Krievija: nacionālais jautājums. V. Putins

(Tā kā patētisks priekšvēlēšanu uzsaukums, tā kā bažīgi norādījumi krievu teritoriālās negausības seku pieklusināšanai. Ja aiz “unikālās misijas” atpazīstam Krievijas invazīvo ekspansionismu (“Valsts, kurā pastāvīgi ir norisinājies savstarpējas pierašanas, savstarpējas iespiešanās (проникновения, invāzijas), tautu sajaukšanās ģimenes, draudzības, darba attiecību līmenī process… Milzīgu teritoriju apguve, kas caurstrāvo visu Krievijas vēsturi…”) un aiz “unikālās metodes” – kaunīgi noliegto kolonizēto tautu pārkrievošanu (“ir jāsasaista krievu armēņus, krievu azerbaidžāņus, krievu vāciešus, krievu tatārus…”) jeb asimilāciju, tad raksts ir pat ļoti interesants daudzos aspektos, īpaši salīdzinot koloniālimpērijas ķezas ar Latvijas (pērtais nepērto nes) krievu un pārkrievoto cilvēku integrācijas nelūgtajām grūtībām. Ir gan te pilnīgi nekaunīga Krievijā sen iznīcinātu tautu kā daudznāciju valsts pierādījuma pieminēšana. Atcerēsimies kaut tuvos kaimiņus – somugru ingerus, votus, vepsus, kuru zemēs tagad klīst pusnodzērušies “saliedētie” integrātori un integrētie. Bet te ir arī norādījumi, kurus vajadzētu ar lieliem burtiem krāsot uz Saskaņas Centra biroja sienām, Plinera un Cilēviča autiņiem (“tam, kas iebrauc reģionos ar citām kultūras, vēsturiskajām tradīcijām, ir ar cieņu jāattiecas pret vietējām paražām. … Katrai citādai – neadekvātai, agresīvai, izaicinošai, necienīgai – uzvedībai ir jāsastopas ar atbilstošu likumīgu, bet cietu reakciju un pirmkārt no varas orgānu puses, kuri šodien bieži vienkārši ir bezdarbīgi… Nedrīkst pieļaut, ka pie mums rastos noslēgti, nošķirti nacionālie anklāvi, kādos bieži darbojas nevis likumi, bet dažāda veida “uzskati”… elementāra prasība cilvēkiem, kuri vēlas dzīvot un strādāt Krievijā, ir to gatavība apgūt mūsu kultūru un valodu.”). Trekninājumi ir Putina. Beigās ir arī oriģinālais teksts krieviski. I.L.)

2012.gada 23.janvārī

Vladimira Putina autorraksts

Krievijai – ar tās valodu, tradīciju, etnosu un kultūru daudzveidību nacionālais jautājums bez kāda pārspīlējuma ir ar fundamentālu raksturu. Katram atbildīgam politiķim, sabiedriskajam darbiniekam ir jāņem vērā tas, ka viens no pašas mūsu valsts pastāvēšanas galvenajiem nosacījumiem ir pilsoniskā un starpnacionālā saskaņa.

Mēs redzam, kas notiek pasaulē, kādi šeit samilzt visnopietnākie riski. Šīsdienas realitāte – starpetniskās un starpkonfesiju spriedzes pieaugums. Nacionālisms, reliģiozā neiecietība kļūst par visradikālāko grupējumu un strāvojumu ideoloģisko bāzi. Tie grauj, izdeldē valstis un sadala sabiedrības.

Kolosālas migrācijas plūsmas – un ir pilnīgs pamats pieņemt, ka tās pastiprināsies, – jau tiek sauktas par jauno “lielo tautu staigāšanu”, kas var izmainīt veselu kontinentu pierasto dzīvesveidu un izskatu. Miljoniem cilvēku labākas dzīves meklējumos pamet reģionus, kas cieš no bada un pastāvīgiem konfliktiem, nabadzības un sociālas nenodrošinātības.

Ar “nacionālā jautājuma saasināšanos” ir cieši saskārušās pašas attīstītākās un labklājīgākās valstis, kas agrāk lepojās ar savu iecietību. Bet šodien – viena pēc otras paziņo par svešas kultūras elementa integrācijas mēģinājumu izgāšanos sabiedrībā, mēģinājumu nodrošināt bezkonfliktu harmonisku dažādu kultūru, reliģiju, etnisko grupu mijiedarbību izgāšanos.

Asimilācijas “kausējamais katls” bojājas un dūmo – un nespēj “sagremot” arvien pieaugošo liela mēroga migrācijas plūsmu. Par tā spoguļattēlu politikā ir kļuvis “multikulturālisms”, kas noliedz integrāciju caur asimilāciju. Tas absolutizē “mazākuma tiesības uz atšķirīgumu” un pie tam nepietiekami izlīdzsvaro šīs tiesības – ar pilsoņa uzvedības un kulturāliem pienākumiem attiecībā pret pamatiedzīvotājiem un sabiedrību kopumā.

Daudzās valstīs veidojas noslēgtas nacionāli-reliģiskas kopienas, kas atsakās ne tikvien asimilēties, bet pat adaptēties (piemēroties). Ir zināmi kvartāli un veselas pilsētas, kur jau veselas iebraucēju paaudzes dzīvo no sociālajiem pabalstiem un nerunā valsts, kurā ieradušies, valodā. Atbildes reakcija uz tādu uzvedības modeli – ksenofobijas pieaugums vietējo pamatiedzīvotāju vidū, mēģinājums cieti aizsargāt savas intereses, darbavietas, sociālos labumus – no “svešas izcelsmes konkurentiem”. Cilvēkus šokē agresīvs spiediens uz viņu tradīcijām, pierasto dzīvesveidu, un tie visā nopietnībā raizējas par draudiem zaudēt viņu nacionāli-valstisko identitāti.

Pavisam respektabli Eiropas politiķi sāk runāt par “multikultūras projekta” izgāšanos. Lai saglabātu savas pazīcijas, ekspluatē “nacionālo kārti” – pāriet to pusē, kurus agrāk paši uzskatījuši par margināļiem (maznozīmīgajiem) un radikāļiem (galējajiem). Galējie spēki savukārt asi pieaug svarā, nopietni pretendējot uz valsts varu. Būtībā tiek piedāvāts vest sarunas par piespiedu asimilāciju – uz migrācijas režīmu “noslēgtības” un asa apgrūtinājuma fona. Citas kultūras nesējiem nākas vai nu “izšķīst vairākumā”, vai palikt par nošķirtu nacionālo mazākumu – kaut pat nodrošinātu ar dažādām tiesībām un garantijām. Bet īstenībā – izrādīties nošķirtiem no sekmīgas karjeras iespējām. Teikšu tieši – no pilsoņa, kas nolikts tādos apstākļos, ir grūti sagaidīt lojalitāti pret savu valsti.

Aiz “multikultūras projekta izgāšanās” stāv paša “nacionālas valsts” modeļa krīze – valsts, kas vēsturiski būvēta vienīgi uz etniskās identitātes pamata, modeļa krīze. Un tas ir nopietns izaicinājums, ar ko nāksies sadurties gan Eiropai, gan citiem pasaules reģioniem.

Krievija kā “vēsturiska valsts”

Pie visas ārējās apstākļu līdzības stāvoklis pie mums ir – principiāli citāds. Mūsu nacionālās un migrācijas problēmas ir tieši saistītas ar PSRS, bet būtībā, vēsturiski – Lielās Krievijas, kas pamatā izveidojusies jau 18.gadsimtā, sagrāvi. Ar tai neizbēgami sekojošu valsts, sociālo un ekonomisko institūciju degradāciju. Ar milzīgu attīstības pārrāvumu pēcpadomju telpā.

