NACIONĀLO PARTIZĀNU KAUJAS LATVIJĀ (1944.-1952. g.). Donats Greizis

Vakarvējš kad brāļu kapos žūžo,

Klusi čukstot: varoņi te dus,

Latviet, atceries, ka tu vēl dzīvo!

Gādā, lai tavs zobens nesarūs!

Meži mūsu dziesmu lepni atšalc,

Svešs ir mūsu zemei iebrucēju bars.

Un es zvēru Tev, Tu latvju zeme.

Plīvos atkal karogs sarkanbalts!

 

(Vectilžas meža brāļu sacerētā PARTIZĀNU HIMNA)

Par nacionālo partizānu darbību Latvijā ir samērā maz rakstu. Pēc šo jautājumu zināmas izpētes gribētos latviešu lasītājam sniegt ziņas, kas savāktas un apkopotas, runājot ar dzīviem palikušajiem partizāniem, viņu sakarniekiem, kā arī no tā laika avīžu rakstiem un čekas materiāliem.

Izmantotā literatūra: I.Kažociņš. “Brīvības cīnītāji”, “Uz ežiņas galvu Iiku I un II grāmata, kā arī Kurzemes partizānu sakarnieka Tālivalža Bāliņa archīvs un mani personīgie materiāli.

No pēckara laika Latvijas teritorijas administratīvā iedalījuma 516 pagastiem 300 pagastos jeb 60% ir konstatēta nepakļaušanās padomju valsts varas iestādēm: dezertēšana, atentāti un pat bruņota pretestība ar izvērstu kaujas darbību.

Visaptverošākā partizānu kustība notika Kurzemē, Latgalē un Ilūkstes apriņķī Zemgalē. Ventspils apriņķī (Kurzeme), Ilūkstes apriņķī (Zemgale) un Abrenes apriņķī (Latgale) izvērsās īpaši aktīva partizānu kustība un aptvēra pat līdz 90% no apriņķa teritorijas!

1945.g.vasarā Latvijas teritorijā izvērsās aktīva nacionālo partizānu darbība. Šis laiks bija Latvijas partizānu cīņu kulminācijas punkts. Tas aptvēra: Kurzemē – 4000 partizānu, Latgalē (ar Ilūkstes un Jēkabpils rajonu) – ap 10 000 partizānu. Pārējie 6000 partizānu atradās Ziemeļu un Austrumvidzemē kā arī izkaisīti pa visu Latvijas teritoriju. Uz to norāda arī prof. H. Stroda pētījumi par nacionālo partizānu kustību Latvijā no 1944.-1955. gadam.

Par šo neapšaubāmi apjomīgo tautas pretkoloniālo pretošanās kustību lasītājs pats var iegūt priekšstatu kaut vai no fakta, kas atspoguļots Latvijas PSR iekšlietu ministra A.Eglīša 1947.gada 22.marta slepenajā ziņojumā LPSR MP priekšsēdētājam V.Lācim (skat. “Lalvijas Archīvi” 1/1994., T.Vilciņš), kurā, starp citu, teikts: “Kopā likvidēti kontrrevolucionārās bandītiskās nacionalistiskās pagrīdes dalībnieki: 16 643 cilvēki, legalizēti 7 797 cilvēki.” Jāsaka, ka lielākā daļa legalizējušos “meža brāļu” vēlāk pakāpeniski vien tika arestēti un notiesāti. Šai publicējumā minēti skaitļi līdz 1947. gadam, bet partizānu kustība turpinājās pat vēl pēc 1950. gada.

Turpmākajās lappusēs sniegšu latviešu pēckara partizānu (“meža brāļu”) nozīmīgāko kauju īsus aprakstus, kā arī cīnītāju vienību dislokācijas un kauju norises vietu apzīmēs Latvijas tā laika administratīvajā kartē.

D. Greizis

IEVADAM

Pēc Lielvācijas okupācijas karaspēka atkāpšanās Latvijā un PSRS regulāro sarkanās armijas daļu ienākšanas Abrenes novadā 1944.gada jūlijā tām tūdaļ uz pēdām sekoja NKVD iekšlietu karaspēka 5.speciālo uzdevumu divīzijas pulki. 25.jūlijā Abrenē ieradās 1.speciālo uzdevumu vienība – nostiprināt padomju okupācijas varu, iztīrīt frontes aizmuguri, apcietināt nepakļāvīgos. Tīrīšanas akcijas sekmēja NKVD izveidotie iznīcinātāju bataljoni (“isstrebitjeļi”).

Pēc PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1944.g. 23.augusta dekrēta izdarītās Abrenes apriņķa 6 pagastu (Kacēnu, Upmales, Linavas, Purvmalas, Augšpils, Gauru) un Abrenes pilsētas varmācīgas (visas tautas nobalsošanā nesankcionētas) pievienošanas jaundibinātajam Pleskavas apgabalam (KPFSR sastāvā) Abrenes vārds palika tikai bijušā apriņķa atlikušajai daļai, par kuras centru kļuva Viļaka. Apriņķis pamatā aizņēma tagadējo Balvu rajona teritoriju.

1. STAMPAKU KAUJA

1944.gada l.oktobrī no “Vombit” aerodroma Austrumprūsijā pacēlās lidmašīna JU-52, lai nogādātu vācu izlūkdienesta apmācītos “Lapland” grupas desantniekus darbībai padomju karaspēka aizmugurē Latvijas austrumdaļā. Desmit desantnieki purvmaliešu agronoma Pētera Supes (“Cinītis”) vadībā palika piezemēšanās rajonā Baltinavas un Šķilbēnu apkaimē, jo bija šajā apvidū piedzimuši un izauguši. Viņi ātri atrada sakarus ar iedzīvotājiem un te jau esošo latviešu nacionālo partizānu grupām, tikai Jānis Zelčāns (“Zeltiņš”, “Imants”) devās uz Dienvidlatgali, kur nodibināja “Latvijas Tēvijas Sargu (partizānu) Apvienību” (LTSpA), sekmīgi legalizējas un pat strādāja par Līvānu pagasta izpildu komitejas sekretāru.

Ieklausieties, kā vēlāk sekojošos pretošanās notikumus atspoguļo LPSR čekas ziņojumi:

“Supes diversantu grupa par bāzēšanās vielu izvēlējās Stampaku meža un purva masīvu. Tur barveža tuvākais palīgs bija Šķilbēnu katoļu draudzes mācītājs Ludvigs Stagars. Skaidrs, ka ar šī draudzes gana svētību bandā tika ievilināti desmitiem ticīgo katoļu no tumšiem, atpalikušiem iedzīvotāju slāņiem. P. Supes bandas sastāvā bija visai daudz bijušo aizsargu un policistu. Šo raibo kopību Supes štābs sāka dēvēt par “Latvijas nacionālo partizānu apvienību “. Štābs savā lielummā­nijā bija izvirzījis mērķi – gāzt padomju varu un izveidot “neatkarīgu Latviju “. Tiešām, murgaina ideja – cīnīties pret tautas varu, kas bija atgūta 1940.gadā!

Ir ziņas, ka šīs “apvienības” štābs izdeva pretpadomju avīzi “Māras Zeme”, kā arī uzsau­kumus. Kļuva arī zināms, ka 1945.gada marta sākumā te sapulcināts lielāks skaits šo vilkaču. No­tikumu dalībnieki min aptuvenu skaitu – pieci simti(.’).

Bandas apmetnes rajons tika ielenkts kopīgi ar Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas karaspē­ka vienībām. Kaujinieki 1945.g. 3.martā (nepareizi! – 2. martā! – D.G.) devās triecienā pret šo ap­metni. Vilkači nepadevās. Uz viņu nometni tika atklāta mīnmetēju uguns. Ielenkuma loks saslēdza ciešāks, taču ienaidniekam ar trieciengrupu izdevās to pārraut. Šajā kaujā krita daudzi bandīti. Upuri bija arī iznīcinātāju un karaspēka vienību rindās (apraksts beidzas,). “

No teiktā lasītājs jau daudz ko uzzina par Stampaku kauju. Jāpastāsta tikai par notikuma dalībniekiem un kaujas iznākumu.

