Atdzimšana caur krīzi. Andrejs Fadins.

(Tas ir par Krieviju 20.gadsimta deviņdesmitajos gados un tad, kad Ķīna vēl nebija pilnīgi ieskrējusies un tad, kad vēl pār mums nebija nobrukusi globālā finansu piramīdu kundzība. Autors ir ar asu mēli, no krievu nekonformistiem – gads Lefortovā, cīņa par saprāta klātbūtni krievu karā Ičkerijā. Tulkoju un iesaku lasīt tāpēc, ka Latvijas sabiedrības kājas aug no tās pašas vietas, varbūt vienīgi LPSR čekisti, lasi – pirmatnējā kapitāla uzkrājēji (lasi – salaupītāji), ir izmanīgāki. Mums klāt vēl nāk padomju, lasi – Krievijas, sociālistiskie iekarojumi Latvijā, lasi – pārkrievošana, rietumu liekulīgās demokrātijas eksperimenti Latvijā ar krievu genocīdu un pārkrievošanu tik tikko izdzīvojušās pamattautas izturības robežu, lielāka globālu finanšu piramīdu ietekme. Vienīgais, ar ko Latvijas neatkarībai vajadzētu būt bijušai izpaustai, būtu bijusi Latvija kā latviešu tautas un kultūras mājas, bet – paši zināt. I.L.)

ŠAUBAS

Tik ļoti pie mums (Krievijā) izplatīto ilūziju par tirgus revolūcijas automātiski nestu ekonomisku panākumu (skat. Larisu Pijaševu un Vasiliju Seļuņinu) jau 1981.gadā visspilgtāk pasludināja Lehs Valensa; paziņojot: “Mēs padarīsim Poliju par otru Japānu”. Tagad, dabiski, par to labāk paklusē, kaut Polijai salīdzinājumā ar mums ir virkne sociokulturālu un ģeopolitisku priekšrocību.

Lieta tomēr tāda, ka, neraugoties uz boļševiku neesamību, “rietumu parauga” (tas ir, ne vien ekonomiskā, bet arī sabiedriskā ziņā) tirgus nedarbojas praktiski nekur ārpus pašu Rietumu robežām (ieskaitot Japānu un virkni “pēdējā vagonā ielekušo” jauno rūpniecisko valstu), tas ir, nekur ārpus visai ierobežota valstu kluba, kurā dzīvo mazāk kā ceturtdaļa Zemes iedzīvotāju. Vai mums ir nopietns pamats cerēt, ka tikko nožēlas pilnajai “ļaunuma impērijai” piemīt pietiekams kulturāls (ne jau lasītprasmes un literatūras, bet gan rosīgi-darbīgas dzīves ievirzes, saprātīga optimisma psīholoģijas un iedzīvotāju uzņēmējdarbības tradīciju ziņā) un atbilstošs cilvēku kapitāls, lai ielauztos šajā ārkārtīgi blīvajā un gandrīz vai slēgtajā zonā?
Vai mums ir jel kādi atbalsta punkti, kādi mūsu bezizejas stāvokļa plusi (mēdz taču būt atpalicības priekšrocības arī attīstības valstīm), ko varētu lietot jaunam sākumam – vai vismaz kritiena mīkstinājumam no otrās pasaules trešajā? Un vispār, vai pastāv iespēja, kaut vai apmuļķojot attīstības loģiku, izvairīties no “trešās pasaules” vēsturiskā likteņa? Tas ir jautājumu jautājums.

KO TĀLĀK?

