PĒCIMPERIĀLISMA VALODU STĀVOKĻI: BALTIJAS VALSTIS. Uldis Ozoliņš

(Ja kāds satiek Urbanoviču vai Ušakovu, iesakiet šo izlasīt. Ja nu viņi, saskaņas un cilvēktiesību iedibināšanā paguruši, tiešām nezin… Domājams, Maskava viņiem neatteiks, un Eiropa jau tad arī. I.L.)

Valodas politikas Pasaules Kongress
Barselona, 16-20.04.2002
PĒCIMPERIĀLISMA VALODU STĀVOKĻI: BALTIJAS VALSTIS

“… politika, kas ir labvēlīga pret bijušo koloniālo jeb impērisko varu.”

Dr. Uldis Ozoliņš
La Trobe Universitāte, Melburna, Austrālija

“Izlej savu vīna krūku plašā upē,
Un kur paliek vīns? Vien upe…”

Oodgeroo Noonuccal (“Kath Walker”) – Austrālijas aborigēnu dzejniece
1996.gada Valodas tiesību vispasaules deklarācijas projektā kolonizācijas problēma tiek apskatīta saistībā ar valodas politiku. Viens no ievada apsvērumiem ir:

“Uzskatot, ka invāzija, kolonizācija, okupācija un citi politiskas, ekonomiskas vai sociālas pakļaušanas gadījumi parasti ietver svešzemju valodas tiešu uzspiešanu vai, mazākais, izkropļo valodas vērtības izpratni un rada valodas pakļautības attieksmi, kas grauj runātāju valodas lojalitāti;
un uzskatot, ka dažu tautu, kuras sasniegušas suverenitāti, valodas tiek nogremdētas valodas nomaiņas norisē tādas valodas politikas rezultātā, kas ir labvēlīga pret bijušo koloniālo jeb impērisko varu…”

Tomēr, nekur tālāk šajā Deklarācijā šī atziņa nav vērā ņemta. Lai gan ir daudz rakstīts par valodas imperiālismu un cīņu par valodu tiesībām, (Skutnabb-Kangas & Phillipson 1994, Kontra et al 1999), saikne starp dekolonizāciju un nepieciešamo valodas politiku ir jāformulē daudz skaidrāk. Vēl vairāk, dažas valodas politikas, kas pašlaik virza nesen no impērijām atbrīvojušās neatkarīgas valstis, šķiet, paradoksālā veidā pastiprina bijušo impērijas valodu.

1. Kā mēs varam atpazīt imperiālistisku/koloniālu valodas stāvokli?

Kaut gan daudzas koloniālas situācijas ir vēsturiski īpatnas, ir viegli atpazīstamas šādas imperiālistiska koloniāla valodas stāvokļa pazīmes:

I) bijušās ārējās valodas atklāta vai slēpta pieaugoša uztiepšana publiskās dzīves un sabiedriskās saziņas jomās, parasti tiešā valsts ietekmē;

II) asimetriskas divvalodības pārsvars – kolonizatori reti mācās kolonizēto valodu, bet tiek sagaidīts, ka kolonizētie mācīsies impērijas valodu;

III) vietējo valodu mērķu ierobežojumi un bieži arī ideoloģiska pazemināšana par labu “modernākai”, “attīstītākai” vai “starptautiskai” valodai, kā ir aprakstīts Deklarācijas citātā iepriekš.

Beidzot, tā kā arvien vairāk impēriju tagad ir sabrukušas vai zaudējušas spēku, var atpazīt ceturto un jaunus šāda pēcimperiālistiska valodas stāvokļa kritērijus:

IV) Ja un tad, kad impērija ir sagruvusi, agrākie kolonisti sāk sevi pārsaukt par apdraudētu mazākumtautību, lai nodrošinātu, ka impērijas valoda paliek kā starpetniskas saziņas valoda un, atsaucoties uz iedibinātām pavisam citu veidu mazākumtautību tiesībām, tiek pieprasīta asimetriska divvalodība (un tās pašpietiekamība).

2. Kā mēs novērtējam valodas likumus un politikas, kas ir īpaši vērstas uz iepriekšējās imperiālistiskās valodas situācijas izbeigšanu?