Pētera Supes partizānu vienībā, kas skaitliski sasniedza bataljona apmērus, štāba virs­nieki bija Broņislavs Sluckis (“Indulis”), Antons Circenis (“Aire” „Vārpa”), Vikentijs Vancāns (“Strongovs”), Henriks Vestmanis (“Bārda”), Augusts Kudroņickis (“Kalējs”) un Supes adju­tants Vilis Toms (“Kārlēns”). Šī virsnieku kopa 1944.gada 10.decembrī nodibināja “Latvijas Nacionālo Partizānu Apvienību” (LNPA) un vairākus mēnešus vadīja bāzes iekārtošanu Stampakos: apmācīja, sagatavoja, saliedēja, disciplinēja turpmākajām cīnām 360 vīru un jaunekļu, kas bija labprātīgi pakļāvušies visām partizānu kara grūtībām un briesmām.

Dzīve Stampaku purva salas 24 bunkuros nebija viegla. “Meža brāļu” pilsētiņā bija uz­būvēti arī staļļi (30 zirgiem), pārtikas noliktavas un pat dievnams. Stampakiešu apbruņojumā bija 14 balsta ložmetēji, ap 20 rokas ložmetēju (arī vācu sistēmas ātršāvēji G-42), mašīnpisto­les un gan vācu. gan krievu šautenes. Arī apkārtējās Stampaku purva salās bija izveidoti iera­kumi un sagāzti koki. Vēl tagad šīs partizānu būvētās bunkuru pilsētiņas vietu tautā dēvē par “Jauno Berlīni”.

Padomju iekšlietu un NKVD iestādes uztrauca partizānu kustības pieaugums Latvijā un jau 1944. gada septembrī tika izdota pavēle par “pasākumiem cīņā ar pretpadomju naciona­listisko pagrīdi un tās bruņotajām bandām”. LPSR iekšlietu karaspēka uzbrukums LNPA Stampakos sākās 1945.gada 2.marta rīta krēslā, koncentrējot te lielu militāru grupējumu, ko pastip­rināja ar apriņķa NKVD iznīcinātāju bataljonu un miliciju. Partizāni bija gatavi atvairīt uzbr­ukumu.

Kauja ar čekistiem turpinājās visu dienu, nodarot ienaidniekam lielus zaudējumus. Pirmajā uzbrukumā vien krita 30 – 40 NKVD karavīru, kamēr partizāni zaudēja tikai pāris kri­tušos un dažus ievainotos.

Pēc pārtraukuma atsākās ienaidnieka mīnmetēju uguns. Tā iznīcināja vairākus partizā­nu balsta ložmetējus. Kāda mīna trāpīja zirgu staļļos, nogalinot sešus zirgus. Sekmīgi darbojās partizānu snaiperi, likvidējot pretinieka ložmetēju un mīnmetēju apkalpes.

Palīgā ieradās partizānu komandiera Jāzepa Ārmaņa (“Vēveris”) vienība, kas gan nebāzējās Stampakos, viņi solidāri uzbruka ienaidniekam aizmugurē no Kulpenes puses.

Cīnītāji bezbailīgi atvairīja nemitīgos čekistu uzbrukumus. Staņislavs Ločmelis drosmī­gi veda savus vīrus prettriecienā, viņus atbalstīja vācu tautības partizāns Edgars ar savu “kaulu zāģi”. Tika savākti kritušo pretinieku trofeju ieroči un munīcija. Pēc pirmās dienas kaujām partizāniem bija 13 kritušo. Cīņu biedri viņus naktī apbedīja.

Lai NKVD regulārā karaspēka pārspēka dēļ izvairītos no liekiem zaudējumiem, parti­zāni naktī no 2. uz 3. martu Garsterdeles virzienā izlauzās no aplenkuma, arī šo kauju gaitā vēlreiz nodarot ienaidniekam lielus zaudējumus: 80 – 90 kritušo un līdz 200 ievainoto. Stampa­ku purvā notika viena no sīvākajām kaujām Latvijas partizānu 5 gadu kara vēsturē.

19 kritušos partizānus (sarkanarmieši izraka arī 13 apbedītos) čekisti izlika Viļakā Žī­guru ceļa krustojuma malā. kur viņu mirstīgās atliekas atradās trīs dienas. Padomju varas pār­stāvji sasauca vietējos iedzīvotājus, lai tie atpazītu kritušos.

…Naktī bija uzsnidzis sniegs, un līķu sejas bija aizputinātas. Egļavas mežniecības grā­matvede Augustāne ar kabatas lakatiņu noslaucīja sniegu kārtējam līķim un redzēja, ka tas ir viņas vīrs. Viņu pārņēma skaudrs un sirdi plosošs žēlums, un viņa uz mirkli sastinga. Bet viņu taču vēroja turpat stāvošie čekas kalpi. Viņa savaldījās un par zīmi, ka kritušo nepazīst, nolie­dzoši grozīja galvu…

Kad naktī no 2. uz 3. martu LNPA partizāni izlauzās Garsterdeles virzienā, Pēteris Supe (“Cinītis”) sapulcināja cīnītājus, pateicās viņiem par dienestu un sadalīja sīkākās vienībās. Partizāniem bija ap 30 ragavās iejūgtu zirgu. 7 partizāni zirgos devās uz Tilžas, Numernes un Ruskulovas mežiem (Kapessilā). Viļakas un Šķilbēnu partizāni atgriezās savos agrākajos Slotu kalna un Brontu bunkuros. “Cinītis” ar štāba grupu apmetās Stampaku rezerves zemnīcās -viena atradās Brūklājos. otra – Garsterdelē.

Ievainotie “meža brāļi” (apmēram 30 vīri) tika aizvesti pajūgos un izvietoti Numernes un Ruskulovas zemnīcās, kā arī pie vietējiem iedzīvotājiem. Neviens no viņiem nenokļuva čekas rokās! Tas liecina kādu mīlestību un pašuzupurēšanos tauta izrādīja saviem cīnītājiem. Vēlāk meža slēptuvēs mira vairāki ievainotie partizāni.

Stampaku kaujas apraksts publicēts “Uz ežiņas galvu liku ” II grāmatā (red. R.Berķis).

1945.gadā Abrenes. Valkas, Madonas un Ludzas apriņķos Pētera Supes virsvadībā dar­bojās 25 partizānu grupas ar dažus tūkstošus lielu kopējo “meža brāļu” skaitu. LNPA Prezidijs (Ziemeļlatvijas partizānu grupu komandieri) 1945.gada nogalē par nopelniem Latvijas Nacionālo partizānu apvienošanā un cīņas taktikas izstrādē piešķīra Pēterim Supem Latviešu Partizā­nu Armijas pulkveža dienesta pakāpi.

Ziemeļlatvijas partizānu komandieris Pēteris Supe (“Cinītis”) un štāba priekšnieks Henriks Kuzmans (“Tērauds”.”Auseklis”) tika nodevīgi nošauti 1946.gada 1 .aprīlī Gulbenes

rajona Jaungulbenes ” Daukstēs” – “Jaunzemju” (bijušā Latvijas armijas pulkvežleitnanta Otto Kluča brāļa) mājās. Šāvējs bija čekas iesūtītais slepkava Jānis Klimkāns – odioza personība, visredzamākais un nekaunīgākais NKVD spiegs un latviešu partizānu nodevējs pēckara laikā.

