Bijušās padomju valstis: Kaujas lauks par globālo pārsvaru. Riks Rozoffs

(Tā nu gan būtu liela netaisnība, ja izrādītos, ka Riks Rozoffs nesaņem algu no Kremļa. Viņa nostaļģija pēc Krievijas impērijas “unikālās misijas pasaulē” ir acīmredzama. Tas ir pētnieciskais žurnālists, organizācijas StopNATO international vadītājs, dzīvo Čikāgā, raksta galvenokārt Kanādas “Global Research”, biežs ziedotājs “Global Research”. Tomēr es tulkoju, tērējot laiku un acis, jo svētīgi ir paskatīties ar cita acīm. Labi zinot, ka arī nekrievisks globālisms var sagraut mazo “puķu dārziņu” Latviju, ja paši neturamies. I.L.)

Stop NATO, 2009.gada 23.novembris, Global Research, 2009.gada 23.novembris

Eiropa, kas apvienota Eiropas Savienībā un īpaši NATO ietvaros, kopā ar ASV pildot Eirāzijas un pasaules uzraudzības plānu galveno daļu, var būt pietiekami stipras, lai apvaldītu, norobežotu un pieaugoši pretstāvētu Krievijai, bet tām nevar būt ļauts komandēt citu neatkarīgu ārpolitiku, īpaši attiecībā uz Krieviju un Vidējiem Austrumiem. NATO Eiropas sabiedrotajiem būtu jāpalīdz Vašingtonai novērst “visbīstamākā scenārija … lielas Ķīnas, Krievijas un varbūt Irānas koalīcijas” kāda ir ieskicēta Šanhajas Sadarbības organizācijā, rašanos.

Četrus gadus pēc grāmatas Varenais Šaha Dēlis (The Grand Chessboard) iznākšanas ir veikti Bžezinska ieteiktie šaha gājieni: ASV un NATO iebruka Afganistānā un izvērsās Vidusāzijā, kur saplūst Krievijas, Ķīnas un Irānas intereses, un kur pastāvēja pamats to reģionālai sadarbībai, un tika izveidotas Rietumu militārās bāzes bijušajās padomju republikās Kirgizstānā, Tadžikistānā un Uzbekistānā, kur tās paliek uz nenoteiktu nākotni.

Savienotajām valstīm, izvēršot kopīgo ar NATO karu Afganistānā un viņpus Pakistānas robežas, izvēršot militāro klātbūtni un mācības viscaur Āfrikā jaunā AFRICOM ietvaros un gatavojot karaspēka nosūtīšanu uz jauniegūtajām bāzēm Kolumbijā kā uz tālākas iespiešanās šajā kontinentā šķēpa smaili, tās vienlaikus mērķē uz Eirāziju un uz šo plašo zemju sirdi, bijušās Padomju Savienības valstīm.

Padomju Sociālistisko Republiku formālā sabrukuma laikā 2001.gada decembrī vadošie Amerikas politiskie padomdevēji un valdības ierēdņi ķērās pie stratēģijas izdomāšanas darba, lai nodrošinātu, ka šī sadalīšanās ir galīga un neatgriežama. Un lai garantētu, ka piecpadsmit jaunas nācijas, kas radušās no Padomju Savienības drupām, nesabiedrotos pat vaļīgā asociācijā, tādā kā Neatkarīgo Valstu Savienība (NVS), kas dibināta Padomju Savienības izšķīšanas mēnesī.

Trīs no bijušajām padomju republikām, Baltijas valstis Igaunija, Latvija un Lietuva nekad netika pievienotas NVS un 2004.gadā kļuva par Ziemeļatlantijas pakta organizācijas pilntiesīgām dalībniecēm, visos trijos gadījumos pielaižot ASV vadītu militāru bloku pie Krievijas robežām.

Tas atstāja vienpadsmit citas bijušās republikas ekonomiskā, politiskā, infrastruktūras, transporta un aizsardzības ziņā atkarīgas no Krievijas, integrācijā, kas plaši un visaptveroši attīstījusies PSRS septiņdesmit gadu pastāvēšanas gados un daudzos gadījumos arī agrāk cariskās Krievijas gadsimtos.

To sociālekonomisko sistēmu maiņa un pasaules vislielākās teritorijas sadalīšanās ietekmēja ASV politiku attiecībā uz bijušo padomju telpu vien tiktāl, ka tas iekārdināja un virzīja Vašingtonu un tās sabiedrotos uz plašu izvēršanos Eiropā un Āzijā, kas līdz tam bija ierobežota.

Divus mēnešus pēc Padomju Savienības gala ASV aizsardzības politikas izpildsekretārs Pauls Volfovics un viņa vietnieks Pentagonā Lewis Libby izstrādāja to, kas kļuva zināms kā Aizsardzības plānošanas vadlīnijas 1994-1999.gadam. Daži viedokļi autorību piedēvē Libby un Zalmay Khalilzad – Volfovica aizgādnībā.

Afganistānā dzimušais Khalilzad ir bijušais Volfovica audzēknis Čikāgas universitātē un strādājis viņa vadībā Ronalda Reigana Valsts departamentā no 1984.gada. No 1985. līdz 1989.gadam viņš ir bijis Reigana administrācijas īpašais padomnieks netiešajā karā pret Padomju Savienību Afganistānā un Irānas-Irākas karā. Pirmajā uzdevumā viņš kopā ar CIP direktora vietnieku, tagad ASV aizsardzības sekretāru, Robertu Geitsu koordinēja mudžahedīnu karu pret Pakistānas algoto Afganistānas valdību. (Geitsam ir doktora grāds krievu valodā un padomju pētniecībā, kā arī viņa bijusī kolēģe ir bijusi iepriekšējā ASV valsts sekretāre Kondolīza Raisa.)

Galvenais ASV ieroču un transportlīdzekļu pieņēmējs mudžahedīnu koalīcijā tajos gados bija Gulbuddins Hekmatjars, kura vēl pastāvošā bruņotā grupa Hezb-e-Islami šā gada oktobrī palīdzēja izdzīt amerikāņu karavīrus no Camp Keating Afganistānas Hezb-e-Islami Nuristānas provincē. Hekmatjars turpina Afganistānā vadīt Hezb-e-Islami, un ASV un NATO militārais komandieris ģenerālis Stenlijs Makkristels savā komandiera iecelšanas novērtējuma runā septembrī – kurā aicināja masīvi palielināt amerikāņu karaspēku šajā karā – definēja šo partiju kā vienu no trim galvenajiem dumpinieku spēkiem, tā ka cīņai būs vajadzīgs 85,000 ASV un tūkstošu NATO pastiprinājums.

