Skaidrīte Lasmane: ‘Nacionālais ideālisms’ (28.09.1990.)

(Paldies Tautas Forumam http://www.tautasforums.lv/?p=5025 , ka uzraka šo referātu, un, protams, autorei. Vai daudzi šādi zinātnieki mums nākuši klāt??? Vai 20 gadus neejam soli uz priekšu, divus atpakaļ? I.L.)

Nacionālo apziņu nevar veidot ar rupja cirvja cirtieniem, uz to nevar piespiest. To var tikai iznīdēt varmācīga un agresīvu aizdomu virzīta pedagoģiskā apstrāde, uz kuru vienmēr gatava ir bijusi liela milzīgās izpildītgatavās skolotāju armijas daļa.

1882. gadā lekcijās Sorbonnas Universitātē franču vēsturnieks un filozofs Ernests Renāns, sava gadsimta nacionālo procesu pieredzi apkopodams, nācijas pazīmju skaitam pievienoja identitātes apziņu un garīgos principus. Nācija nav tikai teritoriāla vienība ar kopīgu valodu un kultūru, tā pastāv, ja dzīvo to cilvēku apziņā, kuri sevi ar šo vēsturisko kopību identificē.

Nācija ir kopīga likteņa apzināšanās, uzticība, griba arī nākotnē dzīvot kopā, ticība un atbildība. Nācija ir apziņa, ka atšķiramies no citas kopības, tā ir saistības un saiknes apziņa, patvērums un vērtība.

1939. gadā starptautisko attiecību pētnieki par vienu no sešām nācijas pazīmēm atzīst “noteiktu kopības jūtu un gribas pakāpi, kas ar šo nāciju saistās tās individuālo locekļu apziņā” (Deutsch K. W. Nationalism and Social Communication. Cambridge, 1966, p. 20).

1985. gadā Anglijā izdotās grāmatas “Nācijas un nacionālisms” autors Ernests Gelners atzīst, ka nācijas rada cilvēks un tās ir cilvēcisko pārliecību, vēlmju un noslieču produkts. Nācija pastāv, ja to apvieno kultūra un nacionālās piederības apziņa (Bonpocы философии, 1989, No 7, c. 124).

Eiropas liberālisma tradīcijai un atklātās sabiedrības garam pašsaprotamais nebūt nav viegli apliecināms mazas, vēsturiski atkarīgas tautas dzīves īstenībā. Kronvalda Atis pārdzīvojis latvieša verdziskās pagātnes nosacīto tautas ticības vārgulību. Pauls Jurevičs ar rūgtu ironiju piemin latviešu nacionālā Erota vājumu 40. gadu sākuma notikumos. Pat Brastiņu Ernests ar visu savu pieķeršanos tautai nav varējis atturēties no kritiskuma: “Latvieši jau ir maita no tautas, vienaldzīga, nespēj ne aizrauties, nedz sajūsmināties, nedz cienīt, tomēr tā ir mana tauta. Labākas man nav.” (Veselis J. Teiksma par manu mūžu. Daugava, 1956, 203. lpp.)

Normāla tautas, tāpat kā cilvēka izdzīvošana nav iedomājama bez pašapziņas un pašcieņas: ES esmu Es. Tā ir pašaizstāvības un pašaizsardzības apziņa. Ne sakāpināti slimīga, ik uz soļa pasvītrota un aizdomīgi jūtīga, bet arī ne atmesta. Praktiski piederību pie kādas tautas noteic pēc divām pazīmēm — pēc valodas un pēc identitātes (piederības) atzīšanas; taču, ja arābu valodā runā no Persijas līča līdz pat Atlantijas okeānam, ja spāņu valodā runā 20 tautas un angļu — sešas, tad var saprast identitātes apzināšanās īpašo nozīmi.

Identitātes apziņa ir pamats, uz kura var attīstīties nacionālais ideālisms — nācijas idejas un nacionālās apziņas ietekmēta dzīve — domas un darbi.

Nacionālais ideālisms, nācijas garīgā esme, ir savdabīgs kultūrspēks, kas virza uz neegoistisku, pārpraktisku perspektīvu darbību, saprātīgu un solidāru. Tā sevī ietver racionālo un iracionālo.

Nacionālais ideālisms nav tas pats, kas nacionālisms — prioritāra orientācija uz savas tautas kultūru un interesēm. Tas sevī ietver nacionālismu, tikai nevis kā politisku doktrīnu, kas Hitlera nacionālsociālisma vai Krievijas impēriskās domāšanas variantā atklājās kā antihumāns, citu tautu pastāvēšanai naidīgs spēks, bet gan kā ētisku principu, kā saprātīgu savas tautas dzīvības tiesību apliecinājumu.

