo objektīvo un iespējamo mērķu vektoru identitātes ziņā.
Bez daudzreģionu blokiem supersistēmā var gadīties reģioni, kas ilgstoši attīstījušies informatīvā nošķirtībā no pārējās supersistēmas. Izolēta patstāvīga attīstība tādos apstākļos satuvina izolēto reģionu un bloku: tiem ir lielāka pārvaldības noturīguma rezerve mērķu vektoru identitātes dziļuma ziņā.

Pārvaldības koncentrācija supersistēmā norit pa diviem ceļiem, bet kādi no centriem ir ar objektīvi lielāku noslieci uz apsteidzošu iekļaušanu, bet citi — uz sagraušanu un atlieku iekļaušanu.

Tāpēc kādā pārvaldības koncentrācijas, ko veic iekļaujoša supersistēma, posmā ir iespējama starpreģionu konglomerāta un daudzreģionu bloka sadursme. Tādas sadursmes iznākumu nosaka nevis visu iesaistīto pušu resursu kopējā jauda, bet gan subjektīvs faktors, kas galvenokārt saistīts ar bloku.
Blokam ir objektīva priekšrocība pār konglomerātu bloka norišu noturīguma rezerves ziņā, ko nosaka subjektīvo un objektīvo mērķu vektoru identitātes dziļums. Bet bloka pārvaldības centra subjektīvais mērķu vektors var kļūt pat pretstāvošs bloka objektīvajam mērķu vektoram, pirmām kārtām dēļ starpreģionu centra informatīvas agresijas caur blokam nekontrolējamiem pārvaldības kontūriem. Šā iemesla dēļ bloks nav nodrošināts pret sava pārvaldības centra, blokam kopējo struktūru un infrastruktūras sagraušanu starpreģionu centra informatīvas agresijas gaitā.
Bet no šādas agresijas sekām nav pasargāts arī starpreģionu centrs, jo kopā ar bloka sastāvdaļu resursiem tas iekļauj arī visu norišu kopumu, kas norit blokā, un kas pakļautas bloka objektīvajam mērķu vektoram. Tā kā bloka objektīvajiem mērķu vektoriem piemīt ārkārtīgi mazs kļūmīgums, tad bloka iekļaušana konglomerātā prasa pietiekami īsā laikā ieviest defektus bloka objektīvajos mērķu vektoros. Tam ir vajadzīgs: norobežot bloka iekšējo mērķu vektoru kļūmju novēršanas faktoru darbību; atpazīt blokā valdošos mērķu vektorus, jo kļūmju ienešana jāveic visīsākajā laikā un tēmēti.
Bet subjektīva ir arī mērķu vektora uztvere, tas ir, tā uztvere var būt kļūdaina. Vissmagākā kļūda ir bloka uztveršana par konglomerātu, kas līdzīgs sava starpreģionālā centra konglomerātam.
Otra mērķu vektoru atpazīšanas, identifikācijas puse ir saistīta ar laika trūkumu, kādā starpreģionu centrs nokļūst, iekļaujot konglomerātā pietiekami plašu bloku. Lieta tāda, ka līdz brīdim, kad bloku pārvalda savs pārvaldības centrs, varēja visai precīzi atpazīt bloka objektīvo visa bloka mērķu vektoru un bloka subjektīvo mērķu vektoru, bet visgrūtāk ir novērtēt iespējamo mērķu vektoru, kas atspoguļo subjektīvu cēloņu dēļ centra neizmantotas īstenojamas iespējas.
