Meklējot valsts ideoloģiju: Udmurtu etniskuma konstruēšana etnofutūrisma diskursā. S.V.Kardinska. 2005

(Vai Latvija ir valsts, vai Eiropas vai kāda tās reģiona pavalsts, pat tas nav tik svarīgi kā – vai latviešiem pietiekami dziļi piemīt visai tautai kopīga ideoloģija, skaidri mērķi. Ja Latvija aktīvi nestūrē uz koptu nacionālu valsti vai kaut nacionālu pavalsti, tai nav jēga pastāvēt, un tai ir jāpadodas ar visām ķeskām kādai rietumu federācijai. Laimīgi nelaimīgā kārtā Latvija ir jau līdz īkstīm globālo finanšu un tirgus tīklos, tā ka atliek vien pielāgoties, uzturot kaut cik mērķtiecīgu izveicību. Runa te ir par valsts ideoloģiju, galveno attīstības vektoru, galveno prioritāti. Pirmkārt, ir jākļūst imūniem pret vērtību, jēdzienu, tostarp latviskuma un nacionālisma noziedzīgiem viltojumiem un apmelojumiem. Tad ir jāpārrauga visa nacionālisma telpa. Grozies kā gribi, vienā pusē globālisms, otrā – krievu imperiālisms. Etnofutūrisms ar to nodarbojas, varbūt latviskais etnofutūrisma variants var būt piemērots kā valsts ideoloģija, ja vien ar to nepadarām mūsu kultūras mantojumu par bleķi. Nejūtu sevī filosofu, bet, manuprāt, šis raksts ir galvenokārt par, autoresprāt, udmurtu etniskuma, brīva no koloniālā uzslāņojuma, utopiskumu. Pliki materiālistiski jau tā sanāk, bet varbūt ir vērts apdomāt, cik dziļi udmurti izjūt (“Tagad runa ir par jauniem paņēmieniem, par seniem paņēmieniem, kādi pastāv uz šīs zemes, zeme tos glabā, kaut kādu informāciju. Un šī informācija palīdz cilvēkiem nākotnē atklāt savas spējas.” “Tas, kas ir “jāattīra” un “jāatdzemdina”, nav nekas cits kā kolektīva esamība, būtiskums, kas etniskuma “nesējiem” paredz kopējas kolektīvās “uzvedības” iezīmes.”) to, ko kaimiņu tjurku tengristi sauc par kolektīvo virsapziņu (http://tencinu.wordpress.com/2008/08/27/tengrisms-un-cilveka-attistiba-aikrivosapkins-ajina/), Vernadskis par noosfēru, latvieši varbūt par tautas dvēseli, kas sasniedz debesis, piemēram, Dziesmu svētku kopkorī. Ja lasot rodas iespaids par udmurtu etnofutūristu “radikālismu”, pārdomājiet pašas Kardinskas sniegtos citātus “Udmurti nevar ar kaut kādu spēka paņēmienu uztiept savu, udmurtisko, nē, tie enerģētiski… viņi ieies kā enerģētiskas izpausmes. Udmurti spēj dot, neko neprasot pretī.” “Udmurti ir ļoti arhaiska tauta, tā ir kā izraktenis, kas atklāts un izvilkts gaismā. Tomēr viņiem šeit ir neomulīgi, jo šajā pasaulē nemitīgi … viss tiek pārdots, nemitīgi ir jāmelo, ir jāizliekas. Udmurtiem tas nepatīk, tas viņiem ir svešs… Bet no otras puses, nauda, preces-naudas attiecības, egoisms, ļaunums – tas kaut kad izzudīs. Tad ir jāizzūd visam šīs negatīvās informācijas pamatam. Udmurtiem šādas informācijas nav visai daudz, viņi ir saglabājuši bezļauna attieksmi pret apkārtējo pasauli, iecietīgumu. Es vispār nezinu iecietīgākus cilvēkus par udmurtiem.”. I.L.)

Autore: Svetlana Vladlena meita Kardinska, filosofijas zinātņu doktore, Udmurtijas Valsts universitātes socioloģijas un filosofijas fakultātes kultūras filosofijas un socioloģijas profesore.
(Pētījums veikts ar D. un K.Makarturu fonda atbalstu)

Rakstā tiek aplūkota etniskuma diskursa īpatnība etnofutūrisma aspektā. Etnofutūrisma jēdziena galējo pamatu atpazīšana veicina etniskuma psīholoģizācijas, objektivizēta “arhetipa” un “psīhotipa” statusa piešķiršanas etniskai īstenībai mehānismu noskaidrošanu. Tas ļauj pētīt etnocentriskas etniskuma izpratnes atjaunošanās veidus globalizācijas tendenču kontekstā.


