Par Baltijas valstīm postkoloniālisma gaismā. Kārlis Račevskis (papildināts)

(Šā referāta beigās esmu pievienojis tajā neiekļautu līdzīga nosaukuma raksta nodaļu saturu. “Bet varenākais ierocis, kādu tur rokās un īstenībā ik dienas laiž darbā imperiālisms pret kolektīvu nepakļaušanos, ir kultūras bumba. Kultūras bumbas mērķis ir iznīdēt tautas ticību saviem vārdiem, savai valodai, savai videi, savam cīņu mantojumam, savai vienotībai, savām spējām, un galu galā sev pašiem. Tā liek tām savu pagātni redzēt kā novārtā pamestu nesasniegumu zemi, un tā liek tām būt atturīgām pret šo tuksnesi. Tā liek tām vēlēties pielīdzināties tam, kas ir vairāk attālināts no sevis; piemēram, citu tautu valodām, nevis savai. Tā liek tām identificēties ar to, kas ir pagrimis un noliedzošs, visiem tiem spēkiem, kas apturēs šo tautu dzīves pavasari. Tā iedēstīs pat nopietnas šaubas par cīņas morālo gaismu.” Jirgens atrod šo līdzību ar bumbu kā īpaši piemērotu veidu, kā raksturot latviešu pieredzi: “Vairāk kā 60 gadus Latvijas vietējie iedzīvotāji ir izturējuši šīs ‘kultūras bumbas’ ietekmes kā uzbrukumu latviešu pasaules uzskatam ar aprēķinu ‘satriekt prātu’ līdz padevībai. Šā kara lauks bija valodas joma. Plašākos un šaurākos jēdzienos valoda kalpo kā atslēga gan ieslodzījumam, gan brīvībai. No tā izriet, ka valodai ir fundamentāla loma pretošanās cīņā pret psiholoģisku kolonizāciju un latviešu identitātes un pasaules uzskata apstiprināšanā.”“)

Kārlis Račevskis, Prof. , ASV, Ohaijo pavalsts universitāte

16.10.2001
Latvijas Vēstnesis

Domai, ka Baltijas valstis varētu uzskatīt par bijušās Padomju Savienības kolonijām, ir bijis savāds liktenis: pilnīgi nepieņemama dažiem, pati par sevi saprotama citiem, tā visbiežāk bijusi ignorēta vai uzskatīta par nesvarīgu. It sevišķi uzkrīt tas, ka šī tēma gandrīz nekad netiek skarta postkoloniālo studiju laukā. Pavirši pārskatot plašo literatūru, kas šodien veido šo lauku, varam ātri konstatēt, ka netiek minētas nedz Baltijas valstis, nedz pat Padomju Savienība. Kā to mums atgādina Violeta Kelertas, “kaut gan daudz ir ticis rakstīts par postkoloniālisma dažādām vietām un paveidiem, tā impērija, kas bija Padomju Savienība, ir maz bijusi apspriesta no šāda viedokļa”1. Viens ievērojams izņēmums šai neievērībai ir pavisam nesens raksts, kas parādījās Ziemeļamerikas moderno valodu profesoru pazīstamajā žurnālā PMLA. Speciālists koloniālisma jautājumos Makalisteras universitātes profesors Dēvids Čioni Mōrs konstatē divus, acīmredzot pretrunīgus, apstākļus. Tā viņš atrod, “vispirms, cik ārkārtīgi postkoloniālas ir sabiedrības, kas ietilpa bijušā Padomju Savienībā, un, otrkārt, cik ārkārtīgi maz uzmanības tiek piegriezts šim apstāklim”. D.Č.Mōrs tālāk izsaka domu, ka “vajadzētu būt skaidrībai, ka postkoloniālisma apzīmējums un viss, kas ar to saistās, – valoda, ekonomika, politika, pretestība, atbrīvošana un tās paģiras – būtu pavisam dabīgi attiecināms uz Krievijas vai padomju kontrolei pakļautām teritorijām pēc 1989. un 1991. gada, tāpat kā tas bija attiecināms uz Dienvidāziju pēc 1947. gada vai Āfriku pēc 1958. gada”. Tāpēc D.Č.Mōram sevišķi uzkrītoša šķiet divu veidu klusēšana: klusums postkoloniālisma studiju laukā par bijušo Padomju Savienību un Padomju Savienības vēstures speciālistu izvairīšanās apskatīt šo pasaules vēstures daļu postkoloniālisma jēdziena gaismā2.

Protams, ir jau arī tīri saprotami tie iemesli, kuru dēļ Baltijas valstis neparādās diskusijās par koloniālismu un tā sekām. Baltijas valstis un to likteņus parasti mēdz saistīt ar Eiropas, nevis trešās pasaules interešu sfēru. Šai ziņā attiecības starp kolonizētajiem un kolonizētājiem ir neparastas, varētu teikt – ačgārnas un neatbilst parastai kolonizācijas situācijai, kuru raksturo pretstats starp civilizēto un barbarisko vai primitīvo. Tā, piemēram, Violeta Kelertas konstatē, ka kontrasts starp padomju impēriju un Baltijas valstīm nesakrīt ar tipisko pretstatu starp civilizēto metropōli/centru un primitīvo vai neattīstīto perifēriju: “Pārmetums par eirocentrismu tiek parasti vērsts pret centru,” paskaidro V.Kelertas, “toties postpadomju kontekstā Baltijas valstis uzskata sevi par Eiropai piederošām un Padomju Savienību – kā necivilizētu, barbarisku un austrumniecisku (ņemot vērā tās tā saukto mongolisko izcelsmi – Čingishans un Zelta orda allaž minēti kā padomju mentalitātes noteicoši cēloņi)”.

Toties pastāv arī tieši pretējais viedoklis, un daudziem austrumeiropiešiem tieši šis pretstats ir apstāklis, kas padara postkoloniālisma apzīmējumu par neatbilstošu. Tā Kanādas bulgāriete Rumjana Delčeva pasvītro, ka šāds nosaukums nav pieņemams no daudzu austrumeiropiešu un centrāleiropiešu viedokļa. “Šāda analoģija,” paskaidro R.Delčeva, “neattiecas uz Austrumeiropu un Viduseiropu. Vispirms, līdz pat Otrā pasaules kara beigām, Austrumu un Viduseiropas valstis attīstījās kapitālisma socioekonomiskos ietvaros.

Pēckara sociopolītiskās pārmaiņas, vismaz pavirši skatoties, radās no iekšienes, populāru kustību iespaidā, un tām tika samērā maz no Padomju Savienības “izpalīdzēts” Otrkārt, visas austrumu un centrālās valstis jau eksistēja ilgu laiku, kaut arī ar pārtraukumiem un ierobežojumiem viņu neatkarībā, un ikkatra var lepoties ar savu autonōmu polītisku, sociālu, ekonōmisku un kulturālu vēsturi. No šāda viedokļa skatoties, padomju “kolonizētājs” neieveda radikāli citādāku modeli, kas būtu iznīcinājis šo valsts nacionālo un kulturālo identitāti. Treškārt, ne visas austrumu bloka valstis tika “kolonizētas” tajā pašā pakāpē.3

Kas attiecas uz Baltijas valstīm, tad situācija ir daudz skaidrāka. Kā to jau konstatēja Roberts Kankvests pirms četrdesmit gadiem mazā grāmatiņā ar nozīmīgo virsrakstu “The Last Empire”: “Trīs visjaunākās kolonijas šodien pasaulē ir Baltijas valstis Lietuva, Latvija un Igaunija. Vairāk nekā 20 gadus – no 1918. līdz 1940. – tās bija brīvas, neatkarīgas valstis, šodien tās pārvalda no Maskavas.”4

Tātad ir ļoti labi iemesli un nenoliedzami apstākļi, kuru dēļ Baltijas valstis arvien būtu bijušas uzskatāmas par kolonijām. Baltijas valstu gadījumā paradoksālais pretstats starp koloniālu varu, kura ir mazāk civilizēta par tiem, kas tiek kolonizēti, tomēr neizdzēš piecdesmit gadus ilgu dominācijas un ekspluatācijas īstenību. Šāds viedoklis ir neizbēgams, ja ņemam vērā koloniālisma viselementārāko definīciju. Kolonizācija, vienkārši sakot, raksturo situāciju, kurā viena tauta pārņem otras teritoriju, pakļaujot tās iedzīvotājus pilnīgai fiziskai kontrolei. Lai šādu pilnīgu kontroli panāktu, tiek uzspiesta vispārēja pievienošanās vai akceptēšanas izveidošana. Izveidošanas darbs savukārt var tikt veikts vairāk vai mazāk uzkrītoši, ar lielāku vai mazāku varmācības pielietošanu. Šai ziņā, ja Padomju Savienības kolonizācija atšķīrās no citiem paveidiem, tad tas bija galvenokārt attiecībā uz brutalitāti un necilvēcību, ar kādu tā dažkārt savus mērķus mēģināja realizēt.