Volfovica-Libby-Khalilzad’a Aizsardzības plānošanas vadlīniju prototips nāca klajā New York Times 1992.gada 7.marta numurā, un lai norādītu, ka Padomju Savienības gals un nenovēršama afgāņu valdības krišana (Hekmatjars un tā sabiedrotie iemaršēs Kabulā pēc diviem mēnešiem) ir ietekmējusi ASV politiku attiecībā uz Krieviju, saturēja tieši šādus izteikumus:

“Mūsu pirmais mērķis ir novērst jauna pretinieka uzpeldēšanu no jauna, vai no bijušās Padomju Savienības teritorijas vai citur, kas izvirzītu draudus kārtībai, kādus agrāk izvirzīja bijusī Padomju Savienība. Tas ir galvenais apstāklis, kas ir pamatā jaunajai aizsardzības stratēģijai un prasa, lai mēs pūlētos atturēt ikkatru naidīgu spēku no pārsvara reģionā, kura resursi apvienotā vadībā būtu pietiekami vispārējai globālai varai.”

“Mēs turpinām apzināties, ka valstu, kuras agrāk ietilpa Padomju Savienībā, kopā saglabā lielāko militāro potenciālu visā Eirāzijā; un mēs neatmetam riskus stabilitātei Eiropā no Krievijas nacionālistu prettriecieniem vai mēģinājumiem iekļaut Krievijā atjaunotās neatkarīgās Ukrainas, Baltkrievijas un varbūt citas republikas…. Mēs tomēr nedrīkstam aizmirst, ka demokrātiskas izmaiņas Krievijā nav neatgriežamas, un ka, neskatoties uz tās patreizējām grūtībām, Krievija paliks stiprākais militārais spēks Eirāzijā un vienīgais spēks pasaulē ar iespēju sagraut Savienotās Valstis.”

Savā sākotnējā un pārraudzītajā versijā 46 lapas garais Aizsardzības plānošanas vadlīniju dokuments ir licis pamatus tam, ko neformāli varētu saukt par Volfovica doktrīnu un vēlāk par Buša doktrīnu, kas kaut kādā būtiskā veidā ir grūti atšķirama no Blēra, citādi pazīstamas kā Klintona doktrīnas, kas deklarēta 1999.gadā: ka ASV (kopā ar tās NATO sabiedrotajiem) patur neapstrīdētas tiesības lietot militāru spēku jebkur pasaulē jebkurā laikā jebkurā nolūkā, ko tās uzskata par piemērotu, un ietekmēt “režīmu izmainošu” jebkuras valdības gāšanu, ko uzskata par nepietiekami noderīgu Vašingtonai un tās reģionālajiem un globālajiem nolūkiem.

Pēc pieciem gadiem bijušās Kārtera administrācijas Nacionālās Drošības Padomnieks Zbigņevs Bžezinskis, kurš 1978.gadā iedarbināja afgāņu mudžahedīnu atbalsta projektu un strādāja kopā ar Khalilzad’u Kolumbijā, kad pēdējais no 1979. līdz 1989.gadam bija politiskās zinātnes profesora asistents universitātes Starptautisko un publisko lietu skolā un Bžezinskis vadīja Komunisma lietu institūtu, rakstīja rakstu ar nosaukumu “Eirāzijas ģeostratēģija”.

Raksts bija viņa tā paša gada grāmatas, Varenais Šaha Dēlis: Amerikas prioritātes un tās ģeostratēģiskie imperatīvi (The Grand Chessboard: American Primacy And It’s Geostrategic Imperatives), pati būtība, un tā tika publicēta Foreign Affairs, Ņujorkā izvietotās Starptautisko Attiecību Padomes žurnālā.

Šā darba ietvaru satur šī rindkopa:

“Amerikas kā pasaules vadošas varas stāvoklis nedrīkst tikt jebkura atsevišķa pretendenta apstrīdēts uz vairāk kā paaudzi. Nešķiet, ka kāda valsts var līdzināties Savienotajām Valstīm četrās spēka dimensijās – militārajā, ekonomiskajā, tehnoloģiskajā un kulturālajā – tas piešķir globālu politisku ietekmi. Izņemot Amerikas atteikšanos, vienīgā iespējamā alternatīva Amerikas vadībai ir starptautiska anarhija. Prezidents Klintons nekļūdās, sakot, ka Amerika ir kļuvusi par pasaulei “nepieciešamu nāciju”.

Bžezinskis identificēja Eirāzijas pakļaušanu kā Vašingtonas galveno globālo ģeopolitisko mērķi ar Padomju Savienību kā šīs politikas centru un NATO kā galveno mehānismu stratēģijas īstenošanai.

“Eiropa ir Amerikas būtisks ģeopolitisks placdarms Eirāzijā. Amerikas ieguldījums demokrātiskajā Eiropā ir milzīgs. Atšķirībā no Amerikas saitēm ar Japānu, Amerikas politisko ietekmi un militāro varu Eirāzijas kontinentā nostiprina NATO. Ar sabiedrotajām Eiropas valstīm, kas vēl aizvien ir ievērojami atkarīgas no ASV aizbildnības, katra Eiropas politiskā vēriena paplašināšanās automātiski ir ASV ietekmes palielināšanās. Pretēji, Savienoto Valstu spēja projektēt ietekmi un varu Eirāzijā paļaujas uz ciešām transatlantiskām saitēm.

“Plaša Eiropa un paplašināta NATO kalpos ASV politikas īslaicīgām un ilglaicīgām interesēm. Plašāka Eiropa paplašinās Amerikas ietekmes jomu, vienlaikus nepadarot Eiropu tik politiski integrētu, ka tā varētu izaicināt Savienotās valstis ģeopolitiskā nozīmīguma ziņā, īpaši Vidējos Austrumos….”

Dubultemigrants – vispirms no Polijas, tad no Kanādas – Bžezinskis ir aizstāvējis nacionālu valstu samazinātu lomu, ieskaitot ASV un Vašingtonas līdzdarbību stiprākas Eiropas veidošanā, lai veicinātu Rietumu pārsvaru Eirāzijā, Vidējos Austrumos, Āfrikā un pasaulē kopumā.

“Praktiski tas viss galu galā prasīs Amerikas piemērošanos dalītai NATO vadībai, lielākam Francijas nozīmīgumam Eiropas lomā Āfrikā un Vidējos Austrumos un paliekošu atbalstu Eiropas Savienības paplašināšanai austrumu virzienā, pat ES kļūstot politiski un ekonomiski daudz pašpārliecinātākai …. Jaunā Eiropa vēl tikai veidojas, un ja Eiropa paliek daļa no Eiroatlantiskās telpas, NATO paplašināšanās ir būtiska.”

Sniedzot neīstu pakalpojumu Eiropas Savienībai, viņš neatstāj šaubas par to, kura organizācija – pasaules vienīgais militārais bloks – gatavojas vadīt bijušās Padomju Savienības, kā arī pasaules “perifērijas” pakļaušanas uzbrukumu. Tā ir NATO.