Baltijas valstu (Igaunija, Latvija un Lietuva) un to atjaunotās neatkarības no bijušās Padomju Savienības gadījums ir pamācošs, lai galvenajos vilcienos aprakstītu tipiskus valodas likumus un politiku, kas mēģina izbeigt iepriekšējo imperiālistisko situāciju:
– vietējā nacionālā valoda kļūst par (vienīgo) oficiālo valsts valodu, un tās lietojums tiek pilnvarots visās publiskajās institūcijās, pārvaldes iestādēs utt;
– ir skaidri izteikta divvalodības politikas, kas varētu iemūžināt agrāko režīmu un tālāk grautu vietējo nacionālo valodu, noraidīšana;
– ir prasība, lai visi cilvēki, kas atrodas saskarsmē ar tautu (piemēram, publiski ierēdņi, lietpratēji, tirdzniecības darbinieki, pārdevēji) spēj uzskatāmi parādīt pienācīgu nacionālās valodas prasmi;
– publiski valodai ir jāparādās (piemēram, izkārtnēs) pārsvarā valsts valodā;
– otrās un trešās pakāpes izglītības sistēma tiek pieaugoši nomainīta uz tādu, kurā valsts valoda kļūst par galveno mācību valodu, mazākumtautībām saglabājot sākumskolas mātes valodā vai īpašus mācību plānus;
– ikdienas saziņas līmenī cilvēki izvēlas savu valodu (valodas likumi nemēģina regulēt individuālo valodas lietojumu), un bijusī impērijas, krievu, valoda ikdienas dzīvē un saziņas līdzekļos tiek lietota bieži (Rannut 1994, Druviete 1997).
Šo likumu un politikas ieviešana ir uzrādījusi iespaidīgus panākumus paļāvībā, ar kādu vietējās nacionālās valodas tiek lietotas un uzturētas, un mācītas daudziem agrākajiem šo valodu nelietotājiem. Tomēr šie valodas likumi tiek arī asi kritizēti – Maskava savu noraidījumu uzsāka pat pirms oficiālās neatkarības un kopš tā laika to uztur (Alksnis 1991, Ramishvili 1998). Kritika par diskrimināciju ir nākusi arī no Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas [EDSO, OSCE] un ES; pat, ja katra kaut cik diskriminējoša izpausme tiek karsti diskutēta. Baltijas situācijā problēma ir bijusi arī pilsonība: Lietuva ar savu vismazāko slāvu minoritāti ir dāvājusi pilsonību visiem pastāvīgajiem iedzīvotājiem, tomēr Igaunija un Latvija ar būtiski lielākām Padomju laikā ievestām slāvu minoritātēm ir pilsonību devušas tikai tiem, kas ir bijuši pilsoņi 1940.gadā vai to pēcnācējiem, un valodas pamatprasmi ir padarījuši par nosacījumu nepilsoņu naturalizācijai. Šādu valodas politiku ir kritizējuši daži tieslietu zinātnieki (de Varennes 1996) un daži publiski intelektuāļi (Fukuyama 1992) rietumos. Lai gan no dažām vietām, piemēram, Quebec (Maurais 1998) atbalsts un interese ir bijusi, Baltijas valstis savā vēlmē izmainīt iepriekšējo imperiālistisko valodas stāvokli nepārprotami ir bijušas pakļautas uzbrukumiem.

3. Vai starptautiskā likumdošanā un valodas politikā šādas pēcimperiālisma situācijas ir apzinātas?

Daudzas pastāvošās deklarācijas par valodas un mazākumtautību tiesībām, šķiet, vai nu pilnīgi neapzin, vai piesardzīgi izvairās no ievērojamām problēmām, kādas rodas postkoloniālismā. Baltijas valstu gadījumā problēmas sākas jau ar pašu stāvokļa definīciju – ar vienas no vietējām mazākumtautībām un tās tiesību problēmas definīciju, kas drīzāk pēc būtības ir starptautisks strīds starp Baltijas valstīm un Krieviju – Krievijas uzstājības dēļ arvien vēl kontrolēt lietas tās “tuvajā pierobežā”.