Lai kolonizācijas process tiktu sekmīgi veikts, viens no galvenajiem kolonizētāju mērķiem ir gūt kontroli pār valodu. Kā to paskaidro postkoloniālisma teorētiķi, noteikšana par valodu ir pamats kolonizēto pakļaušanas procesam: “Valoda ir pamata cīņas lauks postkoloniālā diskursā, jo pats koloniālais process iesākas ar valodu. Noteikšanu par valodu no imperiālā centra – vai nu tā tiktu panākta ar iedzimtās valodas atvietošanu, ieceļot iekarotāju valodu par “standartu” vai arī iekārtojot impērijas valodai jaunu vietu – šāda noteikšana ir un paliek visspēcīgākais kulturālās kontroles instruments.”5 Turklāt Padomju Savienības kontrole pār valodu izpaudās vēl trešā ievērojamā veidā: tā vēlējās noteikt pašu valodas semantisko saturu. Šī procedūra mums ir kļuvusi pazīstama, pateicoties Žorža Orvela romāniem. Viņa darbi spilgti ilustrē ikdienas realitāti, kādu ilgus gadus dabūja izciest Austrumeiropas iedzīvotāji. Šīs metodes vispārēju un izsmeļošu aprakstu mums sniedz Vāclavs Havels. Izceldams viltību, kas bija šīs sistēmas raksturīgā īpašība, V. Havels komūnistu metodi apzīmē kā “posttotalitāru,” jo, kaut gan metode bija totalitāra caur un cauri, tā vienmēr centās izlikties par ko pavisam pretēju: “Posttotalitārā sistēma skar cilvēkus katrā viņu solī, bet tā to dara, uzvelkot ideoloģiskos cimdus. Tāpēc arī dzīve šajā sistēmā ir pilnīgi piesūkusies ar meliem un liekulību: birokrātijai padota valdība tiek saukta par populāru valdību; strādnieku šķira tiek verdzināta strādnieku šķiras vārdā; indivīda pilnīgu degradēšanu iztaisa par viņa galīgu atbrīvošanu; informācijas atņemšanu cilvēkiem sauc par tās izplatīšanu; varas pielietošanu manipulācijas nolūkos sauc par publisku varas kontrolēšanu, un varas kaprīzu izmantošanu sauc par likumību; kultūras apspiešana skaitās tās attīstīšana; impērijas iespaida izvēršanās tiek prezentēta kā atbalsts apspiestajiem; domāšanas brīvības trūkums pārvēršas par vislielāko brīvības izteiksmi; smieklīgas vēlēšanas kļūst par demokrātijas viscēlāko paveidu; neatkarīgas domāšanas aizliegšana kļūst par viszinātniskāko no pasaules uzskatiem; militāra okupācija top par brālīgu palīdzību. Tāpēc ka valsts iekārta ir pati savos melos sapinusies, tā ir spiesta visu viltot. Tā vilto pagātni. Tā vilto tagadni, un tā vilto nākotni. Tā vilto statistiku. Tā izliekas, it kā tai nepiederētu policijas aparāts, kam pieder visa vara un nav neviena principa. Tā izliekas, ka respektē cilvēktiesības. Tā izliekas, ka nevienu nevajā. Tā izliekas, ka nebīstas ne no kā. Tā izliekas, ka neizliekas.”6

Protams, padomju sistēma bija arī spējīga atmest jebkādu izlikšanos un izrīkoties tādos veidos, kas raksturo visparastākos koloniālos apspiešanas paņēmienus. Kas attiecas uz valodu, tad šāda pieeja bija visuzkrītošākā kampaņā, kas izveidojās, lai uzspiestu krievu valodu kā impērijas “lingua franca” (it. – atšķirīgu valodu lietotājiem pieņemama kopīga saziņas valoda, kas nevienam no viņiem nav dzimtā valoda – red.). Šī kampaņa bija sevišķi intensīva Latvijā, kur par atteikšanos lietot krievu valodu skolā vai darbvietā draudēja dažādi pazemojumi vai sankcijas. Pat pēc neatkarības atgūšanas Krievija ir aktīvi darbojusies, lai kavētu vai sabotētu likumu pieņemšanu par latviešu valodas oficiālo statusu. Lietojot cilvēktiesību aizsargāšanas principu kā aizsegu un aizbildinoties ar vēlēšanos pasargāt krievu iedzīvotāju minoritāti no netaisnīgas apspiešanas, Krievija joprojām mēģina vājināt Latvijas demokrātisko iekārtu, apdraudēt tās ekonomisko labklājību un graut Latvijas prestīžu citu tautu uztverē. Ir skaidrs, ka Krievija vēl arvien nav atmetusi koloniālo nodomu atvērt logu uz rietumiem Baltijas jūras krastā, kuru loloja jau Pēteris Lielais.

Padomju Savienības koloniālisma vēsture un šīsdienas Krievijas arvien pastāvošās koloniālās ambīcijas ir sastāvdaļas no nenoliedzamas realitātes tiem, kas pārdzīvojuši padomju okupāciju un vēl arvien dzīvo ar tās sekām. Tā kā baltiešu pieredze un pārdzīvojumi nesenajā pagātnē pilnīgi atbilst visparastākai koloniālisma definīcijai, mums atliek izdibināt, kāpēc tik daudzi Rietumos nav varējuši saskatīt to, kas vienmēr ir bijis tik uzkrītoši nenoliedzams mums pašiem. Tāpēc ir jāmēģina izprast tos īpatnējos ideoloģiskos un vēsturiskos iemeslus rietumnieciskajam aklumam, kura iespaidā ir veidojušies ne tikai Baltijas valstu, bet arī citu Austrumeiropas un Viduseiropas tautu likteņi.