Atslēgvārdi: etnofutūrisms, etniskums, diskurss

Nepieciešamību pievērsties šodien etniskumam nosaka pasaules etniskā daudzveidīguma multikulturālistiskās interpretācijas divdomīgums, kas kopā ar tās neviendabīguma uzsvērumu paredz kultūras atšķirību kā “sākotnēju” un “dabas” dotu nostiprināšanu. Multikulturālisma ideoloģija, atzīstot iecietības nepieciešamību iepretim “svešai” kultūrai, nostiprina robežas starp “etniskām kultūrām” kā “dabiskas”. Tāda etnocentrisma vai kultūras rasisma atjaunošana rada vajadzību pēc jauna problēmas uzstādījuma par etniskuma vietu mūsdienu sabiedriskajā diskursā un par etniskuma valodas atražošanas principiem.
Etniskuma mūsdienu specifikas noskaidrošana prasa nojaukt “etnosiem” tradicionāli piešķirtās nozīmes, kas tos priekšstata kā “kolektīvus subjektus”, kas uz sabiedriski-politiskās “skatuves” darbojas atbilstoši savām “interesēm”.
Tāda etniskuma izpratne veicina konflikta un konfrontācijas valodas atražošanu, jo nostiprina priekšstatu par “etnosu” kultūru “svešumu”, ko nosaka “ģenētiski” ieliktas etniskas atšķirības.
Etniskuma jēdziena “mūsdienošana”, tā pielāgošana “tagadnei”, kas pārdzīvo globālizāciju, ir atrodama tādā udmurtu etniskumu pārstāvošā etniskā diskursa aspektā kā etnofutūrisms. Etnofutūrisms pārsniedz literatūras un mākslas kustības ietvarus un kļūst par sociālā diskursa aspektu, kas īpatnā veidā pārstāv somu-ugru tautu sociokultūras “tagadni”. Tas parādās kā postmūsdienīguma kultūras un pat tās robežu stāvoklis:

“Ko tad nozīmē etnofutūrisms, kaut tā sastāvdaļas “etno” (cilts, tauta) un ”futūrisms” (nākotne) it kā runā paši par sevi. Saskaņā ar Etnofutūrisma manifesta (Kauksi Ülle, Andres Heinapuu, Sven Kivisildnik, Maarja-Pärl Lõhmus uzrakstīts 1994.gadā https://tencinusarunas.wordpress.com/2012/02/19/meklejot-valsts-ideologiju-etnofuturisms-domasanas-veids-un-alternativa-nakotnei-k-ulle-a-heinapuu-s-kivisildnik-m-parl-lohmus-1994/) autoriem, jauna veida domāšanas somu-ugru vidē īpatnība ir tāda, ka etnofutūrismam ir jāapvieno divas kultūras puses. No vienas puses, kultūra ir seno tradīciju mantojums, kas piemīt savas tautas pieredzei. No otras puses – tā nemitīgi atjaunojas, bagātinoties ar katra laika domāšanas veidu. Tieši šo pušu vienībā slēpjas kultūras dabiskā dzīvības enerģija [3. lpp.97].”

Etnofutūrisms mēģina īstenot pārejas “bijušais” – “nākošais” virtualitātes “notveršanu” un priekšstatīt kā robežu. Uzņemoties grūtu uzdevumu, kas ir mēģinājums objektivēt to, kas nav ne “šis” (ethno-), ne “tas” (future-), etnofutūrisms, izrādās, ir diskurss bez “vietas” – utopija.
Udmurtijas etniskums etnofutūristu literārajos darbos, kā arī pārspriedumos par mūsdienu etniskuma sociālo vietu parādās kā jau ne mitoloģiski-tradicionāls, bet arī vēl ne kā mūsdienu pilsētas unbānistiskajā ainā ierakstījies. Tam nav vietas ne “pagātnē”, ne “tagadnē”, un tam atliek pastāvēt, novietotam “nākotnē”. Etnofutūrismam nākas kļūt par tā sākumu, kā “vēl nav”. Šim sākumam vēl nav satura, jo etnofutūrisms sākas ar bijušā noliegumu: Etnofutūrisms paredz

“tādu pasaules organizācijas (precīzāk, dezorganizācijas) veidu, kur pirmajā plānā ir izgājis tukšums, kurā nekas netiek lemts, pastāv vien fragmenti, haoss, saskaņas trūkums, absurds, marasms, šķietamību triumfs. Nav grūti izsekot, kā mūsdienu udmurtu literatūrā laiktelpas organizācija pakāpenieki pārvietojas no lauku vides (kuru tradicionāli ir pieņemts aplūkot kā kosmosu, kā sakārtotu pasauli) uz pilsētas civilizācijas jomu (haoss, antipasaule). Pie kam par postmodernistiska toposa (grieķu topoi – vietas, kur kaut ko atrast ) pamanāmām un lietojamām leksēmām kļūst kopmītnes (cietuma, psihenes, geto utml. tēla reinterpretācija), daudzstāvu namu vārtu rūmes utt…. Pašiztukšošanās, pašizsmelšanās tēli sev līdzi velk vienu un to pašu secinājumu – neesamību, par kuras zīmēm kļūst “pelni”, “izdegums”, “bezgala līdzenums”, “kapsēta”, ”kaps”, “svešatne”… [3. lpp.99-100].

