Latvijas evaņģeliski luteriskās baznīcas Liepājas bīskapa Pāvila Brūvera sprediķis Rīgas Domā 11.11.11 Lāčplēša dienas dievkalpojumā

Žēlastība jums un miers no Dieva mūsu Tēva un Kunga Jēzus Kristus!

Lasījums no pravieša Ecehiēla grāmatas 36.nodaļas:

“Es jums piešķiršu jaunu garu; Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi. Es jums došu Savu Garu un jūs vadīšu, ka jūs staigāsit Manos likumos un sargāsit un pildīsit Manas tiesas. Tad jūs dzīvosit tanī zemē, ko Es devu jūsu tēviem, un jūs būsit Mana tauta, un Es būšu jūsu Dievs.” (Ecehiēla 36:26-28)

Dieva mīļotie karavīri un visi, kas šodien svinat Lāčplēša dienu! No sirds sveicu jūs visus šeit Rīgas Domā, mūsu tautas svētvietā šajā mūsu tautai tik nozīmīgajā dienā! Es jūs visus sveicu ar Dieva vārdu, kas mums dots tieši šai dienai. Tas ir Vārds, kas saskaņā ar Hernhūtes brāļu tradīciju katrai gada dienai tiek izlozēts. Un šajā gadā 11. novembrī mums apcerei un stiprinājumam dots vārds no pravieša Ecehiēla grāmatas, kur Dievs saka: “Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu,” un tālāk seko Dieva apsolījums: “Tad jūs paliksiet un dzīvosiet tai zemē, ko Es devu jūsu tēviem.”

Tas ir patiess un Lāčplēša dienai ļoti piemērots vārds! Bez jaunas sirds un bez jauna gara brīvības cīņās mēs nebūtu uzvarējuši. Vai vispār tādas cīņas par mūsu brīvību būtu notikušas? Bez jaunas sirds un jauna gara latviešu tauta nebūtu spējusi iedegties par savu brīvību. Vai citādi tā būtu spējusi sevī atrast spēku un celties no tā posta un bezcerības, kurā to bija iedzinušas svešas varas un izcīnīt sev brīvību?

Garīgā un nacionālā atmoda
Tā bija jauna sirds un jauns gars, ko XVIII gadsimta sākumā Latvijā ienesa patiesa, aizrautīga ticība vienkāršās tautas vidū, sevišķi Vidzemē. Sākotnēji tā bija hernhūtiešu kustība jeb Brāļu draudžu kustība, kas latviešus visdrūmākajā laikā atmodināja jaunai cerībai. Par lielo svētību latviešu tautai, kādu Dievs dāvāja ar Brāļu draudžu kustību, ir sarakstīts daudz apcerējumu, bet būtiski svarīgi ir tas, ka šai latviešu garīgajai atmodai sekoja nacionālā atmoda. Šīs kustības ietekmē dzima un nostiprinājās doma par Dieva dotām tiesībām katram cilvēkam, katrai tautai dzīvot atbildīgu, cilvēka cieņas pilnu dzīvi, proti, ka katrs cilvēks ir Dieva radīts, Viņa mīlēts un brīvs, cilvēks, kas radīts pēc Dieva līdzības.

Šo Dieva gara apgaismoto ļaužu ceļš veda uz skolām, uz skolotāju institūtiem, uz universitātēm, uz kara skolām. Tur izauga mūsu tautas vadītāji, tur izauga mūsu virsnieki – tie, kam sirdis dega par patiesību, par savu tautu un savu zemi. Viņi nebaidījās arī sevi upurēt.

Viņu sirds degsme un gara gaisma iedvesmoja to paaudzi, kas izcīnīja uzvaru pret Bermonta spēkiem, kas izcīnīja Latvijas brīvību un uzcēla Latvijas valsti.

Notikums, ko šodien svinam, kas norisinājās pirms 92 gadiem tepat Daugavas krastā, ir brīnums. Latviešu spēki, kas bija gan mazāki, gan vājāk apmācīti, gan vājāk bruņoti, uzvarēja un sakāva daudz spēcīgākos Bermonta spēkus. Toreiz 11. novembra rītā zvanīja Rīgas baznīcu torņi, lai par šo uzvaru pateiktos Dievam, jo to saprata visi, to izjuta visi, ka šī uzvara patiesībā nav gūta ar karaspēku, bet gan ar gara spēku – ar ļaužu atjaunotām sirdīm un ar atjaunotu garu.