Jānis Klimkāns (“Kāls”.”Pāvels”.”Dubins”) ir dzimis 1921.gadā daudzbērnu ģimenē Līvānu pagastā. Mācījies Rīgā angļu vidusskolā, beidzis Raiņa vidusskolu, strādājis dažādus darbus. Izvairījies no iesaukuma leģionā, arī sarkanarmijā. Kad vēlāk tomēr tiek iesaukts, – dezer­tē. Slēpjas tēva mājās un Vanagu draudzes mācītāja Antona Juhņēviča partizānu grupā. Piedalījies Dienvidlatgales partizānu kopas saietā. Pats piesakās Daugavpils čekā. LPSR čekas priekš­nieks Avdjukēvičs viņu labi “izskolo” un iefiltrē partizānu vienībās. Izceļas ar sevišķu nežēlību, jo bez Pētera Supes un Henrika Kuzmana nošāva vairākus citus gulošus partizānus. Čeka “sek­mīgi” turpina Klimkāna skološanu – pastiprināti mācot angļu valodu. Pēc tam Klimkāns kā pa­domju spiegs nokļūst Londonā, bet tur 8 mēnešu laikā “Intelligence service” (angļu izlūku die­nests) viņu pilnīgi atmasko (arī pats atzīstas), atved ar torpēdlaivu pie Latvijas krastiem un iz­met Kurzemē. Čeka atmaskoto spiegu vairs nevar izmantot. Viņš dodas uz Preiļu rajonu, lai strādātu par skolotāju. Te drīz vien kļūst skaidrs, ka neviens Latgalē viņam nodevību nepiedos. Viņš maina darba vietu, strādā par skolotāju Kandavā, Kurzemē. Strauji progresē liktenīgā slimība – klejojumos pa Eiropu iemantotais vēzis, ar ko viņš 60-tos gados arī mirst.

2. LIEPNAS KAUJA

Liepnas pagasts atrodas Latvijas galējos ziemeļaustrumos. Jau 1944.gadā šeit izveidojās spēcīga “meža brāļu” vienība Alfrēda Brica (“Straubergs”) vadībā. 1944./45. gada ziemā daļa grupas (12 vīri) dzīvoja Kupča mājā “Judiņos”. Iestājoties atkusnim, viņi pārcēlās uz mežu, kur Kupravas masīva otrajā kvartālu rindā smilšainā nogāzē Andris un Pēteris Bindri bija ierīkoju­ši divas zemnīcas un ierakumus. Vienībā ieradās Jānis Arvīds Ozols, kurš pārņēma grupas vadī­bu. Kara laikā Ozols bija sarkanais partizāns un kopā ar Vili Samsonu bāzējās Žīguru mežnie­cības Āpšu kalnā. Viņš nonāca konfliktā ar padomju varu. Būdams Latvijas patriots, aizgāja mežā un pievienojās Alfrēda Brica “meža brāļiem”.

Partizānu grupu, kas mitinājās bunkuros, nodevības dēļ 1945.gada aprīlī ielenca liela NKVD īpašā karaspēka vienība. Čekisti automašīnās pa Kupravas-Liepnas ceļu jau naktī pie­brauca Strautiem un izvērsās uzbrukuma ķēdē. Sākās nežēlīga, nevienlīdzīga kauja, jo partizāni nepadevās, bet cīnījās līdz pēdējai patronai. Kauja turpinājās apmēram trīs stundas. Krita ko­mandieris Jānis Ozols, partizāni Jānis un Arvīds Pugeji, trīs Bindri – brāļi Pēteris un Andris un viņu reti skaistā māsa Lūcija. Līdz pēdējai iespējai ar automātu rokās varonīgi cīnījās Velta Rižija un Anastasija Keiša. Jādomā, ka pēdējie ievainotie partizāni nošāvās paši, jo no 14 cīnītā­jiem neviens dzīvs nepalika.

Nav ziņu, cik kritušo bija NKVD karotāju vidū. Jādomā, ka vismaz divreiz vairāk, jo kritušie karavīri tikuši aizvesti vairākās automašīnās. Kritušo partizānu mirstīgās atliekas līdz pat šodienai vēl atrodas divās pirmapglabājumu vietās. – viņi nav pārapbedīti.

Sarkano partizānu vadītājs, vēlākais vēsturnieks – akadēmiķis Vilis Samsons, kurš sa­vus partizānus, krievu karotājus Latvijā, “atnesa uz sarkanarmiešu durkļiem”(skat. V.Samsons . “No Lovates līdz Zilupei”) gan ne ar vienu vārdu nepiemin šos 14 Latvijas patriotus, kas krita, cīnoties par Latvijas neatkarību, turpat vai viņa (Samsona) dzimto tēva māju durvju priekšā…

3. MĀLUPES PAGASTNAMA IEŅEMŠANA

Mālupe ir apdzīvota vieta Pededzes krastā pie Liepnas ceļa 16 km no Alūksnes. Tās ap­kārtnē darbojās desmit “meža brāļu” kopas komandiera Jāņa Bitāna (“Vanags”) vadībā. Viņi kopā ar Jāņa Liepača (“Skujiņš”) divdesmit partizāniem (Liepacis – bijušais Artilērijas pulka kapteinis no Vīksnas pagasta) un pieciem P.Supes štāba grupas vīriem 1945.gada 15.maija rītā uzbruka Mālupes pagasta izpildu komitejai un doktorātam.

Pārsteigtie miliči un iznīcinātāji atšaudīdamies atkāpās uz Alūksnes pusi. Partizāni ap­staigāja mālupiešu mājas, sasauca ciema iedzīvotājus, kādus 40 – 50 cilvēkus, uz 15.maija svinī­go sapulci. Viņi apstādināja pa Alūksnes-Liepnas lielceļu braucošos ļaudis un uzvilka mastā sarkanbaltsarkano karogu. Kapteinis Liepacis uzrunāja sapulcējušos. Mālupieši nodziedāja “Dievs, svētī Latviju!” Sievietes raudāja.

Uzvilktā karoga kātam “meža brāli” piesēja vācu uzbrukuma rokas granātu (bez deto­natora). Tikai otrā dienā no Alūksnes atbrauca iekšlietu karaspēka. Iznīcinātāji ilgi nopūlējās, iekams sašāva karoga kātu.

4. BĒRZPILS CIEMA IEŅEMŠANA

Bērzpils atrodas 40 km no Balviem rajona dienvidrietumu daļā pie Gulbenes – Rēzekne ceļa. Te ir krejotava. sakaru nodaļa. 3 veikali, klubs un vidusskola (ziņas – no LPSR Mazās en­ciklopēdijas).

Bērzpils iedzīvotāji paziņoja netālajai Domenika Baranovska (“Dadzis”) “meža brāļu” vienībai, ka ciemā ieradusies Balvai NKVD iznīcinātāju grupa un terorizē vietējos iedzīvotājus.

D.Baranovskis aizsūtīja izlūkus sava vietnieka D.Škapara vadībā pie Henrika Vestmaņa (“Bārda”) un Augusta Kudrenicka (“Kalējs”) partizānu vienībām Tilžas apkārtnē, lai vienotos par uzbrukumu Bērzpilij. Abi “meža brāļu” komandieri atsaucās aicinājumam. Apvienotās partizānu grupas (ap 100 vīru) 1945.gada 25.maija rītā uzbruka Bērzpils padomju iestādēm un tās ieņēma. Aktīvi cīnītāji uzbrukumā bija Balodis, Bērtulis, Kaktiņš, Stepāns, Kaļva un citi.

40 gadus vēlāk, 1985.gada 25. aprīlī Balvu rajona laikrakstā “Vaduguns” J.Koliņš šo notikumu apraksta šādi: “Te apmēram desmit iznīcinātāju bataljona cīnītāju stājās pretī – pēc vi­ņu atmiņām – pāris simtiem bruņotu bandītu. Bandīti nodedzināja pagasta izpildkomitejas ēku, iz­laupīja sakaru nodaļu un veikalu.”

25.maija vakarpusē “meža brāļi” Bērzpili atstāja.

Diemžēl par šajā operācijā kritušajiem ziņu nav. Vietējās varas iestādes un komunistu līdzskrējēji bijuši tā nobiedēti, ka skaudri lūguši augstākstāvošos apriņķa vadītājus nekādas represijas pret vietējiem iedzīvotājiem nepielietot.