Lai noskaidrotu etnofutūriskā diskursa nozīmes, ir veiktas divpadsmit nestrukturētas intervijas ar Udmurtijas etnofutūrisma ekspertiem (māksliniekiem, muzikantiem, dzejniekiem, literatūras zinātniekiem, mākslas zinātniekiem).
Spriežot pēc intervēto etnofutūristu izteikumiem, etnofutūrisms, īstenojot telpas iztukšošanu, izrādās, ir to pasaules uzskats, kuri ir jau izgājuši no “savējās” vides, bet vēl nav pielāgojušies “svešajai”:

“Galvenais etnofutūrisma uzdevums ir mūsdienu nacionālās kultūras izveidošana. Notiek norise, kad lauki migrē uz pilsētu; cilvēkam, kurš nokļuvis pilsētā, būdams lauku tradīcijas nesējs, ir tajā jāizdzīvo, tas ir, etnofutūrisms ir izdzīvošanas filosofija”.

Neraugoties uz līdzības ar postmodernisma diskursu daudzām iezīmēm, etnofutūrisma kultūrai piemīt tieksme uz konceptuālu izdalīšanos no visām iepriekš pastāvējušajām kultūras formām. Tā, udmurtu literatūras zinātnieks V.L.Šibajevs etnofutūrismu apzīmē par “postmodernisma kapraci”:

“Ja pasaules kultūras attīstība patiesi atgādina zīdaiņa psīhes attīstību (Igora Smirnova psīhoanalītiska teorija), tad nākošajai literatūras un mākslas attīstības fāzei ir jākļūst par tā saucamo “pirmsapni”, kas tā vai citādi ir saistāms ar etnofutūrismu. Izeja no postmodernisma strupceļa … daudzām kultūrām var korelēt ar etnofutūrisma galveno ideju.” [2. lpp.12].

“Pirmsapņa” kā vēl neaizpildītas telpas jēdziens kļūst par formu bez satura. Tādai “tīrai” formai ir jāpadara etnisko būtību caurspīdīgu, tā jāatbrīvo. Etnofutūrisms tiecas tieši uz telpas iztukšošanu, atbrīvošanu:

“Udmurtijā ir ļoti daudz telpas. Piemēram, tuvāk centram, Maskavai, nav enerģētiskās telpas. Tur nav iespējams radošs darbs. Viss, ko esi kaut kur radījis, tas tiek pārdots, izmainīts. Bet šeit enerģētiskā telpa ir tāda … kā krūze, kas nav piepildīta. Bet kā var piepildīt krūzi, ja tā nav iztukšota. Lūk, tagad ir iztukšošanas brīdis, un tā pamazām sāk piepildīties”.

Ar tādu etnofutūrisku telpu tiek domāta visa Udmurtija, kurā etnofutūrisms ir pārvērties par kaut kādu sabiedrisko kustību, kaut kādā mērā institucionalizējies. Kāds no etnofutūristisku festivālu organizatoriem skaidro, ka

“sākumā tā bija neformāla mākslinieku, zinātnieku, žurnālistu un visu to, kas interesējas par etnofutūristisko kustību, neformāla radoša apvienība. Jau pēc tam mēs to noformējām par partnerību šo festivālu rīkošanai. Tagad mēs it kā esam pārņēmuši etnofutūrisma stafeti no Igaunijas. Visi sāka atzīt, ka Udmurtija ir etnofutūristiskās kustības centrs. Festivāls ir kā liela “performance”, “hepenings”, tas ir tāds punkts telpā, kur norit radīšanas akts, kura pamatā ir ļoti labas, siltas, mīlošas vibrācijas, tajās ieklausās visa pasaules telpa…”.

Etnofutūrisma diskursā etniskā īstenība tiek apzīmēta kā radošas darbības – tā, kas tiek radīts ik brīdi bez kādiem likumiem un kanoniem, telpa. Tomēr radošas darbības priekšnosacījums ir “radošs” subjekts, bet etnofutūrisms sevi pasludina caur atteikšanos no subjekta. Subjektam – māksliniekam, rakstniekam – etnofutūristu izpratnē ir jākļūst “caurspīdīgam”, lai caur viņu varētu redzēt kaut kādus etniskuma “dzīļu slāņus”:

“Man etnoss, etniskais – droši vien atkārtošu Jungu – ir kolektīvais neapzinātais. Kad lasu māksliniecisku darbu, tas manu dvēseli skar tādā veidā, ko es pat nespēju apzināt. Lūk, tās ir tās stīgas, kas, acīmredzot, no seniem laikiem ir manī, tās stīgas, kuras pastāvīgi tiek skartas…, pastāv kaut kādas puses, kuras udmurti nespēj aizmirst. Tieši tādā nozīmē es izprotu to etnisko, kas ir nozīmīgs man, kas sniedz man iespēju atrast sevi šajā pasaulē.”