Runāt par valsts visu tautu kopēju ceļu, šķiet, ir jau par vēlu. Valsts nav. Ir ļoti dažādas valstis ar dažādām atkaliekļaušanās pasaulē trajektorijām (pie kam dažas no šīm valstīm jau kopš trīsdesmitajiem gadiem ir darbojušās kā padomju iekšējā “trešā pasaule” – Vidusāzija, Aizkaukāzs).
Runājot par Krieviju, par Savienības atlikušo slāvu kodolu, ir jāsaprot sava īstā vieta šajā pasaulē, ar skaidru prātu un vīrišķīgi jāatzīstas sev pilnīgā un ilglaicīgā “attīstītās pasaules otrās puses” valsts stāvokļa zaudējumā (ja vispār esam jelkad bijuši tās daļa), mācoties pielīdzināt sevi Brazīlijai, Turcijai, Indijai, nevis Zviedrijai un ASV. Nāksies mācīties kājeles staipīt vien, cik drēbītes ļauj. Apjēgt, ka hiperinflācija, strukturālais bezdarbs, bērnu mirstības pieaugums un dzīves ilguma sarukums, nepaēdušo un bezpajumtnieku skaita pieaugums, skolā nemācošos bērnu un praktiski lasītneprotošu pieaugušo skaita pieaugums, milzīgu sabiedrisku slāņu pilnīga nabadzība (pensionāru vien PSRS ir vairāk kā 60 miljoni cilvēku), ko pašlaik pār mums nogāž padomju īstenība – tas viss ir nevis atsevišķas un izkaisītas sabiedriskas kļūmes un pat ne tikdaudz vecās sistēmas sabrukuma sekas, cik varbūt visiespējamākās nākotnes īstenības organiskas iezīmes.

PAR VĒSTURISKĀ OPTIMISMA GRŪTĪBĀM

Tomēr, lai cik mokošas būtu šīs īstenības apjēgšanas grūtības, inteliģentam cilvēkam patreizējais stāvoklis ir uzlādēts ar vēl neatrisināmākām izvēles grūtībām morālās izvēles jomā. Jo mūsu īstā stāvokļa pasaulē un visiespējamākās nākotnes skaidra izpratne, kas ir pilnīgi nepieciešams priekšnoteikums atbilstošas sabiedriski-ekonomiskās politikas izstrādei, vienlaikus ir faktors, kas paralizē pašu tautas gribu mainīt savu likteni. Teikt, ka priekšā ir skarba, urķīga darba desmitgades, kuru iznākumā pārrāvums starp mums uz Rietumiem var ne vien nesamazināties, bet pat palielināties, ka pāreja uz tirgu izvērsīsies par dzīves sabrukumu daudziem strādnieku miljoniem, kuri uz to cer kā uz pēdējo iespēju – tas nozīmē iedvest izmisumu, atņemt cilvēkiem cerību uz labāku nākotni. Bet reizē ar cerību aiziet arī gatavība cīnīties par šo iespēju, darboties tās labā. Tas savukārt galīgi likvidē pašu iespēju, ko izslēgt neviena pat vissakarīgākā teorētiskā būve nekad nevarēs.
(Īstenībā, kurš gan no pasaules saimniecības teorētiķiem 50.gados varēja paredzēt “japāņu brīnumu”? Vai Āzijas “tīģeru”? Vai vismaz Eiropas vāji attīstīto nomaļu – Grieķijas, Spānijas, Portugāles strauju ievilkšanas un veiksmīgas sagremošanas Eiropas kodolā iespēju? Bet no otras puses visas šīs parādības tieši tāpēc par “brīnumu” tiek sauktas, ka bija vien izņēmumi no likuma, ko apstiprina desmitiem citu piemēru, kad “nepaspējušie”, iekļaujoties pasaules saimnieciskajā sistēmā, palikuši pagalam pakļautā vietā un uzkrājuši milzīgus pasaules nabadzības, sāpju un ciešanu apjomus.)
Un tomēr, kā man šķiet, inteliģentam cilvēkam, kamēr viņš tāds paliek, nekādas īstas izvēles vienkārši nav – tā jau viņam rīkle iekārtota, ka viņš ir nolemts runāt tikai to, ko uzskata par patiesību. Lai cik bīstami vai pat kaitīgi tas būtu viņa paša gribētajai nākotnei. Mierinājumu viņam var sniegt vienīgi tas, ka viņa bīstamos prātojumus sadzirdēs tikai tie, kuri šaubīties nebaidās, un kam izmisums nedod pamatu atteikties no brīvības domāt. Tādi visās sabiedrībās ir mazākumā.
Bet vairākums, kas tiešām uz saviem pleciem iznes vēsturisko pagriezienu, dižu lēcienu un liktenīgu reformu smagumu, nevar un negrib dzīvot bez cerībām un ticības. Un vēsture jau arī nezin nevienu veiksmīgu attīstības šķēršļu pārvarēšanu, izlaušanos caur šķēršļu loģiku, kas būtu veikta bez atbilstoša ideoloģiska nodrošinājuma, bez kāda krietna darba garīguma un vēsturiskā optimisma, tas ir – bez ticības uz nesasniedzamā mērķa sasniegšanas iespējamību un neizbēgamību. Evanģelistiskā (Amerikā) vai budistu (Dienvidaustrumu Āzijā) darba ētika, nacionālās atdzimšanas ideja (Vācijā un Itālijā 19.gadsimta pēdējā trešdaļā), galu galā vienkārši tieksme iekļauties Eiropā (Spānija un Portugāle jau mūsu acu priekšā).
Bet mēs taču pašlaik dzīvojam tāda dziļa ideoloģiskā vakuuma stāvoklī, kas praktiski izslēdz jel cik nozīmīgu darba, darbības, jebkādas darbīgas rosības pārpersonisku dzinuli. Kā labad ciest ierobežojumus, plēst dzīslas, taupīt monētu? Vecās imperiālisma un komunistiskās “dieva valstības uz zemes” ideologēmas vairs nedarbojas. Jaunas nav radušās.
Un kamēr neparādīsies “ideoloģija X”, kas rauj līdzi nācijas iztēli un sakārto darba (uzņēmējdarbības) attiecības, manuprāt, pamata cerēt uz “brīnumu” vienkārši nav. Šādā jau pašlaik spēlējamā scenārijā Krievijas atkaliekļaušanās pasaules tirgū notiks caur mūsu nomalnieciskuma, atpalicības un atkarīguma iekonservēšanu.