Pirms 20 gadiem suverenitāti deklarējušie toreizējie KPFSR deputāti cīņas ar “savienības centru” karstumā palaida “nacionālo valstu” būvniecības procesu, pie tam pat pašas Krievijas Federācijas iekšienē. “Savienības centrs” savukārt mēģinot izdarīt spiedienu uz oponentiem, sāka aizkulišu spēli ar Krievijas autonomijām, solot tām “nacionāli-valstiskā statusa” paaugstināšanu. Tagad šo procesu dalībnieki noveļ vainu viens uz otru. Bet acīmredzams ir viens – viņu darbības vienādā mērā un neizbēgami veda uz sabrukumu un separātismu. Un viņiem neatradās ne vīrišķības, ne politiskās gribas – lai secīgi un neatlaidīgi aizstāvētu Dzimtenes teritoriālo veselumu.

To, ko, iespējams, neņēma vērā “suverenitāšu untuma” iniciatori, pārējie, tostarp arī aiz mūsu valsts robežām, saprata ļoti skaidri un ātri. Un sekas ilgi nebija jāgaida.

Ar valsts sadalīšanos mēs izrādījāmies uz pilsoņu kara robežas, bet atsevišķos zināmos reģionos pāri robežai, pie kam tieši uz etniskā pamata. Nodzēst šos perēkļus mums izdevās ar milzīgu spēku sasprindzinājumu, ar lieliem zaudējumiem. Bet tas, protams, nenozīmē, ka problēma noņemta no dienas kārtības.

Krievija tomēr neizzuda pat brīdī, kad valsts kā institūcija kritiski nonīka. Notika tas, par ko Vasilijs Kļučevskis ir teicis attiecībā uz pirmajiem krievu Nemieriem (Смута): “Kad salūza sabiedrības kārtības politiskās saiknes, valsti saglāba tautas tikumiskā griba”.

Un, starp citu, mūsu 4.novembra svētki – Tautas vienotības diena, ko daži pavirši sauc par “uzvaras dienu pār poļiem”, īstenībā ir “uzvaras diena pār sevi”, pār iekšējo naidošanos un nesaskaņām, kad šķiras, tautības apzinājās sevi par vienotu kopību – par vienu tautu. Mums ir tiesības uzskatīt šos svētkus par mūsu pilsoniskās nācijas dzimšanas dienu.

Vēsturiskā Krievija – tā nav etniska valsts un ne amerikāņu “kausējamais katls”, kurā, vispār ņemot, visi tā vai citādi ir – migranti. Krievija ir izveidojusies un gadsimtiem attīstījusies kā daudznacionāla valsts. Valsts, kurā pastāvīgi ir norisinājies savstarpējas pierašanas, savstarpējas iespiešanās (проникновения, invāzijas), tautu sajaukšanās ģimenes, draudzības, darba attiecību līmenī process. Simtiem tautu, kas dzīvo savā zemē kopā un blakām ar krieviem, sajaukšanās process. Milzīgu teritoriju apguve, kas caurstrāvo visu Krievijas vēsturi, ir bijusi daudzu tautu kopējs darbs. Pietiek teikt, ka etniskie ukraiņi dzīvo telpā no Karpatiem līdz Kamčatkai. Tāpat kā etniskie tatāri, ebreji, baltkrievi…

Vienā no pašiem agrīnākajiem krievu filosofiski-reliģiskajiem darbiem “Vārds par likumu un labklājību (Слово о законе и благодати)” tiek noraidīta pati “izredzētās tautas” teorija un ir sludināta vienlīdzības Dieva priekšā ideja. Bet “Stāstā par laiku gadiem (Повести временных лет)” senkrievu valsts daudznāciju raksturs ir aprakstīts šādi: “Lūk, kas vien Krievijā runā slāvu valodā: poļāni, drevļāni, novgorodieši, poločāni, dregoviči, severjāņi, bužāni… Bet, lūk, citas tautas: čudi, meri, vesi, muromi, čeremisi, mordvi, permi, pečeri, jami, lietuvieši, korsi, narovi, līvi – tie runā savās valodās…” («Вот только кто по-славянски говорит на Руси: поляне, древляне, новгородцы, полочане, дреговичи, северяне, бужане… А вот другие народы: чудь, меря, весь, мурома, черемисы, мордва, пермь, печера, ямь, литва, корсь, нарова, ливы – эти говорят на своих языках…».)

Tieši par šo īpašo krievu valstiskuma raksturu ir rakstījis Ivans Iļjins: “Neiznīcināt, nonospiest, nepaverdzināt svešas asinis, nenosmacēt citu cilšu un citas slavas (инославную) dzīvi, bet dot visiem elpu un dižu Dzimteni… visus ņemt vērā, visus samierināt, visiem ļaut lūgt Dievu savā veidā, strādāt savā veidā, un labākos no visām vietām ievilkt valsts un kultūras veidošanā”.

Šīs unikālās civilizācijas serde, saturošais audums – krievu valoda, krievu kultūra. Lūk, tieši šo serdi dažādu sugu provokatori un mūsu pretinieki visiem spēkiem mēģinās izraut Krievijai – zem caurcaurēm viltotām runām par krievu pašnoteikšanās tiesībām, par “rases tīrību”, par nepieciešamību “pabeigt 1991.gada lietu un sagraut līdz galam impēriju, kas sēd kaklā krievu tautai”. Lai galu galā liktu cilvēkiem ar savām rokām iznīcināt pašu Dzimteni.

Esmu dziļi pārliecināts, ka mēģinājumi sludināt krievu “nacionālas”, monoetniskas valsts veidošanas ideju ir pretrunā ar visu mūsu tūkstošgadu vēsturi. Vēl vairāk, tas ir īsākais ceļš uz krievu tautas un krievu valstiskuma iznīcināšanu. Un arī uz jebkāda dzīvotspējīga suverēna valstiskuma iznīcināšanu uz mūsu zemes.

Kad sāk klaigāt: “Pietiek barot Kaukāzu”, varat gaidīt, ka rīt neizbēgami sekos aicinājums: “Pietiek barot Sibīriju, Tālos Austrumus, Urālu, Pievolgu, Piemaskavu…” Tieši pēc tādām receptēm darbojās tie, kuri noveda Padomju Savienību pie sadalīšanās. Kas attiecas uz izslavēto nacionālo pašnoteikšanos, ar ko, cīnoties par varu un ģeopolitiskām dividendēm, ne reizi vien ir spekulējuši visdažādāko novirzienu politiķi – no Vladimira Ļeņina līdz Vudro Vilsonam, tad krievu tauta ir pašnoteikusies jau sen. Krievu tautas pašnoteikšanās – tā ir polietniska civilizācija, ko satur krievu kultūras kodols. Un šo izvēli krievu tauta ir apstiprinājusi reiz pa reizei – un nevis plebiscītos un referendumos, bet ar asinīm. Ar visu savu tūkstošgadu vēsturi.

Vienots kultūras kods

Krievijas valsts attīstības pieredze ir unikāla. Mēs esam daudznacionāla sabiedrība, bet mēs esam vienota tauta. Tas padara mūsu valsti sarežģītu un daudzdimensionālu. Tas dod kolosālas iespējas attīstībai daudzās jomās. Tomēr, ja daudznacionālu sabiedrību inficē nacionālisma baciļi, tā zaudē spēku un izturību. Un mums ir jāsaprot, kādas tālejošas sekas var izraisīt iecietība pret mēģinājumiem aizdegt nacionālo naidu un citas kultūras un citas ticības cilvēku neieredzēšana.

Pilsoniskais miers un starpnacionāla saskaņa – tā ir ne jau vienā reizē radīta un uz gadsimtiem sastingusi aina. Otrādi, tā ir pastāvīga dinamika, dialogs. Tas ir rūpīgs valsts un sabiedrības darbs, kas prasa ļoti smalkus lēmumus, izsvērtu un gudru politiku, kas spēj nodrošināt “vienotību daudzveidībā”. Ir nepieciešams ne vien ņemt vērā savstarpējus pienākumus, bet arī atrast visiem kopējas vērtības. Nav iespējams ar varu piespiest visiem būt kopā. Un nav iespējams piespiest dzīvot kopā pēc aprēķina, uz ieguvumu un zaudējumu izsvēršanas pamata. Tādi “aprēķini” darbojas līdz krīzes brīdim. Bet krīzes brīdī sāk darboties pretējā virzienā.