Tātad etniskais, izrādās, ir “psīhes dzīļu slāņi”, “iebūvēta pagātne”, kura sevī ir jāatklāj. Tātad etnofutūrisms ir šā “dzīļu” etniskuma attīstības ceļš. Tomēr tāds etniskums īstenībā pārvēršas par “pirmdzimtenes” vai “pirmtelpas” meklējumu, kas aktualizē somu-ugru vienības ideju:

“Man šķita, kad dziedu vecmāmiņas krezi (dziesma unikāla udmurtu mūzikas instrumenta pavadījumā) vai dziedu sāmu melodijas, es jūtu, ka manī var runāt senču balss, kad gan sāmi, gan udmurti, gan hanti bija viena pirm-pirm-pirmģimene. Tur es jūtu zemes balsi, senatnes balsi.”

Etnofutūristi nešaubīgi uzsver savas saiknes ar Igauniju, Somiju, Ungāriju, atšķirot somu-ugru pasaules īpatnumu. Etnofutūristiskais diskurss it kā iemieso somu-ugru “pirmdzimtenes” konceptu un priekšstata to kā kultūras īstenību. Zinātnisks (vēsturiski-lingvistisks) konstrukts, kas būvēts uz arheologu un valodnieku, kas atzīmē šo etnosu valodu un artefaktu līdzību, pētījumu pamata, tiek aktualizēts jau kā pasaules uzskats, kas paredz “dzīļu līdzību”, “arhetipu vienību”.

Tādējādi etniskuma “atbrīvotā telpa” tiek aizpildīta ar “somu-ugru pasaules” konceptu. Šīs idejas attīstību veicina arī etniskās kultūras, etniskuma kā “projekta” priekšstatījuma telpas paplašināšanās. Etnofutūrisms veicina tādas telpas būvēšanu, kurā udmurtu kultūra izrādās iekļauta kā somu-ugru pasaules daļa. Etnofutūrisms, uzsverot etniskā nozīmīgumu, tomēr veicina arī tā savilkšanu kaut kādā neatšķirīgumā. Tas notiek ar “arhetipiskā” kā “visparīguma”, “vispārcilvēciskuma” izcelšanu virspusē:

“Mums, mūsu kopienā bez udmurtiem ir ukrainis, ir krievu ar čuvašiem, tatāru ar krieviem sajaukumi, tas ir, tajā ir pārstāvēti daudzi etnosi. Un tomēr viņi visi ir udmurti. Viņi jau ir kā udmurti. Udmurtiem ir ļoti liela ietekme uz Udmurtijas etnosiem. Krievi Udmurtijā ir jau kā udmurti, tatāri Udmurtijā kā udmurti. Udmurti nevar ar kaut kādu spēka paņēmienu uztiept savu, udmurtisko, nē,tie enerģētiski… viņi ieies kā enerģētiskas izpausmes. Udmurti spēj dot, neko neprasot pretī.”

Udmurtu etnoss it kā zaudē savas robežas un kļūst par “visu, par veselu “pasauli”, pateicoties savām sevišķām īpašībām:

“Udmurti ir ļoti arhaiska tauta, tā ir kā izraktenis, kas atklāts un izvilkts gaismā. Tomēr viņiem šeit ir neomulīgi, jo šajā pasaulē nemitīgi … viss tiek pārdots, nemitīgi ir jāmelo, ir jāizliekas. Udmurtiem tas nepatīk, tas viņiem ir svešs… Bet no otras puses, nauda, preces-naudas attiecības, egoisms, ļaunums – tas kaut kad izzudīs. Tad ir jāizzūd visam šīs negatīvās informācijas pamatam. Udmurtiem šādas informācijas nav visai daudz, viņi ir saglabājuši bezļauna attieksmi pret apkārtējo pasauli, iecietīgumu. Es vispār nezinu iecietīgākus cilvēkus par udmurtiem.”