Viens iemesls – tipiskā kolonizācijas situācija ir tā, kurā kolonizētājs ir no Eiropas un kolonizācijai padotais – no citas pasaules daļas. Bet Eiropas ideoloģiskais kolonizācijas attaisnojums laika gājumā ir pieņēmis dažādus paveidus. Tajā pašā laikā, neskatoties uz attaisnojumu dažādību, rezultāts bija parasti tas pats: varmācīga kundzības uzspiešana. Kā to paskaidro V.Havels, padomju impērijas bijušās kolonijas būtu uzskatāmas par upuriem īpatnai nepersonīgas varas izpausmei, kuras izcelsme ir meklējama Rietumeiropā: “Tā bija tieši Eiropa, turklāt Rietumeiropa, kas deva un bieži uzspieda pasaulei to visu, kas kļuvis par šādas varas pamatiem: dabaszinātnes, racionālismu, zinātniskumu, industriālo revolūciju, arī revolūciju kā tādu, kā fanātisku abstrakciju … atombumbu, un marksismu”. V.Havela paskaidrojums arī pievērš mūsu uzmanību iemeslam, kas varbūt ir pats galvenais, kura dēļ bijušās padomju satelītvalstis nav tikušas ieskaitītas kolonizēto aprindās. Kamēr zinātne, racionālisms un industriālā revolūcija ir tēmas, kas bieži tikušas uzskatītas par kolonizācijas ieganstiem, marksisms tradicionāli ir ticis saistīts ar pretestību koloniālismam. Lielā daļa no pirmajiem un pazīstamākajiem koloniālisma nosodītājiem ir bijuši vai nu izteikti marksisti, vai arī tādi, kuri savas teorijas attīstījuši marksisma–ļeņinisma iespaidā. Neaizmirsīsim, ka vienu no pašām pirmām koloniālisma analīzēm veica Ļeņins pats grāmatiņā par imperiālismu, kurā viņš to raksturo kā piederošu kapitālisma monopoliskai stādijai.7 Kopš tā laika vienmēr ir bijis pats par sevi saprotams, ka nav iespējams reizē kļūt par upuri marksismam un koloniālismam. Arī Dēvids Čioni Mōrs konstatē, ka “daudzi postkoloniālisma pētītāji Savienotās Valstīs un citur ir bijuši marksisti vai stipri pakreisi un tādēļ bijuši stipri negribīgi pataisīt Padomju Savienību par franču vai angļu tipa nelieti”.

Šis kritiskais aklums attiecībā uz Baltijas valstīm tātad ir saistāms ar vispārējo ilgi pastāvošo rietumniecisko naivitāti, negribīgumu vai nespēju saredzēt jebko ļaunu Padomju Savienībā. Šajā ziņā varētu pat teikt, ka Baltijas valstis ir dabūjušas ciest divkārt: vispirms no Otrā pasaules kara un otrkārt no aukstā kara, kura iespaids daļēji nomaskēja viņu likteņa traģiskumu.

Baltieši ir sevišķi dabūjuši ciest no īpatnēja akluma, kas ilgus gadus raksturojis Rietumu intelektuāļus, it īpaši kreisi noskaņotos. Francijā šī nosliece ir bijusi sevišķi izteikta kopš Otrā pasaules kara. Tā, piemēram, 1950. gadā, laikā, kad staļinisma varmācība bija visintensīvākā, Žana Pola Sartra vadītais ļoti pazīstamais un ietekmīgais žurnāls “Les temps modernes” publicēja šādu atreferējumu par apstākļiem Padomju Savienībā:

“Nav nevienas valsts šai pasaulē, kur darba cēlums būtu guvis lielāku respektu nekā Padomju Savienībā. Spaidu darbs tur neeksistē, jo cilvēku ekspluatācija tur sen jau likvidēta. Strādnieki tur bauda sava paša darba augļus un nav vairs spiesti būt atkarīgi no dažiem kapitālistiskiem ekspluatatoriem. Spaidu darbs ir raksturīga kapitālistiskās sistēmas pazīme, jo kapitālistiskās valstīs strādnieku kapitālistiskie kungi ar tiem apietas kā ar vergiem. (..) Dažādie necilvēcīgie paņēmieni, kurus pielieto Asv cietumos ar tās zemes nēģeru iedzīvotājiem, stāv īpatnējā pretstatā taisnīgiem un saprātīgiem Padomju Savienības kolektīvā darba noteikumiem; šie noteikumi ir tikuši sastādīti no viedokļa, kas ir drīzāk humāns nekā represīvs, un to mērķis ir noziedzniekus pārveidot par likumbijīgiem pilsoņiem.”8

No vienas puses, tie, kuri rakstīja Ž.P.Sartra žurnālam, centās noliegt vai arī attaisnot gulagu, no otras, viņi bija starp visenerģiskākajiem un visskaļākajiem koloniālisma nosodītājiem. Šīs abas pieejas dabīgi saderējās viena ar otru, kā to paskaidro Kolumbijas universitātes profesors Tomass Pavels: “Piecdesmito gadu kreisajam intelektuālim bija nepieciešams ticēt taisnīgas un ilgstošas globālas impērijas īstenošanas iespējai. Marksisms–ļeņinisms tiem deva šo iespēju.” Tā, piemēram, Ž.P.Sartrs, kurš bija kļuvis par lielu pretkoloniālisma atbrīvošanās kustības aizstāvi, “ar patiesu pārliecību nosodīja Francijas koloniālās ambīcijas, būdams pārliecināts, ka tikai padomju komunisms ir spējīgs sniegt galējo atrisinājumu modernās pasaules nelaimēm”. Cik šāda padomju impērijas varas aizstāvēšana bija ironiska, to skaidri varam izprast šodien. Beigu beigās izrādās, ka Ž.P.Sartrs patiesībā bija kļuvis par degošu koloniālisma aizstāvi, jo, kā to izskaidro T.Pavels, viņš neapzinoties reprezentēja “imperiālas mentalitātes neatlaidību”, to mentalitāti, kuras izpausmi visspilgtāk ilustrēja Padomju Savienības pastāvēšana.9 Ar savām armijām, ar savu civilizējošas misijas pretenziju, ar savām iekarotām teritorijām Padomju Savienība bija pēdējā no lielajām vecmodīgajām globālajām impērijām. Padomju Savienības ideoloģiju, kuru visskaidrāk rezumēja jēdziens “homo sovieticus”, spēlēja to pašu lomu, kādu kristiānisms, racionālisms, zinātniskums un eirocentrisms bija kādreiz spēlējuši, lai veicinātu Spānijas, Francijas un Anglijas koloniālos nodomus.

Protams, eventuāli visām šīm ilūzijām par Padomju Savienību bija jāizgaist, un marksisma–ļeņinisma iespaids Francijā izplēnēja ap to pašu laiku, kad Francija bija spiesta atmest savu koloniālo projektu. T.Pavels saredz sakarību starp šiem notikumiem un vispārējo vilšanās sajūtu, kas šodien raksturo intelektuālo noskaņu Francijā un citās Rietumu zemēs. Šajā ziņā, kā uzskata T.Pavels, mūsu skepticisms mums ir licis pamest domāšanas veidus, kas varētu būt vēl ļoti noderīgi. Mēs esam pārdzīvojuši laikmetu, viņš raksta, kurā “lielās doktrīnas un globālie projekti, vai tie nāktu no austrumiem vai no rietumiem, ir kļuvuši pretīgi. Mēs esam izmetuši apgaismību kopā ar dialektiku”. T. Pavels atrod, ka, nosodīdami impērijas mentalitāti, mēs esam atmetuši sistemātisku domāšanu vispār un sākuši uzskatīt par aizdomīgiem šādus racionālas domāšanas pamatus kā patību un prātu. Tāpēc viņš izsaka cerību, ka jaunā franču intelektuāļu paaudze pieliks punktu šim aizdomu laikmetam humānajās zinātnēs, un paredz austam jaunu dienu, kad atgriezīsies ticība cilvēka pašapziņai un viņa racionālajām spējām.

Iespējams gan, ka austrumeiropieši pagaidām izrādīs mazāku sajūsmu par šādu eventuālu racionālisma atgriešanos, jo tie vēl aizvien turēs aizdomās jebkādus projektus, kas solītos atklāt universālas patiesības. Viņu koloniālā pieredze ir par daudz svaiga, lai pie tās vēl kādu laiku nepakavētos. No austrumeiropiešu viedokļa, padomju impērijas bojāeja ir uzskatāma kā iemesls pastiprinātai neuzticībai visādu veidu sistemātiskas domāšanas formām, kuras cēlušās Rietumeiropā un ir bieži noderējušas, lai nostiprinātu un attaisnotu dažādus uzkundzības paveidus. Tā, piemēram, būtu varbūt svarīgi jautāt, kā to nesen darīja prof. Ilga Švecha pēdējā “Universitas” numurā: “Vai globalizācija ir draugs vai drauds Latvijai?”10 Prof. I. Švecha ir norūpējusies par tā saucamo makdonaldizācijas ietekmi uz mūsu kultūru. Kaut gan “līdz šim ekonomikas globalizācija solās būt pretimnākoša latviešu tautas labklājības lēnai augšupejai”, viņa paskaidro, “diemžēl kultūras globalizācija, kas sekmē globālā tirgus realizēšanos, var kļūt potenciāli draudīga kā latviešu nacionālai pašapziņai, tā latviešu kultūrvēsturiskām vērtībām”.11 Tieši šajā ziņā Baltijas valstu situācija šodien varbūt visvairāk līdzinās citu bijušo koloniju stāvoklim. Arī baltieši var saprast vajadzību pretoties dažādiem masveida globalizācijas spiedieniem, kuru iespaids draud aprakt mazo tautu īpatnās kultūras un tradīcijas.