Pārliecība, ka mēs spējam nodrošināt polikulturālas kopības saskanīgu attīstību, balstās uz mūsu kultūru, vēsturi, identitātes tipu. Varam atcerēties, ka daudzi PSRS pilsoņi, nokļuvuši aiz robežām, sauca sevi par krieviem. Pie tam paši sevi par tādiem uzskatīja, neatkarīgi no etniskās piederības. Interesants ir arī fakts, ka etniskie krievi nekur un nekad, nekādā emigrācijā nav veidojuši noturīgu nacionālo diasporu, kaut gan skaitliski, gan vērtības ziņā ir bijuši visai ievērojami pārstāvēti. Tāpēc, ka mūsu identitātē ir cits kultūras kods.

Krievu tauta ir valstsveidotāja – pamatojoties uz Krievijas pastāvēšanas faktu. Krievu dižā misija – apvienot, sasaistīt civilizāciju. Ar valodu, kultūru, “vispasaules mēroga atsaucīgumu”, kā definējis Fjodors Dostojevskis, ir jāsasaista krievu armēņus, krievu azerbaidžāņus, krievu vāciešus, krievu tatārus… Ir jāsasaista tādā valsts-civilizācijas tipā, kur nav “nacmenu (mazākumtautību)”, bet “savējais-svešais” atpazīšanas principu nosaka kopēja kultūra un kopējas vērtības.

Tāda civilizēta identitāte ir dibināta uz krievu kultūras dominanti, par kuras nesējiem uzstājas ne tikai etniskie krievi, bet arī visi tādas identitātes nesēji neatkarīgi no nacionalitātes. Šis ir tas kultūras kods, kas pēdējos gados ir bijis pakļauts nopietniem pārbaudījumiem, kuru ir pūlējušies un pūlas uzlauzt. Un tomēr tas neapšaubāmi ir saglabājies. Tajā pat laikā to vajag barot, nostiprināt un sargāt.

Milzu loma šeit pieder izglītībai. Izglītības programmas izvēle, izglītības daudzveidīgums – tie ir mūsu nešaubīgi sasniegumi. Bet daudzveidīgums ir jābalsta uz nesatricināmām vērtībām, pamatzināšanām un pasaules uzskatu. Izglītības, tās sistēmas pilsoniskais uzdevums – dot to absolūti obligāto humanitāro zināšanu apjomu, kas veido tautas pašidentitātes pamatu. Un pirmkārt ir jārunā par tādu priekšmetu ka krievu valodas, krievu literatūras, tēvzemes vēstures lomas palielināšanu izglītības procesā – dabiski visas nacionālo tradīciju un kultūru bagātības kontekstā.

Dažās vadošās amerikāņu universitātēs pagājušā gadsimta 20-ajos gados izveidojās kustība par rietumu kultūras kanona izpēti. Katram sevi cienošam studentam bija jāizlasa 100 grāmatas no īpaši izstrādāta saraksta. Dažās ASV universitātēs šī tradīcija ir saglabājusies arī šodien. Mūsu nācija vienmēr ir bijusi lasoša nācija. Tad veiksim mūsu kultūras autoritāšu aptauju un izveidosim 100 grāmatu sarakstu, kuras būs jāizlasa katram Krievijas skolas beidzējam. Nevis jāiezubrī skolā, bet tieši patstāvīgi jāizlasa. Un tad padarīsim sacerējumu par izlasītā tēmām par gala eksāmenu. Vai vismaz dosim jaunajiem cilvēkiem iespēju izpaust savas zināšanas un savu pasaules uzskatu olimpiādēs un konkursos.

Atbilstošas prasības ir jāuzstāda arī valsts politikai kultūras jomā. Ar to saprotot tādus instrumentus kā televīzija, kino, Internets, masu kultūra kopumā, kas veido sabiedrisko apziņu, uzstāda uzvedības paraugus un normas.

Atcerēsimies kā amerikāņi ar Holivudas palīdzību veidoja daudzu paaudžu apziņu. Pie kam ieviešot ne sliktākās vērtības – gan no nacionālo interešu, gan no sabiedriskās morāles viedokļa. Te ir ko pamācīties.

Uzsveru: neviens neapdraud radošo brīvību – nav runa par cenzūru, ne par “birokrātu ideoloģiju”, bet par to, ka valsts pienākums un tiesības ir gan savas pūles, gan resursus virzīt uz apzinātu sociālu sabiedrisku uzdevumu risināšanu. Tostarp arī uz tāda pasaules uzskata veidošanu, kas saliedē nāciju.

Mūsu valstī, kur daudzu galvās vēl nav beidzies pilsoņu karš, kur pagātne ir galēji politizēta un “saraustīta” ideoloģiskos citātos (bieži dažādu cilvēku saprasti ar precizitāti līdz pretējam), ir nepieciešama smalka kultūras terapija. Kultūras politika, kas visos līmeņos – no skolas mācību līdzekļiem līdz vēsturiskai dokumentālistikai – veidotu tādu vēstures procesa vienotības izpratni, kurā katra etnosa pārstāvis, tāpat arī “sarkanā komisāra” vai “balto virsnieka” pēcnācējs redzētu savu vietu. Sajustu sevi kā “vienas visiem” – pretrunīgas, traģiskas, bet dižas Krievijas vēstures mantinieku.

Mums ir nepieciešama tāda nacionālās politikas stratēģija, kas dibināta uz pilsonisku patriotismu. Nevienam cilvēkam, kas dzīvo mūsu valstī, nav jāaizmirst sava ticība un etniskā piederība. Bet tam ir jābūt pirmkārt Krievijas pilsonim un jālepojas ar to. Nevienam nav tiesību nacionālās un reliģiskās īpatnības likt augstāk par valsts likumiem. Tomēr tajā pat laikā pašiem likumiem ir jāņem vērā nacionālās un reliģiskās īpatnības.

Uzskatu, ka federālo varas orgānu sistēmā ir nepieciešams izveidot īpašu struktūru, kas atbild par nacionālās attīstības, starpnāciju labklājības, etnosu mijiedarbības problēmām. Pašlaik šīs problēmas ir Reģionālās attīstības ministrijas ziņā un ikdienas uzdevumu gūzmas dēļ tiek izspiestas otrā un pat trešajā plānā, un tāds stāvoklis ir jāizlabo.

Tai nav jābūt standartveida valsts pārvaldes iestādei. Drīzāk runai ir jābūt par koleģiālu orgānu, kas sadarbojas tieši ar valsts prezidentu, ar valdības vadību, un kam ir noteiktas varas pilnvaras. Nacionālo politiku nevar rakstīt un īstenot vien ierēdņu kabinetos. Tās apspriešanā tieši jāpiedalās nacionālajām, sabiedriskajām apvienībām.

Un, protams, mēs rēķināmies ar Krievijas tradicionālo reliģiju dalību šādā dialogā. Pareizticības, islāma, budisma, jūdaisma pamatā – ar visām atšķirībām un īpatnībām – ir pamata, vispārīgās morālās, tikumiskās, garīgās vērtības: līdzcietība, savstarpēja palīdzība, patiesīgums, taisnīgums, cieņa pret vecajiem, ģimenes un darba ideāli. Šos vērtību orientierus nav iespējams aizvietot ne ar ko, un tie mums ir jānostiprina.

Esmu pārliecināts, ka valstij, sabiedrībai ir jāpieņem un jāatbalsta Krievijas tradicionālo reliģiju darbs izglītības sistēmā, sociālajā jomā, Bruņotajos spēkos. Tajā pat laikā nešaubīgi ir jāsaglabā mūsu valsts pasaulīgais raksturs.

Nacionālā politika un spēcīgu institūciju loma

Sabiedrības sistēmiskās problēmas nereti izpaužas tieši starpnacionālas spriedzes veidā. Ir vienmēr jāatceras, ka pastāv tieša sakarība starp nerisinātām sociāli-ekonomiskām problēmām, tiesībsargāšanas sistēmas nebūšanām, varas neiedarbīgumu, korupciju un nacionālas cēlonības sadursmēm. Ja aplūkojam visu neseno starpnacionālo ekscesu vēsturi, visur atpazīsim šo “pistoles gaili”: Kondopoga, Manēžas laukums, Sagra. Visur ir saasināta reakcija uz taisnīguma trūkumu, atsevišķu valsts pārstāvju bezatbildību un bezdarbību, neticība vienlīdzībai likuma priekšā un noziedznieka soda neizbēgamībai, pārliecība, ka viss ir pērkams, un taisnības nav.