Vēl vairāk, šāda problēma ar vienas no vietējām mazākumtautībām un tās tiesību definīciju pati ir ļoti selektīvs starptautisko tiesību un līgumu lietojums: Ženēvas līgums par militāru okupāciju uzskata civilu okupantu izvietošanu okupētās zemēs nešaubīgi par nelikumīgu, un ir bijis ilgstošs praktiski visu rietumvalstu atzinums par to, ka Padomju Savienība ir nelikumīgi okupējusi Baltijas valstis 1940.gadā. Tomēr, kopš neatkarības atgūšanas acīmredzama vēlme neriskēt konfliktēt ar Krieviju ir vedusi uz Baltijas valstu mudinājumiem burtiski aizmirst pagātni un ātri pielāgoties starptautiskā mazākumtautību traktējuma (OSCE 1993-2001, Burgess 1999) ideāliem (īstiem vai pieņēmumiem). Draudi neuzņemt ES vai NATO ir lietoti kā nepārvarams spēks (force majeure), lai panāktu piekāpību (Taylor 2002).
Tādējādi, pastāv noraidījums atzīt šo situāciju par pēckoloniālisma situāciju, un ieteikums pielīdzināt to citām vēsturisku valodas minoritāšu situācijām. Tam ir bijušas sekas, tīšas vai netīšas, lietojot liberālus likumus mazākumtautību lietās, lai pamatotu krasi neliberālus mērķus, šajā gadījumā kolonijas valodu attiecību turpināšanu.
Dažos gadījumos tas ir bijis mudinājums, ka šajās valstīs ir jābūt divām valsts valodām (uz ko pastāv Maskava vai de Varennes). ES, NATO un EDSO ir ierosinājušas pastāvīgi augošu (un mainīgu) prasību sarakstu visus 1990.gadus, ieskaitot to, ka nedrīkst būt valodas prasmes prasību privātajā ekonomiskajā jomā, ka jāsamazina vai jāatceļ valodas prasības pilsonībai, vai (nesenāk) ka publisku ierēdņu kandidātiem nav jāuzrāda valodas prasme.
Šādas pieejas kritika ir rodama citur (Burgess 1999), bet ņemsim tikai vienu no šīm prasībām – aicinājumu, ka nedrīkst būt nekāda valodas likumdošana, kas ierobežotu privātu ekonomisku jomu. Var pierādīt, ka tas uzrāda neveiksmīgu izpratni par vairuma privātās ekonomisko darbību īpašo dabu pēcpadomju valstīs, kur padomju valsts aparāts ir daudzos veidos pārcēlies uz privātās ekonomikas jomu, lai uzturētu pārsvaru, kad vairs nedarbojas politiskā vara. Valodas likumdošanas neatļaušana privātās ekonomikas jomā tādējādi turpina būt paliekoša valodas un ekonomiska imperiālisma labā.
Šādi uzbrukumi valodas tiesībām arī ļoti tīši neņem vērā patiesā valodas lietojuma socioloģiskās liecības un, iespējams, nomākto vai nelabvēlīgo mazākumtautību attieksmi pret valodu. Pētījumi ir parādījuši, ka krieviski runājošā minoritāte īstenībā ir ļoti dažāda grupa: kaut gan var atpazīt mazu acīmredzami imperiālistisku grupējumu (īpaši padomju laika veci militāristi vai funkcionāri – “aparatčiki”), krieviski runājošā grupa kopumā ir ļoti sadalīta: vispār tā atbalsta nacionālās valsts valodas likumīgumu un tās mācīšanu, un daudzi to uzskata par saprātīgu kritēriju pilsonības iegūšanai (Maley & Rose 1994, Laitin 1998). Daudzi starp krieviski runājošajiem (īpaši sievietes) runā vai mācās nacionālās valodas un mudina mācīties savus bērnus. Izņemot vecos militāristus, šī grupa vismaz šķiet mācāmies nacionālās valodas, un visļaunākie no tiem ir augsti situēti jauni krievu vīrieši. Ir arī pensionāri, kas nejūtas spējīgi mācīties savā vecumā. Skaļi Baltijas valodas politiku pretinieki nepārstāv krieviski runājošo vairākumu (Druviete 1995, Ozoliņš 1999).
Pastāvīgi augošai Eiropas iestāžu nepacietībai ar Igaunijas un Latvijas valodas politikām klaji redzami atrisināt etniskās pretrunas un iespējamas sadursmes, pastāvot tādām socioloģiski nelielām pretrunām, ja neskaita mazu imperiālistisku iedzīvotāju daļu, ir netīšas sekas.