5. TILŽAS CIEMATA IEŅEMŠANA

Tilža atrodas 38 km dienvidos no Balviem, 30 km no Kārsavas: Rugāju – Kārsavas un Bērzpils – Baltinavas ceļu krustojumā. Ciematā ir 929 iedzīvotāji, darbojas ēdnīca, 4 veikali, sa­karu nodaļa, skola, slimnīca, pienotava un mežniecība (no LPSR Mazā enciklopēdija).

Pēc Bērzpils kaujas Balvu čekisti kļuva uzmanīgi un kapteiņa Nikolaja Beloborodova vadībā sāka “iztaustīt” Runcenes un Tilžas apkārtni, arestējot 11 partizānu piederīgos un atbal­stītājus.

1945.gadā Grīvas meža masīvā netālu no Tilžas ciema bāzējās ievērojami LNPA spēki -A.Kudrenicka, H.Vestmaņa un A.Roskoša grupas – kopā 72 “meža brāļi”, kuru apbruņojumā bija galvenokārt automātiskie ieroči, arī vairākas tanku dūres un vācu liesmu metējs.

3.jūlijā pie Robežnieku mājām sadarbībā ar Bērzpils – Rugāju partizānu vienībām tika izstrādāts uzbrukuma plāns Tilžas pagasta centra iestādēm, lai atbrīvot apcietinātos patriotus.

Vispirms izsūtīja divus izlūkus (Augustu Kudrenicki un Jāni Barkovski) pie partizānu atbalstītāja aptiekāra Pētera Novika ievākt ziņas par stāvokli Tilžā. Izlūki atgriezās un ziņoja, ka ciematā atrodas vairāk nekā 30 iznīcinātāju un desmit drošības dienesta kareivju ar virsnie­kiem. Tātad kopā 50 vīru. Ieslodzītos vienlaicīgi apsargājot trīs iznīcinātāji. Arestētie tilženieši tiekot nepārtraukti pratināti un sisti. Pēc apspriedes partizānu vienību komandieri pieņēma lē­mumu naktī uzbrukt Tilžai. “Meža brāļi” iepriekš pārgrieza visas no Tilžas izejošās telefona sakaru līnijas: uz Kārsavu. Bērzpili. Rugājiem un Baltinavu. (3.attēls: Latgales partizāni).

Līdzko satumsa, pusnaktī no 5. uz 6.jūliju. Augusta Kudrenicka un Andreja Roskoša partizāni virzījās no Kapessila puses, bet Jāņa Voita un Donata Malnača Bērzpils “meža

brāļi” ieņēma izejas pozīcijas Kārsavas – Rugāju ceļu krustojumā. Roskoša grupas uzdevums bija at­brīvot apcietinātos. Kudrenicka grupa ielenca izpildkomiteju, iemetot tajā rokas granātas. No mājas bēgošos krievu zaldātus apšaudīja ar automātiskajiem ieročiem.

Bērzpils un Rugāju partizāni Jāņa Voita un Donata Malnača vadībā uzbruka iznīcinā­tājiem patērētāju biedrības mājas apkaimē. Tika laists darbā liesmu metējs, kurš aizdedzināja vairākas mājas. Šai kaujā krita 6 iznīcinātāji un 3 čekas kareivji. Vēlāk noskaidrojās, ka tikuši ievainoti 14 varas orgānu pārstāvji. “Meža brāļiem” bija viens kritušais – Morozs un divi viegli ievainotie.

Uzbrukuma tika atbrīvoti čekistu 11 ieslodzītie: Helēna Roskoša, Anna un Anastasija Barkovskas, Milda Ozoliņa, Pāvels Grīns, Pugaču ģimene un citi.

Tilžas kaujā uzvarēja partizāni. 1945.gadā vairumā kauju Ziemeļlatvijā uzvarēja partizāni – galvenokārt tāpēc, ka viņus vadīja Latvijas Armijas bijušie profesionālie virsnieki.

1948.gada 2. septembrī Augusta Kudrenicka partizānu grupa no slēpņa uzbruka čekis­tu un miliču kolonnai Krišjāņu apkārtnē, iznīcinot NKVD kapteini Nikolaju Beloborodovu, vai­rākus virsniekus, kareivjus un iznīcinātājus. Tika ievainots VK(b)P apriņķa komitejas sekretārs Ušarovskis. Partizāniem zaudējumu nebija.

A.Kudrenickis krita 1949.gada 7.aprīlī. bet grupas partizāni darbojās līdz 1950.gadam.

6. SADURSME PIE VANAGU BAZNĪCAS

Tā notika 1945.gada 28.janvārī un ir nozīmīga kā pirmā Latvijas pretošanās kustības dalībnieku kauja ar ieročiem rokās pret padomju varu pēc valsts otrreizējās okupācijas.

Daži Aglonas garīgā semināra audzēkņi: Pēteris Onckuls, Jānis Voitiņš, Pēteris Vaivods 1944.gadā apmetās pie Daugavpils apriņķa Vanagu draudzē dzīvojošā mācītāja A. Juhņēviča No bijušajiem leģionāriem un sarkanās armijas dezertieriem Vanagos izveidojās 30 cilvēku lie­la pretošanās kustības grupa. 8 cilvēki uzturējās Vanagu baznīcā, pārējie atradās četros labi ie­kārtotos bunkuros “Rubeņkalna” bāzē Velna purvā. 1945.g. 24.augustā nodibinājās Latvijas Tēvijas Sargu un Partizānu apvienība (LTSpA), par kuras priekšsēdi ievēlēja Vanagu iecirkņa prāvestu Antonu Juhņēviču. Diemžēl par jaunatnes sekcijas vadītāju tika iecelts Jānis Klimkāns.

Pienāca ziņa, ka Daugavpils čekisti grib apcietināt prāvestu A. Juhņēviču. Draudzes mājā palikusī 8 vīru grupa ieslēdzās baznīcā. Ieradusies NKVD karavīru un iznīcinātāju vienība ielenca baznīcu. Kamēr daži pagrīdnieki imitēja izlaušanos pa baznīcas durvīm, Juhņēvičs izlē­ca pa ģērbkambara mazajām durvīm un steidzās uz Velna purvu pie “meža brāļiem”. Partizāni, sasēdušies ragavās, atbrauca pie Vanagu baznīcas, izvērsās kaujai un uzbruka, šaudami uz ap­lencējiem. Čekisti ar zaudējumiem atkāpās. Apšaudes laikā viens no partizāniem tika ievainots. Pēc kara cīnītāji un izglābtie atgriezās “meža brāļu” bāzē Velna purvā. Šī veiksmīgā kauja pa­cēla partizānu drosmi un pašapziņu.

Taču A. Juhņēvičam radās arvien lielākas šaubas par angļu un amerikāņu politisko un militāro palīdzību Baltijas atbrīvošanā. 1945.gada rudenī Padomju Latvijas valdība izsludināja amnestiju un aicināja mežabrāļus pieteikties un nodot ieročus. Arī prāvests A. Juhņēvičs no vi­sas sirds vēlējās vienreiz izbeigt šo savstarpējo slaktiņu, kas faktiski neko labu nedeva, tikai iz­nīcināja latviešu tautas dzīvo spēku. 1945.gada rudenī A. Juhņēvičs satikās ar Latvijas PSR iekš­lietu tautas komisāru A.Eglīti uz Rīgas – Daugavpils šosejas. Tika parakstīts nolīgums, kurā Juhņēvičs ar partizāniem apsolījās legalizēties. Par to viņam tika garantēta drošība un brīvība. Ta­ču solījumu izpilde nekad neietilpa krievu okupantu plānos. 1946.gada 27. janvārī A.Juhņēviču Rīgā apcietināja, bet 14.novembrī viņu, Valēriju Munduri (“Marta Skuja”) un Imantu Zelčānu (“Zeltiņš”) notiesāja uz nāvi. Spriedumu izpildīja 1947. gada februārī Rīgas centrālcietumā. Ne­kādi nolīgumi ar čeku neglāba pagrīdniekus: padomju vara pretiniekus vienkārši iznīcināja.

7. PELĒČU KAUJA

Šī kauja notika 1946.gada 6.septembrī Daugavpils apriņķa Aizkalnes pagastā (No iesau­kuma krievu armijā dezertējušais Jānis Pīmens šinī pagastā nelegāli nodzīvoja 50 gadus).