Kanādas latvietis profesors Kārlis Jirgens ir paudis domu, ka kolonijas apzīmējums būtu vispār atmetams, jo šāds jēdziens neizbēgami pakļauj kādreiz okupēto teritoriju okupētāja viedoklim, tas ir, perspektīvai, kuru arvien kontrolē bijušais kolonizētājs. Runa par kolonizācijas apstākļiem, K.Jirgens iesaka, būtu pieļaujama, vienīgi ja tā notiktu, lietojot okupācijas un atbrīvošanas jēdzienus. Te gan jājautā, vai šāda izvairīšanās mums daudz ko dotu, jo ir tomēr nenoliedzams fakts, ka šodien kolonizācija kā tāda tiek universāli nosodīta. Tātad kolonizācijas noklusēšana arī turpmāk atbrīvotu Krieviju no atbildības, kuru tā jau par daudz ilgi ir izvairījusies uzņemties. Laikā, kad atlīdzinājumi naudā tiek atzīti par pieņemamu agrākas vainas vai noziegumu atpirkšanas veidu, kolonijas apzīmējums varētu būt noderīgs, lai pasaules uzmanību pievērstu arī baltiešu pamatotajām sūdzībām. Turklāt šāds apzīmējums būtu vērtīgs atgādinājums visiem, ka kolonizācijas drauds no ilggadīgā varmākas puses vēl joprojām nav izzudis.

____________

Vēres

1 Kelertas, Violeta. “Perceptions of the Self and the Other in Lithuanian Postcolonial Fiction.” World Literature Today 72.2 (1998): 253.

2 Moore, David Chioni. “Is the Post- in Postcolonial the Post- in Post-Soviet? Toward a Global Postcolonial Critique.” Pmla 116.1 (2001): 114–15.

3 Deltcheva, Roumiana. “Post-Tota–litarian Tendencies in Bulgarian Literature.” Canadian Review of Comparative Literature/revue Canadienne de Littērature Comparēe Crcl/rclc 22.3–4 (September/december 1995): 855.

4 Conquest, Robert. The Last Empire. London: Ampersand Books, 1962, 80.

5 Ashcroft, Bill, Gareth Griffiths, and Helen Tiffin, eds. The Post–colonial Studies Reader. London and New York: Routledge, 1995, 283.

6 Havel, Vaclav. Open Letters: Selected Writings, 1965–1990. Ed. by Paul Wilson. New York: Alfred A.Knopf, 1991, 136.

7 Lenin, V.I. The Highest Stage of Capitalism. New York: International Publishers, 1939.

8 Aron, Raymond. Mēmoires. Paris: Julliard, 1983, 307.

9 Pavel, Thomas. “Empire et paradigmes.” Le Dēbat 58 (Jan.–feb. 1990): 172.

10 Švecha, Ilga B. “Globalizācija: draugs vai drauds Latvijai.” Universitas 80 (2000): 41.

11 Jirgens, Karl E.”Carnival of Death: Writing in Latvia Since Independence.” World Literature Today 72.2 (1998): 269–81.

___________

Referāts Pasaules latviešu zinātnieku II kongresā Rīgā 2001. gada 14.–15. augustā. Tekstā saglabāta autora rakstība.

http://news.lv/Latvijas_Vestnesis/2001/10/16/Par-Baltijas-valstim-postkolonialisma-gaisma

Tālāk ir šajā referātā neiekļautu līdzīga nosaukuma raksta nodaļu saturs.

III Postkoloniālais aizdomīgums

… Kamēr Pavels ar koloniālisma beigām domā to principu diskreditāciju, kādi ir bijuši galvenie Eiropas un Rietumu domāšanai, austrumeiropiešiem Padomju impērijas gals, kā esam varējuši novērot, ir tikai pastiprinājis aizdomīgumu pret visiem sistemātiskās domas veidiem, kādi radušies Eiropā un ir kalpojuši totalitārās sistēmas atzīšanai, kuras upuri viņi bijuši. Varbūt visnozīmīgākā atšķirība, kādu var pamanīt starp Eiropas koloniālajām varām un Padomju Savienību, ir tas, ka pēdējā galu galā bija totalitāra vara. Tāpēc tās satelīti bija ne vien koloniālisma, bet pat totalitāra koloniālisma subjekti, kas bija jo vairāk peļams, jo tas ekspluatēja principus un tēmas, kas radušās Eiropas politiskās domas visslavinātākajos ideālos. Šajā ziņā ir vēl daudz, ko izprast un daudz, ko atklāt, un pirms mēs lēcam to uzvarētāju vagonā, kas taurē apgaismoto Rietumu vērtību triumfu, ir svarīgi apjēgt, kā un kāpēc šīs vērtības tiek izmantotas, lai tik vienkārši aprītu un izdarītu apvērsumu. Tā Havels mūs brīdina par sekām, kas izceļas no “kļūmīgas totalitāru sistēmu izpratnes, kas tās galu galā ir – visas modernās civilizācijas greizais spogulis un griezīgs, varbūt pēdējais sauciens pārtaisīt civilizācijas pašizpratni.”24 Mums ir jāapjēdz, turpina Havels, ka:

Totalitāras sistēmas brīdina no kaut kā daudz smagāka kā Rietumu saprātīgums gribētu pieļaut. Vairāk par visu tās ir racionālisma neizbēgamo seku greizais spogulis, tā dziļo tieksmju groteski palielināts attēls, tā attīstības galējs atvasinājums un tā ekspansijas ļaunu vēstošs produkts. Tās ir racionālisma krīzes dziļi informatīvs atspoguļojums. Totalitārie režīmi nav vien bīstami kaimiņi un vēl mazāk – kāds pasaules progresa avangarda veids. Ak vai, tieši pretējais: tās ir šīs civilizācijas globālas krīzes avangards.”25

Tā ir krīze, skaidro Havels, kas izceļas no nemitīgi pieaugoša, neatturama progresa, tā, ko var nosaukt par “pastarās tiesas bezpersoniskuma pasaules galu,” lietojot šo izteicienu, lai apzīmētu “uzpūtīgu, anonīmi birokrātiska spēka totālu varu, vēl ne bezatbildīgu, bet jau darbojošos ārpus jebkādas sirdsapziņas, varu, kas pamatota visuresošā ideoloģiskā viltojumā, kas var izskaidrot jebko, nekad nenonākot saskarē ar patiesību.”26 Šīs bezpersoniskās varas izvēršanās ir viscaur iracionāla un darbojas ārpus saprāta un apziņas jomas, jo to, pēc definīcijas, neskar prātam aptveramas cilvēciskas normas.

Šādos apstākļos, varam atzīmēt, ir tā, ka postkoloniālisms krustojas ar postmodernismu, tādā ziņā, ka abas pieejas var aplūkot kā mēģinājumus pretoties un apšaubīt dažus Rietumu Viedības pamatprincipus.27 Kā citi jau ir apgalvojuši, šo sakrišanu var apskatīt kā gaidītu un sološu, jo tā piedāvā izdevību pārvērtēt no jauna noteiktus pieņemtus politiskus priekšstatus un ieviest jauninājumus, ejot pret iedibinātu patiesību drumslām. Šādos apstākļos ir arī tā, ka Baltijas tautu pieredze var tikt uzskatīta par būtisku tādās postkoloniālās problēmās kā nepieciešamība attīstīt pretestības stratēģijas pastāvošām kundzības formām, kā arī vēlamību atjaunot pirmskoloniālus domāšanas veidus.