Kad runa ir par to, ka Krievijā un īpaši krievu vēsturiskajās teritorijās tiek ierobežotas krievu tiesības, tas runā par to, ka valsts struktūras nepilda savus tiešos uzdevumus – neaizsargā pilsoņu dzīvību, tiesības un drošību. Un tā kā vairums šo pilsoņu ir krievi, tad rodas iespēja parazitēt par “krievu nacionālās apspiešanas” tēmu un pamatotu sabiedrisku protestu ietērpt visprimitīvākajā vulgārākajā starpnacionālo nekārtību veidā. Un vienlaikus jebkurā sakarā klaigāt par “krievu fašismu”.

Ir jāņem vērā, kādus riskus un draudus slēpj situācijas, kurām piemīt pāreja nacionāla konflikta stadijā. Un atbilstošā viscietākajā veidā ir, neraugoties uz amatiem un pakāpēm, jānovērtē tiesībsargājošo struktūru, varas orgānu, kas noveduši līdz starpnacionālai spriedzei, darbība vai bezdarbība.

Tādām situācijām recepšu nav daudz. Neuzsākt neko principa pēc, neizdarīt pārsteidzīgus vispārinājumus. Ir nepieciešams rūpīgi noskaidrot problēmas būtību, apstākļus, noregulēt savstarpējās pretenzijas katrā konkrētajā gadījumā, kur iejaukts “nacionālais jautājums”. Tur, kur nav kādi īpaši apstākļi, šim procesam jābūt publiskam, jo operatīvas informācijas trūkums rada situāciju padziļinošas baumas. Un šajā ziņā ārkārtīgi svarīga nozīme ir masu saziņas līdzekļu profesionālismam un atbildīgumam.

Bet nekārtību un vardarbības situācijās nekāds dialogs nevar būt. Nevienam nedrīkst rasties ne mazākais vilinājums “piespiest varu” pieņemt tādus vai citādus lēmumus ar grautiņu palīdzību. Mūsu tiesībsargājošie orgāni ir pierādījuši, ka ar tādu mēģinājumu apturēšanu tie tiek galā ātri un skaidri.

Un vēl viena principiāla lieta – mums, protams, ir jāattīsta mūsu demokrātiskā daudzpartiju sistēma. Un patlaban tiek gatavoti lēmumi, kas vērsti uz politisko partiju reģistrācijas un darbības kārtības vienkāršošanu un liberalizāciju, tiek īstenoti reģionu vadītāju vēlēšanu iedibināšanas priekšlikumi. Tie visi ir vajadzīgi un pareizi soļi. Bet nedrīkst pieļaut vienu – reģionālu partiju radīšanas iespēju, tostarp nacionālajās republikās. Tas ir tiešs ceļš uz separātismu. Tāda prasība nešaubīgi ir jāuzstāda arī reģionu vadītāju vēlēšanām – tas, kurš mēģinās balstīties uz nacionālistiskiem, separātiskiem un tamlīdzīgiem spēkiem un aprindām, ir nekavējoties, demokrātisku un tiesu procedūru ietvaros jāizslēdz no vēlēšanu procesa.

Migrācijas problēma un mūsu integrācijas projekts

Patlaban pilsoņus stipri satrauc, bet teiksim tieši – kaitina daudzās izmaksas, kas saistītas ar masveida migrāciju – gan ārējo, gan iekškrievijas. Atskan arī jautājums – vai Eirāzijas savienības izveidošana nenovedīs līdz migrācijas plūsmu pieaugumam, tātad līdz jau šeit pastāvošo problēmu palielināšanai. Uzskatu, ka ir skaidri jāiezīmē mūsu pozīcija.

Pirmkārt, ir acīmredzams, ka mums ir par kārtu jāpaaugstina valsts migrācijas politikas kvalitāte. Un mēs šo uzdevumu risināsim.

Nelegālu imigrāciju nekad un nekad nevar izslēgt pilnībā, bet to nešaubīgi vajag un var minimizēt. Un šajā ziņā ir jāpastiprina migrācijas dienestu saprotamas policejiskas funkcijas un pilnvaras.

Tomēr vienkārša mehāniska migrācijas politikas cietināšana rezultātu nedos. Daudzās valstīs tāda cietināšana noved vien pie nelegālās migrācijas daļas palielināšanās. Migrācijas politikas kritērijs ir nevis tās cietībā, bet tās iedarbīgumā.

Šajā sakarā ir galēji skaidri jādiferencē legālās migrācijas – gan pastāvīgās, gan īslaicīgās – politika. Kas savukārt paredz acīmredzamas migrācijas politikas prioritātes un labvēlības režīmus par labu kvalifikācijai, kompetencei, konkurētspējai, kulturālai un uzvedības savietojamībai. Tāda “pozitīva selekcija” un konkurence par migrācijas kvalitāti pastāv visā pasaulē. Būtu lieki runāt par to, ka tādi migranti pieņemošajā sabiedrībā integrējas daudz labāk un vieglāk.

Otra lieta. Pie mums visai aktīvi attīstās iekšējā migrācija, cilvēki brauc mācīties, dzīvot, strādāt uz citiem Federācijas subjektiem, uz lielajām pilsētām. Pie kam tie ir Krievijas pilntiesīgi pilsoņi.

Tomēr tam, kas iebrauc reģionos ar citām kultūras, vēsturiskajām tradīcijām, ir ar cieņu jāattiecas pret vietējām paražām. Pret krievu un citu Krievijas tautu paražām. Katrai citādai – neadekvātai, agresīvai, izaicinošai, necienīgai – uzvedībai ir jāsastopas ar atbilstošu likumīgu, bet cietu reakciju un pirmkārt no varas orgānu puses, kuri šodien bieži vienkārši ir bezdarbīgi. Ir jāpārlūko, vai visas tādas cilvēku uzvedības kontrolei nepieciešamās normas satur Administratīvais un Kriminālkodekss, iekšlietu orgānu reglamenti. Runa ir par tiesību sašaurināšanu, kriminālatbildības ieviešanu par migrācijas likumu un reģistrācijas normu pārkāpumiem. Dažkārt pietiek ar brīdinājumu. Bet ja šis brīdinājums balstīsies uz konkrētu tiesību normu, tas būs iedarbīgāks. To sapratīs pareizi – ne kā atsevišķa policista vai ierēdņa ieskatu, bet kā likuma prasību, kas vienāda visiem.

Arī iekšējā migrācijā ir svarīgi civilizēti ierobežojumi. Tostarp tas ir nepieciešams sociālās infrastruktūras, medicīnas, izglītības, darba tirgus harmoniskai attīstībai. Daudzos “migrācijas ziņā pievilcīgos” reģionos un megapolēs šīs sistēmas jau tagad strādā uz iespēju robežas, kas rada visai sarežģītu situāciju gan “pamatiedzīvotājiem”, gan “iebraucējiem”.

Uzskatu, ka ir jāvirzās uz reģistrācijas noteikumu un sankciju par to pārkāpumiem pastingrināšanu. Dabiski, nesašaurinot pilsoņu konstitucionālās tiesības uz dzīves vietas izvēli.

Trešā lieta – tiesu sistēmas nostiprināšana un efektīvu tiesībsargājošo orgānu iedibināšana. Tas ir principiāli svarīgi ne vien attiecībā uz ārējo imigrāciju, bet mūsu gadījumā arī uz iekšējo, tostarp migrāciju no Ziemeļkaukāza reģioniem. Bez tā nekādi nav iespējams nodrošināt dažādu kopienu (gan pieņemošā vairākuma, gan arī migrantu) interešu objektīvu arbitrāžu un migrācijas situācijas kā droša un taisnīga stāvokļa uztveri.