Udmurti, kā uzskata etnofutūristi, kļūst par kādu “mesiānisku” tautu, kas vedīs pasauli uz jaunu civilizāciju. Etnofutūristiskais diskurss, tātad, ļauj apšaubīt etniskuma kā ierobežotības, definētības pastāvēšanu, iztukšojot etniskā “vietu”, atbrīvojot to vispār no visām piemītošām etniskām izpausmēm. Etniskuma “vietas” kā “neviltotas”, īstas “izplūdums” īpaši spilgti izpaužas udmurtu literatūrā, kas būvē “krēslas pasauli”:

“Mihails Fedotovs ir besermjaņu (beseru, beseraņu, bešermjaņu) dzejnieks, agri aizgājis no dzīves. Viņam ir daudz daiļdarbu, kuros nav viegli saprast – vai runa ir par mitoloģisku aizkapa pasauli, vai viņš apraksta īstas vietas, kuras redzējis. Dzīvojis pilsētā, bet nemitīgi bēdzis uz laukiem. Dzīves beigās viņš ir uzrakstījis krājumu (kuru var pārtulkot kā “Lūgsna”). Viņš rada pasauli, par kuru nevar pateikt – vai tā ir īsta pasaule – laukos, šajā mājā, vai tā ir mītiska, arhetipiska pasaule. Grūti saprast. To, kuri ir lasījuši viņa darbus, vidū daži saka, ka tā ir īsta vieta, mēs to pazīstam, tur bijām, turpretim citi saka, ka runa ir par mītisku pasauli. Varonis atrodas pārdomu stāvoklī. Viens no tādiem dzejoļiem ir “Mans pēdējais kaktiņš”. Pats nosaukums – “Pēdējais kaktiņš” – vai tas ir tas, kurp viņš tiecas, uz šiem laukiem, vai tas ir tas “pēdējais kaktiņš”, kurp ved pēdējais ceļš?”

Etnofutūristiskais diskurss neatrod etniskumu. Mēģinot “nokasīt” “sanesas” un atklāt slēpto (arhetipisko), etnofutūrisms noņem etniskā realitāti, aizvietojot to ar kaut kādu ideālu modeli. Tāds modelis tad arī tiek rādīts kā patiesi etniskais, “no dzīlēm”. Etniskums kļūst par virs- (hiper-) īstenību, kas ir dota spilgtos tēlos, neviens no kuriem nav etnisks. Noņemot etniskumu kā robežu, etnofutūrisms mēģina pārvērst etniskumā visu pasauli, pārvērst to no varianta par invariantiskumu. Iznākumā tas atbrīvo pasauli no etniskuma, tā vietā atstājot tukšumu. Tas arī ir etnofutūrisma mērķis – telpa, kas atbrīvota no jebkāda satura, lai aktualizētu etnofutūrisma konceptu. Lai priekšstatītu konceptu kā realitāti, pēc etnofutūristu domām ir vajadzīgas atbilstošas “tehnoloģijas”:

“Tagad runa ir par jauniem paņēmieniem, par seniem paņēmieniem, kādi pastāv uz šīs zemes, zeme tos glabā, kaut kādu informāciju”. Un šī informācija palīdz cilvēkiem nākotnē atklāt savas spējas. Lūk, mūsu grupa lieto šīs audio-vizuāli-digitālās tehnoloģijas. Cilvēki to jūt “performancēs”… Mēs veicam pētījumus šajā jomā, pētām dabas stihijas, tas ir, vēju, zemi, ūdeni, mēs tās savietojam un iegūstam kaut ko … Mēs radoši izmainām telpu, izmainām laika ietvaru. Mūsu mūzika, mūsu māksla, simbolu grafika, plastika … Neviens nespēs to pierakstīt notīs, tas ir dzīvs, patvaļīgs, neparedzams. Tam visam ir ļoti spēcīga terapeitiska ietekme”.

Tomēr šādas “tehnoloģijas” neparedz likumus un kanonus – tā ir “īstenības izgūšana no nekā”:

“Lūk, nav nekā, un mēs sākam dziedāt … mums nav nošu, mēs radām mūziku, mēs radām plastiku, mēs to visu apvienojam ar grafiku, ar glezniecību, apvienojam žanrus. Atkārtot to nevar, citā vietā būs jau pavisam cits. Neviens nespēs pierakstīt mūsu mūziku notīs. Viss ir patvaļīgs. Šī transa-meditatīvā norise ir viens no etnofutūrisma virzieniem. Kaut kas līdzīgs notiek udmurtu kāzās. Mēs šo tradicionālo ritu pārnesam uz mūsdienām.”

Etniskās realitātes iztukšošana, lai to piepildītu ar kaut kādu “dziļumu”, kas, izrādās, nav nekas cits kā ideja, konstrukts, kas simulē īstenību un priekšstata etniskumu kā hiperreālu tēlu – simulakra (simulacrum – tēls bez sava oriģināla vieliskuma). Šajā sakarā vietā ir Žana Bodrijāra (Jean Baudrillard) izteikums par tēliem, “kuri neatstāj pēdas”. Tiem būtībā nav estētisku seku. Bet aiz katra no tiem kaut kas izzūd. Tas ir to noslēpums, ja tiem vispār ir jebkāds noslēpums, un tas ir – simulācijas noslēpums. Uz simulācijas apvāršņa ne vien izzūd reālā pasaule, bet zaudē jēgu pats jautājums par tās pastāvēšanu.” [1].
Etniskuma “tukšums” ir vienmēr slēpts, maskēts ar tēlu plūsmas redzamību, kas izraisa pašas “vietas”, kurā var rasties kaut kāda realitāte, izzušanu. Realitātes aizvietošana ar realitātes radīšanas tehnoloģiju pastāv etniskā fragmentu izdalīšanā, kas tiek savienoti kopas uzbūves aktā, parādoties kā pats etniskais – “reālāks” par pašu realitāti.