HIEROGLIFS RAKSTA MALĀ

Kad 19.gadsimta vidū amerikāņu komandiera Piri eskadra, tuvojoties Japānas krastiem, izšāva zalvi no visiem borta ieročiem, japāņi saprata, ka viņu pasaule, kurā Japāna bija pasaules centrs un spēka pols, ir sabrukusi. Tehnoloģisko atpalicību no Rietumiem varēja skaitīt gadsimtos, un tā šķita tikpat nepārvarama, cik neizbēgama likās atkarība no tās. Bet nācijas garīgais mugurkauls izrādījās nesalauzts, nepilnvērtības sajūta, izmisums neiestājās. Tā saucamā tradicionālā elites sabiedrība, kurā izglītības līmenis bija augstāks kā daudzās Eiropas valstīs, bet stingrā sabiedriskā organizācija un valsts disciplīna varēja uzturēt nacionālās gribas saspringumu, atrada sevī spēku “mācīties no barbariem”. Lai to paveiktu, nācās veikt “Meidzi revolūciju”, izturēt mokošu reformu desmitgades, bet pēc trīsdesmit gadiem (mums vēl kāds desmits palicis – I.L.) japāņi sāka būvēt modernus kreiserus un pēc četrdesmit gadiem uzvarēja karā ar Krieviju. Bez tāda pamata mūsdienu Japāna nebūtu radusies.
Tomēr šajā valstī nepastāvēja politisku partiju, demokrātijas, cilvēktiesību, arodbiedrību, streiku, brīvās preses problēmas. Toties drīz vien parādījās īpašs policijas dienests kaitīgu domu novērošanai … {piebildīšu – pastāvēja tomēr nepiesmieta tautas uzticība varai – I.L.}
(Век XX и мир. 9/1991)