Mērķi vektoros VIENMĒR saistīti ar plaša biežuma diapazona objektīvām norisēm. Zemas frekvences svārstību norises dabā ir enerģijas ietilpīgākas kā tāda pat rakstura biežas norises un ar laiku uzsūc augstas frekvences norišu enerģiju.
Bloka atbilde uz iekļaušanu notiek visos mijiedarbības biežuma diapazonos. Maza biežuma (kas nes lielu enerģiju) norišu atpazīšana prasa ilgu laiku, kāda nav laika trūkuma apstākļos. Lietu sarežģī vēl tas, ka aktivizējas norises, saistītas ar iespējamo mērķu vektoru, kādu blokā līdz tā iekļaušanai konglomerātā nav bijis.
Ne bloka mērķu vektoru apjomīgums, ne daudzkārtīga vienu un to pat mērķu dublēšana dažādos bloka mērķu vektoru fragmentos, kas izveidojušies visā bloka pastāvēšanas laikā, samērojamā ar autonomo pārvaldības centru veidošanās laiku supersistēmā, bez inversijām un pretstatījumiem; ne mērķu vektora uztveres subjektivitāte no starpreģionu centra puses; ne autonoma pārvaldības centra pilnas funkcijas blokā atjaunošanas faktoru darbība negarantē starpreģionu centru no varbūtējas bloka autonomas pārvaldības atjaunošanās pēc pilnas funkcijas.
Tam var sekot iedarbīga konglomerāta iekļaušana blokā dēļ tā perifērijas mazas noturīguma rezerves mērķu vektoru identitātes dziļuma ziņā, jo bloka autonomas pārvaldības atjaunošanos varbūtīgi pavada pārvaldības zaudējuma cēloņu atpazīšana, tas ir, konglomerāta uzbrukums vairs blokam nav noslēpums.
Bloka un konglomerāta jaudu un resursu rezervju attiecībai šādā stāvoklī nozīmes nebūs: reģionam, kurš atšķelts no konglomerāta, ir objektīvi nepieciešams īstenot pilnu pārvaldības funkciju, ko atšķelšanas brīdī tas patstāvīgi nespēj, bet bloks to tam spēj dot; tā kā mērķu vektoru kļūmīgums konglomerāta reģionos tiek uzturēts mākslīgi, tad blokā iekļaujamu reģionu pārvaldības noturīguma rezerves palielināšanai bloka pārvaldības centram pietiek vismaz nebloķēt supersistēmai kopējos mērķu vektoru kļūmju novēršanas faktorus, bet ne vairāk kā mērķtiecīgi novērst reģionā atpazītās kļūmes.
Konglomerāta darbības attiecībā uz reģioniem ir tās pašas, kādas starpreģionu pārvaldības centram nāksies veikt pašam, ja supersistēma veiksmīgi pabeigusi pārvaldības koncentrāciju ar nolūku tālāk apgūt savas iespējas, pārejot uz supersistēmas divlīmeņu pārvaldības organizāciju tās attīstības iespēju nobeiguma posmos.
Tāpēc bloks savās darbībās nav pretrunā ar supersistēmas attīstības virzībām no divlīmeņu organizācijas uz divlīmeņu tās attīstības iespēju apgūšanas norisē; turpretim starpreģionu centra darbības turpmāk ir pretrunā supersistēmas attīstības iespēju apgūšanas tieksmei. Tas tad arī izpaužas apsteidzošā biežu norišu iekļaušanā retās norisēs.

