Krievijas reetnizācija: krievu, ukraiņu un baltkrievu pastāvēšanas leģitimitāte. Vladislavs Guļevičs. (Krievu impēristi no Ukrainas kritizē Merjamā, Kriviju un Galindas zemi)

(Izlasiet šo rakstu un sapratīsit, ka pēdējie Krievijas patrioti, izrādās, ir izsūtīti uz “tuvējo aizrobežu” sociālistisko iekarojumu nosargāšanai. Nopietnāk sakot, rakstā ir runa par Krievijas impērijas vēdergraizēm, ko pati izraisījusi, aizgūtnēm ierijot svešas tautas. “Ar prātu Krieviju nesaprast”, un varētu jau nelikties ne zinis, ja mēs nebūtu viena no tām tuvajām. Šajā apvērsto stāvokļu un vērtību pasaulē Latvijai nu ir uzkrauti it kā bijušas koloniālvalsts pienākumi, latviski nerunājošie kolonisti dumpojas, kaut uz “neetniska pamata” (pusebreju tracināti), tomēr, kā rāda notikumi, ir visai gatavi īsti krieviskam pitona apkampienam. Der izlasīt, varbūt tiekam tuvāk skaidrībai. Kam ir kāds jēdzīgāks “krievvalodīgais”, iedodiet tam saites uz rakstu originālā; tās ir beigās. I.L.)

07.02.12

Kad 1991.gadā Kijeva, Minska un Maskava izlēma ar vienu vēzienu atmest padomju mantojumu, diez vai viņi varēja paredzēt, ka pēc desmit gadiem Ukrainā, Baltkrievijā un Krievijā sāksies reetnizācijas procesi (savas etniskās piederības pārskatīšana), kas noliedz krievu, ukraiņu un baltkrievu pastāvēšanas leģitimitāti.

1990. gados, pēc PSRS sabrukuma, Minska haotiski lipināja jaunu baltkrievu nāciju. Krievu pilsētu māte, Kijeva, gāja vēl tālāk un mežonīgā ukrainisma skurbumā izgāja uz savas krieviskās būtības noliegumu. Bet Maskava tā vietā, lai uzturētu savu krieviskumu un paliktu tās epicentrs, pēkšņi “iemīlējās” liberālismā un iestiga rietumnieciskumā, ar to novājinot savu imunitāti ideoloģisku draudu priekšā. Likumsakarīgs secinājums – ne ukraiņu, ne baltkrievu nācija nav nopietni nodibinājusies, bet lielkrievu vidū parādījies iespaidīgs kosmopolitiska “planktona” slānis, kas gatavs pierakstīties kaut par hobitu (Tolkīna izdomāta sīkmaņu rase, kas apdzīvo Zemes vidu), kaut hotentotu.

Pirms 10 gadiem Minskā parādījās mūsdienu “kriviču” centrs (nespēju rakstīt šo vārdu bez pēdiņām) – «Крыўя», kura dalībnieki apgalvo, ka seno kriviču lielvalsts robežas pletušās no mūsdienu Baltkrievijas līdz pat Krievijas Federācijas Tveras apgabalam. Mūsdienu “kriviči” noliedz jebkāda baltkrieviskuma, bet jo vairāk krieviskuma esamību mūsdienu baltkrievos. Sava propagandas darba sasniegto rezultātu nostiprināšanai “kriviči” jau ir pabijuši Maskavā, kur stādījuši priekšā savu projektu, bet Tverā viņiem ir parādījušies domubiedri – biedrība “Tverža” («Твержа»), kas ieviesusi savu simboliku un stāv pagāniskās pozīcijās.

Vēl rusofobiskāks tonis ir neatkarīgas Ingrijas (Ingermanlandes) Ļeņingradas apgabalā izveidošanas piekritēji. Šā rajona pamatiedzīvotāji ir somi-ingermanlandieši, voti, vepsi, ižorieši, bet separātiskā projekta iedvesmotāji pasludina, ka kaut kāda Brīvās Ingrijas Republika būs slāvu un somu-ugru kopējas mājas. Krievijas Federācijas sastāvā “jaunie ingermanlandieši” jūtas neērti, jo viņi “nav ne lielvalstnieki, ne slavofili”, bet “Krievija – tā nav valsts, bet Maskavas aziātu impērija”. Savu separātisko tieksmju pamatošanas sviedros tie pūlas arī norādīt uz “objektīviem” vēsturiskiem datiem par kādreiz pastāvējušu (un kura būtu pastāvējusi līdz šai dienai, ja ne “ļaundabīgā” Maskava) Ingriju.