1945.gadā mežsarga Oborūna apgaitā Pelēču sila zemnīcā mitinājās 30 “meža brāļi”, ko komandēja dzelzskrusta kavalieris Andris Anspoks. Vienībai bija labi sakari ar A. Juhņēviča “Latvijas Tēvijas Sargu Apvienību” un ar Vārkavas un Preiļu pagasta partizāniem.

Brīvības cīnītāju aktivitātes nepalika bez varas iestāžu pretdarbības. Daugavpils apriņ­ķa čekisti un Preiļu iznīcinātāju bataljons 1946.gada 6.septembrī agrā rīta stundā uzsāka operā­ciju pret Pelēču bāzes partizāniem. Bāzē atradās 26 vīri. Nikodēms Cakuls un Babris dežūrēja sardzes postenī. Cakuls bija vai nu iesnaudies, vai pievērsies pistoles remontam.

Piezagušies če­kisti viņu nodūra. Babris aizbēga bez šāviena. Aplencējiem pavērās brīvs ceļš uz bunkuru. To­brīd pazemes mītnē atradās komandieris Andris Anspoks, Pastors, Staņislavs Pudžs, trīs brāļi Ruči, Mazurs, Strods, Lazdāns un citi – pavisam 24 partizāni. Viņu ieroči, to skaitā arī rokas ložmetējs, bija pakārti siksnās virs garas kārts. Sākoties uzbrukumam, vīri cits citam traucēja paņemt ieroci. Čekistu uzbrukumu vairs nevarēja atsist, un aplenkto stāvoklis kļuva bezcerīgs. Kauja bija īsa un nežēlīga. Kaujā krita 7 partizāni. 8 sagūstīja, bet 9 izdevās izlauzties. Vienu no izbēgušajiem brāļiem Ručiem smagi ievainoja vēderā. Otrā dienā viņš nošāvās. Arī uzbrucē­ju vidū bija kritušie, bet par uzbrucēju zaudējumiem precīzu ziņu nav. Čekisti lika sagūstīta­jiem partizāniem nogulties uz zemes. Daugavpils NKVD majors Titovs ar rokā esošo vācu ma­šīnpistoli “šturmgevēr” iesita katram gūsteknim pa galvu. “Meža brāļus” ar asiņojošām galvām sameta automašīnā un aizveda uz Daugavpils cietumu.

Partizānu komandieri A. Anspoku čekisti ielenca Preiļu pagasta “Mūrniekos”. Kad visas patronas bija izlietotas, viņš nošāvās.

8. KAUJAS AUGŠZEMGALĒ: RUBENĒ, DUNAVĀ. DVIETĒ

Pretošanās kustībai Latvijas teritorijā tika izplānoti un ar tālejošu perspektīvi dibināti vairāki partizānu kustības štābi. Kurzemē bija paredzēts mobilizēt un izvērst kaujas darbībai 1. Kurzemes partizānu divīziju. Ilūkstes, Jēkabpils un Daugavpils apriņķī – 2. Latgales partizānu divīziju, ziemeļaustrumos – 3. partizānu divīziju.

Tā izveidojās arī 300 vīrus lielais Ilūkstes partizānu pulks. To vadīja pieredzējušais Latvijas armijas virsnieks Staņislavs Urbāns (“Melnā bārda”). (4. attēls).

Šis pulks iekļāvās 2. Latgales partizānu divīzijas sastāvā. Pulka vīri Dvietes mežā node­va svinīgo zvērestu. Ap 200 vīrišķīgi “meža brāļi” nostājās 2 rindās. Aleksandrs Žaimonts stā­vēja cīnītāju ierindas priekšgalā ar sarkanbaltsarkano karogu rokās. Jānis Baltmanis lasīja zvēresta tekstu. Pēc tam vīri šo dokumentu parakstīja.

Rubenes pagastā notika vesela virkne vietēja rakstura kauju.

1945. gada 15. jūnijā čekas izveidotā iznīcinātāju grupa pilnvarotā Sarkovska vadībā kopīgi ar Dvietes NKVD vadītāju Aņisimovu. milicijas pilnvaroto Pučku un iznīcinātāju vada komandieri Popovu devās ielenkt un iznīcināt “meža brāļus” Ružu salā. Atgriežoties no operā­cijas, viņus pie Jadvigovas ceļa pagrieziena sagaidīja partizānu slēpnis. Īsajā, bet sīvajā kaujā krita 9 operācijas dalībnieki, turklāt visi tie trīs čekisti, kas vadīja šo operāciju. Sagūstīja iznī­cinātāju Golovecki. Partizāniem zaudējumu nebija.

1945.gada 1. un 2. jūlijā pie Rubenes pagasta “Ataugu” mājām notika Dunavas kauja. Eduarda Plakana vadītie 16 “meža brāļi” ieņēma pozīcijas mežā starp Dunavas kapiem un “Prūsānu” mājām. Kad uz ceļa parādījās čekistu automašīnas, partizānu ieroču uguns automašīnas apstādināja. Priekšā braucošā vieglā automašīna apgāzās un aizdegās. Īsā kaujā “meža brāļi” iznīcināja čekistu nodaļu un pievāca trofeju ieročus. Krita 2 NKVD virsnieki un 1 milicis. Pēc tam ar divām kravas mašīnām piebraukušie NKVD karavīri ielenca partizānus. Krita 8 parti­zāni: Buka, Bernāns, Klīmanis, Abarons, Timšāns, brāļi Plakaņi un Dilāns. Nogalinātos “meža brāļus” aizveda pie Rubenes pagasta nama un sadedzināja.

Viens no šī riebīgā pasākuma organizētajiem bija Dunavas komunists Leitāns. kurš vēlāk krita partizānu atriebes akcijā.

1945. gada 23. un 24. oktobrī Dunavas un Dvietes “meža brāļi” O. Sudrabiņa vadībā

uz­sāka kauju ar lielākiem pretinieka spēkiem Bebrenes mežā. P. Juhņēvičs prasmīgi rīkojās ar ro­kas ložmetēju un piespieda ienaidnieku atkāpties. Dzirdot šaušanu, partizāniem palīgā atstei­dzās Staņislava Urbāna 35 vīri. Kauja ilga 2 dienas. Partizāniem sāka aptrūkt munīcijas. Krita 3 “meža brāļi”, vairākus ievainoja. Pretiniekam bija daudz kritušu iznīcinātāju.

1945.gada augustā Ilūkstes pulka 30 partizāni uzbruka Dvietes pagasta mājai. Krita 2 milicijas darbinieki. Partizāni ieguva 10 šautenes un 1 automātu.

1946.gada 4.septembrī čekistu grupa Vasiļonoka vadībā devās uz Elkšņu pagastu. Šiem 30 karakalpiem panākumu nebija. Cīņā ar “meža brāļiem” krita NKVD majors Sagalovičs. Partizāni atkāpās bez zaudējumiem.

1949.gada februāri Arvīda Siliņa “meža brāļu” grupa ieņēma Rožkalnu ciema padomi. Siliņa vīri šeit visu dienu kurināja krāsni ar dažādiem padomju dokumentiem. Ievainotos parti­zānus ārstēja Dunavas ambulances feldšeris Jānis Vaskinovičs un Eduards Dubkevičs.

Partizānu komandiera Jāzepa Friča vienība prasmīgi veica atentātu pret Ilūkstes apriņķa NKVD majoru Buņinu nu un Rubenes pagasta partorgu Leitlandu, kas bija kopā ar kādu čekas virsnieku un viņa šoferi. Šī vienība apstādināja Jēkabpils – Aknīstes vilcienu un rekvizēja pasta vagonu.

Jēkabpils apriņķa Dignājas pagasta “Kalna Dūneniekos” Arvīds Briedis nodzīvoja me­žā nelegāli no 1944.gada līdz 1964.gadam.- 20 gadus. Arī tas Ginesa grāmatas cienīgs rekords!