Pastāvīgā Eiropas prasība atšķaidīt valodas likumdošanu vienā ziņā, šķiet, ir pārmērīga ticība šai imperiālistiskajai daļai, kas prasa pastāvīgas privilēģijas krievu valodai. Aplūkojot Eiropas un Krievijas nosodošo attieksmi plašāk, vēsturiskais imperiālistu pieņēmums, ka mazas valodas un kultūras ir bezvērtīgas, tagad tiek izmantots ar juridiskiem pieņēmumiem, ka mazākās valodas savu stāvokli aizstāvēt nevar, īpaši, ja tās var apstrīdēt kā kādu bijušo impēriju valodu runātājus aizskarošas.
Visbeidzot, mēs varam skaidri deklarēt dažus principus, kas varētu valodas politiku vairāk pielīdzināt dekolonizācijas pamatmērķiem:
– apdraudētu mazu valodu, kad tās ir bijušas ilgstošā saskarē ar impēriju/koloniālvalstu valodām, saglabāšanai un skaidri izteiktai nostiprināšanai ir jābūt prioritātei. Vīns nav jālej plašā upē;
– bijušās koloniālās situācijās nav jāuztur asimetriska divvalodība; dabiski ir sagaidit, ka jauna nacionālā valoda kļūst par publiskās dzīves un starpetniskās saskares valodu; gadījumos, kad ir vairākas nacionālās valodas, to statusam savās teritorijās ir jābūt pāri bijušās impērijas valodas stāvoklim;
– vispārējie valodas tiesību un valodas politikas principi ir jāformulē tā, lai nodrošinātu, ka bijušo koloniju gadījumos netiek iemūžināta iepriekšējā hierarhiskā valodu situācija nedz publiskajā dzīvē, nedz privātajā ekonomiskajā jomā.
Šajā īsajā dokumentā nevarējām identificēt visas atšķirības un līdzības ar citām agrākām koloniālisma situācijām pasaulē, ko būtu vajadzējis. Tomēr, kolīdz tādu imperiālistisku valodas situāciju turpināšanās netiek pilnībā apzināta, starptautiskie valodu likumi un politikas paliks nepilnīgi.

Atsauces

Alksnis, V. (1991) ‘Suffering from Self-determination’ Foreign Policy no. 84

Burgess, A. (1999) ‘Critical reflections on the return of national minority rights regulations to East/West European affairs’ in K.Cordell (ed) Ethnicity and Democratisation in the New Europe London & NY: Routledge

de Varennes, F. (1996) Language, Minorities and Human Rights The Hague: Martinus Nijhoff

Druviete, I. (1995) (ed) The Language Situation in Latvia Part I [in English]; Part II [in Latvian], 1996; Riga: Latvian Language Institute.

Druviete, I. (1997) ‘Linguistic Human Rights in the Baltic States’ International Journal of the Sociology of Language no.127

Fukuyama, F. (1992) ‘Trapped in the Baltics’ New York Times December 19, 1992

Kontra et al. (eds) (1999) Language: A Right and a Resource. Approaching linguistic human rights Budapest: Central European University Press

Laitin, D. (1998) Identity in Formation: the Russian Speaking Populations in the Near Abroad Ithaca: Cornell University Press

Maley, W & Rose, R. (1994) Nationalities in the Baltic States: a survey study Glasgow: Centre for the Study of Public Policy

Maurais, J. (ed.) (1998) Les politiques linguistiques des Pays baltes Special edition of Terminogramme Quebec: Office de la langue francaise

Organization for Security and Cooperation in Europe (1993-2001) Annual Reports Vienna

Ozolins, U. (1999) ‘Between Russian and European hegemony: current language policy in the Baltic States’ Current Issues in Language and Society v.6 no.1

Ramishvili, T. (1998) ‘Latvia and Estonia: Human Rights Violations in the Center of Europe’ International Relations v.XIV no.2

Rannut, M. (1994) ‘Beyond linguistic policy: the Soviet Union versus Estonia’ in T. Skutnabb-Kangas & R. Phillipson (eds)

Skutnabb-Kangas, T. & Phillipson, R. (eds) (1994) Linguistic Human Rights: Overcoming Linguistic Discrimination Berlin: Mouton de Gruyter

Taylor, J. (2002) ‘The next threat to NATO’ Atlantic Monthly February, 2002

Universal Declaration of Linguistic Rights (1996) Barcelona, draft

KOPSAVILKUMS

Kaut gan Valodas tiesību vispasaules deklarācijas projekts atsaucas uz vajadzību apsvērt bijušā koloniālisma ietekmes uz mazākām valodām, neatbilstoši ir bijis spriests par to, kā būtu jādarbojas valodas politikai, ja tai ir patiesi jārezultējas dekolonizācijā. Baltijas valstu gadījums kopš neatkarības atjaunošanas uzrāda valodas dekolonizācijas paradoksu: jebkādi valodas likumi, kas tiecas uzlabot vietējās valsts valodas stāvokli, tiek nosodīti – no Krievijas bijušās imperiālistiskās varas, bet arī no dažām Eiropas institūcijām – kā diskriminējoši. Ja dekolonizācijas nozīme nav vien miruši burti, ir jānotiek rūpīgai pārspriešanai par to, kā neatkarību atguvušās valstīs no kolonizācijas, invāzijas un okupācijas cietušām valodām var ar likumu nodrošināt to pienācīgu statusu bez viltotām apsūdzībām par diskrimināciju.
http://www.linguapax.org/congres/taller/taller1/Ozolins.html

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s