Iespēja apzināties valsts pamatus
. Saruna ar Egilu Levitu

(Egils Levits nu gan ir vīrs, kura katrā vārdā der ieklausīties)

22.12.2011 Māris Antonevičs, Latvijas Avīze

Kādu nākamo gadu tiesību jomā redz jurists, Eiropas Savienības tiesas tiesnesis Egils Levits?

– Jūsu prognoze – kā attīstīsies iesāktā diskusija par Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību un pilnvaru maiņu?

– Nedomāju, ka nākamgad tiks pieņemti Satversmes grozījumi, kas paredzētu tautas vēlētu Valsts prezidentu un ievērojami paplašinātu viņa pilnvaras. Šķiet, ka tautas vēlēta Valsts prezidenta spožais tēls tautā lēnām “apsūb”, jo diez vai tas varētu piepildīt uz to liktās cerības. Un tas arī ir labi tā. Diskusijas par to tomēr turpināsies, bet jau lietišķākā gultnē.

– Vai būs aktuālas diskusijas par Saeimas vēlēšanu sistēmas maiņu un vai tai būs kādi rezultāti?

– Diskusijas par to turpināsies, bet nekļūs intensīvākas. Domāju, ka cilvēki arvien vairāk saprot, ka ne jau proporcionālā vēlēšanu sistēma ir galvenais iemesls mūsu demokrātijas trūkumiem.

– Vai 2012. gadā izskanēs sauklis: “Atlaist Saeimu!”?

– Nē, jo pašreizējā valdības koalīcija aptuveni atbilst vēlētāju vairākuma politiskajām nosliecēm, un jauns, nopietns spēks, kas pēc ārkārtas vēlēšanām būtu spējīgs ietekmēt politiku, diez vai atkal uz līdzenas vietas radīsies – ja vien pašreizējā koalīcija neizdarīs milzīgas kļūdas, kā, piemēram, pilnīgi ignorēs sociālo politiku vai slēgs nepieņemamus kompromisus uz latviešu valstsnācijas rēķina.

Cilvēki ir apdedzinājušies ar ātrumā, momentānā jūtu uzplūdā radītu politisku spēku. Neizslēdzu, ka varētu izveidoties jaunas partijas, taču cilvēki negribēs, lai to dēļ jau nākamgad tiktu rīkotas ārkārtas vēlēšanas, bet drīzāk gribēs dot tām laiku nobriest uz nākamajām, 2014. gada, vēlēšanām.

– Kādas sekas (politiskas, juridiskas) būs referendumam par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai?

– Pēc valsts atjaunošanas mūsu politiskā un intelektuālā elite par Latvijas valsts pamatiem, par to, kamdēļ mums ir sava valsts, kāda ir tās jēga un būtība, runāja arvien mazāk un mazāk. Iemesli šādam “gļēvlatviskam kaunīgumam” ir dažādi – padomju okupācijas režīma latviešu tautai uzspiestās mankurtizācijas sekas, ar to saistītie latviskās mazvērtības kompleksi, neizpratne par to, kas ir un kas nav leģitīmi demokrātiskā, tiesiskā un nacionālā valstī, atpalicība no politiskās un juridiskās domas attīstības citās Eiropas valstīs, pārprasts politkorektums. Rezultātā ar laiku mūsu sabiedrībā priekšstati par valsts pamatiem ir kļuvuši diezgan bāli. Tas cilvēkos ir radījis nedrošību par savu valsti, savu nāciju, par pašiem savu individuālo lomu un pienākumiem demokrātiskā valstī. Tā tas nav citās Eiropas valstīs, piemēram, Igaunijā. Tur par šiem valsts pamatiem, arī par tās nacionālo raksturu, runā, tas nav nekas nepieklājīgs, un tur šie valsts pamati sabiedrībai ir skaidri un pašsaprotami.

Diskusijas par referendumu – no kurām nav jābaidās – dos cilvēkiem iespēju atkal apzināties mūsu valsts pamatus – to, ka mūsu valsts ir veidota, lai latviešu tauta, piesaistot visu tautību Latvijas pilsoņus, varētu demokrātiski pati sevi pārvaldīt, kur tā kā valstsnācija pati savā valstī varētu kopt un attīstīt savu valodu, kultūru, savu pasaules redzējumu, skatu uz vēsturi un kur šāda valsts nacionāli kulturālā identitāte tiek respektēta kā vienojoša saistviela visiem valsts iedzīvotājiem neatkarīgi no tautības, reliģijas vai citām kategorijām.