Bez minētajām kaujām apvidū notika vēl vismaz 15 sadursmes. – tās turpinājās līdz pat 1952.gadam.

9. GOSTIŅU IEŅEMŠANA

Gostiņi (agrāk Glāzmanka, Trentelberģis) – Pļaviņu pilsētas austrumu daļa Aiviekstes labajā krastā pie ietekas Daugavā. 1933.gadā Gostiņiem piešķīra pilsētas tiesības, bet 1956.gadā tos iekļāva Pļaviņu pilsētas sastāvā (LPSR Mazā enciklopēdija).

Krustpils apkārtnē – Krustpils, Aiviekstes, Medņu, Mētrienas un Kalsnavas pagastos darbojās 23 vīru liela Riharda Pārupa “meža brāļu” vienība. Pārups cīņu biedru atmiņās palicis kā leģendāra personība: stalts liela auguma vīrs, enerģisks rīcībā un noteikts uzskatos.

1945.gada 14.oktobrī Aiviekstes pagasta aktīva sanāksmes laikā Pārupa partizāni ieņē­ma pagasta namu. Operācijas rezultātā bija viens kritušais un 5 ievainotie. Partizāniem zaudē­jumu nebija

1946. gada janvārī Riharda Pārupa “meža brāļi” organizēja Gostiņu ieņemšanu. Kup­lāka dalībnieku skaita dēļ piedalījās arī vecāko klašu skolnieku pagrīdes grupas “Dzirkstelīte”. Uzbrukums pilsētai sākās desmitos vakarā. Partizāni ieņēma pilsētu un arī izpildkomiteju, kur bija cilvēku izsūtīšanai sagatavotie saraksti. “Meža brāļi” šos dokumentus iznīcināja. Ieguva rakstāmmašīnu. Upuru nebija

Drīz pēc tam Rihards Pārups ar Albertu Ķikauku. izmantodams ziņas, ko sniedza Rasma Zīlāne. kas strādāja kara komisariātā, veica ļoti pārdrošu atentātu. Abi partizāni, paslē­puši automātus zem mēteļiem, rītā, kad kara komisija pieņēma rekrūšus, iespraucās telpā. Ie­raudzījuši istabā okupantu virsnieku grupu, viņi izšāva uz tiem divas garas automātu kārtas. Tikai viens no virsniekiem, paslēpies aiz krāsns, palika dzīvs.

Riharda Pārupa grupu likvidēja tikai izmantojot par čekas aģentu savervētā Jāņa Klimkāna (“Pāvels”) nodevību. Tieši viņš apšāva daļu Pārupa grupas aizmigušo partizānu.

10. DRUSTU KAUJA

Cīņā pret “meža brāļiem” Drustu apkārtnē čekisti iesaistīja Latvijas brīvvalsts bijušās amatpersonas: policistu Karelu, Jaunpiebalgas policistu Cilinski un Vecpiebalgas policistu Kleinšmitu. Čekisti viņus piespieda doties mežā, lai izsekotu savus kādreizējos cīņu biedrus.

Šīs nodevības dēļ tika sagrauta Drustu nacionālo partizānu grupa, kas mitinājās siena šķūnī pie Juvera ezera. Čekisti ielenca šķūni un nošāva 6 partizānus. – starp tiem Kramu, Smaliķi, Damrozi, Kerseli un vēl divus no Jaunpiebalgas. Izglābās četri.

Par kaujā kritušajiem NKVD speciālo vienību kareivjiem ziņu nav.

Pēc Pētera Supes (“Cinītis”) nāves no 1946. gada 26. marta partizānu pretošanās vienī­bas vadīja viņa vietnieks – LNPA štāba priekšnieks Aloizs Antons Circenis (“Aire”,”Vārpa”). Viņš 1947.gada jūnijā krita Gatartas pagastā sadursmē ar čekistiem pie “Kaimiņu” mājām.

11. “Č1GĀNKALNA” KAUJA RŪJIENAS APKAIMĒ

1949. gada 30. aprīlī vairākas NKVD karavīru automašīnas uz Valmieras un Valkas ap­riņķu robežas ielenca 4 partizānus, kas mitinājās šķūnī Ēveles un Rencēnu pagastu pierobežā. Nodevēji bija precīzi uzrādījuši šo “meža brāļu” atrašanās vietu.

NKVD speciālo uzdevumu vienības uzbrukums sākās rīta mijkrēslī. Spēcīga partizānu pretuguns atsita uzbrukumu. Uzbrucējiem bija daudz ievainoto. Tos aizveda uz Ēveles ambu­lanci. “Čigānkalnā” turpinājās reta apšaudīšanās. Tad iestājas klusums. Partizāni bija pilnīgi ielenkti. Čekisti uzaicināja viņus padoties, bet pretī saņēma ložu spietus. Saule pakāpās debesīs jau pāri pusdienai. Ložmetēji sēja krustuguni. Mīnmetēja lādiņi kapāja pļavu. Kāda lādiņa eksplozija aizdedzināja siena šķūni. Sākās atkārtots čekistu uzbrukums. Bet, kas tad tas? Apkārtni satricināja spēcīgi artilērijas lādiņu grāvieni! Augšā uzšāvās koki un zemes stabi. Partizāni pie kokiem bija piesējuši smago lielgabalu lādiņus, un tie tika iedarbināti, pieslēdzot tiem akumula­toru baterijas strāvu. Krita daudzi uzbrucēji. Viņu uzbrukums aprāvās. Taču, kad aizdegās šķūnis, tās bija kaujas beigas! Šeit, “Cigānkalnā” uz Dzimtenes altāra savas dzīvības upurēja četri bezbailīgi partizāni. Viņu vārdi ir:

1. Bernhards Zariņš.

2. Paulis Pommers.

3. Jānis Skujiņš.

4. Edgars Spalviņš.

Bet Rūjienas kultūras namā tika novietoti arī 5 zārki, kuros gulēja kritušie vispasaules revolūcijas krievu izcelsmes karakalpi, divi no viņiem bija NKVD virsnieki…

Tikpat daudz “Čigānkalnā” kritušo NKVD iznīcinātāju apbedīja vietējos kapos. Četri latviešu patrioti uz mūžiem liedza tiem iespēju pakļaut mūsu ļaudis tai krievu iedibinātai kārtī­bai, kuru Rūjienā atbalstīja vienīgi daži vietējie kangari – izmeklētāji Balodis un Zariņš.

12. KAUJA IGAUNIJAS PIEROBEŽĀ

1946.gada 26.jūnijā pulksten divos četras smagās automašīnas ar NKVD karavīriem pilnā apbruņojumā un viena vieglā mašīna ar virsniekiem un nodevēju Jēkabu Dreimani apstājās Rūjienas apkaimē netālu no Īdus – Rūķu ceļa Igaunijas pierobežā – labu gabalu no “meža brāļu” apmetnēm. Speciālo uzdevumu vienības karavīri izvērsās un aplenca diendusā gulošus 16 par­tizānus. Arī viņu sargs bija iesnaudies. Čekas virsnieks iemeta rokas granātu gulošo partizānu aplī. Granāta nesprāga. Sākās šaušana. Kārli Grīnbergu. kurš bēga uz Igaunijas pusi, čekisti sagūstīja. Pārējie vai nu izmuka vai tika nošauti. Cik tādu bija, ziņu nav.

Pēc šī notikuma netīkams iespaids izveidojās par mežsargu E.Vīķi.

Čekisti arestēja ari Rūjienas pasta darbinieci Martu Grīnvaldi un notiesāja pēc PSRS Kriminālkodeksa 58-la panta “par valsts telefona aparāta izmantošanu ienaidnieka labā”

13. KABILES IEŅEMŠANA

Kabile ir apdzīvota vieta 28 km no Kuldīgas, 16 km no Sabiles pie Tukuma-Kuldīgas ceļa. Kabilē ir 180 iedzīvotāji (1967). Darbojas ambulance, aptieka, sakaru nodaļa, ir pagasta nams un 14 ha liels parks (LPSR Mazā enciklopēdija).

