POSTKOLONIĀLIE PĒTĪJUMI. I.M.Bobkovs

(Autors, baltkrieviski – Ігар Міхайлавіч Бабкоў; dzimis 1964.g., baltkrievu filosofs, rakstnieks, dzejnieks.
Vai esat ievērojuši, ka vai tūdaļ pēc Atmodas dienām no Latvijas oficiālās leksikas pazuda, tika padarīti par tabu tādi vārdi un jēdzieni kā – koloniālisms, imperiālisms, dekolonizācija, deokupācija, krievs pārtapa par krievu tautības cilvēku utml. Šī cenzūra un pašcenzīra, skatot no “tautas”, tad arī šķiet Latvijas zinātnes un administratīvās prakses vienīgie sasniegumi postkoloniālisma pētniecības un vērā ņemšanas jomā. Nu ir klāt kārtējais brīdis, kad brīvās Latvijas visas varas atkal nomet uz tautas kamiešiem valsts un tautas pastāvēšanas mēroga problēmu, kurai bija sen jābūt ne vien nepolitkorekti un statistiski nemelīgi izpētītai, bet jau noliktai uz likumdošanas betona pamatiem. Protams, #PRET kolonizātoru valsts valodu, kad jau tik tālu, bet, labie topošie un jaunie zinātnieki un visi domājošie, ķerieties kaut vai uz entuziasma algas pie postkoloniālisma problēmām un risinājumiem. Varbūt noder arī šis mans, mehāniķa, postkoloniālisma pētniecības īsa pārskata tulkojums. I.L.)