– Vai kopumā draudi valsts valodai un neatkarībai pieaugs vai samazināsies?

– Referendumā latviešiem, visiem Latvijas pilsoņiem būs jāizsaka savs viedoklis par to, kādā valstī mēs dzīvojam, gribam dzīvot.

Es prognozēju, ka lielais vairākums būs par šiem mūsu valsts pamatiem.

Ja tas tā būs, tad tas mazinās latviešu nedrošību par savu identitāti, savu vietu Eiropā, savu kā valstsnācijas lomu un pienākumiem savā nacionālā valstī. Un šis pilsoniskās apziņas pieaugums stiprinās Latvijas valsti, tās latvisko identitāti, valsts valodu. Tas padarīs to pievilcīgāku arī cittautiešiem, veicinās sabiedrības saliedētību, jo citiem ir grūti cienīt tos, kuri paši sevi neciena.

– Vai izdosies vienoties par Latvijas valstiskuma pamatu (četru pirmo Satversmes pantu) negrozāmību? Kas to varētu sekmēt vai traucēt?

– Priekšlikums ir vērsts uz Satversmes pamatu konstitucionālu nostiprināšanu. To var darīt šādā veidā, bet tas varētu nebūt vienīgais veids. Par to jādomā. Katrā ziņā diskusija par valsts pamatiem rāda, ka tie jau minēto iemeslu dēļ sabiedrībā diemžēl nav pietiekami skaidri, un politikas uzdevums būs vienoties par to, kā tos vislabāk varētu padarīt skaidrākus, arī Satversmes teksta līmenī.

– Kādi vēl jautājumi tiesību jomā varētu būt nozīmīgi Latvijā nākamgad?

– Lai mēs varētu turpināt attīstīties kā demokrātiska, tiesiska, nacionāla valsts, ir jārisina virkne būtisku jautājumu, kas līdz šim risināti nekonsekventi.

Diemžēl mūsu politika ir piesātināta ar intrigām un nebūtiskām lietām. No būtiskiem jautājumiem kaut cik adekvāti tiek diskutēti ekonomiskie. Taču virknei citu būtisku jautājumu mūsu politiskajā darba kārtībā nav piešķirta pienākošā vieta.

Tomēr esmu optimists un domāju, ka nākamgad sabiedrības diskusijas sāks vairāk pievērsties arī šādiem jautājumiem un meklēt risinājumus to mērķtiecīgai novēršanai, it sevišķi:

  • naudas ietekmes uz politiku tālākai samazināšanai,

  • partiju finanšu un lēmumu pieņemšanas caurspīdīguma un atbildības palielināšanai,

  • neleģitīma lobija un korupcijas apkarošanai,

  • profesionāla, Eiropas standartiem atbilstoša civildienesta ieviešanai, kas nodrošinātu labu pārvaldību,

  • Latvijas nacionālās informatīvās telpas nostiprināšanai, valsts atbalstam kvalitatīvajiem latviešu medijiem,

  • demokrātijā nepieciešamās politiskās izglītības sistēmas iedibināšanai, lai uzlabotu gan katra pilsoņa, gan jo sevišķi politiķu lēmumu kvalitāti,

  • latviešu nacionālās identitātes stiprināšanas politikai un nacionālās saliedētības politikai uz latviešu valodas, kultūras, sociālās atmiņas bāzes, tajā skaitā uz nācijas stiprināšanu vērstai diasporas latviešu piesaistei savai valstij un Pilsonības likuma reformai,

  • sociālajai politikai, kas it sevišķi būtu vērsta uz nabadzības iemeslu mērķtiecīgu apkarošanu,

  • kultūras politikai, kas it sevišķi būtu vērsta uz latviešu kultūras specifiskā piedāvājuma paplašināšanu, lai tas visiem Latvijas iedzīvotājiem globālā kultūras piedāvājuma klāstā kļūtu pievilcīgāks un svarīgāks.

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=336862:iespja-apzinties-valsts-pamatus-saruna-ar-egilu-levitu&catid=95:intervijas&Itemid=113

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s