Ar vēsturisku “objektivitāti” tīk dižoties arī “krivičiem”. To izlolots arguments attiecībā uz pretiniekiem, kuri tos apsūdz labticīgā muļķīgumā skan tā: “Mēs tiecamies atgriezties pie saknēm un pētām savu vēsturi”. Bet ja darīšana ir ar vēsturi un tikai ar to, tad kādam nolūkam biedrībai “Tverža” ir karogi un ģerboņi? Zinātnisku interesi var remdēt arī bez šiem kvazivalstiskajiem simboliem, kas pastiprināti ar paziņojumiem par “pašu tveriskās identitātes etnokulturāla Tveras Krivijas (Тверская Крывия) reģiona ietvaros” apzināšanos. “Tveržas” informatīvs partneris ir resurss «Беларуская Смаленшчына», kurā baltkrievu nacionālisti pūlas pierādīt Krievijas veiktu baltkrievu Smoļenskas okupāciju. Uzskatāms piemērs.

Bet arī tas vēl nav viss. Izrādās, ka ar Tveru Krievija vēl nesākas, bet plešas tā saucamā Merjānija (Меряния) – sen izzudušas somu-ugru meriešu (меря) tautības, kas izšķīdusi slāvu jūrā pirms daudziem gadsimtiem, teritorija. Vismaz tā ar indīgu sarkasmu paziņo ukraiņu nacionālistiska vietne Ugraina.org, kas pievērsusies somu-ugru tematikai. Tādā veidā jaunizcepto “kriviču” un to banderistisko (Stepans Bandera – ukraiņu politiķis un viens no ukraiņu nacionālās kustības Rietumukrainā (Galīcijā) vadītājiem) prāta kolēģu sakaitētās smadzenes ir pārzīmējušas Baltkrievijas un Krievijas karti. Baltkrievijas kā tādas nav, bet ir Krivija. Bet Krievija – tā nav tā Krievija, kādu zinām, bet tāds zemes klucītis, kas sākas kaut kur aiz Maskavas. Citiem vārdiem, Maskava tiem ir bezmaz pierobežas pilsēta uz Merjānijas un Krievijas robežas.

Internetā jau ir pazīmējies informatīvs portāls “Merjamā” («Мерьямаа») ar savu devīzi “Ieklausies tālo senču balsīs!”, kas popularizē Krievijas meriešu mantojumu. Pats portāls ir kulturoloģisks, bet ap to jau saliedējas “jukušie no visas apkaimes”, kas noliedz krievu tiesības uz Maskavu un apkārtējiem apgabaliem. Pat Kaukāza teroristu rupors “Kaukāza centrs” («Кавказ-центр») ir pārtvēris klišeju par Merjāniju, un Maskavas, Jaroslavas, Vladimiras, Kostromas apgabalus sauc par “moskaļu okupēto Merjāniju”.

Likumsakarīgs ir jautājums: kāpēc no sen aizgājušu senču ēnām pūlas salipināt jaunu etnisku identitāti Viduskrievijas iedzīvotājiem? Par ievērojamu somu-ugru substrātu lielkrievu etnoģenēzē un Krievijas somu-ugru mantojumu ir zināms no seniem laikiem, un zinātne to nenoliedz. Pie tam nešaubīgi pateikt, kurš no šiem iedzīvotājiem ir īsts merietis, nav iespējams.

Tāda pat nenoteiktība ir arī ar “krivičiem”. Baltkrievu senči tiešām ir bijuši arī kriviči. Bet ir bijuši arī radimiči un vesela virkne citu cilšu. Apgalvot, ka baltkrievi ir tikai kriviči, nevar. Un pie tam merieši un kriviči arī nav nokrituši no Mēness, bet parādījušies, saplūstot vēl senāku cilšu virknei. Kāpēc tad apstāties pie krivičiem un meriešiem, ja var smelt vēl dziļāk un kļūt par tiem, kurus kādreiz ir asimilējuši merieši un kriviči? Atbildes uz šiem jautājumiem vietā Letā nogrimušo tautu restauratori labāk noņemas ar mītu atdzīvināšanu.