Rietumeiropas un Ziemeļamerikas valstīs postkoloniālie pētījumi ir ierobežoti galvenokārt akadēmiskā un universitāšu ietvarā un iegūst zinātniskas teorijas formu – “postkoloniālas studijas”. “Nerietumu pasaulē” tie īstenojas pirmkārt caur literāru jaunradi un esejisku kritiku. Pētnieku grupas, kas vērstas uz diskursu postkoloniāliem veidiem, pastāv arī “pēcpadomju telpā” – Baltkrievijā un Ukrainā. Ir pieņemts uzskatīt, ka “postkoloniālistiskuma sprādziens” ir noticis 1979.gadā, pēc Edvarda Saida grāmatas “Orientālisms” klajā nākšanas.
Orientālisma diskurss saskaņā ar Saidu ir sarežģīts zināšanu-varas komplekss, kas vairāku gadsimtu gaitā izstrādāts eiropeiskajā tradīcijā (“Rietumu”) attiecībā uz “Austrumiem” un cieši saistīts ar (neo)koloniālistiskām praksēm, galu galā sinhronizētām ar to. Pārvaldot zināšanu ražošanas procesus, “Rietumu” valstis ir spējušas izstrādāt un uztiept “Austrumiem” tādu to identitātes tēlu, kādā tiem jau sākotnēji piešķirts atkarīgs un pakļauts stāvoklis.
Neraugoties uz bezmaz vai vispārēju sašutumu un izvērstu Saida grāmatas kritiku no zinātnieku orientālistu puses, tā uzreiz ieņēma “kulta teksta” vietu postkoloniālos pētījumos. Ar to pašu tika noteikts galvenais šo pētījumu jēdzieniskās attīstības vektors – “augstās rietumu teorijas” (Saida gadījumā – Fuko zināšanu-varas idejas) un nerietumu īstenības apvienojums, pie kam tāds apvienojums, kas varētu sniegt iespēju pagriezt “Rietumu” teorijas pret to pašu varas-zināšanu stratēģijām. Postkoloniālajos pētījumos “Rietumi” pārvēršas par aplūkojamo, iztirzājamo un dekonstrukcijas objektu.
Par citu postkoloniālo pētījumu dibinātāju tiek uzskatīta Gayatri Chakravorty Spivaka, kura 1985.gadā vērsās pie rietumu intelektuāļiem ar jautājumu “Can the subaltern speak?” – “Vai apspiestais (pakļautais) drīkst runāt?” – tekstā ar tādu pat nosaukumu, kas tāpat ir kļuvis par postkoloniālo klasiku. Šis jautājums brieda kopš 1980. gadu sākuma nelielā pētnieku grupā, kas sevi sauca par Subaltern Studies group – apspiešanas (pakļaušanas) pētniecības grupa. Spivakas atbilde bija pilnībā acīmredzama: apspiestais (pakļautais) runāt nespēj, tam nav iespējas “izsisties”, “paaugstināt” balsi līdz pārstāvja līmenim. Tāpēc par viņu un viņa vārdā vienmēr runā-pārstāv Citi.
Par trešo postkoloniālo pētījumu dibinātāju ir kļuvis Homi K.Bhabha. Savos darbos, kas apkopoti grāmatā “Kultūras lokalizācija”, viņš ir definējis vairākas idejas, kas kļuvušas par kodolu “postkoloniālistiskuma” izpratnei. Tās ir hibrīdiskuma un atšķirības (atšķirīguma) – daudzveidīguma idejas. Postkoloniālistiskuma diskursu, būdamu metodoloģiski un disciplināri neviendabīgu, apvieno dažādu atšķiramu Citādo (Citu), kam rietumu tradīcijā nav dotas izteikšanās tiesības, tematizācija un aktualizācija, pakļaušanas (apspiešanas) pieredzes un ar to pašu arī kolonizācijas (kas būtībā arī ir pakļaušana, apspiešana) iztirzājums, kā arī mūslaiku intelektuālā stāvokļa atzīšana par “postkoloniālu”. Formāli vārds “postkoloniāls” nozīmē pārejošu laikposmu – laikposmu “pēc koloniālisma”, kas parasti tiek saprasts kā “laikposms pēc tās vai citas valsts vai teritorijas neatkarības sasniegšanas”. Šo neatkarības sasniegšanu, kā atzīmējusi Leela Gandhi, bieži pavada “vēlme aizmirst” koloniālo pagātni, mēģinājums pakļaušanas (apspiešanas) vēstures vietā izvirzīt priekšskatuvē varonīgas pretošanās vēsturi vai pat pašpietiekamu noslēgtu nacionālā stāstu, kurā kolonizātoram ir iedalīta maznozīmīga vieta vai vispār vietas nav. Šādā kontekstā postkoloniālos pētījumus var aplūkot kā teorētisku pretošanos šādam atmiņas zudumam, kā “atcerēšanās” (“atgādināšanas”), koloniālās pagātnes jaunapjēgšanas projektu, kā visa kolonizatora un kolonizētā savstarpējo attiecību divpusīguma rekonstrukciju, kas ietver ne vien pakļaušanas (apspiešanas) un pretošanās pieredzi, bet arī savstarpējās atkarības un simbiozes pieredzi.
Termins “postkoloniālisms” ir aplūkojams kā laika atzīme, marķieris, kas apzīmē dekolonizācijas laikposmu un (vai) procesu, kā diskurss, kas pavada šo procesu. Tādējādi priedēklis “post-” postkoloniālos pētījumos nepavisam neorientē laikā: “post-” nozīmē noteiktu pozīciju, noteiktu redzes viedokli, no kura tiek izzinātas un iztirzātas dažādu jomu problēmas: pirmskoloniālas, koloniālas un pēckoloniālas. Priedēklim “post-” ir žesta loma, ar kādu tiek attīrīta (“iztukšota” ar nozīmi – dekonstruktīvi attīrīta) telpa metodoloģiskam atspoguļojumam un teorētiskai kritikai, – telpa, kas līdz šim ir līdz neiespējamam piepildīta ar koloniālām dominācijām un nominācijām, kā arī antikoloniālu cīņu. Blakām divām ierastajām darbojošamies personām – kolonizatoram un kolonizētajam – parādās vēl viens personāžs – postkoloniālais kritiķis. Un tieši tam mēs esam pateicību parādā postkoloniālā diskursa uznākšanai.
Šajā sakarā ar postkoloniālistiskumu parasti tiek saprasta noteikta subjektu pozīciju telpa, kurās un no kurām izvēršas atspoguļojoši-kritiski projekti un programmas dažādos aspektos, kas principiāli atšķiras gan no uz kolonizāciju vērstiem, gan no jau kolonizēto pozīcijām radītiem aspektiem.
Tādējādi postkoloniālos pētījumos ir organiski iekļauti:
1) “Rietumu” kā impēriska diskursa dekonstrukcijas projekts, to pretenziju uz universalitāti atmaskošanas programma, “rietumu” modeļu vēsturiskas un kulturālas aprobežotības pamatota kritika; “Rietumi” šajā gadījumā tiek uzskatīti par Lielo Kolonizātoru;
2) pretēju diskursu leģitimizācijas projekts, dažādu antikoloniālu stratēģiju izstrādes un atspoguļojuma programma; šeit tematiski izdalās antikoloniālā nacionālisma, kas iekļaujas kopējā asinhronas modernizācijas ainā, problemātika;
3) metavalodas projekts postkoloniālai situācijai. Postkoloniālas rakstības prakses ir radījušas to, ko var nosaukt par postkoloniālu literatūru. “Jauna” intelektuāļa uzdevums šajā ziņā izskatās visai utopisks – “nedalītas” valodas vai diskursa izstrāde, kas nepamatotos traģiskajā lūzumā starp kolonizātoru un kolonizēto, bet arī neatstātu šo lūzumu bez ievērības. Lai īstenotu šo uzdevumu, postkoloniāls kritiķis ir spiests pārvietoties (slīdēt) gar gan koloniālu, gan antikoloniālu tekstu malām, lasīt tos nevis “pret”, bet pretim. Viņš atrod sevi “pierobežā”, “starp”. Viņa subjektiskums nereti nesakrīt ar institucionālu pozīciju, bet ģeogrāfiska lokalizācija ir pretrunā gan ar pirmo, gan ar otro. Šim intelektuālajam protejismam (no vārda Protejs – dievība, kas spējusi mainīt savu izskatu un pareģot), sevi-visur-atrašanai, polifoniskumam, postkoloniāla kritiķa polidiskursīvismam pretpolā – jau ne intelektuālajā, bet sociokulturālajā – ir iesakņošanās situācija noteiktā kulturālā kontekstā, konkrētas izvēles situācija: valsts, identitātes, kultūras tradīcijas izvēles.