Mēs šodien pieminam šos seno dienu notikumus ne tikai tāpēc, lai atcerētos, kā kādreiz bija, bet gan arī tāpēc, lai no seno dienu notikumiem gūtu kādu mācību šodienai, lai gūtu kādu atziņu, kādu ierosmi tam, kā mums dzīvot šodien, kur atrast spēku rītdienai.

Grimst purvā Lāčplēsis
Nesen biju kādā sanāksmē Okupācijas muzejā, kur pulcējās tie, kas par Latvijas neatkarību cīnījušies padomju laikos. Ļaudis dalījās savās atmiņās – ko darījis, kāpēc darījis, kā sapratis savu vietu un uzdevumu tajā laikā. Viens otrs no tiem par savu darbību nonākuši ieslodzījumā vai kā citādi cietuši, bet par toreiz pārciesto neviens nežēlojās. Kā izteicās viens no viņiem, tobrīd esot gājis vieglāko ceļu. Daudz grūtāk būtu bijis dzīvot, neko nedarot, bet dzīvojot konfliktā ar savu sirdsapziņu. Toties lielākās sāpes un vilšanos šiem ļaudīm sagādā tas, kas šobrīd notiek Latvijā: šobrīd Latvija zaudē savu neatkarību ne ar militāru spēku, bet gan lēnā ideālu sabrukšanas procesā. Valsts izzagta, tauta kļūst apātiska, cinisms kļūst par normu, pastāv draudi, ka mēs varam zaudēt arī savu valodu, tūkstošiem cilvēku devušies trimdā, lai te nekad vairs neatgrieztos. Tā vien škiet, ka šobrīd stāvoklis ir smagāks, nekā toreiz, kad pie Daugavas krastiem stāvēja Bermonts ar saviem algotņiem. Toreiz vismaz bija skaidri redzams pretinieks, lai arī liels un spēcīgs, tomēr ne neuzvarams.

Šodien, šķiet, mūsu Lāčplēsis ir ievilināts purvā, kur kājas stieg un arī zobenu vicināt grūti, un nav jau īsti pret ko zobenu pacelt. Visi it kā draugi, visi it kā grib palīdzēt, visi it kā norāda uz vienīgo pareizo ceļu, bet Lāčplēsis tik dziļāk un dziļāk grimst purvā, un vienam otram jau šķiet, ka stāvoklis kļuvis bezcerīgs un mūsu Lāčplēsis ies bojā.

Šajā grūtajā situācijā mēs raugamies uz mūsu reālajām iespējām – vērtējam, cik esam stipri, kādi mums resursi vēl palikuši, skaitām, cik mums ir naudas, kādas mums ir koalīcijas un nonākam pie viena – mums nepietiek. Mums nepietiek, lai varētu ar cerībām raudzīties nākotnē, mums nepietiek drosmes stāties pretī dažādiem bezkaunīgiem izaicinātājiem, mums nepietiek spēka, lai pieņemtu tautas veselīgai attīstībai nozīmīgus lēmumus, mums nepietiek naudas, lai nodrošinātu tautas normālai dzīvei un attīstībai nepieciešamās funkcijas.

Stiprais karavīrs
Un to visu skaitot un rēķinot, mēs zaudējam optimismu, jo izlaižam no redzes loka mūsu tautas vēstures pieredzi – to pieredzi, ka ne visas problēmas ir atrisināmas ar varu, ar spēku, ar naudu un skaitļošanu, bet gan, ka ir lietas, kas ir gūstamas vienīgi ar upuri – ar gatavību nest upurus, un ne jau upurējot citus, bet gan katram pašam sevi, ziedojot sevi liela mērķa sasniegšanai. Bez šādas uzupurēšanās Bermonts nebūtu sakauts, bez šādas uzupurēšanās barikāžu laikā mēs nebūtu atguvuši savu neatkarību. Tāpat tas ir arī šodien bez uzupurēšanās mūsu tautas un valsts pastāvēšana patiesi ir nopietni apdraudēta.