Lai kāda atjaunošana būtu iedarbīga, ir jāapšauba kādus iedibinātus domāšanas veidus. Visefektīvāk to var darīt, parādot, ka šie veidi ir sevi izsmēluši. Tādā veidā lielā mērā nenozīmīgas ir kļuvušas atšķirības starp sociālismu un kapitālismu, kreisajiem un labajiem, kas balstīja Aukstā kara retoriku. Havels tādas atšķirības uzskata par atavismu no 19. gadsimta un atrod, ka “šīs ideoloģiski un bieži semantiski pilnīgi sajauktās kategorijas ir jau sen garām mērķim.” Havelam cilvēces nākotnes izredzes lielā mērā noteiks pakāpe, līdz kādai mēs izglābsimies no tādiem iesakņotiem domāšanas ieradumiem, un tas, kā attīstības gaitā “gūsim sekmes dabiskās pasaules kā politikas lauka atjaunošanā.” Viņam tāda atjaunošana pastāvētu, pirmkārt un galvenokārt, “no cilvēcisko būtņu personiskās pieredzes kā lietu sākotnējā mēra atjaunošanas.” Tas nozīmētu “moralitātes novietošanu pār politiku un atbildīguma pār iegribām, padarot cilvēku biedrošanos jēgpilnu, atdodot cilvēka runai saturu, kā visu sabiedrisko akciju mērķi atjaunojot autonomu, integrālu un cildenu cilvēka Patību.”28

IV Stāstījuma spēks

Kādiem tāds rīcības plāns var skanēt pārāk neskaidri un samāksloti; citiem tas var izskatīties daudz par sentimentālu un naivu. No to viedokļa, kuri ir pieredzējuši Padomju impērijas totalitāro koloniālismu, cilvēka tiesību uz cilvēka cieņu aizsardzība izteic visskaidrāko un visdziļāk izjusto vajadzību. Turklāt tā ir vajadzība, kas izsakās visvienkāršākajā cilvēku saziņas pamatveidā – stāstījumā. Tāpēc stāstījumam – runātā vai rakstītā veidā – ir bijusi vislielākā nozīme tiem, kuriem atņemta viņu cieņa, tiem, kuru pati cilvēcība ir noliegta, tāpēc, ka viņi ir kļuvuši par zemcilvēkiem pēc definīcijas. Tā ir apjēga, pie kādas parasti nonāk cietumā vai nometnēs. Tāda, patiesi, ir bijusi Havela paša pieredze. “Būdams cietumā,” viņā atminas, “es apjēdzu atkal un atkal, cik daudz klātesošāks, salīdzinājumā ar dzīvi ārpusē, bija stāsts. Gandrīz katram cietumniekam bija unikāls un satriecošs vai aizkustinošs dzīves stāsts. Klausoties šajos dažādajos stāstos, es pēkšņi sajutu sevi kaut kādā pirmstotalitārā pasaulē, vai literatūras pasaulē.”29 Cilvēka ieslodzījuma un vajāšanas pieredzes stāstījuma izšķirošais nozīmīgums pēc savas dabas patiesi ir parasta lieta. Jevgeņija Semjonovna Ginzburga, krievu sieviete, kas pārdzīvojusi 18 gadus nometinājuma gulagā, ir vienu no visievērojamāko atmiņu, kas dokumentē vergu darba nometņu pieredzi, autorēm. Viņa atceras, ka vajadzība pāratcerēties savu pieredzi, ir kļuvusi par apsēstību kopš sākuma:

Lasītāji man bieži vaicā: ‘Kā tu vari paturēt atmiņā tādu vārdu, faktu, vietu nosaukumu un dzejoļu milzumu?’ Ļoti vienkārši: tāpēc, ka tā visa atcerēšanās, lai vēlāk pierakstītu, šajos 18 gados bija bijis manas dzīves galvenais mērķis. Materiāla vākšana šai grāmatai sākās ar brīdi, kad pirmoreiz pārkāpu NKVD Iekšējā cietuma slieksni Kazaņā.”30

Latvijā tādu stāstījumu vākšana ir kļuvusi par valsts projektu un ir rezultējusies ievērojamā dokumentālu liecību apjomā, kas liecina par izturēto. Šīs izsūtījumu literatūras nozīmīgumu, kā tas ir kļuvis zināms, var vērtēt dažādos līmeņos.31 Tie paliek, vispirms, kā tāda nozieguma apsūdzības akts, kas, kā mums atgādina Komunisma Melnās Grāmatas redaktors, ir ļoti tālu pārsniedzis jebkādu “likumisku un parastu novērtējumu, kā no vēsturiskā, tā no morālā viedokļa.”32 Šis visai lielais klusums attiecībā uz šausmu darbiem komunisma vārdā – īpaši kad cilvēks redz literatūras pārpilnību, kas dokumentē nacistu zvērības – nesen ir ticis skaidrots kā “tādu cilvēku pieklusums, kurus ir vienkārši apmulsinājis skats uz tik lielām pilnīgi veltīgām, bezmērķīgām un neizskaidrojamām ciešanām.”33 Varam būt droši, ka šīs ciešanas ir bijušas tikpat bezjēdzīgas un neizskaidrojamas arī tiem, kas tās pārcietuši. Viņiem tomēr šis pilnīgais veltīgums un bezjēdzīgums padara tās par kategorisku prasību neatstāt tās noklusētas. Šajā ziņā izsūtījumu literatūra atgādina par dziņām, kas iezīmē veselu stadiju mūsu civilizācijas vēsturē. Kā mums atgādina Carolyn Forché, 20.gadsimts var aiziet vēsturē kā “šausmu laiks.” Tā kā necilvēcīgums un barbarisms, kam varam pateikties par šo nožēlojamo laikmeta īpatnību, ir ārpus cilvēka saprašanas vai saprātīga izskaidrojuma, vienīgais patvērums, īpaši upuriem, ir bijusi literāra izteikšanās. Tā ir radījusi žanru, ko Forché sauc par “Liecību Poēziju,” literatūras veidu, kura principiāls uzdevums ir vienkārši kalpot “par poētisku liecību tumsas laikiem, kuros viņi dzīvojuši.”34 Tāpat arī stāstījumi, kas veido šo deportāciju literatūru, nemeklē izskaidrojumu vai saprātīgu pamatojumu, nemeklē attaisnojumu vai atpestīšanu tādā nozīmē, lai rastu kaut ko ārpus stāstījuma ietvara. Tā šie stāsti dalās vispārējā apziņā, iezīmējot laikmetu, kas ir sniedzis liecību par diženu nostāstu un pārpasaulīgu tēlojumu pilnīgu neveiksmi. 20.gadsimta otrā puse ir iezīmēta ar visu dižo vēsturisko attieksmes objektu – kapitālisma, buržuāzijas, imperiālisma, sociālisma, proletariāta – sairšanu. Jebkuras pūles uzturēt heroisko politisko identitāti kāda no šiem jēdzieniem retorikā tātad šajā postmodernajā vilšanās laikmetā ir kļuvušas apšaubāmas. Šā sairuma gaismā izceļas, kā teic filosofs Jean-Luc Nancy, “nozīmes metafizika”. Nancy ieskatā šo laiku īstenība ir rodama tukšumā, ko atvērusi nodoma kļūme, civilizācijas apjēgas kļūme. Tādējādi mūsu spēja apjēgt ir tikusi degradēta līdz vienkāršam šo laikmetu iezīmējošu postu uzskaitījumam:

