Meklējot valsts ideoloģiju: Nācijas un nacionālisms. Pagātnes jaunās izredzes. Ernests Gelners

(Ernests Gelners (Ernest Gellner) ir viens no nozīmīgākajiem nacionālisma zinātniekiem. Viņa grāmata “Nations and Nationalism” (1983.g.) joprojām ir viena no nozīmīgākajiem darbiem šajā jomā. ‘Izrādās’, ka, pat norobežojoties no ideālisma, nonākam pie slēdziena, ka nacionālisms ir likumsakarīga un nepieciešama parādība vismaz rūpnieciskuma laikmetā. I.L.) 

================================================

Saturs

Redaktora priekšvārds
Pateicības
1 DEFINĪCIJAS
Valsts un tauta
Tauta
2 KULTŪRA ZEMKOPJU SABIEDRĪBĀ                                        8
Vara un kultūra zemkopju-mācīto aprindu iekārtā                                 9
Kultūra                                                                                                  11
Valsts zemkopju sabiedrībā                                                                   13
Zemkopju valdošo aprindu dažādība                                                     14
3 RŪPNIECISKA SABIEDRĪBA                                                       19
Pastāvīga pieauguma sabiedrība                                                            24
Sabiedrības ģenētika                                                                              29
Vispārējas augstās kultūras laikmets                                                      35
4 PĀREJA UZ NACIONĀLISMA LAIKMETU                               39
Piezīme par nacionālisma vājajām vietām                                              43
Savvaļas un dārza kultūras                                                                     50
5 KAS IR NĀCIJA?                                                                              53
Īsta nacionālisma gaita nekad nav bijusi gluda                                    58
6 SABIEDRISKĀ NENOTEIKTĪBA (SOCIĀLĀ ENTROPIJA) UN
VIENĀDĪBA RŪPNIECISKĀ SABIEDRĪBĀ                                 63
Šķēršļi entropijai                                                                                 64
Plaisas un šķēršļi                                                                               73
Mērķu daudzveidība                                                                             75
7 NACIONĀLISMU TIPOLOĢIJA                                                 88
Nacionālisma pieredzes dažādība                                                        97
Diasporas nacionālisms                                                                     101
8 NACIONĀLISMA NĀKOTNE                                                  110
Rūpnieciska kultūra – viena vai daudzas?                                        114
9 NACIONĀLISMS UN IDEOLOĢIJA                                        123
Kurš ir par Nirnbergu (Kantu)?                                                        130
Viena tauta, viena valsts                                                                   134
10 SLĒDZIENS                                                                               137
Kas nav teikts                                                                                    137
Kopsavilkums                                                                                   139
Atlasīta bibliogrāfija                                                                          144
Alfabētiskais rādītājs

Redaktora priekšvārds

Neziņai ir daudz veidu, un visi tie ir bīstami. Deviņpadsmitajā un divdesmitajā gadsimtā mūsu galvenās pūles ir bijušas atbrīvoties no tradīcijas un māņticības lielās lietās un no tās uzturošiem maldiem mazajās lietās – ar zināšanu jomu pārdefināšanu un to kopšanai piemērotu atšķirīgu to kopšanas paņēmienu attīstīšanā katrā no tām. Veikums ir bijis neaprēķināms, bet ne bez izmaksām. Tiklīdz katrs jaunais subjekts bija attīstījis īpašu vārdnīcu, lai nodrošinātu ātru un precīzu norādi uz plaši un ātri augošo ideju un atklājumu krājumu un varētu prasīt lielāku dziļumu no jomas lietpratēju slēdzieniem, tās zinātnieki savu zināšanu dēļ izrādījās atrauti ne vien no cilvēces kopumā, bet arī no citu jomu darbinieku un pat no savas jomas citu nozaru atklājumiem. Kad enerģija tiek veltīta tikai sīku defektu novēršanai, kas ir tik mulsinoši acīmredzami kolēģim lietpratējam blakus lauciņā, nevis citu novēršanai, kas var iezīmēties draudošāk, ja palūkojas no daudz tālāka punkta, nodalītība samazina ne vien darbu lietojamību, bet arī pamatīgumu. Marks Blohs ir novērojis pretrunu daudzu vēsturnieku attieksmēs: “Kad ir jautājums par to, vai kāda cilvēku darbība ir tiešām notikusi, tie nevar būt vēl čaklāki. Kad tie pāriet pie šīs darbības cēloņiem, tos apmierina vistīrākā ārišķība, kas parasti ir dibināta uz kādu no tiem nodrāztās psiholoģijas principiem, kas nav ne vairāk ne mazāk patiesi kā tiem pretējie.” Kad vēsturnieks lūr pār savu žogu, viņš kaimiņus redz varbūt literatūrā vai socioloģijā, būdams tikpat pašapmierināts, kā paļaujoties uz vēstures pliekanībām, kas ir naivas, vienkāršotas vai novecojušas.
Darbs ‘Pagātnes jaunās izredzes’ pārstāv nevis pretreakciju specializācijai, kas būtu romantiska aplamība, bet mēģinājumu rast kopēju valodu ar to. Autori, protams, ir lietpratēji, un to domas un slēdzieni balstās dažādu laiku un jomu apjēgtos profesionālos pētījumos. Te tie atbrīvosies, ciktāl tas iespējams, no tēmu, reģionu, un laikposmu ierobežojumiem, kuros tie parasti un neizbēgami strādā, lai apspriestu problēmas vien kā problēmas un nevis kā ‘vēsturi’ vai ‘politiku’ vai ‘ekonomiku’. Tie rakstīs lietpratējiem, jo tagad visi esam lietpratēji, un diletantiem, jo visi esam diletanti.
Tā mērķētas sērijas aizsākšanai nav piemērotāka autora kā Ernests Gelners, un nav piemērotākas tēmas kā nacionālisms, kura ietekme mūsdienu pasaules veidošanā un pārveidošanā ir ļoti acīmredzama, un kas, neraugoties uz to, turpina būt ietiepīgi svešs un neizprotams tiem, kuri nav tā pārņemti. Gelnera gaišā intelektuālo resursu pārvaldība dažādās jomās – filosofijā, socioloģijā, racionālisma vēsturē un sociālā antropoloģijā – šim nolūkam ir izcila un radījusi nacionālisma skaidrojumu, kādu nevarētu izdomāt lietpratējs jebkurā vienā no šīm jomām, un kas nacionālismu dara, pirmkārt, vēsturiski un cilvēcīgi saprotamu.
R.I.Mūrs (R.I.Moore)

Pateicības

Šīs grāmatas rakstīšanu ir ārkārtīgi labvēlīgi ietekmējis manas sievas Sjūzenas un manas sekretāres Gejas Vūlvenas (Gay Woolven) morālais un materiālais atbalsts. Priekšpēdējo tekstu tika vērtīgi kritizējis mans dēls Deivids. Cilvēku, kuru idejas un informāciju es gadu gaitā esmu guvis, gan piekrītošas, gan noraidošas, daudzums ir pārāk liels, lai tos varētu uzskaitīt, tomēr mana parāda, apzināta un citāda, apjomam vajadzētu būt ārkārtīgam. Nebūtu jau arī nemaz jāsaka, ka vienīgi man var pārmest apgalvojumus, kādi rodami šajā grāmatā.
Ernests Gelners

Tuzenbahs:
“Sakāt, nākamos gados dzīve uz zemes būs apbrīnojama, brīnišķa. Tā tas ir. Bet lai tagad tur kaut notālēm ņemtu dalību, cilvēkam ir jāsagatavojas, cilvēkam ir jāstrādā …
Jā, cilvēkam ir jāstrādā. Varbūt jūs domājat – šis vācietis ir pārāk uzbudinājies. Bet, goda vārds, esmu krievs. Vāciski es pat runāt neprotu. Mans tēvs ir pareizticīgais …” Antons Čehovs: Trīs māsas

“Mūsu politika bija drīzāk nekas cits kā izaicinošs kultūras veids.” J.Sladačeks, Sešdesmit astotais (’68), Index, Köln, 1980, iepriekš šī grāmata ir bijusi nelegālā apritē Prāgā kā samizdata izdevums.

“Mūsu nacionalitāte ir kā attiecības ar sievieti: pārāk iesaistītas mūsu morālajā dabā, lai tās mainītu godprātīgi, un pārāk nejaušas, lai būtu mainīšanas vērtas.” Džordžs Santajana (George Santayana)

1 DEFINĪCIJAS

Nacionālisms pirmkārt ir politisks princips, kas apgalvo, ka politiskajam un nacionālajam vienumam ir jābūt atbilstošiem.
Šā principa jēdzienos vislabāk var definēt nacionālismu kā jūtas vai kā kustību. Nacionālisma jūtas ir dusmu sajūta, ko rada šā principa pārkāpums, vai apmierinājuma sajūta, ko rada tā īstenojums. Nacionālisma kustība ir tāda, ko rosina šāda veida jūtas.
Ir dažādi veidi, kā var pārkāpt nacionālisma principu. Kādas valsts politiskās robežas var neiekļaut visus atbilstošās tautas locekļus; vai tās var iekļaut tos visus, bet arī kādus nepiederīgos; vai būt kļūmīgas abos veidos reizē – neiekļaujot visus nācijai piederīgos un iekļaujot vēl kādus nepiederīgos. Jeb vēl – tauta var dzīvot nesajaukta ar nepiederīgajiem daudzās valstīs, tā ka neviena valsts nevar saukt sevi par nacionālo.
Bet ir viens īpašs nacionālisma principa pārkāpuma veids, uz kuru nacionālās jūtas ir pavisam īpaši jutīgas – ja politiskā vienuma valdnieki piederas pie citas tautas, nevis pārvaldāmā vairākuma, tas nacionālistiem rada pavisam uzkrītoši neciešamu politiskās pareizības pārkāpumu. Tas var notikt vai nu ar nacionālās teritorijas iekļaušanu lielā impērijā, vai ar nepiederīgas grupas vietēju kundzību.
Īsumā, nacionālisms ir politiskās pamatojamības teorija, kas prasa, lai etniskās robežas nešķērso politiskās, un īpaši, lai etniskās robežas kādā valstī – iespēja, ko šis princips izslēdz jau savā pamatformulējumā – nedrīkst šķirt varas turētājus no pārējiem.
Nacionālisma principu var aizstāvēt ētikas, ‘universālisma’ garā. Var būt, un dažkārt tā ir bijis, ka ir abstrakti nacionālisti bez noslieces par labu kādai īpašai savai tautībai, kas šo doktrīnu cēlsirdīgi sludina visām tautībām vienādi – lai katrai tautai ir savs politiskais jumts, un lai katra no tām atturas iekļaut zem tā citu tautu cilvēkus.
#2
Tāda neegoistiska nacionālisma aizstāvēšanā nav formālu pretrunu. Kā doktrīnu to var atbalstīt ar vairākiem labiem argumentiem, tādiem kā kultūras daudzveidīguma, plurālistiskas starptautiskas politiskās sistēmas, valstu iekšējās spriedzes samazinājuma saglabāšanas vēlamība.
Īstenībā tomēr nacionālisms bieži nav bijis tik jauki saprātīgs, nedz tik saprātīgi simetrisks. Var būt, ka, kā uzskatījis Imanuēls Kants, neobjektivitāte, tieksme veidot izņēmumus kāda paša interesēs vai kāda paša gadījumā, ir galvenā cilvēku vājība, no kuras izriet pārējās; un ka tas nacionālās jūtas inficē tāpat kā visu citu, izraisot to, ko itāļi zem Musolīni varas sauca par nacionālisma svēto egoismu (sacro egoismo). Var būt arī, ka nacionālo jūtu politiskā ietekme būtu vājāka, ja nacionālistiem būtu tikpat smalka savas tautas nodarīto pāridarījumu uztvere, kāda tiem ir pret tiem, kas nodarīti viņiem.
Bet piedevām šiem apsvērumiem ir citi, kas saistīti ar pasaules, kurā mums gadījies dzīvot, īpatno dabu, kas liek šķēršļus jebkādam taisnīgam, vispārējam, jauki saprātīgam nacionālismam. Visvienkāršāk sakot – uz zemes ir ļoti liels skaits iespējamu nāciju. Noteiktam neatkarīgu vai autonomu politisku vienumu skaitam mūsu planēta jau ir iedalījusi telpu. Saprātīgi rēķinot, minēto (iespējamo nāciju) skats varbūt ir daudz daudz lielāks par iespējamo dzīvotspējīgo valstu skaitu. Ja šāds arguments jeb aprēķins ir pareizs, ne visi nacionālismi var tikt apmierināti vienādā mērā vienlaikus. Vienu apmierinājums nozīmē citu vilšanos. Šādu apsvērumu tālāk un neizmērojami pastiprina tas, ka ļoti daudzas no šīs pasaules iespējamām nācijām dzīvo vai līdz šim ir dzīvojušas nevis vienotā teritorijā, bet jaukti ar citām sarežģītos ielāpos. No tā izriet, ka teritoriāls politisks vienums var kļūt etniski viendabīgs vienīgi gadījumos, kad tas vai nu nogalina, vai izraida, vai iekļauj visus sveštautiešus. To nevēlēšanās piedzīvot tādu likteni var apgrūtināt nacionālisma principa mierīgu īstenošanu.
Protams, šīs definīcijas tāpat kā citas ir jālieto ar veselu saprātu. Nacionālisma principu, kā tas definēts, nepārkāpj neliela vietējo sveštautiešu skaita klātbūtne vai pat nejaušu sveštautiešu klātbūtne, teiksim, nacionālā valdošajā ģimenē. Tikai tas, cik daudz vietējo sveštautiešu vai valdošās šķiras sveštautiešu dalībnieku var būt, iekams nacionālisma princips tiek nozīmīgi pārkāpts, precīzi nav nosakāms.
#3
Nav tāda svētīta procenta, zem kura sveštautieti var laipni pieciest un virs kura sveštautietis kļūst nepatīkams, un tā drošība un dzīvība ir apdraudēta. Šis cipars nešaubīgi ir dažāds atkarībā no apstākļiem. Tomēr neiespējamība paredzēt vispārlietojamu un precīzu ciparu tomēr nemazina šīs definīcijas derīgumu.

Valsts un nācija

Mūsu nacionālisma definīcija izmantoja divus vēl šeit nedefinētus jēdzienus: valsts un nācija.
Sarunu par valsti var sākt ar izslavētu Maksa Vēbera tās definīciju, ka tā ir iedibinājums sabiedrībā, kam pieder likumīgas piespiešanas monopols. Doma, kas aiz tās stāv, ir vienkārša un vilinoša: labi sakārtotās sabiedrībās, kādās vairums no mums dzīvojam vai vēlamies dzīvot, privāta vai grupas veikta piespiešana ir nelikumīga. Nesaskaņas kā tādas nelikumīgas nav, bet tās nevar likumīgi risināt ar privātu vai grupas piespiešanu. Piespiešanu var veikt vien ar centrālu politisku pilnvarojumu, un tie, kam šādas tiesības ir deleģētas. No dažādiem kārtības uzturēšanas piespiedlīdzekļiem galējo – spēka lietošanu – var veikt vienīgi kāds īpašs, skaidri noteikts un pienācīgi centralizēts sabiedrības iedibinājums. Tāds iedibinājums vai iedibinājumu kopums ir valsts.
Doma, kas iestiprināta šajā definīcijā, diezgan labi sasaucas ar daudzu, varbūt vairuma mūsdienu sabiedrības locekļu morālajām nojautām. Tomēr pilnīgi pietiekama tā nav. Ir ‘valstis’ – jeb vismaz iedibinājumi, kurus mēs parasti sliektos tā saukt – kuras nemonopolizē likumīgu piespiešanu teritorijā, kuru tie vairāk vai mazāk iedarbīgi pārvalda. Feodālai valstij nav katrā ziņā jābūt privātu karu objektam starp tās lēņu muižu īpašniekiem, ja ir nodrošināts, ka tie pilda arī savus pienākumus pret savu suverēnu; jeb arī, valstij, kuras pakļautībā ir cilšu kopienas, nav katrā ziņā jābūt naida objektam, kamēr vien tie, kas tai pakļaujas, atturas no neiesaistīto apdraudēšanas uz publiskiem ceļiem vai tirgū. Irākas valsts Britānijas aizbildniecībā pēc Pirmā pasaules kara pieļāva cilšu sirojumus, nodrošinot, lai sirotāji pienākuma veidā pirms un pēc uzbrukuma ziņo tuvākajai policijas nodaļai, atstājot kārtīgu birokrātisku atskaiti par nogalinātajiem un laupījumu.
#4
Īsāk, ir valstis, kurām trūkst vai nu gribas vai līdzekļu, lai liktu pakļauties to likumīgas piespiešanas monopolam, un kuras tomēr vairākās nozīmēs turpina būt atpazīstamas ‘valstis’.
Vēbera pamatprincips tomēr pašlaik šķiet pamatots, lai gan kā vispārēja definīcija tas ar savu labi centralizētas rietumu valsts neizteiktu augstprātību var būt savādi etnocentrisks. Valsts izveido ļoti īpašu un nozīmīgu darba sabiedriskās dalīšanas sistēmu. Ja darba dalīšanas nav, tad nav pat jēgas sākt runāt par valsti. Bet ne jebkāda jeb katra specializācija veido valsti; valsts ir kārtības uzturēšanas specializācija un koncentrācija. ‘Valsts’ ir tāds iedibinājums jeb iedibinājumu kopums, kas īpaši vērsts uz kārtības nostiprināšanu (lai uz vēl ko citu tā nebūtu saistīta). Valsts pastāv, ja no pārējās sabiedriskās dzīves ir izdalīti īpaši uz kārtību piespiedoši spēki, tādi kā policija un tiesa. Valsts ir tie.
Ne visas sabiedrības ir apveltītas ar valsti. No tā tieši izriet, ka bezvalsts sabiedrībās nacionālisma problēma neizraisās. Ja nav valsts, tad acīmredzami nav jēgas vaicāt, vai tās robežas saskan ar nācijas robežām. Ja neesot valstij nav valdnieku, nav jēgas vaicāt, vai tie piederas pie pārvaldītās nācijas. Ja nav ne valsts, ne valdnieku, nevar ņemt ļaunā to aplamu atbilstību nacionālisma principa prasībām. Varbūt var nožēlot bezvalstiskumu, bet tā jau cita lieta. Nacionālisti parasti vēršas pret politiskās varas sadalījumu un politisko robežu raksturu, bet reti ja vispār tiem gadās nožēlot varas un robežu neesamību kopumā. Apstākļi, kādos nacionālisms vispār ir izcēlies, parasti nav bijuši tie, kas valstij trūkuši kā tādai, vai kad tās īstums ir katrā ziņā nopietni apšaubīts. Valsts klātbūtne ir bijusi vien pārāk uzkrītoša. Nacionālisms ir ņēmis ļaunā tās robežas un/vai varas un varbūt citu priekšrocību sadalījumu.
Tas ir ļoti zīmīgi par sevi. Mūsu nacionālisma definīcija ne vien izmanto agrāku un jau pieņemtu valsts definīciju; šķiet arī, ka tas ir tāds gadījums, ka nacionālisms parādās vien vidē, kurā valsts pastāvēšana tiek jau lielā mērā uzskatīta kā pati par sevi saprotama. Politiski centralizētu vienumu un morālpolitiskā klimata, kādā tādi centralizēti vienumi tiek uzskatīti kā paši par sevi saprotami, saredzēti kā norma, pastāvēšana ir nepieciešams bet kādā ziņā ne pietiekams nacionālisma nosacījums.
#5
Lai paredzētu, par valsti vajadzētu izdarīt dažus vispārīgus vēsturiskus novērojumus. Cilvēce savā vēsturē ir gājusi caur trim būtiskiem posmiem: pirmszemkopības, zemkopības un rūpnieciskajam. Mednieku un vācēju bari ir bijuši un ir par niecīgiem, lai atļautos tādu politisku darba dalīšanas veidu, kas iedibina valsti, tāpēc tiem jautājums par valsti, par noturīgu specializētu kārtības uzturēšanas iedibinājumu īsti nerodas. Turpretim vairums, bet nekādi ne visas zemkopju sabiedrības ir bijušas nodrošinātas ar valsti. Kādas no šīm valstīm ir bijušas spēcīgas, kādas vājas, kādas varmācīgas un kādas likumpakļāvīgas. Tās ļoti atšķiras pēc veida. Cilvēces vēstures zemkopības pakāpe ir laikposms, kurā pati valsts pastāvēšana ir iespēja. Turklāt valsts veidi ir ļoti dažādi. Mednieku-savācēju pakāpē tāda iespēja pieejama nav bijusi.
Turpretim pēczemkopības, rūpniecības laikmetā izvēles nav atkal; bet tagad neizbēgama ir nevis valsts neesamība, bet gan esamība. Pārveidojot Hēgeļa teicienu, reiz valsts nebija nevienam, tad bija dažiem, un galu galā tā ir visiem. Veids, kādu tā pieņem, protams, joprojām paliek dažāds. Ir vairākas sabiedriskās domas tradīcijas – anarhisms, marksisms – kas apgalvo, ka pat, vai īpaši rūpnieciskā iekārtā bez valsts var iztikt, vismaz labvēlīgos apstākļos vai tādos apstākļos, kas var iestāties, kad pienāk īstais brīdis. Ir acīmredzami un spēcīgi iemesli to apšaubīt – rūpnieciskas sabiedrības ir ārkārtīgi lielas un atkarīgas no dzīves standarta, pie kāda neticami sarežģītā vispārējā darba un sadarbības dalīšanā pieradušas (vai pie kāda tās vēlas pierast). Labvēlīgos apstākļos daļa no šādas sadarbības var būt patvaļīga un bez centrālas veicināšanas. Doma, ka tas viss varētu pastāvīgi tā darboties, ka tas var pastāvēt bez kādas piespiešanas un pārvaldes, nepiedodami nelietīgi izmanto cilvēku lētticību.
Tādējādi nacionālisma problēma nerodas, ja nav valsts. Tas nenozīmē, ka nacionālisma problēma rodas katrā un visās valstīs. Pretēji, tā rodas dažās valstīs. Tā turpina būt redzama, kad kāds ar šo problēmu saskaras.

Tauta

Tautas definīcija sagādā smagākas grūtības kā tās, kas pavada valsts definīciju.
#6
Lai arī mūsdienu cilvēks tiecas centralizētu valsti (un tieši, centralizētu nacionālo valsti) uzskatīt par pašsaprotamu, tomēr tas ar samērā nelielu piepūli spēj saredzēt tās varbūtīgo raksturu un iztēloties sabiedrisko stāvokli, kad valsts nepastāv. Viņš ir pietiekami izveicīgs, lai iztēlotos ‘dabas valsti’. Antropologs viņam var izskaidrot, ka cilts nav katrā ziņā maza valsts, un ka pastāv cilts organizācijas veidi, kurus var aprakstīt kā bezvalstiskus. Turpretim doma par cilvēku bez tautības, šķiet, mūsdienu iztēlei uzspiež daudz lielāku spriedzi. Šamiso (Chamisso), franču emigrants (emigré) Vācijā Napoleona laikā, ir uzrakstījis pirmsKafkas noveli par cilvēku, kurš pazaudējis savu ēnu; lai gan, nešaubīgi, daļa no viņa noveles iedarbīguma turas tīšā līdzības divdomīgumā, ir grūti nepieņemt, ka autoram Cilvēks bez ēnas ir bijis Cilvēks bez tautības. Kad viņa piekritēji un paziņas pamana viņa novirzi ar ēnas trūkumu, tie sāk izvairīties no citādi labi nodrošinātā Petera Šlemīla. Cilvēks bez tautības izaicina atzītas kategorijas un izraisa nepatiku.
Šamiso uztvērums – ja tas tiešām ir tas, ko viņš ir gribējis pateikt – ir bijis pietiekami pamatots, bet pamatots vien attiecībā uz vienu cilvēka stāvokļa veidu, nevis uz cilvēku stāvokli kā tādu jebkur un jebkad. Cilvēkam tautība ir vajadzīga tāpat kā deguns un divas ausis; kādas no šīm daļām iztrūkums nav neiedomājams un palaikam gadās, bet vien kā kāda negadījuma sekas un pats tas ir sugas negadījums. Tas viss šķiet acīmredzams, lai gan, ak vai, nav patiess. Bet tas, ka tam ir jākļūst šķietami tik ļoti acīmredzami patiesam, īstenībā ir nacionālisma problēmas aspekts vai varbūt pats kodols. Tautības esamība nav cilvēces iedzimta pazīme, bet pašlaik tā izskatās kā tāda.
Īstenībā nācijas, tāpat kā valstis, ir iespējamība, un ne vispārīga nepieciešamība. Nedz nācijas, nedz valstis nepastāv visos laikos un visos apstākļos. Turklāt nācijas un valstis nav viena un tā pati iespēja. Nacionālisms uzskata, ka tās viena otrai ir nolemtas; ka katra bez otras ir nepilnīga un izraisa traģēdiju. Bet, pirms tās varēja kļūt paredzētas viena otrai, katrai no tām bija jārodas, un to rašanas bija neatkarīga un nosacīta. Valsts noteikti ir radusies bez nācijas palīdzības. Dažas tautas noteikti ir radušās bez savas valsts svētības. Strīdīgākais ir, vai nācijas normatīvā ideja tās mūsdienu izpratnē nav valsts iepriekšēju pastāvēšanu pieņēmusi kā priekšnoteikumu.
#7
Kas tad ir šī iespējamā, bet mūsu laikos šķietami vispārējā un normatīvā nācijas ideja? Precizēt šo izvairīgo jēdzienu palīdzēs divu īsti pagaidu definīciju apspriešana.
1. Divi cilvēki pieder pie vienas un tās pašas tautas tad un vienīgi tad, ja tiem ir viena un tā pati kultūra, pie kam ar kultūru savukārt saprotam ideju un zīmju, asociāciju un uzvedības un saziņas veidu sistēmu.
2. Divi cilvēki pieder pie vienas un tās pašas tautas tad un vienīgi tad, ja tie atpazīst viens otru par piederīgu šai nācijai. Citiem vārdiem, tautu veido cilvēks; tautas ir cilvēku pārliecības un uzticības, un vienprātības darinājums (artefakts). Vienīgi atsevišķas cilvēku kategorijas (teiksim, noteiktas teritorijas okupanti vai to valodas lietotāji) par tautu kļūst vienīgi tad, ja šīs kategorijas locekļi stingri atzīst noteiktas abpusējas tiesības un pienākumus cits pret citu, pateicoties tiem piešķirtai dalībai šajā tautā. Par tautu tos padara cits-cita atzīšana par šādiem līdzbiedriem, nevis citas pazīmes, lai kādas tās būtu, kas šo kategoriju nodalītu no ne-līdzbiedriem.
Katrai no šīm pagaidu definīcijām, kultūras un brīvprātības, ir kaut kāda vērtība. Katra no tām izdala sastāvdaļu, kam ir īsts nozīmīgums nacionālisma izpratnē. Bet ne viena, ne otra nav pietiekama. Kultūras definīcijas, kas ir pieņemtas par pirmās definīcijas priekšnoteikumu drīzāk antropoloģiskā kā normatīvā ziņā, ir bēdīgi slaveni sarežģītas un nepietiekamas. Varbūt labāk ir tuvoties šai problēmai, lietojot šo jēdzienu bez pārcentības formālas definēšanas ziņā, un aplūkojot, ko īsti kultūra dara.

#8

2  KULTŪRA ZEMKOPĪBAS SABIEDRĪBĀ

Kāda attīstība, kas norit cilvēces vēstures zemkopības laikmetā, ir nozīmīguma ziņā salīdzināma ar pašas valsts parādīšanos – tā ir rakstības un īpašas mācīto šķiras jeb kārtas – izglītoto aprindu parādīšanās. Ne visas zemkopju sabiedrības sasniedz rakstītprasmi; atkal pārveidojot Hēgeļa teicienu, varam teikt, ka sākumā lasīt neprata neviens, tad prata daži, un galu galā prot visi. Tas katrā ziņā izskatās pēc veida, kā rakstība iederas trijos cilvēces lielajos laikmetos. Vidējā jeb zemkopības laikmetā rakstība piemīt vien dažiem. Tā piemīt dažām aprindām, un tajās, kam piemīt, īsti lasītpratēji arvien ir daži, ne kad ne visi.
Rakstītais vārds, šķiet, vēsturē ienāk ar grāmatvedi un nodokļu ievācēju; rakstu zīmju pirmie lietojumi, šķiet, parasti ir bijuši hroniku pieraksti. Tomēr, tiklīdz attīstījies, rakstītais vārds iegūst citu lietojumu – tieslietās, līgumos, pārvaldē. Galu galā pats Dievs savu derību ar cilvēci un savas radības uzvedības likumus sniedz rakstītā veidā. Teoloģija, likumdošana, tiesvedība, pārvalde, terapija – tas viss prasa mācīto cilvēku šķiru, savienībā vai biežāk sacensībā ar bezlīguma neizglītotiem brīnumdariem. Zemkopju sabiedrībās rakstība veido lielu plaisu starp lielām un mazām tradīcijām (vai kultiem). Lielu un rakstītprotošu kultūru mācīto aprindu doktrīnas un organizācijas veidi ir ļoti dažādi, un plaisas dziļuma atšķirības starp lielām un mazām tradīcijām var būt krietni lielas. Tāpat ir ar mācīto aprindu attiecībām ar valsti un šo aprindu iekšējo organizāciju – tā var būt centralizēta vai vaļīga, tā var būt pārmantojama vai, pretēji, veidota kā atvērta ģilde un tā tālāk.
Rakstība, pietiekami pastāvīga un vienādota raksta iedibināšanās būtībā nozīmē kultūras un izziņas uzglabāšanas un centralizācijas iespēju. Mācīto aprindu veiktai izziņas centralizācijai un nostiprinājumam, un politiskajai centralizācijai, kas ir valsts, ir jāiet rokrokā.
#9
Bieži tās ir sāncensīgas, dažkārt viena var pakļaut otru, bet visbiežāk Sarkanais un Melnais, piespiešanas un pārliecības lietpratēji, ir patiesi neatkarīgi darbojošies sāncenši, un to jomas bieži nav līdzāspastāvošas.

Vara un kultūra zemkopju-mācīto aprindu politikā

Šiem diviem izšķirošiem un atšķirīgiem (idiosinkrātiskiem) darba dalīšanas veidiem – varas un kultūras/izziņas centralizācijām – ir dziļa un īpaša iesaiste zemkopju-rakstītpratēju politikai raksturīgā sabiedrības uzbūvē. To iesaistes vislabāk ir aplūkot kopā, un tās var shematizēt kā 1.zīmējumā.

zimej1

1.zīm. Zemkopju sabiedrību sociālās uzbūves vispārīgs veids.

Raksturīgā zemkopju-rakstītpratēju politikā valdošā šķira veido nelielu iedzīvotāju mazākumu, kas stingri nodalīts no lielā tiešu zemkopju-ražotāju vairākuma.
#10
Vispārīgi runājot, tās ideoloģija drīzāk pārspīlē, nevis pieskaņojas šķiras nevienlīdzīgumam un valdošā slāņa nodalītības pakāpei. Šis slānis savukārt var sadalīties vairākos ievirzītos slāņos: karavīri, priesteri, mācītie, pārvaldnieki, pilsētnieki. Daži no šiem slāņiem (piemēram, kristiešu garīdzniecība) var nebūt pārmantojami un tikt atlasīti katrā paaudzē no jauna, kaut gan piesaistīšanu tam var stingri noteikt cits pārmantojams slānis. Visnozīmīgākais tomēr ir, ka gan valdošajā slānī kopumā, gan dažādos tā apakšslāņos ir liels uzsvars uz kultūras atšķirībām, nevis uz viendabīgumu. Jo atšķirīgāki visos veidos ir dažādie slāņi, jo mazākas domstarpības un nenoteiktība starp tiem būs. Visa šī sistēma veicina kultūras līmeniskās slāņainības robežlīnijas, un var tās radīt un pastiprināt, ja to trūkst. Tam, kas īstenībā ir bijuši vien pēc uzdevuma nodalīti slāņi, tiek piedēvētas ģenētiskas un kultūras atšķirības, tā it kā atbalstot nodalītību un piešķirot tai pilnvaras un pastāvīgumu. Piemēram, deviņpadsmitā gadsimta sākumā Tunisijā valdošais slānis uzskatīja sevi par turkiem, lai gan runāt turku valodā galīgi neprata un īstenībā bija ar ļoti jauktu izcelsmi un pastiprināts ar jaunpienācējiem no zemākiem slāņiem.
Zem augšgala līmeniski slāņotās minoritātes ir cita pasaule, sabiedrības pasaulīgo cilvēku maznozīmīgu blakus kopienu pasaule. Arī tur kulturālais sadalījums ir ļoti iezīmēts, lai gan iemesli ir pavisam citi. Nelielas zemnieku kopienas parasti dzīvo iekšupvērstu dzīvi, kas vietai piesaistīta ja ne ar politisku priekšrakstu, tad ar saimnieciskām vajadzībām. Pat ja kāda apvidus iedzīvotāji ir cēlušies no vienas un tās pašas valodas sākumlīnijas – kas ļoti bieži tā nav – kāda kultūras pārbīde drīz vien izraisa izloksnes un citas atšķirības. Nevienu vai gandrīz nevienu šajā sabiedriskajā līmenī nenodarbina kultūras viendabīguma veicināšana. Valsts ir ieinteresēta ievākt nodokļus, uzturēt mieru un neko daudz vairāk, un to nenodarbina tai pakļauto kopienu savstarpējās saziņas veicināšana.
Tiesa, kaut cik ieinteresētas uztiept noteiktus vienādus kultūras paraugus mācītās aprindas var būt. Daļa mācīto ir nievājoši un vienaldzīgi pret tautas ieradumiem, kamēr citi, vēloties monopolizēt piekļuvi svētajam, pestīšanai, dziedināšanai un tamlīdzīgi, apkaro un rosīgi nomelno tautas kultūru un tautā izplatīto šamaņu brīvo mākslu. Tomēr vispārīgos apstākļos, kas zemkopju-rakstītpratēju iekārtā ir pārsvarā, šādas tieksmes nekad nevar būt īsti sekmīgas.
#11
Tādām sabiedrībām vienkārši nav līdzekļu, lai padarītu rakstītprasmi daudzmaz vispārēju un iekļautu plašus iedzīvotāju apjomus augstajā kultūrā, tā īstenojot mācīto aprindu ideālus. Lielākais, ko mācītie var sasniegt, ir nodrošināt, ka to ideāli tiek pieņemti kā pareizi, bet nepraktiski paraugi, ko var cienīt vai pat godāt, varbūt pat šad tad izmēģinot aizrautības izvirdumos, tomēr cienīti tie tiek drīzāk izņēmuma kārtā, nevis ierastas dzīves ritos.
Bet galvenā, nozīmīgākā lieta zemkopju-rakstītpratēju sabiedrībā varbūt ir šāda – gandrīz viss tajā runā pret politisku vienumu noteikšanu atbilstoši kultūras robežām.
Citiem vārdiem, ja nacionālisms tiktu īstenots tādā laikposmā, tā izredzes tapt vispārēji pieņemtam būtu tiešām trūcīgas. Var teikt šādi: tajos apstākļos, kādi pārsvarā ir zemkopju laikmetā, nevienam no diviem iespējamiem līdzdalībniekiem, kas atbilstoši nacionālisma teorijai lemti viens otram – kultūrai un varai – nav liela tieksme pēc otra. Aplūkosim tos pēc kārtas.

Kultūra

Zemkopju-rakstītpratēju sabiedrības augstākajā slānī ir nepārprotami izdevīgi uzsvērt, saasināt un izcelt priviliģēto grupu iezīmējošās, atšķirīgās un monopolizējošās iezīmes. Liturģisko valodu nosliece nošķirties no dzimtās ir ļoti spēcīga; it kā rakstītprasme vien nevarētu radīt pietiekamus šķēršļus starp mācīto un parasto cilvēku, it kā plaisa starp tiem padziļinātos, ja valoda ir ne vien pierakstīta nepieejamā rakstā, bet arī neizprotama, izrunājot.
Līmenisku kultūras slāņu iedibināšanās ir ne vien pievilcīga ar to, ka atbalsta priviliģēto un varas turētāju intereses; tā ir arī īstenojama un tiešam vienkārši. Dēļ zemkopju-rakstītpratēju sabiedrību salīdzinoša noturīguma, krasu iedzīvotāju dalījumu kārtās vai kastās, vai reliģiskās sektās (millets) var iedibināt un uzturēt, neizraisot nepanesamas domstarpības. Gluži pretēji, darot redzamas, neapšaubāmas un nostiprinot nevienlīdzības, dalījums tās nostiprina un dara patīkamas, apveltot ar nenovēršamības, pastāvīguma un dabiskuma auru. Tas, kas ir ierakstīts lietu dabā un ir ilgstošs, galu galā nav personiski aizvainojošs, nedz psīhiski nepanesams.
#12
Pretēji, pēc rakstura nepastāvīgā un nenoturīgā sabiedrībā šādu sabiedrisko aizsprostu uzturēšana ir nepanesami sarežģīta. Nepastāvīguma spēcīgās straumes tos vienmēr iedragā. Pretēji tam, ko cilvēkus sagaidīt vedināja marksisms, tā ir pirmsrūpnieciska sabiedrība, kas nododas sabiedrību līmeniskiem noslāņojumiem, turpretim rūpnieciska sabiedrība nostiprina robežas drīzāk starp nācijām kā starp šķirām.
Tas pats sliecas būt patiess zemākā sabiedrības līmenī, tikai citādi. Pat tur rūpes par līmenisku, bieži netveramu, tomēr vietēji nozīmīgu nodalījumu var būt spēcīgas. Bet pat tad, ja vietēja grupa ir iekšēji vairāk vai mazāk viendabīga, ir vislielākajā mērā mazticams saistīt tās īpatno kultūru ar kādu politiska principa veidu, ja domā ar vietēju kultūru definētas politiskas atzīšanas jēdzienos. Daudzu acīmredzamu iemeslu dēļ tāds domāšanas veids šādos apstākļos ir iespējami nedabisks un tiešām šķistu neiedomājams tiem, kam tas rūp, ja tiem tā skaidrotu. Vietēja kultūra ir gandrīz neredzama. Sevī noslēgta kopiena tiecas sazināties jēdzienos, kuru nozīmi var noteikt vien kontekstā, atšķirībā no rakstnieku samērā bezkonteksta štampiem. Bet vietējai lauku izloksnei (jeb īsrunai vai “ierobežotajam kodam”) nepastāv normatīvi vai politiska pretenciozitāte, tieši pretēji. Lielākais, ko ar to var panākt, ir atpazīt izcelsmes ciemu vai katru, kas ver muti vietējā tirgū.
Īsumā, kultūras šajā pasaulē izplatās, bet to stāvokļi parasti neveicina to, ko varētu saukt par kultūru imperiālismu, tās vai citas kultūras pūles gūt pārsvaru un izvērsties, lai īstenotu politisku veselumu. Kultūra tiecas iezīmēties vai nu līmeniski (pēc sabiedriskās kastas) vai stateniski, uzrādot ļoti mazas vietējas kopienas. Faktori, kas nosaka politiskas robežas, ir pilnīgi atšķirīgi no tiem, kas nosaka kultūras ierobežojumus. Mācītie dažkārt pūlas izvērst kultūras jeb drīzāk tai kodētas ticības jomu, un valstis dažkārt nododas krusta kariem – ticības apstiprinātai agresijai. Bet tie nav parasti, izplatīti zemkopju sabiedrības apstākļi.
Ir svarīgi piebilst, ka kultūras tādā pasaulē izplatās ļoti sarežģītā veidā – daudzos gadījumos tas, kā kāds cilvēks tiek pieskaitīts savam ‘kultūras pamatam’ ir tāls no skaidrības. Himalaju zemnieks, piemēram, var tikt priesteru un mūku un šamaņu iesaistīts dažādās reliģijās dažādos kontekstos dažādos gadalaikos; viņa kasta, klans un valoda var viņu piesaistīt dažādiem vienumiem.
#13
Pret kādas cilts valodas runātājiem var, piemēram, izturēties ne kā pret šīs cilts locekli, ja tiem ir gadījies piederēt pie nepareizas nodarbošanās kastas. Dzīvesveids, nodarbošanās, valoda, ritu prakse var neļaut būt atbilstošam. Tiešāk, ģimenes saimnieciskā un politiskā izdzīvošana var būt atkarīga no šo nenoteiktību izveicīgas manipulācijas un uzturēšanas, no iespēju un sakaru paturēšanas atvērtā stāvoklī. Cilts locekļiem var nebūt ne mazākā interese vai priekšstats par viennozīmīgu stingru cilts pašraksturojumu, tādu, kāds mūsdienās tiek saistīts ar iedomātu tautu, kas tiecas uz iekšēju viendabīgumu un ārēju autonomiju. Tradicionālā vidē vienas visu nosakošas un kulturālas identitātes ideālam ir maza nozīme. Nepālas klinšu zemnieki bieži ir saistīti ar dažādiem reliģiskiem ritiem, un kastas, klanu vai ciemu (bet ne tautas) jēdzienos tie domā atbilstoši apstākļiem. Tā ir grūta lieta, vai viendabīgums tiek apliecināts vai ne. Tas var rast maz atsaucības.

Valsts zemkopju sabiedrībā

Šajos apstākļos kultūrām ir maz mudinājumu vai izdevību tiekties uz vienkrāsas viendabīgumu un politikas visuresamību un pārsvaru, par ko tās galu galā cīnīsies, pienākot nacionālisma laikmetam. Bet kā šī lieta izskatās no valsts, vai vispārīgāk, no politiska vienuma viedokļa?
Zemkopju laikmeta politiskie vienumi lieluma un veida ziņā ir ārkārtīgi dažādi. Tomēr, aptuveni runājot, tos var iedalīt divos veidos jeb varbūt polos: vietējas pašpārvaldošas kopienas un lielas impērijas. No vienas puses, ir pilsētvalstis, cilšu daļas, zemkopju kopienas un tā tālāk, kas nodarbinātas ar pašu lietām, ar diezgan augstu politiskās līdzdalības pakāpi (piemērojot noderīgo S.Andreski izteikumu), un vien mērenu nevienlīdzīgumu; un no otras puses – plašas teritorijas, ko pārvalda vienuviet sakopoti spēki. Ļoti raksturīga politiska forma ir, protams, tāda, kas sakausē šos divus principus: centrāla valdoša vara pastāv līdzās pusautonomiem vietējiem vienumiem,
Lieta, kas attiecas uz mums, ir – vai mūsu pasaulē, kas satur šos vienumu veidus, pastāv spēki, kas veicina tādu kultūras un politikas sakausējumu, kas ir nacionālisma būtība.
#14
Atbildei ir jābūt Nē. Vietējas kopienas savas darbības uzturēšanai ir atkarīgas no krietnas tiesas vaigs-vaigā saskarsmes, un tās nevar izvērsties apmēros, nepārveidojoties ārpus visām savām pazīmēm. Tādēļ šīs līdzdalīgās kopienas reti izsmeļ to kultūru, kuras daļa pašas ir; tām var būt savs vietējs uzsvars un ieradumi, bet tās tiecas tomēr būt plašākas starpsaziņas kultūras, ko satur daudzas līdzīgas kopienas, paveidi. Pilsētvalstīm, piemēram, reti ir sava valoda. Senie grieķi šajā ziņā nešaubīgi ir bijuši visai tipiski. Kamēr tie stingri apzinājās savu kopējo kultūru un pretstatu starp to un visu barbaru kultūru (pie kam ar diezgan zemo kultūras līmeniskās sadalītības pakāpi starp helēņiem), šai vienotības sajūtai bija niecīga politiska izpausme, pat tieksmes ziņā, nemaz nerunājot par ieguvumiem. Bet kad maķedoniešu vadībā tika iedibināta panhelēniska politika, tā ļoti strauji pārauga impērijā, tālu pārsniedzot helēnisma robežas. Tomēr senajā Grieķijā grieķi bija šovinistiski savā veidā, tur nav bijis sauklis, kas līdzinātos ‘Viena Impērija, Viena Tauta, Viens Vadonis’ (Ein Reich, Ein Volk, Ein Führer’).