Vēl vairāk, tiesas un policijas darbības nespēja vai korumpētība vienmēr vedīs ne vien uz migrantus pieņemošās sabiedrības neapmierinātību un radikalizāciju, bet arī uz “uzskatu noskaidrošanas” un kriminalizētas ēnu ekonomikas iesakņošanos pašā migrantu vidē.

Nedrīkst pieļaut, ka pie mums rastos noslēgti, nošķirti nacionālie anklāvi, kādos bieži darbojas nevis likumi, bet dažāda veida “uzskati”. Un pirmkārt tiek pārkāptas pašu migrantu tiesības – gan no pašu kriminālo autoritāšu puses, gan no korumpētu varas pārstāvju puses.

Tieši korupcijas augsnē uzplaukst etniskā noziedzība. No juridiskā viedokļa noziedzīgi grupējumi, kas veidojušies pēc nacionālā, klanu principa nav ne ar ko labāki par parastām bandām. Bet mūsu apstākļos etniskā noziedzība ir ne vien krimināla, bet arī valsts drošības problēma. Un pret to ir jāattiecas atbilstošā veidā.

Ceturtā lieta – migrantu civilizēta integrācija un socializācija. Un šajā ziņā ir nepieciešams atgriezties pie izglītības problēmām. Ir jārunā ne tikdaudz par izglītības sistēmas mērķtiecību uz migrācijas politikas problēmu risināšanu (tas ne tuvu nav skolas galvenais uzdevums), bet pirmkārt par tēvzemes izglītības kā tādas augstiem standartiem.

Izglītības pievilcīgums un tās vērtīgums – tā ir varena svira, migrantu integratīvas uzvedības dzinulis integrācijas sabiedrībā ziņā. Kurpretim zema izglītības kvalitāte vienmēr provocē vēl lielāku migrācijas kopienu izolāciju un noslēgtību, tikai tad jau ilgstošu, uz paaudzēm.

Mums ir svarīgi, lai migranti varētu normāli adaptēties sabiedrībā. Jā, būtībā, elementāra prasība cilvēkiem, kuri vēlas dzīvot un strādāt Krievijā, ir to gatavība apgūt mūsu kultūru un valodu. Ar nākošo gadu ir nepieciešams padarīt par obligātu migrācijas statusa iegūšanai vai pagarināšanai krievu valodas, Krievijas vēstures un krievu literatūras, mūsu valsts un tiesību pamatu eksāmenu. Mūsu valsts tāpat kā citas civilizētas valstis ir gatava izveidot un piedāvāt migrantiem atbilstošas izglītības programmas. Virknē gadījumu ir vajadzīga obligāta papildus profesionālā apmācība uz darba devēju rēķina.

Un, beidzot, piektā lieta – tā ir cieša integrācija pēcpadomju telpā kā reāla alternatīva nekontrolējamām migrācijas plūsmām.

Masveida migrācijas objektīvi cēloņi, un par tiem tika teikts jau iepriekš, – ir eksistences attīstības un apstākļu kolosāla nevienlīdzība. Ir skaidrs, ka ja ne migrācijas plūsmu likvidācijas, tad vismaz minimizācijas loģisks paņēmiens būtu tādas nevienlīdzības samazināšana. Par to iestājas milzīgs skaits dažāda veida humanitāru, kreisu aktīvistu Rietumos. Bet diemžēl globālā mērogā šī skaistā ētiski nevainojamā pozīcija cieš no acīmredzama utopisma.

Tomēr nav nekādu objektīvu šķēršļu šo loģiku īstenot pie mums, mūsu vēsturiskajā telpā. Un viens no Eirāzijas integrācijas svarīgākajiem uzdevumiem ir radīt iespēju tautām, cilvēku miljoniem šajā telpā pienācīgi dzīvot un attīstīties.

Mēs saprotam, ka ne jau no labas dzīves cilvēki brauc pār trejdeviņām zemēm un ne tuvu civilizētos apstākļos pelnī sev un savai ģimenei cilvēciskas eksistences iespēju.

No šāda viedokļa uzdevumi, kurus uzstādām gan valsts iekšienē (jaunas ekonomikas radīšana ar efektīvu nodarbinātību, profesionālo sabiedrību atjaunināšana, ražošanas spēku un sociālās infrastruktūras vienmērīga attīstība visā valsts teritorijā), gan Eirāzijas integrācijas uzdevumi, – tie ir izšķirošs instruments, ar ko migrācijas plūsmas var ievadīt normālā gultnē. Būtībā virzīt migrantus turp, kur tie vismazākajā mērā izraisīs sociālo spriedzi. Bet no otras puses – lai ļaudis savās dzimtajās vietās, savā mazajā dzimtenē varētu justies normāli un ērti. Vajag vienkārši dot iespēju cilvēkiem strādāt un normāli dzīvot pie sevis mājās – iespēju, kāda patlaban tiem lielā mērā liegta. Nacionālajā politikā nav un nevar būt vienkārši risinājumi. Tās elementi ir izkaisīti visās valsts dzīves jomās – ekonomikā, sociālajā nodrošinātībā, izglītībā, politiskajā sistēmā un ārpolitikā. Mums ir jāuzbūvē tāds valsts, civilizētas kopības modelis ar tādu izkārtojumu, kas būtu absolūti vienādi pievilcīgs un harmonisks visiem, kas uzskata Krieviju par savu Dzimteni.

Mēs saredzam priekšā stāvošā darba virzienus. Saprotam, ka mums ir vēsturiskā pieredze, kādas nav nevienam citam. Mums ir varens balsts mentalitātē, kultūrā, identitātē, kāds nav citiem.

Mēs nostiprināsim savu “vēsturisko valsti”, ko esam mantojuši no senčiem. Valsti-civilizāciju, kas spēj organiski risināt dažādu etnosu un konfesiju integrācijas uzdevumu.

Mēs gadsimtiem esam dzīvojuši kopā. Kopā uzvarējuši visbriesmīgākajā karā, Un dzīvosim kopā arī tālāk. Bet tiem, kuri grib vai mēģina mūs sadalīt, varu teikt vienu – nesagaidīsit…

http://putin2012.ru/events/95

———————————————–

23 января 2012

Авторская статья Владимира Путина «Россия: национальный вопрос»

«Мы веками жили вместе. Вместе победили в самой страшной войне. И будем вместе жить и дальше. А тем, кто хочет или пытается разделить нас, могу сказать одно – не дождётесь…» В.Путин

Для России – с ее многообразием языков, традиций, этносов и культур – национальный вопрос, без всякого преувеличения, носит фундаментальный характер. Любой ответственный политик, общественный деятель должен отдавать себе отчет в том, что одним из главных условий самого существования нашей страны является гражданское и межнациональное согласие.

Мы видим, что происходит в мире, какие здесь копятся серьезнейшие риски. Реальность сегодняшнего дня – рост межэтнической и межконфессиональной напряженности. Национализм, религиозная нетерпимость становятся идеологической базой для самых радикальных группировок и течений. Разрушают, подтачивают государства и разделяют общества.

Колоссальные миграционные потоки – а есть все основания полагать, что они будут усиливаться, – уже называют новым «великим переселением народов», способным изменить привычный уклад и облик целых континентов. Миллионы людей в поисках лучшей жизни покидают регионы, страдающие от голода и хронических конфликтов, бедности и социальной неустроенности.

С «обострением национального вопроса» вплотную столкнулись самые развитые и благополучные страны, которые прежде гордились своей толерантностью. А сегодня – друг за другом объявляют о провале попыток интегрировать в общество инокультурный элемент, обеспечить неконфликтное, гармоничное взаимодействие различных культур, религий, этнических групп.

«Плавильный котел» ассимиляции барахлит и чадит – и не способен «переварить» все возрастающий масштабный миграционный поток. Отражением этого в политике стал «мультикультурализм», отрицающий интеграцию через ассимиляцию. Он возводит в абсолют «право меньшинства на отличие» и при этом недостаточно уравновешивает это право – гражданскими, поведенческими и культурными обязанностями по отношению к коренному населению и обществу в целом.