Starp citu, “Mīta atdzīvināšana” – tā saucas viens no rakstiem, kas ievietots citā vietnē – “Merjamā” partnerē “Galindu zeme” (Земля голяди), kas propagandē Krievijas galindu mantojumu (Piemaskava, Smoļenskas, Kalugas apgabali). Rubrikā “Kāpēc tagad atcerēties galindus?” vietnes veidotāji atbild: “Mostas zeme, mostas tās neredzamie sargātāji. Plūsmas no pazemes noslauka vēstures melu un viltojumu kārtas. Un posts tiem, kas tvarsta pēc meliem”. Jādomā, ka pēc meliem tvarsta tie, kas noliedz “galindu” kustības aktualitāti. Bet uz jautājumu “Kāds ir galindu atdzimšanas mērķis?” ir sniegta šāda atbilde: “Jauna reģiona veidola izveidošana. Iekļaušanās reģionalizācijas procesā”.

Reģionalizācija – tā tad arī ir šī neveselīgā tieksme sašķelt Krieviju cilšu klucīšos. Gruzīnu izcelsmes krievu ģeopolitiķis Konstantins Čheidze (1897-1974.g.) savā darbā “Par krievu ģeopolitikas jomu” (Из области русской геополитики) ir norādījis uz Krievijas nomaļu reģionalizācijas kā tieša ceļa uz visas valsts sadalīšanos bīstamību: «Milzīgā līdzenumu sistēma, ko dēvē par Krievijas-Eirāzijas pasauli, ir it kā pašas dabas radīts kolosāls asimilācijas katls. Krievijas plašumos ar brīnišķīgu uzskatāmību var novērot divus pretējus procesus. No vienas puses, no centra uz perifēriju norit rusifikācijas plūsma. No otras puses, no perifērijas uz centru – “nomalizācijas” process – nacionālo kultūru: tatāru, uzbeku, armēņu, gruzīnu un citu; un atsevišķu perifērijas elementu kā Viskrievijas Eirāzijas kultūras uztveres process.

“Nomalizācija” – tā ir centrālistisko varas pamatu vājināšanās, kas draud ar tālāku separātismu un nebijušu Eirāzijas telpas, kuras milzīgu apgabalu veido Krievija, stratēģisku panīkumu. Vēl vairāk, savus separātistus ir dabūjusi pat Sibīrija. Saskaņā ar to pašpārliecinātiem apgalvojumiem krievi ir nevis izveidojusies tauta, bet etniska masa veidošanās stadijā. Bet sibīrieši ir tautība ar savu kultūru, savu mentalitāti un valodu, atšķirīga no krieviem. Šādi “pasaules uzlabotāji” ir pasludinājuši sevi par Sibīrijas reģionālisma – 1850.gadu – 20.gs. sākuma Sibīrijas inteliģences sabiedriski-politiskas kustības ideoloģijas mūsdienu turpinātājiem. Reģionālisms ir radies Pēterburgas sibīriešu studentu pulciņā, kurā piedalījies G.Potaņins, N.Jadrincevs, S.S.Šaškovs, N.I.Naumovs, F.N.Usovs u.c. Viņuprāt, krievi ir nekaunīgi nomākuši visus cittautiešus, un īpaši – Sibīrijas tautas. Darbojoties saskarē ar politiski izsūtītajiem krieviem un poļiem, reģionālisti ir gatavojuši dumpi. Uzskatot Sibīriju par Krievijas politisku un ekonomisku koloniju, bet sibīriešus par jaunu Sibīrijas nāciju, atsevišķi reģionālisti ir izvirzījuši atdalīšanās no Krievijas vai vismaz autonoma statusa piešķiršanas Sibīrijai lozungu. Arī mūsdienu reģionālisti izturas labvēlīgi pret poļiem. Savos informācijas resursos tie izvieto patriotisku poļu dziesmu tekstus, tādus kā “Piļsudska maršs”.