Zemkopju valdošo aprindu dažādība

Zemkopju-lasītpratēju valsts ir sabiedrības veids, kas pastāvējis kādas piecas tukstošgades vai apmēram tā, un kam, neraugoties uz tās veidiem ir noteiktas kopīgas pamatīpašības. Tās pilsoņu liels vairākums ir zemkopji, kas dzīvo iekšupvērstās kopienās, un tie ir skaitliskā pārsvarā pār mazākumu, kura galvenā atšķirības pazīme ir piespiešanas vadība, kārtības uzturēšana un sabiedrības oficiālo zināšanu pārvaldība, kas galu galā tiek ierakstīta svētos rakstos. Šo karavīru un ierēdņu valdošo šķiru var pielaikot aptuvenai tipoloģijai šādos pretstatu pāros:

1 Centralizēta                                     Necentralizēta
2 Kastrātu (neiesaistīto)                      Ērzeļu (klanu, mafiju)
3 Slēgta                                              Atvērta
4 Saliedēta                                          Specializēta

1 Kā mācīto, tā militārā šķira var būt gan centralizēta, gan necentralizēta. Viduslaiku katoliskā baznīca ir lielisks civilizācijas morālo gaisotni ietekmējošu centralizētu mācīto aprindu piemērs.
#15
Islāma ulama (zinātnieku, šaria likumu šķīrējtiesnešu kārta) ir sasniegusi tikpat daudz, bet ar gandrīz pilnīgu jebkādas centralizētas organizācijas vai iekšējas padotības trūkumu, un teorētiski tā ir bijusi atvērta šķira. Bramini ir bijuši gan mācītie, gan slēgta pēctecības grupa; ķīniešu ierēdniecība ir bijusi gan hronisti, gan pārvaldnieki.
2 No centralizētas valsts viedokļa lielākie draudi, kā tik sen atzinis Platons, ir tās militāro vai mācīto ierēdņu sakaru veidošanās vai saglabāšanās ar atsevišķām cilšu, radniecības grupām, kuru intereses tad ietekmē šos bargā pienākuma ceļa ierēdņus, un kuru atbalsts vienlaikus šad un tad liek piešķirt tiem pārāk lielu varu.
Stratēģijas, kas tiek apgūtas, lai pretdarbotos šiem visaptverošajiem draudiem, sīkumos ir ļoti dažādas, bet kopumā tās var raksturot kā kastrāciju. Ideja ir pārraut radinieku saikni, atņemot karavīram/birokrātam/mācītajam vai nu izcelsmes vai pēctecības izredzes, vai abas. Lietoto paņēmienu vidū ir bijusi einuhu izmantošana, kuri fiziski nevar radīt pēcnācējus, vai priesteru izmantošana, kuru priekšrocības ir bijušas obligātās bezlaulības nosacītas, tādējādi atturot tos no pēcteču atzīšanas, svešzemnieku izmantošana, kuru radnieciskos sakarus varēja pieņemt par pietiekami tāliem, vai citādi beztiesīgotu vai izslēgtu grupu locekļu izmantošana, kuri, zaudējot šo nodarbinātības stāvokli, paliktu bezpalīdzīgi. Cits paņēmiens ir bijusi ‘vergu’ nodarbināšana, cilvēku, kuriem, lai arī īstenībā priviliģētiem un apveltītiem ar varu, tomēr esošiem valsts ‘īpašumā’, nebija citu likumīgu saikņu, un kuru īpašums un stāvoklis varēja jebkurā brīdī tikt atgriezts valstij, pat bez tiesību šķietamības uz pienācīgu izskatīšanu un tādējādi neveidojot jebkādas tiesības kādai atlaistā ierēdņa vietējai vai radnieciskai grupai.
Rakstītpratēji einuhi ir tikuši izmantoti bieži (Keith Hopkins, Conquerors and Slaves, Cambridge, 1978, ch.4.). Celibāta priesteri, protams, ir tikuši izcelti kristietībā. Vergu militārā ierēdniecība ir bijusi skaidri saskatāma islāma politikā pēc Kalifāta panīkuma. Svešzemnieki ir bieži tikuši izvirzīti piļu izlases sardzēs un impēriju finanšu sekretariātos.
Tomēr kastrācija nav bijusi vispārēja. Ķīnas birokrātija ir vervēta no ‘sīkmuižniekiem’, un Eiropas feodāļu šķira ir strauji guvusi sekmes iedzimtības principa uzklāšanā uz zemes piešķiršanas par kalpošanu principa. Pretstatā kastrātiem elites, kuru locekļiem ir formāli ļauts sevi sociāli atražot un paturēt savu stāvokli pēcnācējiem, varam saukt par ērzeļiem.
#16
3 Ir priekšrocības, kas mācīto, ierēdņu un militārajai šķirai ir atvērtas, un ir, kas slēgtas. Eiropas mācīto aprindas un Ķīnas ierēdniecība ir bijušas principā atvērtas (kā musulmaņu ulama), bet vervēti tie ir pārsvarā no ierobežota slāņa. Hinduismā priesteru un karavīru-valdnieku kastas ir gan slēgtas, gan skaidri noteiktas, un to abpusēja (teorētiskā) necaurlaidība sistēmas darbībai var būt būtiska. Tās ir gan slēgtas, gan nesaplūstošas, šķirtas. Islāmā (izņemot mameluku (“valdījumā esošs” kareivis, vergs, kas pārgājis islāmā – viduslaikos ietekmīga militārā kasta) un janičāru (regulārs kājnieku karaspēks, izveidots no karagūstekņiem, vēlāk no pakļauto kristīgo tautu jauniešiem) laikus) nedz mācītie, nedz militārie kastrēti netiek.
4 Beidzot, valdošā šķira var vai nu sakausēt militāro un mācīto (un varbūt citus) uzdevumus, vai nodalīt tos īpaši sagatavotās grupās. Hinduisms uzdevumus ir formāli nodalījis. Eiropas feodālisms tos ir laiku pa laikam nodalījis militāros ordeņos.
Būtu vilinoši izsekot dažādu no šīm alternatīvām veidotu iespējamu kombināciju noteiktas vēsturiskas detaļas. Mūsu patreizējam nolūkam tomēr kaut kāda nozīme ir, ka visi varianti tiecas būt apvienoti. Valdītāji tiek ievilkti saspīlējumu laukā starp vietējām kopienām, kas pēc mēroga nesasniedz nacionālu līmeni, un līmeniskiem īpašniekiem jeb kastu, kas ir vairāk kā nacionāla. Tie ir uzticami slānim, kas ir daudz vairāk ieinteresēts nodalīties no tiem apakšā, nekā izkliedēt savu kultūru tajos, un kas visai bieži izvērš savas robežas pāri vietējās politikas robežām un ir viņpus politikas un sacensībā ar valsti. Vien retos gadījumos (kā Ķīnas ierēdniecība) šis slānis pastāv līdzās valstij (un šādā gadījumā tas ir uzrādījis noteiktu nacionālisma veidu).
Vienīgais slānis, kam var kaut kādā ziņā piedēvēt kultūrpolitiku, ir mācītās aprindas. Dažkārt, kā braminu gadījumā, to politika tiešām ir izveidot papildinātību un savstarpēju atkarīgumu starp sevi un pārējām kārtām. Tās mēģina nostiprināt savu stāvokli, padarot sevi neaizvietojamas, un papildus lomas uz sevi un nepiederīgajiem tās attiecina, būdamas tālu no sevis vispārināšanas, formāli to nepieļaujot. Neraugoties uz to, ka tās pasludina monopolistisku varu pār rituālo pareizību, tās nevēlas redzēt sevi aizvietotas. Tām piemīt maz vēlmju pēc sirsnīgākajiem glaimu, atdarināšanas veidiem, tomēr tās tos provocē.
Citur, piemēram, islāmā mācītās aprindas laiku pa laikam ar pienācīgu nopietnību uzņemas savus sūtības pienākumus, kas jāveic ierasti atslābstošu vājāko ticības brāļu vidū.
#17
Tur nav noteikumu, ka kādam ir jāpielūdz Dievs, kādam jākaro un kādam jāstrādā, un ka šādas kārtas nedrīkst uzdrošināties jaukties cita citas jomā. Ciktāl ļauj ticības priekšraksti, katram ir ļauts darīt visas šīs trīs lietas, ja to pieļauj paša spējas un spars. (Šis neuzsvērtais vienlīdzīgums ir ļoti nozīmīgs islāma veiksmīgas pielāgošanās ziņā mūsdienu pasaulei.) Tādējādi nepastāv formāli vai teoloģiski šķēršļi garīdznieku misionāru kultūras politikai ‘līdz galam’ (à outrance). Īstenībā te tomēr problēma vēl ir: ja visi tiešām nodosies kārtnām tieslietu-teoloģijas studijām, kas tad pieskatīs aitas, kazas un kamieļus? Noteiktās Sahāras daļās veselas ciltis starpcilšu līgumos tiek sauktas par Grāmatas Ļaudīm. Īstenībā tas nozīmē vien to, ka reliģiskais personāls ierasti tiek izvēlēts no to vidus. Tas nenozīmē, ka tie visi tiešām kļūst par reliģiskiem lietpratējiem. Vairums no tiem turpina strādāt un karot. Vienīgās kopienas, kurās tiešām ļoti nozīmīga daļa pieaugušo vīriešu ir iesaistītas Dieva Likuma studijās, ir bijušas dažas žīdu kopienas Austrumeiropā. Bet tas ir bijis īpašs un ārkārtas gadījums, un jebkurā gadījumā šīs kopienas ir bijušas plašāku un sarežģītāku sabiedrību apakškopienas.
Tādējādi ļoti dziļu, spēcīgu un nepārvaramu iemeslu dēļ zemkopju-rakstītpratēju sabiedrību mācītās aprindas nespēj pienācīgi gūt pārsvaru un uzsūkt visu sabiedrību. Dažkārt to neļauj pašu likumi, dažkārt to neiespējamu dara ārēji šķēršļi; bet pēdējie jebkurā gadījumā veidotu pietiekamu un iedarbīgu traucēkli, pat ja likumi būtu viscaur labvēlīgi šādai tieksmei.
Zemkopju iekārtā vispārēju mācīto aprindu un viendabīgotas kultūras ar centralizēti uztieptām normām, kuras pastiprinātas ar rakstību, uzspiešanas mēģinājumi visiem sabiedrības līmeņiem būtu dīks sapnis. Pat ja tāda programma tiek ietverta kādās teoloģiskās doktrīnās, tā nevar tikt un netiek ieviesta. To vienkārši nevar izdarīt. Pietrūkst resursu.
Bet kas notiek, ja mācītās aprindas kādu dienu kļūst vispārējas, aptver visu sabiedrību, – nevis ar saviem pūliņiem, nevis ar kādu varonīgu vai brīnumdarītāju iekšēju krusta karu (jihad, gazavat), bet ar daudz iedarbīgāku dziļi sakņotu sabiedrisku spēku, ar darba dalīšanas un ražošanas un izziņas norišu rakstura pilnīgu pārveidi? Atbilde uz šādu jautājumu un šādas pārveides rakstura apraksts izrādīsies izšķirošs nacionālisma izpratnei.
#18
Ievērojiet arī, ka zemkopju iekārtā vien daži izlases slāņi dažās sabiedrībās ir tikuši sistemātiski kastrēti tādā vai citā iepriekš aprakstītā veidā. Pat tad, kad tas ir darīts, ir grūti, kā paredzējis Platons, kastrāciju pastiprināt bezgalīgi. Aizbildņi, vai tie būtu mameluki vai janičāri, ierēdņi vai desmitās tiesas turētāji, korumpējas, iegūst intereses un saiknes un pārmantojamību, vai tiek godkāres un mantkāres un iemūžināšanās iekārdināti. Zemkopju laikmeta cilvēks, šķiet, ir darināts no samaitājamas vielas.
Viņa pēcnācējs, rūpnieciskais cilvēks, šķiet darināts no tīrākas, tomēr ne pavisam tīras vielas. Kas notiek, kad nejauši rodas sabiedriskā iekārta, kurā mācītās aprindas galu galā kļūst vispārējas, kad rakstītprasme nav kas īpašs, bet gan priekšnosacījums visām citām specializācijām, un kad amati pārstāj būt pārmantojami? Kas notiek, kad vienlaikus arī kastrācija kļūst gandrīz vispārēja un ļoti iedarbīga, kad ikviens mūsu vidū ir mameluks pēc posteņa (de Robe), kas sava amata saistības liek virs radniecības prasībām? Vispārīgu mācīto aprindu un mamelukisma laikmetā kultūras un politikas attiecības mainās saknē. Augstā kultūra ieviešas visā sabiedrībā, nosaka to un prasa politikas atbalstu. Tas ir nacionālisma noslēpums.

#19

3  RŪPNIECISKĀ SABIEDRĪBA

Rūpnieciskās sabiedrības izcelsme turpina būt gudrinieku pārspriedumu lieta. Man šķiet ļoti iespējams, ka tā tas turpināsies mūžīgi. Ļoti lielā, daudzveidīgā un juceklīgā sabiedrībā notika ārkārtīgi sarežģīta pārveide, un šis notikums bija vienreizējs: nekādu atkārtotu rūpnieciskošanu nevar uzskatīt par tik pat nozīmīgu notikumu kā sākotnējā rūpnieciskošana, jo visas citas ir tiešām atkārtojumi, kas veikti jau iedibinātu zināšanu gaismā, zinot, ka tas ir paveicams, un ka rūpnieciskumam ir acīmredzamas un noteiktas priekšrocības (lai arī šis ideāls, protams, ir bijis atkārtots visādā ziņā pavisam atšķirīgos veidos). Tas ir, mēs nekad nevaram atkārtot pirmo notikumu, ko ir paveikuši cilvēki, kuri nezināja, ko dara; nenojaušana bija pati šā notikuma būtība. To mēs nevaram izdarīt dēļ daudziem pavisam neapstrīdamiem iemesliem – mēs nekādi nevaram atkārtot visus agrīnās modernās Rietumeiropas apstākļus, un tāda mēroga eksperimenti teorētiskas būtības iedibināšanas labad ir morāli grūti iedomājami. Jebkurā gadījumā, lai atšķetinātu tik sarežģītas norises pavedienus, mums būtu vajadzīgs ne viens, bet ļoti daudzi atkārtojumi, un tie mums nekad nebūtu pieejami.
Bet lai arī mēs nevaram īstenībā izveidot rūpnieciskuma izcelsmes mācību, mēs varam cerēt tikt uz priekšu, izvirzot vispārējus rūpnieciskas sabiedrības darbības modeļus. Īstenībā Maksa Vēbera izslavētā darba (Protestantu ētika un kapitālisma gars, The Protestant Ethic and the Spirit of Capitalism) īstais nopelns un nozīmīgums, man šķiet, daudz mazākā mērā ir viņa valdzinošajos un spekulatīvajos pieņēmumos par kapitālisma gara rašanos, kā viņa pārdomās par to, kas veido šīs jaunās sabiedriskās kārtības galvenās atšķirošās īpatnības. Īstenībā, lai gan (pavisam noderīgā) uzmanības nobīde no kapitālisma izcelsmes uz rūpnieciskuma izcelsmi ir notikusi pēc Vēbera un kā nekapitālistiskas rūpnieciskas sabiedrības parādīšanās sekas, tomēr tāds šā izšķirošā jautājuma pārformulējums ir netieši klāt jau Vēbera raizēs par birokrātiju, cieši līdzās viņa raizēm par uzņēmības garu.
#20
Ja jauno uzņēmības garu (Geist) centralizēta birokrātija veicina tikpat lielā mērā kā saprātīgs uzņēmējs, tad ir skaidrs, ka mums ir darīšana drīzāk ar rūpnieciskumu, nevis ar kapitālismu kā tādu.
Atbilstoši Vēbera un, domāju, atbilstoši jebkuram ticamam viedoklim par jauno garu galvenai un nozīmīgai iezīmei ir jābūt tieksmei uz saprātīgumu. Vēbers nav īpaši izveicīgs sakarīgu un atbilstīgu definīciju sniegšanā, īpaši šajā gadījumā, tomēr no šā viņa tieksmes uz saprātīgumu jēdziena konteksta ir pilnīgi iespējams izdibināt, ko viņš ar to domā, un to, ka mūsu tēmai šī pamattieksme ir tiešām izšķiroša. Kā mēdz gadīties, šo tieksmi uz saprātīgumu ir nesalīdzināmi dziļi pētījuši divi lieliski astoņpadsmitā gadsimta filosofi Deivids Hjūms un Imanuēls Kants, kuri abi aiz patīkamiem maldiem, ka viņi nu ir iztirzājuši cilvēka prātu kā tādu, an sich, jebkur, jebkad, īstenībā ir snieguši ļoti pamatīgus vērtējumus par viņu gadsimtu raksturojošā jaunā gara vispārējo loģiku. Šiem domātājiem kopīgais ir bijis vismaz tikpat nozīmīgs kā tas, kas tos atšķīris.
Vēbera priekšstatā par saprātīgumu ir skaidri saskatāmas divas sastāvdaļas. Viena ir sakarīgums jeb nepretrunīgums, jeb līdzīga attieksme pret līdzīgiem stāvokļiem, jeb kārtnums, ko varētu saukt par laba birokrāta īsto būtību jeb godu. Otra ir iedarbīgums, rāma un saprātīga labākā pieejamā līdzekļa izvēle, skaidri izteikti un izdalīti mērķi, citiem vārdiem – ideāla vadītāja, uzņēmēja gars. Kārtīgums un iedarbīgums tiešām var tikt uzskatīts par saprātīguma vispārīgā gara birokrātiskajām un vadītspējas sastāvdaļām.
Nedomāju, ka šīs divas sastāvdaļas ir īsti savstarpēji neatkarīgas. Viedoklis par līdzekļu-mērķu iedarbīgumu netieši nozīmē, ka darītājs vienmēr izvēlēsies vienu un to pašu risinājumu noteiktai problēmai, neatkarīgu no ‘nepiederīgiem’ apsvērumiem; tātad šis viedoklis kā tuvāko secinājumu uztur birokrātisko simetriskas attieksmes prasību. Simetrijas prasība ne gluži tik tieši nozīmē iedarbīguma sekas (tiešām, kā Vēbers pats atzīmējis – nevainojami godprātīgi birokrāti, pat vai īpaši, ne vienmēr ir visai iedarbīgi); tomēr katrs noturīga, bet ne virspusēja kārtīguma prasības ieviesums nozīmēs vispārinātu un neiesaistītu izteikumu lietojumu, aprakstot gan mērķus, gan lietas, gan vidi, kurā uz šiem mērķi iet.
#21
Tāda valoda ar savu skaidro mērķu un līdzekļu uzskaitījumu galu galā ļauj vien izklāstīt rīcību tādā veidā, kas nodrošina noteiktu mērķu sasniegšanu ar līdzekļiem, kas atlasīti labākajam iespējamam iedarbīgumam, un neko vairāk.
To, kas pamato šīs divas saprātīga gara sastāvdaļas (kārtīgumu un iedarbīgumu), par kurām skaidrībā bija Vēbers, tātad dziļāk ir pētījuši Hjūms un Kants – ar uzjautrinošu domu, ka izpētījuši cilvēka prātu vispār. Un tieši – ka ir izpētījuši lietu vispārīgu mēru – tāda mēra vispārēju jēdzienisku pietiekamību, tā sakot, lietu vispārīgam raksturojumam, kā arī iztirzājošu pieeju (esprit d’analyse), ko pārliecinoši sludinājis un raksturojis Dekarts. Katra no šīm sastāvdaļām tiek iepriekšpieņemta kā saprātīga tādā ziņā, kas uz mums attiecas kā modernā gara atslēga. Ar šo vispārēju vai atsevišķu jēdzienisku pietiekamību es domāju to, ka tad visas lietas pastāv vienā vienlaidus loģikas telpā, ka apgalvojumus, kas par tām vēsta, var savietot un savstarpēji vispārēji attiecināt, un ka tāda, būtībā viena vienīga, valoda apraksta pasauli un tās iekšējo veselumu. Jeb, caur noliegumu – ka nepastāv īpašas, priviliģētas, norobežotas lietas vai jomas, kas būtu pasargātas no aptraipīšanas vai noliegšanas no citu puses un noritētu norobežotā neatkarīgās pašu loģikas telpās. Tieši tāda, protams, ir pirmsmodernā, pirmssaprātīgā laikmeta redzējuma uzkrītošākā iezīme – saliktu, pienācīgi nevienotu, bet padotības attiecībās pastāvošu pakārtotu pasauļu līdzāspastāvēšana un īpašu priviliģētu lietu, kas tiek reliģizētas un atbrīvotas no parastas uzvedības, pastāvēšana.
Tradicionālā sabiedriskā kārtībā tādas medību, vākšanas, dažādu ritu, apspriežu telts, virtuves vai harēma valodas veido autonomas sistēmas. Mēģinājums savienot apgalvojumus, kas ņemti no šiem dažādajiem būtiski atšķirīgajiem laukiem, iedziļināties neatbilstībās starp tiem, mēģinājums tos visus vienādot būtu sabiedriska nepieklājība vai pat ļauna zaimošana jeb bezdievība, un šādas pūles netiktu saprastas. Turpretim mūsu sabiedrībā ir pieņemts, ka visi valodas atbilstoši lietojumi attiecas uz vienu saskaņotu pasauli un var tikt novesti līdz vienotam izteikumam, un ka ir pamatoti tos savstarpēji attiecināt. “Vien pieslēdzies” (no E.M.Forstera noveles Howards End) mums ir saprotams un pieņemams ideāls. Mūsdienu zināšanu filosofijas bieži ir šīs mūsu idejas un tieksmes izpaudumi un sistematizējumi, kas savukārt ir nevis filosofisks untums, bet kam ir pamatīgas sabiedriskas saknes.
#22
Lietu pielīdzināšana un viendabīgošana nav pilnīga, ja to nepavada tas, ko var saukt par visa sadalāmā sadalīšanas – iztirzāšanas garu (esprit d’analyse), tas ir, ja to nepavada visu kompleksu sadalīšana sastāvdaļās (pat ja to var paveikt vien domās) un atteikšanās uzturēt iepriekšējas vienošanās par priekšstatiem. Tā ir, ja sasaista lietas kopā tā, ka ierastie redzējumi turpina sevi un tajos esošos aizspriedumus – un tas notiek, mums apgalvojot, ka vērtējam lietas par sevi un esam brīvi no tām. Šīs norunas un saraustītā jēdzienu telpa ideju jomā ir pielīdzināma noturīgiem cilvēku grupējumiem un struktūrām cilvēku līmenī. Līdzīgi skatot, unificētā un standartizētā Hjūma un Kanta iecerētā izmērāmo faktu pasaule ir analogs anonīmām un vienādām cilvēku kopienām masu sabiedrībā. Šajā spriedumā mēs skaram drīzāk cilvēkus un to grupējumus, nevis idejas, bet cilvēku un grupējumu ideju unifikācija vienlaidus un apvienotās sistēmās ir saistīta ar to pārgrupēšanos iekšēji mainīgās, kultūras ziņā viendabīgās sabiedrībās.
Rūpnieciskā sabiedrība ir visu laiku vienīgā, kas dzīvo ar un paļaujas uz ilgstošu un nepārtrauktu pieaugumu, uz pastāvīgu un nepārtrauktu pilnveidošanu. Nepārsteidz, ka tā ir bijusi pirmā sabiedrība, kas izvirzīja progresa, nepārtrauktu uzlabojumu jēdzienu un ideālu. Tās izplatīts sabiedrības pārvaldības veids ir vispārēji mesli (Danegeld), kas ar materiāliem uzlabojumiem izpērk sabiedrisko naidīgumu. Tās lielākais vājums ir nespēja pārciest jebkādu īslaicīgu šā sabiedrības uzpirkšanas fonda samazināšanos, un nespēja pārlaist pamatotības zudumu, kas atgadās, ja pārpilnības rags uz laiku aizsprūst, un labumu plūsma vājinās. Pagātnē daudzas sabiedrības ir palaikam atklājušas jauninājumus un uzlabojušas savu likteni, un dažkārt var būt taisnība, ka uzlabojumi ir nākuši nevis pa vienam, bet vairumā. Bet uzlabojumi nekad nav bijuši pastāvīgi, nedz ir sagaidīts, ka tas tā būs. Ir bijis jānotiek kaut kam īpašam, lai rastos tik neparastas un ievērojamas gaidas.
Un tiešām, kaut kas neparasts, kaut kas vienreizīgs noticis ir. Pasaules kā viendabīgas, plānveidīgiem vienādi piemērojamiem likumiem pakļautas un kā nebeidzamiem pētījumiem atvērtas, pasaules kā nebeidzamas jaunu līdzekļu kombināciju bez stingrām priekšgaidām un robežām iespējas piedāvājoša koncepcija. Pasaules, kurā nekādas iespējas nav jāierobežo, un galu galā kurā nekam citam kā vien sasniegumam ir jāizšķir, kādas ir lietas, un kā tās var kombinēt, lai nodrošinātu vēlamo iedarbību, koncepcija.
#23
Tas bija pilnīgi jauns redzējums. Iepriekšējās pasaules bija, no vienas puses, katra kosmoss par sevi – mērķtiecīgas, ar padotības kārtību, “jēgpilnas”; un no otras puses – ne visai vienādotas, sastāvošas no pakārtotām pasaulēm, kurām katrai piemita savi pašas teicieni (idiomas) un loģika, kas nav ietilpināma vienā vispārējā kārtībā. Jaunā pasaule bija no vienas puses morāli vienaldzīga un no otras viengabalaina.
Hjūma filosofija ir viens no nozīmīgākajiem šā redzējuma kodējumiem. Tās labāk pazīstamā daļa ir viņa vēstījums par cēloņsakarīgumu, kas tiešām izriet no viņa filosofijas vispārējā redzējuma un galvenās izpratnes. Kopumā tā galu galā ir šāda: pašā lietu dabā pēc to būtības nekas nav saistīts ar jebko citu. Īstās šīs pasaules saiknes var iedibināt vien, iepriekš domās nodalot visu, kas ir iedomājams kā nodalīts – tā, lai varam, tā sakot, nodalīt tīras sastāvdaļas – un tad aplūkojot, kas ar ko īsti saskaņā ar pieredzi izrādās saistīts.
Vai tāda pasaule ir? Mūsējā ir. Tas ir priekšnosacījums, maksa par bezgalīgo atklājumu pasauli. Pētījums nedrīkst būt pakļauts tādā vai citādā redzējumā un dzīvesveidā iebūvētām lietu dabiskām līdzībām un saskanīgumam. Un, protams, Hjūma vēstījums par cēloņsakarīgumu nav vien brīnišķīgs brīvam mūžīgajam pētniekam pavērts ainas kopsavilkums; tas ir arī viņa saimnieciskā dubultnieka, mūsdienu uzņēmēja uzvedības vēstījums.
Darbaspēka, iekārtu, materiālu un veidņu jūklis, ko nosaka patērētāji, nedz aprēķina laikmeta tirgotājam, nedz ražotājam nav bijis saistīts ar sabiedrisko kārtību un ritmu. Viņu progresam un ekonomikas kāpumam, no kā viņi ir daļēji atkarīgi, vēl arī viņu netraucētai jebkādu līdzekļu izvēlei, ņemot vērā sasniegumus un neko citu, noder vien kāds tiešs mērķis, tāds kā iespējami liels peļņas kāpinājums. (Viņa priekšgājējam vai īstenībā viņa izdzīvojušajam feodālajam laikabiedram būtu grūti izdalīt kādu atsevišķu veiksmes kritēriju. Tiem peļņa būtu pazudusi starp daudziem neatdalāmiem apsvērumiem, tādiem kā viņu sabiedriskā stāvokļa kopienā uzturēšana. Ādams Smits redzēja vien pārāk skaidru atšķirību starp Glāzgovas pilsētnieku un, teiksim, Skotijas kalnienes klana vadoni Ločīlas Kameronu. Hjūma cēloniskuma teorija apstiprina iepriekšminētās atšķirības izpratni.)
Šāds sabiedrības redzējums, kas ir kļuvis atkarīgs gan no izziņas, gan saimnieciskās izaugsmes (abas, protams, ir savstarpēji saistītas), mūsu tēmu skar tāpēc, ka mūs pirmkārt interesē pastāvīgi augoša, pastāvīgi progresējoša sabiedrība.
#24
Bet tādas nepārtrauktas izaugsmes sekām ir uzkrītošas paralēles ar redzējumu, kas ir tās nosacījumi.

Pastāvīga pieauguma sabiedrība

Ja izziņas izaugsme par priekšnoteikumu pieņem, ka neviens elements nav a priori nesaraujami saistīts ar citu, un ka viss ir atvērts atkārtotām pārdomām, tad no cilvēku darbības un tādējādi no cilvēku lomām saimnieciskā un ražojošā izaugsme prasa tieši to pašu. Lomas kļūst neobligātas un par rīkiem. Kādreizējais sabiedrisko lomu struktūras noturīgums ir vienkārši nesavienojams ar izaugsmi un jauninājumiem. Jauninājumi nozīmē jaunu lietu darīšanu; to robežas nevar būt tās pašas kā darbībām, kuras tie aizvieto. Nešaubīgi, ar darba noteikumu un amata apvienību robežu gadījuma rakstura izmaiņām vairums sabiedrību galā tikt var, tāpat kā futbola komanda var izmēģinājuma veidā pārslēgties no viena izvietojuma uz citu un tomēr saglabāt nepārtrauktību. Viena izmaiņa progresu nerada. Bet kas notiek, kad tādas izmaiņas ir pastāvīgas un nepārtrauktas, kad arodizmaiņu neizbēgamība kļūst par ilgstošu sabiedriskās kārtības īpašibu?
Kad ir atbildēts šis jautājums, tad ar to ir atrisināta nacionālisma problēmas galvenā daļa. Nacionālisms sakņojas noteiktā darba dalīšanas veidā, tādā, kas ir sarežģīts un pastāvīgi, pieaugoši mainīgs.
Augsts ražīgums, kā neatlaidīgi apgalvojis Ādams Smits, prasa sarežģītu un izsmalcinātu darba dalījumu. Pastāvīgi augošs ražīgums prasa, lai šis dalījums ir ne vien sarežģīts, bet arī pastāvīgs, bieži un strauji mainīgs. Šīm straujajām un nemitīgajām gan pašas ekonomisko lomu sistēmas, gan darbavietu aizpildījuma izmaiņām tajā ir noteiktas tiešas un būtiski nozīmīgas sekas. Cilvēki, kas šajās izmaiņās iesaistīti, parasti nevar palikt vienā un tajā pat ierastajā darbavietā uz visu mūžu, un pavisam reti tie var palikt tur cauri paaudzēm. Tēvs dēlam amatu var nodot reti (tādu vai citu iemeslu dēļ). Ādams Smits ir norādījis uz pilsētnieku veiksmes nedrošumu, tomēr sabiedriskā stāvokļa noturīgumu maldīgi piedēvējot lopkopjiem, pārprotis to radurakstu mītus par īstenību.
Tiešas šā jaunā kustīguma sekas ir noteikts vienlīdzīguma utopijas veids.
#25
Mūslaiku sabiedrība ir kustīga nevis tāpēc, ka ir vienlīdzīga; tā ir vienlīdzīga tāpēc, ka kustīga. Vēl vairāk, tai ir jābūt kustīgai gribot negribot, jo tas ir vajadzīgs tās velnišķīgo un neizmērojamo saimnieciskās izaugsmes slāpju remdēšanai.
Sabiedrība, kas lemta ilgstošai muzikālo krēslu spēlei (musical chairs, izklaides spēle ar pārsēšanos), nevar būvēt dziļus pakāpju, kastu vai kārtu šķēršļus starp dažādiem krēslu komplektiem, kādi tai pieder. Tas traucētu kustīgumu un, kustības gadījumā īstenībā novestu pie nepanesamiem saspīlējumiem. Cilvēki var panest velnišķīgu nevienlīdzību, ja tie jūtas stabili un paražu svētīti. Bet uzbudinātā kustīgā sabiedrībā paradumiem nepietiek laika svētīt katru. Ripojoši akmeņi neuzkrāj auru, un kustīgs iedzīvotāju kopums neļauj nekādai aurai piesaistīties saviem slāņiem. Noslāņošanās un nevienlīdzība pastāv un dažkārt galējā veidā; tomēr tam ir neizteikts un mērens raksturs, kas vājināts ar kaut kādu labklājības un noteikumu atšķirību pakāpenīgumu, ar sabiedriskās norobežotības trūkumu un dzīvesveidu saplūsmi, ar kaut kādu statistisku jeb varbūtīgu (probabilistisku, kad nav iespējama noteiktība, bet norišu pārvaldībai pietiek ar varbūtību) raksturu (pretstatā nelokāmām, neierobežotām, bezdibenim līdzīgām atšķirībām, kas raksturīgas zemkopju sabiedrībai) un ar šķietamu vai īstu sabiedrisku kustīgumu.
Šī šķietamība ir būtiska, un tā nevar pastāvēt bez īstuma vismaz kā piedevas. Tas, cik daudz īstuma ir šajā augšupejošā un lejupejošā kustīguma izpausmē, mainās, un ir zinātniskas apspriešanas priekšmets, bet te nav vietas pamatotām šaubām, ka īstuma ir krietni daudz. Kad pati lomu sistēma mainās ļoti lielā mērā, dažādu stāvokļu ieņēmēji tajā, kā apgalvo daži kreisā spārna sociologi, nevar būt neelastīgas slāņu sistēmas sasaistīti. Salīdzinājumā ar zemkopjiem šāda sabiedrība ir kustīga un izlīdzināta.
Bet ir kaut kas vairāk par visu to, kas attiecas uz izteikti rūpnieciskas pieauguma ekonomikas radītu vienlīdzīgumu un kustīgumu. Ir kādas papildus smalkākas jaunas darba dalīšanas iezīmes, kam varbūt vislabāk pietuvoties var, apsverot atšķirību starp darba dalījumu rūpnieciskā sabiedrībā un īpaši komplicētā labi attīstītā zemkopju sabiedrībā. Acīmredzamā atšķirība starp tām ir, ka viena ir noturīgāka un otra ir kustīgāka. Īstenībā viena no tām vēlas būt noturīga, un otra vēlas būt kustīga, un viena no tām tīko būt noturīgāka kā ļauj sabiedriskā īstenība, kamēr otra bieži prasa vairāk kustīguma, lai apmierinātu savu vienlīdzīguma ideālu, kādu tās patreizējie ierobežojumi pieļauj. Tomēr, kaut gan abas sistēmas tiecas pārspīlēt savas pamatiezīmes, tām tiešām skaidri piemīt iezīmes, uz kurām tās savstarpējā salīdzinājumā pastāv – viena ir noturīga, otra ir kustīga. Bet ja tie ir acīmredzamie pretstati, kādas ir tos pavadošās smalkās papildus iezīmes?
Salīdzināsim sīkāk darba dalīšanu augsti attīstītā zemkopju sabiedrībā ar darba galīšanu vidusmēra rūpnieciskā sabiedrībā. Katram darbības veidam, piemēram, ir vismaz viens ar to saistīts lietpratēju veids. Automehāniķi kļūst par lietpratējiem to auto ražošanā, ko viņi apkalpo. Rūpnieciskai sabiedrībai būs lielāks iedzīvotāju skaits un varbūt, vērtējot visdabiskāk, lielāks dažādu amatu skaits. Šajā ziņā tās darba dalīšana ir dzīta daudz tālāk.
Bet tikpat labi pēc kaut kādiem kritērijiem var būt, ka pilnīgi attīstītai zemkopju sabiedrībai darba dalīšana ir sarežģītāka. Specialitātes tajā ir tālākas cita no citas, nekā tas ir varbūtēji daudzskaitlīgākajā rūpnieciskās sabiedrības specializācijā, kas tiecas iegūt to, ko var apzīmēt kā kopīgu stila radniecību. Dažas nobriedušas zemkopju sabiedrības specialitātes var būt ārkārtējas: tās var būt mūža garuma, ļoti ilgstoša un pilnīgi atdevīga treniņa auglis, kas var būt aizsākts agrā jaunībā un prasījis pilnīgu atsacīšanos no citām lietām. Daiļamatniecības sasniegumi šajās sabiedrībās ir ārkārtīgu darbu un prasmi paģēroši, un bieži sasniedz tādu sarežģītības līmeni un pilnīgumu, kādam nevar ne tuvu pielīdzināt neko vēlāk rūpnieciskā sabiedrībā sasniegto, kuras mājturības priekšmeti un apdares, ēdieni, rīki un rotas ir vispārzināmi mazvērtīgi.
Salīdzinājumā ar to garlaicīgumu un sterilitāti, pedantiskā un rituālā sarežģītība, ko pārvalda attīstītas zemkopju sabiedrības amata meistars, bieži ir tāda, kas sasniedz pašas cilvēka prāta robežas. Īsāk, kaut gan zemnieki, kas veido lielu zemkopju sabiedrības vairākumu, ir vairāk vai mazāk savstarpēji aizstājami tiem parasti piešķirto sabiedrisko uzdevumu veikšanas ziņā, nozīmīgs lietpratēju mazākums tādās sabiedrībās ievērojami savstarpēji papildinās; katrs vai katra grupa no tiem ir atkarīgs no citiem, un ja kāds ir iestrēdzis savā specializācijā, tas ir pilnīgi nespējīgs būt pašpietiekams.
Interesanti, ka pretstatā, rūpnieciskā sabiedrībā, neraugoties uz tās specialitāšu lielāku skaitu, specialitātes ir daudz tuvākas. To noslēpumi ir daudz tuvāki un savstarpēji saprotami, to rokasgrāmatas satur izteikumus, kas pārklājas daudz plašāk, tāpēc pārspecializēšanās, kaut dažkārt sarežģīta, parasti nav atbaidošs uzdevums.
#27
Tā pilnīgi neatkarīgi no kustīguma vienā gadījumā un noturīguma otrajā, ir vēl netverama, bet pamatīga un nozīmīga kvalitatīva atšķirība pašā darba dalījumā. Dirkhems (Durkheim) ir maldījies, kad viņš attīstītas pirmsrūpnieciskas civilizācijas un rūpniecisku sabiedrību būtībā klasificēja zem viena virsraksta “likumsakarīga saskaņotība” (organic solidarity), un kad viņam neizdevās pienācīgi ievietot šo papildus atšķirību plašākā likumsakarīgas saskaņotības jeb papildus darba dalījuma kategorijā. Šī atšķirība ir šāda: rūpnieciskā sabiedrībā lielākā daļa mācību ir pamatu mācības, kas nav īpaši saistītas ar apspriežamā cilvēka augsti specializētu profesionālo darbību, un notiek iepriekš. Rūpnieciska sabiedrība pēc vairuma kritēriju varbūt ir visu laiku visaugstāk specializētā sabiedrība, bet tās izglītības sistēma neapšaubāmi ir vismazāk specializēta, visvispārīgāk standartizēta no visām, kādas vien pastāvējušas.
Vienāda apmācība jeb izglītība tiek sniegta visiem vai lielākai daļai bērnu un pusaudžu līdz pārsteidzoši vēlam vecumam. Specializētas skolas augsti vērtētas tiek vien izglītības norises beigās, kad tās veido iepriekšējas ilgstošās nespecializētās izglītības nobeigumu; specializētās skolas jaunākiem skolniekiem tiek vērtētas zemu.
Vai tas ir paradokss vai varbūt kāda no agrāku laiku muļķīgām paliekām? Tie, kas augstākajā izglītībā slavē “džentlmeniskus” jeb brīvās stundas elementus, ir tā dažkārt pieņēmuši. Bet, kaut gan kādi no neobligātajiem priekšmetiem un ārišķībām, kas piekabinātas augstākajai izglītībai, var tiešām būt novecojumi un paliekas, tomēr galvenā lieta – vispārējas, nespecializētas apmācības izplatītība un nozīmīgums – ar augsti specializētu rūpniecisku sabiedrību ir saistīta nevis kā paradokss, bet kā kaut kas pavisam piemērots un nepieciešams. Rūpnieciskā sabiedrībā rodamais specializācijas veids pamatojas tieši uz vispārēju nespecializētu un vienveidīgu apmācību.
Modernie bruņotie spēki savus jauniesauktos vispirms pakļauj vienādām vispārējām mācībām, kuru gaitā tiem ir jāapgūst un jāpiesavinās pamatlietas, uzvedība un prasmes, kas ir vispārējas visā armijā; specializēta apmācība tiek sniegta tikai pēc tam. Tiek pieņemts vai sagaidīts, ka katrs pienācīgi apmācīts iesauktais, izņemot samērā niecīgu ļoti augsti apmācītu speciālistu skaitu, var tikt pārspecializēts, netērējot tam pārāk daudz laika. Šajā ziņā mūslaiku sabiedrība ir līdzīga mūsdienu armijai, vēl vairāk.
#28
Tā paredz ļoti ilgstošu un diezgan pamatīgu visu savu jaunpienācēju apmācību, kas prasa noteiktas kopīgas zināšanas: rakstītprasmi, rēķināšanu, darba pamatieradumus un sabiedriskās prasmes, galveno tehnisko un sabiedrisko prasmju labu pārzināšanu. Lielam iedzīvotāju vairākumam darba dzīvē vajadzīgās īpašās prasmes uzklājas pamatzināšanām vai nu darba gaitā, vai kā daļa no daudz īsākām papildus mācībām, un tiek pieņemts, ka katru, kas ir pabeidzis visiem iedzīvotājiem kopīgās vispārējās mācības, var bez pārāk lielām grūtībām pārspecializēt vairumam citu darbu. Vispārīgāk runājot, vajadzīgās papildus prasmes sastāv no dažiem paņēmieniem, ko var iemācīties diezgan ātri, plus ‘pieredze’ – savā ziņā vides, darbinieku un to darbības veida pārzināšana. Apguve var prasīt maz laika; dažkārt to pastiprina neliela atbalstoša mistika, bet pārāk liela tā ir reti. Pastāv arī īstu speciālistu mazākums; to amatu ieņemšana tiešām ir atkarīga no ļoti ilgstošām papildus mācībām, un tie ir grūti aizvietojami vai neaizvietojami ar kādu, nenododot tam savu īpašo izglītības pamatu un dotības.
Vispārēju mācību un tiesību uz izglītību ideāls ir labi zināma mūsdienu vērtību daļa. Par to ar cieņu runā valstsvīri un politiķi, tas ir ietverts tiesību deklarācijās, konstitūcijās, partiju programmās un tā tālāk. Tiktāl nav nekā neparasta. Tas pats ir ar pārstāvošo un atbildīgo varu, brīvām vēlēšanām, neatkarīgu tiesu, runas un biedrošanās brīvību un tamlīdzīgi. Daudzas vai vairums šo lielisko vērtību daudzās pasaules daļās bieži un regulāri tiek pārkāptas, ne aci nepamirkšķinot. Ļoti bieži šīs frāzes var droši uzskatīt vienkārši par tukšvārdību. Vairums konstitūciju, kas garantē runas un vēlēšanu brīvības, par sabiedrību, ko tās it kā definē, pasaka tikpat, cik cilvēks, kas teic ‘Labrīt’, pasaka par laika apstākļiem. Tas viss ir labi zināms. Ļoti dīvainais un zīmīgais par vispārējas un centrāli nodrošinātas izglītības pamatiem ir tas, ka tie ir ideāls, kas tiek vairāk cienīts tā ievērošanā, nekā pārkāpšanā. Šajā ziņā tas varbūt ir vienreizējs mūsdienu ideālu vidē, un tas prasa izskaidrojumu.
#29
Profesors Ronalds Dors (Ronald Dore. The Diploma Disease. London, 1976. For an approach to the social implications of literacy at an earlier stage, see Jack Goody (ed.), Literacy in Traditional Societies, Cambridge, 1968) šo ievirzi ir spēcīgi nosodījis, īpaši attiecībā uz attīstības sabiedrībām, uz pārvērtētām ‘papīra’ kvalifikācijām, un tai nešaubīgi ir kaitīgas blaknes. Bet es vēlētos zināt, vai viņš pilnībā izprot tā, ko viņš nosoda kā Diplomu slimību, dziļās saknes. Mēs dzīvojam pasaulē, kurā vairs nevaram paļauties uz neformālu, tiešu prasmju tālāknodošanu, jo sabiedriskās struktūras, kurās tāda nodošana varēja notikt, izzūd. Tāpēc vienīgais zināšanu veids, ko varam ņemt vērā, ir tas, ko apliecina pieņemami tās snieguši mācību centri, kas sertifikātus izsniedz, pamatojoties uz godīgiem, neieineresēti pārvaldītiem pārbaudījumiem. Tāpēc mēs esam nolemti ciest no Diplomu slimības.
Tas viss rosina domāt, ka aprakstītajam – vispārējas, vienādotas izglītības veidam tiešām ir kāda būtiska loma mūsdienu sabiedrībā, un tā nav vien savas tukšvārdības vai pašreklāmas loma. Tā tas tiešām ir. Lai izprastu, kas šī loma ir, mums ir jāpatapina Marksa izteikums (varbūt tomēr ne tajā nozīmē, kādā to lietojis viņš), ka pāri visam ir ne tikai mūsdienu sabiedrības ražošanas veids, bet pirmkārt tā atražošanas veids.