KĀ NOTIEK KATASTROFA


Kā vēsturē bieži gadās, kā viena no pirmajām zem pašas no kalniņa iestumtā vagona riteņiem trāpījās padomju vidusšķira – galvenā Dižā Tirgus Mīta nesēja un galvenais perestroikas sociālais personāžs. Tās sabiedriskā masa, stāvoklis, struktūra lielā mērā bija atvasināta no PSRS kā “otrās pasaules” centra un globālā Rietumu pretinieka statusa, no kulturāli un ideoloģiski nosacītas šīs “otrās pasaules” totālas (un attiecībā pret sabiedrību, manuprāt, nesaprātīgas, pašnāvnieciskas) pretstāvēšanas “pirmajai pasaulei”.
Atteikšanās no totālas pretstāvēšanas, no pretenzijām uz pasaules hegemoniju vai vismaz virzība uz stratēģisku paritāti nozīmēja tādu uzlabojumu, tādu sabiedrisko prioritāšu nomaiņu, kas viennozīmīgi padarīja par bezcerīgās pakaļdzīšanās aiz pasaules līdera novārdzinātai sabiedrībai lieku (un nekur liekamu) gan vispārējās izglītības līmeni, gan zinātnes līmeni, gan inženieru smadzeņu koncentrāciju tirgus strupceļa militāros anklāvos.
“Normālai”, valsts korsetē neiežņaugtai sabiedrībai izrādījās par grūtu uzturēt tādu “izglītoto masu” daudzumu.
Padomju sistēmas sabrukums nozīmēja to, ka vairs nav iespējams tādā veidā pastāvēt padomju vidusšķiras kultūras hegemonam – tradicionālajai padomju inteliģencei. Tās pastāvēšanas pamats bija bijis centralizēta sadale un telpiskā hierarhija (rajons – pilsēta – apgabals – republika -savienība).
Nabadzīgā, vairumā raksturojumu skatot, valsts īsti vairs nespēja uzturēt visus zinātniekus, ārstus, skolotājus, inženierus (lasi – un ierēdņus; I.L.) citādi kā vien aplaupot īstos ražotājus un noēdot neatjaunojamos resursus. Tādai pārdalei autoritāra vara tiešām bija nepieciešama. Tādā veidā vara, kas inteliģenci apspieda un ierobežoja, īstenībā bija ne vien tās sociālais radītājs, bet arī tās pastāvēšanas nepieciešams priekšnoteikums. Tieši šī vara radīja un uzturēja inteliģences sabiedriskās esamības galvenos priekšnoteikumus – iespēju pastāvēt ārpustirgus vidē lielā mērā bez īstas saiknes ar ražošanas vai citiem ekonomiskiem uzdevumiem.
Tieši šī “gaisīgā esamība” darīja iespējamu īpašas inteliģences mentalitātes rašanos un saglabāšanos – nepraktiskas, apcerīgas, snobistiskas un estetizētas (lasi – un akademizētas, disertablizētas; I.L.). Runa ir par veselu inteliģences subkultūru – ar savu dzīves, domāšanas veidu, rituāliem un saskarsmes kultūru. Tas viss kopā ar savā ziņā lielisku kultūras slāni varēja pastāvēt vien zem varas vāka, dialogā ar to un pretojoties tai.
Garīgi izolējot un sagraujot politisko sistēmu, kas to radījusi un uzturējusi, padomju vidusšķira pati nokļuva iziršanas uz iznīcības priekšā. Mazākā tās daļa (jaunākā un rosīgākā) veiksmīgi iekārtojas tirgus iedīgļu institūcijās un mehānismos, iemiesojot krievu “yuppy – labi apmaksāti patēriņa sabiedrības locekļi” un jaunās buržuāzijas tēlu. Šajā padomju vidusšķiras/inteliģences atlūzā rodas Krievijai jaunas intelektuāļu un profesionāļu grupas, kas apkalpo ne tikdaudz Krievijas interešu grupas, cik pasaules tirgus intereses Krievijā – pārvaldnieki, banku kalpotāji, tulkotāji utt. Šajā pat pleķītī kā viena no padomju inteliģences mantiniecēm parādās gauži trešās pasaules parādība – “kompradoru (iztirgojoša un negodīgas importa cenas uzturoša starpnieku – I.L.) inteliģence”, kas dzīvo no ārzemju grāntiem un pielāgo savu dzīvi un darbu to saņemšanas iespējām.
Bet vairums apjukušās padomju vidusšķiras arvien vairāk pietuvinās citām līgumdarbu darītāju grupām, pamazām zaudējot sava kulturālā “baltā kaula” pašizjūtu, skumstot pēc brežņeva divdesmitgades laiku stāvokļa un “dolce far niente” (brīnišķās dīkdienības). Daļa no tiem balsoja par Žirinovski…
Vai to saukt par inteliģences katastrofu?
Droši vien. Kaut gan …
Pēc dažiem novērojumiem tieši šajā pamestās masu inteliģences (pirmkārt, tehniskās) vidē aizsākas tā līgumdarbinieku šķiras pašizjūta (nākotnē – pašapziņa), kuras iztrūkums pārvērš pācpadomju sabiedrības sociāli-psīholoģisko ainu par bezstruktūras “putru, kas pļukājas katliņā”.