Nav izslēgts, ka nacionālisms pieļauj nacionālo egoismu, taču, kā norādījis Haralds Biezais, īpašā, ārkārtējā situācijā, kurā atklājas nācijas dzīvības apdraudētība, tas ir gan pieļaujams, gan humāns, jo runa ir par pašu augstāko vērtību — dzīvību.

Nacionālā ideja ir viens no garīguma avotiem, savukārt tā pati kā priekšnosacījumu izvirza attīstītu garīgumu — patiesā, svētā, skaistā, labā, brīvības apziņu.

Nav pētījumu par nacionālās apziņas stāvokli pašreiz. Tā izzināšana varētu kļūt par viena otra Zinātņu akadēmijas institūta vai sektora pastāvēšanas attaisnojumu. Varu tikai hipotētiski domāt, ka attīstīta nacionālā apziņa drīzāk ir vēlamība, nevis īstenība. Kur lai rastos šī ideālās motivācijas pieredze, ja tai ir tik daudz pretdarbības tikko pārdzīvotajā un patlaban dzīvotajā īstenībā?

Nacionālās apziņas (garīguma) mazattīstību var izskaidrot vismaz ar trim apstākļiem:

  1. ar to, ka šķiriskuma jeb totalitārās varas un politizācijas vārdā nīdētas nacionālās jūtas, sodot par visu, kas kaut vai minimāli apliecina nacionālo piederību. Tev nebūs citus Dievus turēt;
  2. ar to, ka marksistiskajā ideoloģijā tieši un netieši ticis uzsvērts, ka garīgā dzīve ir otršķirīga, par primāro atzīstot materiālo un nenovērtējot apziņu un garīgo faktoru. “Tikai nenormālos apstākļos šādas teorijas var rast atbalsi,” nabadzīgo Krievijas īstenību domādams, rakstīja Pauls Jurevičs (Dzīve un liktenis. Toronto, 1973, 51. lpp);
  3. ar nožēlojamo dzīves īstenību, kas cilvēku pārvērš par elementāro vajadzību — pārtikas, apģērba, pajumtes — sagādnieku, garam laiku un vietu neatstājot. Kā lai šādos apstākļos neveidojas garīgais primitīvisms, kas ne tikai neizprot un nespēj izprast tādus ideālākus motīvus kā brīvība, cieņa vai lepnums, bet pat izjūt naidu pret visu patiesi cilvēcisko?

Bet raudāts ir gana (raudošā Laima gan esot tipiski latviska dievība). Nācijas dzīvības apdraudētība (oficiālajiem datiem, pēc kuriem latviešu īpatsvars Latvijā ir 52%, daļa zinātnieku netic un piedāvā citu, ar aprēķiniem pamatotu skaitli — 47 – 48%) nav izdomājums, kas radīts, lai šausminātu sevi un iežēlinātu citus. Tā ir īstenība, kas latviešu inteliģenci, ja tā domā ne vien par popularitāti un honorāriem, bet arī par sava darba jēgu šajā un nākamajās paaudzēs, nevar atstāt vienaldzīgu. Tas viss liek intensīvi un atbildīgi domāt, kā tais pašos ar Homo sovieticus inficētajos prātos un beznacionālās padomju ideoloģijas smagi skartajā jaunatnē stiprināt nacionālo apziņu.

Uz ko šobrīd nacionālajā apziņā jāorientējas? Vai var un vai ir lietderīgi mehāniski pārņemt jaunlatviešu enerģisko patosu vai 20.—30. gadu cerību pārpilno Latvijas jaundzimušās valsts optimismu? Tuvāks šķiet trimdas latviešu — Aivara Runga, Paula Jureviča, Haralda Biezā u.c. — vīrišķīgais, racionālais, maksimāli uz darbību virzītais nacionālisms šā vārda cēlākajā nozīmē — bez ilūzijām, bet arī bez sakāvnieciska fatālisma, kur reālistiska situācijas apjēgšana saistīta ar apņēmību izdzīvot.