Sabiedrības ģenētika

Sabiedrisku cilvēku un grupu atražošanu var uzturēt vai nu pēc cilvēks-cilvēkam principa jeb darbības gaitā, jeb ar to, ko varētu saukt par centralizētu paņēmienu. Protams, ir daudz jauktu un starpveidu tā veikšanai, bet to aplūkošanu labāk būtu atlikt pēc šo divu galējo, it kā polāro iespējamību apspriešanas.
Cilvēks-cilvēkam jeb darbības gaitā paņēmiens tiek lietots, ja ģimene, radu kopa, ciems, cilts daļa vai līdzīgas diezgan mazas grupas tajās dzimušiem bērniem ļauj un liek piedalīties savā kopienas dzīvē, papildinot to ar dažiem īpašākiem paņēmieniem, kā mācīšana, vingrinājumi, norādījumi, sabiedriskā stāvokļa pārejas riti (iesvētības utml.) un tā tālāk – galu galā padara šos bērnus par pieaugušajiem, kas ir pieņemami līdzīgi iepriekšējām paaudzēm; un šādā veidā šī sabiedrība un tās kultūra sevi turpina.
#30
Centralizētais atražošanas paņēmiens ir tāds, ka vietējais paņēmiens tiek lielā mērā papildināts (vai galējos gadījumos pilnīgi nomainīts) ar izglītības vai mācību iestādi, kas ir nošķirta no vietējās kopienas, un kas pārņem aplūkojamo jauno cilvēku sagatavošanu un, beidzoties mācībām, galu galā tos atgriež atpakaļ plašā sabiedrībā iemācīto lomu pildīšanai. Galējs šādas sistēmas variants augstā pakāpē ir attīstījies Otomaņu impērijā, kur jaunie puiši varmācīgi vai nu kā obligāta gūstekņu nodeva vai nopirkti vergi tika savākti devširme (devshirme) un janičāru vienībās un sistemātiski trenēti karam un pārvaldei, un ideālā gadījumā pilnīgi atrauti un nošķirti no savām ģimenēm un izcelsmes kopienām.
Šīs sistēmas ne tik pilnīga versija ir tikusi un daļēji vēl arvien tiek praktizēta britu zemākajā šķirā ar tās paļaušanos uz internātskolām jau no agrīna vecuma. Šādas sistēmas varianti ir rodami arī šur tur samērā vienkāršās pirmsrakstības zemkopju sabiedrībās.
Sabiedrības, kas sastāv no apakškopienām, var iedalīt tajās, kurās apakškopienas vajadzības gadījumā var sevi atražot bez pārējās sabiedrības daļas palīdzības, un tajās, kurās savstarpējā papildināmība un savstarpējā atkarība ir tāda, ka tās to nespēj. Zemnieku sabiedrību daļas un lauku kopienas, vispār ņemot, sevi neatkarīgi atražot spēj. Segmentētas sabiedrības antropoloģiskais jēdziens satur tieši šādu ideju: ‘segments’ ir vienkārši mazāks lielas sabiedrības, kuras sastāvdaļa tas ir, variants, un spēj mazākā mērogā veikt visu, ko veic lielā sabiedrība.
Bez tam pašatražošanās spēju ziņā ir jāatšķir saimniecisks un izglītības patstāvīgums. Zemkopju sabiedrības valdošais slānis, protams, ir atkarīgs no pārpalikuma, kas nāk no pārējās sabiedrības, bet tas tomēr var būt pilnīgi patstāvīgs izglītības ziņā. Dažādus citus patstāvības trūkuma veidus var izraisīt arī sabiedrības paradumi, tādi kā tie, kas kopienas dara atkarīgas no ārējiem ritu lietpratējiem vai no līgavu papildinājuma no ārpuses. Šeit mēs skaram grupas izglītības, nevis saimnieciskā patstāvīguma iespējas. Kur feodālie pavaldnieki sūta savus dēlus uz vietējo galmu kā pusmācekļus, pusķīlniekus, kur amatu meistari pieņem mācekļus, kas nav viņu dēli utt., tur acīmredzami pastāv tādas jauktas sistēmas.
#31
Vispār ņemot, stāvoklis zemkopju sabiedrībā, šķiet, ir šāds: liels iedzīvotāju vairākums piederas pie patstāvīgām grupām, tādām, kas savu jaunatni būtībā izglīto darbu gaitā, tās panākumos kā daļā no vispārpieņemtām dzīves darīšanām, daudz vai vispār nepaļaujoties uz nekādiem izglītības lietpratējiem. Bet šo iedzīvotāju mazākums saņem specializētu apmācību. Šāda sabiedrība ietvers vienu vai vairākus pilna laika izglītotāju slāņus, kas gan atražo sevi, pieņemot mācekļus, gan veic daļēja laika pakalpojumus pārējai kopienas daļai: rituālos, dziednieciskos, pamācošos, pārvaldības un tā tālāk. Tas var noderēt, lai atšķirtu cilvēks-cilvēkam jeb iekškopienas apmācību no, teiksim, piemērošanās citai kultūrai un specializētas ārējas (ekso-) apmācības (pēc līdzības ar eksogāmiju, laulību liegumu starp radiniekiem), kas paģēr kopienai prasmes no ārpuses un sauc šādu izglītību par pienācīgu.
Ļoti nozīmīgs slānis mācītu zemkopju sabiedrībā ir ierēdņi, kuri var lasīt un tālāknodot lasītprasmi, un kuri tādējādi veido vienu no lietpratēju šķirām šajā sabiedrībā. Tie var veidot vai neveidot ģildi, vai būt apvienoti organizācijā. Tāpat kā, vispār ņemot, rakstītprasme ātri pārsniedz savu tīri tehnisko lietojumu hronikās un iegūst morālu un teoloģisku nozīmīgumu, tā ierēdņi vai mācītie gandrīz vienmēr ir kaut kas daudz vairāk kā pierakstītāji. Tā nav vien rakstība – uzrakstītais ir vērā ņemama lieta, un zemkopju sabiedrībā svētā attiecība pret pasaulīgo rakstītajā jomā tiecas būt vērtēta stipri par labu pirmajam. Tādējādi rakstītāji un lasītāji ir lietpratēji un vairāk kā lietpratēji; tie ir gan daļa no sabiedrības, gan piesaka savas tiesības būt par visas sabiedrības balsi. To īpašā prasme kaut ko vēsta, ko īpašu, varbūt vairāk kā kokgriezēju un citu daiļamatnieku, un daudz vairāk kā skārdnieku prasme.
Mācītos cilvēkus var aplūkot divējādi, bet galvenokārt to stāvoklis ir drīzāk augsts. Tie ir gan lietpratēji, gan daļa no sabiedrības tās vidū, un arī, kā jau teikts, piesaka savas tiesības būt par visa kopuma balsi. Tie ir iekšēji paradoksālā stāvoklī. Loģiķu bruņojumā ir dziļā un zīmīgā mīkla – Bārddziņa Problēma – visus vīriešus ciematā var sadalīt tajos, kuri skujas paši, un tajos, kurus skuj bārddzinis. Bet kā ir ar bārddzini pašu? Vai viņš skujas pats, vai viņu skuj bārddzinis? Šādus formulējumus atstāsim loģiķiem. Bet mācītie kaut kādā ziņā bārddziņa stāvoklī ir. Savu ģildi tie atražo, mācot iesācējus, bet tie arī sniedz nedaudz mācību jeb pakalpo pārējai sabiedrības daļai. Vai tie skuj sevi, vai neskuj? Šis spriegums un problēmas, ko tas nes, (un tās nav vien loģiskas) tajos ir, un tās nav vienkārši risināmas.
#32
Beidzot, mūsdienu sabiedrība šo āķīgo mīklu risina, mācītajos cilvēkos pārvēršot ikkatru, pārvēršot šo iespējami vispārīgo šķiru par patiešām vispārīgu, nodrošinot, ka mācīts tiek ikkatrs bez izņēmuma, ka ārēja izglītība kļūst par vispārēju paraugu, un ka neviens, kultūras ziņā, neskujas pats. Mūsdienu sabiedrība ir tāda, kurā neviena apakškopiena, kas apjomā mazāka par tādu, kas spēj uzturēt neatkarīgu izglītības sistēmu, sevi vairs atražot nespēj. Pilnīgi sabiedriskotu cilvēku atražošana pati kļūst par daļu no darba dalīšanas, un apakškopienas to vairs sev neveic.
Tas, ko attīstījušas mūsdienu sabiedrības, ir līdzīgs. Bet kāpēc tam tā jābūt? Kāds liktenis tās ir mudinājis šādā virzienā? Atkārtojot jautājumu – kāpēc šis viens vispārējas rakstītprasmes un izglītības ideāls tiek ņemts vērā ar šo visneparastāko, netipiskāko nopietnību?
Daļa no atbildes ir jau sniegta – saistībā ar uzsvaru uz arodu mainīgumu, uz nenoturīgu, ātri mainīgu darba dalījumu. Sabiedrība, kuras visa politiskā sistēma un tiešām visa kosmoloģija un morālā kārtība ir dibināta uz saimnieciskās izaugsmes pēdējo analīzi, uz vispārēju peļņas nodokli un cerību uz nemitīgu apmierinājuma pieaugumu, kuras pamatotība ir atkarīga no tās spējas uzturēt un apmierināt šīs gaidas, tādējādi ir uzticēta jauninājumu nepieciešamībai un tādēļ mainīgai arodu struktūrai. No tā var secināt, ka starp paaudzēm un ļoti bieži vienas dzīves laikā cilvēkam noteikti ir jābūt gatavam jaunu uzdevumu saņemšanai. Daļēji tur ir pamatapmācības nozīmīgums un tas, ka nedaudz papildus apmācību, kādas tiek pievienotas vairuma darbu prasmei, nav pārāk apjomīgas un turklāt ir ietvertas rokasgrāmatās, kas saprotamas visiem sabiedrības vispārējās apmācības ieguvējiem. (Kamēr šie nelielie papildinājumi reti ir pārāk apjomīgi, kopējās un tiešām būtiskais pamatkodols tiek piedāvāts diezgan augstā līmenī, varbūt ne salīdzināmā ar zemkopju sabiedrības prāta virsotnēm, bet noteikti novietojams līdzās tās kādreizējam vidusmēram.)
Bet šo prasību rada ne tikai kustīgums un pārapmācības. Tas ir arī profesionālāko darbību vairuma saturs. Rūpnieciskā sabiedrībā darbs nenozīmē lietu kustināšanu. Darba piemēri vairs nav aršana, novākšana, kulšana. Darbs galvenokārt vairs nav darbība, manipulācija ar lietām, bet ar nozīmēm.
#33
Tas parasti ietver saziņu ar citiem cilvēkiem vai mehānismu vadīšanu. Cilvēku īpatsvars, kuri dabas atradnēs tieši ar savu cilvēka spēku iedarbojas uz dabas objektiem, pastāvīgi samazinās. Vairums amatu, ja arī ne tieši ietver darbu ‘ar cilvēkiem’, satur taustiņu vai slēdžu, vai sviru darbināšanu, un tie prasa izpratni un ir izprotami jau atkal kādos vienveidīgos izteikumos, kas saprotami visiem jaunpienācējiem.
Cilvēces vēstures sākumos vispārēja, viscaur lietota un nozīmīga kļūst skaidra un pieņemami tieša saziņa. K Konteksts, tonis, žests, personība un situācija slēgtās zemkopju vai cilšu pasauļu vietējās kopienās attiecībā uz saziņu ir bijis viss. Saziņa, kāda tā ir bijusi, notikusi bez viennozīmīga formulējuma priekšrocībām, uz ko vietējiem nav bijusi nedz tieksme, nedz spējas. Precīzu un stingri noteiktu formulējumu skaidrība un smalkumi tika atstāti tiesnešiem, teologiem vai ritu lietpratējiem un bija daļa no to noslēpumiem. Slēgtas kopienas tuvībā precizitāte būtu bijusi sīkmanīga un aizvainojoša un gandrīz neiedomājama vai neizprotama lieta.
Tādās tuvās, slēgtās, situatīvās sabiedrībās cilvēku valodai ir jābūt lietojamai neskaitāmās paaudzēs, turpretim mācīto cilvēku un juristu, un visu veidu kontekstus noraidošu konceptuālu puritāņu valoda ir lietojama vien nelielam paaudžu skaitam. Tā ir ļoti mīklaina lieta, ka šim iedibinājumam, tas ir, cilvēku valodai ir vajadzīga šāda iespēja lietot to kā ‘sarežģītu atslēgu’ (elaborate code; Basil Bernstein), kā formālu un pilnīgi bezkonteksta rīku, ja zinām, ka tā ir izvērsusies vidē, kas nekādā ziņā nav prasījusi tādu attīstību un neveicina to veidu, kādā tā ir izpaudusies. Šī mīkla ir pielīdzināma problēmām, ko izvirza tādu prasmju (piemēram, matematikas spējas) esamība, kam cauri lielākajai cilvēces pastāvēšanas laika daļai nav bijusi paliekoša vērtība, un kas tādējādi nevarēja būt nekādā tiešā veidā dabiskas atlases veidotas. Šāda mīkla, bet, skaidrs, arī fakts ir tādas valodas, kas ir piemērota formālam, bezkonteksta lietojumam, pastāvēšana. Šāda iespējamība, lai kāda būtu tās izcelsme un izskaidrojums, ir īstenojusies. Galu galā ir parādījies tāds sabiedrības veids – un pašlaik tas kļūst globāls – kurā šī iespējamība tiešām kļūst par iekšēji piemītošu, un kurā tā kļūst nepieciešama un valdoša.
#34
Apkopojot šo iztirzājumu, var teikt, ka ir radusies sabiedrība, kas pamatojas uz jaudīgu tehnoloģiju un gaidām pēc ilgstošas izaugsmes. Sabiedrība, kas prasa mainīgu darba dalījumu un ilgstošas, biežas un precīzas saziņas kopīgošanu starp svešiniekiem, ietverot precīzu informāciju, kas tiek tālāknodota vienveidīgos izteikumos un vajadzības gadījumā rakstiski. Vairāku vienādi vērstu iemeslu dēļ šai sabiedrībai ir jābūt izglītotai ārēji – katru cilvēku māca speciālisti, nevis viņa vietējā kopiena, pat ja tāda ir. Tās daļām un grupām – un šī sabiedrība salīdzinājumā ar tradicionālām zemkopju sabiedrībām ir jebkādā gadījumā liela, plūstoša un bez iekšējām struktūrām – spējas vai resursi atražot savus pašu darbiniekus nepiemīt. Rakstītprasmes un tehniskās varēšanas līmenis vienādotā vidē, kopēja jēdzienu pieejamība, kas tiek prasīta no šīs sabiedrības locekļiem, ja tie vēlas būt pienācīgi nodarbināmi un baudīt pilnu un darbīgu morālo pilsonību – šis līmenis ir tik augsts, ka dzimtai vai vietējai grupai, kādas tās ir, to vienkārši nav iespējams nodrošināt. To var nodrošināt tikai kaut kas tāds kā mūsdienu ‘nacionālā’ izglītības sistēma, kuras piramīda pamatojas uz pirmā līmeņa skolām, kurās strādā skolotāji, kas mācīti otrā līmeņa skolās, kurās strādā universitātēs mācīti skolotāji aspirantūru absolventu vadībā. Dzīvotspējīgas politiskas vienības kritēriju tāda piramīda apmierina. Bet neviena vienība, kas ir par mazu, lai šādu piramīdu pielāgotu sev, pienācīgi darboties nevar. Politiskie vienumi nevar būt mazāki par šādiem. Dažādos apstākļos darbojas arī ierobežojumi, kas kavē tām būt pārāk lielām, bet tā ir cita problēma.
Tam, ka sabiedrības apakšgrupas vairs nespēj pašatražoties, ka centralizēta ārēja izglītība ir nepieciešama norma, ka tāda izglītība papildina (tomēr neaizvieto pilnībā) vietēju pielāgošanos citai kultūrai, ir pati galvenā nozīme mūsdienu pasaules politiskajā socioloģijā, un tā visa ietekme pietiekami dīvainā kārtā tiek reti izprasta vai novērtēta, vai pat aplūkota. Pie mūsdienu sabiedriskās kārtības pamatiem stāv nevis bende, bet profesors. Valsts varas galvenais rīks un zīme ir nevis giljotīna, bet valsts doktori (doctorat d’etat). Atzītas izglītības monopols tagad ir daudz nozīmīgāks, daudz centrālāks par atzītas uzspiešanas monopolu. Kad ir izprasts tas, tad var izprast arī nacionālisma prasību (par kultūras un politikas atbilstību), tā sakņojumu ne cilvēka dabā kā tādā, bet noteiktā pašlaik visuresošas sabiedriskās kārtības veidā.
Pretēji izplatītai un pat zinātniskai pārliecībai nacionālismam nav nekādas ļoti dziļas saknes cilvēka psīhē. #35
Cilvēka psīhi var pieņemt par nemainīgi pastāvējušu cauri daudziem cilvēku rases pastāvēšanas gadu tūkstošiem, un ne par uzlabojušos vai pasliktinājušos samērā īsā un ļoti nesenā nacionālisma laikmetā. Īpatnu parādību skaidrošanai nevar piesaukt vispārīgos pamatus (general substrate). Pamati rada daudz virspusīgu iespēju. Nacionālisms, cilvēku grupu organizācija lielos centrāli izglītotos, kulturāli viendabīgos vienumos, tomēr ir tikai viena no virspusīgajām iespējām un ļoti reta no tām. Tā patiesam skaidrojumam izšķiroša ir tā īpatno sakņu atpazīšana. Pienācīgi nacionālismu var izskaidrot vienīgi šīs īpatnās saknes. Šādi īpatnie faktori uzklājas kopīgajiem vispārējiem cilvēka pamatiem.
Nacionālisma saknes rūpnieciskas sabiedrības atšķirīgās strukturālās vajadzībās tiešām ir ļoti dziļas. Šī nacionālisma kustība nav ne ideoloģisku noviržu, ne emocionālu pārmērību auglis. Lai arī tie, kas tajā parasti piedalās, tiešām gandrīz bez izņēmuma neizprot, kas tas ir, un ko tie dara, šī kustība tomēr ir dziļas attiecību starp politiku un kultūru sakārtošanās ārēja izpausme, kas ir pavisam neizbēgama.

Vispārējas augstās kultūras laikmets

Apkoposim rūpnieciskas sabiedrības vispārīgos un galvenos raksturojumus. Starp tās darbības priekšnoteikumiem ir vispārēja izglītotība un augsts skaitļotas, tehniskas un vispārīgas izsmalcinātības līmenis. Tās cilvēki ir un tiem jābūt kustīgiem un gataviem pāriet no viena darbības veida uz citu, un tiem jāgūst tādas pamatapmācības, kas tiem ļauj izpildīt jauna darbības veida vai amata rokasgrāmatu un instrukciju norādījumus. Sava darba gaitā tiem pastāvīgi jāsazinās ar daudziem cilvēkiem, ar kuriem tiem bieži nav iepriekšēju saistību, un saziņai ar kuriem tātad jābūt viennozīmīgai, izsmeļošai, nevis konteksta balstītai. Tiem jāspēj sazināties arī ar rakstītu, bezpersonisku, bezkonteksta uz-ko-tas-var-attiekties veida ziņojumu palīdzību. Tāpēc šai saziņai ir jānotiek vienā un tajā pat kopīgā un vienādotā lingvistiskā veidā un rakstībā. Izglītības sistēma, kas nodrošina šādu sabiedrisku sasniegumu, pieaug liela un ir neaizvietojama, bet vienlaikus tai vairs nepieder piekļuves monopols rakstītam vārdam – tās klientūra ir brīvi izplatīta sabiedrībā, un cilvēku aizvietojamība ar citiem sistēmā uz izglītības mašīnu attiecas vismaz tikpat lielā mērā kā uz jebkuru citu sabiedrības daļu un varbūt vēl vairāk.
#36
Daži ļoti lieliski skolotāji un pētnieki varbūt var būt vienreizēji un neaizvietojami, bet caurmēra profesors un skolotājs var no ne-skolotāju profesijām tikt aizvietots viegli ar lielāku vai nereti ar mazāku, ja vispār, zaudējumu.
Kāda ir tā visa ietekme uz sabiedrību un tās locekļiem? Tipiski un cilvēku vairākumam cilvēku nodarbinātība, cieņa, drošība un pašcieņa tagad ir atkarīga no to izglītības; un kultūras, kurā tie ir mācījušies, ierobežojumi ir arī tās pasaules, kurā tie var morāli un profesionāli elpot, ierobežojumi. Cilvēka izglītība lielā mērā ir viņa visvērtīgākais ieguldījums un īstenībā piešķir cilvēkam viņa identitāti. Mūsdienu cilvēks, lai ko viņš teiktu, nav uzticīgs monarham, valstij vai ticībai, bet gan kultūrai. Un, vispārinot, tas ir kastrāts jeb neiesaistītais. Mameluka stāvoklis ir kļuvis vispārējs. Nekādas nozīmīgas saiknes to nesaista ar radiniekiem, nedz tās stāv starp viņu un konkrēto plašo anonīmo kultūras kopienu.
Fakta, ka noderīgumu un pašapziņu ražošanas sabiedrības cilvēkam piešķir vien skolas, nevis piederīgo tālāknodota kultūra, medaļas virspuse ir tāda, ka salīdzināmā apjomā nekas cits tam to piešķirt nevar. Būtu veltīgi pastāvēt uz to, ka mūsdienu sabiedrībā izcelsme, turība vai sakari ir nenozīmīgi, un ka tie palaikam nav pat to mantotāju lepnuma avots; tomēr šādi nodrošinātas priekšrocības bieži tiek pamatotas un labākajā gadījumā aplūkotas divējādi. Interesants jautājums ir, vai šī izplatītā darba ētika šādu lietu stāvokli ir palīdzējusi veidot, vai pretēji – vai tā ir šā stāvokļa atspoguļojums. Liekēži un augļotāji, protams, pastāv, bet tie nav ļoti uzkrītoši, un tas ir ļoti nozīmīgi pats par sevi. Nozīmīga lieta ir, ka tādas privilēģijas un dīkdienība, ja saglabājušās, tagad ir piesardzīgas, tiecas izvēlēties neskaidrību, nevis izrādīšanos, un tās var atklāt vien dedzīgi pētnieki, kas ir pārņemti ar slēptas nevienlīdzības atmaskošanu.
Nav nemaz tik sen, kad dīkas privilēģijas bija lepnas un nekaunīgas, kā tas ir dažās izdzīvojušās zemkopju sabiedrībās vai tādās, kas turpina uzturēt pirmsrūpnieciskās dzīves tikumus. Pietiekami interesanti ir, ka priekšstatu par šādām uzkrītošām paliekām tika veidojis darbaholiskas sabiedrības uz darbu ievirzīts loceklis, Torstens Veblens (Thorsten Veblen), kas pauda sašutumu par to, ko viņš uzskatīja par pirmsrūpnieciskā laupītāju laikmeta atliekām.
#37
Nolīdzinošā, uz darbu un karjeru vērstā rūpnieciskās sabiedrības seja ir tikpat zīmīga kā tās nevienlīdzīgās slēptās dzīles. Dzīve galu galā tiek dzīvota sejas līmenī, pat ja nozīmīgi pagriezieni palaikam tiek izdarīti dziļi apakšā.
Skolotāju šķira, zaudējot monopolu piekļūt kultūras viedumiem, kas slēpti svētajos rakstos, tagad ir zināmā mērā nozīmīgāka – tā ir neaizvietojama – un citā ziņā daudz nenozīmīgāka. Sabiedrībā, kurā ikkatrs ir kastrāts, identificējoties vien ar savu profesionālo amatu un savu izglītību, un kurā visiem ir grūti gūt daudzmaz drošības un atbalsta no kādām radnieciskām saiknēm, kādas tam varētu būt, skolu mācītajiem cilvēkiem vairs nepieder nekāda priviliģēta piekļuve pārvaldes amatiem. Kad jau ikviens ir kļuvis par mameluku, birokrātijā nekāda īpaša mameluku šķira nevalda. Galu galā birokrātija var brīvi papildināties no iedzīvotājiem, nebaidoties no radinieku bara kā nesaukta pielikuma katram jaunpienācējam.
Tagad īstenībā vispārēja norma ir ārpus radu loka veikta sabiedriskošana, pienācīga izglītība. Cilvēks iegūst prasmes un uztveri, kas dara viņu pieņemamu līdzbiedriem, kas dara viņu piemērotu ieņemt vietu sabiedrībā, un kas dara viņu par ‘to, kas viņš ir’, būdams savas radu grupas (mūsdienās parasti savas ģimenes) nodots izglītības mašīnai, kas vienīgā spēj nodrošināt to plašo mācību lauku, kas vajadzīgs vispārējam kultūras pamatam. Šis izglītības aparāts ir liels, nepieciešams un dārgs. Tā uzturēšana, šķiet, ir pāri pat lielākās un bagātākās sabiedrībā esošas organizācijas, piemēram, lielas rūpnieciskas akciju sabiedrības, spēkiem. Tās parasti nodrošina savus darbiniekus ar mājokli, sporta un brīvā laika klubiem un tā tālāk; bet tās nenodrošina izglītību, izņemot robežjomās un īpašos apstākļos. (Tās var dotēt skolas rēķinus, bet tā ir cita lieta.) Organizācijas cilvēks darbojas un spēlē savas organizācijas labā, bet viņa bērni tomēr iet valsts vai neatkarīgās skolās.
Tādējādi šis izglītības aparāts no vienas puses ir par lielu un dārgu jebkurai organizācijai, izņemot lielāko no visām – valsti. Bet vienlaikus, kaut gan vienīgi valsts var turēt tik smagu nastu, vienīgi valsts ir pietiekami stipra, lai tik nozīmīgu un izšķirošu funkciju turētu kontrolē. Kultūra vairs nav vien rota, sabiedriskās kārtības, ko ir balstījuši arī skarbāki un varmācīgāki spaidi, pamatotības apliecinājums. Tagad kultūra ir nepieciešama kopīgota vide, dzīvības asinis jeb varbūt drīzāk mazākā iespējamā kopīgotā gaisotne, vienīgi kurā sabiedrības locekļi var elpot, izdzīvot un ražot.
#38
Noteiktas sabiedrības kultūrai ir jābūt vienotai, kurā elpot un runāt un ražot var visi tās cilvēki; tādējādi tai ir jābūt vienai un tai pašai kultūrai. Turklāt tagad tai šajā sabiedrībā ir jābūt lielai jeb augstai (mācītai, izglītības uzturētai) kultūrai, un tā šajā sabiedrībā vairs nevar būt dažādota, vietēji ierobežota, nemācīta niecīga kultūra vai tradīcija.
Bet kaut kādam organismam ir jānodrošina, ka šī mācītā un vienādotā kultūra tiešām tiek iedarbīgi radīta, ka izglītības ražojums nav mazvērtīgs un zemas raudzes. To var veikt vien valsts, un pat zemēs, kur nozīmīga izglītības mašīnas daļa ir privātās vai reliģisku organizāciju rokās, valsts pārņem kvalitātes kontroli pār šo visnozīmīgāko no industrijām, dzīvotspējīgu un noderīgu cilvēcisku būtņu ražotni. Tāda ēnu valsts ir bijusi laikos, kad Eiropas valstis bija ne vien sašķeltas, bet arī sabiedriski vājas – tad par izglītības pārvaldīšanu cīnījās centralizēta baznīca, bet galu galā tas bija nesekmīgi, jo baznīca necīnījās par iekļaujošu augstu kultūru un tāpēc netieši – necīnījās jaunas nacionālas valsts labā.
Ir bijis laiks, kad izglītība ir bijis mājas rūpals, kad cilvēkus varēja veidot ciems vai klans. Tagad tas ir aizgājis un uz visiem laikiem. (Izglītībā mazais var būt skaists vien tad, ja slēpti parazitē uz lielā.) Ārēji veikta sabiedriskošana, cilvēka veidošana un atražošana ārpus tuvās vietējās grupas tagad ir norma, un tā tam ir jābūt. Ārējas sabiedriskošanas prasība ir galvenais pavediens, ar ko tagad vajag sasaistīt valsti un kultūru, kurpretim pagātnē to savienojums ir bijis vājš, nejaušs, daudzpusīgs, vaļīgs un bieži maznozīmīgs. Tagad savienojums ir neizbēgams. Tas ir apmēram tas, kas ir nacionālisms, un kāpēc mēs dzīvojam nacionālisma laikmetā.

#39

4  PĀREJA UZ NACIONĀLISMA LAIKMETU

Visnozīmīgākie soļi nacionālisma pamatojuma virzienā tagad ir veikti. Cilvēce ir neatgriežami nodevusies rūpnieciskai sabiedrībai un tāpēc – sabiedrībai, kuras ražojošā sistēma dibināta uz uzkrājošu zinātni un tehnoloģiju. Vien tas var uzturēt kaut ko tādu kā patreizējais un paredzamais planētas iedzīvotāju skaits, un sniegt tiem tādas dzīves standarta izredzes, kādas cilvēki tagad uzskata par pats par sevi saprotamām vai tiecas uzskatīt par tādām. Zemkopju sabiedrība vairs nav iespēja, jo tās restaurācija vienkārši nolemtu lielu cilvēces vairākumu bada nāvei, nemaz nerunājot par šausmīgu un nepieņemamu nabadzību izdzīvojušajiem. Tāpēc nav mērķtiecīgi jebkādos praktiskos nolūkos apspriest zemkopju laikmeta kulturālo un politisko piedevu burvību un šausmas – tās vienkārši nav pieejamas. Mēs pienācīgi neaptveram rūpnieciskā sabiedrībā pieejamo iespēju lauku un varbūt nekad neaptversim, bet mēs izprotam dažas no tās būtiskām sekām. Kulturāla viendabīguma veids, kādu prasa nacionālisms, ir viena no šīm sekām, un mums labāk ir samierināties ar to. Nav tā kā apgalvo Elija Kedorija (Elie Kedourie, Nationalism, London, 1960), ka nacionālisms uztiepj viendabīgumu, tas drīzāk ir viendabīgums, ko uztiepj objektīvs, neizbēgams imperatīvs, prasība, kas galu galā izpaužas nacionālisma veidā.
Lielākā daļa cilvēces rūpnieciskajā laikmetā pāriet no zemkopju laikmeta. (Niecīgs mazākums, kas tajā nonāk tieši no pirmszemkopju laikmeta, mūsu pamatojumu neietekmē, un uz to attiecas tas pats mērķis.) Nacionālisma principam – politisko un kultūras vienumu saplūsmei un katrā politiskā vienumā caur izglītību pārnodotai kultūras dabai – zemkopju sabiedrības sabiedriskā organizācija tomēr nepavisam nav labvēlīga.
#40
Pretēji, tā tāpat kā viduslaiku Eiropā rada politiskus vienumus, kas ir vai nu par maziem vai daudz par lieliem, kā prasītu kultūru robežas; tikai ļoti retos gadījumos, tikai nejauši zemkopju sabiedrība ir radījusi dinastiju valsti, kas vairāk vai mazāk atbildusi valodai un kultūrai, kā galu galā noticis Eiropas Atlantijas okeāna piekrastē. (Šī atbilstība nekad nav bijusi īsti cieša. Zemkopju sabiedrībā kultūra ir daudz plurālistiskāka kā tās impērijas un parasti daudz plašāka kā to mazie iekļautie sabiedriskie vienumi.)
Tā tas viss ir, un saskaņā ar mūsu modeli pārejas uz rūpnieciskumu laikmetam ir nācies būt arī nacionālisma laikmetam, vētrainas sakārtošanās laikam, kurā vai nu politiskās vai kulturālās robežas, vai abas ir mainītas tā, lai apmierinātu šo jauno nacionālisma prasību, kas tad kļuva jūtama pirmo reizi. Tā kā valdnieki ne labprāt atsakās no teritorijām (un katra politisko robežu maiņa kādu padara par zaudētāju), tā kā cilvēka kultūras nomaiņa ļoti bieži ir vissāpīgākā pieredze, un turklāt tā kā ir pastāvējušas sāncensīgas kultūras, kas sacenšas cilvēku dvēseļu pārtveršanā, kā arī ir pastāvējuši sāncensīgi politiskās varas centri, kas pūlējušies uzpirkt cilvēkus un sagrābt teritorijas – to visu zinot, no mūsu modeļa tieši izriet, ka šim pārejas laikam ir nācies būt vardarbīgam un sadursmju pārņemtam. Šo iespēju pilnībā apstiprina patiesi vēsturiski notikumi.
Tomēr nebūtu pareizi turpināt, vienkārši izstrādājot nacionālistiskā imperatīva īstenošanas iesaistes paņēmienus zemkopju sabiedrībā. Rūpnieciskā sabiedrība neuznāk uz skatuves pēc dievišķa rīkojuma. Tā pati ir kādas atsevišķas zemkopju sabiedrības attīstības auglis, un šī attīstība nav brīva no savas pašas viļņošanās. Kad tā pēc tam iekaro pārējo pasauli, tad nedz globālā kolonizācija, nedz impērijas atmešana, ko veic rūpnieciskā pārspēka virzītie, galu galā zaudējot savu monopolu uz to, nav bijusi mierīga attīstība. Tas viss nozīmē, ka īstajā vēsturē nacionālisma iedarbīgumam ir nosliece būt apvienotam ar citām rūpnieciskuma sekām. Taču nacionālisms patiesi ir rūpnieciskas sabiedrības organizācijas iznākums, vien šā jaunā sabiedrības veida uzklājums tas nav, un tāpēc ir nepieciešams to atšķetināt no šīm citām attīstībām.
Šo problēmu izgaismo valdzinošās attiecības starp baznīcas reformāciju un nacionālismu. Reformācijas uzsvars uz lasītprasmi un svēto rakstu pārpasaulīgumu (scriptualism), tās uzbrukums monopolistiskai garīdzniecībai (jeb, kā skaidri teicis Vēbers, drīzāk tās vispārināšana nekā garīdzniecības atcelšana), tās individuālisms un saiknes ar kustīgiem pilsētniekiem, tas viss to dara par sabiedrisku pārmaiņu un attieksmju vēstnesi, kas saskaņā ar mūsu modeli veido nacionālisma laikmetu.
#41
Protestantisma palīdzīgā loma rūpnieciskās pasaules radīšanā ir milzīga, sarežģīta un strīdīga tēma, un šeit nevaram izdarīt vairāk kā vien norādīt uz to. Bet planētas daļās, kurās gan rūpnieciskums, gan nacionālisms ir ieviesies vēlāk un ārējas ietekmes iznākumā, pilnīga protestantisma domāšanas veida un nacionālisma attiecību izpēte vēl ir pienācīgi jāveic.
Visuzkrītošākās šādas attiecības varbūt ir islāmā. Arābu pasaules un daudzu citu musulmaņu zemju kultūras vēsture pēdējos simts gados lielā mērā ir reformisma – islāma protestantisma veida virzības un uzvaru stāsts ar stingru uzsvaru uz skripturālismu un pirmkārt uz ilgstošu naidīgumu pret garīgu starpniecību, pret vietējiem starpniekiem starp cilvēku un Dievu (un īstenībā starp dažādām cilvēku grupām), kas ir bijis ļoti manāms pirmsmodernajā islāmā. Šīs kustības un mūsdienu arābu (un citu) nacionālismu vēstures ir grūti nodalāmas cita no citas. Islāmam vienmēr ir piemitusi nosliece jeb spēja uz šādu ticības ‘reformētu’ versiju, un tas ir ticis arī vilināts prom no tās, domājams, ar autonomu laucinieku grupu sabiedrisku nepieciešamību pēc iemiesota personalizēta svētuma nesēja, kas ir nepārvērtējami nozīmīgs vietējai starpniecībai. Mūsdienu apstākļos islāma spēja būt vispārinātākai ticībai, kas vada nezināmu vienlīdzīgu ticīgo kopienu, spēj pašapstiprināties.
Bet pat reliģijas, kuras varētu uzskatīt par tādām, kam piemīt vien niecīga šādas ‘protestantiskas’ interpretācijas iespēja, pagriezties šādā virzienā nobīdes uz rūpnieciskošanu un nacionālismu laikmetā tomēr var. Formāli runājot, neviens nesagaidīs, ka šintoismam varētu piemist kāda līdzība ar, teiksim, angļu nonkonformismu. Tomēr japāņu modernizēšanās laikā tas ir bijis prātīgs, kārtīgs, it kā saturētu sevī kvēkeru iezīmes (kādas, redzams, var atrast vai uztiept jebkur, ja kāds pūlas pietiekami spēcīgi), kuri uzsvēra kā kaitīgas jebkādas aizgrābtības pazīmes un nepiedienīgu privātu tuvību ar svēto (Ronald Dore personisks izteikums). Ja senā Grieķija būtu izdzīvojusi līdz mūsu laikmetam, Dionīsa kultu varētu pieņemt par prātīgāku veidu nekā Hellādas grīļīgo gaitu pa attīstības taku.
#42
Bez šīm saiknēm starp protestantu un nacionālistu tikumiem ir arī tiešas rūpnieciskošanas sekas. Iedibinātas rūpnieciskas iekārtas vispārējas un izplatītas sekas jau tika apspriestas sakarā ar mūsu modeli, kas sasaista darba rūpniecisko dalījumu ar nacionālisma principa īstenošanos. Bet agrīnas rūpnieciskošanas izraisītām īpašām sekām, kas vēlāk parasti neturpinās, tomēr ir jānospēlē nozīmīga loma. Agrīnā rūpnieciskošana nozīmē strauju iedzīvotāju skaita pieaugumu, strauju pilsētnieciskošanos, migrāciju darba dēļ un arī globālās ekonomikas un centralizētas politikas iespiešanos līdz tam vairāk vai mazāk iekšup vērsto kopienu saimniecībā un politikā. Tas nozīmē, ka kaut vai samērā noturīgā un norobežotā iekšup vērsto tradicionālo zemkopju kopienu Bābeles sistēma, kas nošķirti un ar milzīgu sabiedrības noslāņotību turas ģeogrāfijas sānceliņos, tiek nomainīta ar jaunu Bābeles veidu, ar jaunām kultūras robežām, kas nav noturīgas, bet pastāvīgā un dramatiskā kustībā, un kas reti ir jebkādu ieražu svētīta.
Pastāv arī saikne starp nacionālismu un koloniālisma, imperiālisma un dekolonizācijas norisēm. Rūpnieciskas sabiedrības parādīšanās Rietumeiropā kā šīs saiknes sekas būtībā bija Eiropas lielvalstu un dažkārt Eiropas kolonistu veikta veselas pasaules iekarošana. Iznākumā visa Āfrika, Amerika, Okeānija un ļoti liela Āzijas daļa nonāca Eiropas kundzībā, un tās Āzijas daļas, kas paglābās no šāda likteņa, bieži bija spēcīgā netiešā tās ietekmē. Šie globālie iekarojumi bija, kā jau ar iekarojumiem notiek, drīzāk dīvaini. Parasti politiska impērija ir balva par militārismu un neatlaidību. To paveic sabiedrības, kas ir spēcīgi uzņēmušās karot, vai nu tāpēc, ja ļauts teikt, ka to cilšu dzīves veids ietver automātiskas militāras mācības, vai tāpēc, ka tām ir karošanai nodevies vadošs slānis, vai kādu citu līdzīgu iemeslu dēļ. Bez tam iekarošana ir grūta lieta un paņem lielu iekarotāju enerģijas daļu.
Nekas no tā nav patiess Eiropas veiktajā pasaules iekarošanas gadījumā. To galu galā veica un pabeidza nācijas, kas bija pieaugoši vērstas uz ražošanu un tirdzniecību; un ne ar militārisma mašīnu, nedz īslaicīgi apvienotu ciltsbrāļu baru. Tas tika sasniegts bez kādas pilnīgas pārņemtības ar šīm norisēm no iekarotājnāciju puses. Norādījumu par angļiem, ka tie savu impēriju ieguvuši neprāta stāvoklī, var kaut kādā mērā vispārināt.
#43
(Angļi, vislabvēlīgāk izsakoties, arī zaudēja savu impēriju līdzīgā uzmanības trūkuma stāvoklī.) Kad Eiropa iekaroja un guva pārsvaru pasaulē, tai bija visumā citas, spiedīgākas un iekšējas lietas, kas aizņēma tās uzmanību. Tā pat neveltīja iekarotajām nācijām atzinību par īpašu ieinteresētību iekarošanā. Nodalot dažus netipiski pašapzinīga un uzpūtīga imperiālisma laikposmus, un, ja neņemam vērā agrīnos Latiņamerikas iekarojumus, ko bija izraisījusi vecā labā alkatība, bija kā nu sanāca. Iekarošana bija neplānota un bija saimnieciskā un tehnoloģiskā pārākuma, nevis militāras neatlaidības auglis.
Šai tehnoloģiskajai un saimnieciskajai varenībai izkliedējoties, spēku līdzsvars mainījās, un starp 1905. un 1060.gadu šī plurālistiskā Eiropas impērija tika zaudēta vai brīvprātīgi atcelta. Un atkal nevar atstāt bez uzmanības tā visa īpašos apstākļus – pat ja nacionālisma kodola jeb būtības avots ir vispārīgi abstrakti formulējami pieņēmumi, kas tika izvirzīti sākotnēji, tomēr nacionālisma parādības īpašie veidi ir acīmredzami šo apstākļu ietekmēti.

Piezīme par nacionālisma vājajām vietām

Ir pierasts apspriest nacionālisma stiprās puses. Tā ir nozīmīga kļūda, taču viegli saprotama, jo, lai kad nacionālisms būtu ieviesies, tas ir tiecies viegli gūt virsroku pār citām mūsdienu ideoloģijām.
Tomēr vismaz tikpat lielā mērā kā stiprās, pavediens nacionālisma izpratnei ir arī tā vājās vietas. Šerloka Holmsa nozīmīgo atrisinājumu nodrošināja suns, kas neprata riet. Iespējamo nacionālismu skaits, kuri neprot riet, ir daudz daudz lielāks kā to, kuri prot, taču visu mūsu uzmanību ir paņēmuši pēdējie.
Mēs jau esam apgalvojuši, ka šā, kā runā, varenā monstra daba pirmsrūpnieciskā laikmeta gaitā ir snaudoša. Bet arī pat nacionālisma laikmetā ir kāda nozīmīga joma, kurā nacionālisms turpina būt pārsteidzoši vārgs. Nacionālisms būtībā tiek definēts kā tāds, kas tiecas padarīt kultūru un politiku savstarpēji atbilstošas, lai piešķirtu kultūrai tās politisko jumtu un pie tam ne vairāk kā vienu. Kultūra, grūti tverams jēdziens, piesardzīgi ir bijusi atstāta nedefinēta. Bet vismaz pagaidu līmenī pieņemams kultūras kritērijs var būt valoda kā vismaz apmierinošs, ja ne gluži vajadzīgais tās pārbaudes akmens.
#44
Tas ļauj uz laiku valodu atšķirību saistīt ar kultūru atšķirību (taču ne vienmēr otrādi).
Ja tam piekrītam, vismaz pagaidām, tad iegūstam noteiktus secinājumus. Esmu dzirdējis, ka valodu skaits uz Zemes tiek vērtēts apmēram uz 8000. Cipars nešaubīgi palielinātos, atsevišķi skaitot arī dialektus. Ja atļaujamies lietot ‘precedenta’ argumentu, tas būtu pamatoti – ja sava veida atšķirībai, kas dažviet definē nacionālismu, tiek ļauts izraisīt ‘iespējamu nacionālismu’, lai kur tāda atšķirība pastāvētu, tad iespējamo nacionālismu skaits pieaugtu strauji. Piemēram, dažādas slāvu, teitoņu un romāņu valodas īstenībā parasti nav tālākas savā starpā kā dialekti tam, ko citur uzskata par vienotu valodu. Piemēram, slāvu valodas varbūt ir tuvākas kā dažādas arābu sarunvalodas formas, kas tiek sauktas par vienu valodu.
‘Precedenta’ arguments var radīt iespējamus nacionālismus arī atbilstoši citiem valodai līdzīgiem izraisošiem faktoriem. Piemēram, neapstrīdami pastāv skotu nacionālisms. (To tiešām var izmantot mana modeļa apstrīdēšanai.) Tas neņem vērā valodu (kas daļu skotu var nolemt īru nacionālismam un pārējos – angļu nacionālismam), tās vietā piesaucot kopīgu vēsturisko pieredzi. Tomēr ja tādas papildus saiknes atļaujamies ņemt vērā, (tiktāl, cik tās nav pretrunā ar manu modeli, ka tās galu galā var kalpot kā pamats viendabīgai iekšēji kustīgai kultūrai/politikai ar vienu izglītības mašīnu, kas kalpo šai kultūrai atbilstošas politikas uzraudzībā), tad iespējamo nacionālismu skaits kāpj vēl pat augstāk.
Tomēr apmierināsimies ar ciparu 8000, ko man kā aptuvenu valodu skaitu reiz deva kāds valodnieks, bez šaubām patvaļīgi ievērtējot vien valodu. Valstu skaits pasaulē pašlaik ir kāds cipars ap 200. Šim ciparam var pievienot visus nepiepildītos nacionālismus, kas vēl nav sasnieguši savu valsti (un varbūt nekad nesasniegs), bet kas tiecas šajā virzienā un kam tādējādi ir pamatota prasība tikt pieskaitītiem īstiem, ne vien iespējamiem nacionālismiem. No otras puses, var arī atskaitīt visas valstis, kuras radušās bez nacionālisma zīmes svētības, un kuras neatbilst nacionālisma politiskās pamatotības kritērijam un īstenībā met tam izaicinājumu; piemēram, visas dažādās minivalstiņas, kas iezīmētas visapkārt planētai kā pirmsnacionālisma laikmeta atliekas un dažkārt radušās kā piekāpšanās ģeogrāfiskai nejaušībai vai politiskam kompromisam.
#45
Kad atskaita tās, iznākuma cipars atkal varbūt būtu ne pārāk tālu no 200. Bet žēlsirdības labad iztēlosimies, ka uz Zemes ir par šo ciparu četrtik lielāks saprātīgi īstu nacionālismu, citiem vārdiem, 800. Man šķiet, ka tas būtu krietni vairāk kā to attaisnotu īstenība, bet lai nu būtu.
Šis aptuvenais aprēķins vēl aizvien dod mums tikai vienu īstu nacionālismu uz desmit iespējamiem! Un šī pārsteidzošā attiecība, kas, iespējams, būtu nomācoša katram aizrautīgam pannacionālistam, ja tāds cilvēks pastāv, varētu būt daudz lielāka, ja ‘precedenta’ arguments iespējamo nacionālismu noteikšanai tiktu lietots pilnā mērā, un ja kritērijs iekļaušanai īstu nacionālismu kategorijā tiktu padarīts kaut cik stingrs.
Kas no tā jāsecina? Tas, ka uz katru vienu nacionālismu, kas ir tiktāl pacēlis savu nejauko galvu, vēl deviņi gaida aiz kulisēm? Ka visa bumbošana, mocekļu pašnāvības, iedzīvotāju apmaiņas un sliktākas lietas, kas tik ļoti kaitē cilvēcīgumam, atkārtosies vēl desmitkārt?
Domāju, ka nē. Uz katru īstu nacionālismu ir n iespējamie – grupas, kuras definē vai nu kopīga kultūra, kas pārmantota no zemkopju pasaules, vai kādas citas saiknes (atbilstoši ‘precedenta’ principam), kas varētu dot cerību uz viendabīgas rūpnieciskas sabiedrības iedibināšanu, bet kas tomēr nepūlas cīnīties, kam neizdodas īstenot savu iespējamo nacionālismu, kas pat nemēģina.
Tādējādi šķiet, ka dzinulis izveidot savstarpēju kultūras aizvietojamību – valsts pamatu – galu galā nav tik spēcīgs. Dažu grupu locekļi to tiešām jūt, bet grupu vairuma ar līdzīgām tiesībām locekļi acīmredzami to nejūt.
Lai to izskaidrotu, mums ir jāatgriežas pie apsūdzības, ko mēdz izteikt pret nacionālismu – ka tas uztiepj viendabīgumu iedzīvotājiem, kas jau tā ir pietiekami nelaimīgi, lai vēl nonāktu varas ietekmē, kas pārņemta ar nacionālisma ideoloģiju. Pieņēmums, kas slēpjas aiz šādas apsūdzības, ir, ka tradicionālas, ideoloģijas nepārņemtas varas, piemēram, Otomaņu turku vara, ir uzturējušas mieru un ievākušas nodokļus, bet citādi bijušas pieļāvīgas un tiešām dziļi vienaldzīgas pret pārvaldīto cilvēku ticību un kultūru daudzveidību. Pretēji, to teroristiskie pēcnācēji turpretim šķietas nespējīgi būt mierā, kamēr nav īstenojuši nacionālistu “kurš valda, tā valoda” (cuius regio, eius lingua) principu.
#46
Tiem nepietiek vien ar nodokļu ieņēmumiem un paklausību. Tie ir izslāpuši pēc padoto kultūras un valodas dvēselēm.
Šāda apsūdzība droši vien stāvēja apsūdzētāju galvās. Šis tomēr nav tas gadījums, kad nacionālisms uztiepj viendabīgumu ietiepīgas kultūras varaskāres dēļ – tā ir objektīva viendabīguma nepieciešamība, kas atspoguļojas nacionālismā. Ja šis ir gadījums, kad mūsdienīga rūpnieciska valsts var darboties vien ar sabiedriski kustīgiem, mācītiem, kultūras ziņā vienādotiem, aizstājamiem iedzīvotājiem, kā esam apgalvojuši, tad nemācīti, puspaēduši iedzīvotāji, kas no saviem kādreizējiem lauku geto iesūkti graustu rajonu kausējamā katlā, gan ilgojas pēc iekļaušanas kādā no tām kultūras kopienām, kam jau ir, vai kas, šķiet, var sasniegt savu valsti ar no tā izrietošu pilnvērtīgas kulturālas pilsonības apsolījumu, piekļuvi pamatskolām, nodarbinātību un visu. Bieži šie atsvešinātie, no saknēm atrautie klīstošie iedzīvotāji var svārstīties starp dažādām iespējām, un bieži tie var nonākt pagaidu pārejas apstājā vienas vai citas kultūras uzgaidāmā kāpņu telpā.
Bet ir kādas iespējas, kuras tie atturēsies pieņemt. Tie vilcināsies mēģināt ieiet kopīgas kultūras apvienībā, kurā tie sevi pazīst kā atraidītus; jeb drīzāk, kurā tie sagaida, ka joprojām tiks atraidīti. Slikti jaunpienācēji protams tiek atraidīti gandrīz vienmēr. Jautājums ir, vai tie vēlas joprojām būt necienīti, un vai tāds pats liktenis gaida viņu bērnus. Tas būs atkarīgs no tā, vai jaunpienākušam un tāpēc mazāk priviliģētam slānim piemīt iezīmes, kuras tā locekļi un to pēcnācēji nevar atmest, un kuras turpinās tos atšķirt no pārējiem – neiespējami vai grūti atmest ir ģenētiski pārnestus vai dziļi iesūkušos reliģiski kulturālus ieradumus.
Maz ticams, ka agrīnā rūpnieciskojuma atsvešinātus upurus vilinātu ļoti mazas kultūras kopienas – valoda kādā runā dažos ciematos, paver maz izredžu – vai ļoti izkliedētas kopienas, vai ja kopienai trūkst jebkādas literāras tradīcijas, vai ja tai trūkst cilvēku, kas spēj uzturēt prasmes, un tā tālāk. Šie upuri prasa lielas kultūras kopienas un/vai ar labu vēsturisku pamatu, vai mācītos cilvēkus, kas ir labi sagatavoti pieņēmējkultūras izplatīšanai. Nav iespējams atlasīt jebkādu vienu pazīmi vai pazīmes, kas vai nu garantētu nacionālas kultūras veicinātāja, kam šī pazīme (-es) piemīt, panākumus, vai kas, pretēji, garantētu neveiksmi.
Apmēri, vēsturiskums, mēreni blīva teritorija, spējīga un enerģiska intelektuāļu šķira – tas viss acīmredzami palīdzētu, bet neviena atsevišķa pazīme nav nepieciešama, un nav skaidrs, vai šajos jēdzienos ir iedibināms jebkāds stingri izteikts vispārinājums.
#47
Tas, ka nacionālisma princips darbosies, ir iepriekšnoteikts, tomēr to, kādi grupējumi parādīsies kā tā nesēji, var noteikt vien ļoti vaļīgi, jo tas ir atkarīgs no pārāk daudzām vēsturiskām iespējamībām.
Nacionālisms kā tāds ir lemts gūt virsroku, bet ne kāds viens īpašs nacionālisms. Mēs zinām, ka mēreni viendabīgas kultūras, katra no tām, kam ir savs politiskais jumts, savs politisks pakalpojums, kļūst par plaši ieviestu paraugu, kaut ar dažiem izņēmumiem, bet mēs tikai nevaram paredzēt, kuras kultūras, zem kādiem politiskiem griestiem tiks svētītas ar veiksmi. Pretēji, iepriekš veiktie vienkāršotie aprēķini attiecībā uz kultūru vai iespējamu nacionālismu skaitu un attiecībā uz iespējām, kādas ir pienācīgām nacionālām valstīm, skaidri rāda, ka arī visiespējamākie nacionālismi var vai nu ciest neveiksmi, vai, parastāk, atturēties pat no mēģinājuma rast politisku izpausmi.
Tas ir tieši tas, ko mēs atklājam. Vairums kultūru vai iespējamu nacionālu grupu nacionālisma laikmetā ieiet pat bez vājākajām pūlēm gūt labumu no tā sev. Tādu grupu, kuras ‘precedenta’ argumenta jēdzienos varētu mēģināt kļūt par nācijām, kuras varētu sevi definēt ar tādu kritēriju, kas kādā citā vietā patiešām definē kādu īstu un darbīgu nāciju, skaits ir milzīgs. Tomēr vairums no tām lēnprātīgi dodas uz savu nolemtību redzēt savu kultūru (taču ne sevi kā cilvēkus) lēni izzūdam, izšķīstam kādas jaunas nacionālas valsts plašākā kultūrā. Rūpnieciskā civilizācija vairumu kultūru ir novedusi vēstures putekļu kaudzē, tām neizrādot nekādu pretestību. Skotu Kalnienes valodas atšķirība Skotijā, protams, ir nesalīdzināmi lielāka kā Skotijas kultūras atšķirība Apvienotajā Karalistē, tomēr nekāda Kalnienes nacionālisma nav.
Gandrīz tas pats ir ar Marokas berberiem. Grieķijā vai Itālijā dialektu un kulturālās atšķirības ir tikpat lielas kā starp atveidotajām teitoņu vai romāņu valodām. Dienvidu krievi kultūras ziņā ir atšķirīgi no ziemeļu krieviem, bet atšķirībā no ukraiņiem tie to nepārnes uz valstiskuma sajūtu.
Vai tas rāda, ka nacionālisms galu galā ir nenozīmīgs? Vai pat ka tas ir ideoloģisks darinājums, drudžainu prātnieku izgudrojums, ko mistiskā veidā ir pārtvērušas dažas mistikas baciļa uzņēmīgas nācijas? Nepavisam.
#48
Tāds secinājums vestu pie, ironizējot, netiešas klusu nacionālisma sapņotāju vismaldīgākā apgalvojuma pieņemšanas – tas ir, ka saskaņā ar lietu patieso dabu ‘tautas’ tā vien gaida tapt nacionālistu ‘modinātāja’ ‘atmodinātas’ (iemīļots nacionālistu izteiciens un tēls) no to nožēlojamās snaudas. No visiespējamāko nāciju neveiksmēm reiz ‘mosties’, no atmodas gaidītāju dziļu dumpju trūkuma tomēr varētu izdarīt secinājumu, ka nacionālisms galu galā nav bijis tik nozīmīgs. Tāds secinājums ‘nāciju’ sabiedrisko esamību pieļauj, vien varbūt ar kādu pārsteigumu atzīstot, ka dažām no tām trūkst tā spara un dzīvīguma, kas nepieciešams, lai īstenotu likteni, kādu vēsture tām paredzējusi.
Tomēr nacionālisms nav senu, slēptu, dusošu spēku mošanās, lai gan tā tiešām izskatās. Īstenībā tas ir sekas jauna veida sabiedrības organizācijai, kas pamatojas uz dziļi iekšējām no izglītības atkarīgām augstām kultūrām, kuras balsta katras kultūras valsts. Tās izmanto iepriekšējās kultūras, kas šajā norisē plaši mainās, bet, iespējams, nevar izmantot tās visas. To ir pārāk daudz. Dzīvīga augstāku kultūru uzturoša mūsdienu valsts nedrīkst noslīdēt zem noteikta mazākā pieļaujamā apjoma (ja vien būtībā neparazitē uz saviem kaimiņiem), un uz Zemes vieta ir vien ierobežotam tādu valstu skaitam. Galīgu snauduļu lielais īpatsvars, kuri nevēlas celties un mirdzēt, un kuri atsakās mosties, ļauj mums pāriet pie nacionālisma, kādu tas pats redz sevi. Nacionālisms sevi redz kā dabisku un vispārēju cilvēces politiskās dzīves kārtību, ko aizēno šī ilgā pastāvīgā un neizprotamā miegainība. Hēgelis šo redzējumu ir izteicis šādi: ‘Nācijām var būt bijusi gara vēsture, līdz tās beidzot sasniedz savu galamērķi’ (G.W.F.Hegel, Lectures on the Philosophy of World History, tr. H.B.Nisbet, Cambridge, 1975, p.134). Hēgelis tieši vedina domāt, ka šis pirmsvalsts laikposms ir īsti ‘pirmsvēsturisks’ (re kā); tā ka varētu uzskatīt, ka atbilstoši šim redzējumam nācijas īstā vēsture sākas tikai, kad tā iegūst savu valsti. Ja mēs nācijas – Ērkšķrozītes, kurām nav nedz valsts, nedz kuras jūt tās trūkumu, aicinām īstenot nacionālisma principu, mēs klusībā pieņemam tādu sociālo metafiziku, kas nācijas redz kā ķieģeļus, no kuriem salikta cilvēce. Nacionālisma noliedzēji, kas apsūdz šo politisko kustību, bet klusībā pieņem nāciju pastāvēšanu, neiet pietiekami tālu.
#49
Nācijas kā Dieva dots cilvēku grupēšanās veids, kā iekšēji piemītošs, bet ilgi novilcināts politisks liktenis, ir mīts; nacionālisms, kas dažkārt ņem jau pastāvējušas kultūras un pārvērš tās nācijās, dažkārt tās izdomā un bieži jau esošas kultūras iznīcina – īstenība tāda ir, laba vai slikta, un parasti neizbēgama. Tie, kas ir nāciju vēsturiskie ierosinātāji, nezin, ko tie dara, bet tā ir cita lieta.
Bet mums mīts nav jāpieņem. Lietu dabā nācijas ierakstītas nav, dabisko būtību doktrīnas politisko versiju tās nerada. Nedz arī nācijas ir bijušas etnisku vai kultūras grupu galīgā likteņa izpausme. Tas, kas pastāv, ir kultūras, bieži netverami grupētas, viena otru aizēnojošas, pamīšus, savītas – un parasti, bet ne vienmēr pastāv vēl arī visu veidu un apjomu politiski vienumi. Pagātnē šīs divas, kultūra un politika, parasti ir bijušas nesaplūdušas. Daudzos gadījumos to neveiksmei saplūst ir bijuši pietiekami iemesli. Valdītāji ir iedibinājuši savas identitātes, nodaloties vertikāli, un pārvaldītās sīkkopienas ir nodalījušās blakām saviem kaimiņiem, kuri grupēti šādās kopienās.
Bet nacionālisms nav atmoda un šo mītisko, kā tiek domāts, dabisko un esošo vienumu aizstāvēšana. Pretēji, tas ir jaunu vienumu kristalizācija, kuri ir piemēroti virsroku gūstošiem apstākļiem, tomēr, protams, par savu izejvielu izmantojot pirmsnacionālisma pasaules kultūras, vēstures un citu mantojumu. Šis spēks – pārbīde uz jauniem vienumiem, ko veido principi, kas atbilst jaunam darba dalījumam – ļoti stiprs tiešām ir, taču tas nav vienīgais spēks mūsdienu pasaulē, nedz pavisam neatvairāms. Vairumā gadījumu tas pārsvaru gūst un galu galā nosaka politiska vienuma pamatotības normu mūsdienu pasaulē – vairumam no tiem nacionālisma imperatīvs jāapmierina ir, kā jau tas iepriekš aprakstīts. Tas uzstāda vispārpieņemtu standartu, pat ja tas pārsvaru negūst pilnībā un visaptveroši, un pat ja kādi novirzīti gadījumi gūst panākumus, nepakļaujoties šai normai.
Jautājuma – vai nacionālisms ir spēcīgs vai nav – nenoteiktību izraisa tas, ka nacionālisms sevi redz un pasniedz kā katras un visu ‘nacionalitāšu’ apstiprinājumu, un šie aizbildinātie vienumi pieņem sevi par pastāvošiem kopš seniem laikiem kā Everesta kalns, iepriekšnoteiktiem pirms nacionālisma laikmeta. Tādējādi, ironiski, savos paša jēdzienos nacionālisms ir pārsteidzoši vājš. Vairumam no iespējamām nācijām – slēptām nodalāmām kopienām, kas varētu prasīt kļūšanu par nācijām, atbilstot līdzīgiem kritērijiem tāpat kā tās, kuras kaut kur jau bijušas veiksmīgas, galu galā tomēr neizdodas pat izvirzīt savu prasību, nemaz nerunājot par iedarbīgu uzstājību un labu izpildījumu.
#50
Ja, no otras puses, nacionālismu iedomājamies tādā garā, kādu par korektu turu es, un kas tiešām ir pretrunā ar un pārkāpj tā paštēlu, tad slēdzienam būtu jābūt tādam, ka nacionālisms ir ļoti stiprs spēks, taču ne unikāls vai neatvairāms.