Tas ir bezgalīgs saraksts – un īstenībā viss notiek, it kā mūsu vienīgā izvēle būtu vien noformēt šo sarakstu rēķinā, kam drīkst nebūt apakšējā rinda. Tā ir litānija – tas ir, lūgsna, bet tīru ciešanu, tīra zaudējuma un apjukuma lūgsna, vaimanas, kas ik dienas ir dzirdamas no miljoniem bēgļu, izsūtīto, ieslēgto, sakropļoto, nomērdēto, izvaroto, nocirsto, izraidīto, trimdinieku un izstumto mutēm.”35

Patreiz, jēgas pirmfilosofijai esot vaļā, Nancy apgalvo, cilvēki arvien vairāk tiek pamesti riskam vairs nespēt izprast pasauli vai sevi, un jēga ir pamesta līdz atsevišķas, individuālas, tūlītējas pieredzes līmenim. Tajā pat laikā arī cilvēki ir pamesti paši sev, cits citam, savai valodai un savam galam, bez cita patvēruma, bet pastāvēšanai sajūtā, ka ir vieni pašiIr veltīgi iet meklēt jēgu kaut kur citur, skaidro Nancy, jo mēs riņķojam šajā jēgā: “Esamībai nav jēgas, bet esamība pati, esamības parādība, ir jēga, kas savukārt ir tās pašas riņķojums – un mēs esam šis riņķojums.”36 Mēs apjēdzam, ka pasaule ir zaudējusi jēgu, jo tā vairs nevar pretendēt uz to, ka tai ir attieksme, tā vairs nevar paļauties uz sajūtu, ka tā ir atvasināta no ārpuses, no citas pasaules. Tādējādi, “pasaulei vairs nav nekāda jēga, bet tā pati ir jēga.”

V Kolonizācijas literārā pieredze

Domas par šo jēgu tādējādi ietver esamības pieredzējumu, iegrimšanu ķermeņa, kas spēj dzīvot, domāt un just, dzīvošanas pieredzējumā. Tad gūt šīs esamības sajūtu, “tas nav jautājums par nozīmi, bet jautājums par domāšanas piepūli [un travail de la pensée] – par diskursu un rakstīšanu, par pūlēm, ar ko doma tiecas nonākt saskarē, (tikt skarta ar) to, kas ir nevis tās ‘saturs’, bet tās ķermenis.37 Pārdomas kļūst par rakstīšanas praksi, literāru savas īstās esamības aizstāvēšanu. Latviešu literatūrā tas ir domāšanas veids, kas īpaši raksturīgs Alberta Bela, nozīmīgākā padomju okupācijas laika romānista, rakstītajā.38

Bela pirmais romāns, Izmeklētājs, ir publicēts 1967.gadā. Šis darbs ir ticis plaši atzīts par tā formas un rakstura izstrādi un par to ietekmi, kāda tam bijusi uz latviešu literatūru. Bels bija pirmais latviešu rakstnieks, kas iedarbīgi izcēlis materiālo lietu pasauli un tās varu pār cilvēku domām un sajūtām, par tās spēju radīt kāri, kā arī par tās spēju nomākt individualitāti. Romāns ir vērsts uz apziņu, kas domā, jūt un pieredz sava ķermeņa materialitāti kā savas esamības neatņemamu daļu. Stāstījums sastāv no galvenā rakstura, kurš pūlas piešķirt jēgu savai skulptora un kriminālizmeklētāja dubultlomai, iekšējā monologa. Beigās mēs aptveram, ka noziegums ir neīsts, un ka grāmatas galvenais raksturs ir bijis ievilkts pats savas personības intelektuālas un iztirzājošas izpētes uzdevumā. Bela stāstījuma paņēmiens ir bijis skaidrā nesaskaņā ar tā laika oficiālajiem un estētiskajiem priekšrakstiem. Tas spēja arī aizskart visatsaucīgāko stīgu lasītājos, kuru eksistenciālās izvēles grūtības tas tik iedarbīgi portretējis.

Romānā Bezmiegs, kas uzrakstīts 1969.gadā un publicēts 1987., stāstījums vēlreiz ir veidots ap galvenā rakstura domām un jūtām. Viņš ir portretēts kā ārēji gurdens vīrs, kādi ir daudzi no Bela varoņiem tajos romānos, ko viņš rakstījis 1960-ajos un 1970-ajos gados, laikposmā, kas iezīmīgs ar vispārēju paralīzes un stagnācijas gaisotni padomju sabiedrībā. Varonis ir pakļāvies neiesaistīšanās principam un ir apmierināts ar viduvējas eksistences sīkiem materiāliem labumiem – vecu auto, mazu istabiņu komunālā dzīvoklī un televizoru. Garīga paralīze ir vispamanāmākā ikdienas sīkumu aprakstā, kā arī citu mājas apdzīvotāju nakts monologos. Romāna varonis jūtas brīvs vien naktī savā istabā, kad viņa darbs vairs nepārņem viņa domāšanu, kad apkārtējās skaņas daudzdzīvokļu namā ir norimušas, un kad viņš var glābties no lietu nomācošās klātbūtnes un cilvēkiem, kas viņu apdraud dienā.

Romāna Būris skaidri izteikta tēma ir lamatās noķerta cilvēka sajūta. Romāna galvenais raksturs ir patīkams un apdāvināts jauns arhitekts, kura domāšana un vērtības arī ir – un neizbēgami – tās augošās profesionāļu šķiras, kurai viņš pieder, mentalitātes ietekmētas. Tāds viņš ir attēlots kā “bezpersonisku, mehānisku cilvēku, kuri velk garlaicīgas dzīves bez īstām sabiedriskām saistībām, atkārto šabloniskas domas un darbus, [un] ir noraizējušies galvenokārt par ērta jaunburžuāziska dzīves standarta sasniegšanu, kam pamatā ir prasme izmantot savu ietekmi un sakarus”39 pieaugošas ietekmes grupas loceklis. Kļuvis par nolaupīšanas upuri un ieslodzīts dzelzs būrī plaša meža vidū, viņš ir sadūries ar esamības visbūtiskāko problēmu – ar izdzīvošanu. Būris šajā romāna vietā iegūst acīmredzami simbolisku dimensiju, un varoņa cīniņi izbēgt no tā ir jāuztver gan burtiski, gan tēlaini. Būris pārstāv visu cilvēcību atņemošo, smacējošo un sabiedriskās eksistences represīvos elementus, ko cilvēks ir padarījis par saviem līdz kaulam; tas pārstāv noteikumu, pierādījumu, standartu un banalitāšu kopumu, kas aprobežo domāšanu un liedz attīstīties jēgpilnām cilvēku attiecībām. Tāpēc nekādas atbrīvošanās no būra nav, un kad arhitekts beigās atrod sevi ārā, ir vien jāatgriežas viņa dzīves būrī padomju sabiedrībā.