Kādā no Sibīrijas separātiskajiem portāliem ir izvietota informācija par grāntiem, ko Džordža Sorosa fonds iedalījis Tomskas A.Puškina v.n. apgabala universālajai zinātniskajai bibliotēkai pētījumiem projektu konkursa “Sibīrijas kultūras iniciatīvas” ietvaros. Tomska vispār var pārvērsties par Sibīrijas reģionālisma intelektuāli-sabiedrisko centru, jo vairāk tāpēc, ka tur ir dzīvojuši un teorijas par sibīriešu atšķirīgo no visiem krieviem vēsturisko likteni izdomājuši vairāki 19.gs. reģionālisti. Otra pretendente uz suverēnas Sibīrijas galvaspilsētas titulu ir Irkutska, kur 2011.g. decembrī vietējā valsts universitātē noticis seminārs Sibīrijas-Amerikas fakultātes piektā kursa studentu mācību kursa ietvaros par tēmu “Sibīrijas valsts ekonomikas modelēšana”. Pagaidām reģionālisti vēl izdomā kārtējo jaunvalodu – sibīriešu valodu. Viņi ir jau izstrādājuši sibīriešu valodas gramatiku, tās fonētikas un ortogrāfijas likumus. Uz citu separātismu fona, kas kā pūstošas čūlas ievainojuši Krievijas ķermeni, Sibīrijas reģionālisms izskatās kā primitīva pamuļķība. Šaubu, ka tā ir pamuļķība, nav. Bet ja par pamuļķību maksās lielu naudu, atradīsies ne mazums gribētāju pabūt par pamuļķiem.

Atgādināšu, ka 2003.g. klajā ir nākusi Brukingas institūta darbinieku Fionas Hillas un Kliforda Gedi grāmata “Sibīrijas lāsts”. Autori ir apgalvojuši, ka zemu temperatūru dēļ ražošana Sibīrijas teritorijā ir nerentabla, un Sibīrijas pilsētu dzīvības nodrošinājuma izmaksas neattaisnoti augstas. Ir ieteikts ievērojamu daļu Sibīrijas reģionu iedzīvotāju, kas tiek saukta par “lieku”, pārvietot, bet darbus teritorijā veikt dežūrkārtībā. Pētījumā piedalījušies Pensilvānijas universitātes un Maskavas jaunās ekonomikas skolas (karojošā pretkrieviskā liberālisma galvenā dēstu audzētava) ekonomisti, Pasaules bankas eksperti un virkne citu. Finansējuši Karnegi fonds un Makartūru fonds. Grāmatas autoru secinājumi ir ziņoti ASV valsts departamentā, ASV nacionālajā drošības padomē, Pentagonā, Kanādas Ārlietu ministrijā. Labas atsauksmes par grāmatu ir izskanējušas no viena no Krievijas “šoka terapijas” koncepcijas izstrādātājiem, Džefrija Saksa, bijušā Nacionālās drošības padomes locekļa Ričarda Paipsa un patreizējā ASV prezidenta padomnieka nacionālās drošības lietās Zbigņeva Bžezinska mutes. Ņemot vērā, ka iespējamā Sibīrijas iedzīvotāju skaita samazināšanās var atsaukties uz robežu ar Ķīnu drošību, autori formulē šādus ieteikumus Maskavai: robežu ar Ķīnu nodrošināt ar augstas tehnoloģijas sensoriem, izveidot ātrās reaģēšanas spēkus un noslēgt līgumus par teritoriālā veseluma garantijām ar ASV un Ķīnu.

Mēs kļūstam par etniskas transgresijas (ģenētiski atšķirīgu populāciju pārsegšanās pēc pazīmēm) iedīgļu procesa lieciniekiem, ko pagaidām par apjomīgu nosaukt nevar. Šādu juku un svārstību masās galvenais cēlonis ir noturīga patriotiska un ideoloģiska pamata trūkums, kas sastiprinātu Krievijas tautas vienotā etniskā organismā bez postošas katras provinces etnonacionālo īpatnību absolutizācijas.

Ja mēs, krievi (lielkrievi, mazkrievi, baltkrievi) nekultivēsim sevī savu krieviskumu, nenodosim to saviem bērniem un ļausim vēstures avantūristiem tos bakstīt ar visādām pasakām, mūsu mazbērni pārvērtīsies par pusmītisku tautu pārstāvjiem, kuriem būs iepotēta pavisam cita psīholoģija. Jo mūsdienu “kriviči” un “galindi” vairāk rūpējas par visa krieviskā noliegšanu sevī, nevis par seno kriviču un galindu vēsturi.
http://www.russkie.org/index.php?module=fullitem&id=24798
http://uralistica.com/profiles/blogs/2161342:BlogPost:140626

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s