Jau 1997.gadā, divus gadus pirms viņa dzimtā Polija un Ungārija kļūs par pilntiesīgām Alianses dalībniecēm, viņš, apgalvojot, ka “Ukraina, parādot, ka ir veikusi nozīmīgas iekšējas reformas un ir kļuvusi identificējama kā Viduseiropas valsts, var būt gatava sākuma sarunām ar ES un NATO”, piemetina:

“Neizdošanās paplašināt NATO, tagad, kad saistības ir pieņemtas, varētu sagraut paplašinošās Eiropas priekšstatu un demoralizēt Centrālās Eiropas tautas. Diemžēl, tas var no jauna iedegt slēptus krievu politiskus centienus Centrāleiropā. Vēl vairāk, nepavisam nav acīmredzams, ka Krievijas politiskā elite pievienojas Eiropas vēlmei pēc stipras Amerikas politiskas un militāras klātbūtnes Eiropā …. Ja ir jāizvēlas starp lielāku Eiropas-Atlantisko sistēmu un labākām attiecībām ar Krieviju, tad pirmā jāliek augstāk.”

Par to, ka agrāko ASV ārpolitiku valstu ierēdņi un pilsoņi gados pirms notikuma, kas sasaistīs Eiropas Savienību, novērtēs ļoti dzīvespriecīgi, bija skaidrs bez komentāriem abās Atlantijas okeāna pusēs. Ka valsts nominālais ģeogrāfiskais izvietojums – Ukrainas piederība Centrāleiropai varētu tikt uzticēta amerikāņiem, tikpat acīmredzami tika pieņemts kā Vašingtonas prerogatīva.

Neraugoties uz tukšu burkšķēšana par vēlmi atbrīvot postpadomju Krieviju no tās “imperiālistiskās pagātnes” un integrēt to transkontinentālajā sistēmā, Bžezinskis lika priekšā šīs valsts aptveršanas plānu ar NATO sanitāro kordonu, īstenībā militāru nocietinājumu sienu.

“Krievija no savas imperiālistiskās pagātnes atteiksies drīzāk tad, ja jaunās neatkarīgās pēcpadonju valstis būs dzīvelīgas un noturīgas. To dzīvīgums apvaldīs visas atlikušās Krievijas imperiālistiskās tieksmes. Jauno valstu politiskam un ekonomiskam atbalstam ir jābūt plašākas stratēģijas integrālai daļai …. Ukraina ir tādas politikas kritiski nozīmīgs komponents, tāpat kā tādu stratēģiski centrālu valstu kā Azerbaidžāna un Uzbekistāna atbalsts.”

Pievienojot Gruziju un Moldovu, šīs trīs valstis kļūst par GUUAM (Gruzija, Ukraina, Uzbekistāna, Azerbeidžāna, Moldova) bloka kodolu, kas sākotnēji radīts tajā pat gadā, kad parādījās Bžezinska raksts un grāmata. (Uzbekistāna pievienojās 1999. un atdalījās 2005.gadā)

Bila Klintona un Madeleinas Olbraitas administrācija GUAM bloku veicināja kā līdzekli plānotiem trans-Eirāzijas enerģijas projektiem un lai šķeltu Neatkarīgo Valstu Savienību, atvilinot tās dalībnieces no Krievijas uz Eiropas Savienību, tā sauktais maiga spēka priekšdarbu posms un NATO – norises kulminācija ar stingru spēku.

Iepriekš citētajā rakstā Bžezinskis raksta arī, sakarā ar Turciju, ka “Regulāras konsultācijas ar Ankaru par Kaspijas jūras baseina un Vidusāzijas nākotni sekmētu Turcijas izpratni par stratēģisku partnerību ar Savienotajām valstīm. Amerika varētu arī atbalstīt turku tieksmi iegūt cauruļvadu no Baku Azerbaidžānā uz Džehanu (Ceyhan) tās Vidusjūras krastā, kas kalpotu par lielu Kaspijas jūras enerģijas rezervju piegādātāju.”

Astoņus gadus vēlāk, 2005.gadā, Baku-Tbilisi-Džehanas cauruļvads, kas transportē Kaspijas jūras naftu uz Eiropu, tika pieslēgts, novilkts gar Baku-Tbilisi-Erzurumas dabas gāzes cauruļvadu un Kars-Akhalkalaki-Tbilisi-Baku dzelzceļu, lai kā nākošo iedarbinātu Nabuko dabas gāzes cauruļvadu. Pēdējais ir paredzēts, jau lai papildus Kaspijas piegādēm iekļautu gāzi no Irākas un Ziemeļāfrikas.

Grāmata, kuras priekšvārds zināmā mērā bija Bžezinska raksts “A Geostrategy for Eurasia” – The Grand Chessboard: American Primacy And It’s Geostrategic Imperatives, lielās detaļās izkārtoja plānus, kuri ir izvērsti starplaikā.

Grāmatas ievadā ir apgalvots, “Tā ir prasība, lai nerodas neviens Eirāzijas pretendents, spējīgs gūt pārsvaru Eirāzijā un tādējādi arī izaicināt Ameriku. Tādējādi šīs grāmatas nolūks ir formulēt visaptverošu un saskaņotu Eirāzijas ģeostratēģiju …. Iespējams, visbīstamākā būtu varena Ķīnas, Krievijas un, varbūt, Irānas koalīcija …. Šādas iespējas atvirzīšana, cik tālu vien var, prasīs no ASV parādīt ģeostratēģijas prasmi Eirāzijas rietumu, austrumu un dienvidu perimetros vienlaicīgi.”

Aplūkojot “Amerikas kā pirmā, vienīgā un pēdējā patiesi globāla superspēka lomu”, Bžezinskis ir piezīmējis, ka “galvenā ģeopolitiskā balva ir Eirāzija. Pusi tūkstošgades pasaules notikumos dominēja Eirāzijas varas un tautas, kas karoja viena ar otru par pārsvaru reģionā un sniedzās pēc globālas varas. Tagad pārākais Eirāzijā ir ne-Eirāzijas spēks – un Amerikas globāla prioritāte ir tieši atkarīga no tā, cik ilgi un cik iedarbīgi tās pārsvars Eirāzijas kontinentā tiek noturēts”.

Militārā dūre diplomātiskajā cimdā ir un tai jāpaliek NATO.

“Patiesi apvienotas Eiropas rašanās – īpaši ja tas notiek ar konstruktīvu Amerikas atbalstu – prasīs nozīmīgas izmaiņas NATO alianses struktūrā un norisēs, principiālu saikni starp Ameriku un Eiropu. NATO nodrošina ne vien galveno ASV ietekmes uz Eiropas lietām izpausmes mehānismu, bet arī pamatu politiski izšķirošai Amerikas militārai klātbūtnei …. Tādējādi Eirāzija ir šaha dēlis, uz kura ir jāturpina spēlēt cīņu par globālu pārakumu.”