Savvaļas un dārza kultūras

Viens veids, kā tuvoties galvenajai problēmai, ir šāda. Kultūras tāpat kā augus var iedalīt savvaļas un kultivētās pasugās. Savvaļas kultūras spēj darboties un atražoties patvaļīgi, kā cilvēku ikdienas dzīves daļa. Neviena kopiena nepastāv bez kādas saziņas un normu sistēmas, un šādas dabiskas sistēmas (citiem vārdiem, kultūras) sevi atražo no paaudzes uz paaudzi bez apzināta plāna, pārraudzības, kontroles vai īpašas piebarošanas.
Koptas jeb dārza kultūras ir citādas, lai arī attīstījušās no dabiskajiem paveidiem. Tām piemīt sarežģītība un bagātīgums, ko visparastāk uztur literatūra un īpašs personāls, un tās izzustu, ja zaudētu savu īpašo piebarošanu īpašu mācību iedibinājumu veidā ar visai daudzskaitlīgu pilna laika un tam nodevušos personālu. Cilvēces vēstures zemkopju laikmetā augstās kultūras jeb lielās tradīcijas ir kļuvušas redzamas, nozīmīgas un vienā, bet tikai vienā, ziņā valdošas. Kaut iedzīvotāju kopumam vai vismaz vairumam tās sevi gluži uztiept nevarēja, tomēr tām parasti izdevās uztiept sevi kā neapstrīdamas, pat ja (vai tāpēc, ka) tās ir bijušas nepieejamas un neizprotamas. Centralizētu valsti tās dažkārt ir spēcinājušas un dažkārt ar to sacentušās. Tās ir varējušas valsti arī aizstāt, kad tā grūtos vai viduslaikos ir bijusi novājināta vai sadalīta. Pēc sabrukušām vai pamestām impērijām baznīca vai ritu sistēma ir spējusi pastāvēt. Bet politisku vienumu robežas augstās kultūras tad parasti nav noteikušas, un ir pietiekami iemesli, kāpēc zemkopju sabiedrībā tās to nespēja.
Rūpnieciskā sabiedrībā tas viss mainās. Pārsvaru augstās kultūras sāk gūt pavisam citādā ziņā. Vecās ar tām saistītās nostādnes lielākoties savu neapstrīdamību zaudē, bet to uzturētie rakstītie izteikumi un saziņas veidi kļūst daudz iedarbīgāki un regulējošāki, un galu galā kļūst sabiedrībā izplatīti un vispārēji.
#51
Citiem vārdiem, galu galā katrs cilvēks kļūst rakstītpratējs un sazinās sīki izstrādātā zīmju sistēmā, skaidros ‘gramatiskos’ (sakārtotos) teikumos, nevis kontekstuālā burkšķēšanā un mājienos.
Bet augstajai kultūrai, tagad jau iedzīvotājos vispārinātai, tad ir ļoti vajadzīga uzturēšana un atbalsts no valsts. Zemkopju laikmetā tas dažkārt tai ir bijis, un tā no valsts ir labumu guvusi, bet citos laikos tā ir varējusi iztikt bez politiskas aizstāvības, un tā īstenībā ir bijusi viena no kultūras stiprākajām pusēm. Tumšajos viduslaikos, kad pārsvarā valdīja anarhija, un netika vairs uzturēts karaļa miers (king’s peace – aizsardzība, ko atsevišķiem cilvēkiem vai vietām nodrošina karalis), kristiešu vai budistu klosteri, dervīšu sapulces (zawiya) un braminu kopienas spēja izdzīvot un kaut kādā mērā uzturēt dzīvu šo augsto kultūru bez zobena aizstāvības.
Tagad, kad augstās kultūras uzdevums ir tik lielā mērā lielāks un grūtāks, tā bez politiskas infrastruktūras iztikt nevar. Kā novērojis kāda kriminālromāna tēls (James Hadley Chase, No Orhids for Miss Blandish), katrai meitenei ir vajadzīgs vīrs, vēlams savs; un katra kultūra tagad vēlas valsti, vēlams savu. Ne katra savvaļas kultūra var kļūt par augsto kultūru, un tās, kam nav nopietnas izredzes tādām kļūt, tiecas atvadīties bez cīņas – tās nacionālismu neizraisa. Tās, kuras uzskata, ka izredzes ir – jeb, ja izvairāmies no antropomorfiska runas veida – tās, kuru cilvēciskie nesēji sola tām labas izredzes, cīnās cita ar citu par derīgiem iedzīvotājiem un derīgu valsti-vietu. Tas ir viens no nacionālistisku vai etnisku sadursmju veidiem. Kur pastāv politiskas robežas un senu vai pašlaik kristalizējošos augsto kultūru ar politiskām tieksmēm robežas, tur tām neizdodas būt saskaņā, un laužas ārā cits sadursmju veids, ļoti raksturīgs nacionālisma laikmetam.
Papildus iepriekšlietotajai botāniskajai līdzībai jaunās situācijas aprakstīšanai ir vēl cita. Zemkopi var salīdzināt ar savvaļas sugu, kas spēj izdzīvot dabas vidē. Rūpniecisku cilvēku var salīdzināt ar mākslīgi radītu vai audzētu sugu, kas dabas gaisā vairs pilnvērtīgi elpot nespēj, bet var sekmīgi darboties un izdzīvot jaunā, īpaši sagatavotā un mākslīgi uzturētā gaisā jeb vidē. Tāpēc tas dzīvo īpaši noslēgtās un būvētās vietās, kā milzu akvārijos vai elpošanas kamerās. Bet šīs kameras ir jāuzceļ un jāapkalpo. Šāda dzīvību dodoša un dzīvību saglabājoša gaisa vai šķidruma uzturēšana katrā milzīgajā patvērumā nenotiek pati no sevis. Tā prasa īpašu iekārtu.
#52
Šādas iekārtas nosaukums ir nacionālā izglītības un saziņas sistēma. Tās vienīgais iedarbīgais uzturētājs un sargātājs ir valsts.
Izveidot vienu tādu kultūras/izglītības zelta zivtiņas akvāriju visai planētai, ko uzturētu viena politiska vara un viena izglītības sistēma, iegūt nebūtu iespējams principā. Galu galā tas tomēr notikt var. Bet līdz tam un mums vēl apspriežamu pietiekamu iemeslu dēļ vispārēja norma ir neviendabīgu elpošanas kameru jeb akvāriju kopums, kur katra kamera ir ar savu pamatotu, savstarpēji ne īsti aizstājamu vidi vai gaisotni. Tām ir dažas kopējas iezīmes. Modeļa ziņā šādas pilnīgi attīstītu rūpniecisku zelta zivtiņu akvāriju vides formulas ir visai līdzīgas, taču tās ir bagātas ar samērā virspusīgiem, tomēr apzināti uzsvērtiem iezīmējošiem-nodalošiem raksturojumiem.
Šādam jaunam plurālismam ir kādi pietiekami un acīmredzami iemesli, kurus aplūkosim tālāk. Gan politiskos vienumus, gan kultūras, augstas un zemas, rūpnieciskais laikmets pārmantoja no iepriekšējā laika. Nebija iemesla, kāpēc tiem visiem pēkšņi būtu vajadzējis sakust vienā, un nebija pietiekamu iemeslu, kāpēc nebūtu vajadzējis: rūpnieciskuma, citiem vārdiem, ražošanas vai darba dalīšanas veids, kas rada elpošanas kameru viendabīguma prasību, neuzradās visās pasaules daļās vienlaicīgi, nedz arī vienveidīgi. Atšķirīgs to uzrašanās datējums ļoti iedarbīgi sadalīja cilvēci konkurējošās grupās. Šīs rūpnieciskuma uzrašanās datējuma atšķirības dažādās kopienās kļuva krasas, ja tās varēja izmantot kādas kultūras, ģenētiskas vai līdzīgas atšķirības, ko atstājusi zemkopju pasaule. ‘Attīstības’ datējums izšķirošu politisku atšķirības zīmi veido, ja tas var izmantot kādu kultūras atšķirību, kas pārmantota no zemkopju laikmeta un lieto to kā savu atpazīšanas zīmi.
Rūpnieciskošanās norise notika secīgos posmos un dažādos apstākļos un izraisīja dažādas jaunas sacensības ar jauniem ieguvumiem un zaudējumiem, kurus radīt un novērst. Rūpnieciskā laikmeta pravieši un apskatnieki gan no kreisās, gan labās puses parasti ir pareģojuši internacionālismu, bet noticis ir pavisam pretējais – nacionālisma laikmets.
#53

4  KAS IR NĀCIJA?

Tagad mēs esam vismaz tiktāl, ka uz šo jautājumu varam meklēt kādu ticamu atbildi. Sākumā bija divi īpaši daudzsološi izraudzītie nacionālisma teorijas būvēšanai – vēlme un kultūra. Acīmredzami katrs no tiem ir nozīmīgs un ar nacionālismu saistīts, bet tikpat acīmredzams ir, ka neviens no tiem nepavisam nav pietiekams. Ir pamācoši apsvērt, kāpēc tas ir tā.
Vēlme jeb vienprātīga piekrišana nešaubīgi ir nozīmīgs faktors vairuma grupu, lielu vai mazu, veidošanai. Cilvēce vienmēr ir bijusi organizēta dažādu veidu un apjomu grupās, dažkārt stingri un dažkārt vaļīgi noteiktās, dažkārt skaidri iekārtotās un dažkārt pārklājošās vai caurvītās. Šo iespējamību daudzveidība un grupu veidošanās un uzturēšanas principu daudzveidība ir bezgalīga. Bet divi vispārēji grupu veidošanās un uzturēšanas aģenti jeb katalizatori ir acīmredzami izšķiroši – no vienas puses vēlme, brīvprātīga piederība un identificēšanās, uzticība, vienprātība – un no otras puses bažas, spaidi, piespiešana. Šīs divas iespējas veido visa spektra galējos polus. Dažas kopienas var dibināties tikai vai ļoti pārsvarā uz vienu no tām, bet tas var būt reti. Vairums esošo grupu ir dibinātas uz uzticības un vienprātības (gribētas piederības) un ārēju apliecinošu vai noliedzošu mudinājumu sajaukumu, uz cerībām un bažām.
Ja nācijas definējam kā grupas, kas vēlas pastāvēt kā kopienas (Ernest Renan, ‘Qu’est-ce qu’une Nation’, republished in Ernest Renan et l’Allemagne, Textes receuillis et commentés par Emile Bure, NY, 1045.), tad definīciju tīkls, kuru mēs izmestu jūrā, izvilktu pārāk bagātīgu guvumu. Loms, kāds mums jāsazvejo, īstenībā iekļaus kopienas, kuras varam pazīt vienkārši kā darbīgas un saliedētas nācijas – šīs īstās nācijas īstenībā vēlas tādas būt, un to dzīvi īstenībā var veidot kaut kāda pastāvīga, neformāla, arvien pašapstiprinoša tautas nobalsošana.
#54
Bet (neveiksmīgi attiecībā uz šo definīciju) tas pats attiecas uz daudziem citiem klubiem, sazvērestībām, bandām, komandām, partijām, nemaz nerunājot par daudzām daudzskaitlīgām pirmsrūpnieciskā laikmeta kopienām un apvienībām, kas nav savākušās un definējušās atbilstoši nacionālisma principam un neņem to vērā. Vēlme, brīvprātīga piederība un identificēšanās nekad no cilvēces skatuves nav zudusi, pat ja to pavada arī aprēķins, bailes un interese. (Jautājums, vai pilnīga vienaldzība, apkopojumu un salikumu pastāvēšana ir jāuzskata par klusu piekrišanu vai kaut ko citu, ir interesants un strīdīgs.)
Klusa pašidentifikācija ir veicinājusi visus par nācijām lielāku vai mazāku grupējumu veidus vai darbojusies pretēji to interesēm, vai līdztekus, vai citādi. Īsāk, pat ja nācijas pamatā ir bijusi vēlme (parafrazējot ideālistu valsts definīciju), tā ir bijusi pamatā arī tik daudz kam citam, ka definēt nāciju šādā veidā mēs nevaram. Vien tāpēc, ka šī definīcija šķiet vilinoša, tāpēc, ka citi grupēšanās veidi tagad ir ļoti viegli aizmirsti, mūsdienu nacionālisma laikmetā nacionāli vienumi tiek atzīti par labākiem, veicināmiem identifikācijas un gribētas piederības objektiem. Tie, kuri klusu nacionālisma pieņemšanu maldīgi uzskata par pats par sevi saprotamu, arī piedēvē nacionālismu cilvēcei bez ierobežojuma, katram laikmetam. Bet definīciju, kas saistīta ar viena laikmeta pieņēmumiem un apstākļiem (un pat ar noteicošiem pārspīlējumiem), nevar pienācīgi izmantot, lai palīdzētu izskaidrot šā laikmeta rašanos.
Jebkura nāciju definīcija kopīgas kultūras jēdzienos ir cits tīkls, kas nes pārāk bagātīgu lomu. Cilvēces vēsture ir un turpina būt labi apveltīta ar kultūras atšķirībām. Kultūru robežas dažkārt ir krasas un dažkārt izplūdušas; zīmes dažkārt ir skaidri nolasāmas un vienkāršas, un dažkārt samudžinātas un sarežģītas. Visu šo iemeslu dēļ mēs esam ļoti saspringti, šī daudzveidības bagātība parasti vai vispār nesakrīt un īstenībā nevar sakrist ar politisku vienumu robežām (spēkā esošu varu jurisdikcijām) vai vienprātības un vēlmes demokrātisko svētumu svētītu vienumu robežām. Zemkopju pasaule vienkārši nevarēja būt tik skaidra. Rūpnieciskā pasaule tiecas tāda kļūt vai vismaz tuvoties tādai vienkāršībai; bet tā ir cita lieta, un tagad ir īpaši faktori, kas to tādu dara.
Izplatītu augsto kultūru (vienādotas, uz rakstiem un izglītību pamatotas saziņas sistēmas) iedibināšanās – norise, kas strauji ievieš mieru viscaur pasaulē – ir darījusi redzamu katram, kas pārāk dziļi grimis mūsu līdzšinējos pieņēmumos, ka definēt nacionalitāti kopīgas kultūras jēdzienos var.
#55
Mūsdienu cilvēki var dzīvot vien vienumos, ko noteikusi kopīga un iekšēji kustīga un plūstoša kultūra. Patiess kultūru plurālisms patreizējos apstākļos pārstāj būt dzīvotspējīgs. Bet nedaudz vēsturiskas apjēgas vai socioloģiskas izsmalcinātības varētu izkliedēt šķietamību, ka tas tā ir bijis vienmēr. Kultūras ziņā plurālas sabiedrības pagātnē parasti ir darbojušās labi, tik labi, ka dažkārt kultūras plurālisms ir izveidots tur, kur tas iepriekš nav bijis.
Ja tādu pārliecinošu iemeslu dēļ šie divi acīmredzami sološie ceļi uz nacionalitātes definīciju ir slēgti, vai ir vēl cits ceļš?
Lielais bet pareizs paradokss ir šāds: nācijas var definēt drīzāk tikai nacionālisma laikmeta jēdzienos, nevis, kā varētu sagaidīt, citādi. Tas nav tas gadījums, kad ‘nacionālisma laikmets’ ir vien atmodas un šīs, tās vai citas nācijas politiskas pašpārliecības iznākums.
Drīzāk varam teikt – kad vispārējos sabiedriskos apstākļus padara par vienādotām, viendabīgām, centralizēti uzturētām augstām kultūrām, kas aptver visu sabiedrību, nevis tikai elites mazākumu, tad rodas stāvoklis, kurā labi definētas izglītības apstiprinātas un vienādotas kultūras gandrīz droši veido vienīgo veseluma veidu, kādam cilvēki ir gatavi piederēties, un ar kuru nereti dedzīgi identificējas.
Tad kultūras šķiet esam dabiskas politiskās pamatotības krātuves. Tikai tādā gadījumā izrādās, ka jebkura politisku vienumu veikta to robežu neievērošana rada sašutumu.
Šādos (augsto kultūru) apstākļos, taču tikai šādos, nācijas tiešām var definēt gan vēlmes, gan kultūras jēdzienos un tiešām to abu saplūsmes ar politiskiem vienumiem jēdzienos. Šādos apstākļos cilvēki vēlas būt politiski vienoti ar tiem un tikai ar tiem, kuriem ir ar viņiem kopīga kultūra. Tad valstis vēlas izplest savas robežas līdz savu kultūru robežām un aizstāvēt un uztiept savu kultūru savas varas robežās. Vēlmes, kultūras un valsts sakausējums kļūst par normu un ne viegli vai bieži ignorējamu normu. (Kādreiz tā ir bijusi gandrīz viscaur nesodīti ignorēta un tiešām neievērota un neapspriesta.) Šie nosacījumi nedefinē cilvēku stāvokli kā tādu, bet vien tā rūpniecisko variantu.
Nācijas rada nacionālisms, ne otrādi. Pēc vispārēja atzinuma nacionālisms izmanto iepriekšpastāvošu vēsturiski piemītošu kultūras izplatību jeb kultūras bagātību, tomēr nacionālisms to izmanto ļoti atlasīti, un visbiežāk tas to krasi maina.
#56
Mirušas valodas var atdzīvināt, tradīcijas radīt, pavisam izdomātu pirmatnēju tīrību atjaunot. Bet šai nacionālisma degsmes kulturāli radošajai, fantastiskajai, apliecinoši atjautīgajai pusei nevajadzētu ļaut kādam maldīgi secināt, ka nacionālisms ir nosacīts mākslīgs ideoloģisks izdomājums, kas varētu būt neīstenojies, ja vien tie nolādētie nemiera pārņemtie Eiropas domātāji, negribēdami atstāt visu mierā, nebūtu to sagudrojuši un liktenīgi injicējuši citādi dzīvotspējīgu politisku kopienu asinsritē. Nacionālisma izmantotās kultūras driskas un ielāpi bieži ir patvaļīgi vēstures izdomājumi. Var būt noderējuši arī kāda sena driska un ielāps. Bet tas nekādā ziņā nenozīmē, ka pats nacionālisma princips ir tikai nosacīts un nejaušs.
Nekas nevar būt tālāks no patiesības kā šāds pieņēmums. Nacionālisms nav tas, kas tas šķiet, un nepavisam ne tas, kas tas šķiet sev. Kultūras, kuras tas sakās aizstāvam un atdzīvināt, bieži ir nacionālisma paša izgudrojumi, vai ir pārveidotas līdz nepazīšanai. Tomēr nacionālisma principam kā tādam, kas atšķirīgs no jebkura sava īpatnā veida, un no atsevišķām atšķirīgajām blēņām, kuras tas var sludināt, ir ļoti dziļas saknes mūsu kopīgajā patreizējā stāvoklī – tas nepavisam nav nejaušs, un viegli noraidīts netiks.
Dirkhems mācīja, ka reliģiozā pielūgsmē sabiedrība dievina pati savu maskētu tēlu. Nacionālisma laikmetā sabiedrības dievina to pašu, nekaunīgi un atklāti, masku atmetot. Nirnbergā nacistiskā Vācija sevi nepielūdza, tēlojot Dieva vai pat Votana dievināšanu, tā atklāti dievināja sevi. Apgaismoti mūsdienu teologi maigāk, bet tik pat zīmīgi netic vai pat neinteresējas par savas ticības doktrīnām, kas tik daudz nozīmējušas viņu priekštečiem. Tie tās iztirzā ar kaut kādu jocīgu pašfunkcionālismu, kā vienkārši ticamas un vien kā jēdzieniskus un rituālus rīkus, ar kuru palīdzību sabiedriska tradīcija apstiprina savas vērtības, nepārtrauktību un vienprātīgumu, un tie plānveidīgi aizēno un mazina atšķirību starp tādu neizkliegti vienkāršotu ‘ticību’ un īstenību, kas bijusi pirms tās un ir spēlējusi tik izšķirošu lomu Eiropas agrīnajā vēsturē, lomu, kādu nekad nespētu spēlēt patreizējās neatpazīstami atšķaidītās, noklusētās reliģiozitātes versijas.
Bet tas, ka sabiedriska pašpielūgsme, vai tā būtu bīstama un vardarbīga vai maiga un netverama, tagad ir atklāti atzīta kolektīva pašpielūgsme, nevis slēpti Dievu tēlojoši godātāju aprindu līdzekļi, kā apgalvojis Dirkhems, nenozīmē, ka patreizējais stils ir kaut cik īstāks kā Dirkhema laikos.
#57
Kopienu vairs nevar aplūkot caur dievišķā prizmu, bet nacionālismam ir savi atmiņas zudumi un izvēles, kas pat būdamas stingri pasaulīgas, var būt dziļi kropļojošas un maldinošas.
Nacionālisma galvenie maldi un pašapmāns ir šāds: nacionālisms būtībā ir augstās kultūras vispārējs spiediens uz sabiedrību, kur iepriekšējās zemās kultūras ir pārņēmušas vairākuma un dažos gadījumos visa iedzīvotāju kopuma dzīvi. Tas nozīmē skolas tālāknodotas un akadēmijas pārraudzītas idiomas vispārinātu izplatīšanu, kas ir kodēta pieņemami skaidrai birokrātiskai un tehnoloģiskai saziņai. Tā ir anonīmas bezpersoniskas sabiedrības iedibināšanās ar savstarpēji aizvietojamiem izkaisītiem cilvēkiem, kurus galu galā kopā satur tāda veida kopēja kultūra. Tādas sabiedrības iedibināšanās, kas nomaina iepriekšējās sarežģītās vietēju grupu struktūras, ko balsta šo mikrogrupu vietēji un īpatni pašatražotas tautas kultūras. Tas ir tas, kas notiek īstenībā.
Bet tas ir gluži pretējs tam, ko apgalvo nacionālisms, un kam nacionālisti kvēli tic. Nacionālisms parasti karo iedomātas tautas kultūras vārdā. Tās zīmju sistēma ir ņemta no veselīgās, tīrās, sparīgās zemnieku dzīves, no (vācu) Volk, no (krievu) narod. Nacionālistu pašpasniegumā ir noteikts patiesības elements, kad šo narod vai Volk pārvalda citas un svešas augstās kultūras amatpersonas, kuru spiedienam var pretoties pirmkārt ar kultūras atdzīvināšanu un galu galā ar nacionālās atbrīvošanās karu. Ja nacionālismam izdodas tikt vaļā no svešās augstās kultūras, bet pēc tam tas neaizvieto to ar senu vietēju zemo kultūru, tas atdzīvina vai izgudro savu vietēju augsto kultūru (rakstīto, lietpratēju tālāknododamu), taču, protams, tādu, kam būs kādas saiknes ar agrākajiem vietējās tautas dzīvesveidiem un dialektiem. Bet lieliskās lēdijas Budapeštas Operā īstenībā izgāja pilsētā zemnieku tērpos vai tērpos, kas par tādiem tika pasniegti. Padomju Savienībā pašlaik ‘etnisko’ skaņuplašu patērētāji nav laukos palikušie etniskie iedzīvotāji, bet nesen pilsētnieciskotie dzīvokļos mājojošie, izglītotie un daudzvalodīgie iedzīvotāji (Yu.V.Bromley et al,. Sovremennye Etnicheskie Protsessy v SSSR (Contemporary Ethnic Processes in the USSR), Moscow, 1975.), kas vēlas paust savas īstās vai iztēlotās izjūtas un saknes, un kas nešaubīgi ļausies tik nacionālistiskai uzvedībai, cik var pieļaut politiskais stāvoklis.
#58
Tādējādi socioloģiska pašmaldināšanās, īstenības redzējums caur iedomu prizmu vēl pastāv, bet tas nav tas pats, ko iztirzājis Dirkhems. Sabiedrība vairs nepielūdz sevi caur reliģiozām zīmēm; mūsdienīga, mērķtiecīga dinamiska augstā kultūra sevi godā dziesmās un dejās, ko tā patapina (stilizējot) no tautas kultūras, kuru tā mīļi tic turpinām, aizsargājam un no jauna apstiprinām.

Īsta nacionalisma gaita nekad nav bijusi gluda

Raksturīgs nacionālisma evolūcijas scenārijs – un mums vēl būs iemesls pie tā atgriezties – virzās apmēram šādi. Lauķienieši ir bijuši zemnieki, kas runājuši vairākos saistītos un vairāk vai mazāk savstarpēji saprotamos dialektos, un tagad apdzīvo virkni izkliedētu, bet ne ļoti nošķirtu rajonu Lielummānijas impērijas zemēs. Lauķieniešu valodā jeb drīzāk dialektos, kas to varētu veidot, īsti nav runājuši nevieni citi kā vien šie zemnieki. Aristokrātija un ierēdniecība ir runājusi Lielummānijas galma valodā, kas piederējusi pie citas valodu grupas, kas ir atšķirīga no lauķieniešu dialektu valodas. Vairums bet ne visi lauķieniešu zemnieki piederējuši pie baznīcas, kuras liturģija pārņemta no vēl citas valodu grupas, un daudzi priesteri, īpaši augstākie, savukārt runājuši valodā, kas ir bijusi modernizēta tās ticības liturģiskās valodas vietējā versija, un kas arī ir bijusi ļoti attālināta no lauķieniešu valodas. Mazpilsētu sīktirgotāji, kas apkalpojuši lauķieniešu apvidu, bijuši no vēl citām etniskām grupām un reliģijām, un tikuši no sirds lauķieniešu zemnieku ienīsti.
Pagātnē Lauķienas zemniekiem bijis daudz posta, kas aizkustinoši un jauki aprakstīts to žēlabu dziesmās (ko deviņpadsmitā gadsimta beigās rūpīgi pierakstījuši ciematu skolotāji, un kuras starptautiski pazīstamas darījis dižais lauķieniešu nacionālais komponists L.).
#59
Astoņpadsmitajā gadsimtā lauķieniešu zemnieku nožēlojamā apspiestība izraisījusi partizānu pretestību, ko vadījis slavens lauķieniešu nemiernieks K., kura darbošanās vēl esot palikusi vietējās tautas piemiņā, nerunājot nemaz par dažiem romāniem un divām kinofilmām, vienu no kurām drīz pēc Lauķienas Tautas Sociālistiskās Republikas pasludināšanas ar visaugstāko atbalstu radījis nacionālais mākslinieks Z.
Godīgums liek atzīt, ka šo sabiedrisko nemiernieku tika sagūstījuši viņa paša tautieši, un ka tribunāla, kas piesprieda tam mocekļa nāvi, prezidents bija vēl viens tautietis. Turklāt drīz pēc Lauķienas pirmoreiz sasniegtās neatkarības nodibināšanas starp tās Iekšlietu, Tieslietu un Izglītības ministrijām ceļojis apkārtraksts, kurā apspriests, vai tagad politiski pareizāk, ņemot vērā neiedrošinošo pretestību policijai, nebūtu godināt nevis šo nemiernieku, bet ciematu zemessardzes vienības, kuras pretojušās nemierniekam un tā līdzbiedriem.
Apdomīgs tik rūpīgi deviņpadsmitajā gadsimtā savākto un tagad Lauķienas jaunatnes, tūrisma un sporta kustības repertuārā iekļauto tautasdziesmu iztirzājums neizslēdz liecību par kādas zemnieku daļas, kuri tomēr raizējas par citām piezemētākām lietām, nopietnu neapmierinātību ar savu valodas un kultūras stāvokli. Turpretim tāda izpratne, kāda tur ir par lingvistisko plurālismu tautasdziesmu lirikā, ir ironiska, jocīga un visai smieklīga, un sastāv daļēji no divvalodīgām dažkārt apšaubāmas gaumes vārdu spēlēm. Ir jāatzīst arī, ka viena no aizkustinošākajām dziesmām – esmu to bieži dziedājis pie nometnes ugunskura, uz kuru biju nosūtīts vasaras brīvdienās – slavina ganuzēna likteni, kurš pie kokiem kunga āboliņā (re kā) gana trīs vēršus, un kuru pārsteigusi nemiernieku grupa, kas pieprasa atdot gana apmetni. Bezprātīgi apvienojot muļķību ar politiskas apjēgas trūkumu, šis ganuzēns ir atteicies un nogalināts. Nezinu, vai šī dziesma ir tikusi pienācīgi pārrakstīta, kad Lauķiena kļuva sociālistiska. Tā vai citādi, atgriežoties pie manas galvenās tēmas – kaut gan dziesmas bieži satur sūdzības par zemnieku stāvokli, tās neizvirza kultūras nacionālisma problēmu.
Tam bija vēl jānāk, un, jādomā, minēto dziesmu sacerēšanai tas pielicis atpakaļejošu datējumu. Demogrāfiskais sprādziens, kas kādos citos Lielummānijas impērijas apvidos noticis tajā pat laikā deviņpadsmitajā gadsimtā – bet ne Lauķienā – ir tos strauji rūpnieciskojis. Lauķienas zemnieki bijuši spiesti meklēt darbu rūpnieciski attīstītākos apvidos, un daži to dabūjuši tam laikam raksturīgos šausmīgos apstākļos.
#60
Pret tiem kā pret atpalikušiem neaptēstiem zemniekiem, kas runā neskaidrā un reti rakstu un mācītā valodā, bijusi īpaši nepamatoti barga attieksme pilsētās, uz kuru graustu rajoniem tie bija pārcelti. Vienlaikus daži Lauķienas puiši, kas nolemti baznīcai un mācīti gan galma, gan liturģiskajā valodā, savu otrās pakāpes skolu laikā nokļuvuši jauno liberālo ideju ietekmē un universitātē pārgājuši uz pasaulīgo izglītību, pabeidzot skološanos nevis kā priesteri, bet kā žurnālisti, skolotāji un profesori. Tos iedrošinājuši daži ārzemju, ne Lauķienas, etnogrāfi, muzikologi un vēsturnieki, kuri ieradušies pētīt Lauķienu. Pastāvīgā darba migrācija, pieaugoši izplatītā pamatizglītība un karaklausība šiem Lauķienas modinātājiem nodrošinājusi pieaugošu audienci.
Protams, lauķieniešiem bijis pilnīgi iespējams vēlēties asimilēties (un daudzi tā darījuši) valdošajā Lielummānijas impērijas valodā. Nav bijis ģenētiski pārmantotu iezīmju, nedz dziļu reliģisku ieražu, kas atšķirtu izglītotu lauķienieti no līdzīga lielummānieša. Īstenībā asimilējušies daudzi, bieži nerūpējoties par vārda nomaiņu, un vecās Lielummānijas (tagad Lielummānijas Federatīvās Republikas) galvaspilsētas telefona saraksts ir visai pilns ar lauķieniešu vārdiem, lai arī diezgan komiski atveidotiem Lielummānijas rakstībā un pielāgotiem Lielummānijas fonētiskajām gaidām. Lieta tāda, ka pēc diezgan skarba un sāpīga sākuma pirmajā migrantu paaudzē Lauķienas darba migrantu dzīves izredzes nav bijušas pārmērīgi sliktas, un varbūt vismaz tikpat labas (ar viņu gatavību smagi strādāt) kā viņu ne-lauķieniešu Lielummānijas līdzpilsoņiem. Tā šie pēcnācēji piedalījušies galu galā augošajā reģiona pārticībā un vispārējā pilsētnieciskošanās norisē. Tādējādi, tiktāl, cik sniedzas cilvēka dzīves izredzes, varbūt nav bijis nekādas nepieciešamības pēc riskanta lauķieniešu nacionālisma.
Tomēr kaut kas tāds ir noticis. Domāju, būtu visai nepareizi sabiedriskas kustības dalībniekiem piedēvēt apzinātu aprēķinu. Subjektīvi var pieņemt, ka tiem ir bijuši tie dzinuļi un sajūtas, kas tiek ļoti sparīgi paustas nacionālās atdzimšanas literatūrā. Tie ir nožēlojuši dzimto ieleju netīrību un nolaidību, vēl arī saredzot tajā rupjos tikumus; tie ir nožēlojuši diskrimināciju, kam bijuši pakļauti viņu tautasbrāļi, un atsvešināšanos no sev lemtās dzimtās kultūras rūpniecisku pilsētu proletāriešu priekšpilsētās. Tie ir sludinājuši pret šīm slimībām, un tos ir sadzirdējuši, mazākais, daudzi to biedri.
#61
Veids, kādā, starptautiskajam politiskajam stāvoklim kļūstot labvēlīgam, Lauķiena galu galā ieguva neatkarību, tagad ir daļa no vēstures hronikas, un nav vajadzības to šeit atkārtot.
Jāatkārto ir, ka nav nekādas vajadzības uzņemties jebkādu apzinātu ilgtermiņa jebkuras puses interešu rēķināšanu. Nacionālistu inteliģence bija savu tautiešu atsaucības un bagātīgas degsmes apveltīta. Kad tie apvilka tautas tērpus un gāja pa pakalniem, sacerot dzeju meža klajumos, tie nesapņoja vēl arī par to, ka kādu dienu kļūs par varas pilniem ierēdņiem, vēstniekiem un ministriem. Tāpat bija ar zemniekiem un strādniekiem, no kā inteliģence mantoja izjustu aizvainojumu par savu stāvokli, bet kuriem nebija ne jausmas par rūpnieciskas attīstības plāniem, kas kādu dienu pašā Lauķienas ieleju sirdī varētu atnest tēraudkausēšanas rūpnīcu (kā izrādījās, pavisam nederīgu), ar to pilnīgi izpostot krietnu daļu no apkārtējās aramzemes un ganībām. Būtu tiešām nepareizi mēģināt šīs jūtas noniecināt līdz materiālu ieguvumu vai sabiedrības kustīguma aprēķiniem. Patreizējā teorija dažkārt tiek izkropļota, nacionālās jūtas nolaižot līdz sabiedrisko panākumu izredžu aprēķinam. Bet tas ir kļūmīgs izskaidrojums. Senajos laikos nebija jēgas vaicāt, vai zemnieki mīl savu kultūru, tie to ņēma kā pats par sevi saprotamu, kā gaisu, ko elpoja, un neapzinājās ne vienu, ne otru. Bet kad viņu sabiedriskajā apvārsnī par redzamām iezīmēm kļuva darba migrācija un ierēdnieciska nodarbošanās, tie drīz vien pamanīja atšķirību starp darīšanām ar tautieti, cilvēku, kurš izprot un kam patīk viņa kultūra, un ar kādu, kas ir naidīgs tai. Šāda pavisam noteikta pieredze tiem mācīja apjēgt savu kultūru un iemīlēt to (vai arī tik tiešām no tās atbrīvoties) – bez kāda apzināta sabiedriskā kustīguma izdevīguma un izredžu aprēķina. Noturīgās noslēgtās kopienās kultūra parasti ir pavisam neredzama, bet kad par sabiedriskās dzīves būtību kļūst kustīgums un bezkonteksta saziņa, par cilvēka identitātes kodolu kļūst kultūra, kurā tas ir mācīts sazināties.
Tādējādi, ja tāds aprēķins būtu bijis (bet nebija), tad diezgan daudzos gadījumos (taču nekādā ziņā visos) tas būtu bijis ļoti redzams. Īstenībā, zinot lauķieniešu intelektuāļu, mazākais, mazo procentuālo daudzumu, tie lauķienieši, kam bija augstāka kvalifikācija, neatkarīgā Lauķienā nodrošināja sev daudz labākus amatus kā vairums no tiem varētu cerēt Dižajā Lielummānijas impērijā, kur tiem būtu jāsacenšas ar izglītības ziņā daudz attīstītākām etniskām grupām.
#62
Kas attiecas uz zemniekiem un strādniekiem, tie labumu neguva tūlīt, tomēr politisko robežu apvilkšana ap jaundibināto etnisko Lauķienu nozīmēja iespējamu šīs teritorijas rūpniecības veicināšanu un aizsardzību, un beigās krasu darba migrācijas samazinājumu no tās.
Tas viss nozīmētu: rūpnieciskošanas sākumposmā ienācēji šajā jaunajā kārtībā, kas nākuši no kultūras un valodas grupām, tālām no attīstītākā centra grupām, ir pakļauti vērā ņemamam neizdevīgumam, kas ir pat lielāks kā saimnieciski vājiem proletāriešiem, kam pieder ar politisko un saimniecisko vadītāju kopīgas kultūras priekšrocība. Bet kultūras/valodas nodalītība un spēja atšķirt sevi no citiem, kas cilvēkiem mēdz būt traucēklis, veseliem kolektīviem vai iespējamiem kolektīviem var būt un bieži ir šo jaunradītās pasaules upuru apliecinoša priekšrocība. Tā tiem ļauj aptvert un paust aizvainojumus un neapmierinātību saprotamos vārdos. Iepriekš lauķienieši bija mācījušies un jutuši dzimtas un ciema jēdzienos, lielākais, ielejas jēdzienos un varbūt šad tad reliģijas jēdzienos. Bet tagad, ierauti agrīnā rūpnieciskuma kausējamajā katlā, tiem nebija ne ielejas, ne ciemata, un dažkārt ne ģimenes. Bet bija vēl citi nabadzībā novesti un izmantoti cilvēki, un daudzi no tiem runāja atpazīstami līdzīgos dialektos, kamēr vairums turīgāko runāja kādā pavisam svešā valodā – un tā no šā pretstata dzima jaunais lauķieniešu nācijas jēdziens, kuru kaut kādā ziņā iedrošināja viņu žurnālisti un skolotāji. Un tā nebija iedoma – dažu topošās Lauķienas nacionālās kustības mērķu sasniegšana tiešām nesa atbrīvošanu no nedienām, kas bija palīdzējušas šo kustību izraisīt. Atvieglojums varbūt būtu nācis tā kā tā, bet šajā nacionālajā veidā tas radīja arī jaunu augsto kultūru un tās sargātāju – valsti.
Tas ir viens no diviem nozīmīgiem strukturēšanās principiem, kas nosaka jaunu vienumu rašanos, uznākot rūpnieciskajai pasaulei ar tās nodalītajiem kultūras elpas rezervuāriem. Par otru, tikpat nozīmīgu, var saukt pretestības sabiedriskai nenoteiktībai principu (sociālā entropija – sabiedriskas sistēmas dabiska sabrukuma mērs. Var attiekties uz sabiedriskas struktūras sairumu vai sociālu atšķirību izzušanu. Liela sabiedrības organizācijas pūļu daļa tiek tērēta tās struktūras uzturēšanai, pretojoties sociālajai entropijai. Sociālās entropijas galējais stāvoklis ir anomija – pašregulējošu vērtību noraidījums, tradicionālo sabiedrības pamatu pagrimums, sabiedrisko saikņu zudums starp cilvēku un tā kopienu), un tas ir jāaplūko atsevišķi.
#63

6  SABIEDRISKĀ NENOTEIKTĪBA (SOCIĀLĀ ENTROPIJA) UN VIENĀDĪBA RŪPNIECISKĀ SABIEDRĪBĀ

Pārejai no zemkopības uz rūpniecisko sabiedrību bija raksturīga kāda sabiedriskās nenoteiktības jeb sociālās entropijas īpašība, nobīde no paraugiem uz regulāru nenoteiktību. Zemkopības sabiedrībai ar tās samērā noturīgajām īpatnībām, ar pastāvīgajiem vietējiem, radu, amatu un sabiedrisko stāvokļu grupējumiem bija skaidri iezīmēta sabiedriskā uzbūve. Tās sastāvdaļas bija sakārtotas, nevis izkliedētas ka pagadās.Tās apakškultūras šīs zemkopju sabiedrības kulturālās atšķirības izceļ un nostiprina, un tās kopumā nekādi netraucē brīvu sabiedrības darbību ar kulturālo atšķirību veidošanos vai uzsvērumu. Tieši pretēji. Nepavisam neuzskatot tādu kulturālu atšķirīgumu par aizvainojošu, šī sabiedrība tur to izpausmi un atzīšanu par vispiemērotāko un atbilstošāko. To cienīšana ir pati uzvedības normu būtība.
Rūpnieciska sabiedrība ir citāda. Tās teritoriālie un darba vienumi ir tādi, kā sagadās (situatīvi, ad hoc), iekļautība tajos ir plūstoša, tiem piemīt liels mainīgums, un tie vispār nenodarbojas vai neinteresējas par dalībnieku uzticību un piederību. Īsāk sakot, vecās struktūras tiek izkliedētas un lielā mērā nomainītas ar iekšēji nejaušu un plūstošu kopumu, kurā nav daudz (protams, salīdzinājumā ar nomainīto zemnieku sabiedrību), īstu apakšstruktūru. Tajā jebkurā līmenī ir ļoti maz jebkādas iedarbīgas, sasaistošas organizācijas starp cilvēku un visu kopienu. Ar to šī pilnīgā un galīgā politiskā kopiena iegūst pilnīgi jaunu un ļoti vērā ņemamu nozīmīgumu, būdama saistīta (kā tas reti ir bijis agrāk) gan ar valsts, gan ar kultūras ierobežojumiem. Tagad nācija ir augstākā mērā nozīmīga, gan apakšgrupējumu izkurtēšanas, gan kopīgas, no izglītības atkarīgas kultūras plaši pieaugoša nozīmīguma dēļ. Valsts neizbēgami tiek noslogota ar milzīgas sabiedriskās infrastruktūras uzturēšanu un pārraudzību (kuras izmaksas parasti tuvojas pusei no sabiedrības kopienākuma). Izglītības sistēma kļūst par ļoti izšķirošu tās daļu, un kultūras/valodas vides uzturēšana tagad kļūst par izglītības galveno lomu.
#64
Pilsoņi var jēdzienu ziņā elpot un darboties vien tādā vidē, kas ir vienāda visā valsts teritorijā un tās izglītības un kultūras aparātā, un kam nepieciešama aizsardzība, uzturēšana un kopšana.
Kultūras uzdevums vairs nav izcelt, darīt redzamas un neapstrīdamas šīs sabiedrības uzbūves atšķirības (pat ja kādas no tām pastāv, un pat ja, kā mēdz gadīties, parādās jaunas). Pretēji, kad šad un tad kultūras atšķirības saistās ar un pastiprina sabiedriskā stāvokļa atšķirības, tas šādā sabiedrībā tiek uztverts kā kaut kas apkaunojošs un kā tās izglītības sistēmas daļēja neveiksme. Uzdevums, kāds tiek uzticēts izglītības sistēmai, ir izlaist no skolām cienījamus, uzticamus un spējīgus kopējās sabiedrības locekļus, kuru amatu ieņemšanu netraucēs savtīga piederība kādām kopējās sabiedrības apakšgrupām. Un ja kāda izglītības sistēmas daļa aizmuguriski vai ar slepenu nolūku tiešām veicina iekšējas kultūras atšķirības, un ar to pieļauj vai veicina diskrimināciju, tas tiek novērtēts kā nosodāma lieta.