Во многих странах складываются замкнутые национально-религиозные общины, которые не только ассимилироваться, но даже и адаптироваться отказываются. Известны кварталы и целые города, где уже поколения приезжих живут на социальные пособия и не говорят на языке страны пребывания. Ответная реакция на такую модель поведения – рост ксенофобии среди местного коренного населения, попытка жестко защитить свои интересы, рабочие места, социальные блага – от «чужеродных конкурентов». Люди шокированы агрессивным давлением на свои традиции, привычный жизненный уклад и всерьез опасаются угрозы утратить национально-государственную идентичность.

Вполне респектабельные европейские политики начинают говорить о провале «мультикультурного проекта». Чтобы сохранить свои позиции, эксплуатируют «национальную карту» – переходят на поле тех, кого ранее сами считали маргиналами и радикалами. Крайние силы, в свою очередь, резко набирают вес, всерьез претендуя на государственную власть. По сути, предлагается вести речь о принуждении к ассимиляции – на фоне «закрытости» и резкого ужесточения миграционных режимов. Носители другой культуры должны либо «раствориться в большинстве», либо остаться обособленным национальным меньшинством – пусть даже обеспеченным разнообразными правами и гарантиями. А фактически – оказаться отлученным от возможности успешной карьеры. Прямо скажу – от гражданина, поставленного в такие условия, трудно ожидать лояльности по отношению к своей стране.

За «провалом мультикультурного проекта» стоит кризис самой модели «национального государства» – государства, исторически строившегося исключительно на основе этнической идентичности. И это – серьезный вызов, с которым придется столкнуться и Европе, и многим другим регионам мира.

Россия как «историческое государство»

При всей внешней схожести ситуация у нас – принципиально иная. Наши национальные и миграционные проблемы напрямую связаны с разрушением СССР, а по сути, исторически – большой России, сложившейся в своей основе еще в XVIII веке. С неизбежно последовавшей за этим деградацией государственных, социальных и экономических институтов. С громадным разрывом в развитии на постсоветском пространстве.

Продекларировав 20 лет назад суверенитет, тогдашние депутаты РСФСР в запале борьбы с «союзным центром» запустили процесс строительства «национальных государств», причем даже внутри самой Российской Федерации. «Союзный центр», в свою очередь, пытаясь давить на оппонентов, начал вести закулисную игру с российскими автономиями, обещая им повышение «национально-государственного статуса». Сейчас участники этих процессов перекладывают вину друг на друга. Но очевидно одно – их действия в равной степени и неизбежно вели к развалу и сепаратизму. И у них не нашлось ни мужества, ни ответственности, ни политической воли – чтобы последовательно и настойчиво отстаивать территориальную целостность Родины.

То, в чем, возможно, не отдавали себе отчет инициаторы «затей с суверенитетами», – все остальные, в том числе и за рубежами нашего государства, – поняли очень четко и быстро. И последствия не заставили себя ждать.

С распадом страны мы оказались на грани, а в отдельных известных регионах – и за гранью гражданской войны, причем именно на этнической почве. Огромным напряжением сил, большими жертвами эти очаги нам удалось погасить. Но это, конечно, не означает, что проблема снята.

Однако даже в тот момент, когда государство как институт критически ослабело, Россия не исчезла. Произошло то, о чем Василий Ключевский говорил применительно к первой русской Смуте: «Когда надломились политические скрепы общественного порядка, страна была спасена нравственной волей народа».

И, кстати, наш праздник 4 ноября – День народного единства, который некоторые поверхностно называют «днем победы над поляками», на самом деле – это «день победы над собой», над внутренней враждой и распрями, когда сословия, народности осознали себя единой общностью – одним народом. Мы по праву можем считать этот праздник днем рождения нашей гражданской нации.

Историческая Россия – не этническое государство и не американский «плавильный котел», где, в общем-то, все так или иначе – мигранты. Россия возникла и веками развивалась как многонациональное государство. Государство, в котором постоянно шел процесс взаимного привыкания, взаимного проникновения, смешивания народов на семейном, на дружеском, на служебном уровне. Сотен этносов, живущих на своей земле вместе и рядом с русскими. Освоение огромных территорий, наполнявшее всю историю России, было совместным делом многих народов. Достаточно сказать, что этнические украинцы живут на пространстве от Карпат до Камчатки. Как и этнические татары, евреи, белорусы…

В одном из самых ранних русских философско-религиозных трудов «Слово о законе и благодати» отвергается сама теория «избранного народа» и проповедуется идея равенства перед Богом. А в «Повести временных лет» так описан многонациональный характер древнерусского государства: «Вот только кто по-славянски говорит на Руси: поляне, древляне, новгородцы, полочане, дреговичи, северяне, бужане… А вот другие народы: чудь, меря, весь, мурома, черемисы, мордва, пермь, печера, ямь, литва, корсь, нарова, ливы – эти говорят на своих языках…».

Именно об этом особом характере русской государственности писал Иван Ильин: «Не искоренить, не подавить, не поработить чужую кровь, не задушить иноплеменную и инославную жизнь, а дать всем дыхание и великую Родину… всех соблюсти, всех примирить, всем дать молиться по-своему, трудиться по-своему и лучших отовсюду вовлечь в государственное и культурное строительство».

Стержень, скрепляющая ткань этой уникальной цивилизации – русский народ, русская культура. Вот как раз этот стержень разного рода провокаторы и наши противники всеми силами будут пытаться вырвать из России – под насквозь фальшивые разговоры о праве русских на самоопределение, о «расовой чистоте», о необходимости «завершить дело 1991 года и окончательно разрушить империю, сидящую на шее у русского народа». Чтобы в конечном счете – заставить людей своими руками уничтожать собственную Родину.

Глубоко убежден, попытки проповедовать идеи построения русского «национального», моноэтнического государства противоречат всей нашей тысячелетней истории. Более того, это кратчайший путь к уничтожению русского народа и русской государственности. Да и любой дееспособной, суверенной государственности на нашей земле.

Когда начинают кричать: «Хватит кормить Кавказ», – ждите, завтра неизбежно последует призыв: «Хватит кормить Сибирь, Дальний Восток, Урал, Поволжье, Подмосковье…». Именно по таким рецептам действовали те, кто привел к распаду Советский Союз. Что касается пресловутого национального самоопределения, которым, борясь за власть и геополитические дивиденды, не раз спекулировали политики самых разных направлений – от Владимира Ленина до Вудро Вильсона, – то русский народ давно самоопределился. Самоопределение русского народа – это полиэтническая цивилизация, скрепленная русским культурным ядром. И этот выбор русский народ подтверждал раз за разом – и не на плебисцитах и референдумах, а кровью. Всей своей тысячелетней историей.

Единый культурный код

Российский опыт государственного развития уникален. Мы многонациональное общество, но мы единый народ. Это делает нашу страну сложной и многомерной. Дает колоссальные возможности для развития во многих областях. Однако, если многонациональное общество поражают бациллы национализма, оно теряет силу и прочность. И мы должны понимать, какие далеко идущие последствия может вызвать попустительство попыткам разжечь национальную вражду и ненависть к людям иной культуры и иной веры.

Гражданский мир и межнациональное согласие – это не один раз созданная и на века застывшая картина. Напротив, это постоянная динамика, диалог. Это – кропотливая работа государства и общества, требующая очень тонких решений, взвешенной и мудрой политики, способной обеспечить «единство в многообразии». Необходимо не только соблюдение взаимных обязательств, но и нахождение общих для всех ценностей. Нельзя насильно заставить быть вместе. И нельзя заставить жить вместе по расчету, на основе взвешивания выгод и затрат. Такие «расчеты» работают до момента кризиса. А в момент кризиса начинают действовать в обратном направлении.

Уверенность, что мы можем обеспечить гармоничное развитие поликультурной общности, опирается на нашу культуру, историю, тип идентичности. Можно вспомнить, что многие граждане СССР, оказавшиеся за рубежом, называли себя русскими. Причем сами считали себя таковыми независимо от этнической принадлежности. Интересен и тот факт, что этнические русские нигде и никогда, ни в какой эмиграции не составляли устойчивых национальных диаспор, хотя и численно, и качественно были представлены весьма значительно. Потому что в нашей идентичности – другой культурный код.