Nodaļā ar nosaukumu “NATO Imperatīvs,” autors ir atkārtojis agrākās politiskās prasības: “No tā izriet, ka plašāka Eiropa un Palielināta NATO labi kalpos ASV politikas gan īslaicīgiem, gan ilglaicīgiem mērķiem. Lielāka Eiropa izvērsīs Amerikas ietekmes apgabalu — un, iekļaujot jaunus Centrāleiropas dalībniekus, Eiropas padomē palielinās arī valstu skaits ar proamerikānisku noslieci — tajā pat laikā nepadarot Eiropu politiski tik integrētu, ka tā varētu izaicināt Ameriku tās ģeopolitiskā nozīmīguma ziņā visur, īpaši Vidējos Austrumos.”

Eiropai, kas apvienota ES ietvaros, un īpaši NATO ir jābūt pietiekami stiprai, lai apvaldītu, izolētu un pieaugoši pretstāvētu Krievijai, kas ir ASV Eirāzijas un pasaules savaldīšanas plānu galvenā sastāvdaļa, bet tai nevar ļaut vest neatkarīgu ārpolitiku, īpaši attiecībā uz Krieviju un Vidējiem Austrumiem. Eiropas NATO sabiedrotajiem ir jāpalīdz Vašingtonai novērst “visbīstamāko varenas Ķīnas, Krievijas un, varbūt, Irānas koalīcijas scenārija” izveidošanos, kā tas ir ieskicēts Šanhajas Sadarbības organizācijā.

Četrus gadus pēc grāmatas The Grand Chessboard izdošanas Bžezinska ieteiktais šaha gājiens tika izdarīts: ASV un NATO iegāja Afganistānā un izvērsās Vidusāzijā, kur saplūst Krievijas, Ķīnas un Irānas intereses, un kur pastāvēja pamats reģionālai sadarbībai, un bijušajās padomju republikās Kirgizstānā, Tadžikistānā un Uzbekistānā tika izveidotas Rietumu militāras bāzes, kas tur paliek uz nenoteiktu nākotni.

Lai izstumtu Krieviju un Irānu no Eiropas un galu galā pasaules enerģijas tirgiem, Rietumu kontrolēti cauruļvadi šķērso Dienvidkaukāzu – Azerbaidžānu un Gruziju, līdztekus ASV un NATO pārņemot abu valstu bruņotos spēkus. Šīs abas valstis jau bija mudinātas uz palielinātu karaspēka izvēršanu un transporta ceļiem karam Dienvidāzijā.

Rietumi pabeidz Bžezinska 1997.gada grāmatā, – kurā viņš apgalvoja “būtībā 1990.gadu vidū bloks, kuru klusi vadīja Ukraina, un kurš ietvēra Uzbekistānu, Turkmenistānu, Azerbaidžānu un dažreiz arī Kazahstānu, Gruziju un Moldovu, bija neformāli radies, lai aizkavētu Krievijas pūles izmantot NVS kā politiskas iekļaušanas rīku” – aprakstīto procesu.

Ievērojiet, nevis lai aizkavētu jauno “imperiālistisko” Krieviju izmantot Neatkarīgo Valstu Savienību dominēt, nemaz nerunājot par ne vien Padomju Savienības, bet vēsturiskās Krievijas bijušo sastāvdaļu uzsūkšanu, bet lai integrētu – vai drīzāk uzturētu valstu, kas bija bijušas vienā valstī pirms astoņpadsmit gadiem, integrāciju. Tajā laikā, 1991.gadā, Padomju Savienība strauji sadalījās piecpadsmit jaunās nācijās un četrās neatkarīgās “iesaldēta konflikta” zonās – Abhāzijā, Kalnu Karabahā, Dienvidosetijā un Piedņestrā – un Krievija veica 180 grādu pagriezienu savā politiskajā struktūrā un ievirzē, gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā.

ASV un tās NATO kohortas reakcija uz šīm norisēm bija asiņu medīšana un virzība uz iznīcināšanu.

Sākot ar 1994.gadu NATO visas piecpadsmit bijušās padomju republikas rekrūtēja savā Partnerība Mieram programmā, kas pēc tam sagatavoja desmit nācijas – visas Austrumeiropā, trīs no tām bijušās padomju republikas – par pilnvērtīgām dalībvalstīm.

Kā minēts iepriekš, 1997.gadā Rietumi uzsūca četras, uz laiku piecas bijušās padomju valstis – Gruziju, Ukrainu, Azerbaidžānu, Moldovu un Uzbekistānu – GUAM blokā, kas tagad ir Organizācija Demokrātijai un Ekonomikas Attīstībai, kas nesen ir paplašināta, lai iekļautu Armēniju un Baltkrieviju Eiropas Savienības austrumu partnerības iniciatīvā. Pēdējās ietver pusi (sešas no divpadsmit) no NVS un bijušām NVS valstīm, visas, izņemot Krieviju un piecas Vidusāzijas valstis. [1]

Armēnijas, Azerbaidžānas, Gruzijas un Ukrainas armijas ASV un NATO ir piesaistījušas karam; ar Moldovu, kas varētu būt nākošā karavīru piegādātāja. Visas piecas nācijas nodrošināja arī spēkus Irākas karam un okupācijai.

Piecas Vidusāzijas bijušās padomju republikas – Kazahstāna, Kirgizstāna, Tadžikistāna, Turkmenistāna un Uzbekistāna – ir nodrošinājušas Pentagonu un NATO ar bāzēm un tranzīta tiesībām karam Dienvidāzijā un kā tādas ir ik dienas ievilktas dziļāk Rietumu militārajās saitēs. Kazahstāna, piemēram, sūtīja karaspēku uz Irāku un var drīz izvietot to Afganistānā.

Pēdējās dienās Rietumi ir savu ofensīvu vērsuši uz dažām bijušām padomju valstīm.

GUAM 9.novembrī noturēja Gruzijas galvaspilsētā savu Parlamentāro Asambleju, un rīkotājvalsts parlamenta vairākuma vadītājs, Dāvids Darčiašvili, teica “GUAM piemīt nozīmīgs potenciāls, jo tā dalībvalstīm ir kopējas intereses, kamēr NVS ir konfliktējošu interešu savienība” un “GUAM dalībvalstīm ir svarīgi būt ar īpašu attieksmi pret ES. GUAM piemīt potenciāls attīstīt kopīgu virzību ar ES austrumu partnerības politikas ietvaros.” [2]

Gruzijas ārlietu ministrs Grigols Vašadze šajā pasākumā teica, ka “Mūsu attiecības paplašinās, parādās jauni partneri. ASV, Čehijas Republika, Japāna un Baltijas valstis drīz kļūs GUAM partneri. Tās piedalīsies ekonomiskos projektos ar mums.” [3]

Eiropas Padomes ģenerālsekretārs Torbjorns Jaglands tikās ar GUAM dalībvalstu pastāvīgajiem pārstāvjiem Eiropas Padomē, un tikšanās gaitā “Azerbaidžānas puse uzsvēra nepieciešamību pastiprināt Eiropas Padomes pūles ‘iesaldēto konfliktu’ izšķiršanā GUAM telpā”. [4] Šis mājiens ir atkal uz Abhāziju, Kalnu Karabahu, Dienvidosetiju un Piedņestru, kur kaujās pēc Padomju Savienības sabrukuma tika zaudēti vairāki tūkstoši dzīvību, un Dienvidosetijas gadījumu, kur pagājušā gada Gruzijas invāzija izraisīja piecu dienu karu ar Krieviju.

