Pāraugt multikulturālismu. Arī no Kena Vilbera grāmatas “Visaptverošā teorija”.

Gan Vācijas kanclere Angela Merkele, gan Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons ir jau norādījuši, ka multikulturālisms ir cietis neveiksmi; Kamerons ir arī iestājies par stingrāku nacionālo identitāti Apvienotajā Karalistē, lai novērstu cilvēku pievēršanos ekstrēmismam. Francijas prezidents Sarkozī: “Mēs līdz šim esam vairāk rūpējušies par iebraucēja identitāti un nepietiekami par tās valsts identitāti, kurā viņš ieradies”. Latvijā joprojām aktīvi darbojas spēki, kas pūlas graut latvisko vidi un “apvienot” tautu uz krievu valodas pamata, maskējoties aiz viltus eiropejiskuma, demokrātisma, cilvēktiesībām. Tomēr ar multikulturālisma noliegumu vien cauri netiksim, tas ir jāpāraug kvalitatīvi.

Vismaz kopš Ādi Šankaras (Advaita Vedantas virzītājs Adi Shankara (788 – 820.g.), arī Śaṅkara Bhagavatpādācārya un Ādi Śaṅkarācārya) indieši runā par šo pasauli kā par bezpretstatu (skat., piem., Svami Nitjasvarupanandas skaidrojumu http://tencinu.wordpress.com/2011/05/24/par-astonkartkropla-dziesmu-astavakra-samhita-ashtavakra-samhita-ashtavakra-gita-ashtavakra-geeta-svami-nitjasvarupananda/ ) mācību vidi, kur nepastāv “patika” un “nepatika”, kur cilvēki nejaucas citu dzīvēs, bet cildenā līdzjutībā ļauj katram piedzīvot mācību punus, vien neuzbāzīgi padaloties pieredzētajā cits ar citu. Runā par tādu (holistisku – no grieķu ὂλος holos – viss, nedalāmais, veselums, kopums) pasauli, kurā nevar savrupi pastāvēt atsevišķas veselā daļas, kurā daļu var aplūkot tikai tās attiecībā ar nedalāmo veselumu.

Arī rāmais latviešu dainu cilvēks pieņem “kas ir, tas ir”, nezaudējot sirds saskaņas izjūtu ar Dievišķo, dabu, darbu un cilvēkiem, un lepnumu (ne lepnību) par savu izaugsmi.

Kopš 1926.gada Dienvidāfrikas premjerministra Jana Kristiāna Smetsa (Jan Christiaan Smuts) grāmatā Holisms un evolūcija (Holism and Evolution) var izlasīt par:

“dabā pastāvošo noslieci veidot veselumu, kas, pateicoties radošai secīgai attīstībai, ir vairāk kā tā sastāvdaļu summa”.

Rietumnieku “plauktiņos kārtotāju” garā par to savā nesen Normunda Pukjana latviski tulkotajā grāmatā “Visaptverošā teorija” runā Kens Vilbers. Viņš viļņveidīgu sabiedrības attīstību saredz vairākos “izdzīvošanas” līmeņos (memos), kas pāraug no tiem būtiski atšķirīgos vairākos “lielās apvienošanas” līmeņos. Šaipus pārejai viņš redz izdzīvošanas relatīvisma  “jūtīgo indivīdu”, un otrpus – holistisko, kopainu apzinošo “lielās apvienošanas” cilvēku.

Daži izvilkumi.

“…6. Zaļais: jūtīgais indivīds”. Komūnas, cilvēcisko saišu veidošana, ekoloģiskais vērīgums, sadarbība saziņas tīklos. Cilvēka gars jāatbrīvo no mantkārības, dogmām un šķeltnieciskuma; jūtas un gādība aizstāj aukstu racionālismu; Zemes, Gajas, dzīves aizsargāšana. Cilvēks vēršas pret hierarhiju, nodibina laterālas saites un attiecības. “Caurstrāvota” patība, attiecību indivīds, ciešu attiecību tīklojums grupā. Uzsvars uz dialogu, attiecībām. Vērtību kopienu (proti, brīvprātīgi izvēlēta apvienošanās grupās, balstoties uz kopīgām vērtībām) pamats. Pieņem lēmumus ar izlīgumiem un vienotiem viedokļiem, (mīnuss: nebeidzama “apstrādāšana” un nespēja izlemt). Atjaunina garīgumu, rada harmoniju, bagātina cilvēku potenciālu. Stiprs egalitārisms (mīnuss: “plakanās” demokrātijas trūkumi – I.L.), antihierarhisms, plurālistiskas vērtības, realitātes sociāli apzinīga konstruēšana, daudzveidība, MULTIKULTURĀLISMS (uzsvērums mans – I.L.), relatīvistiskas vērtību sistēmas; šo pasauluzskatu bieži sauc par plurālistisko relatīvismu. Subjektīva, nelineāra domāšana; demonstrē lielāku iejūtīgumu, pieķeršanos un gādīgumu par Zemi un visiem tās iemītniekiem. Piemēri: “dziļā ekoloģija”, postmodernisms, Nīderlandes ideālisms, Rodžersa psihoterapija, Kanādas veselības aprūpes sistēma, humānistiskā psiholoģija, atbrīvošanas teoloģija, kooperatīva izziņa. Pasaules Baznīcu padome, organizācija Greenpeace, dzīvnieku tiesības, ekofeminisms, postkoloniālisms, Fuko/Deridā, politiskais korektums, daudzveidības kustības, cilvēktiesību jautājumi (mīnuss: aklums pret tautu tiesībām kā nepieciešamām cilvēku tiesību mājīgi dzīvot savas tautas vidē, t.i., etnoekoloģijas, pasaules sabiedrības daudzveidības un struktūras uzturētājām – I.L.), ekopsiholoģija. 10 procenti iedzīvotāju, 15 procenti varas.