Šķēršļi entropijai

Tas viss ir vien mūsu nacionālisma pamatu vispārējās teorijas, kā arī kultūras lomas kustīgās, izglītotās anonīmās sabiedrībās jauns pārformulējums. Bet nozīmīgu uzsvaru ir radījusi nepieciešamības saasināšanās pēc šā šķietami nejaušā nenoteiktā jeb entropiskā kustīguma un cilvēku izkliedes šādā sabiedrībā. Kaut gan apakškopienas tajā ir daļēji izkurtējušas, un to morālā neapstrīdamība ir krietni vājinājusies, cilvēki tomēr turpina būt dažādos veidos atšķirīgi. Cilvēkus var iedalīt garos un īsos, pilnīgos un šmaugos, tumšos un gaišos, un daudz kā citādi. Skaidrs, ka iespējamo cilvēku klasificēšanas veidu skaits ir vienkārši neierobežots. Lai kā, vairums iespējamo kategoriju būs galīgi neinteresantas. Bet dažas no tām kļūst sabiedriski un politiski ļoti nozīmīgas. Tās ir tās, kurus es vēlētos saukt par nenoteiktības jeb entropijas izturīgām. Kategorija ir nenoteiktības izturīga, ja tās pamatā ir kāda iezīme, kam ir acīmredzama nosliece nekļūt vienādi izkliedētai visā sabiedrībā – pat pēc rūpnieciskās sabiedrības iedibināšanās.
#65
Tādā entropijas izturīgā gadījumā šādu atšķirošu iezīmju raksturoti cilvēki tieksies savākties tādā vai citādā visas sabiedrības daļā.
Pieņemsim, sabiedrībā ir noteikts skaits cilvēku, kuri iedzimtības dēļ ir ar zilganu iekrāsojumu, un pieņemsim, ka neraugoties uz daudzu paaudžu nomaiņu kopš jaunās ekonomikas sākotnējās iedibināšanās un karjeras politikas caur spējām (la carrière ouverte aux talents) oficiālu propagandēšanu un ieviešanu, vairums zilgano turpina ieņemt vai nu augstus, vai zemus amatus apspriežamajā sabiedrībā – citiem vārdiem, zilganajiem ir nosliece saņemt vai nu par daudz, vai par maz šajā sabiedrībā pieejamo labumu. Tas padarītu zilganumu par sabiedriskās nenoteiktības jeb sociālās entropijas izturīgu pazīmi šeit aplūkotajā ziņā.
Ņemsim, starp citu, vērā, ka vienmēr ir iespējams izgudrot pazīmes, kas kāda zināma argumenta dēļ var šķist entropijas izturīgas. Vienmēr ir iespējams izgudrot priekšstatu, kas attieksies tikai uz vienu vai citu cilvēku šķiru. Bet kāda priekšstata entropijas izturīgums šajā ziņā parasti būs interesants vien, ja tas ir pieņemams dabisks viedoklis, uzskats, kas apspriestajā sabiedrībā jau darbojas, nevis ir mākslīgi izgudrots patreizējiem nolūkiem. Tad, ja tas plašā sabiedrībā ir izplatīts nevienādi, var izraisīties nemieri.
Šā argumenta nozīmi tagad var viegli paredzēt – nenoteiktības jeb entropijas izturīgas iezīmes rūpnieciskai sabiedrībai rada ļoti nopietnu problēmu. Attiecībā uz zemkopju sabiedrību patiess bija gandrīz pretējais. Tāls no entropijas izturīgu iezīmju nožēlošanas, šis sabiedrības veids tās ierasti izgudroja, kad vien šo preci uzskatīja par dabas nepietiekami piegādātu. Zemkopju sabiedrībai tikās pieņemt, ka noteiktas cilvēku kategorijas ir dabiski valdītāji, un citi ir dabiski vergi, un cilvēku pārliecināšanai pakļauties šīm gaidām un pieņemt tās par saistošām tika ieviesti piespiedu soda vai ideoloģiski pasākumi. Sabiedrība izgudroja apšaubāmas cilvēku pazīmes vai izcelsmes, kuru galvenais nolūks bija tieši būt nenoteiktības jeb entropijas izturīgai. Musulmaņu cilšu zemēs reliģiskā elite parasti tiek noteikta un pamatota pēctecības no Pravieša nosacījumos, stāvoklis Vidusāzijas ciltīs parasti tiek noteikts pēctecības no Čingīz-hāna (Genghiz Khan) klana nosacījumos, Eiropas aristokrātijas bieži tic, ka ir cēlušās no noteiktas iekarotāju etniskās grupas.
Rūpnieciskās sabiedrībās, kurās tās gadās, nenoteiktības jeb entropijas izturība rada plaisas, dažkārt īstas aizas. Kā šī nosliece uz plaisām atšķiras no tām, ko rada vien kultūras atšķirības un saziņas problēmas, kas atgadās agrīnā rūpnieciskā sabiedrībā, un kas tika apspriestas iepriekšējā nodaļā?
#66
Šīm divām parādībām ir noteikta radniecība un savstarpēja pārklāšanās. Bet arī atšķirības ir nozīmīgas. Nenoteiktības jeb entropijas izturība, protams, pēc sava veida ir arī atšķirīga piekļuve attīstītāka politiskā un saimnieciskā centra kultūrai/valodai, kas traucē vietējām vai nomaļākām kultūrām un mudina tās un to vadoņus uz kultūras un galu galā uz politisku nacionālismu. Imigrējušie darbinieki, kas nerunā pat ierēdņu un uzņēmēju lietotās galvenās valsts valodas dialektā, šā paša iemesla dēļ sākumā paliks sabiedriskās pakļautības apakšā un tādēļ parasti būs mazāk spējīgi labot un līdzsvarot gan pašus, gan viņu bērnus vajājošos trūkumus. No otras puses, ja to valoda (vai drīzāk tās dialektu vienādota un vienkāršota versija) kļūs par jaunas neatkarīgas nacionālas valsts izglītības, ierēdniecības un komerciālo valodu, šie īpašie trūkumi zudīs, un to kultūras raksturojumi vairs nebūs nenoteiktības jeb entropijas izturīgi.
Bet ir svarīgi atzīmēt, ka mūsu hipotētiskajā gadījumā tie cilvēki varēja arī izvairīties no saviem trūkumiem, uzņemot sevī valdošo valodu un kultūru, un īstenībā daudzi cilvēki šo ceļu gāja. Nav iemesla pieņemt, ka tie, kuri to gājuši, bija mazākā skaitā, kā tie, kuri izvēlējās nacionālistisko iespēju. Īstenībā daudzi var būt gājuši abus ceļus, secīgi vai vienlaikus (F.Colonna, Instituteurs Algériens, 1883-1939, Paris, 1975). Piemēram, daudzi ir kļuvuši par etnogrāfijas-valodas (irredentistu – apvienošanās pēc etnogrāfiskām un valodu pazīmēm) nacionālistiem no kultūras, kas nav to īstās izcelsmes kultūra, vispirms asimilējoties un tad izmantojot politiskos līdzekļus, lai nodrošinātu savai jaunai kultūrai pilnīgas augstās kultūras stāvokli un tās politisko jumtu.
Bet šo gadījumu veidu, lai gan tas ir izšķiroši nozīmīgs, no citiem entropijas izturības veidiem atšķir tas – ja viss, par ko īstenībā ir spēle, ir saziņas plaisa (tomēr izšķiroši saistīta ar vispārējo stāvokli un saimnieciskiem zaudējumiem), tad to var ārstēt ar vienu no apspriestajiem paņēmieniem – veiksmīgu nacionālismu vai asimilēšanos, vai ar abu daļēju pārklājumu. Tomēr pastāv arī entropijas izturības veidi, kuru sabiedriskās sekas, kas vairojas daloties, nevar ārstēt, labojot vien saziņas trūkumus. Otrā iespēja – asimilēšanās caur izglītību – tajos ir slēgta.
#67
Ir iesaistīts kas vairāk kā saziņas šķērslis. Ja gadās, ka pirmo iespēju (būtībā veiksmīgs etnogrāfijas-valodas nacionālisms) izlēdz politiskais līdzsvars, tad stāvoklis ir smags un turpinās pūžņot.
Nespēja sazināties, kāda rūpnieciskojamā vidē rodas starp ienācējiem no svešām kultūrām, ir viens no nenoteiktības jeb entropijas kavēkļu veidiem (taču tāds, ko parasti var pārvarēt vienas paaudzes laikā vai apmēram tā), bet ne otrādi, un ne visi entropijas kavēkļi rodas vien no saziņas nespējas. Kavēkļi, kuri rodas ne vien no saziņas nespējas, un nav ārstējami nedz ar asimilēšanos valdošajā kopumā, nedz ar jauna neatkarīga kopuma radīšanu, kas lieto ienācēju vietējo saziņas līdzekli, atbilstoši ir traģiskāki. Tie veido problēmu, kuras risinājums vēl nav saskatāms, un kas var būt viens no smagākajiem pārbaudījumiem, ar kādiem rūpnieciskai sabiedrībai jāsaskaras.
Atgriezīsimies pie mūsu hipotētiskā gadījuma ar zilgani iekrāsoto plašas sabiedrības apakšgrupu un pieņemsim, ka tāda vai cita iemesla dēļ šie iedzīvotāji ir koncentrēti sabiedriskās skalas apakšā. Rūpnieciskas sabiedrības ir gluži neizlīdzinošas savu pilsoņu nodrošināšanas ziņā ar plašu sabiedrisko stāvokļu daudzveidību, no kuriem daži ir daudz izdevīgāki par citiem, bet tās ir arī izlīdzinošas tādā ziņā, ka šī amatu sistēma veido kādu viengabalainību (tā nav krasi saraustīta), un tādā ziņā, ka pastāv plaši izplatīta varbūt pārspīlēta, bet ne gluži nepamatota pārliecība, ka ir iespējams pārvietoties augšup un lejup, un ka tie stingrie sistēmas šķēršļi ir nepamatoti. Katrā ziņā salīdzinājumā ar vairumu zemkopju sabiedrību rūpnieciskā sabiedrība pēc jebkura novērtējuma ir pārsteidzoši izlīdzinoša, un attīstītā rūpnieciskā sabiedrībā norit acīmredzama dzīvesveidu tuvināšanās un liels sabiedriskās attālinātības mazinājums. Taču mūsu hipotētiskajā zilgano iedzīvotāju gadījumā, kuri ir savākušies apakšā, vieglas atpazīstamības (zilganā ir uzkrītoša krāsa) savienojumam ar ne nejaušu, entropiju kavējošu šo cilvēku (zilgano) kategorijas sadalījumu sabiedrībā, ir kādas ļoti neveiksmīgas sekas.
Var droši pieņemt, ka iedzīvotāji, populācijas bieži kaut kādā mērā atšķiras ar to iedzimtajām spējām. Pieņēmums, ka visi talanti ir sadalīti pilnīgi vienlīdzīgi, ir tikpat neiespējams kā pilnīgi plakana zeme. Tikpat acīmredzams, runājot par talantu izvietojumu, ir, ka sabiedriskie faktori ir daudz nozīmīgāki par iedzimtām dāvanām.
#68
(Dažas no populācijām, kas visciešāk saistītas ar cilvēces sasniegumiem, atpalikuši mežoņi ir bijuši pēdējos gadsimtos, ne tikdaudz agrākās paaudzēs, tomēr ir maz ticams, ka to ģenētiskais bruņojums būtu varējis izmainīties šajā īsajā laikposmā, kas aizritējis starp to barbarismu un pasaulvēsturisko izcilību – kas, šķiet, to apstiprina.). Visa šī problēma nav pārāk liela, jo zināmā mērā ir acīmredzams, ka spēju diapazons, kāds mēdz būt zināmu ‘etnisku’ jeb ‘rasu’ grupu iekšpusē, ir daudz lielāks kā atšķirības starp tādu atšķirīgu grupu caurmēra raksturojumiem.
No tā visa var secināt kaut ko ļoti nozīmīgu. Zilganie ir sagrupējušies sabiedrības apakšā, un var būt pat, ka to veikums caurmērā var būt mazvērtīgāks kā nenoteikti jeb entropiski izkliedētajiem. Neviens nezin, vai tas ir ģenētisku atšķirību vai sabiedrisku faktoru dēļ. Bet viena lieta ir skaidra – zilo populācijas iekšienē būs daudzi daudz spējīgāki, daudz noderīgāki vienalga kādu patreiz atbilstošu un pielietojamu veikuma kritēriju ziņā, nekā ļoti daudzi visas populācijas ne-zilgano daļas iedzīvotāji.
Kas notiks šajā aprakstītajā un definētajā situācijā?
Zilganuma saistīšanai ar zemu stāvokli sabiedrībā ir jārada aizspriedumi pret zilajiem. Ja tie apakšā izrādītos krāsas ziņā vai jebkādā, ko jūs izvēlētos, nejaušs populācijas paraugs, tad aizspriedumi pret tiem nevarētu izplatīties uz kādu citu īpašu pazīmi, jo zemās pozīcijas ieņemšana saskaņā ar pieņēmumu nav īpaši saistīta ar jebkādu citu pazīmi. Bet ja apakšā zilgani ir ļoti daudzi, tad aizspriedumi, kas radušies nedaudz augstākos par tiem apakšējiem slāņos, bailēs tikt pagrūstiem lejup nenovēršami izplatās uz zilganuma pazīmi. Īstenībā ne-zilganām grupām skalas apakšā būs īpaša tieksme uz pretzilganām sajūtām, jo tām būs ļoti maz, ar ko lepoties, un pie savas vienīgās un aizkustinošās atšķirības, ne-zilganuma – tās turēsies ar īpašu niknumu.
Tomēr, neraugoties uz aizspriedumiem pret sevi, daudzi zilganie būs ceļā uz augšu. Zilgano grupēšanās apakšā ir vien statistiska, un daudzi zilganie (pat ja tie ir tomēr ir mazākums savā zilgano apakšgrupā) ar smagu darbu, spējām vai veiksmi būs ceļā uz augšu, uz augstāka stāvokļa sabiedrībā sasniegšanu. Kas notiks ar tiem?
Tikām pieņēmuši, ka zilganums tā vai cita iemesla dēļ ir neiznīcināms. Tad augšupkāpjošo zilgano stāvoklis būs sāpīgs un saspīlējuma pilns.
#69
Lai kādi būtu to cilvēciskie tikumi, saviem nejaušajiem ne-zilganajiem paziņām un pretimnācējiem (un tā ir kustīgas sarežģītas rūpnieciskas sabiedrības būtība, ka saskare ļoti lielā mērā ir nejauša, plūstoša, bet tomēr nozīmīga) tie joprojām būs netīrie, laiskie, nabagi, nejēgas zilganie – jo šīs vai līdzīgas pazīmes tiek saistītas ar stāvokli zemu sabiedrības skalas apakšā.
Ar visu to augšupkāpjošs zilganais varbūt nav daudz grūtākā stāvoklī kā augšupkāpjošs lauķieniešu imigrantu strādnieks mūsu iepriekšējā piemērā, bet ir viena neizmērojami liela atšķirība. Lauķienieša kultūru var atmest, zilganumu nevar. Esam arī pieņēmuši, ka lauķieniešiem ir bijis teritoriāls pamats – vide, Lauķienas zeme, kur zemnieki, kas runā kādā no lauķieniešu valodas versijām, ir bijuši vairākumā. Tā nu atkal lauķieniešiem ir bijuši divi ceļi – asimilēšanās Lielummānijas valodā jeb kultūrā, vai lieliskas neatkarīgas Lauķienas nodibināšana, kur to izloksne tiktu padarīta par valsts un literāro valodu. Katra no šīm iespējām ir tikusi veiksmīgi dažādu cilvēku izmēģināta dažādās vietās. Tomēr zilganajiem saskaņā ar pieņēmumu trūkst pirmā no šīm divām iespējām. To nodevīgais zilganums paliek ar tiem, lai ko tie gribētu. Turklāt Lielummānijas impērijas kultūra ir sena un tai ir labi izveidots paštēls, un tas nesatur zilganumu.
Kā ir ar otru iespēju, nacionālās neatkarības nodibināšanu? Īstenībā, esot vēsturiskām un mūsdienīgām, populācijām stāvoklī, kas atbilst mūsu zilgano stāvoklim, dažkārt ir un dažkārt nav sava teritoriālā pamata. Pirmajā gadījumā tiem tādējādi ir vismaz viena no divām lauķieniešu iespējām; ja vien ir politiski un militāri iespējams, ka tie to var paveikt. Ja tomēr hipotētiskajiem zilganajiem nav teritoriāla pamata, kurā tie varētu ticami nodibināt neatkarīgu zilgano valsti, vai varbūt, ja teritorija tiem ir, bet šī zilgano dzimtene tāda vai citāda iemesla dēļ ir pārāk niecīga un nepievilcīga, lai nodrošinātu citos apvidos izkliedēto zilgano atgriešanos, tad zilgano nožēlojamais stāvoklis ir tiešām nopietns.
Šādā stāvoklī smagi sabiedriski šķēršļi, kurus nevar novākt vienkārši ar labu gribu un likumdošanu vai ar politisku etnogrāfijas-valodas nacionālismu un darbīgumu, aizšķērso ceļu uz tādu kulturālo viendabīgumu un sabiedrisko nenoteiktību (sociālo entropiju), kas ir ne vien attīstītas rūpnieciskas sabiedrības norma, bet arī, šķiet, nosacījums tās gludai darbībai.
#70
Kur šādi sistēmiski nenoteiktības jeb entropijas traucēkļi ir sastopami, tie var radīt smagākos draudus, ar kādiem rūpnieciska sabiedrība var sadurties. Turpretim, kamēr zilganie iedzīvotāji ir ierobežoti abos virzienos, un tiem nav viegli pieejama nedz rāma asimilācija, nedz neatkarība, kādas citas populācijas var būt dubultā svētītas. Federālā valstī tādas populācijas kā mūsu hipotētiskie lauķienieši var vienlaikus iegūt autonomu Lauķienu, kurā lauķieniešu valoda ir valsts valoda, un vēl arī, tajā pat laikā, pateicoties nelielām kultūras atšķirībām starp tiem un citām federālās valsts kultūrām un asimilējušos lauķieniešu neatpazīstamībai, varēt mierīgi bez domstarpībām sabiedriski nenoteiktā jeb entropiskā veidā pāriet uz plašo valsti. Pieņemu, ka tā ir lauķieniešu izšķiršanās, vai tāds dubultlabums ir maksātās cenas vērts, tas ir, cenas, ka Lauķienas kantons vai federāla autonoma republika nav pilnīgi neatkarīga. Dažos gadījumos, kas atbilst šim vispārējam aprakstam, plašā federālā valstī tiek palikts labprātīgi, un dažos gadījumos šīs iespējas tiek atņemtas ar spēku. Kvebeka varētu derēt par pirmās situācijas piemēru, Ibolenda Nigērijā – par otrās.
Tad rodas jautājums – kādas īstajā pasaulē ir pazīmes, kas atgādina mūsu hipotētiskā piemēra ‘zilganumu’? Viens tāda zilganuma veids ir ģenētiski tālāknodotas pazīmes, bet tikai viens; cits ne-ģenētisks veids ir vismaz tikpat nozīmīgs. Var piemetināt arī, ka plaisu sabiedrībā izraisīs ne katra ģenētiski tālāknodota iezīme. Piemēram, sarkanmatainība izsauc dažu cilvēku bērna vecumā ķircināšanu, bet no otras puses sarkanmates sieviešu vidū tiek dažkārt uzskatītas par sevišķi pievilcīgām. Turklāt dažām etniskām grupām esot nesamērīgi daudz sarkanmatainu cilvēku, bet, neraugoties uz to un/vai ticējumiem, sadursmes vai sabiedriskas problēmas sarkani mati neizraisa vispār.
Daļēji to varētu izskaidrot ar to, ka sarkani mati, neraugoties uz atsaukšanos uz kādu etnisku saistību, ir diezgan entropiska, nenoteikta iezīme. Fiziskas iezīmes, kurām, lai arī ģenētiskām, nav stingru vēsturisku vai ģeogrāfisku saikņu, tiecas būt nenoteiktas jeb entropiskas, un pat ja tās viegli saistās ar sabiedriskām priekšrocībām vai trūkumiem, tās nosliecas palikt sabiedriskā ziņā nepamanītas. Turpretim Ruandā un Urundi cilvēka ķermeņa garums ar etnisko piederību un politisko statusu gan dzīvē, gan ideoloģijā tika saistīts ļoti acīmredzamā veidā – iekarojošie gani bija garāki par vietējiem zemniekiem un tie abi garāki par pigmejiem.
#71
Tomēr vairumā sabiedrību šāda saistība ir pietiekami vaļīga, lai nekļūtu sabiedriski nozīmīga. Etonieši, šķiet, ir caurmērā garāki par citiem, bet gari sardzes vīri par augstāku šķiru uzskatīti netiek.
Fiziskas jeb ģenētiski tālāknodotas iezīmes tomēr viens no ‘zilganuma’ veidiem ir. Kādi ir citi? Ārkārtīgi nozīmīga un interesanta lieta ir, ka dažiem dziļi ieviestiem reliģiski kulturāliem paradumiem piemīt tāds spēks un sīkstums, kas varbūt var līdzināties tiem, kas sakņojas mūsu ģenētiskajā uzbūvē. Valoda un formālā doktrinārā ticība šķiet mazāk dziļi sakņotas un ir vieglāk tās atmest, tomēr tam slēptāko un izplatītāko vērtību un attieksmju kopumam, kas zemkopju laikmetā parasti ir saistīts ar reliģiju (vienalga, vai tas būtu vai nebūtu ļoti iekļauts oficiālajā apspriežamās ticības augstajā teoloģijā) bieži ir dadzim līdzīgs neatlaidīgums, un tas turpina darboties kā šo kopumu nesošās populācijas atšķirības zīme. Piemēram, kad Alžīrija tika likumīgi uzskatīta par Francijas daļu, alžīriešu imigrantu strādnieku asimilēšanās Francijā netika traucēta ne pēc kādas fiziskas, ģenētiskas atšķirības no, teiksim, Kabiles (Alžīrijas ziemeļos) un Dienvidfrancijas zemnieka. Parasti nepārvaramā plaisa starp divām populācijām, kas kavē iekļaujošu (asimilatīvu) risinājumu, ir bijusi nevis fiziska, bet kulturāla. Dziļi sakņotā kopienu sadursme Ulsterā acīmredzami nav dibināta uz jebkādu saziņas plaisu starp divām kopienām, bet uz piederību kādai no divām konkurējošām vietējām kultūrām, kas ir tik stingras, ka var būt salīdzināmas ar kādām fiziskām pazīmēm, pat ja īstenībā ir sabiedriski radušās. Teroristu organizācijas, kuru nominālā doktrīna jeb drīzāk tukšvārdība ir kāds vaļīgs mūsdienu revolucionāra marksisma veids, īstenībā tiek vervētas no kopienas, kas kādreiz bijusi reliģiozas ticības noteikta un turpina būt ar šo ticību saistītas kultūras noteikta.
Saistošs un dziļi zīmīgs notikums nesen gadījās Dienvidslāvijā – bijušo musulmaņu populācija beidzot un ne bez neatlaidīgām pūlēm ir ieguvusi tiesības saukt sevi par musulmaņiem, tautas skaitīšanā aizpildot aili ‘nacionalitāte’. Tas nenozīmēja, ka tie vēl ticēja un praktizēja islāmu, un vēl pat mazāk tas nozīmēja ka tie jutās piederīgi citiem Dienvidslāvijas bijušajiem musulmaņiem, piemēram, Kosovas albāņiem. Tie runāja serbu-horvātu valodā, tiem bija slāvu senči un musulmaņu kultūras pamats. Tie nevarēja saukties par serbiem vai horvātiem (neraugoties uz kopīgo ar tiem valodu), jo šāda piederība nesa blakusnozīmi – pareizticīgais vai katolis, – un saukt sevi par dienvidslāviem bija pārāk atsvešināti, vispārīgi un mazasinīgi.
#72
Tie deva priekšroku nosaukumam ‘musulmaņi’ (un tagad tas tiem tika oficiāli atļauts), ar to saprotot ‘bosnieši’, slāvu bijušie musulmaņi, kas jūtas kā viena etniska grupa, kaut arī valodas ziņā neatšķiroties no serbiem un horvātiem, un kaut arī ticība, kas tos atšķir, tagad ir viņiem zudusi ticība. Tiesnesis Olivers Vendels Holmss reiz piezīmējis, ka lai būtu džentlmenis, cilvēkam nav nepieciešams zināt latīņu un grieķu valodu, bet ir jābūt to aizmirsušam. Mūsdienās, lai būtu Bosnijas musulmanis, tev nav jātic, ka nekāda Dieva nav, bet ir Dievs, un Muhameds ir viņa pravietis, bet tev ir jābūt zaudējušam šo ticību. Pārejas būtība no ticības uz kultūru, uz tās sakušanu ar etniskumu un galu galā ar valsti ir labi parādīta vārdu apmaiņā Antona Čehova klasiskajā militārisma lomas valsts attīstībā pētījumā Trīs māsas.

Tuzenbahs: Varbūt jūs domājat – šis vācietis ir pārāk uzbudinājies. Bet, goda vārds, esmu krievs. Vāciski es pat runāt neprotu. Mans tēvs ir pareizticīgais.

Šis barons neraugoties uz savu teitoņu vārdu un, domājams, izcelsmi savu slāva stāvokli aizstāv, atsaucoties uz savu pareizticību.
To sacīt nenozīmē apgalvot, kas katra un visas pirmsrūpnieciskās reliģijas tieksies rūpnieciskajā kausējamā katlā iegūt jaunu izskatu etniskas piederības veidā. Tāds redzējums būtu bezjēdzīgs. Pirmkārt, tāpat kā valodu un kultūras atšķirību gadījumā, zemkopju pasaule parasti ne tuvu nav nodrošināta ar reliģijām. To ir bijis par daudz. To skaits ir bijis par līdzīgi kā etnisko grupu un nacionālo valstu skaits, kurām mūsdienu pasaulē pietiktu telpas. Tādējādi tās vienkārši nevarēja visas izdzīvot (pat izmainītā veidā kā etniski vienumi), lai cik sīkstas tās būtu. Turklāt, tāpat kā valodu gadījumā, daudzas no tām īstenībā nemaz tik izturīgas nav. Par jaunas kolektīvas identitātes pamatu, izdarot pāreju, teiksim, no kultūras-reliģijas uz kultūru-valsti, rūpnieciskā pasaulē dažkārt, bet nekādā ziņā vienmēr, kļūst augstās reliģijas, kas ir svēto rakstu balstītas un īpaša personāla uzturētas. Tādā veidā zemkopju sabiedrībā augstā kultūra pastāv līdzās zemajām kultūrām, un tai ir vajadzīgs baznīcas (vai vismaz mācīto ģildes) atbalsts.
#73
Rūpnieciskās sabiedrībās augstās kultūras ir pārsvarā, bet tām ir vajadzīga valsts, nevis baznīca, un valsts ir vajadzīga katrai. Tas ir viens veids, kā nobriest nacionālisma laikmeta parādīšanās.
Par jaunas nacionalitātes pamatu augstās kultūras tiecas kļūt (kā Alžīrijā), kad pirms nacionālisma parādīšanās teju visus nepriviliģētos kā pretējus priviliģētajiem definēja reliģija, pat vai īpaši, ja nepriviliģētajiem nebija citu apliecinošu kopīgu raksturojumu (kā valoda vai kopēja vēsture). Kā atzīmējis viens no galvenajiem agrīnajiem Alžīrijas nacionālistu vadoņiem Ferhats Abass, pirms šīs zemes nacionālās atmodas nav pastāvējusi nekāda Alžīrijas nācija. Bija daudz plašāka islāma kopiena un vesels šaurāku kopienu komplekts, bet neviena ne tuvu neatbilda patreizējai nācijas teritorijai. Šajā gadījumā tiešām ir radusies jauna nācija, kas definēta kā visu dotajā teritorijā dzīvojošo dotajai ticībai piederīgo kopums. (Palestīniešu gadījumā līdzīgu kristalizāciju, šķiet, pašlaik veido valoda un kultūra un kopīgais nelāgais stāvoklis, nevis reliģija.) Lai spēlētu nošķirošu nāciju definējošu lomu, apspriežamai reliģijai īstenībā var nākties pilnībā mainīties, kā tas notika Alžīrijā – deviņpadsmitajā gadsimtā Alžīrijas islāms ar savu cieņu pret svētajām musulmaņu pēctecībām tomēr praktisku iemeslu dēļ bija līdzāspastāvošs ar laucinieku svētumiem un to svēto kultiem. Divdesmitajā gadsimtā tas to visu noraidīja un mainīja savu piederību uz reformistu skripturālismu (burtisku ticību svētajiem rakstiem), noliedzot jebkādu svēto starpniecību starp Dievu un cilvēku. Svētnīcas bija definējušas ciltis un cilšu robežas, skripturālisms spēja un definēja nāciju.

Plaisas un šķēršļi

Mūsu galveno argumentu var pārapstiprināt šādi. Rūpniecizācija izraisa kustīgu un kultūras ziņā viendabīgu sabiedrību, kam kā sekas piemīt vienlīdzīguma un attīstības gaidas, kādu iepriekšējās nemainīgajās, daudzslāņu, dogmatiskajās un absolūtisma zemkopju sabiedrībās nebija vispār. Vienlaikus savos agrīnajos posmos rūpnieciskā sabiedrība izraisa arī ļoti asu un sāpīgu un uzkrītošu nevienlīdzību, jo vairāk sāpīgu to pavadošo lielo nemieru dēļ, un to dēļ šajā laikposmā būdama mazāk izdevīga, tiecas būt ne vien relatīvi, bet arī absolūti nepievilcīga. Šādā stāvoklī – vienlīdzīguma gaidās un nevienlīdzīgā īstenībā, postā un kulturālā viendabīgumā, kāds tiek jau gribēts, bet vēl nav ieviests – slēpta politiska spriedze ir asa un aktualizējas, ja valdošo un pārvaldīto, privileģēto un neprivileģēto šķelšanai ir pa rokai piemēroti simboli, labas nodalošas iezīmes.
#74
Raksturīgi, ka tam var izmantot valodu, ģenētiski tālāknodotas iezīmes (‘rasismu’) vai vien kultūru. Šādā virzienā to ļoti spēcīgi veicina tas, ka rūpnieciskošanās gaitā sabiedrībās saziņa un tādēļ arī kultūra iegūst jaunu un vēl nebijušu nozīmīgumu. Saziņa kļūst nozīmīga darba dzīves sarežģītības, savstarpējās atkarības un kustīguma dēļ, kurā nākas sniegt daudz vairāk sarežģītu, skaidru un bezkonteksta ziņojumu, kā nav bijis nekad iepriekš.
No kultūrām, šķiet, vienīgi ar augsto (mācīto) ticību saistītās var pildīt neapmierinātības kristalizētāja lomu. Mazāk ticams, ka vietējās, tautas ticības un kultūras, piemēram mazākuma dialekti, tiektos tik augstu. Rūpnieciskošanās agrīnajā laikposmā, protams, arī zemās kultūras tiecas tikt izmantotas un pārveidoties par neizdevīgā stāvoklī esošos cilvēkus nošķirošām iezīmēm. Un tikt lietotas to piederības noteikšanai un vienošanai, ja tās šķiet politiski daudzsološas, īpaši ja tās definē lielas un teritoriāli vairāk vai mazāk blīvas populācijas. Šajā laikposmā priviliģētajiem un neprivileģētajiem var uzmākties dažādi pretnostatījumi – viegla piekļuve jaunam dzīves veidam un tā izglītības priekšnosacījumiem pretstatā traucētai piekļuvei (viegla vai traucēta saziņa), augstā un zemā kultūra.
Šis ir plaisu veidošanās veids, kur izšķirošs ir īstas saziņas trūkums, jo tas uzrāda un uzsver objektīvas atšķirības. Vēlāk kad pateicoties vispārējai attīstībai saziņas barjera un nevienādības vairs nav tik lielas, un kad kopīgs rūpniecisks dzīves veids ļauj cilvēkiem sazināties pat caur dažādām valodām, īsti izšķirošas ir drīzāk paliekošas nevienādi izkliedētas (pretējas nenoteiktām jeb entropiskām) iezīmes, vai tās būtu ģenētiskas, vai dziļi kulturālas. Tādā posmā kādreizēju zemo kultūru pārveidošanās par jaunu augsto, lai nodrošinātu karogu veselai plašai nepriviliģēto kategorijai, kam varbūt iepriekš ir trūcis jebkāds sazināšanās un apvienošanās veids, vairs nav tik varbūtīga – asa posta, nekārtības, gandrīz bada nāves, zemākā slāņa pilnīgas atsvešinātības laiks ir beidzies. Tagad aizvainojumu izraisa kādi objektīvi neciešami apstākļi (jo zaudējums tagad ir, kā mēdz teikt, relatīvs), to tagad rada galvenokārt kaut kādu redzamu un ierasti pamanāmu iezīmju ne gadījuma rakstura sadalījums sabiedrībā.
#75
Atšķirību starp agrīno un vēlāko posmu var izteikt šādi. Agrīnajā posmā ir briesmīga atšķirība starp pārtikušo un izsalkušo dzīves izredzēm, to, kuri prot peldēt jaunajā rūpnieciskajā dīķī, un to, kuri vien sāpīgi mācās to darīt. Pat tad sadursmes pretēji marksistu sludinājumiem reti kļūs asas vai izvērsīsies neparedzami, ja vien priviliģētie un pārējie savu un cits cita piederību nenosaka pēc kultūras, ‘etniski’. Bet ja tie cits citu var tā atšķirt, tad, vispārīgi ņemot, ir dzimusi jauna nācija (vai nācijas), un tā var ap sevi organizēt vai nu augsto, vai iepriekšējo zemo kultūru. Ja augstā kultūra nav gatava un pieejama, vai to jau pārņēmusi konkurējoša grupa, tad ir iemesls zemo pārveidot par augsto. Tas ir nāciju dzimšanas (vai atdzimšanas) un zemo kultūru pārveides par jaunām mācītām jeb augstām laiks.
Nākošais posms ir citāds. Tas vairs nav gadījums, kad asa sabiedriska neapmierinātība vai krasa sabiedrības sadalīšanās meklē kādas senas kultūras atšķirības, kuras var tikt izmantotas, un kuras izmantos, ja tās var radīt jaunus šķēršļus, īstenībā galu galā jaunas robežas. Tagad jaunas robežas, traucējot vienkāršu piederību, var radīt dabiski agrākie šķēršļi sabiedrības kustīgumam un vienādībai. Šī atšķirība ir vērā ņemama.