Vēlāk, NATO Parlamentārās Asamblejas sanāksmē Edinburgā, Skotijā, 13-17.novembrī Azerbaidžānas parlamenta deputāts Zahid Oruj teica, ka “gan Gruzijas, gan Azerbaidžānas teritorijas ir okupētas, un Kolektīvās Drošības Līguma Organizācijas politika to ir pierādījusi”, un viņš “šos soļus raksturoja kā akciju pret NATO.” [5] Kolektīvās Drošības Līguma Organizācija (CSTO) ir pēcpadomju drošības bloks, kas sastāv no Krievijas, Armēnijas, Baltkrievijas, Kazahstānas, Kirgizstānas, Tadžikistānas un Uzbekistānas. Baltkrievija (sākumā) un Uzbekistāna boikotēja jaunu CSTO ātrās reaģēšanas spēku izveidošanu pagājušā mēnesī, un Austrumu Partnerība ir radīta daļēji tam, lai izvilktu Armēniju un Baltkrieviju no šīs organizācijas. Sagatavošanā ir līdzīgas iniciatīvas attiecībā uz Vidusāzijas valstīm, ar Afganistānas karu kā galveno mehānismu to pagriešanai uz NATO pusi.

NATO Parlamentārās Asamblejas laikā, piemēram, Turcijas parlamentārietis teica “Armēnijas atteikšanās no okupētajām Azerbaidžānas teritorijām [Kalnu Karabaha] radītu drošības zonu Dienvidkaukāzā un bruģētu ceļu NATO sadarbībai ar šo reģionu.”

Azerbaidžānas kolēģis bija pat skarbāks, pasludinot “NATO ir jāaizsargā Azerbaidžāna” un uzsvēra “citādi drošība reģionā nebūs stingra, noturīgums var tikt pārkāpts jebkurā laikā, [un] jauns militārs konflikts būs neizbēgams”. [6]

Dienu vēlāk NATO sesiju pabeidza Azerbaidžānas prezidents, Ilhams Alijevs, atklājot kontekstu NATO “Azerbaidžānas aizsardzībai”, paziņojot, ka “Ir stiprs atbalsts nacionālas armijas veidošanai. Mūsu armija pieaug spēkā. Mēs uzturam sarunas, bet mums ir jābūt gataviem atbrīvot mūsu teritorijas jebkurā brīdī no okupantiem ar militāriem līdzekļiem.” [7]

Tajā pat dienā Daniels Steins, ASV īpašā vēstnieka Eirāzijas enerģijas lietās vecākais palīgs, bija Azerbaidžānā, kur viņš apliecināja stratēģiskas saites ar šīs valsts valdību un teica, tā kā “globāla enerģijas drošība ir viena no ASV ārpolitikas prioritātēm, viņa valsts atbalsta enerģijas resursu diversifikāciju, tos sadalot pasaules tirgos.” [8]

Arī 18.novembrī Steina priekšnieks, ASV īpašais vēstnieks Eirāzijas enerģijas lietās Ričards Morningstārs, vērsās pie Eiropas Politikas Centra, Briselē izvietotas zinātnieku grupas, un teica “Turcija kļūs par ļoti spēcīgu tranzīta valsti, transportējot gāzi no Kaukāza un Vidusāzijas uz Eiropu” – caur Azerbaidžānu un Gruziju – un “Turkmenistāna un Irāka varētu pievienoties kā citi piegādātāji blakus Azerbaidžānai….” [9]

Nākamā dienā, 19.novembrī, Baku, Azerbaidžānas galvaspilsētā tika noturēta konference par NATO jauno stratēģisko priekšstatu: Partneru Ieguldījums Debatē. Rīkotājvalsts ārlietu ministra vietnieks, Arazs Azimovs, sanāksmē paziņoja:

“Es piedāvāju parakstam divpusēju vienošanos starp NATO un partnervalstīm, lai sniegtu drošības garantijas partnervalstīm līdz ar pušu atbildību un saistībām.

“Jā, mēs (partnervalstis) esam nozīmīgas NATO galvenokārt Eiroatlantiskās telpas drošības arhitektūras ziņā. Tagad Azerbaidžānas robežas ir Eiropas robežas.” [10]

Novembrī Azerbaidžāna rīkoja starptautisku konferenci ar nosaukumu Kavēkļi Dienvidkaukāza drošībai: patreizējā īstenība un reģionālās attīstības nākotnes Izredzes, kuras līdzsponsors bija Britānijas Starptautiskais Stratēģiju pētniecības institūts. Runātāju vidū bija Ariels Kohens, Mantojuma Fonda vecākais pētnieks, un Vašingtonas apgabalā izvietotā Jamestown Foundation’s prezidents Glens Hovards un vecākais loceklis Vladimirs Sokors.

Sokors, Rumānijas emigrants un Brīvās Eiropas/Radio Liberty darbinieks, pievēršoties Armēnijas-Azerbaidžānas konfliktam Kalnu Karabahā, “uzsvēra nepieciešamību NATO uzņemties šajā konfliktā līdzīgus soļus, kādi sperti konfliktu Balkānos un bijušajā Dienvidslāvijā izbeigšanai.” [11]

Novruzs Mammadovs, Azerbaidžānas prezidenta administrācijas Ārējo attiecību departamenta vadītājs, teica, ka “Azerbaidžāna ir vienīgā valsts pēcpadomju telpā, kas lietišķi un visā īstenībā sadarbojas ar Rietumiem,” un Elnurs Aslanovs, Azerbaidžānas prezidenta Politikas analīzes un informācijas departamenta vadītājs, teica:

“Baku-Tbilisi-Džehanas, Baku-Tbilisi-Erzurumas un Baku-Tbilisi-Karsas projekti … rosina reģionālās sadarbības attīstību un ir nozīmīgi arī no drošības viedokļa …. Azerbaidžana ir uzticams partneris Eiropas drošības arhitektūrā … šī valsts spēlē nozīmīgu lomu Eiropas enerģijas drošības nodrošinājumā.” [12]

Jamestown Foundation vadītājs Glens Hovards papildināja “Azerbaidžāna ir nozīmīgs NATO partneris enerģijas drošības ziņā,” un atbalstīja šīs valsts ārlietu ministra vietnieka iepriekšējās dienas prasību, ka NATO vajag sniegt palīdzību saviem Kaukāza partneriem “īpaši pēc pagājušā gada kara Gruzijā.”