Kabiles apkārtnē darbojās Friča Kārkliņa partizānu grupa, kuras dalībnieku Rūdolfu Eglīti 1945.gada 21.decembrī aizturēja milicija. “Meža brāļi” nolēma apcietināto atbrīvot. Izlū­ki ziņoja, ka Kabilē atrodas 25 bruņoti miliči un iznīcinātāji. Partizāniem bija 20 vīru. Vajadzē­ja rēķināties ar nopietnu ienaidnieka pretošanos, bet tas neatturēja partizānus sākt uzbrukumu. 1945.gada 24.decembri F.Kārkliņš sadalīja partizānus 3 sīkākās vienībās: Daukša vadītā grupa pārgrieza telefona līnijas un ieņēma izejas pozīcijas uz Kabiles – Kuldīgas ceļa. Pētersona grupa izvirzījās uz Kabiles – Vānes ceļa, vienības komandiera Kārkliņa vīri sapulcējās Kabiles parkā.

Ziemassvētkos. 24. decembra rītā pulksten 8.00 partizānu izšautā raķete vēstīja par uz­brukuma sākumu (trešā Ziemassvētku kauja).

“Meža brāļi” uzbruka pagastmājai. No tās tika raidītas spēcīgas ložmetēja kārtas. Iz­vērsās kauja. Atklājot spēcīgu uguni, partizāniem izdevās ieņemt milicijas ēku. Ēvalda Pakula vīri ielauzās milicijas telpās caur logiem, izgāzdami tos ar visiem rāmjiem. Nostādījuši miličus pie sienām ar paceltām rokām un izplestām kājām, partizāni devās otrā stāvā, kur bija sabēguši milicijas palīgi – iznīcinātāji. Tos varēja viegli iznīcināt, māju nodedzināt. Tur pat dzīvoja par­tizānu atbalstītājs – pagasta rakstvedis. Partizāni atbrīvoja ieslodzītos. Viņu vidū Rūdolfa Eglīša vairs nebija. Viņš bija pārvests uz Kuldīgu.

Kaujā partizāni iznīcināja NKVD vada komandieri Liepiņu, Znotiņu un vēl 2 čekistus. Ieguva trofejas: 2 ložmetējus, vairākus automātus, radio uztvērēju un 3 rakstāmmašīnas. Parti­zāniem bija 3 kritušie. Virs Kabiles tika uzvilkts Latvijas nacionālais karogs. Partizāni Kabilē bija līdz pulksten 16.00.

Pēc stundas Kabilē ieradās ap 300 čekas karavīru ar automātiem, lielgabalu un vairā­kiem mīnmetējiem. Bet partizāni jau bija aizgājuši. “Meža brāļu” drosmīgais uzbrukums Kabi­lei nobiedēja daudzus iznīcinātājus, kas drīz pēc tam no NKVD bataljona izstājās.

Pēc dažām dienām – 27.decembri kaujā ar čekistiem krita seši “meža brāļi” un l. Kurzemes partizānu divīzijas komandieris Legzdiņš.

14. RENDAS KAUJA

Cik zināms, tā norisinājās 1946.gada l. janvārī starp Kabili un Rendu pie “Apūznieku” mājām. Grupas komandieris Fricis Kārkliņš un B.Ozoliņš aizbrauca pēc siena “meža brāļu” zirgiem uz Jauno gadu. Par komandieri savā vietā viņš atstāja Ēvaldu Pakuli. Partizānu izlūki zi­ņoja Pakulim. ka zemnīcām tuvojas krievu karavīri. Pakulis pret karavīriem izsūtīja partizānu nodaļu ar rokas ložmetēju, lai dotu triecienu ienaidnieka flangam. Komandierim tolaik bija 25 labi bruņoti vīri. Bruņojumā bija 3 ložmetēji. 4 triecienšautenes un 15 mašīnpistoles. Vajadzēja noturēties līdz tumsai, lai varētu izvest bunkurā gulošo ievainoto partizānu Artūru Dišleru. Kauja ieilga. “Meža brāļi” sīvi pretojās, nodarot ienaidniekam lielus zaudējumus. No viņu rīcī­bā esošā 4000 patronu krājuma kaujā izlietoja pusi. Pretinieka lodes izdzēsa 3 partizānu- Šmita, Kristolda un Moskvītera dzīvības. Čekas karotāji pirms uzbrukuma bija krietni stiprinājušies ar degvīnu, tādēļ uzvedās bļaustīgi un nepiesardzīgi. Vietējo māju iedzīvotāji zināja stāstīt, ka viss sniegs ap šķūni, kur gulējuši kritušie uti ievainotie čekisti, bijis sarkans no asinīm. Domā, ka te kritušo un ievainoto NKVD karotāju skaits bijis vismaz 50.

“Meža brāļi” noturējās līdz tumsai, paņēma ievainoto biedru un atstāja apmetni. Viņi atgriezās pēc nedēļas: apglabāja kritušos, savāca paslēptas mantas, aizgāja uz jaunām mītnēm. Partizāni par komandieri izvirzīja Ēvaldu Pakuli, kura grupā 1946.gada jūnijā jau cī­nījās 40 partizāni. “Meža brāļus” apbruņoja Ozols un Alberts Daukšs, sagādājot Kandavas sta­cijas apkaimē 3 ložmetējus. 4 kastes ar rokas granātām, 110 triecienšauteņu aptveres, 2500 pat­ronas un ieroču rezerves daļas.

15. ZŪRU KAUJA

Puzes – Piltenes “meža brāļi” darbojās samērā piesardzīgi. Būdami diezgan ievērojamā skaitā, viņi apmetās Kurzemes ziemeļrietumu daļā. Labvēlīgus apstākļus tam radīja lielie Ugā­les – Dundagas – Zūru – Zlēku meža masīvi.

Puzes – Piltenes partizānu grupu, kas bāzējās Zūru meža masīvā, tajā laikā vadīja Kār­lis Brīvnieks. Viņa rīcībā bija vairāk nekā 40 vīru, kas bija izvietoti Zūru meža masīva centra bunkuros. “Meža brāļi” dzīvoja noslēgti. Ar ārpasauli viņus saistīja sakari un vienības avīzes “Kurbads” eksemplāri, ko viņi izplatīja tautā.

1946.gada 23.februārī apmēram bataljonu liela čekas speciālā karaspēka vienība, kas atbrauca automašīnās, ielenca partizānu nometni. Bija dziļš sniegs, sals sasniedza -30 grādus. Pēc pēkšņā uzbrukuma partizāni, būdami pat nepietiekami apģērbti, bija spiesti atšaudīties un atkāpties. Drosmīgais partizāns Pēteris Šāvējs, iedams pa dziļo sniegu visā augumā, bez ieroča nesis vēl arī radio un “Kurbada” materiālus. Okupantu ložmetēja kārta ķēra viņu vēderā. Ie­vainotais lūdzis, lai viņu nošauj. Roberts Krastiņš izdarīja viņa pēdējo lūgumu. Tūlīt ienaidnie­ka lode izdzēsa arī Krastiņa dzīvību. Smagi ievainoja Albertu Grāvelstiņu. Viņš nošāvās pats. Eduards Trapāns ievainots izgāja no ielenkuma. Izlaušanās laikā pulkvedis Rūdolfs Opmanis stāvējis piespiedies pie lielas egles stumbra. Kad kāds partizāns pieskārās viņa plecam, pulkvedis sabruka jau miris. Pulkvedis Opmanis nebija uzņēmies šīs grupas vadību aizbildinoties, ka ne­pazīstot vietējos apstākļus.