KATASTROFAS SOCIĀLĀ PEDAGOĢIJA

Masu apziņā par īsto cilvēcisko katastrofu tiek uztverts ne pats ražošanas samazinājums, bet gan uzņēmumu slēgšana, ne pasūtījumu un pārdošanas iztrūkums, bet apmaksāta darba iztrūkums. Galvenais šajā bēdīgajā sarakstā nešaubīgi ir vairāku desmitu miljonu cilvēku īstā dzīves līmeņa kritums. To cilvēku daudzums, kuru ienākumi nokritušies zemāk par “nabadzības slieksni”, tiek vērtēts dažādi, bet “netto zaudētāju” skaits ir milzīgs pēc visām metodikām.
Varētu domāt – tā ir robeža, aiz kuras sabiedriskais instinkts liek cilvēkiem pāriet uz izdzīvošanas stratēģiju: katras jebkuru pabalstu iespējas izmantošanu, daudzkārtīgu amatu apvienošanu, visvienkāršāko patērētāju kooperāciju, jebkuru pašnodarbinātības veidu un nodarbinātības nevalstiskajā sektorā meklējumus, jebkuras pārkvalifikācijas iespējas utt. Tomēr tas viss Krievijas sabiedrībā ir novērojams pārsteidzoši mazā mērā. Lielākajās pilsētās ir radušies jau simtiem “jaunbagātnieku”, kuri ir gatavi pirkt pakalpojumus. Tajā pat laikā veikt dzīvokļa remontu, atrast automehāniķi, bērna aukli, dzīvokļa apkopēju vai mājkalpotāju joprojām ir grūti. Brīvu darba vietu uzņēmumos skaits samazinās daudz lēnāk par bezdarba pieaugumu – cilvēki joprojām attiecas pret darbu kā pret valsts garantētu nepieciešamību, nevis kā pret dzīves veiksmi, un pat darba zaudējuma apdraudēti vai pat to zaudējuši, tie joprojām atsakās mainīt specialitāti (pat uz valsts rēķina!). Starpprofesiju kustīgums valsts sektorā praktiski nav palielinājies, kaut desmitiem nozaru jau vairākus gadus ir dziļā krīzē un praktiski bez izdzīvošanas iespējām.
“Dari, ko prasa tirgus vai laidies dibenā” – tāda ir katastrofas kategoriskā prasība, kam pašlaik turas pretī priekšstati par profesiju un izglītības prestižu, sabiedrisko stāvokļu tīkls, kas vēl arvien pielipis valsts rangu tabulai, ārkārtīgi paaugstinātas sabiedriskās gaidas un jaunatnes “vertikālā” orientācija.
Tai pat laikā, iespējams, tieši ekonomisks sabrukums, patiešām masveidīgs bezdarbs, īsta dzīves līmeņa katastrofa ir neizbēgams (un šajā ziņā nepieciešams) masu apziņas vērtību skalas izmaiņas līdzeklis. Vien šāda mēroga satricinājumi var samazināt pārmērīgas (attiecībā pret valsts attīstības iespējām un vajadzībām) prasības un gaidas. Bez tāda gaidu samazinājuma nav iespējama pielāgošanās krīzes apstākļiem un tātad – tās pārvarēšana. Viena no pēcpadomju reformu grūti risināmām grūtībām ir tieši augsts sociālās labklājības sākuma līmenis un pārmērīgi augsts (attiecībā pret īstenībā sasniedzamo) gaidu līmenis.
Visas sabiedrības, kas veiksmīgi tikušas cauri strukturālas pārveides un uzlabošanas ugunīm, ir sākušas no daudz zemākiem līmeņiem: pēckara drupās gulošā Vācija, Japāna un Koreja, izsalkusī neizglītotā un “kultūras revolūcijas” izpostītā Ķīna, rūpnieciskā ziņā tukšā Taivāna, pēc to pirmatnējās dabas trešajai pasaulē piederīgie “Āzijas pūķi”. Citā sākuma stāvoklī atradās arī Čīle, Spānija, Turcija. Pilnīgi visus veiksmīgos izlaušanās gadījumus vieno “atpalicības priekšrocību” jeb … tuvojošās katastrofas izmantojums. Krievijai šajā ziņā ir “grūtāk”, jo pirmsreformas līmeņa un dzīves veida sabrukums nenotika vecā režīma dzīlēs, bet tas nozīmē (masu apziņā) – notika ārpus tā atbildības.
Tautas apziņā katrs reformistu solis tiek salīdzināts ar mitoloģizētu pirmsreformas “stagnācijas” labklājības līmeni. Bet sabrukums nāk ne jau no ārpuses (karš, dabas katastrofas, pasaules spēku spēles), bet it kā no reformistu rīcības, kā reformas likumsakarīgs iznākums.
Tieši tāpēc var teikt, ka sabrukuma uzdevums no sociāli-psīholoģiska viedokļa optimāla scenārija gadījumā būs salīdzinājuma koordinātu dziļa nobīde. Caur izmisumu, atteikšanos no mītiem cilvēki jau mācās paļauties uz sevi, nevis uz tēvišķo valsts varu. Tā būs audzināšana ar izmisumu. Runa īstenībā ir par īstu tradicionāli autoritatīvo krievu vēsturiskās apziņas revolūciju.