Русский народ является государствообразующим – по факту существования России. Великая миссия русских – объединять, скреплять цивилизацию. Языком, культурой, «всемирной отзывчивостью», по определению Федора Достоевского, скреплять русских армян, русских азербайджанцев, русских немцев, русских татар… Скреплять в такой тип государства-цивилизации, где нет «нацменов», а принцип распознания «свой–чужой» определяется общей культурой и общими ценностями.

Такая цивилизационная идентичность основана на сохранении русской культурной доминанты, носителем которой выступают не только этнические русские, но и все носители такой идентичности независимо от национальности. Это тот культурный код, который подвергся в последние годы серьезным испытаниям, который пытались и пытаются взломать. И тем не менее он, безусловно, сохранился. Вместе с тем его надо питать, укреплять и беречь.

Огромная роль здесь принадлежит образованию. Выбор образовательной программы, многообразие образования – наше несомненное достижение. Но вариативность должна опираться на незыблемые ценности, базовые знания и представления о мире. Гражданская задача образования, системы просвещения – дать каждому тот абсолютно обязательный объем гуманитарного знания, который составляет основу самоидентичности народа. И в первую очередь речь должна идти о повышении в образовательном процессе роли таких предметов, как русский язык, русская литература, отечественная история – естественно, в контексте всего богатства национальных традиций и культур.

В некоторых ведущих американских университетах в 20-е годы прошлого века сложилось движение за изучение западного культурного канона. Каждый уважающий себя студент должен был прочитать 100 книг по специально сформированному списку. В некоторых университетах США эта традиция сохранилась и сегодня. Наша нация всегда была читающей нацией. Давайте проведем опрос наших культурных авторитетов и сформируем список 100 книг, которые должен будет прочитать каждый выпускник российской школы. Не вызубрить в школе, а именно самостоятельно прочитать. И давайте сделаем выпускным экзаменом сочинение на темы прочитанного. Или по крайней мере дадим молодым людям возможность проявить свои знания и свое мировоззрение на олимпиадах и конкурсах.

Соответствующие требования должна задавать и государственная политика в области культуры. Имеются в виду такие инструменты, как телевидение, кино, Интернет, массовая культура в целом, которые формируют общественное сознание, задают поведенческие образцы и нормы.

Вспомним, как американцы с помощью Голливуда формировали сознание нескольких поколений. Причем внедряя не худшие – и с точки зрения национальных интересов, и с точки зрения общественной морали – ценности. Здесь есть чему поучиться.

Подчеркну: никто не покушается на свободу творчества – не о цензуре речь, не о «казенной идеологии», а о том, что государство обязано и имеет право и свои усилия, и свои ресурсы направлять на решение осознанных социальных, общественных задач. В том числе и на формирование мировоззрения, скрепляющего нацию.

В нашей стране, где у многих в головах еще не закончилась гражданская война, где прошлое крайне политизировано и «раздергано» на идеологические цитаты (часто понимаемые разными людьми с точностью до противоположного), необходима тонкая культурная терапия. Культурная политика, которая на всех уровнях – от школьных пособий до исторической документалистики – формировала бы такое понимание единства исторического процесса, в котором представитель каждого этноса, так же как и потомок «красного комиссара» или «белого офицера», видел бы свое место. Ощущал бы себя наследником «одной для всех» – противоречивой, трагической, но великой истории России.

Нам необходима стратегия национальной политики, основанная на гражданском патриотизме. Любой человек, живущий в нашей стране, не должен забывать о своей вере и этнической принадлежности. Но он должен прежде всего быть гражданином России и гордиться этим. Никто не имеет права ставить национальные и религиозные особенности выше законов государства. Однако при этом сами законы государства должны учитывать национальные и религиозные особенности.

Считаю, что в системе федеральных органов власти необходимо создать специальную структуру, отвечающую за вопросы национального развития, межнационального благополучия, взаимодействия этносов. Сейчас эти проблемы находятся в ведении Министерства регионального развития и за ворохом текущих задач вытесняются на второй, а то и третий план, и такую ситуацию надо исправить.

Это не должно быть стандартное ведомство. Скорее речь должна идти о коллегиальном органе, который взаимодействует непосредственно с президентом страны, с руководством правительства и имеет определенные властные полномочия. Национальная политика не может писаться и реализовываться исключительно в кабинетах чиновников. В ее обсуждении и формировании должны непосредственно участвовать национальные, общественные объединения.

И, конечно, мы рассчитываем на активное участие в таком диалоге традиционных религий России. В основе православия, ислама, буддизма, иудаизма – при всех различиях и особенностях – лежат базовые, общие моральные, нравственные, духовные ценности: милосердие, взаимопомощь, правда, справедливость, уважение к старшим, идеалы семьи и труда. Эти ценностные ориентиры невозможно чем-либо заменить, и их нам надо укреплять.

Убежден, государство, общество должны приветствовать и поддерживать работу традиционных религий России в системе образования и просвещения, в социальной сфере, в Вооруженных силах. При этом должен быть, безусловно, сохранен светский характер нашего государства.

Национальная политика и роль сильных институтов

Системные проблемы общества очень часто находят выход именно в форме межнациональной напряженности. Нужно всегда помнить, что существует прямая зависимость между нерешенными социально-экономическими проблемами, пороками правоохранительной системы, неэффективностью власти, коррупцией и конфликтами на национальной почве. Если посмотреть на историю всех недавних межнациональных эксцессов – практически везде мы обнаружим этот «спусковой крючок»: Кондопога, Манежная площадь, Сагра. Везде обостренная реакция на отсутствие справедливости, на безответственность и бездействие отдельных представителей государства, неверие в равенство перед законом и неотвратимость наказания для преступника, убеждение, что все куплено и правды нет.

Когда речь заходит о том, что в России, а в особенности на исторических русских территориях, ущемляются права русских, это говорит о том, что государственные структуры не выполняют своих прямых задач – не защищают жизнь, права и безопасность граждан. И поскольку большинство этих граждан – русские, то возникает возможность паразитировать на теме «национального угнетения русских» и облечь обоснованный общественный протест в самую примитивную и вульгарную форму межнациональных беспорядков. И одновременно по всякому поводу голосить про «русский фашизм».

Нужно отдавать отчет, какие риски и угрозы заключены в ситуациях, чреватых переходом в стадию национального конфликта. И соответствующим, самым жестким образом, без оглядки на чины и звания, оценивать действия или бездействия правоохранительных структур, органов власти, которые привели к межнациональному напряжению.

Рецептов для таких ситуаций не очень много. Не возводить ничего в принцип, не делать скоропалительных обобщений. Необходимо тщательное выяснение сути проблемы, обстоятельств, урегулирование взаимных претензий по каждому конкретному случаю, где замешан «национальный вопрос». Этот процесс там, где нет каких-то специфических обстоятельств, должен быть публичным, потому что отсутствие оперативной информации порождает усугубляющие ситуацию слухи. И здесь исключительно важное значение имеют профессионализм и ответственность средств массовой информации.

Но никакого диалога не может быть в ситуации беспорядков и насилия. Ни у кого не должно возникнуть малейшего соблазна «продавить власть» на те или иные решения с помощью погромов. Наши правоохранительные органы доказали, что с пресечением таких попыток они справляются быстро и четко.

И еще один принципиальный момент – мы, конечно, должны развивать нашу демократическую, многопартийную систему. И сейчас готовятся решения, направленные на упрощение и либерализацию порядка регистрации и работы политических партий, реализуются предложения по установлению выборности глав регионов. Все это – нужные и правильные шаги. Но нельзя допустить одного – возможностей для создания региональных партий, в том числе в национальных республиках. Это – прямой путь к сепаратизму. Такое требование, безусловно, должно предъявляться и к выборам глав регионов – тот, кто попытается опираться на националистические, сепаратистские и тому подобные силы и круги, должен быть незамедлительно, в рамках демократических и судебных процедур, исключен из выборного процесса.