Pārvaldības tieksmes, subjektīvisms, neatkarīgums un holisms

Kopumā supersistēmas attīstības iespēju apgūšanas norisē notiek primitīvu pārvaldības shēmu izspiešana ar sarežģītākām, kas nodrošina lielāku pārvaldības labumu. Tas noved pie pārvaldības pēc shēmas paredzētājs-pielāgotājs ar virtuālu mērķvirzītu struktūru veidošanos visā supersistēmā un atšķīrību izzušanas starp struktūru un bezstruktūras pārvaldības veidiem.
Attiecībā uz supersistēmu gana vispārīgā pārvaldības teorija diez vai var būt kas cits kā vien savdabīgs «ērģeļu uzbūves un darbības pamatlikumību apraksts». Lai būtu ērģelnieks, instrumenta uzbūve ir jāpārzin, bet vajadzīga vēl arī gan spēles skola, gan muzikanta dvēseles attīstības iespējas, gan repertuārs.
Supersistēmas jēdziens ir visai plašs, un tajā iekļaujas gan lokana automatizēta ražošana, gan cilvēce kopumā, attiecībā pret kuru biosfēra ir iekļaujoša supersistēma ar cēloniski nosacītu savstarpēji iekļautu sastāvdaļu ievirzi.
Pārvaldībai piemīt subjektīvs raksturs. Tāpēc vienas vai otras norises kā pārvaldāmas vai nepārvaldāmas uztveršana arī ir subjektīva.
Subjektīvisms ir saistīts ar pilnu pārvaldības funkciju. Tas, kas no 6. vai 5.poziciju pilnas pārvaldības funkcijas darbību sarakstā apguvuša pārvaldības centra viedokļa ir nepārvaldāms, no pilnu funkciju apguvuša pārvaldības centra viedokļa var būt pārvaldāms.
Bezstruktūras pārvaldību visai bieži uztver kā bezpārvaldību.
Par nepārvaldāmām uztver norises, kuru ilgums būtiski pārsniedz novērotāja, kurš paļaujas vienīgi uz savu personisko pieredzi un līdzīgām autoritātēm, dzīves garumu. Tas īpaši attiecas uz norisēm supersistēmās, kad norises pārvaldāmas uz supersistēmas kopējās pieredzes pamata, kas ir visai atšķirīga no tās atsevišķas sastāvdaļas personiskas pieredzes.
Vien šie piemēri rāda, ka daudz kas no tā, kas vienam intelektam šķiet objektīvs un nepārvaldāms, izrādās lielākā vai mazākā mērā pārvaldāms pēc citu intelektu subjektīvas gribas. Tostarp arī tas pats var būt pārvaldāms no iekšpuses un ārpuses, atrazdamies savas uzvedības neatkarīguma šķitumā. Iespējams, senajiem vēsturniekiem ir bijis holistiskāks priekšstats par pārvaldības norisi nekā mūsdienu. «Tu valdi, un pār tevi valda», — ir teicis Plūtarhs.
Pamatā (http://vodaspb.ru/russian/keys.html) ir rokraksts, veikts no 1991.gada 2. līdz 13.februārim.
Daži precizējumi ieviesti, gatavojot izdošanai «Mirušā Ūdens» (“Мёртвой воды” гл.3) pirmo redakciju 1992.gada vasarā.

(Pēdējais teikums pēc V.I.Zubova nāves 2004.gada redakcijā ir izvērsts sekojoši.)
«Tu valdi, un pār tevi valda», — ir teicis Plūtarhs, vēsturnieks, kurš «amatu apvienošanas kārtībā» bijis augstākais Apolona tempļa Delfu orākula priesteris.
Ja tādā savstarpēji iekļautā «pārvaldības» norisē ir divu (vai vairāku) subjektu konflikts, tad kāda no konflikta pusēm darbojas ārpus Dieva Paredzējuma gultnes Dieva sodības jomā (iespējams, ne tikai pret pārējiem, bet arī pret Paredzējumu). Bet arī bezkonflikta stāvoklī jebkuras puses tiešās saiknes no pārējo viedokļa ir atgriezeniskās saiknes, bet jebkura no pārējiem atgriezeniskās saiknes ir citu tiešās saiknes. Un tam atbilstoši tāda veida sistēmas pārvaldības norisēs, kas noteiktas pēc pārvaldības subjektu un objektu sastāva, īstenībā pārvalda tas, kurš izrādās spējīgs organizēt sistēmas pašorganizāciju kopumā to ietverošajās norisēs sev pieņemamā kārtībā; tas ir, tas, kurš izrādās spējīgs uz sevi attiecīgu pārvaldības koncepciju pieņemt un iekļaut to ietverošā sistēmas kā vienota (holistiska) veseluma koncepcijā.
Tāpēc, paturot prātā Visa Uzturēšanu, labāk savā ieņemtajā vietā sociālu un ārpussociālu struktūru un norišu pārvaldības savstarpējās iekļautības hierarhijā pārvalda — un sevi pirmām kārtām — tas, kurš atšķir hierarhiski Visaugstāko pārvaldību no ārējas vai iekšējas apmātības un nestājas pret Visaugstāko, bet apzināti noved Tā gribu zemāk pa sabiedrības iekšējās pārvaldības kontūriem kā labvēlību, paātrinot pārejas uz cilvēcīgumu norisi, padarot to par tiešu augšupeju, nevis par mokošu klupšanu virkni, par mīņāšanos uz vietas un vārtīšanos visos iespējamos netīrumos; nemaz nerunājot par to, ka ar mūsu – cilvēka – iespējām ir necienīgi apzināti izvairīties Objektīvajā Realitātē no sava pienākuma pārējo priekšā, turpinot palikt cilvēkveidīgam par cilvēku nekļuvušam radījumam, pašam to zinot. Bet tāda spītēšanās, zinot par savu neatbilstību jau īstenībā ieņemtajam stāvoklim, ir pašnāvnieciska.