IDEOLOĢISKĀ ANESTĒZIJA

Nav viegli piemeklēt meklējamā etosa (ideālu) vēsturiskus analogus. Iespējams, par kaut kādu vēsturisku līdzību tam, kas nepieciešams “atbildīgas bagātības” apziņas veidošanai, var noderēt, teiksim, Rietumeiropas “vēsturiskās paklausības ētika” vai Indijas kongresburžuāzijas pašapziņa. (Pasaules vēsturiskajā panorāmā var piemeklēt vēl kādu desmitu līdzīgas sabiedriskas pašierobežošanās un bagātības pašdisciplīnas piemērus.) Abu subkultūru iezīmes pēcpadomju sociuma perifērijā jau pastāv, bet likt tām darboties kā nozīmīgam sistēmiskam katastrofas kompensātoram var likt tikai kāda vispārnacionāla metaideoloģija, minimālā nepieciešamā vienošanās par vērtībām, kas gandrīz nekad vēsturē nav noticis pats no sevis.
Tā kā šāda projektēšanas ievirze prasa kāda subjekta esamību (patreizējās Krievijas skaidri bezsubjekta situācijā), tas, protams, izskatās kā vēlmju domāšana. Lielā mērā tā tas arī ir.
Tomēr, acīmredzami, nav ko cerēt uz sabiedriskās apziņas automātisku pielāgošanos: vektors skaidri rāda uz otru pusi. Šā vektora virzienā ceļu “lauž” informācijas sabiedrībā (bet Krievija tāda jau ir) visuresošais attīstītu Ziemeļu (Rietumu) “demonstratīvais efekts”.
Atvēris jaunus horizontus un iespējas padomju dzīves saimniekiem, “demonstratīvais efekts” ir sagrāvis padomju civilizācijas iekšējo organiku, uzspridzinājis cieti pieslīpēto vērtību un slāņu hierarhiju. Un tas pats turpina dzīt joņošanā patēriņa centrifūgā sabiedrību, kam objektīvi nepieciešama pašdisciplīna un pašierobežošanās (pirmām kārtām, protams, tos 10-30%, kuri tajā sacensībā var piedalīties). Tādas pārmērīga patēriņa tieksmes iznākums, radot otrās kārtas ideoloģiskus efektus, caursit visu sabiedrību. Vienā tās polā strauji uzņem apgriezienus Lielais meritokrātiskais mīts (“uzvar uzvaras cienīgais, zaudētājs vainīgs pats”, “ja jau esi tik gudrs, kur tad tava naudiņa” utt.) pēc likteņa gribas pārvietots no 19.gadsimta beigu ASV uz 20.gadsimta beigu Krieviju. Otrā polā uzkrājas apjukums, kurš pārvēršas vai nu vienaldzībā vai graujošā izmisuma sprādzienā. {Par ideoloģiju tiek iebarota melu kultūra jeb PR-isms (public relations) – I.L.} Abi varianti ir vienādi postoši. Ja tie iegūs pašuzturošu inerci un netiks iegrožoti, atpalikusī modernizācija riskē pārvērsties pas novēlotu.
(“Иное”. Хрестоматия нового российского сознанияю, М., 1995 т.1)

No grāmatas Анлрей Фадин. ТРЕТИЙ РИМ В ТРЕТЬЕМ МИРЕ, изд. “Летний Сад” Москва, 1999, 1000экз.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s