Etnofutūrisms rada etniskuma modeļus, tomēr tas sevi šajos modeļos neatpazīst, jo mēģina atrast “dzīļu slāņus”, nevērojot, ka tas pats tos konstruē. Runājot par “zāles smaržu”, par “somu-ugru pirmdzimteni”, par “atgriešanos pie sākotnes” jaunos veidos, etnofutūrisms etniskumu padara hiperreālu ar tehnoloģisku paņēmienu. Šajā tukšajā telpā nav daiļrades, jo “radošajam subjektam” ir jāaiziet, lai sava “caurspīdīguma” vietā ļautu izvietoties “dzīļu slāņiem”. Šajā “vietā” nav arī objekta, tas ir, pastāv etniskuma realitāte, uz ko vērsts etnofutūristiskais diskurss, jo etniskums atklāj savu konceptuālismu, tas idealizējas.

Etnofutūrisma diskurss, pēc etnofutūristu izteikumiem, rāda “tukšumu”. Tomēr šā specifiskā diskursa “tukšīgumu” etnofutūrisma piekritēji neapspriež kā jebkādas realitātes izbeigšanu, kā tās nāvi. Līdzības ar “kapraci” un “nāvi”, ko labprāt izsaka tā iztirzātāji, kļūst par etnofutūrisma būtības izteicējām. Atbrīvojot vietu kādas somu-ugru patiesības gaidāmai izpausmei, etnofutūristi nemanāmi dzēš jau tā tik tikko manāmās etniskās tradīcijas pēdas. Etniskums kļūst gaidāms, nākošs, tāds, kas vēl nav īstenojies, bet tūlīt īstenosies.
Etnofutūrisms – tā ir cerība uz etniskumu, tieksme īstenot to, kam ir “jābūt”. “Jābūtīgā” – “dziļā” ideja, tā, ko atklāj tehnoloģiska “estētiskā forma” – tā ir etniskuma simulakra (tēls bez sava oriģināla vieliskuma) piedāvājums, kas ir skaidrs “sakņu”, pie kurām jāatgriežas, tēls. Etnofutūrisms, būdams pēc formas simbolisks, atsakās no sava simbolisma, mēģinot uzrādīt sevi kā arhetipiskas “īstenības” aktualizāciju. Tā kā etniskie arhetipi tiek konstruēti etnofutūristiska diskursa telpā, tam nākas neatpazīt sevi kā “īstu”, reālu un izmest savu esamību gaidīšanas – “nākotnes” – jomā.

“Projektēšanas” diskurss (etnofutūrisms kā etniskuma “nākotnes” stāvokļa projekts) – paredz etnosu kā tradīcijas subjektu, tas ir, kā noteiktu “arhetipisku” (psīholoģisku) raksturojumu nesēju. Etnoss uznāk kā “personība”, kas īsteno etnisku darbību, neatkarīgu no tā, ko par to raksta un runā eksperti.

Etnofutūristiskais koncepts, pamanot to, ka etnoss “vairs nav tāds”, kādam tam “jābūt”, šo etniskās realitātes (“tagadnes”) “nepietiekamības” situāciju skaidro ar etniskā īpatnuma apspiešanu “pagātnē”, ar “neiespēju” īstenot tam piemītošā potenciāla attīstību, jo etnoss jau agrīni ir nokļuvis citu tautu, un īpaši Krievijas valsts, varā.
Šajā sakarā “nākotnes” konstruēšana kļūst par “tagadnes” nepilnīguma kompensāciju. Etnoss etnofutūrisma aspektā tiek priekšstatīts no “psīholoģisma”, kas “esošā” fragmentārā etniskuma pastāvēšanā saredz neapzinātu viengabalainību, pozīcijas. Etnofutūrisma kontekstā etnoss tiek pakļauts “psīhoanalīzei”, kas iznes virspusē etniskā “dzīļu slāni”, kas ir “vienmēr slēpts”, un tātad savai “atklāšanai” prasa “lietpratēju” iejaukšanos. Uzrādot skaidru tieksmi uz “psīhoanalīzi” etnofutūrisms priekšstata etnosu kā “slimnieku”, kura ārstēšana prasa atbrīvot “psīhisko enerģiju”.