Hovards pievienoja:

“NATO var dot valstij drošības garantijas tāda uzbrukuma gadījumā, kāds notika 1979.gadā Persijas līcī – pēc Irānas šaha krišanas ASV deva valstīm drošības garantijas ar divpusējiem līgumiem ar šīm valstīm …. ja Azerbaidžānas karaspēks ir gatavs palīdzēt kādā rajonā, kas samazinās vajadzību pēc NATO karaspēka šajā īpašajā rajonā, tā ka tas var iesaistīties kādā citā rajonā, piemēram, ja tas palīdz laist vairāk karaspēku talibanu apkarošanā….” [13]

Azerbaidžāna nav vienīgā bijusī padomju republika, ko ASV tiecas izmantot, lai iespiestos Kaspijas jūras baseinā. Atstājis Baku, Valsts departamenta Daniels Steins ieradās Turkmenistānā, kur viņš paziņoja, ka “Savienotās Valstis piedāvā savu starpnieka misiju Turkmēnijas-Azerbaidžānas debatēs par Kaspijas statusu,” saistībā ar jūras, ko šīs divas valstis dala ar Krieviju un Irānu, robežu demarkācijas konfliktu. Viņš papildina, “ASV un ES dalībvalstis pūlas pārliecināt Azerbaidžānu un Turkmenistānu, ka tām vajadzētu panākt vienošanos par Kaspijas sadalīšanu, lai radītu izdevību Nabuko un citiem projektiem.” [14]

Tajā pat dienā ASV Valsts sekretāra Dienvidu un Vidusāzijas lietās vietnieka palīgs bija arī Turkmēnijas galvaspilsētā, lai sniegtu tur uzrunu ikgadējā Naftas un gāzes konferencē un teica, “ASV uzskata enerģijas drošību par prioritāru jautājumu un Vidusāziju par nozīmīgu reģionu globālajā enerģijas kartē.” [15]

Azerbaidžānas biedres, GUAM dalībvalsts Moldovas, prezidenta vietas izpildītāja Mihaja Gimpu jaunā valdība, kas nāca pie varas pēc aprīļa tā sauktās Twitter’a revolūcijas, paziņoja, ka tā ir izveidojusi nacionālo komiteju Individuālas partnerības rīcības plāna īstenošanai dalībai NATO. Lai norādītu uz jaunās administrācijas iesaistes integrācijā ar bloku nozīmīgumu, “par komitejas priekšsēdētāju tika iecelts Ārlietu un Eiropas integrācijas ministrs Iurie Leanca.” [16]

Iepriekš tajā mēnesī tika ziņots, ka valdības ģenerālprokuratūras birojs ir “atcēlis kriminālos procesus pret cilvēkiem, kuri apsūdzēti dumpju ierosināšanā republikas galvaspilsētā aprīlī, sekojot opozīcijas protestam pret parlamenta vēlēšanu rezultātiem …. Pēc tam, kad drīzās parlamenta vēlēšanās 29.jūlijā pie varas nāca opozīcija, vairums lietu tika slēgtas” un tā vietā “kad tika iecelts jauns ģenerālprokurors, tika atvērtas krimināllietas pret policiju, kas piedalījās protestētāju izdzīšanā no pilsētas centra un to arestēšanā.” [17]

Tajā pat dienā, kad Glens Hovards un Vladimirs Sokors no Jamestown Foundation bija Azerbaidžānā, aizstāvot NATO intervenci Dienvidkaukāzā, ASV viceprezidents Džozefs Baidens veica telefonsarunu ar Gruzijas prezidentu un bijušo ASV pastāvīgo iedzīvotāju Miheilu Saakašvili, kurā pirmais “atkārtoja Savienoto Valstu ‘stingro atbalstu’ Gruzijas suverenitātei un teritoriālajai integritātei” un “pasvītroja demokrātisko reformu spēcināšanas saistību nozīmīgumu Rožu revolūcijas solījumu izpildē.” [18]

Arī 20.novembrī liels Krievijas ziņu avots ziņoja, ka Vašingtona ir piegādājusi Gruzijai ieročus gandrīz 80 dolāru vērtībā un plāno nākotnē piegādāt vairāk.

“Neraugoties uz ekonomikas krīzi, Gruzija ir palielinājusi izdevumus ieroču iepirkumiem ASV,” kaut gan “Neatkarīgi avoti teic, ka Gruzijas bezdarbs aptver apmēram vienu trešdaļu no darbaspējīgajiem iedzīvotājiem.” [19]

Tajā pat dienā Gruzijas galvaspilsētā bija Pentagona delegācija, lai tiktos ar Temuru Jakobašvili, valsts atkalapvienošanas ministru, ar “atkalapvienošanu” saprotot Abhazijas un Dienvidosetijas iekļaušanu ar spēku – un Gruzijas ierēdnis paziņoja “Mēs viesus iepazīstinājām ar mūsu plānu, kā garantēt drošību okupētajās teritorijās. Mēs runājām arī par lomu, kādu spēlēs ASV, palīdzot nodrošināt drošību reģionā.” [20]

ASV Aizsardzības departamenta pārstāvji, ieskaitot Aizsardzības sekretāra palīga vietnieku Krievijas/Ukrainas/Eirāzijas lietās Seleste Vallanderu, tikās ar Gruzijas aizsardzības ministru Bačo Akhalaja “lai noturētu konsultācijas par drošības sadarbības jautājumiem attiecībā uz divām valstīm,” un “Vallanders personīgi inspicēja notiekošās militārās mācības, kas paredzētas Gruzijas Bruņoto spēku 31.bataljona sagatavošanai dalībai ISAF operācijā Afganistānā. Puses novērtēja ASV palīdzību, kas sniegta 2009.gadā un apsvēra sīkumos nākošās sadarbības izredzes uz 2010/2011 gadu.

“Vizītes dienas kārtības ietvaros augstais ASV ierēdnis tikās ar Drošības padomes sekretāru, Eka Tkešelašvili, Valsts atkalapvienošanas ministru Temuru Jakobašvili un parlamenta Aizsardzības un drošības komitejas locekļiem.” [21] Pieminētā inspekcija bija sekošana mācībām, ko vadīja ASV jūras kājnieki. Līdzīgi sagatavots jaunā Gruzijas karaspēka pirmais kontingents bija nosūtīts uz Afganistānu pirms četrām dienām.

