Latviešiem, kas vēl tādi palikuši. Alfrēds Ābele

Visādas savienības, apvienības, frontes u.tml. sabiedriskas organizācijas, kas it kā radītas, lai uzlabotu mūsu valsti, tās iedzīvotāju stāvokli, pastāvīgi cieš neveiksmes. Kāpēc? Tāpēc, ka tās neko konkrētu nepiedāvā. Lozungi: taisnības, tiesību un vēl nez kā cita atjaunošana, Latvieti – nepadodies! u.c. konkrētā situācija nav neko sološas nākotnes vīzijas.
Varneši – valsts varu sagrābusī un uzurpējusī kliķe – arī neko konkrētu nepiedāvā, kā tikai brīvību – liberālismu – kampt un rīt katram pēc savām spējām un sabiedrībā ieņemamā stāvokļa. Taču pūlim, kas apdzīvo Latviju, ar tādu “atjaunoto” brīvību pagaidām pietiek.
Diemžēl katra tāda “atjaunotās” brīvības diena paātrināti mazina latviešu kā tautas nākotnes dienu skaitu. Jau tagad nākas dzirdēt, ka šī valsts ir kļūda un ka nav nemaz tādas latviešu tautas. Vai šī izrādīsies taisnība un latvieši viens otram vairs neko nenozīmē?


Tādus latviešus, kurus vēl interesē viņa paša un viņa pēcnācēju latvietība, kuriem tā Latvija laba, ja ir latviska, aicinām mūsu pulkā kopīgi padomāt, kas būtu darāms, lai krimināli un morāli vainīgie par dižķibeli valstī tiktu no varas gaiteņiem izmēzti, lai latviešu tautai tas saules mūžs būtu pēc iespējas garāks.
Pamatojumam:
Ir seši obligāti nepieciešami nosacījumi, lai kāda tauta varētu pastāvēt. Tie ir: sava teritorija, zināma etnodemogrāfiskā izolētība. sava kultūra (dzīves filozofija – reliģija, valoda un inteliģence), kopēja saimnieciska darbība (eksistences līdzekļu ieguve), kultūrai atbilstoša sabiedriskā iekārta, savs valstiskums (garīgā un fiziskā aizsardzība).
Tāpat ir seši obligāti nepieciešami nosacījumi, lai varētu pastāvēt valsts. Tie ir: sava teritorija, valsts nepieciešamības ideja (uzdevums), savi iedzīvotāji, uz kopējas ideoloģijas balstīts savs varas nesējus (savas elites) un pilsoņus vienojošs varas mehānisms, no ārpasaules neatkarīgs savs iztikas līdzekļu avots un savs kapitāls, labvēlīga ārpolitiska situācija.
Lasītājs pats viegli noteiks, kuri no šiem nosacījumiem izpildās attiecībā uz latviešu tautu un tās valsti. Es aplūkošu tikai divus.
Pirmais. Savu zemi latvieši ir vai nu pārdevuši, vai ieķīlājuši ārzemniekiem.
Otrais. Latviešiem nav savas – nacionālas inteliģences.
“Tautas balss ir Dieva balss!” – varbūt, bet tikai skaņas (trokšņa) veidā. Nekādu jēdzīgu domu – “gribu un saprātu” – no šīs balss bez nacionālas inteliģences palīdzības neizdabūt!
Latviešiem šodien, pēc 20 “neatkarības” gadiem, nav savas tādas inteliģences, kas:
– palīdzētu visiem latviešiem kopā saprast, kas esam, kas gribam būt, un vai vispār gribam būt?
– padomātu par to, ar ko mēs latvieši varam būt vērti pasaulei un, kādas pasaules vērtības pieņemamas latviešiem?
– padomātu kādiem tiem latviešiem jābūt, lai mūsdienu pasaulē spētu sevi kā etnosu saglabāt, kādas tam nepieciešamās izmaiņas pašā etnosā, kādas ārējā vidē?
– izstrādātu nacionālu ideju un ap to vienotu tautu kopējam pūlēm nākotnei,
– noteiks latviešu materiālās dzīves (iztikas avota) pamatus šodien un nākotnei, vai varam izdzīvot svešttautiešiem piederošā zemē?
– rūpēsies par tautas garīgo dzīvi, lai tauta nepazaudētu savas daiļrades – attīstību – pašdarbību, folkloru?
– ieaudzinās latviešos etniskas apziņas, pienākuma un atbildības sajūtu?
– atbrīvos tautu no tās sūdu mušām, kas savtīgi barojas tajā zampā, ko tie mēdz godāt par politisku nāciju,
– pateiks, kādu īsti mēs gribam redzēt savu valsti, ko no tās gribam?
Šādas latviešu inteliģences trūkums, bez pārējām nelaimēm, dod mūsu lūgtiem un nelūgtajiem komunālajiem kaimiņiem zināmas tiesības apšaubīt latviešu kā tautas eksistenci ar tās tiesībām uz savu valsti, savukārt dažiem izveicīgajiem pašu bāleliņiem – savtīgās interesēs spekulēt ar “tautas gribu”.
Ne pašreizējā ģeopolitiskā situācija, kurā ķermeniski atrodas latviešu tauta, ne pasaulē pašlaik valdošie cilvēces attīstības uzskati, kas spiež uz latviešu tautu garīgi, nav latviešiem kā etnosam labvēlīgi. Mazie etnosiņi tiek uzskatīti par ekonomiski neizdevīgu greznību, un tiek apzināti izkausēti kopējā pasaules tautu katlā. Aizsargājamo dabas objektu Sarkanajās grāmatās šodien tiek ierakstīti kādas sugas kukainītis, vardīte vai tīģeris, bet ne cilvēku etniskā kopiena. Taču tas nenozīmē, ka tā būs mūžīgi, ka cilvēce reiz neatjēgsies! Bet, kas zina, cik etnosu pa šo laiku tiks iznīdēti? Un, vai latvieši nebūs starp tiem?
Šobrīd svarīgāk ir, vai latvieši grib būt starp tiem? Pašlaik gan izskatās, ka grib, jo cītīgi pilda visā pasaulē valdošo gribu, un ar baudu sevi nīdē. Bet, ja tomēr latviešu tautas dzīlēs dus kāda griba sevi saglabāt, vai maz ir uz to cerības? Maz, bet ir, ja tomēr reiz pasaulē valdošie uzskati mainīsies. Tikai līdz tam laikam sevi kaut kādā viltīgā un zināmā mērā iekonservētā veidā jāsaglabā.
Pret pašreizējo ģeopolitisko situāciju, tāpat pret pasaulē valdošiem uzskatiem latviešu tauta pašlaik neko padarīt nevar. Taču valdnieki mainās, mainās arī viņu uzskati. Uz to arī jācer un jādomā par iespējām sevi saglabāt. Un galvenā starp tām ir – pēc iespējas mazāk pašlaik atvērties pasaulei! Un veidot, un stiprināt savu vienotību! ja citādi nevaram, tad tāpat kā mūsu basketbolisti vai hokejisti, algojot ārvalstu speciālistu komandas veidošanā.

Alfrēds Ābele
23.04.2010
http://www.na-apvieniba.lv/

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s