Jēzus guva uzvaru pār šo pasauli un pār velna valstību ar upuri, upurējot savu dzīvību. Mārtiņš Luters šīs cīņas un uzvaras dēļ Jēzu apzīmē par “stipro karavīru”, kā teikts mūsu Baznīcas himnā “Tam Jēzus Kristus vārds, kas tapis krustā kārts, Viņš stiprais karavīrs.” Daudziem šķiet, ka uzupurēšanās ir naivums, ka tā ir vājuma pazīme. Cilvēki grib uzvarēt no drošām pozicijām – izkalkulēt, cik esmu gatavs dot, cik esmu gatavs ziedot, cik lielu risku uzņemties, lai pietuvinātos mērķim. Tādi mūsu dienās ir tie politiķi, kas sevi sauc par reālistiem. Mēs aizvien uz viņiem ceram, un tāpat aizvien no jauna viņos viļamies. Jau tagad dzirdam atskanam balsis, kas saka, ka arī šī jaunā Saeima ir jāatlaiž…

Iedegsim logā svecīti
Ievērojamais franču ģenerālis un vēlākais Francijas prezidents Šarls de Golls ir izteicies, ka politika esot pārāk nopietna lieta, lai to uzticētu politiķiem. Viņš kļuva par vienu no izcilākajiem Francijas valsts vadītājiem. Tas nenozīmē, cienījamie karavīri, ka jums tagad jāsāk nodarboties ar politiku. Karavīrs šajā nozīmē ir ne tikai tas, kas nes ieroci, bet katrs, kas savā sirdī ir tāds – kas savas tautas labā, savas tautas dzīvības un labklājības labā ir gatavs ziedot visu sevi, arī savu dzīvību.

Lai mūsu tauta pastavētu, lai tā gūtu uzvaru tajā grūtajā cīņā, kas tai šobrīd stāv priekšā, mums, tāpat kā toreiz Rīgas aizstāvjiem pret Bermontu, ir jākļūst par karavīriem – par karavīriem, kas ir gatavi ziedot sevi un ne citus. Izrēķināšanās ar tiem, kas, mūsuprāt, vainojami mūsu nelaimēs, neko neatrisinās, tas tikai vairos mūsu nelaimes.

Cienījamie Lāčplēša dienas svinību dalībnieki, atcerēsimies un ņemsim to vērā, ka šī lielā un nozīmīgā uzvara, ko mūsu karavīri guva pirms 92 gadiem šeit Daugavas krastos, kas būtiski ietekmēja mūsu tautas tālāko attīstību, nebija viegla uzvara. Šīs uzvaras gūšanai tika nesti ļoti lieli upuri gan sagatavošanās laikā, gan pašā kaujā, gan arī pēc tam. Tāpēc cieņā un pateicībā par šiem upuriem būsim arī mēs gatavi nezaudēt drosmi, nezaudēt cerības un būt gataviem nest arī upurus, ja tādi no mums tiktu prasīti. Neatliksim to uz rītdienu, bet sāksim jau šodien. Varbūt tas šķiet kas nenozīmīgs, sīks un mazs, un tomēr tas var kļūt par labu sākumu lielām pārmaiņām mūsu tautā, proti: dosimies katrs uz savām mājām, sakārtosim savu māju, sakārtosim savu apkārtni, sakārtosim savas attiecības ar savu tuvāko un ar Dievu, iededzināsim šovakar logā svecīti un pielūgsim katrs savā mājā Dievu – pateiksimies Viņam par visu, ko Viņš mums ir devis un šovakar īpaši par savu valsti, par tiem varoņiem, ko Viņš mūsu tautai devis, un izlūgsimies no Viņa jaunu sirdi un jaunu garu, ka cauri visām grūtībām un postam saskatām To, kas patiesi var palīdzēt. Tad raudzīsimies, vai tiešām Dievs mums nepalīdzēs, vai Viņš nedos mums jaunu sirdi un jaunu garu, vai Viņš nevairos mūsu tautā tādus pašaizliedzīgus ļaudis, tādus vadītājus, kā toreiz, kad tāpat kā šodien izšķirās jautājums – būt vai nebūt mūsu tautai, būt vai nebūt brīvai un neatkarīgai Latvijai. Lai Dievs mums visiem uz to palīdz! Lai Dievs ir žēlīgs mūsu tautai!
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=333548:sirdis-deg-par-patiesbu-savu-tautu-un-zemi&catid=177:sabiedrba&Itemid=257

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s