Mērķu daudzveidība

Īpašu aplūkošanu pelnī daži īpaši gadījumi. Mūsu tēzi, ka zemkopju sabiedrībām nepiemīt tieksme politisku vienumu definēšanai izmantot kultūru uzskatāmi attēlo islāma civilizācija zemkopju laikmetā, citiem vārdiem, tai nav lemts būt nacionālistiskai. Vaļīgā ulama, zinātnieku, tiesnešu, teologu (N.Keddie (ed.), Scoolars, Saints and Sufis, Berkeley, 1972; E.Gellner, Muslim Society, Cambridge, 1981.), ģilde, kas noteica toni un bija morāli valdoša tradicionālajā musulmaņu pasaulē, bija pārpolitiska un pāretniska un nesaistīja sevi ar kādu valsti (vienīgi Halifāts ar tā monopolistiskajām prasībām nodrošināt unikālu politisko jumtu visai sabiedrībai bija sadalīts), nedz ar kādu ‘nāciju’.
#76
No otras puses, tautas svēto dārgumu un svētās pēctecības islāms bija subetnisks un subpolitisks (ciktāl mums ir darīšana ar lieliem vienumiem, kas atgādina vēsturiskas un ‘nacionālas’ valstis), tā vietā kalpojot un stiprinot vienumu (cilšu) sparīgu pašaizsardzību un pašpārvaldi. Tādējādi islāms bija iekšēji sadalīts augstajā un zemajā kultūrā, protams, divās viensotrā pārplūstošās un cieši saistītās un savītās kultūrās, bet arī laiku pa laikam izverdošās sadursmē, kad ‘atminētājies’ atdzīvināja neskarto augstas kultūras dedzīgumu, uz ko tie pastāvēja, un apvienoja ciltsbrāļus attīrīšanās un pašu iedzīvošanās un politiskas izvirzīšanās interesēs. Bet tādā veidā izraisītas izmaiņas tradicionālajā kārtībā neradīja dziļas pamatīgas strukturālas izmaiņas (lai arī notika diezgan bieži). Tās tikai nomainīja personālu, pamatos sabiedrību tās neizmainīja (Ibn Khaldun, The Muqaddimah, tr. F.Rosenthal, London, 1958.).
Nākot modernizācijas dzemdību sāpēm, lietas mainījās pavisam citādi. Mēs esam apgalvojuši, ka parasti tas nozīmē tostarp arī daudzveidīgu vietēju zemo kultūru nomaiņu ar vienādotām, formalizētām un kodificētām izglītības uzturētām augstām kultūrām. Bet islāma sabiedrība tādai attīstībai vēsturiskas nejaušības dēļ vienmēr ir bijusi lieliski sagatavota. Tai iekšēji piemita gan augstā, gan zemā kultūra. Tām bija viens un tas pats nosaukums, un tās ne vienmēr bija skaidri atšķiramas un bieži kombinējās un sakausējās; tās bija savstarpēji saistītas. Pagātnē abas varēja būt un bija dedzīgas, kaislīgas piederības rīki (domājams, unikālam) islāmam kā absolūtai, nelokāmai un galīgai atklāsmei. Varbūt islāmam nebija baznīcas, bet tā neesošā baznīca bija plaša. Mūsdienu pasaulē zemais jeb tautas variants var būt un ir neatzīts, kā samaitātība, ko izmanto ja ne īstenībā sadomā vai musina sveši koloniālistiski ienaidnieki, kamēr augstais variants kļūst par kultūru, ap kuru var kristalizēties jauns nacionālisms. Īpaši viegli tas ir vienas lingvistiskas grupas gadījumā, kuras valoda ir saistīta ar vienreizējās atklāsmes valodu; tas ir vienkārši arī tajos gadījumos, kad visa nācija tiek identificēta kā islāmam piederīga, un to ielenc nemusulmaņu kaimiņi (somālieši, malajieši), vai kad vesela diskriminēta nemiernieku populācija, lai arī valodas ziņā neviendabīga, ir musulmaņi un pretojas priviliģētiem nemusulmaņu varas turētājiem (Alžīrija), vai kad šī nācija tiek ierasti definēta kādas musulmaņu sektas jēdzienos, un tās aizvainojums vērsās pret izaicinoši no baznīcas norobežojušos un rietumnieciskojušos valdošo šķiru un pret nemusulmaņu ārzemniekiem (Irāna).
#77
Islāma vienreizīgumu varbūt vislabāk parādīt var, īsi pārstāstot mūsu galveno tēmu. Cilvēces zemkopju laikmets ir posms, kurā kādi prot lasīt un kādi neprot, bet rūpnieciskais laikmets ir tāds, kurā lasīt prot un jāprot visiem. Zemkopju laikmetā mācītas augstās kultūras sadzīvo ar nemācītām zemām jeb tautas kultūrām. Pārejā starp šiem diviem laikmetiem dažas kādreiz zemās kultūras kļūst par jaunām augstajām, un laiku pa laikam ar politisko gribu un kultūras organizāciju var tikt izgudrota vai atjaunota jauna augstā kultūra, kas pamatota uz sastāvdaļām, kas pārņemtas no tālas pagātnes un salikta no jauna, izveidojot kaut ko pavisam jaunu, kā Israēlā.
Bet augstās kultūras, kuras izdzīvo pārejas laikposmu, pārstāj būt mācīto aprindu vai galma rīks un to raksturīga iezīme, tā vietā kļūstot par ‘nācijas’ rīku un zīmi, un vienlaikus pārciešot citu interesantu pārveidi. Kad augstās kultūras uzturēja galms vai galma slānis vai mācītās aprindas, tās tiecās būt virsetniskas un pat virspolitiskas, un bija viegli eksportējamas, lai kur mērķa galms tika pārspēts jeb lai kur mācītie tās cienīja un izmantoja. No otras puses, tās bija pakļautas ciešām saitēm ar parasti stīvu dogmātisku teoloģiju un doktrīnu krājumu, tādos jēdzienos, kādos bija definēta apspriežamā mācīto šķira un pamatota galma pastāvēšana. Tāpat kā zemkopības laikmeta mācīto šķiras ideoloģijām, šim doktrīnu krājumam bija despotiskas prasības, un to pastiprināja ne vien paša apgalvojumi, ka tas ir patiess (kas no tā?), bet arī ka tas ir pati patiesības norma. Vienlaikus tas izlaida draudīgus lāstus pār visiem ķeceriem un neticīgajiem, kuru patiesās šaubas par to vienreizīgo un pasludināto patiesību bija pierādījums par viņu morālo nekrietnību, par ‘pasaulīgo samaitātību’ – spilgts izteikums, ko tagad, pārvaldot Irānu, zemkopju ticību atjaunojošais režīms lieto nāves spriedumos. Šīs ideoloģijas ir kā cietokšņi – Dievs Kungs ir mūsu stipra pils – kas patur sev visus ūdens avotus savā nocietinājumā un tādā veidā liedz to ienaidniekiem. Tie patur monopolu ne vien uz patiesību (parasta lieta), bet pirmkārt uz pašiem patiesības avotiem un kritērijiem. Visi avoti ir aiz vaļņiem, un tas atrisina jautājumu, kā nepielaist pie tiem ienaidnieku.
Tas viss bija ļoti labi, un lieliska priekšrocība tiem zemkopju laikmetā, kad tie sadūrās vien ar ienaidniekiem, kas sliktākajā gadījumā bija tādi pat kā paši un bieži vien – vājākas, neizsmalcinātas, nenocietinātas tautas reliģijas. Rūpnieciskais laikmets ir dibināts uz saimniecisku pieaugumu.
#78
Tas savukārt ir atkarīgs no izziņas pieauguma, ko apstiprināja (un kam varbūt pat nozīmīgi palīdzēja) dekartiešu un empīriķu filosofijas. To būtība bija atņemt pilnīgumu visām neatkarīgajām pārliecībām par pasauli un visus apgalvojumus bez izņēmuma pakļaut neitrālai pārbaudei atbilstoši kritērijiem (‘pieredze’, ‘saprāta gaisma’), kas stāv ārpus jebkuras pārliecības sistēmas važām un vaļņiem. Tas darīja galu to despotiskajām prasībām, jo tad tiem ir jāsamierinās ar tiesnesi, kas ir ārpus to pārvaldības. Par valdnieku vai vismaz ietekmīgu personu kļūst pierādījums. Patiesības avots turpmāk atrodas neitrālā teritorijā, un neviens nevar apgalvot, ka tas pieder viņam.
Tāds katrā ziņā ir sarežģīta stāsta, kuram šeit nevar izsekot pilnībā, tīri intelektuāls, doktrināls aspekts, stāsta, ar kuru zemkopības gadsimta absolūtajām augstajām kultūrām nācās atmest absolūtismu un patiesības avotus atlaist publiskā neitrālā pārraudzībā. Īsumā, cena, kādu šīs augstās kultūras maksā, lai kļūtu par veselas teritoriālas nācijas izpausmes veidu, ir tāda, ka tās kļūst pasaulīgas, nevis pieder vien mācīto slānim. Tās atmet absolūtisma un izziņas pretenzijas, un vairs nav saistītas ar doktrīnu. Spānija bija viens no aizkavētākajiem izņēmumiem šajā ziņā, līdz uzkrītoši vēlīnam laikam saglabājot tādu nacionālistisku valsts iekārtu, kas tās nācijas tēlā kā pamatojumu ietvēra absolūtiskas katoļu pretenzijas. Atļaujai veikt publiskus protestantu dievkalpojumus Franko piekritēju atbrīvošanās no aizspriedumiem agrīnajos un biklajos posmos tika izrādīta pretestība kā izaicinošam Spānijas vienotības un identitātes traucējumam. Absolūta doktrīna visiem un augstā kultūra dažiem kļūst par absolūtu kultūru visiem un doktrīnu dažiem. Baznīcai ir jāpadodas un jāizstājas pašai, ja tā vēlas piesaistīt visu sabiedrību. Ja Dižā Tradīcija vēlas kļūt par izplatītu un vispārēju kultūru, tai ir jāatmet sava kādreiz pamatojošā doktrīna.
Vispār tas, kas reiz bija izteiksmes veids dažiem un obligāts augsti godāts izteiksmes veids visiem, kļūst par obligātu pārliecību visiem un par izplūdušu, svētdienas komplekta ticību dažiem. Tāds ir augsto kultūru vispārējais liktenis, pārdzīvo šādas lielās pārmaiņas. Klasiskajā ziemeļrietumu Eiropas gadījumā var teikt, ka šai norisei bija divi posmi – Reformācija, kas vispārināja izglītotās aprindas un apvienoja vietējo valodu ar liturģiju, un Apgaismība, kas tagad jaunās vispārinātās mācīto aprindas un nacionāla apmēra vairs ar doktrīnu vai šķiru nesaistīto valodniecisko izteiksmes veidu atdalīja no baznīcas.
Ir interesanti apsvērt, kas notiktu, ja rūpnieciskošana un viss ar to saistītais Rietumeiropā būtu sācies Augstajos viduslaikos (1000-1300.gg) pirms vietējo literatūru attīstības un pirms tā parādīšanās, kam galu galā bija lemts kļūt par pamatu dažādām nacionālām augstajām kultūrām.
#79
Skaidrs, ka izredzes varēja būt mācīto aprindu virzītam latīņu vai varbūt romāņu nacionālismam kā pretējam vietējākiem nacionālismiem, kas galu galā kristalizējās, pasaulīgojot vairs ne virspolitisku mācīto aprindu augsto kultūru, bet gan pa pusei mācīto aprindu, pa pusei galma kultūru. Ja tas būtu noticis agrāk, panromāņu nacionālisms būtu varējis būt tikpat ticams kā deviņpadsmitajā gadsimtā nopietni ņemtais panslāvisms vai divdesmitā gadsimta panarābu nacionālisms, kas arī bija dibināts uz kopīgu mācīto aprindu augsto kultūru, pastāvošu līdzās milzīgām atšķirībām zemajā jeb tautas līmenī.
Islāms ir tieši šādā stāvoklī, piedzīvojot daudzas pārveides vienlaikus. Būdams visprotestantiskākais no lielajiem monoteismiem, tas vienmēr ir uz Reformāciju vērsts (islāmu tiešām varētu saukt par ilgstošu Reformāciju). Viena no tā daudzajām pašpārveidēm galu galā sakrita ar mūsdienu arābu nacionālisma uznākšanu, un atšķetināt to no šīm pašpārveidēm var ar lielām grūtībām. Nācijas parādīšanās un reformu kustības uzvara, šķiet, ir daļa no vienas un tās pat norises. Veco spēcīgo vietējo un dzimtu struktūru izzušana, kuru spēcīgās un dažkārt dziļās pēdas turpina dzīvot kā visuresošs aizbildnības tīkls, kas valda pār jaunajām centralizētajām politiskajām struktūrām, iet rokrokā ar svēto kultu izbeigšanos, kas bija pamatojuši mazo kopienu organizāciju, un kuru nomaiņa ar reformētu savrupu cilvēku vienotu teoloģiju, kas atsevišķu ticīgo atstāj vienu saistībā ar vienu Dievu un vienu lielu bezpersonisku bezstarpnieku sabiedrību – tas viss galu galā ir nacionālisma prasību paraugs jeb paradigma.
Citām pāreju veicošām augstām kultūrām nākas maksāt ar atteikšanos no to kādreizējā doktrīnu pamata un atbalsta. Doktrīnu masa, ko tās tik ilgi ir uzturējušas, izziņas (pierādījumus cienošā) filosofiju laikmetā ir tik pilnīgi bezjēdzīga, tik neattaisnojama, ka kļūst drīzāk par apgrūtinājumu nevis priekšrocību. Doktrīnas tiek labprāt ar gatavību atmestas vai pārvērstas par ‘simboliskiem’ žetoniem, kas domāti saiknes ar pagātni, ar kopienas nepārtrauktību laikā iezīmēšanai, un tiek izvairīgi neņemtas vērā, ciktāl to nominālais doktrīnas saturs sniedzas.
Ar islāmu tā nav. Islāms zemkopju laikos ir bijis divsejains.
#80
Viena seja bija pielāgota reliģiozai un sabiedriski plurālistiskai lauku tautai un grupējumiem, otra pieregulēta smalkākiem, izglītotiem, individuālistiskiem un mācītiem pilsētas zinātniekiem. Turklāt pēdējiem obligātā dogma bija attīrīta, ekonomiska, apvienota, pietiekama, lai varētu būt vismaz samērā pieņemama pat mūsdienās, tajā pat laikā, kad (kristietības) groteskā baroka nasta, ko nes tās sāncensis Vidusjūras ziemeļu krastā ir visai neciešama un prasās tikt paklusām mīkstināta un pamazām atmesta. Nedaudz šādas paklusas attīrīšanas prasās Vidusjūras dienvidos – jeb drīzāk, šī attīrīšanās ir jau tikusi veikta, skaļi un skaidri, īstās ticības atbrīvošanas vārdā no neizglītotas, laucinieciskas, ja ne svešinieku iedvestas māņticības un samaitātības. Vienu no savām divām sejām Januss ir atmetis. Tādējādi musulmaņu pasaulē un īpaši, protams, tās arābu daļā (bet arī tajā, ko varētu saukt par arābiem pielīdzinātām nācijām, kas noteiktās vietās sevi definē par attiecīgā apvidus musulmaņiem) uz vispārinātu bezvārda teritoriālu kopienu pamatots nacionālisms var lepni un neapstrīdot iemūžināt mācīto slāņa iepriekš uzturētas īpašas doktrīnas. Ulamas (musulmaņu zinātnieku šķira) ideāls tuvojas, vismaz dažādās nacionāla apjoma teritorijās, tai īstenībai, kāda tā bija dzimtu noteiktas sadalītības laikos.
Mācības izsmalcinātība, vienkāršība, pieticīgums, stingrs unitārisms ne pārāk daudz saprātu aizvainojošas klīrības – tas islāmam ir palīdzējis izdzīvot mūsdienu pasaulē labāk kā doktrīnas ziņā daudz greznākām ticībām. Bet ja tā, tad var vaicāt, kāpēc tāda zemkopju ideoloģija kā konfuciānisms nevarēja izdzīvot pat vēl labāk – jo tā uzskatu sistēma bija pat stingrāk vērsta uz tikumības noteikumiem un kārtības un pakļautības ievērošanu, un pat mazāk saistīta ar teoloģisku vai kosmoloģisku dogmu. Varbūt tomēr stingrs un uzsvērts, neatlaidīgs unitārisms ir labāks par vienaldzību pret doktrīnu, kas norūpējusies par tikumību. Zemkopju-mācīto aprindu valstu morāle un politiskā ētika mūsdienu gaumei ir tikai nedaudz par nekaunīgi godbijīgu. Mūsdienu sabiedrībai neiedomājamu konfuciānisma iemūžināšanu varbūt ir padarījis tieši tas, vismaz ar to pašu nosaukumu un to pašu vadību.
Turpretim islāma uzsvars uz tīru unitārismu savienojumā ar tā cieto tikumisko un politisko priekšrakstu neizbēgamo divdomīgumu varēja veicināt stāvokli, kurā viena un tā pati ticība var pamatot gan tradicionālistu režīmus kā Saudi Arābijā vai Ziemeļnigērijā, gan sabiedriski radikālus kā Lībijā, Dienvidjemenā vai Alžīrijā.
#81
Politiskie triku taisītāji var, nepiesaistot par daudz uzmanības, savu žargonu būvēt ap stingru teoloģiju, politiskas morāles ziņā kārtis jaucot saskaņā ar savu pašu noslieci. Unitārisms, (dažkārt sāpīgi) atsakot garīgas starpniecības un starpnieku mierinājumu, ticīgo prātus novirza no intelektuālām pārmaiņām, kas ticību, kam kādreiz bijusi darīšana ar kamieļu mantošanu, padara par tādu, kas atkarībā no apstākļiem nosaka naftas bagātību nacionalizāciju.
Ja islāms ir vienreizīgs tādā ziņā, ka tas mācīto aprindu pirmsrūpniecisko dižo tradīciju ļauj lietot kā nacionālu sabiedrībā izplatītu izteiksmes veidu un jauna veida kopienas ticību, tad daudzi Āfrikas nacionālismi dienvidos no Sahāras ir interesanti ar to, ka tie der par paraugu pretējai galējībai – tie parasti nedz iemūžina, nedz izgudro vietēju augsto kultūru (kas būtu grūti, jo vietējo iedzīvotāju izglītība šajā apvidū ir visai reta), nedz paaugstina kādreizējo tautas kultūru par jaunu politikas apstiprinātu mācītu kultūru, kā parasti ir darījuši Eiropas nacionālismi. Tā vietā tie cenšas lietot svešu – Eiropas augsto kultūru. Šī Aizsahāras Āfrika ir viens no labākajiem un noteikti visplašākajiem izmēģinājumu laukiem lielas varas piešķiršanā nacionālisma principam, kas prasa sapludināt etniskās un politiskās robežas. Aizsahāras politiskās robežas šo principu pārkāpj bez izņēmuma. Melnā Āfrika no koloniālisma laikiem ir mantojusi robežu tīklu, kas novilktas, pilnīgi neņemot vērā (un vispār bez kādas sajēgas) vietējās kultūras jeb etniskās robežas.
Viena no Āfrikas pēckoloniālisma vēstures interesantākajām un iespaidīgākajām iezīmēm ir bijusi, ka nacionālistiski, etnogrāfiski-valodas jeb irredentistiski mēģinājumi ārstēt šo lietu stāvokli, lai arī ne gluži iztrūkstoši, tomēr ir bijuši pārsteidzoši maz un vārgi. Pūles vai nu nomainīt Eiropas valodu lietojumu kā valsts pārvaldes līdzekli, vai pielāgot starpvalstu robežas tā, lai ievērotu etniskumu, ir bijušas vājas un ne biežas. Kāds ir izskaidrojums? Vai nacionālisms melnajā Āfrikā galu galā nav spēks?
Mēs esam vedinājuši uz domu par pretstatījumu starp ‘agrīno’ jeb saziņas plaisas nacionālismu (kurā izjauktas kādreizējas laucinieku populācijas cieš papildus zaudējumus, nesamierinoties ar to, ka valdošā kultūra saasina aizvainojumu par tās citiem, ‘objektīviem ‘ zaudējumiem) un ‘vēlīno’ nacionālismu, ko izraisa citi, ne saziņas šķēršļi.
#82
Šā nozīmīgā pretstata ziņā Āfrikas nacionālisms visumā piederas pie pēdējā jeb entropiskam pretēja veida. Āfrikas nacionālisma būtībā mēs neatrodam darba migrantus, ko pie rūpnīcas vārtiem pazemo priekšstrādnieki, kas runā svešā valodā; mēs atrodam prātīgus cilvēkus, kas gan spēj tekoši sazināties, bet tiek atraidīti kā kategorija, raugoties no esošās varas pozīcijas, pēc tiem kopīgas atšķirības iezīmes – krāsas. Tos vieno kopīgs atraidījums, nevis kopīga kultūra. Parādības, kas saistītas ar citiem agrīniem un saziņas plaisas nacionālisma veidiem, protams, nav neesošas, un bieži ir ļoti nozīmīgas. Dienvidāfrikas sadursmju izraisīšanās cēlonis acīmredzami ir Āfrikas rūpniecības nemantīgo strādnieku stāvoklis, un pilsētas zemākās šķiras loma, kas skaidri izpaudās, piemēram, Nkrumas izvirzīšanās gadījumā.
Raksturīgs Eiropas kundzības radīts stāvoklis bija šāds – bija iedibinātas iedarbīgas pārvaldes, politiski vienumi, kas kontrolē un uztur mieru plašos un skaidri noteiktos, noturīgos apgabalos. Šīs pārvaldes bija ārkārtīgi, uzkrītoši un īstenībā priekšzīmīgi nenoteiktību jeb entropiju kavējošas. Vadītāji un daži citi bija baltie, un visi citi – melnie. Grūti būtu to padarīt vienkāršāku vai redzamāku. Reti ir pastāvējusi tāda politiskā sistēma, kuras vadošie principi ir tik vienkārši saprotami, tik viegli atminami.
Tradicionālā zemnieku pasaulē to varētu uzskatīt par apliecinošu priekšrocību, par lielu mērķi stāvokļa neskaidrības un visu neskaidru, nenoteiktu varas attiecību slimību novēršanā, kādas tā var nest kā sekas. To varētu paredzēt kā piemērotu sistēmas noturīgumam un izdzīvošanas spējai. Šāds princips Āfrikā nebija svešs, un dažas vietējās varas struktūras tā variantus tiešām izmantoja. Azande bija iekarojoši augstmaņi, kas uzklāti etniski atšķirīgiem objektiem. Fulani augstmaņi pārvaldīja daudzas Ziemeļnigērijas pilsētvalstis.
Bet tā nebija vairs tradicionālā zemkopju iekārta. Āfrikas eiropieši, lai arī šad tad vietējos paradumus godinoši un to spēku apstiprinoši, tur bija, lai iedibinātu tirgu – un uz tirgu vērstu, izglītotu (‘civilizētu’) un galu galā rūpniecisku sabiedrības veidu. Bet iemeslu dēļ, kurus esam uzsvēruši sīki un plaši, un kurus tagad atkārtot nav vajadzīgs, rūpnieciska vai rūpnieciskošanu veicoša sabiedrība dziļi nepacieš iedibinājumus, kas nav nenoteikti, kas ir neentropiski. Tur bija ārkārtīgi skaidrs, uzkrītošs piemērs tieši tam! Tas nebija tāds gadījums kā mūsu iepriekšējā piemērā ar ‘zilgano’ kategoriju, kuri statistiski pārāk bieži atrodas sabiedrības zemākajos slāņos, kā Eiropas etnogrāfijas-valodas nacionālismos.
#83
Tur bija gadījums, kad neliels skaits balto pārvalda lielas, šad tad milzīgas melno populācijas. Nacionālisms, kādu tas radīja, bija vienkārši visu tās vēsturiski noteiktās, tagad jaunas pārvaldības mašinērijas apvienotas, teritorijas melno, nebalto summēšana. Pie šā jaunā nacionālisma piederīgajiem nevajadzēja nekādas kopīgas apliecinošas iezīmes.
Cīņās par jauniegūto valstu varu pēc neatkarības iegūšanas sāncenšu spēka pamats parasti bija tajā vai citā tradicionālajā bijušajā etniskajā grupā. Tomēr pārsteidzoša lieta paliek kolonistu patvaļīgi noteikto etniskumu ignorējošo robežu noturīgums, un koloniālo valodu turpināšanās kā pārvaldes un izglītības līdzekļiem. Varbūt ir par agru prātot, vai šīs sabiedrības sasniegs iekšēja viendabīguma, kustīguma un vispārējas izglītības laikus, turpinot lietot koloniālo valodu, jeb vai tās kādā brīdī droši uzņemsies kulturālas pašpārveides kaislības, kas saistītas ar kādas no vietējām valodām uzlabošanu, pielāgošanu un uztiepšanu. Tādas norises celmlauzis bija, piemēram, Alžīrija ar savu ārkārtīgi sāpīgo ‘arabizāciju’, kas īstenībā nozīmē vietējiem arābu un berberu dialektiem uztiept atšķirīgu literāro valodu (Hugh Roberts, ‘The Unforeseen Development of the Kabyle Question in Contemporary Algeria’, in Government and Opposition, XVII (1982), No.3. Negaidītais Kabilas nacionālisms ir interesants ar to, ka tas izpauž kādreizējo sīkzemnieku jūtas, kuras izraisīja migrācija uz pilsētu, nezaudējot savus laucinieciskos pamatus. Līdzīgs gadījums bija ar baskiem. Skat. Marianne Heiberg, ‘Insiders/outsidersL Basque nationalism’ European Journal of Sociology, XVI (1975), No.2.). Melnajā Afrikā valodas vietējošanu apgrūtina ne vien svešas valodas izdevīgums ar tās grāmatām un starptautiskajām saiknēm un ar lielu laika ieguldījumu no valdošās elites puses, bet arī vietējo valodu lielu sadalītība, daudz lielāka kā tā, kas ir bijusi pārsvarā Eiropā. Un tas, ka kādas vienas valodas izvēle no konkurējošām vietējām valodām var būt apvainojums visiem pārējem, kam tā nav dzimtā valoda – un šie pārējie parasti veido vairākumu, bieži lielum lielu.
Šo iemeslu dēļ tās āfrikāņu etniskās grupas, kas ir saistītas ar mācīto augsto kultūru caur pievēršanu pasaules mēroga reliģijai, islāmam vai kristietībai, ir bijušas labāk sagatavotas attīstīt iedarbīgu nacionālismu kā citas.
#84
Arī Āfrikas rags jeb Somālijas pussala, apvidus, kurā cīņas starp šīm divām ticībām ir notikušas ierasti bez vienas izšķirošas uzvaras, ir vieta ar tā, ko var saukt par klasisku nacionālismu, vislabāko piemēru. Par boeriem ir teikts, ka vienīgais, kas tos tiešām atšķīris no viņu ienaidniekiem bantiem, kad abi no dažādām pusēm iestājušies Dienvidāfrikā, ir bijis īpašums uz Svēto Grāmatu, uz riteni un lielgabalu. Āfrikas ragā gan amhariem, gan somāļiem pieder gan lielgabals, gan Svētā Grāmata (ne viena un tā pati, bet konkurējoši un atšķirīgi izdevumi), un neviens pārāk nerūpējas par riteni. Katru no šīm etniskajām grupām šo divu kultūras piederumu lietošanai bija pievērsušas saiknes ar plašas reliģiskas civilizācijas citiem dalībniekiem, kuri tos ierasti lietojuši un vēlējušies papildināt savu apjomu. Gan somāļiem, gan amhariem valsts veidošanā palīdzējušas šīs aprīkojuma druskas. Somāļi izveidojuši dažus no tiem raksturīgajiem musulmaņu veidojumiem, kas dibināti uz pilsētas tirdzniecības un cilšu ganu, ko samierinājuši kādi reliģiski personāži, saliedēšanos; amhari Etiopijā izveidojuši kādu īsti pārliecinošu Āfrikas feodālisma paraugu, vaļīgu impēriju ar vietējiem teritoriāliem varas turētājiem, kuri saistīti ar nacionālo baznīcu.
Lielgabals un Svētā Grāmata ar to centralizējošām iespējām ļāvuši šīm divām etniskajām grupām gūt pārsvaru šā lielā apvidus politiskajā vēsturē, lai gan skaitliskā pārsvarā neviena no tām nav bijusi. Citas etniskās grupas ar tādām pat priekšrocībām, pat ja bijušas daudzskaitlīgākas, īpaši oromo (parasti pazīstami kā galla), nav spējušas līdz tiem pacelties. Somāļu 1970.gada veiksmīgā uzbrukuma etiopiešiem laikā bija iespējams, un no somāļu viedokļa vilinoši parādīt oromo kā nenoformējušos cilvēku populācijas veidu, kā pirmsetnisku jēlmateriālu, kas gaida tapt pārveidots vai nu par amhariem vai somāļiem, kā nu iegriezīsies politiskā veiksme un reliģiskā piederība. Tas varēja piešķirt jēgu oromo somalizēšanai, ja tā gadītos. Oromo bija jāuzskata par milzīgu Ādamu un Ievu populāciju, kurai etniskuma ābols vēl ir aizkavējies, un kuri pazīst vien neattīstītu organizācijas pēc cilvēka vecuma vīģes lapu. Iekļauti amharu valstī, to vietējo vadoņi kļūtu par ierēdņiem un galu galā par kristiešiem un amhariem; bet ja nokļūtu somāļu pārziņā, tad islamizācija ar dižo vietējo svēto kultu nosaukumu galu galā nozīmētu somalizāciju.
#85
Tā kā karā tomēr uzvarēja somāļi, tad noturīga amharu pārsvara izredzes Āfrikas ragā ir lielā mērā atkarīgas no dažādu nacionālās atbrīvošanās frontu veicināšanas, kas galu galā uzrodas Etiopijas impērijā, tostarp oromo atbrīvošanas fronti, kas kā lielākā grupa izskatās visnozīmīgākā, un tādēļ tagad ir maz ticams, ka mēs dzirdēsim par to kā etniska jēlmateriāla pirmskultūras stāvokli.
Amharas impērija bija tautu cietums, ja vien kāda tauta tur bija. Kad 1974.gadā tika gāzts vecais imperators, jaunie valdnieki nekavējoties, kā jau jauniem valdniekiem pienākas, pasludināja, ka no tā brīža visas etniskās grupas ir vienlīdzīgas un tiešām brīvas izvēlēties savu likteni. Šīm brīnišķīgajām liberālajām jūtām visai drīz sekoja izglītoto, kuri nākuši no ne-amharu grupām, plānveidīga iznīcināšana – nožēlojami saprātīga politika no konkurējošu nacionālismu parādīšanās impērijā novēršanas viedokļa (Ioan Lewis, ‘The Western Somali Liberation Front (WSLF) and the legacy of Sheikh Hussein of Bale’, in J.Tubiana (ed.), Modern Ethiopia, Rotterdam, 1980; and I.M.Lewis (ed.), Nationalism and Self-determination in the Horn of Africa, Indiana, 1983). Īsumā, abi šie sparīgie un pagaidām dominējošie nacionālismi uzrāda vecas augstās kultūras pieejamības priekšrocību, reiz kā nenovērtējamu vērtību valsts veidošanā, bet tagad arī kā izšķirošu etniskuma agrīnas politiskās izjūtas iegūšanai. Katrā no šiem gadījumiem aplūkojamā etniskā grupa vietējā vidē izskatās vienādi izplatīta ticības ziņā, kas tādējādi lieliski palīdz pašnoteikties.
Somāļi ir interesanti arī ar to, ka tie (līdzīgi kurdiem) ir viens no senas uz sabiedrisku struktūru dibinātas cilšu kārtības saplūšanas ar jaunu uz kopīgu kultūru dibinātu bezvārda nacionālismu, piemēriem. Piederības pēctecībai izjūta ir spēcīga un sparīga (neraugoties uz to, ka tā tiek oficiāli nosodīta, un tās piesaukšana īstenībā aizliegta) un iekšpolitikas izpratnei tiešām ir izšķiroša. Domāju, tas nav pretrunā ar mūsu vispārējo teoriju, kas apgalvo, ka kopīgas mācītas kultūras (‘nacionalitātes’) vara pār mūsdienu cilvēku izceļas no veco struktūru izkurtēšanas, kuras reiz katram cilvēkam nodrošinājušas piederību, cieņu un materiālo drošību, kurpretim tagad tas šajā ziņā ir atkarīgs no izglītības. Somāļiem pieder kopīga kultūra, kas, apveltīta ar savu valsti, (kā tas tiešām ir), var katram somālim nodrošināt piekļuvi ierēdņa amatam.
#86
Atsevišķa somāļa dzīves izredzes un psīhiskā labsajūta labāk izpaužas tādā valstī, kas dibināta uz viņa kultūras, nekā kaimiņvalstī, kas dibināta ne tā. Tomēr vienlaikus daudzi somāļi paliek gani, kas ieinteresēti vecajos jēdzienos definētās vecajās ganību tiesībās un saglabā abpusējas saiknes ar dzimtas cilvēkiem, saiknes, kas neizskatās pavisam aizmirstas politiskās dzīves kompromisos.
Iznākums ir šāds – vairumā gadījumu jauna izglītības tālāknododama etniskuma pievilcība nāk gan no stumšanas, gan vilkšanas – no jaunu nodarbinātības iespēju pievilcības un grūdiena, ko izraisa veco drošību gādājošo dzimtu grupējumu izkurtēšana. Somāļu gadījums nav vienreizīgs, pat ja tas ir īpaši uzkrītošs. Ganu dzīves un noteiktu darba migrācijas veidu vai tirdzniecības tīklu saglabāšanās var ļaut plašām dzimtu organizācijām izdzīvot mūsdienu pasaulē. Kad tas notiek, mēs iegūstam dzimtas piederības struktūrai salīdzinājumu ar nacionālo piederību kultūrai (pie tam mācītai kultūrai). Bet ir tik tikko uztverams, ka mūsdienu pasaulei, kam bija jānāk, visās lietās bija palikuši spēcīgi strukturāli, mini-organizatoriski sacietējumi. Lieliskie stāsti par sekmīgu saimniecisku attīstību ir bijuši par sabiedrībām, kuru labklājībai bijusi demonstratīva ietekme, kas virzījusi cilvēci uz jaunu dzīves veidu. Un šie stāsti jeb paraugi jeb paradigmas nebija un nevarēja tādi būt. Mūsdienīguma vispārēja parādīšanās bija atkarīga no daudzu vietējas organizācijas sasaistošu sīkumu erozijas un to nomaiņas ar kustīgām bezvārda, mācītām, identitāti piešķirošām kultūrām. Nacionālismu par normatīvu un izplatītu dara šis vispārinātais nosacījums, un tas nav pretrunā ar nejaušu abu šo piederības veidu pārklāšanos, ar dzimtas saikņu gadījuma rakstura izmantošanu kādam pārejas, liekēdīgam vai daļējam pielāgojumam jaunajai kārtībai. Mūsdienu rūpniecība var būt tēvišķīga un saturēt radu būšanu vadībā, bet tā nevar piesaistīt savus strādniekus uz radniecības vai teritorijas pamata, kā to darījusi cilšu sabiedrība.
Pretstats, kādu es šeit zīmēju starp kultūras pastarpinātu nacionālismu un struktūras pastarpinātu dzimtas varu, protams, ir domāts kā īsta analītiska atšķirība starp diviem objektīvi atšķirīgiem organizācijas veidiem; to var sajaukt ar relatīvistisku vai emocionālu pretstatu starp manu nacionālismu un tavu tribālismu, cilšu varu. Valoda, kurā konkurējoši potenciāli nacionālismi apkaro cits citu, ir vien lielīšanās un lamu valoda, kurā ‘es esmu patriots, tu esi nacionālists, un tas ir tribālists’, un tāda tā paliek, lai kam gadās tā runāt.
#87
Šajā ziņā nacionālismi ir vienkārši viņu tribālismi, jeb īstenībā jebkuri citi grupēšanas veidi, kam mūsdienu apstākļos dēļ sagadīšanās, pūliņiem vai apstākļiem ir paveicies kļūt par iedarbīgu spēku. Tos var atpazīt tikai pēc notikuma (ex post factum). Tribālismam neveicas nekad – kad tas darbojas, ikviens to uzskatīs par patiesu nacionālismu, un neviens neuzdrīkstēsies saukt to par tribālismu.
#88

7  NACIONĀLISMU TIPOLOĢIJA

Noderīga nacionālismu tipoloģija var būt būvēta, vienkārši izstrādājot dažādus iespējamus izšķirošu faktoru, kādi piedalās mūsdienu sabiedrības veidošanā, salikumus.
Pirmais faktors, kāds būtu jāievieš šādā deduktīvā modelī, ir varas faktors. Šeit nav vajadzības rotaļāties ar divdaļīgām vai kādām citām alternatīvām. Te nav vajadzīgs apspriest centralizētas varas iztrūkuma vai izplatības iespēju mūsdienu sabiedrībā. Modernās sabiedrības vienmēr un nenovēršami ir centralizētas tajā ziņā, ka kārtības uzturēšana ir vienas vai vairāku valsts iestāžu uzdevums un nav izkliedēta viscaur sabiedrībā. Sarežģītā darba dalīšana, papildināmība un savstarpēja atkarība un pastāvīgs kustīgums – visi šie faktori attur pilsoņus no dubultošanās varas radītājos un līdzdalībniekos. Ir sabiedrības, īpaši kādas lopkopju, kur tas ir iespējams – gans vienlaikus ir kareivis un bieži arī savas cilts senators, tiesnesis un dziesminieks. Visas sabiedrības visa vai gandrīz visa kultūra, šķiet, ir iemiesota katrā cilvēkā, nevis sadalīta to vidū dažādos veidos, un šī sabiedrība, šķiet, ļoti pamanāmā mērā atturas no specializācijas, vismaz tās vīriešu daļa. Dažus speciālistus, kurus šāda sabiedrība pacieš, tos arī nicina.
Lai kas būtu iespējams gandrīz klejotāju – ganu vidū, tas ne tuvu nav iespējams sarežģītā mūsdienu rūpnieciskā sabiedrībā. Lietpratēji, kas to veido, nevar paņemt brīvsoli, lai izkristu no sava mājas–birojs maršruta, lai veiktu piesardzības soļus pret konkurējošas sabiedrības darbinieku pēkšņu uzbrukumu, vai lai pievienotos nakts atriebības uzbrukumam paši. Kontrabandisti varbūt tā ir darījuši, bet par mūsdienu Organizētā Cilvēka paraugu tie nav kļuvuši. Mafijas veida bizness kopumā plaukst apvidos, kur nelikumība valsts piespiešanas iestāžu izsaukšanu padara sarežģītu. Var šķist, ka vairāk kustīguma ir no nodarbošanās ar atļautu uzņēmējdarbību veida, kā citā veidā. Īstenībā mūsdienu sabiedrību locekļiem trūkst mācību vai pieredzes. lai spēku lietotu vai tam pretotos.
#89
Dažas mūsdienu sabiedrības daļas atsevišķos gadījumos no šā vispārinājuma izvairās, piemēram tās, kam pilsētu graustu rajonos ir jāsadzīvo ar pilsētas vardarbību; un ir katrā ziņā kāda saimnieciski sarežģīta sabiedrība, īpaši Libāna, kas līdz šim, šķiet, ir pārsteidzoši enerģiski un veiksmīgi izturējusi iedarbīgas centrālas varas sairumu.
Bet šie samērā mazskaitlīgie izņēmumi negrauj apgalvojumu, ka mūsdienu sabiedrībā sabiedriskās kārtības iedibinājums nav kaut kas vienādi izkliedēts viscaur sabiedrībā, kāds bijis raksturīgs stāvoklis ciltīs ar segmentētu sabiedrības organizāciju, bet ir koncentrēts dažu sabiedrības locekļu rokās. Vienkāršāk sakot, vienmēr ir tā, ka daži šo varu tur savās rokās, un daži nē. Daži piespiešanas iestāžu vadošajiem amatiem ir tuvāk kā citi. Tas rada par vaļīgu uzskatītu, bet tomēr noderīgu atšķirību starp varas turētājiem un pārējiem – pretstatījumu, kas mums nodrošina pirmo mūsu vienkāršotā sabiedrības modeļa, kam salikumos ar dažādām citām sastāvdaļām ir jāuzrāda dažādi nacionālisma veidi, sastāvdaļu.
Nākošā šā modeļa sastāvdaļa ir piekļuve izglītībai jeb dzīvīgai mūsdienīgai augstajai kultūrai (šeit abas tiek aplūkotas kā līdzvērtīgas). Dzīvīgas mūsdienīgas augstās kultūras izglītības jēdziens atkal ir diezgan vaļīgs, tomēr noderīgs. Tas attiecas uz tādu prasmju kopumu, kas cilvēku dara spējīgu ieņemt vairumu parasto amatu mūsdienu sabiedrībā, un kas viņu dara, tā sakot, spējīgu viegli peldēt šādā kultūras vidē. Tas drīzāk ir pazīmju kopums, nevis stingrs uzskaitījums – neviens punkts tajā, protams, nav pilnīgi nepieciešams. Izglītība nešaubīgi te ir galvenā, lai gan reizēm prasmīgi un izveicīgi (débrouillard) cilvēki mūsdienu pasaulē var izgrozīties vai pat uzkrāt mantību bez tās. Tas pats attiecas uz elementāro aritmētiku un tehnisko zināšanu mazumiņu un elastīgu pielāgoties spējīgu prāta stāvokli, ko parasti veicina pilsētas dzīve un kavē lauku tradīcijas. Lielos vilcienos var teikt – un tas, protams, mūsu apgalvojumam ir svarīgi – ka piemēroti spējīgi cilvēki vai labi informētas apakškopienas dažkārt var šo pazīmju minimumu iegūt patstāvīgi, bet ka to plašas un iedarbīgas izplatības priekšnoteikums ir labi uzturēta un iedarbīga centralizēta izglītības sistēma.
Sakarā ar piekļuvi izglītībai (šajā ziņā) ir alternatīvas un dažādas iespējamās situācijas.
#90
Attiecībā uz varu alternatīvu nav – rūpnieciskā sabiedrībā vienmēr ir tāda, ka kādiem tā ir, un kādiem tā nav. Tas mums ir nodrošinājis mūsu pamatvarianta situāciju, sabiedrību, kas ir vaļīgi sadalīta varas turētājos un pārējos. Bet saistībā ar piekļuvi izglītībai tāda iepriekšnoteikta dalījuma nav. Dotās varas ziņā dalītās sabiedrības jēdzienos mums tagad ir četras atšķirīgas iespējas – var būt tā, ka piekļuve izglītībai ir vienīgi varas turētājiem, un ka tie savas varas privilēģijas izmanto, lai saglabātu šo piekļuves monopolu sev; vai citādi – ka šī piekļuve ir gan varas turētājiem, gan pārējiem; vai vēl – ka vien pārējiem (vai kādiem no tiem) ir tāda piekļuve, un varas turētājiem nav (šādas stāvoklis nav nemaz tik bezjēdzīgs, neiedomājams vai neiespējams kā var izskatīties pirmajā brīdī); vai beidzot – kā dažkārt gadās, ka neviena daļa nebauda tādas piekļuves labumus, jeb vienkāršāk sakot, ka gan varas turētāji, gan tie, pār kuriem to vara izpaužas, ir nejēgu bars, kas grimis, kā teicis Karls Markss, lauku dzīves dumjībā. Tā ir pilnīgi ticama un īsta situācija, ne reta cilvēces vēsturē, un ne galīgi nezināma pat mūsu laikmetā.
Šīs četras iespējamības, ko paredzēja jeb drīzāk radīja mūsu pieņēmumi (katra ar divām apakšalternatīvām, kā parādīts 2.zīmējumā), atbilst īstām vēstures situācijām.
Kad to, kuriem ir vara, kategorija aptuveni atbilst to kategorijai, kam ir arī piekļuve jaunajā dzīvē noderīgām izglītojošām mācībām, mēs iegūstam kaut ko visā visumā atbilstošu agrīnam rūpnieciskumam. Nesen no laukiem atvilinātie jaunie imigranti, kam vara nepieder, ir politiski beztiesīgi un kultūras ziņā atsvešināti, bezpalīdzīgi aci pret aci ar situāciju, kurā tiem nav rīku un kuru tie nevar saprast. Tie veido klasisku agrīno proletariātu, kādu aprakstījuši (un gauži nepareizi piedēvējuši rūpnieciskas sabiedrības tālākiem posmiem) Markss un Engelss, un kāds ticis bieži atražots telšu pilsētiņās, kuras vēlāk nogremdējis rūpnieciskuma vilnis.
Otrs salikums, no otras puses, atbilst vēlīnam rūpnieciskumam kāds tas tiešām ir (un nevis tādam, kā tika kļūdaini pareģots) – liela varas nevienlīdzība pastāv, bet kultūras, izglītības, dzīves veida atšķirības ir milzīgi samazinājušās. Noslāņošanās sistēma ir plūstoša un vienlaidus, nevis polarizēta, nedz sastāv no kvalitatīvi atšķirīgiem slāņiem. Ir dzīves stila saplūšana un sabiedriskās nodalītības mazināšanās, un piekļuve jaunai izglītībai, vārti uz jauno pasauli ir atvērti visiem, un ja ne pilnīgas vienlīdzības ziņā, tad vismaz katrs var to iegūt bez nopietniem šķēršļiem.
#91
(Nopietni kavēti tiek vienīgi nenoslēpjamu, neentropisku iezīmju īpašnieki, kā jau aprakstīts.)
Trešā un šķietami paradoksāla situācija, kurā tie, kas tur varu savās rokās, saistībā ar jaunu prasmju apgūšanu ir bez priekšrocībām, īstenībā gadīties mēdz un uzrāda nekādā ziņā ne retu vēsturisku sagadīšanos. Tradicionālās zemkopju sabiedrībās valdošajam slānim bieži piemīt tāda tikumiskā pārliecība, kas augstu vērtē karošanu, nenosvērtu vardarbību, varu, zemesīpašumus, uzkrītošu nesteidzīgumu un tēriņus, un kas noraida kārtīgumu, laika un citādu budžetēšanu, tirdzniecību, uzcītību, saimnieciskumu, sistemātiskas pūles, tālredzību un grāmatu mācības. (Veids, kādā dažas no šīm iezīmēm tomēr varēja kļūt elegantas un valdošas un varēja raksturot sabiedrības valdošo slāni, pirmkārt ir pazīstamāko socioloģisko prātojumu, īpaši Vēbera uzskatu par kapitālisma gara izcelsmi, tematika.) Iznākumā šīs varas noraidītās iezīmes tad parasti ir rodamas vien vairāk vai mazāk nicināmu pilsētnieku, komerciālu, uz zināšanām vērstu grupu vidū, kuras to valdnieki var paciest un laiku pa laikam vajāt. Tiktāl viss būtu labi – tradicionālā kārtībā situācija iegūst noteiktu noturīgumu. Cilvēki var mainīties, struktūra paliek. Atcelt uz uzkrītošu patēriņu vērstas dīkas šķiras tāpēc, ka pēdējās tos regulāri aplaupa un laiku pa laikam slepkavo, taupīgiem uz darbu vērstiem uzkrājējiem parasti nav ļauts. (Indijas gadījumā tie, kas guvuši liekus ienākumus, lai mīkstinātu vai novērstu naudas izspiešanu, sliecas nolikt visu savu naudu tempļos.)
Bet nākot rūpnieciskajai kārtībai tirgus attiecību izkliedes, jaunu militāru un ražošanas tehnoloģiju, koloniālu iekarojumu un tamlīdzīgā veidā, kādreizējais cilvēku pastāvīgums tiek zaudēts uz visiem laikiem. Un šajā nenoturīgajā un nevaldāmajā pasaulē lielas priekšrocības un vieglu piekļuvi jauniem labklājības un varas avotiem nodrošina šo pelto pilsētas komerciālo grupu vērtības un stils un ievirze, kurpretim vecie atsavināšanas mehānismi vairs nevar būt pieejami vai iedarbīgi (Albert O.Hirshman, The Passions and the Interests, Princeton, 1977. Ir, protams, iespējams, ka individuālistisks, kustīgs gars, kāds izceļas rūpnieciskā iekārtā, ir bijis pirms daudziem gadsimtiem, katrā ziņā vienā sabiedrībā – skat. Alan Mackfarlane, The Origins of English Individualism, Oxford, 1978. Tas nebūtu pretrunā ar mūsu tēzi, lai gan varētu izgaismot Anglijas nacionālo jūtu sākotnējo parādīšanos. Kopsavilkumu par veidu, kādā patreizējā nacionālisma teorija iederas plašākā sabiedrības filosofijā, skat. John A.Hall, Diagnoses of Our Time, London, 1981.).
#92
Grāmatvedība kļūst varenāka par zobenu. Ar zobena atklātu lietošanu vairs diez cik tālu netiksi.
Vecie valdnieki, protams pārmaiņu vēju varēja just un mainīt savu rīcību. Prūsijā un Japānā tie to tā darīja. Bet nepavisam nav psīholoģiski vienkārši to darīt strauji (vai dažkārt darīt to vispār), un pavisam bieži tie to nevar izdarīt pietiekami ātri. Tad iznākums ir paredzama situācija – tagad apliecinošas priekšrocības attiecībā uz piekļuvi jaunai izglītībai un prasmēm ir pakļautajiem vai vismaz kādiem no tiem.
Beidzot, ir ceturtais scenārijs – nedz valdniekiem, nedz pakļautajiem nevar būt nekāda piekļuve būtiskām prasmēm. Tā ir jebkuras stagnējošas zemkopju sabiedrības, ko nav ietekmējusi rūpnieciska pasaule, standartsituācija, kurā gan valdošie, gan pakļautie grimst jebkādā uzkrītošas izrādīšanās, māņticības, rituālisma, alkoholisma vai citu izklaižu kombinācijā, un kurā neviens no tiem nevēlas vai nespēj uzņemties jaunu ceļu.
Kombinējot (vienmēr pastāvošu) varas nevienlīdzību ar dažādiem piekļuves izglītībai sadalījumu modeļiem, esam ieguvuši četras iespējamas situācijas – vienāda piekļuve izglītībai, vienāds piekļuves trūkums un piekļuve, kas nosliekta vai nu par labu vai pret varas turētājiem. Bet mēs vēl neesam iekļāvuši sastāvdaļu, kas no nacionālisma viedokļa ir visizšķirošākā – kultūras vienādība vai dažādība.
Pats par sevi saprotams, jēdziens ‘kultūra’ šeit tiek lietots antropoloģiskā, nevis normatīvā nozīmē – ar šo jēdzienu ir domāts atšķirīgs noteiktas sabiedrības uzvedības un saziņas veids. Citā nozīmē, kā Kultur – augsta kultūra vai diža tradīcija, kā augstākais uzvedības un saziņas stils, kas iedibina vēlamu, bet ne vienmēr īstajā dzīvē ievērotu normu, un kā noteikumi, ko parasti sastāda sabiedrības cienījami normu noteikšanas lietpratēji – tādā nozīmē šajā mūsu iztirzājumā vārds ‘kultūra’ lietots netiks. ‘Kultūra’ bez papildus raksturojuma šeit nozīmē kultūru antropoloģiskā nenormatīvā ziņā, bet Kultur šeit parādās kā augstā kultūra. Attiecība starp abiem šiem ‘kultūras’ veidiem, protams, mūsu tēmai ir galvenās nozīmes lieta. Augstās (normatīvās) kultūras vai tradīcijas, kas attiecas uz mums īpaši, protams, ir mācīto aprindu kultūras.
#93
Tādēļ piekļuves augstajām kultūrām problēma šajā iztirzājumā izpaužas kā piekļuves izglītībai problēma. Bet izteikums ‘piekļuve kultūrai’ (antropoloģiskā ziņā), tādā gadījumā nozīmē piekļuvi kultūrai, kas tiek atteikta cilvēkam dēļ tā piederības citai kultūrai, nevis dēļ ‘izglītības’ trūkuma. Šis varbūt sīkmanīgais skaidrojums bija būtisks, ja vajadzēja novērst argumenta nepareizu izpratni.
Lai izvairītos no sasteigtiem sarežģījumiem, kultūru daudzveidība šeit tiek pieteikta iespējami vienkāršākajā veidā. Atdarinot ekonomistus, kuri dažkārt apspriež pasaules, kurās it kā ir tikai viena vai divas preces, mēs pieņemam, ka katrā no gadījumiem mūsu sabiedrība ir vai nu monokulturāla (ikkatrs ir apveltīts ar antropoloģiskā ziņā vienu un to pašu kultūru), vai arī ka pastāv divas tādas kultūras, un varas turētāju kultūra ir atšķirīga no pārējiem. Sarežģījumi īstajā pasaulē, ko izraisa triju, četru vai vairāk kultūru klātbūtne vienā sabiedrības vidē, pārāk nopietni šo argumentu neietekmēs.
Šis papildus divpusīga pretstatījums – kultūras viengabalainība/kultūras divdaļīgums – izmantots pie mūsu jau iedibinātās četrkāršās tipoloģijas, tūlīt rada astoņas iespējamās situācijas (skat. 2.zīmējumu). Vispirms ievērojiet, ka 3., 5. un 7. rinda atbilst situācijām, kur, lai kāds varas vai piekļuves izglītībai nevienlīdzīgums būtu pārsvarā, nacionālismam kultūras atšķirību trūkuma dēļ (kā pieņēmām) nav iemesla. Var gadīties citādas sadursmes, un tas, vai tādas tiešām gadās, ir interesants jautājums. Šķiet, liecības uzrāda, ka agrīna rūpnieciskuma radītas šķiras (atstāsim mierā vieglāku, mērenāku noslāņošanos, ko rada tā vēlākas formas) līdz pastāvīgām un pieaugošām sadursmēm nepaceļas, ja vien dzirksteli nerada kultūras atšķirības, uzrādot tā sakot, sevis un ienaidnieka atpazīšanas līdzekļus. Skaidrs, ka pietiekams iemesls tiešām šķiru sadursmēm bija, teiksim, 1848.gadā (uz liberālāku pārvaldību vērstu visumā nesekmīgu revolūciju gads, kas tomēr mainīja tālāko politisko un filosofisko ainu) – Tokvils (Tocqueville), kam tas nepatika, tās uzskatīja par tikpat nepārprotamām kā Markss, kam tas patika. Bet tās nesaasinājās un nekontrolējamākas nekļuva.
Marksismam, no otras puses, tīk etnisku sadursmi uzskatīt par maskētu šķiru sadursmi, un tas tic, ka cilvēce tā vai citādi iegūtu, ja tā maska būtu norauta, ja vien cilvēki kļūtu vērīgi un tādējādi brīvi no nacionālistu aizspriedumiem un acu aizsegiem. Tas varētu būt pēc gan maskas, gan tās slēptas īstenības maldīgs izskaidrojums. Kādreiz apritē bijis izteikums ‘Antisemītisms ir muļķu sociālisms’, tomēr Slanska (Rudolf Slánský – čehu komunists, 1952.g. apsūdzēts trockistu-titoistu-cionistu pretvalstiskā sazvērestībā) tiesas procesa vai 1968.gada poļu tīrīšanas dienās, kad sociālistu režīms kurināja antisemītismu, atbalsi tas nav guvis.
#94
Kā uzskata, nepastāv kāda strādnieku valsts, nedz, domājams, arī kāda iedzimta strādnieku kultūra, kas nošķirtu tos no citiem strādniekiem, īpaši imigrantiem, nedz, rādās, ka būtu kaut kāda strādnieku ādas krāsa. Nelaimīgā kārtā strādnieki parasti šos interesantos un atbrīvojošos jutīguma zaudējumus neapzinās – lai gan ne tāpēc, ka par to nebūtu teikts. Īstenībā etniskums politiskajā jomā kā ‘nacionālisms’ ienāk laikos, kad kultūras viendabīgumu jeb nesašķeltību (nevis bezšķirīgumu) prasa sabiedriskās dzīves saimnieciskais pamats, un kad tātad ar kultūru saistītas šķiru atšķirības kļūst traucējošas, kamēr etniski neiezīmētas, lēzenas šķiru atšķirības paliek panesamas.

P ~P
E ~E
——-
1 A A agrīns rūpniecisms bez etniska katalizatora
2 A B ‘Habsburgu’ (un uz austrumiem un dienvidiem) nacionālisms
E E
——-
3 A A nobriedis viendabīgs rūpniecisms
4 A B klasisks liberāls Rietumu nacionālisms
~E E
——-
5 A A dekabristu revolucionāra, bet ne nacionālistiska situācija
6 A B diasporas nacionālisms
~E ~E
——-
7 A A netipiska pirmsnacionālisma situācija
8 A B tipiska pirmsnacionālisma situācija

2.zīmējums Nacionālismu izraisošu un nacionālismu traucējošu sabiedrības stāvokļu tipoloģija
~ nozīmē noliegumu, neesamību. P nozīmē varu, E piekļuvi mūsdienīgai izglītībai, un A un B atsevišķu kultūru nosaukumus. Katra numurētā rinda uzrāda vienu iespējamu situāciju, rinda, kas satur gan A, gan B rāda stāvokli, kad viena teritorijā līdzās pastāv divas kultūras, un rinda ar A un A nozīmē kultūras viendabīgumu vienā un tajā pat teritorijā. Ja A un B ir kopā ar E un/vai P, tad aplūkojamai kultūras grupai ir piekļuve izglītībai vai varai; ja tie stāv kopā ar ~E vai ~P, tai tādas piekļuves nav. Katras grupas situāciju uzrāda tuvākais E un P virs tās.
#95
1.rinda atbilst klasiskam agrīnam rūpnieciskumam, kur gan vara, gan izglītība ir koncentrēta daudzās rokās; tomēr kultūras ziņā trūcīgie nav nodalīti no priviliģētajiem, un tāpēc galu galā nenotiek nekas vai vismaz ļoti krass. Negadās marksisma pareģotās sadursmes un kataklizmas.
3.rinda atbilst vēlam rūpnieciskumam ar vispārēju piekļuvi izglītībai un bez kultūras atšķirībām; tādā stāvoklī ir pat mazāk iemeslu sagaidīt sadursmes kā 1.rindā. Mums vēl ir jāapspriež sarežģīts un nozīmīgs jautājums – vai attīstīts rūpnieciskums kā tāds kopēju kultūru veido visos gadījumos, kas tad izslēdz nepiederīgas lingvistiskās idiomas radītas atšķirības. Varbūt varētu teikt – kad cilvēkiem ir vairāk vai mazāk vieni un tie paši priekšstati, varbūt vairs nav svarīgi, vai tie lieto dažādus vārdus, lai tos izklāstītu. Ja tas ir tā, tad 3.rinda var raksturot cilvēces kopīgu nākotni pēc vispārēja rūpnieciskuma iestāšanās, ja un kad tas iestājas. Šo jautājumu apspriedīsim vēlāk.
Arī 5.rinda nerada nekādas nacionālisma problēmas un sadursmes. Politiski vāja apakšgrupa ir saimnieciski vai izglītības ziņā priviliģēta, bet būdama neatšķirama no vairākuma, spēj peldēt vispārējā dīķī neuzkrītoši un tāpat kā vispārzināmie maoistu partizāni tā nepiesaista ienaidnieka uzmanību.
7. un 8.rinda no nacionālisma problemātikas ir kopīgi atbrīvotas pavisam cita iemesla dēļ – tāpēc ka jautājums par piekļuvi jaunai augstajai kultūrai, kas ir priekšnosacījums un ieguvums no ieiešanas jaunā dzīves veidā, vienkārši nerodas. Tur tāda nevienam nav, tādējādi nevienam tās nav vairāk kā kādam citam. Tā, protams, ir pamatsastāvdaļa, kas ir izšķiroša un galvenā mūsu teorijai – nacionālisms aptuveni sakot ir ieeja, līdzdalība, identifikācija ar mācītu augsto kultūru, kas pastāv kopā ar visu politisko vienumu un visu tā populāciju, un kam tādam jābūt, ja tam ir jābūt savienojamam ar tādu darba dalīšanas veidu, ražošanas veidu jeb paņēmienu, uz kāda dibinās šī sabiedrība. 7. un 8.rindā tāds veids iztrūkst, nav pat jebkādu zināšanu par to vai tieksmes uz to. Tur nav augstās kultūras jeb katrā ziņā nekā, kam piemīt tieksme un spējas sevi padarīt vispārīgu visā sabiedrībā un kļūt par tās iedarbīgas saimnieciskas darbības nosacījumu. 7.rinda no nacionālisma problēmas ir izslēgta divkārt – vienreiz jau zināmo iemeslu dēļ, un vienreiz tāpēc, ka tai trūkst arī kultūras atšķirību, kas varētu saasināt citas tās problēmas, lai kādas tās būtu. Sarežģītām zemkopju sabiedrībām 8.rinda ir tipiskāka nekā 7.rinda – valdošais slānis tajā ir atpazīstams ar atšķirīgu kultūru, kas kalpo kā sabiedriskā stāvokļa zīme, ar to mazinot nenoteiktību un tādējādi sasprindzinājumu.
#96
Rinda 7 ar tās vienlaidus kultūru zemkopju pasaulei nav raksturīga.
Ievērosim vēl vienu atšķirību starp ainu, kas ir pamatā šai tipoloģijai, un ainu, kādu ierasti piedāvā marksisms. Kā jau norādīts, mūsu modelis sagaida un pareģo vertikālu sadursmi starp atšķirīgiem horizontāliem slāņiem, veidā, kas pilnīgi atšķiras no marksisma. Tas to paredz vien tajos gadījumos, kad ‘etniskums’ (kultūras vai citādas atšķirības zīmes) ir redzams un izceļ izglītības piekļuves un varas atšķirības, un galvenokārt, kad tas kavē brīvu cilvēku plūsmu caur vaļīgām sabiedrisko slāņu robežām (Šo faktu par izšķirošām plaisām sabiedrībā, šķiet, ir pamanījis kāds autors, kas tomēr turpina pieskaitīt sevi marksistiem. Skat. Tom Nairn, The Break-up of Britain, London, 1977.). Tas paredz arī drīzāk ātrāku, nekā vēlāku sadursmi rūpnieciskuma attīstībā (ar nosacījumu, ka bez etniska/kultūras nodalījuma bīstama un izšķiroša sadursme neizraisīsies vispār, ne agri ne vēlu). Šīs paredzējuma atšķirības labāk ir redzamas nevis atsevišķi, bet kā pamatojuma skaidrojumu atšķirību sekas.
Šajā līmenī ir vismaz divas ļoti nozīmīgas atšķirības starp šiem diviem viedokļiem. Viena skar tēmu, kas labi izklāstīta un marksisma kritiķu daudz komentēta – marksisma uzskatus par rūpnieciskuma (jeb viņu pašu nosaukumā – ‘kapitālisma’) radīto sabiedrisko noslāņošanos. Mūsu modelis ņem vērā, ka agrīnā rūpnieciskumā tiešām notiek asa polarizācija un sabiedriska neapmierinātība, bet ka pēc tam to novājina sabiedrības kustīgums, sabiedrisko atšķirību mazināšanās un dzīves veidu saplūšana. Nevar noliegt, ka lielas īpašumtiesību atšķirības pastāv, bet tas liek domāt, ka to iedarbīgas sabiedriskas sekas, gan slēptas, gan tveramas, kļūst daudz nenozīmīgākas.
Vēl daudz nozīmīgāka ir rūpnieciskā sabiedrībā notiekošās polarizācijas daba. Mūsu modeli no marksistu modeļa atšķir tas, ka īpašumtiesību pārvaldība nav bijusi pat pieminēta. Kultūras identitāte, piekļuve varai un piekļuve izglītībai ir bijušas vienīgās sastāvdaļas, kas modelī ienestas kā priekšnosacījumi un lietotas mūsu astoņu iespējamo situāciju radīšanai. Kapitāls, īpašums un labklājība tika vienkārši neņemti vērā, un apzināti. Šos kādreiz tik vērā ņemtos faktorus ir nomainījis cits, vispārīgi saukts par piekļuvi izglītībai, ar ko tika domāts, kā jau izklāstīts, iespēja jeb piekļuve prasmju kopuma iegūšanai, kas, kā definēts, ļauj cilvēkam labi darboties rūpnieciskās darba dalīšanas vispārējos apstākļos.
#97
Šādu pieeju es uzskatu par pilnīgi pamatotu. Šī ir viena no neiejaukšanās (laissez faire, lai notiek) ievirzes attīstības ekonomistu piesauktajām lietām. Pavisam trūcīgām populācijām (piemēram, nolīgti pārvietoti ķīniešu melnstrādnieki) veicas pārsteidzoši labi, kad tiem nodrošina noderīgu attieksmi, kamēr kapitāls, kas ar attīstības mērķi izšķiests nepiemērotos cilvēkos, nesasniedz neko. Kapitāls tāpat kā kapitālisms, šķiet, ir pārāk augstu vērtēta kategorija.