Nacionālā apziņa šobrīd nebūtu virzāma ne uz skaļu urrāpatriotismu, ne uz sentimentāli estetizētu latviskā uztveri, nedz uz misticisku mesiānismu, bet gan uz skaudru un skaidru īstenības izjūtu un no tās izrietošu izdzīvošanas stratēģiju. Nacionālajam ideālismam jābūt pragmatiskam — maksimāli vērstam uz tādu darbību, kuras mērķis ir pilnvērtīga un produktīva izdzīvošana. Izdzīvošanas stratēģija nebūt neizslēdz ne spēcinošu humoru, ne pašironiju, ne fantāziju vai lirismu, pat ne sentimenta devu, kas tik nepieciešama latviskajai mentalitātei, taču tam visam jābūt pakļautam izdzīvošanas uzdevumam.

Nacionālā apziņa un nacionālais ideālisms var pārvērsties nacionālajā idiotismā, ja to varmācīgi mēģina ieslēgt šauri aprobežotā provinciālismā un dogmatiskā ornamentikā, ārējībās vai ārišķībās, tagadnei neradoši uzspiežot pagātni.

Diezin vai pašapziņai nekaitē jaunu un vecvecu mītu piesaukšana (ideoloģijas efekts gan lielā mērā ir atkarīgs no mītu spilgtuma). Vai mūsu lepnuma un pašapziņas stiprināšanai tik lieti der pastāvīgi piesaukt kultūrkopību ar varenām kultūrtautām vai slavenas vēstures varoņdarbus, kurus varbūt tomēr godīgāk būtu atstāt citām, lielākām un enerģiskākām tautām.

Mūsu racionālās pašapziņas balsts drīzāk ir izdzīvošanas brīnums — garīgi bagāta un pilnvērtīga saglabāšanās ilgajā un sarežģītajā atkarības vēsturē — un atbildība par to, lai tautas etniskās dzīvības ceļš turpinātos.

Izdzīvošanas uzdevumam šobrīd maz der nemitīga Latvijas un latviskā piesaukšana, bieži vien vecajās ideoloģiskajās klišejās, kurās tikai ielikta jaunāka atribūtika. Jaunatne pret šādu aprobežotu un bieži vien neīstu sajūsmību — it īpaši no to mutēm, kas pārkārtojušies, — ir gudri atturīga.

Lētu vārdu okeānos sabiedrība slīcināta ne mazāk kā Latgales kartupeļu lauki šoruden. Ir jābūt klusumam, vārdu klusumam. Lai runā darbi (ja tādi, protams, ir). Atbalstāms viss, kas ir produktīvi un raženi pašdarbīgs.

Darbu ir milzums, it īpaši tad, ja pāriet uz cilvēkdomāšanas līmeni. Cilvēka intelektuālais potenciāls, pasaules un savas tautas kultūras apguve, eiropejiskais racionālisms un tolerance nav uz rītdienu atliekami uzdevumi.

Pamatjautājums, varbūt savā vienkāršībā naivs un tiešs, ir tāds: ko tu esi darījis, lai tauta pastāvētu? Ko — ar demokrātiskai gaumei un instinktiem neiztopošu publicistiku un mākslu, ar kultūru, kas ceļ cilvēka intelektu un cilvēciskāku dara dvēseli, ar godīgi un pamatīgi padarītu ikvienu darbu? Nevis mēs, bet es, tu, katrs viens. Kolektīvistiskajam daudzskaitļa vietniekvārdam pamazām jātop nomainītam ar latvisko un eiropejisko Es. Vai tu neesi starp tiem, kas sevi par tautieti apzinās tikai talondzēriena bravūrā vai kafejnīcu politiskajās aktivitātēs, kuras gan sāk apsīkt pašas no sevis? Cik tīri tu spēj dzīvot garīgajā un fiziskajā telpā, kas tīk neiedomājami piedrazota? Vai tu pats savā zemītē jel maz runā savā valodā, kaut gan to prasi no cittautiešiem? Runā konsekventi un bez iztopošas pretimnākšanas?

Daudz jēgpilnas darbības jautājumu mums izvirzās, pārejot uz Es un Tu domāšanu. Taču ne jau jautājumu risināšana (cik trāpīgs apzīmējums bezjēdzībai!), bet gan radoši un produktīvi darbi (nevis darbība) izšķirs tautas likteni.

Nacionālo apziņu nevar veidot ar rupja cirvja cirtieniem, uz to nevar piespiest. To var tikai iznīdēt varmācīga un agresīvu aizdomu virzīta pedagoģiskā apstrāde, uz kuru vienmēr gatava ir bijusi liela milzīgās izpildītgatavās skolotāju armijas daļa.

Savība, saprašanās, māju drošā patvēruma sajūta — vai šo izjūtu dēļ vien nav vērts atgūt un paturēt agrāk tā zākāto savu kaktiņu, savu stūrīti zemes? Ja kādam par šauru, ja mājas izjūtu viņam dod vien kosmoss vai “varen plaša”, nekarosim par viņa ticības maiņu, bet darīsim visu, kas manos un tavos spēkos, lai viņa vēlmes apmierinātu.