Pirms divām dienām NATO preses sekretārs Džeimss Apaturai bija paziņojis, ka alianse ir virzījusi uz priekšu plānus Gruzijas un Ukrainas pilnvērtīgai dalībai, un ka “novērtējums varētu tikt izdarīts Briselē noturamajā NATO-Ukrainas un NATO-Gruzija komisiju tikšanās reizē decembra sākumā NATO ārlietu ministru līmenī.” [22]

Arī 18.novembrī Gruzijas vicepremjers un valsts Eiroatlantiskās integrācijas ministrs Giorgi Baramidze tikās Briselē ar NATO ģenerālsekretāru Andersu Fog Rasmusenu. “Gruzijas delegācija ietvēra arī ārlietu ministra vietnieku Giga Bokeria un aizsardzības ministra vietnieku Nikolozu Vašakidzi. Arī NATO-Gruzijas komisijas tikšanās vēstnieku līmenī tika noturēta Briselē.” [23]

Dienu pirms tikšanās ASV valsts sekretāra palīgs Maikls Pozners un valsts sekretāra palīga Eiropas uz Eirāzijas lietās vietniece Tina Kaidanova bija Gruzijā, lai sasauktu “darba tikšanos ar Gruzijas lietpratējiem Stratēģiskās partnerības hartas jomā.

“Delegācija nodarbosies ar ASV-Gruzijas Stratēģiskās partnerības plāna īstenošanu”, kas uzsākts šā gada janvārī, mazāk kā četrus mēnešus pēc kara ar Krieviju. [24]

Iepriekšējā nedēļā Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs apsūdzēja Rietumus un sabiedrotās valstis par Gruzijas apbruņošanas turpināšanu, paziņojot “Ceru, ka daudzi ir guvuši mācību no pagājušā gada augusta notikumiem. Bet man jāteic, ka saskaņā ar ziņojumiem no dažādiem avotiem dažas valstis sūta ieročus un munīciju, ko prasa Gruzija, izmantojot dažādas sarežģītas shēmas.” [25]

Krievijas ārlietu ministra vietnieks Grigorijs Karasins tajā pat dienā brīdināja, ka “[Gruzijas] militārie bezpilota lidaparāti ir sākuši lidot virs Dienvidosetijas un Abhāzijas” [26}, un dienu iepriekš Nikolajs Makarovs, ģenerālštāba priekšnieks, bija teicis “Gruzija saņem lielus ieroču apjomus, ko piegādā no ārzemēm” un “Gruzijas militārais potenciāls pašlaik ir augstāks kā pagājušajā augustā.” [27]

Makarova apgalvojumu 14.novembrī bija apliecinājis Gruzijas Aizsardzības ministrs Bačo Akhalaja, sakot, ka “valsts aizsardzības spējas tagad ir labākas kā tās bija pirms gada, un tās uz priekšu uzlabojas.”

Aizsardzības vadītājs papildināja, “stipra armija būs viena no mūsu galvenajām prioritātēm, līdz pēdējais okupants atstās mūsu teritorijas.” [28] Apspriežamie “okupanti” ir Krievijas karaspēks Abhāzijā un Dienvidosetijā.

Azerbaidžāna nav vienīgais Dienvidkaukāza NATO partneris, kas gatavojas karam.

Attiecībā uz nesen pabeigtajām divnedēļu Tūlītējās Atbildes 2009 (Immediate Response 2009) mācībām, ko Gruzijā veica ASV jūras kājnieku korpuss, kāda vadoša Krievijas vietne raksta “Varbūt mācību mērķis bija radīt problēmas un brīdināt Krieviju.” [29]

12.novembrī Krievijas ģenerālštābs atklāja, ka “Krievijas slepenie dienesti ir deklasificējuši informāciju par Gruzijas plāniem sākt veidot tās īpašus mobilus spēkus, kas tiks likti lietā ciešā sadarbībā ar Turciju ” un “izteikuši bažas par Gruzijā notiekošo spiedienu uz muskuļu izvingrināšanu, Israēlai, Ukrainai un NATO pūloties pārapbruņot Saakašvili režīmu.” [30]

19.novembrī Ukrainā ārlietu ministra vietniekam Kostiantinam Jeļisejevam Amerikas vēstnieks Gruzijā un nozīmētais vēstnieks Ukrainā Džons Tefts izteicies, ka “ASV senāta [ārējo attiecību] komiteja ir vērtējusi viņa kandidatūru, un mēs sagaidām viņa drīzu ierašanos.” [31] Laikā uz janvāra prezidenta vēlēšanām. Oficiālais prezidents un ASV klients Viktors Juščenko ir pats pēdējais starp nopietniem kandidātiem, un viņa aptaujas reitingi nekad nav augstāki par 3.5%. Tefta uzdevums ir ievirzīt kaut kādu 2004.gada “oranžās revolūcijas” variantu.”

Juščenko ir beigta kārts, iecirtīgs, nemitīgs savas valsts iespiešanas NATO propagandētājs, neraugoties uz tautas vispārēju pretestību un pastāv uz Krievijas Melnās jūras flotes padzīšanu no Krimas.

16.novembrī NATO ģenerālsekretārs Anderss Fog Rasmusens vērsās pie Augsta līmeņa NATO-Ukrainas konsultācijas pie alianses mītnes Briselē un teica:

“2008.gadā Bukarestes sammitā NATO valstu un valdību galvas apsveica Ukrainas tiekšanos uz dalību NATO un piekrita, ka Ukraina kļūs par alianses dalībnieku. Lai atspoguļotu šo sadarbības padziļināšanas garu, Ukraina ir izstrādājusi savu pirmo Valsts gada programmu, kas iezīmē soļus, kādus tā tiecas spert, lai paātrinātu iekšējās reformas un pielīdzinātos Eiroatlantiskajiem standartiem.” [32]

Tajā pat dienā Reitera ziņu aģentūra atklāja, ka “Polija un Lietuva vēlas virzīt uz priekšu militāro sadarbību ar Ukrainu, lai mēģinātu pietuvināt šo bijušo padomju republiku NATO. Polijas aizsardzības ministra vietnieks Stanislavs Komorovskis tika citēts, izsakot iniciatīvu, “Tas atspoguļo mūsu atbalstu Ukrainai. Mēs vēlētos piesaistīt Ukrainu ciešāk rietumu struktūrām, tostarp militārajām.” [33]

Vienošanās Briseles sarunās tika sasniegta, klātesot Ukrainas aizsardzības ministra vietas izpildītājam Valerijam Ivaščenko, Lietuvas nacionālās aizsardzības ministrei Rasai Juknevičienei un Polijas Komorovskim.