Varam būt droši, ka Bela literārais pienesums neaprobežojas ar cilvēka eksistences mokām pasaulē, kas zaudējusi jebkādu atbrīvojošu vērtību vai nozīmīgumu. Kā spēkā aug okupantu izlaista koloniāla gripa un kā cerība uz varbūtēju atbrīvošanu, viņa romānu vēriens plešas, iekļaujot apsvērumus, kas iet pāri stingri individuālām rūpēm. Romāns Cilvēki laivās parasti tiek uzskatīts par vienu no viņa labākajiem. Tā galvenā tēma ir Latvijas tautas liktenis, kāds tas ir atklājies cauri gadsimtiem. Otrs motīvs atgādina par saiknēm, kas saista cilvēku ar viņa etnisko un/vai nacionālo kopienu. Stāsts norit 19.gadsimtā mazā zvejniekciemā Kurzemē, kura pastāvēšanu apdraud nepielūdzama plašas smilšu kāpas uzvirzīšanās. Stāstījumam izvēršoties, kāpa kļūst par daudzplākšņainu romāna pamattēmas simbolu: tā pamazām attēlo laika plūsmu, vēstures soļus, dabas spēku, valsts despotisma nomācošo spiedienu, nesaskaņas, kas plosa kopienas, kā arī pašiznīcinošu tieksmi paglābties sevī. Pāri visam citam tā pārstāv likteņa spēku: tāpat kā kāpa galu galā aprīs zvejniekciemu, vēsture galu galā aprīs šo kādreiz pārticīgo Kurzemes tautu. Stāstījumam tā traģisko atbalsi piedod ģeopolitisku apstākļu nepielūdzamā spēka iemiesojums, kādam ir pakļautas mazas nācijas. Pasaulē, kurā mazas valstis ir dabiski pagadījies ķēriens lielāku valstu laupīšanas nolūkiem, kolonizēto likteni vienmēr padara daudz rūgtāku rūpju trūkums, kādas spēcīgākas nācijas ir parasti manifestējušas attiecībā pret vairumu mazo nāciju. Mācība, kādu Bels vēlas sniegt, ir izpratne par katrai tautai – nav svarīgi, cik lielai – piemītošo nozīmīgumu globālajā tautu kopienā. Vienlaikus katrai tautai ir jāuzņemas atbildība par katras valodas, vēstures, mākslas un tradīciju saglabāšanu, kas ir unikālas katrai īpatnai kopienai. Šajā ziņā tautas izdzīvošanu pastāvīgi apdraud pašas tautas aprobežotība un vienaldzība un nolaidība, kādā tās īpašā kultūra un lingvistiskā identitāte vienmēr ir bojāejas draudos. Kopienas dzīvotspēju, ierosina Bels, var nodrošināt vienīgi čaklums un nodošanās, ar kādu tās locekļi grib pacelties pāri savtīgām iegribām, lai rīkotos vērtību un ideālu, kas ir bijuši izšķiroši viņu identitātes saglabāšanai cauri laikmetiem, spēcināšanai.

Tas ir pamatlikums, kas saglabā spēku arī postkoloniālā postpadomju Latvijā. Bela radošajam darbam tādējādi piemīt ne vien padomju koloniālā būra vēstoša novērtējuma piedāvājuma nopelns, bet arī viņa lasītāju nolikšanas sardzē pret jauniem būriem, ko netieši nes ekonomiskā atkarīguma mainīgie apstākļi, nopelns. Jaunatjaunotā neatkarība kļūst iespējama jauna pasaules kārtības veida kontekstā, kas var šķist gan atsvešinošs, gan neizprotams. Brīvība nes arī savu vilšanās daļu un, kamēr “totalitārisms izmanto būra modeli, lai ieslodzītu tautu uz mūžu,” kā Bels skaidro romānā Latviešu labirints, “demokrātija ir kā labirints, kurā cilvēks ir nosodīts maldīties bez gala.”40 Vai, kā viņš uzsver savā pēdējā darbā Uguns atspīdumi uz olu čaumalām, pašlaik tā ir nauda, kas dara tevi brīvu. Un tie ir bijušie kolonizatori, kam, šķiet, tā nauda ir. Latviešu postkoloniālās paģiras tāpēc rādās drīzāk unikālas, pateicoties ironiskām situācijām, ko Bels izceļ savā romānā. Redzot smalkus ārzemju auto Rīgas ielās, Jānis Klegermanis, viens no romāna raksturiem – apsver faktu, ka pie stūres sēdošais daudzos gadījumos varbūt ir cilvēks, kas pirms desmit gadiem bijis svarīgs zobrats padomju varas aparātā. Tagad tie dzīvo pavisam ērti, prāto Jānis, un viņu pārsteidz doma, ka “tiem tagad ir tas, ko tie ir solījuši Jānim – ko viņam nesīs komunisms. ” Plašs jauks dzīvoklis, labs ēdiens, laba medicīniskā aprūpe, ceļojumi, laime, miers un bagātība. Tagad tiem tas ir.”41 Cietuši neveiksmi pirmajā šīs valsts kolonizācijas mēģinājumā, padomju iebrucēji un to pēcnācēji – lūst vai plīst – ir spējuši gūt labumu jaunajā lietu shēmā. Vien šoreiz viņu pozīcija ir nesalīdzināmi ienesīgāka.

VI Teorijas par sekām

Aplūkojot latviešu literatūras ainu, kā tā ir attīstījusies kopš neatkarības, literatūras vēsturnieks Kārlis Jirgens ir īpaši interesējies par pretošanos un kaujām pret apspiešanu, kas summējas “prāta kolonizācijā”. Tāpēc viņš atrod par piemērotu izpratni, kādu piedāvājis Ngugi wa Thiong’o savā esejā Prāta dekolonizācija (Decolonizing the Mind). Rakstot pirms 25 gadiem, Ngugi wa Thiong’o ir brīdinājis no visdraudošākajiem šķēršļiem, kas liek apšaubīt to, kas bijuši kolonizēti, nepakļaušanās un pretošanās iespēju:

Bet varenākais ierocis, kādu tur rokās un īstenībā ik dienas laiž darbā imperiālisms pret kolektīvu nepakļaušanos, ir kultūras bumba. Kultūras bumbas mērķis ir iznīdēt tautas ticību saviem vārdiem, savai valodai, savai videi, savam cīņu mantojumam, savai vienotībai, savām spējām, un galu galā sev pašiem. Tā liek tām savu pagātni redzēt kā novārtā pamestu nesasniegumu zemi, un tā liek tām būt atturīgām pret šo tuksnesi. Tā liek tām vēlēties pielīdzināties tam, kas ir vairāk attālināts no sevis; piemēram, citu tautu valodām, nevis savai. Tā liek tām identificēties ar to, kas ir pagrimis un noliedzošs, visiem tiem spēkiem, kas apturēs šo tautu dzīves pavasari. Tā iedēstīs pat nopietnas šaubas par cīņas morālo gaismu.”42

Jirgens atrod šo līdzību ar bumbu kā īpaši piemērotu veidu, kā raksturot latviešu pieredzi: “Vairāk kā 60 gadus Latvijas vietējie iedzīvotāji ir izturējuši šīs ‘kultūras bumbas’ ietekmes kā uzbrukumu latviešu pasaules uzskatam ar aprēķinu ‘satriekt prātu’ līdz padevībai. Šā kara lauks bija valodas joma. Plašākos un šaurākos jēdzienos valoda kalpo kā atslēga gan ieslodzījumam, gan brīvībai. No tā izriet, ka valodai ir fundamentāla loma pretošanās cīņā pret psiholoģisku kolonizāciju un latviešu identitātes un pasaules uzskata apstiprināšanā.”43

Negods, kas ir saistīts ar kolonizācijas vēsturi, ir kaut kas, no kā Padomju Savienība ir spējusi izvairīties daudz par ilgi, kā jau esmu apgalvojis iepriekš. Tas arī norāda uz sekām, kas mūsdienu Krievijai vēl ir jāatzīst. Šā notikuma vienkārša norakstīšana, pasniedzot to kā staļinistu gara tumsību, kā notikumu un apstākļu virkni, pilnīgu tā nošķiršanu no kuras patreizējais režīms var pieprasīt, ir pārāk vienkārša tikšana vaļā no soda. Laikos, kad kolektīvas vainas atzīšana un pat naudas reparāciju piesavināšanās arvien vairāk kļūst pieņemama kā paņēmiens padarīto noziegumu izlīdzināšanai, skaidra koloniāla vainīgā un kolonizētā upura identifikācija var izrādīties piemērota, lai panāktu labvēlīgu sadzirdēšanu starptautiskās sabiedriskās domas jomā. Visbeidzot, šis termins var kalpot arī kā atgādinājums, ka koloniālu plānu draudi no bijušo kolonizatoru puses nekādā ziņā nav novērsti.