Проблема миграции и наш интеграционный проект

Сегодня граждан серьезно волнуют, а скажем прямо – раздражают, многие издержки, связанные с массовой миграцией – как внешней, так и внутрироссийской. Звучит и вопрос – не приведет ли создание Евразийского союза к усилению миграционных потоков, а значит, и к росту существующих здесь проблем. Считаю, что надо четко обозначить нашу позицию.

Во-первых, очевидно, что нам надо на порядок повысить качество миграционной политики государства. И мы будем решать эту задачу.

Нелегальная иммиграция никогда и нигде не может быть исключена полностью, но она должна и может быть, безусловно, минимизирована. И в этом плане – внятные полицейские функции и полномочия миграционных служб необходимо усилить.

Однако простое механическое ужесточение миграционной политики не даст результата. Во многих странах такое ужесточение приводит лишь к увеличению доли нелегальной миграции. Критерий миграционной политики заключается не в ее жесткости, а в ее эффективности.

В связи с этим должна быть предельно четко дифференцирована политика в отношении легальной миграции – как постоянной, так и временной. Что, в свою очередь, предполагает очевидные приоритеты и режимы благоприятствования в миграционной политике в пользу квалификации, компетентности, конкурентоспособности, культурной и поведенческой совместимости. Такая «положительная селекция» и конкуренция за качество миграции существуют во всем мире. Излишне говорить и о том, что такие мигранты интегрируются в принимающее общество намного лучше и легче.

Второе. У нас достаточно активно развивается внутренняя миграция, люди едут учиться, жить, работать в другие субъекты Федерации, в крупные города. Причем это полноправные граждане России.

Вместе с тем тот, кто приезжает в регионы с другими культурными, историческими традициями, должен с уважением относиться к местным обычаям. К обычаям русского и всех других народов России. Всякое другое – неадекватное, агрессивное, вызывающее, неуважительное – поведение должно встречать соответствующий законный, но жесткий ответ, и в первую очередь со стороны органов власти, которые сегодня часто просто бездействуют. Надо посмотреть, все ли необходимые для контроля такого поведения людей нормы содержатся в Административном и Уголовном кодексах, в регламентах органов внутренних дел. Речь идет об ужесточении права, введении уголовной ответственности за нарушение миграционных правил и норм регистрации. Иногда достаточно предупредить. Но если предупреждение будет опираться на конкретную правовую норму, оно будет более действенно. Его правильно поймут – не как мнение отдельного полицейского или чиновника, а именно как требование закона, одинакового для всех.

Во внутренней миграции также важны цивилизованные рамки. В том числе это необходимо для гармоничного развития социальной инфраструктуры, медицины, образования, рынка труда. Во многих «миграционно привлекательных» регионах и мегаполисах эти системы уже сейчас работают на пределе, что создает достаточно сложную ситуацию как для «коренных», так и для «приезжих».

Считаю, что следует пойти на ужесточение правил регистрации и санкций за их нарушение. Естественно, не ущемляя конституционных прав граждан на выбор места жительства.

Третье – это укрепление судебной системы и строительство эффективных правоохранительных органов. Это принципиально важно не только для внешней иммиграции, но, в нашем случае, и для внутренней, в частности миграции из регионов Северного Кавказа. Без этого никогда не могут быть обеспечены объективный арбитраж интересов различных сообществ (как принимающего большинства, так и мигрантов) и восприятие миграционной ситуации как безопасной и справедливой.

Более того, недееспособность или коррумпированность суда и полиции всегда будут вести не только к недовольству и радикализации принимающего мигрантов общества, но и к укоренению «разборок по понятиям» и теневой криминализованной экономики в самой среде мигрантов.

Нельзя допустить, чтобы у нас возникли замкнутые, обособленные национальные анклавы, в которых часто действуют не законы, а разного рода «понятия». И в первую очередь нарушаются права самих мигрантов – как со стороны собственных криминальных авторитетов, так и коррупционеров от власти.

Именно на коррупции расцветает этническая преступность. С правовой точки зрения преступные группировки, построенные по национальному, клановому принципу, ничем не лучше обычных банд. Но в наших условиях этническая преступность является проблемой не только криминальной, но и проблемой государственной безопасности. И к ней надо соответствующим образом относиться.

Четвертое – это проблема цивилизованной интеграции и социализации мигрантов. И здесь вновь необходимо вернуться к проблемам образования. Речь должна идти не столько о нацеленности образовательной системы на решение вопросов миграционной политики (это далеко не главная задача школы), но прежде всего о высоких стандартах отечественного образования как такового.

Привлекательность образования и его ценность – мощный рычаг, мотиватор интеграционного поведения для мигрантов в плане интеграции в общество. Тогда как низкое качество образования всегда провоцирует еще большую изоляцию и закрытость миграционных сообществ, только теперь уже долгосрочную, на уровне поколений.

Нам важно, чтобы мигранты могли нормально адаптироваться в обществе. Да, собственно, элементарным требованием к людям, желающим жить и работать в России, является их готовность освоить наши культуру и язык. Со следующего года необходимо сделать обязательным для приобретения или продления миграционного статуса экзамен по русскому языку, по истории России и русской литературе, по основам нашего государства и права. Наше государство, как и другие цивилизованные страны, готово сформировать и предоставить мигрантам соответствующие образовательные программы. В ряде случаев требуется обязательное дополнительное профессиональное обучение за счет работодателей.

И, наконец, пятое – это тесная интеграция на постсоветском пространстве как реальная альтернатива неконтролируемым миграционным потокам.

Объективные причины массовой миграции, и об этом уже говорилось выше, – колоссальное неравенство в развитии и условиях существования. Понятно, что логичным способом если не ликвидации, то хотя бы минимизации миграционных потоков, было бы сокращение такого неравенства. За это ратует огромное количество разного рода гуманитарных, левых активистов на Западе. Но, к сожалению, в глобальном масштабе эта красивая, этически безукоризненная позиция страдает очевидным утопизмом.

Однако нет никаких объективных препятствий для того, чтобы реализовать эту логику у нас, на нашем историческом пространстве. И одна из важнейших задач евразийской интеграции – создать для народов, миллионов людей на этом пространстве возможность достойно жить и развиваться.

Мы понимаем, что не от хорошей жизни люди уезжают за тридевять земель и зачастую далеко не в цивилизованных условиях зарабатывают себе и своей семье возможность человеческого существования.

С этой точки зрения задачи, которые мы ставим и внутри страны (создание новой экономики с эффективной занятостью, воссоздание профессиональных сообществ, равномерное развитие производительных сил и социальной инфраструктуры на всей территории страны), и задачи евразийской интеграции – это ключевой инструмент, благодаря которому можно ввести миграционные потоки в нормальное русло. По сути, с одной стороны, направить мигрантов туда, где они будут в наименьшей степени вызывать социальное напряжение. А с другой – чтобы люди в своих родных местах, на своей малой родине могли чувствовать себя нормально и комфортно. Надо просто дать возможность людям работать и нормально жить у себя дома, на родной земле, возможность, которой они сейчас во многом лишены. В национальной политике нет и не может быть простых решений. Ее элементы рассыпаны во всех сферах жизни государства и общества – в экономике, социалке, образовании, политической системе и внешней политике. Нам надо выстроить такую модель государства, цивилизационной общности с таким устройством, которая была бы абсолютно равно привлекательна и гармонична для всех, кто считает Россию своей Родиной.

Мы видим направления предстоящей работы. Понимаем, что у нас есть исторический опыт, которого нет ни у кого. У нас есть мощная опора в менталитете, в культуре, в идентичности, которой нет у других.

Мы будем укреплять наше «историческое государство», доставшееся нам от предков. Государство-цивилизацию, которое способно органично решать задачу интеграции различных этносов и конфессий.

Мы веками жили вместе. Вместе победили в самой страшной войне. И будем вместе жить и дальше. А тем, кто хочет или пытается разделить нас, могу сказать одно – не дождетесь…

http://putin2012.ru/events/95

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s