Polijā tiks izvietota kombinēta militāra vienība, kas iekļaus ne vairāk kā 5000 vienības. Saikņu pieaugumam pie Krievijas rietumu un ziemeļrietumu robežām “var būt politisks mērķis. Tas ir paredzēts, lai iedibinātu militāras saliedētības centru Rietumeiropas projektiem, centru, kas varētu iekļaut bijušās padomju republikas (pirmkārt, Ukrainu), kas pašlaik ir ārpus NATO. Nav šaubu, kas kontrolēs šo procesu, kas apsver ASV ietekmi Polijā un Baltijā.” [34]

Polijas, Lietuvas un Ukrainas aizsardzības vadītāji sasniedza vienošanos, Polija rīkoja multinacionālas militāras mācības ar koda nosaukumu Kopīgais Izaicinājums 09 ar “2500 vienībām no Vācijas, Slovākijas, Lietuvas, Latvijas un Polijas – veidojot tā saukto ES kaujas grupu … Kopīgā Izaicinājuma mācības pirmoreiz ir notikušas Polijā. Mācības tika vadītas vienlaikus Poznaņā, Rietumpolijā, un tuvējā militārajā poligonā Vedržinā.” [35]

Sakarā ar papildus attīstību, The Times of London 15.novembrī publicēja interviju ar Itālijas ārlietu ministru Franko Frattini. Kurā viņš “teica, ka Itālija atbalstīs Eiropas Armijas izveidošanu pēc tam, kad ‘jaunā Eiropa’ iegūs aprises šīs nedēļas izšķirošajā 19.novembra ES sammitā, ejot uz Lisabonas līguma pieņemšanu.” [36] Komentārs no Krievijas, kas, protams, netiks plānos iekļauta, pieminēja, ka “NATO ir aktīvi apspriedusi iespēju izveidot apvienotu Eiropas armiju ilgam laikam” un ka Frattini ir “atkārtojis vajadzību izvērst Vidusjūrā vai citos rajonos, kas izšķiroši Eiropas drošībai, apvienotu jūras floti vai gaisa spēkus.” [37]

Wall Street Journal ziņojumā ar nosaukumu “Centrāleiropa ir gatava sūtīt vairāk karavīru uz Afganistānu,” Polijas ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis, atkal uzsverot saistību starp mācībām kara zonā Afganistānā un sagatavošanas darbību daudz tuvāk mājām, tika citēts, sakot “Ticamība NATO izšķirsies Afganistānā. Ja NATO var būt sekmīga tā kā Balkānos un Irākā, tās atturošās spējas pieaugs, un tas ir Polijas nacionālajās interesēs.” [38]

18.novembrī Briselē sanākušie vēstnieki no visām 28 NATO dalībvalstīm komentēja Baltkrievijas-Krievijas militārās mācības, kas notika pirms mēnešiem – Operācija Rietumi – un “izteica apsvērumus par mācību lielajiem apjomiem un scenāriju, kas paredzēja uzbrukumu no rietumiem ….” [39]

Sikorska mājiens uz tā saukto NATO atturošo potenciālu ir, protams, sakarā ar Krieviju.

17.novembrī Eiropas Savienības īpašais pārstāvis Dienvidkaukāzā Pīters Semnebijs paziņoja, ka pirmā Eiropas partnerības programmas ārlietu ministru tikšanās tiks noturēta nākošā mēnesī. Viņš teica, ka “Austrumu partnerība būs jauno ārlietu un drošības pārstāvju jurisdikcijā. Iecelšana notiks pēc Lisabonas sammita,” [40] tāpat kā tad notiks jaunās Eiropas armijas izveidošana, par kuru agrāk izteicies Itālijas ārlietu ministrs Frattini.

Starp dalībniekiem būs iekļauti Armēnijas, Azerbaidžānas, Baltkrievijas, Gruzijas, Moldovas un Ukrainas ārlietu ministri, puses – sešu no divpadsmit – no esošajiem vai bijušajiem NVS locekļiem, un visi ir no Eiropas un Kaukāza, izņemot Krieviju, kas nav uzaicināta.

Strauji notiek arī līdzīgas pūles atvilkt piecas Vidusāzijas NVS dalībnieces – Kazahstānu, Kirgizstānu, Tadžikistānu, Turkmenistānu un Uzbekistānu – no sadarbības ar Krieviju, veidojot ES analogu partnerību, enerģijas projektu vienošanās un iesaisti Afganistānas karā.

Paula Volfovica, Zbigņeva Bžezinska un citu astoņpadsmit gadus vacais projekts sagraut pēcpadomju Neatkarīgo Valstu Savienību un izveidot sanitāro kordonu ap Krieviju, iekļaujot to starp NATO dalībvalstīm un partneriem, tiek nepārtraukti turpināts kopš 1991.gada.

Vašingtona necietīs konkurentus un skarbi mēģinās izslēgt pat jebkuras nācijas iespēju izaicināt to globāli vai reģionāli. Jebkurā pasaules reģionā. Krievija dēļ tā, kas tā ir bijusi, kas tā ir, kur tā ir, un kas tai pieder – masīvas naftas un dabas gāzes rezerves, attīstīta kodolindustrija un pasaulē vienīgā efektīvā stratēģiskā triāde ārpus ASV – ir un paliks Savienoto Valstu un NATO galveno pūļu atbrīvoties no kavēkļiem sasniegt neapstrīdamu globālu pārsvaru fokusā.

Kartāga ir jāsagrauj” – ir Rietumu politika bijušās Padomju Savienības virzienā.

PIEZĪMES

1) Eastern Partnership: The West’s Final Assault On the Former Soviet Union, Stop NATO, February 13, 2009
http://rickrozoff.wordpress.com/2009/08/26/eastern-partnership-the-wests-final-assault-on-the-former-soviet-union
2) Georgia Online, November 9, 2009
3) Azeri Press Agency, November 10, 2009
4) Azeri Press Agency, November 12, 2009
5) Azeri Press Agency, November 17, 2009
6) Azeri Press Agency, November 16, 2009
7) Azertag, November 18, 2009
8) Azeri Press Agency, November 18, 2009
9) Azeri Press Agency, November 18, 2009
10) Azerbaijan Business Center, November 19, 2009
11) Azertag, November 20, 2009
12) Ibid
13) Ibid
14) Azeri Press Agency, November 18, 2009
15) Trend News Agency, November 18, 2009
16) Focus News Agency, November 11, 2009
17) Itar-Tass, November 12, 2009
18) Civil Georgia, November 20, 2009
19) Voice of Russia, November 20, 2009
20) Trend News Agency, November 20, 2009
21) Georgia Ministry of Defence, November 20, 2009
22) Rustavi2, November 19, 2009
23) Civil Georgia, November 18, 2009
24) Rustavi2, November 17, 2009
25) Azeri Press Agency, November 11, 2009
26) Russian Information Agency Novosti, November 11, 2009
27) Voice of Russia, November 10, 2009
28) Civil Georgia, November 14, 2009
29) Voice of Russia, November 9, 2009
30) Voice of Russia, November 13, 2009
31) Interfax-Ukraine, November 19, 2009
32) NATO, November 16, 2009
33) Reuters, November 16, 2009
34) Russian Information Agency Novosti, November 18, 2009
35) Polish Radio, November 16, 2009
36) Russian Information Agency Novosti, November 17, 2009
37) Ibid
38) Wall Street Journal, November 12, 2009
39) Reuters, November 18, 2009
40) Azertag, November 17, 2009


Global Research Articles by Rick Rozoff

http://www.globalresearch.ca/index.php?context=va&aid=16243

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s