Nacionālisma pieredzes dažādība

Mūsu modelis tika radīts, paredzētā veidā iesaistot trīs faktorus, kam vienīgajiem ir nozīme – varu, izglītību un kopēju kultūru. No astoņām iespējamām situācijām, ko rada modelis, piecas it kā ir nenacionālistiskas, četras tāpēc, ka tur nav kultūras atšķirību un divas tāpēc, ka neizraisās problēma ar piekļuvi centrāli uzturētai augstajai kultūrai (un viens no šiem paraugiem, protams, ir gan starp tiem četriem, gan tiem diviem). Tas atstāj mums trīs nacionālisma veidus.
2.rinda atbilst tam, ko var nosaukt par klasisku Habsburgu (un uz dienvidiem un austrumiem vērstu) nacionālisma veidu. Varas turētājiem ir priviliģēta piekļuve centrālai tiešām viņu pašu augstajai kultūrai un visam viltību maisam, kas ļauj labi veikties mūsdienu apstākļos. Tiem, kam nav varas, trūkst arī izglītība. Tiem vai to grupām ir kopīgas tautas kultūras, ko ar krietnu tiesu pūļu un vienādotas un atbalstītas propagandas var pārvērst konkurējošā jaunā augstā kultūrā, vai tā būtu vai nebūtu atmiņu balstīta, īsta vai izgudrota, vai it kā kādreizēja vēsturiska politiska vienuma veidota ap vienu un to pašu kultūru, vai kāds no tās variantiem. Vajadzīgo piepūli tomēr ļoti sparīgi sparīgi pieliek šīs etniskās grupas intelektuāļi-modinātāji, un ja un kad apstākļi ir labvēlīgi, šī grupa nodibina savu valsti, kas uztur un aizsargā jaundzimušo vai atdzimušo, kā var gadīties, kultūru.
Iznākuma situācija ir tūlītējs un milzīgs minēto modinātāju panākums un galu galā var būt arī kāds ieguvums citiem šīs kultūras piederīgajiem, lai gan ir grūti pateikt, vai tie nevarētu būt tikpat labi asimilēties sākotnējo varas turētāju kultūrā.
#98
Turpretim jaunajai kultūrai nepiederīgie, kam gadās dzīvot jaunās valsts pārvaldītā teritorijā, saskaras ar asimilācijas, etnogrāfijas-valodas jeb irredentisku pūliņu, izceļošanas, nepatīkama mazākuma stāvokļa un fiziskas iznīcināšanas iespējām. Citās pasaules daļās šāds modelis ir pielāgots, šad un tad ar ievērojamām tā, ko var saukt par ‘Āfrikas’ tipu (lai arī tas ar Āfriku neaprobežojas), pārveidojumiem, kas rodas, kad vietējās tautas kultūras nespēj kļūt par jaunu kopīgu tikko radušās valsts augsto kultūru, vai nu tāpēc, ka tās ir pārāk daudzskaitlīgas, vai pārāk nenovīdīgas savā starpā, vai kāda cita iemesla dēļ.
Tas ir jau nedaudz apspriests iepriekš (5.nodaļā) saistībā ar pseidohipotētieko Lauķienu. Bet šajā apspriešanas posmā es pievēršos pirmkārt atšķirībai starp Lauķienas (jeb 2.rindas) tipu un īpašu problēmu, ar ko dēļ kustīgumu traucējošām, neentropiskām iezīmēm sastopas attīstītas rūpnieciskas sabiedrības to populācijās – pretstatu starp kustīguma kavēkļiem dēļ saziņas grūtībām un kavēkļiem dēļ kultūras piederības, jeb ja vēlaties, dēļ atšķirības atpazīšanas viegluma, nēģeru asiņu piejaukuma efekta vai slikta-vārda-došanas-sunim efekta.
Kustīguma kavēklis dēļ kādu iezīmju pastāvīgas pudurošanās nepriviliģētā slānī ir ļoti nopietna problēma, īpaši attīstītās sabiedrībās, un atšķirība ir nozīmīga barjera, bet tā nav tāda pat kā kā barjera, kas skar mūs tagad, tas ir, atšķirība starp 2. un 4.rindu. Situācija, ko apzīmē 4.rinda, ir interesanta – kādiem vara ir un kādiem vara nav. Šī atšķirība ir savstarpēji saistīta ar un var tikt aptverta kultūras atšķirību jēdzienos. Bet kad ir darīšana ar piekļuvi izglītībai, starp saistītām populācijām nozīmīgu atšķirību nav. Kas notiek tur?
Vēsturiskā īstenība, kādai šis modelis atbilst, ir deviņpadsmitā gadsimta Itālijas un Vācijas apvienošanas nacionālismi. Vairumu itāļu pārvaldīja svešzemnieki, un šajā ziņā itāļi politiski bija bez privilēģijām. Vācieši, to vairums, dzīvoja sadalītās valstīs, daudzas no kurām bija mazas un vājas, katrā ziņā pēc Eiropas lielo varu standartiem, un tādējādi nespēja nodrošināt vācu kultūru kā centrālu mūsdienīgu vidi ar savu politisku jumtu. (Kā cits paradokss, daudznacionālā lielā Austrijas vara kaut ko tādu centās paveikt, bet vairāk, izraisot neapmierinātību kādos savos pilsoņos.)
#99
Tādējādi itāļu un vācu kultūru politiskā aizsardzība bija redzama un attiecībā pret itāļiem un vāciešiem uzbrūkoša, mazvērtīgāka kā tā, kas bija nodrošināta, teiksim, franču vai angļu kultūrai. Bet kas attiecas uz piekļuvi izglītībai, izdevības, ko to dialektu variantos dzimušajiem nodrošināja šīs divas augstās kultūras, īstenībā nebija nekādā ziņā zemākas. Abas, itāļu un vācu, bija literāras valodas ar iedarbīgi centralizētu to pareizu formu vienādojumu un ar plaukstošu literatūru, tehniskām vārdnīcām un stiliem, ar izglītības iestādēm un akadēmijām. Tur bija maz, ja vispār, kultūras mazvērtīguma. Izglītības izplatība un izglītības standarti vāciešu vidū nebija manāmi zemāki kā pie frančiem, un nebija manāmi zemāki itāļu vidū salīdzinājumā ar valdošajiem austriešiem. Vācu kultūra salīdzinājumā ar franču vai itāļu kultūra salīdzinājumā ar austriešu lietoto vācu kultūru nebija nelabvēlīgā stāvoklī, un to valodu lietotājiem nebija vajadzības uzlabot nevienlīdzīgu piekļuvi iespējamiem modernās pasaules labumiem. Uzlabojama bija vien varas nevienlīdzība un kultūras (un saimniecības) politiskā jumta trūkums, un iedibinājumi, ko varētu identificēt ar viņu kultūru un kam uzticēta tās uzturēšana. Šīs neatbilstības laboja Itālijas apvienošanas kustība (Risorgimento) un Vācijas apvienošana.
Ir tomēr atšķirība starp šo apvienojoša nacionālisma veidu pilnīgi iedarbīgas augstās kultūras apstākļos, kam vajadzīgs vien neliels politisko griestu uzlabojums, un klasisku Habsburgu-un-austrumu-un-dienvidu nacionālismu. Šī atšķirība ir profesora Džona Plamenaca vēlīnas valdzinošas un visai aizkustinošas esejas tēma, esejas, kuru varētu nosaukt par ‘Melnkalnieša skumjās pārdomas Oksfordā’ (John Plamenatz, ‘Two types of Nationalism’, in E.Kamenka (ed.), Nationalism, The Nature and Evolution of an Idea, London, 1973.). Plamenacs šos divus nacionālisma veidus nosauca par Rietumu un Austrumu, pie kam Rietumu tips ir Risordžimento jeb apvienojošais veids, kas raksturīgs deviņpadsmitajam gadsimtam un kam ir dziļas saiknes ar liberālām idejām, kamēr Austrumu, lai gan viņš to nav uzsvēris tik daudzos vārdos, veida paraugs ir nacionālisma veids, ko viņš pazīst pastāvam viņa dzimtajos Balkānos. Nevar būt šaubu, ka Rietumu nacionālismu viņš ir uzskatījis par samērā labdabīgu un jauku, un Austrumu veidu par nelāgu un lemtu būt tādam dēļ nosacījumiem, kas to izraisa.
#100
(Būtu interesanti pavaicāt viņam, vai kādreiz labdabīgo vai samērā liberālo un mēreno Rietumu nacionālismu skaidri nelabdabīgos veidus, kādus tie pieņēma divdesmitajā gadsimtā, viņš uzskatītu par netīšiem un izbēgamām novirzēm, vai nē.)
Plamenaca apgalvojumus pamatojošā loģika ir skaidra. Samērā labdabīgie Rietumu tipa nacionālismi darbojās labi attīstītu augsto kultūru vārdā, kas bija normatīvi centralizētas un apveltītas ar diezgan labi noteiktu tautas kopumu – lai šīm kultūrām un to paudējiem un lietotājiem nodrošinātu tādu pat ilgstošu aizsardzību, kā tā, ko bauda to konkurējošās kultūras, vajadzēja vien nedaudz pielāgoties politiskajai situācijai un starptautiskajām robežām. Tas prasīja dažas kaujas un krietnu tiesu ilgstošas diplomātijas, bet, kā jau vēstures omletes cepšanā gadās, netika saplēsts nesamērīgi un neparasti daudz olu, varbūt ne vairāk, kā tā kā tā tiktu saplēsts parastajā politiskajā spēlē parastās politikas rāmjos un tā laika pieļaujamībās.
Pretstatam aplūkosim to, ko Plamenacs nosaucis par Austrumu tipa nacionālismu. Tā ieviešana, protams, kaujas un diplomātiju prasīja vismaz tikpat daudz, cik Rietumu nacionālismu īstenošana. Bet ar to lieta nebeidzās. Šis Austrumu nacionālisma veids nedarbojās jau pastāvošas labi noteiktas un apkopotas augstās kultūras vārdā, kas būtu iezīmējusi un valodas ziņā jau iepriekš apguvusi savu pašas teritoriju ar ilgstošu literāru darbību jau kopš agrīnās renesanses vai kopš reformācijas, kā būtu varējis gadīties. Nepavisam. Šis nacionālisms darbojās vēl nepietiekami kristalizētas augstās kultūras vārdā, kas vien tiecas tāda kļūt. Tā negantā sacensībā ar līdzīgiem sāncenšiem veidoja jeb centās izveidot daudzu dialektu juceklīgu etnogrāfisko karti ar nenoteiktām vēsturiskām un lingvoģenētiskām piederībām, un ar populācijām, kas vēl tikai sāka apjaust piederību uznirstošai nacionālai augstajai kultūrai. Mūsdienu pasaules objektīvie apstākļi lika tām pienācīgā veidā atpazīt piederību kādai no tām. Bet pirms tas notika, tām trūka tāda skaidri noteikta pamata, kādu baudīja to vācu un itāļu līdzinieki.
Šīs Austrumeiropas populācijas vēl bija ieslēgtas sarežģītās daudzkāršās dzimtu, teritoriju un reliģiju piederībās. Lai padarītu tās atbilstošas nacionālisma prasībām (imperatīvam), tām nācās uzņemties vairāk kā vien dažas kaujas un kaut cik diplomātijas.
#101
Tām nācās uzņemties krietnu tiesu ļoti iedarbīgas kultūras celtniecības. Daudzos gadījumos tām nācās arī iesaistīt populācijas izmaiņas vai cilvēku izraidīšanas, vairāk vai mazāk piespiedu asimilāciju un dažkārt iznīcināšanu, lai sasniegtu tās ciešās attiecības starp valsti un kultūru, kas ir nacionālisma būtība. Un visas šīs sekas nāca ne jau no kādas neparastas nacionālistu nežēlības, kuri galu galā tādus pasākumus iedarbināja (tie varbūt nebija ne sliktāki, ne labāki par jebkuriem citiem), bet gan no stāvokļa neizbēgamās loģikas.
Ja tur, ko Plamenacs vispārīgi apzīmēja par Austrumu apstākļiem, nacionālisma prasības bija jāīsteno, tad tādas sekas bija. Mūsdienīgu sabiedrības veidu nevar ieviest bez kaut kā diezgan tuva nacionālisma imperatīvam, kas izriet no jaunā darba dalīšanas veida, īstenošanas. Alkas pēc rūpnieciskas turības galu galā ir nepārvaramas, tiklīdz ir iepazīti tās labumi un tās pieejamība, un katrā ziņā tiklīdz iepriekšējā sabiedriskā kārtība ir sagruvusi. Secinājums, pie kāda šī soļu virkne ved, ir nenovēršams. Cenu var mazināt ar veiksmi, izpratni un noteiktību, bet pavisam izvairīties no tās maksāšanas nav iespējams.

Diasporas nacionālisms

Mūsu veiktais atšķirību starp 2.zīmējuma 2. un 4.rindu iztirzājums zināmā mērā atkārto Plamenaca Rietumu un Austrumu tipu nacionālismu sadalījumu, bet tas pretendē uz noteiktām priekšrocībām pār viņa skaidrojumu. Pirmkārt, to pretstats mūsu gadījumā nav vienkārši apgalvots kā varbūtēja vēsturiski gadījusies atšķirība, bet gan kā tāda vienkārša modeļa atvasinātas sekas, kurā pieņēmuma veidā ir ņemti vērā noteikti ļoti pamatīgi un vienkārši faktori. Tas veido priekšrocību vismaz tiem, kas līdzīgi man uzskata, ka tāda modeļa būvēšana ir vismaz jāmēģina.
Bet ir vēl cits labums – šī ‘konstruktīvā’ pieeja uzrāda vēl vienu, trešo nacionālisma variantu, kuru Plamenacs ir atstājis neievērotu vispār, bet ko neapstrīdami rada šo pašu pamatsastāvdaļu tālāka kombinācija, kas dažādās kombinācijās ņem vēra arī divus viņu nodarbinājušos iepriekšējos veidus. Trešo veidu labāk būtu saukt par diasporas jeb emigrācijas nacionālismu, un tas, būdams vēsturiska lieta, ir atšķirīgs, ļoti saredzams un nozīmīgs nacionālisma veids.
#102
Tradicionālā zemkopju sabiedrība, kā esam uzsvēruši, priviliģētu grupu atsķiršanas zīme pirmkārt ir kultūra vai etniskums, tādējādi izceļot priviliģēto atšķirīgumu un pamatotību, uzlabojot to auru un mazinot stāvokļa neskaidrības draudus. Ja valdnieki runā vienā valodā vai vienā dialektā un lieto vienādus ieradumus, nepiederošajiem pie valdošā slāņa lietot to pašu saziņas veidu būtu nepieklājība vai daudz sliktāk. Tā būtu iedomība, valsts noziegums (lèse-majesté), svētuma apgānīšana jeb zaimošana, vai izsmejama lieta. Izsmiekls ir spēcīgs sods. Tas veido visstiprāko sabiedrisko sodu, pret kuru saprāts ir īpaši bezspēcīgs, pat vai īpaši, kad spriedumu ir izdevuši šādi viszemākās kvalifikācijas zvērinātie. Var tikt izvērstas arī citas un varbūt nežēlīgākas attieksmes.
Bet tas pats kultūras vai etniskuma sabiedrisko zīmogu mehānisms tiek lietots arī, lai atpazītu un nodalītu ne vien priviliģētos, bet arī nepriviliģētos, divdomīgi vērtētas vai izstumto grupas. Un nokļūt tādās grupās nav sabiedriski visnoderīgāk. Kā esam atzīmējuši, pirmsrūpnieciskās sabiedrībās ierēdnieciskos uzdevumus vislabāk var veikt einuhi, priesteri, vergi un svešzemnieki. Pielaist šādiem izšķirošiem amatiem brīvi dzimušus vietējos pilsoņus ir pārāk bīstami. Tie ir par daudz pakļauti savu vietējo un dzimtas saišu spiedienam un kārdinājumiem, lai savu stāvokli neizmantotu savu radinieku un pasūtītāju labā un lai savukārt neizmantotu savus radiniekus un pasūtītājus sava stāvokļa nostiprināšanai turpmākam. Tikai ar mūsdienīgās sabiedrības atnākšanu katrs kļūst gan par mameluku, gan ierēdni, tā ka ikkatrs var pieņemami uzstāties kā ierēdnis, nebūdams ne fiziski ne sabiedriski kastrēts. Tagad cilvēki var paļauties uz savu izcilību, kas zemkopju sabiedrībā būtu politiski bīstams un neparasts piemērs, bet ir kļuvis izplatīts un pieņemams mūsējā. Mēs tagad visi esam kastrēti un aizkustinoši uzticami. Valsts visā visumā var uzticēt mums darīt mūsu pienākumus, un tai nav jāpadara vispirms mūs par einuhiem, priesteriem, vergiem vai mamelukiem.
Bet pārvaldes struktūras amatu aizpildīšana nav vienīgais iemesls, kāpēc zemkopju iekārtā vajadzīgi izstumtie. Izstumto birokrātija nav vienīgais atsvabinājuma veids no pilnvērtīga cilvēcīguma, un birokrātija nav vienīgais sabiedriskās varas avots. Maģija, metālu kalšana, finanses, elitāras militāras vienības, dažādi citi tādi noslēpumi un kaut kādos apstākļos jebkurš izšķirošas specializācijas veids var piešķirt bīstamu varu lietpratējam, kam ir piekļuve tai.
#103
Viens veids, kā neitralizēt šo bīstamību, vienlaikus pieļaujot specializāciju un, iespējams, apliecinot ģildes monopolu vai kastu, ir pieprasīt, lai šo sabiedrības nišu var ieņemt vien kultūras ziņā viegli atpazīstama grupa, kas lemta izvairīgai un nicīgai attieksmei un izslēgta no politiskās pārvaldes, no pilnīgas uzraudzības pār piespiešanas līdzekļiem un no cieņas.
Tādu amatu, kas parasti ir pārāk bīstami, lai tiktu doti vietējiem un pilnvērtīgiem pilsoņiem un tātad tiek paturēti svešzemniekiem, skaidrs piemērs ir piļu sargi un finanšu pakalpojumu sniedzēji. Rīkošanās ar lielām naudas summām acīmredzami piešķir lielu varu, un ja tāda vara ir kāda rokās, kam ir grūtības to lietot savai virzībai augstāk, jo viņš piederas pie kategorijas, kas izslēgta no augstas un godātas pārvaldes un no iespējas vadīt padotos, tad jo labāk. Tradicionālā kārtībā grupas, kas ieņem tādus amatus, izturīgi pārcieš likstas, samierinādamies pieņemot sava stāvokļa priekšrocības, riskus un pazemojumus. Parasti tie ir dzimuši tādā stāvoklī, un tiem šajā ziņā ir maz iespēju. Dažkārt tie var krietni ciest, bet parasti viņu stāvoklī ir priekšrocības, kā arī zaudējumi.
Iestājoties kustīgai, anonīmai, centralizētai masu sabiedrībai, stāvoklis mainās krasi un dziļi. Tas ir īpaši patiesi attiecībā uz minoritātēm, kas specializējas finanšu, komercijas un vispār pilsētniecisku amatu ieņemšanā. Visaptverošās kustīguma un nodarbinātības izmaiņās kādai īpašai kultūras grupai vairs nav iespējams saglabāt monopolu uz kādu darbības veidu. Kad tik daudzi plašas sabiedrības locekļi tiecas uz šiem parasti ērtajiem un pats par sevi (ja nav pakļauti konfiskācijai) ienesīgajiem darbiem, tos ir grūti saglabāt minoritātēm un vēl mazāk apkaunotajiem.
Tomēr vienlaikus šīs iepriekš specializētās un atšķirīgās populācijas tiecas iegūt acīmredzamas priekšrocības, kad ir darīšana ar jauniem darbības veidiem un jaunu stilu. To pilsētnieciskais dzīves veids, kalkulēšanas ieradums, komerciāls godīgums, augstāks izglītības un varbūt svētos rakstos pamatotas reliģijas rādītājs, tas viss tos dara jaunam dzīves veidam labāk piemērotus kā vecās valdošās šķiras locekļus, vai vecos zemniekus.
Bieži mēdz apgalvot, pat tādi izsmalcināti sociologi kā Makss Vēbers, ka šīm minoritātēm piemīt dubultstandarti, viens savas grupas ietvaros un otrs, noderīgs un netikumīgs, attiecībā uz nepiederošajiem. Dubultstandarts tiem tiešām ir, bet tas ir gluži pretējs. Visa to atrašanās nepiederošo pasaulē iepriekš bija atkarīga no kādu īpašu pakalpojumu veikšanas vai kādas īpašas preces piegādāšanas.
#104
To vārds un ienākumi bija pilnībā atkarīgi no to uzticamas veikšanas, un tie tiešām bija pazīstami ar šādu profesionāli uzticamību. Tas pilnīgi atšķīrās no attiecībām, kādas bija pārsvarā morālā sabiedrībā, kur komercdarījums starp diviem cilvēkiem arvien neizbēgami bija kas daudz vairāk kā vien komercdarījums. Šie divi partneri bija arī dzimtas cilvēki, klana cilvēki, svešinieki, ienaidnieki un tā tālāk, tāpēc darījums nekad neaprobežojās ar vienkāršu šīs preces izdalīšanu par noteiktu cenu. Arvien bija lielākas atlaides vai iespējamas nodevības iespēja vai bažas. Abas puses kaulēšanās un rēķināšanas norisē bija iesaistītas daudz ilgstošāk un netveramāk, un tādējādi bija jācenšas piegādāt vairāk. No otras puses, ja tie bija neapmierināti ar darījumu, sūdzību aizkavēšanai darbojās spēcīgas kompensācijas, lai nepakļautu riskam visas citas attiecību virknes.
No otras puses, priekšrocība darījumos ar minoritāti, ar kuru jūs nevarētu ēst, precēties vai stāties politiskā vai militārā savienībā, bija tāda, ka abas daļas varēja pievērsties saprātīgai apspriežama īpaša darījuma izmaksu-ieguvumu analīzei un sagaidīt kopumā, ka tiks dabūts tas, par ko ir bijusi vienošanās – ne vairāk, ne mazāk. Minoritātes kopienas iekšienē, protams, attiecības atkal bija savītas, un tādēļ darījumi tajā bija mazāk saprātīgi un mazāk uzticami, un daudzpusīgāki. Bet plašā sabiedrībā tie, kam trūkst stāvoklis sabiedrībā, spēj cienīt līgumu. Savukārt tiem, kas baudīja stāvokli sabiedrībā, un kam bija jāciena savas tiesības un pienākumi, ar to bija liegta tāda manevru telpa, kas vajadzīga īpašu līgumu apspriešanai un ievērošanai. Stāvoklis sabiedrībā un cieņa cilvēkam atņem iespējas, uzspiežot pārāk daudz pienākumu un saistību. Bet sabiedriskā stāvokļa atņemšana ļauj cilvēkam nodoties darījumiem, kas pa rokai, apspriest saprātīgus darījumus un pildīt tā nosacījumus.
Tādējādi tiešām ir taisnība, ka minoritātes kopienai piemīt dubultstandarts, bet pretējā nozīmē tai, kāda tiek pieņemta parasti. Nepiederošajiem tie rāda to uzticamību, kas tiek sagaidīta nesavītās mūsdienīgās attiecībās kā iepriekšnoteikta. Tas ka to darījumiem bija tas bagātīgi savītais raksturs, kas mūsu mūsdienīgā sajūtā ož pēc korupcijas, notika viņu kopienas iekšējā vidē. Bet, protams, aizsākoties anonīmai kustīgai nesavītu saikņu masu sabiedrībai, pavisam parasti ir kļuvuši vienkārši vienas reizes darījumi, nevis īpašs darījumu veids starp ne savējo grupām.
Modernizācijas apstākļos kādreiz specializētās minoritāšu grupas zaudē savus ierobežojumus, bet, ak vai, arī savu monopolu un savus aizbildņus.
#105
Viņu līdzšinējā izglītība un ievirze dara to darbošanos jaunajā brīvs-jebkam ekonomikā daudz veiksmīgāku kā to konkurentiem. Viņu sagatavotība tagad ir daudz piemērotāka. Bet vienlaikus viņu sagatavotība satur politiskas nespējas un paļaušanās uz pašaizsardzības sabiedriskajām tiesībām ieradumus. Tāda galu galā ir bijusi vispirms viņu ieiešanas pirmās darba vietas profesijā cena – tiem ir nācies padarīt sevi politiski un militāri nespējīgus, lai tiem ļautu apieties ar rīkiem, kas sliktās rokās varētu būt ļoti spēcīgi un bīstami. Bet pat bez tādas tradīcijas šādas grupas politiskais un militārais vājums izriet no tās minoritātes stāvokļa un ļoti bieži no tās izkliedes pa dažādiem pilsētu centriem, un no kompakta aizsargāta teritoriāla pamata trūkuma. Aiz vienām saimnieciski izcilām šāda veida grupām stāv ilgstoša izkliedēta, pilsētnieciskota un minoritates stāvokļa tradīcija – tas ir skaidri žīdu (Jude), grieķu, armēņu vai parsu (zoroastriešu Indijā) gadījums. Citas grupas līdzīgus amatus ieņem tikai nesenas migrācijas un spēju (vai izglītības iespēju), kas iegūtas vai izvērstas mūsdienās, iznākumā. Tāds ir aizjūras ķīniešu un indiešu vai Nigērijas ibo stāvoklis.
Saimnieciska pārākuma un kulturālas atpazīstamības salikuma ar politisku un militāru vājumu postošās un traģiskās sekas ir pārāk labi zināmas, lai vajadzētu atkārtoties. Šo seku izvērsums ir no genocīda līdz izraidīšanai. Dažkārt tiek uzturēts nedrošs un nemierīgs līdzsvars. Būtība ir tāda, ka centrālā vara atrodas ļoti dažādās situācijās, un ir pakļauta to ļoti dažādām tieksmēm un spiedienam, kuri ir bijuši pārsvarā zemkopju darba dalīšanas laikos. Tad nevienam, kurš kļūst kustīgs, izglītots, specializēts vai komerciāli noskaņots, nebija jautājums – kas varētu būt iekopis šo zemi?

Kad Ādams raka un Ieva vērpa.
Kas bija tad uzņēmējs?

Labi, kāds bija. Bet tas nevarēja veidot vairākumu vai paraugu. Gandrīz vispārēja pilsētnieciskota sabiedrība bija neiedomājama.
Galvenā populācija tad netīkoja pēc minoritātes lomas, kas vienmēr tiek zākāta. Valdošajiem patika neaizsargāta diezgan viegli ar nodokļiem apliekama saimnieciski specializēta grupa, kas saistīta pie valdošajiem savas stingri uzturētās un pastiprinātās neaizsargātības dēļ.
#106
Bet tagad nacionālā ‘attīstība’ prasa tieši, lai virzienā, kas reiz ir bijis atvērts vien minoritātei un nozākātai grupai, pārvietotos ikviens. Kādreiz valsts interesēs bija aizsargāt minoritāti, ko bija viegli izmantot. Tagad valsts ir vairāk ieinteresēta atņemt minoritātei tās saimnieciskos monopolus, un minoritātes redzamības un labklājības dēļ valsts var izlīdzināt krietnu tiesu plašas populācijas neapmierinātības, atņemot tai īpašumu un to vajājot – un tā notiek nenovēršamais. Tas rada visbaudāmāko (izņemot upurus) un aizraujošāko pazemošanas teātri, kas uztiepts reiz apskaustai grupai vairākumam par prieku. Šo prieku var izbaudīt daudz lielāka kategorija kā vien ierobežota vajātas minoritātes atbrīvotu amatu mantinieku grupa, un arī tas ir politiski nozīmīgs apsvērums, kas šo norisi dara par valstij politiski pievilcīgu iespēju.
Šādos apstākļos minoritāte saduras ar to pašu iespēju veidu (lai arī citos apstākļos) ar kādu sadūrās mūsu Lauķienas darba migranti. Tā var asimilēties, un dažkārt tiešām vesela minoritāte vai kāda krietni liela tās daļa gūst sekmes, darot tieši tā. Jeb tā var censties atmest gan savu specializāciju, gan savu minoritātes stāvokli un veidot savu valsti kā jaunas nespecializētas vispārējas tikko par nacionālu kļuvušas kultūras aizsargātāju. Izkliedētai pilsētas populācijai liela problēma, protams, ir vajadzīgā teritoriālā pamata iegūšana. Lauķienas zemniekiem kā jau zemniekiem neizbēgami bija teritoriālais pamats, lemts drīz kļūt par Lauķienas karaļvalsti un vēlāk par Lauķienas Sociālistisko Tautas Republiku. Bet ko darīt pilsētnieciskai, specializētai un izkliedētai grupai ar dažām vai bez saiknēm ar laukiem?
Šiem nacionālisma veidiem teritorijas iegūšana bija pirmā un varbūt galvenā problēma. Helēņi sākumā domāja ne tikdaudz atšķelšanās no Otomaņu impērijas jēdzienos, kā par pakļautības apgriešanu otrādi un tās pārņemšanu, tādējādi atdzīvinot Bizantiju. Pirmā grieķu sacelšanās notika nevis Grieķijā, bet tur, kur tagad ir Rumānija, kur grieķi bija minoritāte un turklāt tāda, kas diezgan labi atbrīvojās no Otomaņu sistēmas. Tā, kas tagad ir Dienvidgrieķija, izmantošana par teritoriālo pamatu, nāca vēlāk.
Zināmākais un dramatiskākais veiksmīga diasporas nacionālisma gadījums ir Israēla.
#107
Tas ir arī, H.Trevora-Ropera vārdiem, ‘pēdējais, netipiskākais no Eiropas nacionālismiem’ (Hugh Trevor-Roper, Jewish and Other Nationalism, Londona, 1962). (Tas atrisināja Eiropas problēmu, izveidojot problēmu Āzijā, par kuru israēlieši ir tik tikko sākuši domāt. Diasporā dzīvojot, žīdu reliģija piesauca Jeruzalemi; tiklīdz atgriezušies Jeruzalemē, pa pusei bezdievīgais (semi-secular) cionisms kādu laiku izmantoja novecojušus nodrāztus deviņpadsmitā gadsimta Eiropas sociālistu vai populistu izteikumus.) Gandrīz divi tūkstoši vēstures gadi nebija atstājuši neko no žīdu teritoriālā pamata, vismazāk Israēlas zemē, un turklāt atstājuši žīdus drīzāk kā saraustītu un diezgan augsti specializētu citu sabiedrību struktūru slāņu komplektu, nevis kādu saskaņotu populāciju, kas varētu būt par pamatu vairāk vai mazāk saimnieciski norobežotai mūsdienīgai valstij, noslēgtai tirdzniecības valstij (geschlossene Handelstaat). Neraugoties uz to, šāda ārkārtēja pārveide tika veikta, nešaubīgi, lielā mērā pateicoties pamudinājumiem, ko nodrošināja vajāšanas holokausta laikā vispirms Austrumeiropā un tad viscaur Eiropā. Šīs vajāšanas labāk kā jebkas cits uzrāda likteni, kāds var gadīties kultūras ziņā atšķiramām, saimnieciski priviliģētām un politiski neaizsargātām kopienām tad, kad tradicionāla dabiska darba dalīšana ir beigusies.
Cilvēku pārveidošanās, kādu ietvēra žīdu gadījums, gāja pretēji vispārējai notikumu gaitai – pilsētnieciska, augsti mācīta un izsmalcināta, kosmopolitiska populācija tika vismaz daļēji atgriezta pie zemes un padarīta ierobežotāka. Parasti nacionālisma norise, runājot par zemniekiem un veidojot pilsētniekus, ir pretēja attiecībā uz tā vārdu plūdiem. Šajā gadījumā radīt kādus zemnieku aizstājējus tiešām vajadzēja. Īstenībā tie izrādījās zemnieki ar noteiktām izšķirošām cilts iezīmēm – ar vietējas organizācijas veidu, kas salikta no vienībām, kuru iedarbīgā loma vienlaikus ir ražojoša un militāra. Tādu ciltsbrāļu-zemnieku izveidošana no pilsētniekiem, saprotams, nevarēja būt viegla lieta, un neīstie zemnieki-kareivji īstenībā tika veidoti kā pasaulīgs mūku ordenis. Tam vajadzēja ideoloģiju, un vēsturiskas nejaušības veidā šis piemērotais sociālisma un populisma sajaukums tajā intelektuālajā vidē, no kuras ordenis tos vervēja, tiešām bija pieejams un izplatīts. Šādas ideoloģijas laucinieciskie, darba nedalīšanas, kolektīvisma motīvi šādam nolūkam bija ideāli piemēroti.
#108
Vai šie kibuci (kibbutzim) tiešām nodrošina labu dzīvi mūsdienu cilvēkiem, paliek atvērts jautājums, bet kā daļa no mašinērijas iedarbīgai zemes atkalapmetināšanai ar cilvēkiem, kas atsaukti no spēcīgi pilsētnieciskotām un pilsoniskotām populācijām, un iedarbīgai tās aizstāvēšanai militāru krīžu gadījumos ar maziem un niecīgiem līdzekļiem tie ir izrādījušies pavisam izcili un tiešām nepārspējami.
Sabiedrības pārveides, kultūras atjaunināšanas, teritorijas iegūšanas un galā tikšanas ar to, kam jau iepriekš bijušas tiesības uz apspriežamo teritoriju, dabiska naidīguma problēmas attēlo pavisam īpašas un asas grūtības, ar kādām saduras diasporas nacionālismi. Tie, kuri senajā teritorijā saglabājuši kādus pamatiedzīvotājus, saskaras ar atbilstoši mazākām problēmām. Bet arī problēmas, ar kurām saskaras tāda diasporas kultūra, kas nacionālisma iespēju neizvēlas, var būt tikpat smagas un traģiskas kā tās, ar kādām tā saskaras, ja tā nacionālismu izvēlas. Īstenībā var teikt, ka tas ir galējs asimilācijas alternatīvas risks, kas šādā situācijā nacionālistiska risinājuma piekritējiem liek nodoties šai lietai.
Situācijas smagums, ar kādu sastopas diasporas populācijas, ja tās neizvēlas nacionālismu, un veids, kā visu šo stāvokli var izsecināt no ļoti vispārējiem zemkopju kārtības pārejas uz rūpniecisku raksturojumiem, rāda, ka ir pavisam nepareizi diasporas nacionālismus piesaukt par nacionālisma teorijas pretpiemēriem: “Grieķu un armēņu nacionālisms izraisījās populācijās, kas parasti bija turīgākas un kas modernās Eiropas labklājību veicinošās ekonomikas spēja izprast labāk kā to Otomaņu musulmaņu pavēlnieki.” (Nationalism in Asia and Africa, ed. Elie Kedourie, London, 1970, p.20. Tajā pat sējumā (lpp.132) profesors Kedorijs pārbauda doktrīnu, ka rūpnieciska sabiedrības organizācija veicina kultūras viendabīgumu: ‘Lieli rūpnieciski uzņēmumi ir sakņojušies un plaukuši daudzvalodu sabiedrībās – Bohēmijā un Savienotajās Valstīs deviņpadsmitajā gadsimtā, Honkongā, Israēlā, Franču Alžīrijā, Indijā, Ceilonā un Malajā divdesmitajā.’

Nekad nav apgalvots, ka rūpniecisks uzņēmums var būt tikai sabiedrībā, kas jau ir kultūras ziņā viendabīga. Tas, ko teorija apgalvo, ir, ka ja rūpnieciska ražošana ir iedibināta kultūras ziņā neviendabīgā sabiedrībā (vai ja tā pat met sava tuvuma ēnu uz to), tad rodas saspīlējumi, kas izraisīs nacionālismu. Honkongas iespējamā un īslaicīgā piemērā, kuras populācija veidojās no ķīniešiem, kuri nevēlējās dzīvot tā laika kontinentālās Ķīnas režīmā, tā ka pats kopienas savākšanās princips atlasīja pēc cilvēku etnogrāfiskas-valodas (irredentistiskas) apvienošanās tieksmes trūkuma, katra cita Kedorija saraksta valsts ne tuvu neveido teorijas pretpiemēru, bet īstenībā teoriju attēlo un tiešām nodrošina patiesus modeļa paraugus, kas šo teoriju iesaka. Bohēmija bija daudzu agrīno nacionālisma darbību un teoriju avots, gan vācu, gan čehu; Savienoto Valstu izglītības sistēma bija vispārzināmi iesaistīta neviendabīgas imigrantu populācijas pārvēršanā par etniski homogenu, draudzīgi vienojoties ar tās izglītojamo populāciju. Visas citas uzskaitītās valstis attēlo nacionālisma vēsturi, dažas galējā un traģiskā veidā. Taisnība, Indijā kultūras viendabīgums dažkārt ir pretrunā ar valodu dažādību – ‘indieši runā vienā valodā’ pat tad, kad tie vienā valodā nerunā. Bet šī teorija to netraucē.)
Mūsu Lauķienas gadījumā nacionālisms tika skaidrots saimnieciski un politiski neveiksmīgu populāciju jēdzienos, kuras spēja sevi atpazīt kultūras ziņā un tādējādi virzījās uz nacionālisma iespēju.
#109
Bet kultūras ziņā atšķiramu populāciju, kas vien sava minoritātei raksturīgā politiski neizdevīga stāvokļa dēļ tomēr nav saimnieciski neizdevīgā stāvoklī (gluži otrādi), nepanesamais rūpnieciskošanās sākuma radītais stāvoklis izriet no tiem pašiem vispārējiem priekšnosacījumiem un noved pie tā pat slēdziena, lai arī dabiski pa savu īpašu ceļu. Lai pievērstos tikai saimnieciskam neizdevīgumam, kas pēc vispārīga atzinuma ir saskatāms vairumā tipisko gadījumu, nākas atdarināt mūsu uzskatu. Rūpnieciska iekārta prasa politisko vienumu viendabīgumu, kas, mazākais, ir pietiekams, lai pieļautu diezgan plūstošu sabiedrisko kustīgumu un novērstu ‘etnisku’ identificēšanos ar saimniecisku vai politisku izdevīgumu, vai neizdevīgumu.