(Redzams, ka sākotnējā raksta doma ir attīstīta līdz Visaugstākā Visa Uzturētāja jēdzienam. Tas varētu būt saistāms ar, šķiet, Vernadska noosfēru, tengristu virsapziņu, kolektīvo apziņu, austrumnieku Visaugstāko Apziņu, Dievu. Manuprāt, tātad subjektīvi, tas ir pamatoti, kaut jau ārpus lietišķās matemātikas jomas. Spekulācijas par šo pārpasaulīgo jomu līdz šim ir bijušas izmantotas, pašieceļot kādu tautu vai cilvēku, vai reliģiju izredzēto kārtā, kas beidzas vai kam agri vai vēlu jābeidzas ar katastrofu. Vēlākās šā darba versijas, (http://dotu.ru/2004/06/23/20040623-dotu_red-2004/) nosliecas uz autoritārisma pusi, šur tur cildinot staļinisma valsts pārvaldi un noklusējot terora un vergu darba izšķirošo nozīmi tajā. Vēlāko autoru loks pašlaik ir pašnosaukts par Krievijas (PSRS) Iekšējo Prediktoru (rādītājs, kas raksturo darbinieku kopumu un ļauj paredzēt tā turpmāko darbību). Tā sastāvs, kā arī līdzdalības mērs tiek pašu iespējamo autoru apstrīdēts. Visdrīzāk, galvenais sākotnējā teksta radītājs ir toreizējās Ļeņingradas Valsts universitātes lietišķās matemātikas fakultātes dekāns profesors V.I.Zubovs (Владимир Иванович Зубов), tā dzīves pēdējos gados un pēc nāves arī V.M.Zaznobins (Владимир Михайлович Зазнобин), tās pašas ĻVU docents, atvaļināts PSRS Jūras Karaspēka pirmā ranga kapteinis, dienējis Jūras Karaspēka Zinātniskās pētniecības institūtā NII-1 (НИИ-1), tad iesaistījies atvaļināts ģenerālmajors K.P.Petrovs (Константин Павлович Петров) un Ļeņingradas kompartijas ideoloģiskais sekretārs V.A.Jefimovs (Виктор Алексеевич Ефимов); arī ĻVU filosofijas fakultātes pasniedzējs J.Kuzņecovs (Евгений Кузнецов), otrā ranga kapteinis M.Ivanovs (Михаил Иванов), Krievijas Valsts Domes pirmā sasaukuma deputāts no Krievijas liberāldemokrātiskās partijas J.Kuzņecovs (Юрий Кузнецов) u.c. I.L.)


Advertisements

One comment on “Gana visaptveroša pārvaldības teorija. Prof.V.I.Zubovs u.c.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s