“Tā ir sabiedrības neveselības un sabrukuma zīme, ka viņa netic vairs garīgiem spēkiem, bet tikai varai, kaujamiem ieročiem un naudai,” tā Rainis 1919. gada 10. martā. Ar ideālismu vien nevar izdzīvot. Bet bez ideālisma arī nevar izdzīvot. Un tautas izdzīvošanas uzdevumam, šķiet, nav alternatīvas.


Skaidrīte Lasmane,
1990.gada 28.septembra konferencē „Latviešu nācijas izredzes”

KOMENTĀRI

Laura R.
5.03.2012., 11:45

http://www.astrologi.lv/blogi/guntis-biezais/Latvju-astrologija/184/LATVIJA-SVARI-un-vai-JAUNAVA/
“Latvijas vieta Saules takā zodiakā nav atrodama demokrātisku vēlēšanu ceļā. Latvju zemes vietu Visumā var atrast, pielietojot kompasa vai sekstanta principu, pareizi noorientējoties.
Pasaules plašumos ieejot, kā nostāsimies līdzās Strēlnieka zīmes Austrālijai un Strēlnieka Ungārijai un Spānijai, Dvīņu-Skorpiona Amerikai, Ūdensvīra Krievijai, Ūdensvīra Zviedrijai, Zivju Portugālei un Zivju Sahārai(!) vai zem Auna zīmes esošajām Vācijai, Francijai, Britānijai? Vai kā Jaunava ar mūsu gudrības formulu – „Dievs. Daba. Darbs.” un (vai) kā Svari ar klusumu un mieru kā latvju skaistumu..
Īsos vārdos: Latvju Dainās daudz ir pieminēta Svaru zīmes Venēra kā Auseklītis un Rieteklis. Jaunavas zīmes valdnieks Merkūrs Latvju Dainās nav pat pieminēts. Latvju Dainas ir īstā norāde, ka Latvija ir tieši zem Svaru zīmes. Kurā vietā Svaru zīmē? Visticamāk vistuvāk Jaunavas zīmei – rudens saulgriežu punktā.”
Un vēl:
http://www.astrologi.lv/sakums/raksti/190/Astrologija/Latvijai-grutdienites-horoskops/

Reinis Zilevs
5.03.2012., 12:10

Ļoti labs raksts, kas liecina par gaismas uzplaukumu. Tas ir raksts, kas izskaidro nacionālās apziņas nozīmīgumu mazu tautu dzīvē un norāda uz egoistiskā nacionālisma destruktivitāti uz ko mūs aicina vietējās nacionālās partijas. Esmu par veselīgu, reālu nacionālo pašapziņu, bez liekām histēriskām emocijām.

Laura R.
5.03.2012., 12:38

Šodien pl.19:30 LTV 1 skatieties, cerams, tiešām pozitīvu seriālu par ģimeni – “Savējie”.Režisors Uldis Cipsts, kuram pašam 5 bērni un piektais dzima filmējot – 26.febr.

Ivo Verners
5.03.2012., 12:49

Reini, es arī par to pašu.

Ko nu tur citus daudz kritizēt, pašiem jākļūst viedākiem un garā stiprākiem ;).

Partijas parasti cenšos izvairīties komentēt, tik piezīmēšu, ka, manuprāt, neviena no esošajām Saeimā pārstāvētajām partijām nav patiesi nacionāla:
1) vai nu ar skatu uz Krieviju;
2) vai nu ar nekritisku skatu uz “proamerikānisko pasauli”;
3) vai arī pilnīgi bezmērķīgi veidojumi, kas būs gatavi pakalpot jebkam un kas pie pirmās lielās neveiksmes sašķelsies un izjuks tik pat ātri, cik sablīvējušies;
4) vai nu ar gluži zaglīgu skatu (pēc manis kaut plūdi, kad tik maks pilns);
5) vai arī nacionālisms ir sajūtu, bet diemžēl ne saprāta līmenī. Būs saprāts, būs arī tālredzīga un stratēģiska domāšana. Bet varbūt tas tikai šobrīd tā..

Ivo Verners
5.03.2012., 12:57

Vēl gribētos uzsvērt, ka saprātīgi cilvēki ir pilnīgi VISĀS partijās. Manuprāt, ar steigu jāmaina vēlēšanu sistēmas fokuss. Ja šobrīd primārās ir partijas, bet cilvēki – sekundāri, tad ir pēdējais brīdis šīs prioritātes apmainīt vietām. To ir ļoti vienkārši izdarīt.