Etnofutūrisma teorētiķi noskaidro īpašo udmurtu etnosa “psīhotipu”, kas nosaka tā identitāti. Tāds “psīhotips” ir jau gatavs, izveidojies, tas ir “arhaisks”, tas ir, tas neparedz “pielāgošanu” esošajiem apstākļiem un ”piemērošanu” mūsdienu situācijai. Tāpēc vienīgais iespējamais udmurtu etniskās “tagadnes” pilnīguma problēmas risinājums ir šāds: “Udmurtiem ir bijusi pāreja uz civilizētu sabiedrību – no arhaikas uz civilizāciju…. Un etnoss ir iesprūdis šajā ceļā, pusceļā. Ir jāaizvāc no šejienes krievus, tad notiks kāda kustība…”.

Tā kā “krievi” un “Krievijas valstiskums” ir arhetipos dotā etniskuma “apspiešanas” faktori, ir nepieciešama tā atbrīvošana ar “somu-ugru ceļa” pašnoteikšanos, kas apvieno udmurtus ar “veiksmīgajām” somu-ugru tautām. Etniskā būtība tiek konstruēta caur vienotu somu-ugru “pirmteritoriju”, un tādas vienības tēls tiek iznests “nākotnē” – kā “jābūtīgais” etniskuma stāvoklis. “Cita” tēls etnofutūrisma “psīhoanalītikā” nodrošina udmurtu etniskuma “nepietiekamības” kompensāciju un kalpo kā tālākās attīstības izredzes, kā daudzsološa “nākotne”.

Etnosa utopisms, ne(ie)derīgums atklāj tā pastāvēšanu kā nemitīgu atlikšanu, atmešanu “nākotnē”, tikai kurā vien var atrast tā “vietu”. Etniskums kā “pilnīguma” gaidas tiek priekšstatīts konceptos, kas paredz etniskuma “nepietiekamības” pārvarēšanu ar tā “projektēšanu”. No šādas etniskuma priekšstatījuma pozīcijas tas vēl nav izveidojies dažādu iemeslu dēļ, galvenais no kuriem ir “svešā” (“svešas kultūras”, “svešas valsts”) ietekme.
“Īsts” etniskums tiek aplūkots kā “slēpts” zem “ne savējā” uzslāņojumiem, prasot “attīrīšanu”, “atmodu” un “atdzimšanu”. Etniskuma nākotnes “projekts” vienmēr izrādās atgriešanās uz kādu stāvokli līdz “svešā” ietekmei (līdz kolonizācijai, līdz kristianizācijai utt.), kas traucējusi “etnosa” “dabisku” attīstību. Tāda etniskuma līdz-pastāvēšana kļūst par tā pastāvēšanas “jābūtības” konceptu, tas ir, par pieņēmumu, ka etniskums varēja būt, ja vien … “Nākotnei” projektējamais etniskums ir “pirm-etnosa”, kaut kādas “etniskās tīrības”, kuras jau/vēl nav, “arhetipiski” (etnofutūrisma diskurss) vai “ģenētiski” (“atdzimšanas” diskurss) atražojamu “dzīļu slāņu” konstrukts.

Tādējādi, etniskuma nesējam ir jāatrod sevī noteikts etnisks “pamats”, kas ir dziļi slēpts zem “svešā kārtām” – atbilstoši programmām, ko piedāvā, tostarp, etnofutūrisma koncepti. Tas, kas ir “jāattīra” un “jāatdzemdina”, nav nekas cits kā kolektīva esamība, būtiskums, kas etniskuma “nesējiem” paredz kopējas kolektīvās “uzvedības” iezīmes. Tātad, “pirmetnosa” projektēšana, tā pieņemšana par gaidāmo “nākotni” arī izrādās “kolektīva subjekta” konstruēšana, tas ir, atgriešanās pie etnocentrisma diskursa jau jaunā līmenī – diskusiju par mūsdienu etnisko kultūru specifiku jomā.

Sagaidāmā “atgriešanās” pie “dzīļu slāņiem” un etniskās kultūras pirmstāvokļa projicē to, kā jau nav (“pagātni”) uz to, kā vēl nav (“nākotni”), “izslīdot” caur “tagadnes” punktu – konstruējošā subjekta vietu. Pēdējais izrādās “akls plankums”, kas savus stāvokļus (“pagātni” un “nākotni”) atrod kaut kādā objektīvā (kolektīvā) “īstenībā”, kam piemīt pašai sava esamība. Šādā situācijā notiek etniskās īstenības pašpastāvoša īstenošanās (hipostāze) – koncepta pārvēršanās par to kas “patiesi” pastāv.
Konstituējoša subjekta iztrūkums, sevis par tā neatrašanu konstruēšanas “vietā” nodrošina tā “aizslīdēšanu” “pagātnē” un “nākotnē” un “tagadnes” iztukšošanu, jebkādas realitātes atņemšanu tai. “Īsts” etniskums kļūst par bezgalīgām gaidām, par pāreju no pirmesamības un pēcesamību, un būtībā tas nekur un nekad nepastāv. Šī bezgalīgā pāreja jeb etniskuma veidošanās izrādās tukša, jo šis etniskums nekad nekļūst par to, kas tas ir, nekad neatrod savu realitāti.