Koloniālisma teorijas attīstīšana var pat piedāvāt piemērotas izredzes mazām nācijām, kas pūlas iekārtoties globālajā arēnā, patreizējā ekonomiskajā un kultūras situācijā. Šādu cīniņu pēc nacionālās kultūras vai etniskās identitātes atzīšanas, pēc apstiprināšanas nepieciešamība varbūt ir kļuvusi pat biedējošāka laikā, kad tādas problēmas vairs jaunveidotām imperiālisma formām nešķiet ļoti nozīmīgas.

Vai globalizācija ir draugs vai drauds?” jautā Ilga Šveha nesenā esejā, kas izvirza jautājumu, kas ir kļuvis ļoti būtisks šajos laikos. Dažādi laiki prasa dažādas vērtības: kā tirgotāji mums atgādina, “uz Reebok planētas nav robežu.” Patiesi, daudzveidības un demokrātijas vērtības, kas bija galvenās postkoloniālas pašnoteikšanās stratēģijās, var viegli kļūt sevi izsmēlušas globālajā kontekstā, kurā valda tas, ko sauc par “Makdonalda Pasauli”:

Amerikas kultūras – “Makdonalda Pasaules” – globalizācija ir kustība, kas demokrātijai nav tikdaudz naidīga, cik vienaldzīga: tās mērķis ir visaptveroša patērētāju sabiedrība, ko vairs neveido kopienas vai pilsoņi, kas visi ir slikti patērētāji, bet vien jauna vīriešu un sieviešu rase, ko pārstāv patērētāji. Šī jaunā globalizējošā kultūra padara nevajadzīgus ne vien tos, kas to kritizē no reakcionāras pozīcijas, bet arī to demokrātiskos sāncenšus, kas sapņo par starptautisku pilsonisku sabiedrību, ko veido brīvi pilsoņi, kas cēlušies vislieliskākajā kultūru daudzveidībā.”45

Varbūt šajā ziņā Baltijas tautu postkoloniālās rūpes visciešāk atbilst koloniālisma bijušo upuru rūpēm. Baltiešus var pielīdzināt arī ar to kolektīvu nepakļaušanos ekonomiskas un tehnoloģiskas globalizācijas spēkiem, kas mazina valodu un kultūru atšķirīguma vērtību. Pārdzīvojušiem padomju utopijas šausmas, tiem var būt zināma nelabuma sajūta pret iestāšanos krāšņā jaunā patērētāju satelītu Disnejlendā. Kā šķiet Belam, jaunās sistēmas ekonomiskā un politiskā īstenība ne vienmēr ir labvēlīga latviešiem, kas, šķiet ir iekrituši aplamajā noplicināšanas riņķojumā: “Nabadzīga valoda rada nabadzīgas domas. Nabadzīgas domas rada nabadzīgus darbus. Nabadzīgi darbi rada nabadzīgu tautu. Nabadzīga tauta rada nabadzīgu valodu.”46 Kā mums atgādina filosofs Jānis Vējš, Latvijas tautai izšķiroši ir “atrast Ariadnes pavedienu, kas sola izvest to ārā no sajukuma, kas apdraud pašu tās pastāvēšanu.”47

Šie ir laiki, kas brēc pēc jaunām pretestības formām un, atkārtojot Havela uzsvērumu, mēs varbūt esam sasnieguši tādu lietu stāvokli, kad kļūst skaidrāks kā nekad, ka vissvarīgākais ir “moralitātes novietošana pār politiku un atbildīguma pār iegribām, padarot cilvēku biedrošanos jēgpilnu, atdodot cilvēka runai saturu.”48

ATSAUCES

24 / Havel, Open Letters, p. 259.

25 / Ibid., p. 260.

26 / Ibid., p. 260.

27 / See, for example, Račevskis’ review of the Yearbook of Comparative and General Literature 43, in Research in African Literatures 29.2 (1998), p. 14–18.

28 / Havel, Open Letters, p. 263.

29 / Ibid., p. 338.

30 / Eugenia S. Ginzburg, Within the Whirlwind, vol. 2, trans. Ian Boland, Harcourt, Brace Jovanovich, New York 1981, p. 418.

31 / I discuss this literature at length in my book, Modernity’s Pretenses: Making Reality Fit Reason from Candide to the Gulag, State University of New York Press, Albany 1998. See Chapter 7 in particular.

32 / S. Courtois, N. Werth, J. L. Panne, A. Paczkowski, K. Bartosek, J. L. Margolin, Le Livre noir du communisme: Crimes, terreur, repression, Robert Laffont, Paris 1997, translated as The Black Book of Communism: Crimes, Terror, Repression, Harvard University Press, Cambridge 1999, p. 13.

33 / Alan Ryan, “The Evil Empire,” The New York Times Book Review, January 2, 2000, p. 12. Review of The Black Book of Communism: Crimes, Terror, Repression, Harvard University Press, Cambridge 1999.

34 / Carolyn Forché (ed.), Against Forgetting: Twentieth-Century Poetry of Witness, W.W. Norton, New York 1993, p. 29.

35 / Jean L. Nancy, Être singulier pluriel, Galilée, Paris 1996, p. 12.

36 / Ibid., p. 20.

37 / Ibid., p. 23.

38 / For a general account of Bels’ literary career, see the entry I co-authored with Prof. Ieva Kalniņa of the University of Latvia for: Steven Serafin (ed.), Dictionary of Literary Biography: Twentieth-Century Eastern European Writers, vol. 232, Gale group, Detroit 2001, p. 15–20.

39 / Rolfs Ekmanis, Latvian Literature under the Soviets, 1940–1975, Nordland, Belmont 1978, p. 323.

40 / Alberts Bels, Latviešu labirints, Daugava, Riga 1998, p. 43.

41 / Alberts Bels, Uguns atspīdumi uz olu čaumalām, Daugava, Riga 1998, p. 107.

42 / Quoted in Karl E. Jirgens, “Carnival of Death: Writing in Latvia Since Independence,” World Literature Today 72/2 (1998), p. 269–281.

43 / Ibid.

44 / Ibid.

45 / Benjamin R. Barber, “Culture McWorld contre démocratie,” Le Monde Diplomatique 8 (1998), p. 10–16.

46 / Bels, Latviešu labirints, p. 145.

47 / Jānis Vējš, “Transition of Society, Transformation of Philosophy,” Metaphilosophy, 25/2–3 (1994), p. 143–55.

48 / Havel, Open Letters, p. 263.

BIBLIOGRĀFIJA

Alberts Bels, Izmeklētājs, Liesma, Riga 1967.

Alberts Bels, Būris, Liesma, Riga 1972.

Alberts Bels, Bezmiegs, Liesma, Riga 1987.

Alberts Bels, Cilvēki laivās, Liesma, Riga 1987.

Eugenia S. Ginzburg, Within the Whirlwind, vol. 1, trans. Ian Boland, Harcourt, Brace Jovanovich, New York 1967.

Ngugi wa Thiong’o, Decolonizing the Mind: The Politics of Language in African Literature, James Currey, London 1986.

Kārlis Račevskis, Modernity’s Pretenses: Making Reality Fit Reason from Candide to the Gulag, SUNY Press, Albany 1998.

Kārlis Račevskis, “Review of the Yearbook of Comparative and General Literature 43,” Research in African Literatures 29/2 (1998), p. 14–18.

Nathalie Sarraute, L’ère du soupçon, Gallimard, Paris 1956.

Ilga B. Švecha, “Globalizäcija: draugs vai drauds Latvijai,” Universitas 80 (2000), p. 40–43.

SOURCE

Kārlis Račevskis, “Toward a Postcolonial Perspective on the Baltic States,” Baltic Postcolonialism, ed. Violeta Kelertas, Rodopi, Amsterdam and New York 2006, p. 165–186.

http://monumenttotransformation.org/atlas-of-transformation/html/p/postcolonial-perspective/toward-a-postcolonial-perspective-on-the-baltic-states-karlis-racevskis.html

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s