Ivo Verners
7.03.2012., 10:15

Intervija ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesei un Rīgas Juridiskās augstskolas profesori Inetu Ziemeli: “Mūsu sāpju bērns – valstiskā griba un pašcieņa”
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=343514:msu-spju-brns–valstisk-griba-un-paciea&catid=95&Itemid=113

Ivo Verners
7.03.2012., 10:17

Lūk, arī skaidra atbilde uz jautājumu, par ko varbūt kādam bija šaubas (citāts no intervijas):
“Esmu mēģinājusi saprast attiecības starp latviešu tautu un mazākumtautībām tajā brīdī, kad tika dibināta Latvijas valsts. Tā bija vienīgi latviešu tauta, kurai bija vajadzīga Latvija kā valsts! Lai latviešu tauta varētu izdzīvot, latviešiem bija nepieciešama sava valsts. Tie bija latvieši, kas izvēlējās šo virsuzdevumu, nevis vācieši, baltvācieši vai krievi. Viņiem Latvijas Republika nebija nepieciešama.
Kad latviešu politiķi bija skaidri noteikuši savu virsuzdevumu, viņi novērtēja, ka nevarēs iztikt arī bez to etnisko grupu iekļaušanas, kas vēsturiski dzīvojušas šajā teritorijā. Tāpēc pirmā konstitucionālā dokumenta autori pasludināja, ka Latvijas valsts būs visaptveroša, ja mazākumtautības atbalstīs neatkarīgas Latvijas valsts ideju. Tā bija realitātes noteikta nepieciešamība, kas bija ļoti demokrātiska. Tas nekādā gadījumā nav pretrunā ar to, ka Latvijas Republika tika dibināta, lai paceltu godājamajā valsts nācijas statusā latviešus, kuru valsts griba tajā brīdī bija sasniegusi nepieciešamo gatavību.”

aleksandrs.logoss
7.03.2012., 16:34

http://www.youtube.com/watch?v=XF8vEEX6_r8

rasts
7.03.2012., 22:24

Nacionālisma pazīmes ir minimālākās kustības teritorijā, kas kalpo par vietu identitatei no lojāla gala, cilvēkiem ar prasmi komunicēti vārdos citādi no sevi līdzīgiem citās vietās

Ivars Alksnis
8.03.2012., 11:48

http://echo.msk.ru/programs/code/859907-echo/
Viena no nepatīkamākajām vēstures mācībām ir tā, ka pret totalitāriem režīmiem nopietni spēj cīnīties tikai totalitāras ideoloģijas. Mēs esam liecinieki demokrātijas sistēmas krīzei. Kļūdaina nav ne vēlēšanu ideja, ne pašvaldības ideja, bet vēlreiz atkārtoju, demokrātijas kā vispārēju vēlēšanu tiesību ideja

1. Jebkuras runas par to, ka nevajag mainīt varu, bet jāsāk ar sevi, savu garīgo izaugsmi ir farisejisms
2. Mēs savas sabiedrības sabrukumā esam nonākuši līdz tai stādijai, kad reforma bez revolūcijas nav iespējama. Bet arī revolūcijai bez reformas nebūs jēgas. Taču reforma, ja mēs šo vārdu nedevalvējam, reforma ar lielo burtu – tas ir tas gadījums, kad valstsvīrs, ne prezidents, ne politiķis, valstsvīrs maina nācijas raksturu.

http://esquire.ru/auzan-12
Neaizmirstiet, ka neformālo institūtu lielražotājs ir skola. Taisni tā uzpotē priekšstatu par to, kas ir labi un kas ir slikti, kādas vērtības sader un kādas nē.

Laura R.
8.03.2012., 14:52

Iesaku noklausīties šodien 10-os Radio 1 sarunu par līderiem. Piedalījās Vita Jaunzeme (“Pēdas”), Ojārs Rubenis un Ivars Cinkuss. Ierosme turpmākām sarunām un rīcībai.
http://www.latvijasradio.lv/program/1/2012/03/20120308.htm

Laura R.
9.03.2012., 07:56

“1. Jebkuras runas par to, ka nevajag mainīt varu, bet jāsāk ar sevi, savu garīgo izaugsmi ir farisejisms.”
Tieši tā, Ivar!
Es to saucu par puspatiesību. Cilvēkiem viedi vajag pārvaldīt sevi UN SABIEDRĪBU.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s