Postkoloniālos pētījumos pielāgotu un lietotu metodoloģiju jomā dažādos laikos ir iekļāvušies eksistenciālisms, (neo)marksisms, psihoanalīze, strukturālisms un poststrukturālisms. Savukārt, postkoloniālo pētījumu idejas un problēmas ir “iespiedušās” starpdisciplīnās un diskursos, un pastāv tur ar “savas problemātikas” tiesībām. Postkoloniālie pētījumi tiek uzskatīti par vienu no mūsdienu (pēcmūsdienu) pamatliekošiem kritiskiem diskursiem, kopā ar postmodernismu un feminismu.

Ukrainā postkoloniālas analīzes centrā atrodas kultūras koloniālisma prakses. Kultūras koloniālisms tiek saprasts kā “ideoloģiju, prakšu, retorisku stratēģiju (kas nodrošina atbilstošu institucionalizāciju) komplekss, kas vērsts uz politiskās un ekonomiskās varas-hegemonijas (Gramši termins) atbalstu, radot un “naturalizējot” opozīcijas: universālais-vietējais (lokālais), vispārcilvēciskais-atsevišķais (etnogrāfiskais), modernais (perspektīvais)-atpalikušais (ārpus vēstures), atbildīgais (pieaugušais)- nepatstāvīgais (pusaudža), kurās pirmais jēdziens tiek vērtēts pozitīvi un ir metropoles (kolonizātora) atribūts, bet otrais – negatīvi – kā kolonijai piederīgs. Pie tam metropole tiecas piesavināties to, kas tiek augsti vērtēts pasaules kultūras vērtību skalā, tostarp arī mītus par “pirmdzimtību”. Tajā pat laikā kultūras koloniālisms ir raksturīgs kolonizētā kultūrai ne mazāk kā kolonizātora kultūrai (M.Pavlišins).

Baltkrievijā atbilstoši pētījumi ir akcentēti uz mazvērtīguma, represētas identitātes, transkulturālisma un “kultūru kara” problemātiku.
http://www.gumer.info/bogoslov_Buks/Philos/fil_dict/608.php

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s