… Zaļā viļņa egalitārists necieš izcilības un vērtību rangus, lielas kopainas, hierarhijas un visu, kas atgādina autoritārismu, un tādēļ zaļais vilnis intensīvi reaģē uz zilo (mītiskā kārtība, dzīves jēga, fundamentālistiska ticība, svētulība), oranžo (zinātniskie sasniegumi, individuālisms, pasaule kā mašīna un šaha galdiņš, manipulācijas) un visu pēc zaļā sekojošo.

… Otrās pakāpes apziņa domā vispārējās esamības spirālēs, nevis tikai viena konkrēta līmeņa kategorijās.

…7. Dzeltenais: integrējošais. Dzīve ir dabisko hierarhiju [holarhiju], sistēmu un formu kaleidoskops. Visaugstākā prioritāte ir elastīgumam, spontānumam un funkcionalitātei. Atšķirības un pluralitātes var integrēt neatkarīgās dabiskās plūsmās (arī tautu mentalitātes – I.L.). Egalitārismu papildina ar novērtējumu un izcilības dabiskām pakāpēm (skat., piem, meritokrātiju – https://tencinusarunas.wordpress.com/2010/07/05/prasmiga-e-demokratija-j-a-munemann/  – I.L.). Zināšanām un kompetencei vajadzētu būt svarīgākām par varu, statusu vai grupas vēlmēm. Dominējošā pasaules kārtība ir dažādu realitātes līmeņu (memu) esamības un dinamiskās spirāles neizbēgamo augšupejošu un lejupejošu kustību rezultāts. Laba pārvaldība veicina vienību rašanos ar pieaugošas sarežģītības līmeņiem (ligzdas hierarhiju). 1 procents iedzīvotāju, 5 procenti varas.

8. Zilzaļais: holistiskais. Universālā holistiskā sistēma, integrējošas enerģijas holoni/viļņi; savieno jūtas ar zināšanām; vairāki līmeņi, saausti vienā apzinātā sistēmā. Universālā kārtība, bet dzīvīgā, apzinātā veidā, nevis balstoties uz ārējiem likumiem (zilais vilnis) vai grupas saitēm (zaļais vilnis). “Lielā apvienošana” [VAT] ir iespējama gan teorētiski, gan praktiski. Reizēm ir saistīts ar jaunu garīgumu kā visa esošā tīklojumu. Zilzaļā domāšana izmanto visu Spirāli; aplūko dažādus mijiedarbības līmeņus; atklāj harmoniju, mistiskus spēkus un caurstrāvojošas plūsmas – stāvokļus, kas caurauž jebkuru organizāciju. 0,1 procents iedzīvotāju, 1 procents varas.

Beks un Kauans kā piemērus min Teijāra de Šardēna (arī Vernadska – I.L.) noosfēru, transpersonālās psiholoģijas veidošanos, haosa un kompleksuma teorijas, integrāli holistisko sistēmu teorijas, Gandija un Mandelas plurālistisko integrāciju, un tās biežums noteikti pieaugs, un gaidāmi pat vēl augstāka līmeņa memi…

…bez otrās pakāpes domāšanas, kā raksta Greivss, Beks un Kauans, cilvēce ir lemta palikt par upuri globālai “autoimūnai” ligai, kur dažādi memi konfliktē savā starpā, lai gūtu pārākumu.

… nekas šajā grāmatā rakstītais nespēs jūs pārliecināt, ka VAT ir iespējama, ja vien pašam apziņas paletē jau nebūs mazliet zilzaļās krāsas…”

Ko es saprotu ar “pāraugt multikulturālismu”?

Multikulturālisms, arī sociālu un veselības pabalstu sistēmas, nedrīkst turpināties kā “jūtīga” kaula pamešana nabaga klaidoņiem lai netraucē, kā to glaudīšana pa spalvai, kā pielabināšanās. Holistiskai sabiedrībai jāveidojas ir, un multikulturālismam ir jāpāraug skaidrās tiesību-pienākumu attiecībās ar skaidri  izteiktām cieņa pret cieņu, atbildība pret necieņu attiecībām, un stāvokli nedrīkst ne tuvu laist pieņēmējtautas iespēju robežai – saimniektautas bēgšana no mājām ir brēcošs brīdinājums par noziegumu pret tautu. Ja kāds ir izvēlējies dzīvot vai palikt ne savā tautā, vai dzīvot dīkdienībā, vai apzināti bojāt savu veselību, tad nav ko izlikties ticam, ka viņš neapzinās atbildību par savu izvēli. Ja kāds eksperimentē ar mājastēva pacietību, viņam savs mācību puns ir jādabū. Būt viesim ir lieta, kas nedrīkst ieilgt. Visi ir savstarpēji saistīti, un katrs geto, pat ja to veido paši ieceļotāji ar nolūku vai iespēju pārņemt varu, ir bīstams visiem, arī geto veidotājiem pašiem. Tas vairo bailes, neiecietību un aizspriedumus, kam ir tieksme samilzt un izraisīt neadekvātas atbildes, kā jau rāda pasaules pieredze.

Manuprāt, runa ir par plakanās demokrātijas kvalitatīvu izaugsmi vērtību meritokrātijā un par kvalitatīvi jaunu – savstarpēji atbildīgu – starpkultūru un sociālo attiecību nepieciešamību.

Ivars Līdaka

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s