Trūkstot realitātei, etniskums tiek aizvietots ar “bijušā” un “nākošā” tēliem, kas izrādās īstāki par pašu neatpazīstamo etniskumu, nodrošinot tā hiperrealitāti. “Īstā” etniskuma aizvietošana ar etniskās kultūras hiperreāliem tēliem (ar “pagātni” un “nākotni”) attīra “vietu” etniskumam, atklājot tā “nepietiekamību” un prasot tā pa-pildināšanu, pie-konstruēšanu, kas īstenojama tikai konstruējošā subjekta klātbūtnē.
Etniskuma diskursā atklājas tikai tas, kas to konstruē, subjekts, kas nostiprina pašatšķiršanās simbolisko attieksmi kā etnisku. “Etnosa” jēdzienā vienmēr jau ir iestiprināta atšķirība – “savs” / “cits”, jo šis jēdziens nevarētu izveidoties ārpus šīs attiecības. Tāpēc etniskais diskurss tiek īstenots kā pārspriedumi par šo sākotnējo atšķirību, tam izrādoties par valodas pašatspoguļojumu, kas bezgalīgi novelk šo robežu no jauna.

Atšķirības izteikšana ir visa jau par etniskumu teiktā nepilnīguma atklāšana, etniskā diskursa jaunas izvēršanas nepieciešamības atzīšana. Etniskuma valoda, pašatklājoties, atrod sevi kā attiecības “pagātne” – “nākotne” viengabalainību, kas īstenojas “tagadnē”, kas atstāj savējā un cita “pēdas”. Etniskuma diskurss, kas atzīst savas klātesamības zīmes, tiek pastāvīgi nolasīts savu robežu noteiktības un konkrētības aspektā, iezīmējot savu ierobežotību. Tomēr tas, kas paliek (“pagājušais”), nekad neatbilst tam, kas ir (tas ir, “patreizējajam”) un prasa sekojošus definējumus (“nākotni”).

Tādējādi, etniskuma diskurss ir valoda, kas pārdefinē pati sevi un pašatklājas etnisku konstruktu kopumā.
Etniskums kā “esoša”, “patreizēja” nenoteiktība jēgu iegūst un ar saturu piepildās konstruējošā subjekta, kas pašidentifikācijas jeb etniskā diskursa pašdefinēšanās norisē izsakās par etniskumu, interpretatīvos modeļos. Tradīcija “saglabājas” vien tad, kad notiek tās pārrunāšana, tieksme to izprast, kas savukārt paredz izprotošā esamību.
Etniskuma diskurss apjēdz (izzina) sevi izpratnes situācijā, kas īstenojas etniskuma telpas konstruēšanas, tās kā “pagātnes” un “nākotnes” atklāšanas norisē. Etniskuma zīmes (“pagātne” un “nākotne”) pastāv caur robežas atzīšanu “tagadnē”. Etniskuma, kas sevi atpazīst kā “savs” – “cits”, “pagātne” – “nākotne”, realitāte aktualizējas “tagadnes” punktā kā etniskā diskursa izvēršanās. Etniskums, nostiprinoties “pagātnes” un “nākotnes” zīmēs, atzīst tās par savas klātesamības “pēdām”, saglabājoties vien pārejas, kas īstenojas kā pastāvīga vajadzība pie-domāt un pār-definēt, dinamikā. Pilnībā izteicot sevi savās zīmēs (pa-zīmēs), etniskums pastāvīgi izjūt “trūkumu”, “nepilnīgumu”, prasot pie(pār)konstruēšanu, kam nepieciešama konstruējošā klātbūtne.

LITERATŪRAS SARAKSTS

1. Бодрийяр Ж. Эстетика иллюзий, эстетика утраты иллюзий // Элементы. 2000, No 9.
2. Феномен этнического и глобализация культуры народов Поволжья и Приуралья.
Ижевск, 2004. С. 12.
3. Шибанов В.Л. Этнофутуризм как диалог культур (на примере удмуртской
лирики) // Феномен этнического и глобализация культуры народов Поволжья и
Приуралья. Ижевск, 2004.

Кардинская Светлана Владленовна
Удмуртский государственный университет
426034 Россия г. Ижевск, Университетская, 1 (корп. 6)
E-mail: kard@uni.udm.ru

vestnik.udsu.ru/2005/2005-12/vuu_05_12_16.pdf

УДК 316.3:39.001.66(=511.131) (045)

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s