Uz kvartālstigas krustojuma bija novietoti divi ložmetēji. Partizāni caur egļu biezo jaunaudzi piezagās tiem klāt un ar mašīnpistoļu kārtām iznīcināja ložmetēju apkalpes. Un ceļš vaļā. Uz nākošās stigas priekšā čekistu ķēde. Partizāni, slēpjot pēdas, kas nodevīgi palika sniegā, sa­dalījās. Daļa aizgāja uz Kabiles grupu. .Alfrēds Krūziņš un Ēriks Vangrovs uz Ventspils pusi. Liela daļa partizānu šķērsoja dzelzceļu un šoseju. Pāri Rindas upei tie nonāca Puzes “Betmejos”. Saimnieks Einārs Anderšmits ragavās aizveda ievainotos un ložmetēju uz meža siena šķūni. Rēboku ģimene no tuvējām “Purmaļu” mājām sniedza “meža brāļiem” nesavtīgu palīdzību.

Sadursmes vietā palika kritušie partizāni: pulkvedis Opmanis, Pēteris Šāvējs, Jānis Sēkliņš, Rūdolfs Kļava, Alfrēds Grāvelstinš, mežkopis Bruno Auers, Maksis Ķērpe un Roberts Krastiņš. Seši no viņiem tika apbedīti kaujas vietā Zūru mežā tā sauktajā “Vārnu Valkā”, kur 1992.gada 20.jūnijā tika atklāts un iesvētīts piemineklis kritušajiem cīnītājiem. (5. attēls).

16. ĪLES KAUJA

Jelgavas apriņķa Lielauces pagasta Īles un Zebrenes tuvumā 300 m ziemeļos no “Priedīšu” mājām bāzējās Kārļa Kraujas apvienotā latviešu – lietuviešu 30 partizānu grupa. Viņi savai mītnei bija izvēlējušies un izveidojuši 45 m garu pazemes bunkuru ar vairākām ejām.

1949.gada 17.marta agrā rīta tumsā čekas sevišķo uzdevumu karaspēka 36. kājnieku pulka trieciengrupa 150 cilvēku sastāvā NKVD virsnieka vadībā tuvojās “meža brāļu” mītnei. Zemnīcā atradās 24 partizāni. Uzbrukuma dienā bunkurā nebija komandiera: Kārlis Krauja un Jūlijs Krusts ar diviem partizāniem bija aizgājuši pie attālāk dzīvojoša kurpnieka. Bet pastāv nopietna versija, ka partizānu bunkura uzrādītājs bijis Krusts-Kaminskis.

Uzbrukumu sīki aprakstījis kaujas aculiecinieks Modris Zihmanis. Lūk. viņa teiktais:

“Naktī bunkurā atgriezās pieci lietuvieši (no septiņiem), kuri novēroja krievu karspēka automašīnu kustību uz Jelgavas – Auces šosejas.

Pulksten četros atskanēja trauksmes zvans. Pēc pāris desmit minūtēm posteņa vīri jau atklāja automātu uguni. Alfrēds Šķēle (“Dionijs”) steidzas ar rokas ložmelēju MG-42. Atgāza bun­kura vāku un raidīja ložu kārtas, kamēr ievainots atkrita ejā.

Ielencēju lodes sijājās kā zirņi un sašķaidīja bunkura vāku. Partizāni ieceļ ložmetēju bun­kurā, lai tas netraucētu mest rokas granātas. Kad tas izdarīts, šaušana pieklust. Tūliņ atkal ierejas krievu ložmetēji un automāti, jo izmestās granātas tos neaizsniedz. Laiks iet.

Tā kā apkārtne ir nominēta, partizāni nostājas pa diviem bunkura ejā, lai pēc mīnu iedar­bināšanas dotos triecienā un izlauztos no bunkura, kamēr vēl rīta krēsla. Ir izliktas pavisam 12 mī­nas. Vīri pievieno akumulatoru mīnu sadales dēlim. Atskan grandiozi sprādzieni, bunkurs it kā palecas, no griestiem birst smiltis. Džinkst ausīs. Ārā dzirdami vaidi. Atkal sāk džinkstēt lodes. Izlauz­ties nav iespējams. Benedikts nokomandē lietuviešus pielādēt pusautomātiskās šautenes SVT-IO un uzsākt pozīciju karu.

Pēcpusdienā nolemjam rakt zemē jaunu eju un ar 82 mm mīnmetēju izcirst sev ceļu, jo mūsu rīcībā ir 30 mīnas. Taupām patronas. Ienaidnieks sasalušajā zemē nevar ierakties, tāpēc iz­manto mīnu izrautos krāterus. Ievaino Miku. Esam pa trīs katrā ejā. Izsviežam pa rokas granātai. Ievainotais Šķēle lūdz, lai viņu nošauj. Ejā ienāk Harijs Jākabsons, iziet no tās caur lūku un, izslējies visā augumā, raida tiešā tēmējumā garas mašīnpistoles kārtas. Viņš turas taisni, līdz ložmetēja kārta to burtiski nogriež, un viņš nedzīvs atkrīt atpakaļ. No izšautām patronām bunkurā sākam paši smakt savās pulvergāzēs. Pieplokam zemei atelpoties. Dāži vemj. Lietuvietim Smilgām nervu šoks. Lietuvietis Klonis paziņo, ka viņš nošausies. Atskan šāviens un smags kritiens. Mūsu “Mičmanis” – Pēteris Kļaviņš arī nošaujas.

Spēcīga detonācija bunkura griestos. Tajos paveras caurums, ienesot svaiga gaisa strāvu. Pa spraugu iekšā lejas benzīns un krīt rokas granātas. “Miks” – Voldemārs Siliņš nokrīt kā pļauts. Platais – kontuzēts. Ārā atskan balsis abās valodās, lai lienam ārā. Gaisma ejas, tuneļa galā. Lie­nam uz to. Esam ārā. Karavīri ielaiž bunkura lūkā, uz rokām turēdami, kādu zaldātu. Īsa mašīnpis­toles kārta, un ielaistais zaldāts nedzīvs tiek izvilkts ārā. Tas mūsu pavāra – Koha darbs. Kamēr sa­sien rokas, dzirdama vēl īsa kārta. Kohs izdzēš savu dzīvību.”

Kaujā tika nogalināti 15 partizāni un sagūstīti 9 partizāni. VDM sastādītais akts liecina, ka čekisti ieguvuši šādus ieročus: 82 mm mīnmetēju, vienu balsta ložmetēju, vienu rokas ložme­tēju, 11 automātus, 9 šautenes, 5 pistoles (6. attēls).

Pēc 43 gadiem Latvijas Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs E.Upmanis un viņa domu biedri I. Zicāne un E. Būmanis neļāva vienu zārku ar 15 varonīgo partizānu mirstīgām atliekām apglabāt Brāļu kapos. To izdarīja dzīvi palikušie partizāni un zemessargi 1992. gada 14. novembrī, pārapbedot kritušos cīnītājus Virku kapos Dobelē. “Meža brāļu” mirstīgās atliekas iesvētī­ja katoļu mācītājs Kastitis Romanausks un prāvests Augusts Ālers. Pēdējo godu kritušajiem at­deva no GULAG-a atgriezušies cīņu biedri: Modris Zihmanis. Alfons Kalniņš un Augusts Legzdinš.

PĒCVĀRDS

Latvijas kartē kauju plānā atzīmēta arī kureliešu atrašanās vieta Ziemeļkurzemē. Ģene­rāļa Kureļa štābs atradās Usmas pagasta “Stiklos” jeb Anhaltē. Tā kā par to jau ir samērā daudz rakstīts, šeit nekāda informāciju nesniegsim. Kureļa štābs padevās bez kaujas, izņemot Rubeņa rotu, kas vāciešiem nodarīja lielus zaudējumus.

Pēckara partizānu darbības laikā Latvijas teritorijā notika simtiem sadursmju, atentā­tu, arestu un terora aktu. Sajās piezīmēs centos atspoguļot dažus nozīmīgākos notikumus no tiem. Iespējams, ka bez kartē norādītājām partizānu atrašanās vietām Latvijā varētu būt vēl ci­tas vietas, kur arī notikusi “meža brāļu” darbība. Par attiecīgiem lasītāju norādījumiem būšu pateicīgs.

Donats GREIZIS

Ogrē 1996.gada 5.februārī
http://meiravietis.typepad.com/mans/2009/03/nacion%C4%81lie-partiz%C4%81ni.html

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s