#110

8  NACIONĀLISMA NĀKOTNE

Mūsu vispārēja nacionālisma diagnoze ir vienkārša. No trim cilvēces vēsturiskajiem posmiem otrs ir zemkopības, un trešais ir rūpnieciskais. Zemkopju sabiedrībai ir noteiktas vispārējas iezīmes – populācijas vairākumu veido razojoši zemkopji, zemnieki. Šīs sabiedrības vienīgā minoritāte ir, militāri, politiski, reliģiski vai saimnieciski speciālisti. Vairumu zemkopju populāciju ietekmē divi citi zemkopju laikmeta izgudrojumi – centralizēta pārvalde un rakstības atklājums.
Zemkopju sabiedrība atšķirībā no tās priekšteces un pēcteces, kā varētu šķist, ir Maltusa (T.R.Maltuss – absolūtās pārapdzīvotības teorijas autors) sabiedrība, – gan ražošanas, gan aizsardzības vajadzības spiež to palielināt populāciju, kas tādējādi pieejamos resursus laiku pa laikam diezgan cieši grūž postā. Trīs izšķiroši faktori, kas darbojas šajā sabiedrībā (pārtikas ražošana, politiskā centralizācija un rakstītprasme) rada sabiedrības uzbūvi, kurā kultūras un politiskās robežas sakrīt reti.
Rūpnieciska sabiedrība ir pavisam citāda. Maltusa sabiedrība tā nav. Tā dibinās un ir atkarīga no izziņas un saimniecības pieauguma, kas galu galā apsteidz un atņem dzinuli tālākam dramatiskam populācijas pieaugumam. Dažādi faktori tajā – vispārēja izglītība, sabiedriskais kustīgums un tādēļ individuālisms, politiska centralizācija, vajadzība pēc dārgas izglītības infrastruktūras – spiež to ieņemt stāvokli, kurā politiskās un kultūras robežas ir visumā sakrītošas. Valsts pirmkārt ir nevis ticības, bet kultūras sargātāja un neizbēgami viendabīgas un vienveidīgas izglītības sistēmas uzturētāja, kas vienīgā var sagatavot tādus darbiniekus, kas augošā ekonomikā un kustīgā sabiedrībā spēj pārslēgties no viena darba uz citu un tiešām veikt darbus, kas ietver drīzāk apiešanos ar nozīmēm un cilvēkiem, nevis ar lietām. Vairumam tādu cilvēku to kultūras robežas tomēr ir varbūt ne pasaules robežas, bet to nodarbināmības un tāpēc arī cieņas robežas.
#111
Noslēgtās sīkās zemkopības laikmeta kopienās kultūras robežas bija pasaules robežas, un pati kultūra parasti palika neatpazīta, neredzama – neviens par to nedomāja kā par politisku robežu. Tagad reizē ar kustīgumu kultūra ir kļuvusi redzama un ir cilvēka kustīguma robeža, kas ierobežo jauno palielināto viņa nodarbinājamības loku, un kļūst par dabiskām politiskām robežām. Tā teikt nenozīmē pazemināt nacionālismu līdz vien raizēm par sabiedriskā kustīguma izredzēm. Cilvēki tiešām mīl savu kultūru, jo tie tagad kultūras gaisotni uztver (nevis uzskata to par pats par sevi saprotamu) un zin, ka ārpus tās viņi īsti elpot jeb īstenot savu piederību nevar.
Augstā (mācītā) kultūra, kurā cilvēki ir izglītoti, vairumam cilvēku ir viņu visdārgākais ieguldījums, viņu piederības kodols, viņu garantija un viņu drošība. Tādējādi ir radusies pasaule, kas pamatvilcienos, ja neskaita mazsvarīgus izņēmumus, apmierina nacionālisma imperatīvu – kultūras un politikas atbilstību. Nacionālisma principa apmierināšana nebija priekšnoteikums rūpnieciskuma pirmajai izpausmei, bet vien tā izplatīšanās auglis.
Bija jāveic pāreja no pasaules, kura neveicināja pat nacionālisma ideāla izteikšanu vārdos, ne tuvu nemēģinot darīt iespējamu tā ieviešanu, uz pasauli, kas (maldīgi) liek tam izskatīties kā acīmredzamam ideālam visiem laikiem, tādējādi pārvēršot to par iedarbīgu normu, kas vairumā gadījumu tiek ieviesta. Šis pārejas posms neizbēgami ir nacionālisma darbīguma laiks. Rūpnieciskā laikmetā cilvēce ir iegājusi ar tādiem kultūras un politikas iedibinājumiem, kas parasti runā pretī nacionālisma prasībām. Panākt sabiedrības atbilstību jaunajām prasībām neizbēgami ir bijusi uzbudinoša norise.
Nacionālisma vardarbīgākā fāze ir tā, kas pavada agrīno rūpnieciskošanos un rūpnieciskuma izplatīšanos. Nenoturīga sabiedriska situācija tiek radīta, kad cits citam uzkrauties tiecas vesels sāpīgu noslāņojumu kopums – tad ir asas politiskas, saimnieciskas un izglītības nevienlīdzības. Vienlaikus parādās jaunas kultūrai atbilstošas politikas. Šādos apstākļos, ja šīs daudzās un pārklājošās nevienlīdzības arī vairāk vai mazāk sakrīt ar etniskām un kultūras nevienlīdzībām, kas ir redzamas, uzkrītošas un viegli saprotamas, tad tās spiež jaunradušos vienumus iet zem etniskiem karogiem.
Dažādās vietās un grupās rūpnieciskošana neizbēgami sākas dažādos laikos.
#112
Tas nodrošina, ka agrīna rūpnieciskuma sprāgstošais maisījums (pārvietošanās, kustīgums, asa nevienlīdzība, kas nav laika un paradumu svētīta) sameklē, tā sakot, visus iespējamos kultūras atšķirību kaktus un spraugas, lai kur tie būtu. Dažas no atšķirībām, ko nacionālisms var iedarbīgi rosināt, kaut cik vaļīgi sakrītot ar tā laika indīgām nevienlīdzībām un nosakot rūpnieciskas valsts dzīvotspēju, tā neierosinās. Modernizācijas paisuma vilnim veļoties pār pasauli, tas nodrošina, ka gandrīz katram cilvēkam tajā vai citā laikā ir iemesls justies netaisni uztvertam, un ka, būdams no citas ‘nācijas’, tas var piederēt pie apsūdzētajiem. Ja viņš var pietiekami atpazīt tās pat ‘nācijas’ upurus kā pats, ir dzimis nacionālisms. Ja tas izdodas, bet ne visi tie to var, ir dzimusi nācija.
‘Kaimiņu robežu’ politiskajā sistēmā ir vēl kāds saimnieciska saprātīguma elements, kādu mūsdienu pasaulē izraisa nacionālisms. Teritorijas robežas tiek iezīmētas un pamatoti nostiprinātas, kamēr sabiedriskā stāvokļa atšķirības nav nedz iezīmētas, nedz nostiprinātas, bet drīzāk maskētas un noliegtas. Vispārzināms ir, ka attīstītas ekonomikas var noslīcināt un aizkavēt jaunveidotas ekonomikas, ja vien tās iedarbīgi nepasargā pašu valsts. Nacionāla valsts ir ne vien kultūras, bet arī jaunas un sākumā parasti trauslas saimniecības sargs. (Interesi par ticības sargāšanu tā parasti zaudē.) Gadījumos, kad mūsdienu nācija ir radusies no tā, kas iepriekš bijis vien slānis – tikai zemnieki, vai tikai pilsētas speciālisti – valsts rūpes padarīt savu etnisko grupu par līdzsvarotu nāciju un attīstīt tās saimniecību kļūst par viena un tā paša uzdevuma aspektiem.
Tagad rodas jautājums, vai nacionālisms turpinās būt liels spēks jeb galvenais politiskais imperatīvs attīstītā, varbūt pat kādā ziņā pabeigtā rūpniecības laikmetā. Tā kā pasaule vēl nav pārāk tuvu alku pēc saimnieciskās izaugsmes apmierinājumam, jebkura atbilde uz šo jautājumu neizbēgami būtu prātošana. Tomēr prātošana ir pietiekami mēģinājuma vērta. Nodarbinātības un sabiedriskā kustīguma pieauguma līdzdalība mūsu apgalvojumā bija skaidri redzama. Pastāvīgas nodarbinātības izmaiņas, ko pastiprina vairuma darbu sakars ar saziņu, darbs drīzāk ar nozīmēm kā ar lietām rada vismaz kādu sabiedrisku vienlīdzību vai mazāku sabiedrisko nošķirtību un vajadzību pēc vienādotas, kopīgotas saziņas vides. Šie faktori ir gan mūsdienu vienlīdzīguma (egalitārisma), gan nacionālisma pamatā.
#113
Bet kas notiek, ja apmierināta rūpnieciska sabiedrība reiz kļūst atkal nemainīga, nekustīga? Tāda stāvokļa klasisks tēlains skaidrojums ir Oldosa Hakslija (Aldous Huxley) Brave New World. Apmierināta rūpnieciska sabiedrība ir tiešām iztēlojama – lai gan nav pamats pieņemt, ka visas tehnoloģiskās inovācijas kādu dienu būs izsmeltas, ir iemesls pieņemt, ka aiz noteikta punkta tālākām tehniskām inovācijām vairs nebūs nekādas nozīmīgas ietekmes uz sabiedrības uzbūvi un sabiedrību vispār, līdzīgi kā cilvēks, kurš virs noteikta labklājības līmeņa vairs nekādi nevar izmainīt savu dzīves veidu, atbildot uz tālāku bagātības pieaugumu. Šī līdzība var būt gan pareiza, gan nepareiza, un ir grūti būt pārliecinātam par atbildi uz šo jautājumu. Cilvēces labklājības piesātinājuma laikmets kopumā šķiet visai tāls, un tā šī problēma pašlaik mūs pārāk neatliekami neietekmē.
Bet ir vērts apgalvot, ka daudz kas no mūsu pgalvojuma bija atkarīgs no saistības ar sabiedrības pastāvīgu ieinteresētību globālās ekonomikas pieaugumā, un tādēļ inovācijās un nodarbinātības izmaiņās; tas arī iepriekšpieņem tādas sabiedrības pastāvēšanu, kas pamatota uz pieauguma solījumu un vispārēju nodokli. Nav gaidāms, ka šie pieņēmumi, lai arī pašlaik pareizi, paliks tik neskaidri (pat ja mēs izslēdzam šāda veida sabiedrības galu kādā atomkatastrofā vai līdzīgi). Mūsu kultūras ziņā viendabīgā, kustīgā un vidusslānī visai nestrukturētā sabiedrība var neturpināties mūžīgi, pat ja mēs neņemtu vērā kataklizmu iespējamību; un ja šāda sabiedrība vairs nav pārsvarā, tad mēs varam priekšstatīt, ka nacionālisma sabiedriskais pamats būs dziļi izmainīts. Bet tas nav kaut kas, kas būs redzams mūsu dzīves laikā.
Tuvākā laikā, tik tālu uz priekšu neraugoties, varam sagaidīt, ka nacionālisms mainīsies. Tā īstais posms sākās, kā jau minēts, lielākās plaisas laikā starp rūpnieciskumā iekļautām, politiski un izglītības ziņā atbrīvotām populācijām un tādām, kas stāv pie jaunas pasaules vārtiem, bet vēl nav iekšā. Ritot saimnieciskajai attīstībai, šī plaisa sašaurinājās (neraugoties uz pesimistiskiem pretējiem vērtējumiem). Šī plaisa absolūtā izteiksmē var pat palielināties, bet tiklīdz gan priviliģētie, gan nepriviliģētie pārsniedz noteiktu līmeni, tā vairs netiek sajusta un uztverta tik asi. Atšķirība starp badošanos un pārticību ir krasa, bet atšķirība lielākā vai mazākā mērā simboliskos neīstos pārticības labumos ne tuvu nav tik liela, īpaši kad, mazākais, nomināli vienlīdzīgā sabiedrībā šie nieki ir darināti vienveidīgi.
#114
Nacionālisma dedzīguma asuma mazināšanās tomēr nenozīmē, ka nenoslēpjami atšķirīgas jeb neentropiskas minoritātes katrā ziņā būs zudušas. To liktenis mūsdienu pasaulē ir bijis traģisks, un būt pārliecībā, ka šīs traģēdijas neatkārtosies, būtu pašmierināšanās vai paviršs nepamatots optimisms. Nobriedusi rūpnieciska sabiedrība prasa savu locekļu plūstošu saziņu un plūstošu kustīgumu. Brieduma nosacījums ir iepriekšminētā sasniegšana, un pēdējais no tiem izskatās izvairīgāks. Sabiedrības kustīguma kavēkļi, kur tādi gadās, ir viena no nopietnākām un nepakļāvīgākām rūpnieciskas sabiedrības problēmām. Labklājības plaisa var palielināties arī starp nācijām, bet kad starp bagātajām un nabagajām nācijām robeža jau pastāv, spriedze starp tām nevar, tā sakot, radīt to otrreiz, tā ka no nacionālisma viedokļa tas ir neatbilstoši. (Es pagaidām neaplūkoju kāda veselas politiski pilntiesīgu ‘proletāriešu nāciju’ kategorijas naidīguma iespēju pret bagātām nācijām. Ja tas notiks, tas jebkurā gadījumā būs kaut kas cits, nevis nacionālisms. Tas izpaustu nabago starptautisku vienprātību.)
Tad kas notiek ar vēlīnu nacionālismu, ja, izvēršoties rūpnieciskajai sistēmām, labklājības atšķirības starp populācijām mazinās? Atbilde uz šo jautājumu ir vēl neskaidra, bet tā mūs skar daudz ciešāk kā daudz tālākas izredzes; jo krietns skaits valstu jau, mazākais, tuvojas šādam stāvoklim. Varam aplūkot gan mūsu teorētisko priekšnoteikumu līdzdalību, gan noteiktas pieredzētas vēsturiskas liecības. Jau ir pieejams krietns to apjoms. Īstenībā tas viss ir atkarīgs no rūpnieciskās kultūras dabas.

Rūpnieciska kultūra – viena vai daudzas?

Ir divi iespējami rūpniecisku sabiedrību kultūras nākotnes redzējumi un jebkāds starpstāvokļu skaits starp poliem, ko šie redzējumi pārstāv. Mans uzskats par pasaules vēsturi ir skaidrs un vienkāršs – trīs cilvēces posmi, mednieku-vācēju, zemkopju un rūpnieciskā sabiedrība nosaka mūsu problēmas, bet ne mūsu risinājumu.
#115
Citiem vārdiem, marksisms ir kļūdījies divkārt, ne vien daudzskaitļojot posmus virs smalkās, saimnieciskās un kanoniskās trijotnes (trinitāriešiem, kā Comte, Fraser vai Karl Polanyi bija taisnība, bija vai nebija tie pareizi atpazinuši trīsvienības sastāvdaļas), bet galvenokārt vedinot uz domu, ka risinājums tāpat kā problēma ir bijis noteikts katram posmam:
“Ražošanas veids materiālajā dzīvē nosaka dzīves sabiedrisko, politisko un garīgo norišu vispārējo raksturu. … Plašās aprisēs varam izšķirt Āzijas, seno, feodālo; un mūsdienu pilsētnieciskos ražošanas veidus var apzīmēt par sabiedrības ekonomisko formāciju augšupejošiem laikmetiem.” (K.Marx, Introduction to A Contribution to the Critique of Political Economy, daudzos izdevumos un tulkojumos.)
Bet, vispār ņemot, sabiedrības veida noteikšana pēc pieejamā saimnieciskā pamata nešķiet uzturama. Nedz mednieku, nedz zemkopju sabiedrības nav visas vienādas. Marksisma vēstures filosofijai īpaši postošs ir tas, ka izšķirošas virsbūves iezīmes (politika un izglītība) nav savstarpēji saistītas ar īstām izšķirošām infrastruktūras izmaiņām, un tieši – ar pārtikas ražošana sākumu. Ja taisnība ir Džeimsam Vūdbērnam (James Woodburn), tad izšķirošas strukturālas izmaiņas notiek jau mednieku sabiedrību kategorijas iekšienē – ko var iedalīt tādās, kas guvumu izmanto tūlīt, un mednieku un vācēju saimniecībās ar atliktu izmantošanu. Pēdējām, sasniedzot ilglaicīga pienākuma morālo un institucionālo pamatu, jau piemīt organizatoriski priekšnoteikumi zemkopības attīstībai, ja un kad iedarbojas spiediens šādā virzienā un kļūst pieejami tehniski rīki (James Woodburn, ‘Hunters and gathers today and reconstruction of the past’, in E.Gellner (ed.), Soviet and Western Anthropology, London and New York, 1980.). Laika gaitā darba dalīšana izveido domāšanas un rīcības ieradumus, kas pēc tam dara iespējamu ilgstošu lomu specializāciju starp pārtikas ražošanā iesaistītiem cilvēkiem. Ja tas ir tā, tad pirms vēlāka liela pārtikas ražošanas lēciena notiek lielas sabiedriski-strukturālas izmaiņas, kamēr, nešaubīgi, pēc tā tomēr seko vēl citas lielas strukturālas izmaiņas, valsts veidošanās, un ar to katrā ziņā nav saistīts tiešs vai viens vienīgs veids. (Problēmas, kas skar marksisma doktrīnu par pastāvīgu sakaru starp sabiedrisko pamatu un virsbūvi, un to saasināšanos, tiklīdz samazinās vienveidīgs sabiedrības attīstības redzējums, gūst kādu uzmanību padomju domāšanā. Skat., piemēram, Ēro Lōne (Eero Loone), Sovremennaia Filosofia Istorii (Mūsdienu filosofijas vēsture), Tallin, 1980, īpaši IV daļu.).
#116
Cilvēce no mednieku-vācēju stāvokļa, kad brīvs laiks bija visiem, uz zemkopju stāvokli pārgāja, kad tas bija vien dažiem (valdošajai elitei); uz rūpniecisku laikmetu, ko pārvaldīja darba ētika, pārgāja, kad tas nebija nevienam. Jeb, var teikt, ka esam virzījušies no neatlikta atalgojuma uz nelielu atlikšanu un beigās uz pastāvīgu atlikšanu.
Tādējādi šķiet, ka sabiedrības materiālas nosacītības ideja visumā var tikt dzēsta. Bet vai tā ir arī attiecībā uz rūpniecisko sabiedrību ilgtermiņā? Vai vismaz rūpnieciskas sabiedrības vispārīgu veidu viennozīmīgi nosaka tās ražojošā infrastruktūra? Atbilde nav acīmredzama un to noteikti iepriekš nenosaka skaidras liecības pret mednieku un zemkopju sabiedrībām. Varētu būt, ka rūpnieciskam cilvēkam galu galā būs mazāk sabiedrisku iespēju kā viņa mednieku un zemkopju sencim. Varētu būt, ka tēze par to, ka visas rūpnieciskas sabiedrības galu galā sāk līdzināties cita citai, vai katrā ziņā ilgtermiņā tādas kļūs, ir pareiza. Ko mēs varam sagaidīt attiecībā uz kultūru un nacionālismu?
Var būt vietā šo saplūšanas tēzi izpētīt vispirms. Pieņemsim, it kā tiešām rūpnieciskais ražošanas veids viennozīmīgi nosaka sabiedrības kultūru – viena un tā pati tehnoloģija virza cilvēkus uz vienu un to pašu rīcības veidu un uz vienu un to pašu pakļautības veidu, un ka vienu un to pašu brīvā laika izmantošanas veidu rada esošais aprīkojums un ražīgas dzīves vajadzības. Dažādas valodas varētu izdzīvot un, protams, izdzīvotu, bet sabiedriskais lietojums, kādam tās ir veidotas, nozīmes, kādas tajā ir pieejamas, būtu gandrīz tās pašas jebkurā šīs plašās kopīgās rūpnieciskās kultūras valodā.
Tādā pasaulē cilvēkam, kas pāriet no vienas valodas uz citu, nāktos mācīties jaunu vārdu krājumu, jaunus vārdus zināmām lietām un kontekstiem, un sliktākajā gadījumā viņam nāktos mācīties jaunu gramatiku, vairāk vai mazāk tīru valodas izjūtu, bet tas pārsniegtu pielāgošanos, kas no viņa prasīta. Nekāds jauns domāšanas veids prasīts netiktu. Visā visumā viņš varētu uzvesties kā tūrists ar izteicienu rokasgrāmatu, pārliecināts, ka viss, kas vajadzīgs, ir paņemt jaunu izteicienu vecajai un pazīstamajai vajadzībai. Šis tūrists varētu braukāt no vietas uz vietu, zinot, ka visas cilvēka vajadzības saistās ar istabu, maltīti, dzērienu, benzīnu, tūristu biroju un vēl dažām lietām. Līdzīgi pasaulē, kurā saplūšanas tēze būtu pilnīgi pamatota, starpvalodu pielāgošanās būtu vienkārši vienas runas valūtas maiņa uz citu labi noregulētā starptautiskā uzskatu sistēmā, kurā maiņas kurss būtu visai noturīgs, fiksēts un drošs.
#117
Tur noteikti ir daļa patiesības. Rūpnieciskai sabiedrībai piemīt sarežģīta darba dalīšana un savstarpējs gan starptautisks, gan iekšējs atkarīgums. Lai gan piesardzīgas nacionālas valstis neizvēlas būt pārāk specializētas un tādēļ pārāk atkarīgas no citām, starptautiskās tirdzniecības apjoms tomēr ir ļoti liels, un tādējādi pastāv to pavadoša uzskatu un iedibinājumu saplūšana. Dziļi zīmīgi ir tas, ka kredītkartes ir derīgas abpus Dzelzs Priekškaram. Savu kredītkarti jūs varat brīvi lietot valstīs, kur nevarat brīvi runāt, ko domājat. Dolārs tiek pilnīgi likumīgi lietots kā valūta vismaz vienā sociālisma sistēmā. Pastāv vispārzināma pār-ideoloģiska jaunatnes kultūra.
Rūpnieciskā laikmetā iedarbīgi izdzīvo galu galā vien augstās kultūras. Tautas kultūras un niecīgas tradīcijas izdzīvo vien mākslīgi, valodas un folkloru saglabājošu biedrību uzturētas. Turklāt rūpniecisku sabiedrību augstās kultūras starp augstajām kultūrām parasti ir īpaša suga, un cita citai līdzinās vairāk kā zemkopju augstās kultūras. Tās saista kopīgs izziņas pamats un apzināta globāla ekonomika. Tās varbūt pārklājas ciešāk kā vecās augstās kultūras, kas kādreiz bija dziļi cauraustas ar atšķirīgām teoloģijām, ar to kultūras ziņā privātām īpatnām izziņas sistēmām.
Vai tā ir visa patiesība? Vai var sagaidīt, ka galu galā ar iedarbīgas rūpniecīskošanās pabeigšanos starpkultūru un starpvalodu atšķirības izvirtīs par vien fonētiskām, kad dažādas ir tikai virspusīgas saziņas iezīmes, kamēr nozīmīgais saturs un izpausmes un rīcības sabiedriskais konteksts kļūs vispārīgs, ne reģionāls? Ja tas tā notiktu, saziņas plaisa starp atšķirīgām ‘valodām’ kļūtu nenozīmīgi niecīga, un atbilstošā sabiedriskā plaisa, neentropiska, kustīgumu kavējoša dažādu valodas un kultūras pamatu ietekme kļūtu atbilstoši nenozīmīga. Nekādi nacionālistiski kavēkļi tad netraucētu starpkultūru draudzību un internacionālismu.
Kaut kādā apjomā un kaut kādos apvidos kaut kas tāds tiešām ir jau noticis – divi vienlīdz pieredzējuši un labi apmācīti attīstītu rūpniecisku valstu augšējo profesionālo slāņu cilvēki nejūtas īpaši saspringti un tiem nav jāpielāgojas, kad tie apmeklē cits cita zemi, neatkarīgi no tā, cik lietpratīgi tie ir literārā ziņā, runājot cits cita valodā.
#118
Tie veiksmīgi sadarbojas daudznacionālā akciju sabiedrībā. Tie jau ‘runā cits cita valodā’, pat ja tie cits cita valodā nerunā. Šajā līmenī kaut kas līdzīgs starptautiskam darba tirgum un savstarpējai apmaināmībai jau pastāv. Bet vai šī situācija var būt, vai kļūs vispārēja? Ir smieklīgi, ka intelektuāļi, sākotnējā nacionālisma dzinējspēks, tagad nacionālo valstu pasaulē bieži ir tie, kas visvieglāk pārvietojas starp valstīm bez mazākajiem aizspriedumiem, kādi tiem bija starptautisko starpvalstu mācīto aprindu laikos.
Ja šī starptautiskās kustības brīvība kļūtu vispārēja, nacionālisms vairs nebūtu problēma, jeb katrā ziņā saziņas plaisas, ko rada kultūras atšķirības, pārstātu būt nozīmīgas un vairs neradītu nacionālistiskus saspīlējumus. Nacionālisms kā ilgstoša problēma, kā Damokla zobens, kas karājas pār katru valsti, kas pieņem izaicinājumu nepakļauties nacionālisma politisko un kultūras robežu atbilstības imperatīvam, tiktu novākts un pārstātu būt vienmēr klātesoši un asi draudi. Šādā varbūt globālā pamatā viendabīgas rūpniecības kultūras plūsmā, ko sadala valodas, kas atšķiras vien fonētiski un virspusīgi, bet ne nozīmes ziņā, nacionālisma laikmets kļūtu par izbijušu lietu.
Neesmu pārliecināts, ka tā notiks. Šajā ziņā es sliecos pievienoties J.-F. Revelam.

“Visas nācijas nav vienādas. Tās nebija vienādas nabadzībā, un tās nav vienādas greznībā. (Les peuples ne sont pas tous les mêmes. Ils ne l’étaient pas dans la misère, ils ne sont pas dans le luxe. (J.F.Revel, En France, Paris, 1965.))”

Rūpnieciskas ražošanas, unikālas pamatzinātnes un sarežģītas starptautiskas atkarības un ilgstošu nepārtrauktu sakaru un saziņas kopīgais spiediens nešaubīgi zināmā mērā radīs globālu kultūras saplūsmi, kādas vērā ņemamu apjomu mēs jau varam redzēt. Tas nodrošinās pret saziņas neveiksmēm, ko rada kultūras atšķirības, kas ir tikpat nozīmīgs saasinoša saspīlējuma faktors kā starp vairāk un mazāk priviliģētajiem. (Citas neentropiskas iezīmes tas no apgrūtinošiem vai kaitinošiem saspīlējumiem nepasargās.)
#119
Attīstītās valstīs, valstīs, kurās lielajam pilsoņu vairākumam ir pieņemami laba un ne ļoti nevienlīdzīga piekļuve valdošajai saimnieciski iedarbīgajai augstajai kultūrai, un kur pastāvošās nevienlīdzības nevar tikt uzvandītas virspusē un politiski veicinātas ar kultūras jeb ‘etniskām’ lamatām, mazāk svarīgs kultūras plurālisms var parādīties no jauna un būt politiski nekaitīgs. Zināma vispārīga attīstība, un kaut kas līdzīgs vienlīdzīgai piekļuvei sabiedriskajiem labumiem, un tad radnieciskas vai ar kopīgu vēsturi kultūras spēs sadzīvot draudzīgi. Šveices Grisonas kantona valodu pluralitāte, šķiet, nav novedusi šā kantona politisko vienotību līdz spriedzei. To pašu nevar teikt par Bernes kantonu, kur Juras iedzīvotāji bija pietiekami neapmierināti ar vācu valodas kopienu, lai, ne bez sadursmēm, panāktu Šveices konfererācijas reorganizāciju.
Bet joprojām ir grūti iztēloties divas lielas politiski dzīvotspējīgas neatkarības vērtas kultūras sadzīvojam un vienam politiskam centram uzticam uzturēt tās un kalpot abām kultūrām ar nevainojamu vai pat atbilstošu taisnīgumu. Suverenitātes pakāpi, kādu nacionālas valstis saglabās dažādos apstākļos, var paredzēt – suverenitātes ierobežojumi, ko uzliek tādas organizācijas kā Apvienotās Nācijas, reģionu savienības un apvienības un tā tālāk nav šā pētījuma priekšmets, nedz temats, ko būtu noteikti nepieciešams šeit apspriest – tomēr var šķist ļoti iespējams, ka dzīves un saziņas kultūras veidu atšķirības, neraugoties uz līdzīgu saimniecisko pamatu, saglabāsies pietiekami ilgi, lai prasītu atsevišķu apkalpošanu un tādēļ atsevišķus kultūras-politiskus vienumus, neatkarīgi no tā, vai tie būs vai nebūs pilnīgi suverēni.
Kā ir ar otru galējo iespējamību? Otrs pols atbilst stāvoklim, kurā atšķirīgas kultūras turpinātu būt tik nesamērīgas un nesaderīgas kā par tām tiek apgalvots, ka tām jāatrodas pirmsrūpniecisku kultūru stāvoklī, ja ne vairāk. Šo jautājumu sarežģī tas, ka antropologiem un citiem nekādā ziņā nav skaidrs, tieši kādas ir bijušas pilnīgi nesavietojamas un pašpietiekamas pirmsrūpnieciskas kultūras.
Savā galējā veidā (nesen visai modīgā) nesavietojamības tēma izskatās apmēram šādi – katrai kultūrai vai dzīves veidam ir savi ne vien vērtību, bet arī pašas īstenības standarti, un nekad nevar pamatoti spriest par nevienu kultūru, pat nerunājot par nosodīšanu, pēc citu kultūru standartiem vai pēc standartiem, kas piesakās būt vispārēji un pāri visām kultūrām (jo tādas augstākās un ārējas normas nepastāv).
#120
Šādu nostāju veicina romantiķi, kas to lieto kā priekšnoteikumu senu ticējumu un paradumu aizsardzībai pret saprāta vērtējumiem, un apgalvojumiem, ka doma par svešu vispārīgi saprātīgu standartu ir mīts. Šādā veidā tāda nostāja varētu šķist mantota no krasa nacionālisma līdz pat noteikumam, ka kādas kultūras pakļautībai citai kultūrai piederīgo vadītai politiskai vadībai jābūt visos gadījumos netaisnai.
Esmu dziļi neticīgs šādas nesavietojamības tēzes noderīgumam pat zemkopju sabiedrībām. Es neticu, ka to var pamatoti lietot starpkultūru saziņas iespējas noraidīšanai vai zemkopju un rūpniecisku kultūru salīdzinošam novērtējumam. Nesavietojamības tēzes ticamība ir parādā tieksmei ņemt pārāk nopietni vēlīnu zemkopju sabiedrību oficiālo reliģiju pašpilnīgumu, nosodošu izslēgšanu no baznīcas, reliģiju, kuras tiešām parasti ir būvētas tā, lai būtu loģiski nevainojamas no ārpuses un pastāvīgi pašsvētījošas iekšēji. Neraugoties uz šīm bēdīgi slavenajām iezīmēm, kas liberālas noslieces cilvēkiem pašlaik kļūst atgrūdošas, šīm ticībām piederīgie īstenībā tiek iepazīstināti ar to, kā pārspēt savas vairāk reklamētās aizsargbrilles. Tie ir un bija uzskatu ziņā divvalodīgi un zin kā pārslēgties no samērīgiem izteikumiem uz nesamērīgiem viegli un ar gatavību. Nomināli vienīgo patiesību monopolizējošo ticību ierēdņi tomēr draudzīgi piedalās Pasaules Baznīcu Padomes apspriedēs. Jautājums par to, kā tieši mēs tiekam pāri relatīvismam, ir interesants un sarežģīts, un noteikti ne šeit atrisināms. Būtiski tomēr ir tas, ka mēs tā vai citādi izdodas ar to tikt galā – ka neesam bezpalīdzīgi ieslodzīti kultūru kūniņu un to noteikumu sistēmā, un ka dažu ļoti redzamu iemeslu dēļ (kopīgs izziņas un ražošanas pamats un ievērojami palielināta starpsabiedrību saziņa) varam sagaidīt, ka pilnīgi rūpniecisks cilvēks būs pat mazāk pakļauts savai vietējai kultūrai kā viņa zemkopju sencis. Patiesība šajā lietā, man šķiet, ir kaut kur pa vidam. Attīstītas rūpnieciskas sabiedrības kopēja saimnieciska infrastruktūra un tās neizbēgamās ietekmes turpinās nodrošināt, ka cilvēki paliek atkarīgi no kultūras, un ka kultūra prasa vienādību visai plašā apgabalā un ka tās uzturēšanai un apkalpošanai vajag centralizētus iedibinājumus. Citiem vārdiem, cilvēki turpinās būt par savu nodarbinātību un sabiedrisko pieņemamību parādā ilgstošām un sarežģītām mācībām, ko dzimta vai vietēja kopiena nevar nodrošināt. Ja tā, tad politiska vienuma un robežu definīcija nevarēs nesodīti nelikties zinis par kultūru sadalījumu.
#121
Visumā, ja neņemam vērā nelielus un nekaitīgus izņēmumus, nacionālisma politisko vienumu un kultūru atbilstības imperatīvs turpinās darboties. Šajā ziņā nacionālisma laikmeta beigas nav gaidāmas.
Bet nacionālistisku sadursmju asuma mazināšanos var sagaidīt. Asas tās darīja agrīnā rūpnieciskuma sabiedriskās aizas un tā izplatības nevienmērīgums. Šīs sabiedriskās aizas varbūt nebija sliktākas par tām, kādas zemkopju sabiedrība pacieš ne aci nepamirkšķinot, bet rūpnieciskā sabiedrībā tās vairs nemīkstināja vai nepamatoja ilgstošums un paradumi, un tās nokļuva kontekstā, kas cerību un gaidas uz vienlīdzību iedvesa citādi, un kas prasīja kustīgumu. Lai kad kultūras atšķirības ir iezīmējušas šīs aizas, tad tur tiešām ir bijušas nepatikšanas. Kad atšķirības nebija, nekas tāds nenotika. Kad valstis veidojās diezgan noturīgās zemkopju sistēmās, ‘nācijas’, etniskas grupas nebija nacionālistiskas. Šķiras, kaut apspiestas un izmantotas, neiespējas dēļ saukties par ‘etniskām’ politisko sistēmu negrāva. Tikai, kad nācija kļuva par šķiru, par redzamu un nevienlīdzīgi sadalītu kategoriju citādi kustīgā sistēmā, tā kļuva politiski apzināta un rosīga. Tikai, kad šķira kļuva (vairāk vai mazāk) par ‘nāciju’, tas to pārvērta no šķiras-sevī par šķiru-sev jeb nāciju-sev. Nedz nācijas, nedz šķiras nešķiet esam politiski aktivatori, tādas ir tikai nācijas-šķiras jeb šķiras-nācijas.
To atzīst interesants autors (Nairn, The Break-up of Britain.), kurš pūlas glābt jeb ekshumēt marksismu, vai izgudrot jaunu dzīvotspējīgu tā veidu. Vēlīna rūpnieciska sabiedrība vairs neizraisa tik dziļas sabiedriskas jukas, ko tad varētu pastiprināt etniskums. (Tā turpinās sadurties ar grūtībām, dažkārt traģiskām, neentropisku, piemēram, rases iezīmju dēļ, kas redzami ir pretrunā ar tā publisko vienlīdzīgumu.) Tam nāksies cienīt kultūras atšķirības, kur tās izdzīvos, nodrošinot, lai tās ir virspusīgas un neizraisa starp cilvēkiem īstus šķēršļus – lai nopietnas problēmas veido šķēršļi, nevis kultūras. Kaut gan maz ticams, ka izdzīvos visa tautas kultūru bijusī pārpilnība, izņemot mākslīgā un celofānā iesaiņotā veidā, dažkārt diezgan daudzveidīgas augstās kultūras nešaubīgi (par laimi) ar mums paliks.
#122
To turpināšanu var nodrošināt ar infrastruktūras ieguldījumiem tajā. Daļēji tāpēc daudzas valstu robežas jau ir pielāgojušās šo augsto kultūru robežām, un nacionālisma imperatīvs pašlaik ir tik lielā mērā cienīts daļēji tāpēc, ka attīstītas sabiedrības nekaunīgi tam pretojas reti un cenšas izvairīties no tiešiem pretstatījumiem ar to – šo daudzo iemeslu dēļ ir sagaidāms, ka vēlīna rūpnieciska sabiedrība (ja cilvēcei ir palicis pietiekami ilgs laiks to izbaudīt) ir tāda, kurā nacionālisms pastāv, bet klusinātā, mazāk bīstamā veidā.

9  NACIONĀLISMS UN IDEOLOĢIJA

Mūsu nacionālisma skaidrojuma skaidri redzama iezīme ir bijis intereses trūkums par nacionālisma ideju vēsturi un atsevišķu nacionālisma filosofu pienesumu un nokrāsām. Tas manāmi atšķiras no daudzām citām pieejām šai tēmai. Šī pieeja nerodas no kāda vispārēja nicīguma pret ideju lomu vēsturē. Dažas idejas un uzskatu sistēmas veido ļoti lielas atšķirības. (Lielākā ietekme ne vienmēr ir labākajām idejām. Kādas ir labas un kādas ir sliktas, un kādām ir liela ietekme un kādām nav, un starp šīm pretējām pusēm nepastāv regulāra saistība.) Piemēram, tādas uzskatu sistēmas kā kristietība un marksisms abas ir atkarīgas no apstākļiem – katra no tām sastāv no tēmu kopuma, kas atsevišķi var būt raksturīgs tai situācijai, kurā tas radies, bet ko kā īpašs salikums, apveltītu ar nosaukumu un vēsturisku pastāvēšanu un secīgumu, kaut kādā vienprātībā virzījusi vien kāda domātāju vai sludinātāju kopa.
Šis vienprātīgais uzskats kaut kādā mērā pārdzīvo no tā atvasinātu lietojumu. Turklāt, tiklīdz parādījies, tas noteiktos apstākļos sāk gūt pārsvaru sabiedrībā, kam gadās tās doktrīnas ņemt ar lielu nopietnību un lietot tās (vai kaut ko no tām) ar lielu apņēmību. Tā notiekot, ja vēlamies izprast šo sabiedrību likteni, mums dažkārt nākas rūpīgi apsvērt domātāju, kuri ir virzījuši šīs valdošās pārliecības, vārdus, mācības un argumentus. Piemēram, īpašas etnogrāfiskas doktrīnas par kopienas gara izdzīvošanu atpalikušu zemju ciematos un par tā turpināšanās nosacījumiem, kurām 1870-os gados gadījās ietekmēt Marksu un Engelsu, ir nozīmīgā veidā iekļautas marksismā, un tām varbūt ir bijusi izšķiroša un postoša ietekme uz padomju zemkopības politiku.
Bet tas man nešķiet nacionālisma gadījums.
#124
(Tas starp citu var palīdzēt izskaidrot, kāpēc nacionālisms, neraugoties uz tā neapstrīdēto nozīmīgumu, ir guvis samērā nelielu akadēmisku politikas filosofu uzmanību – tiem nav bijušas pa rokai pietiekami labas doktrīnas un teksti, kas būtu tāds materiāls, kurā tie vēlētos ielaist savus zobus (Neatbilstību starp nacionālisma nozīmīgumu un tam veltīto domāšanas apjomu ir atzīmējis profesors Ēriks Hobsbaums (Eric Hobsbawm) savā ‘Some Reflections on Nationalism’ krājumā Imagination and Precision in the Social Sciences, Essays in Memory of Peter Nettl, T.J.Nossiter, A.H.Hanson and Stein Rokkan, et al. (eds.), Atlantic Heights, NJ, 1972. Viņš no citē D.Mak Smita (D.Mack Smith) Il Rissorgimento dažus patiesi dīvainus Mazīni (Mazzini) ieskatus par piemērotu Eiropas nacionālu organizāciju, kas varētu iekļaut Slovēniju kādā Lielajā Šveicē un apvienotu ungārus, rumāņus un čehus ar Hercegovinu. Visumā Mazīni ārpus Itālijas vairāk politiskās ekonomikas jēgas ir saskatījis mērogā un teritorijas kompaktumā, nekā kultūru jutīgumā.)) Nav nemaz tā, ka tad, kad kad ir nonācis līdz domāšanai, nacionālisma pravieši nav bijuši kaut cik tuvu Pirmajai Nevienprātībai (starp Dievu un Velnu), – tas par sevi nepasargātu domātāju no milzīgas, īstas un izšķirošas ietekmes uz vēsturi. To pierāda daudzi piemēri. Drīzāk ir tā, ka šie domātāji daudz neatšķīrās. Ja viens no tiem būtu izpalicis, tā vietā varēja nākt citi. (Tie paši teiktu kaut ko diezgan līdzīgu, bet ne gluži šeit domātajā nozīmē.) Neaizvietojams nebija neviens. Nacionālistu domu tādi aizvietojumi diez vai būtu daudz ietekmējuši.
Tiešas to doktrīnas diez vai ir vērts iztirzāt. Šķiet, ka mēs esam tuvu tādai parādībai, kas tieši un neizbēgami rodas no mūsu kopējo sabiedrības apstākļu pārmaiņām, no vispārēju attiecību starp sabiedrību, kultūru un politiku pārmaiņām. Šīs parādības precīzas izpausmes un vietējas formas nešaubīgi ir ļoti lielā mērā atkarīgas no vietējiem apstākļiem, kas ir pētījuma vērti, bet es šaubos, vai nacionālisma doktrīnas nokrāsas ir daudz ietekmējušas šo apstākļu izmaiņas.
Vispārīgi runājot, nacionālisma ideoloģija cieš no izplatītas kļūdainas apziņas. Tās mīti sagroza īstenību – tā apgalvo, ka aizsargā tautas kultūru, kamēr īstenībā tā virza augsto kultūru, tā apgalvo, ka aizsargā veco tautas sabiedrību, kamēr īstenībā palīdz veidot anonīmu masu kultūru. (Pirmsnacionālisma Vāciju veidoja īstas kopienas, daudzas no tām laucinieku. Pēcnacionālisma apvienotā Vācija bija galvenokārt rūpnieciska un masu sabiedrība.)
#12
Nacionālisms tiecas aplūkot sevi kā manifestu un pašsaprotamu pamatlikumu, kas kā tāds ir saprotams visiem cilvēkiem, un ko pārkāpj vien kāda nedabiska aklība, kurpretim īstenībā tas savu ticamību un pievilcīgo dabu ir parādā vien ļoti īpašam apstākļu kopumam, kāds pašlaik tiešām pastāv, bet kas ir svešs lielākajai cilvēces un vēstures daļai. Tas sludina un aizstāv kultūru daudzveidību, kamēr īstenībā uztiepj vienveidību gan iekšpus politiskiem vienumiem, gan mazākā mērā starp tiem. Tā paštēls un tā īstā daba ir pretējās attiecībās, ko ironiskā tīrīgumā reti vienādo pat citas veiksmīgas ideoloģijas.
Tāpēc man šķiet, ka, vispār ņemot, no tā praviešu pētījumiem mums nevajadzētu par nacionālismu pārāk daudz mācīties.
Vai jāmācās vairāk no tā pretiniekiem? Nedaudz vairāk, bet mums jābūt piesardzīgiem. To galvenais nopelns man šķiet tas, ka tie māca mums nacionālismu neņemt tā paša vērtējumā, tā paša jēdzienos un kā kaut ko pats par sevi saprotamu. Kārdinājums tā darīt ir ļoti dziļi iebūvēts mūsdienu apstākļos, kad cilvēki vienkārši pieņem, ka kultūras ziņā viendabīgi vienumi ar kultūras ziņā līdzīgiem valdītājiem un pakļautajiem ir norma, kuras pārkāpšana ir īsts negods. Tikt izsistam no šāda izplatīta pieņēmuma ir tiešām kaut kas, par ko varētu būt pateicīgs. Tā ir īsta apskaidrība.
Bet tikpat postoši būtu sekot tādam atzītam nacionālisma pretiniekam kā Elijs Kedorijs visās lietās un uzskatīt nacionālismu par nejaušu novēršamu novirzi, ko gadījies iznērst Eiropas prātniekiem. Nacionālisms, būdams kultūras ziņā viendabīgu vienumu kā politiskās dzīves pamata, kā arī valdošo un pārvaldīto nepieciešamas vienotības kultūras ziņā pamatlikums, tiešām nav ierakstīts lietu dabā, nedz cilvēku sirdīs, nedz sabiedrības dzīves priekšnoteikumos vispār, un apgalvojums, ka tas tā ierakstīts ir, ir nepatiesība, ko nacionālisma doktrīna ir ieguvusi, pasniedzot sevi kā pats par sevi saprotamu. Bet nacionālisms kā parādība, ne kā nacionālistu piedāvāta doktrīna, noteiktam sabiedrisko apstākļu kopumam piemīt, un šie apstākļi, tā nu tas notiek, ir mūsu laika apstākļi.
To neatzīt ir vismaz tikpat liela kļūda kā pieņemt nacionālismu tā paša izpratnē. Vedināšanā uz domu, ka tik plaši izplatītam un visuresošam spēkam, zemdegai, kas tik spēcīgi un patvaļīgi izceļas tik daudzās nesaistītās vietās, un kam pietiek ar tik ļoti mazu vēsmiņu, lai kļūtu par rijīgu meža ugunsgrēku, jārodas no nekā cita kā kādiem ārkārtīgi neskaidriem filosofu garadarbiem, ir kaut kas dīvains.
#126
Labi tas vai slikti, mūsu idejām reti piemīt gluži tik liels spēks.
Lēta papīra, izdruku, visaptverošas izglītības un vieglas saziņas laikmetā savairojas un mūsu labā sacenšas jebkāds ideoloģiju skaits, un tās bieži formulē un izplata cilvēki ar lielākām literārām un propagandētāju dāvanām kā tiem, kuri pēc savas dabas izvēlas vērsties pie nacionālisma praviešiem. Tomēr šiem papildus niekiem nekad nav bijusi kaut cik salīdzināma ietekme uz cilvēci. Tas no viņu puses nav darīts dēļ kaut mazākā literārā labuma. Nedz tā var būt veiksmes lieta – šādi mēģinājumi ir atkārtoti tik daudzās planētas daļās, ka ja iespēja būtu karalis, droši varētu sagaidīt daudz vairāk visraibāko paraugu, kad viens doktrīnas veids ir pārsvarā vienā vietā, un pavisam cits kaut kur citur. Tomēr tā tas nav – vairumā vietu notikumu gaita uzrāda gandrīz vienu un to pašu veidu. Un tā kā mēs varam izsekot skaidru un nepārprotamu sakaru starp mūsu laikmeta vispārējiem sabiedrības apstākļiem un šo viscaur pārsvarā esošo ievirzi, tad mums ir drošs pamats atsaukties uz šo saikni, nevis uz maznozīmīgu patvaļīgas idejas aicinājumu, ko astoņpadsmitā un deviņpadsmitā gadsimta mijā dzemdējusi Eiropas intelektuālā iztēle!
Nacionālisma gadījumā (kaut gan attiecībā pret citām kustībām tas ne vienmēr ir patiesi) šīs ideju idejas īstais formulējums, jautājums, par to, tieši kas un ko ir teicis vai rakstījis, nav diez cik svarīgs. Katrā ziņā galvenā ideja ir tik ļoti vienkārša un dabiska, ka to var izteikt jebkurš gandrīz jebkurā laikā, daļēji kāpēc nacionālisms var apgalvot, ka nacionālisms ir vienmēr dabisks. Nozīme ir tam, vai dzīves apstākļi ir tādi, lai liktu šai idejai izskatīties pievilcīgai, nevis, kā tas ir vairumā citu situāciju, bezjēdzīgai.
Šajā sakarā ir vērts pateikt kaut ko par saziņas lomu nacionālisma idejas izplatīšanā. Šim jēdzienam ir izšķiroša loma vismaz viena ievērojama autora nacionālisma iztirzājumā (K.W.Deutsch, Nationalism and Social Communication, New York, 1966.). Bet parastais nacionālisma un mūsdienīgas saziņas saistības viegluma formulējums ir kaut kas maldinošs. Tas rada iespaidu, ka noteikta ideja (nacionālisms) mēdz pastāvēt, un tad drukātais vārds un radio un citi saziņas līdzekļi palīdz šim viedoklim sasniegt klausītājus tālās ielejās un noslēgtos ciematos un apmetnēs – klausītājus, kas, ja mūžam nebijuši masu saziņas līdzekļu svētīti, būtu palikuši tā neskarti.
#127
Tas ir pavisam nepareizs veids, kā to saprast. Saziņas līdzekļi nepārnes ideju, kas tajos mēdz būt ielikta. Tie nozīmē galēji maz no tā, kas tajos mēdz būt ielikts – tie ir mediji paši, atsvešinātas, centralizētas, vienādotas viens-daudziem saziņas visuresamība un nozīmīgums, kas paši automātiski rada nacionālisma pamatideju – gluži neatkarīgi no tā, kas tiek ielikts piegādātajos ziņojumos. Nozīmīgāko un neatlaidīgāko vēstījumu rada pats medijs, ar to lomu, kādu šādi mediji ir ieguvuši mūsdienu dzīvē. Galvenais vēstījums ir, ka nozīmīga ir piegādes valoda un stils, ka vienīgi tas, kas to saprot vai kas var tādu saprašanu iegūt, ir iekļauts tikumiskajā un saimnieciskajā sabiedrībā, un ka tas, kas to nedara un nespēj, ir izslēgts. Tas viss ir kristālskaidrs un ir sekas šāda veida sabiedrības masu saziņas visuresamībai un izšķirošajai lomai. Tas, kas kuro reizi tiek teikts, nozīmē maz.
Veidu, kādā tiek mainīti apstākļi, kādreiz dīvainu ideju pārvēršot pievilcīgā un šķietami pats par sevi saprotamā, varbūt vislabāk var izteikt, piesaucot Kedorija paša noslēdzošos un izšķirošos vārdus:

“Vienīgā sabiedrības aizsardzības mēraukla ir vai nu, vai jaunie valdošie ir mazāk samaitāti un kampjoši, vai taisnīgāki un žēlsirdīgāki, vai arī izmaiņas nenotiek vispār, vien korupcija, alkatība un varmācība sameklē citus, ne aizgājušo valdītāju, upurus. (E.Kedourie, Nationalism, lpp.140.)”

Jautājums, ko tik daiļrunīgi uzdod profesors Kedorijs, tiešām ir tāds, ko sev varētu uzdot tipisks zemkopju sabiedrības pilsonis, kādu rītu dzirdot, ka ir gāzts vietējais pašā (Osmaņu augstmanis) un nomainīts ar pavisam jaunu. Ja šajā sakarā viņa sieva uzdrīkstētos vaicāt, kādā valodā jaunais pašā runā savas mājas dzīves tuvībā – arābu, turku, persiešu, franču vai angļu – nelaimīgais pilsonis uzmestu tai bargu skatu un brīnītos, kā viņš varēs tikt galā ar visām jaunajām grūtībām, kad bez tam vēl sieva ir pavisam aptrakusi. Varbūt viņš to sūtītu uz svētnīcu, kas nodarbojas īpaši ar krasām garīgām novirzēm.
#128
Kedorija ieteiktajam jautājumam tiešām bija jēga sabiedrībās, kurās pārvalde no vienas puses un saimniecība un sabiedrība no otras puses bija nošķirtas, kur kultūras nepārtrauktība starp abām bija neatbilstība, un kur, kā skaidri norāda citāts, cilvēks labākajā gadījumā var cerēt uz žēlsirdīgu un taisnīgu, bet ne uz atbildīgu, līdzdalīgu un pārstāvniecisku pārvaldi. (Vai tad šīs pilnīgi iluzorās tieksmes mūsos pastāv?) Bet tās sievas kādreiz tik nepārprotami trakais vaicājums, ko varēja ierosināt kaut kas cits, nevis izkaisīti miglainu Eiropas rakstnieķeļu vārdi, kļūst par vaicājumu, kas tagad ir noteicošs gandrīz katra galvā. Un kaut kas tiešām noticis ir. Saimniecība tagad ir tāda, kas prasa ilgstošu un tiešu saziņu starp visiem, kas tajā piedalās, un starp tiem un pārvaldi, un izglītības un kultūras infrastruktūras uzturēšana ir kļuvusi par vienu no pārvaldes galvenajiem uzdevumiem. Tāpēc šī kādreiz tik neatbilstošā trāpīgā jauna Otomaņu pašā idioma tagad ir izšķiroša pazīme, pēc kuras jauna vara tiks uzņemta labvēlīgi, un kura var to nepieļaut.
Vēlākā grāmatā, Nationalism in Asia and Africa (1970.), Kedorijs tiešām uzdod jautājumus par Eiropas koloniālo kundzību pasaulē, kas pavisam pelnīti, pilnīgi un zīmīgi atšķiras no jautājumiem, kādi ir vēlami nacionālisma beigās. Viņš sīki un plaši izsakās par Eiropas iekarotāju neveiksmi pieņemt kā līdzīgus iekaroto populāciju cilvēkus, kas ieguvuši vajadzīgos novērtējumus un prasmes, un šo snobismu viņš skaidri uzskata par pēdējo daļu skaidrojumā par to, kāpēc Eiropas valdīšana radīja nacionālistisku atbildi. Nav pilnīgi skaidrs, vai tas ir nosodījums vai vien neitrāla diagnoze, taču ir grūti nesajust, ka iepriekšējā sastāvdaļa ir klātesoša, un ja tā, tad var šķist, ka jautājums par valdošajiem tagad vairs nav vien par to žēlsirdību un alkatību!
Nebijis jautājums ir, vai valdošie ir gatavi un spējīgi virzīt kustīgu sabiedrību, tādu, kurā valdošie un pārvaldītie var saplūst un veidot kultūras nepārtrauktību. Tas atbilstoši manam argumentam ir tiešām izšķirošs jautājums, uz kuru mūsdienu apstākļos nākas atbildēt visiem valdošajiem, un kas papildina un lielā mērā aizēno veco jautājumu. Bet bez šiem īpašajiem mūsdienu apstākļiem, kāpēc to nepieejamībai bija jābūt trūkumam vai vājumam?
#129
Daži pagātnes valdnieki (romiešu un grieķu) var būt palaikam bijuši atvērti un vērīgi (lai gan romieši gluži nesteidzās piedāvāt brīvo Romas pilsonību katram iekarotam apgabalam), bet daudzi citi tādi nav bijuši, neizbēgami no tā neciešot. Pretēji, tradicionālajos apstākļos viegla valdnieku atpazīstamība un norobežotība bieži var būt liela vērtība, kas ved uz noturīgumu. Mameluki kā šķira neguva labumu, kad tie saradojās ar tirgu. Kāpēc nepieejamībai pēkšņi bija jākļūst tik postošai, un kāpēc tam bija jāizraisa tādu bīstamu, plašu un kopēju atbildi?
Kedurijs pats dod atbildi:

“Nevar noliegt, ka Eiropa ir bijusi dziļu krasu satraukumu izcelsmes vieta un centrs, kuri ir izplatījušies pa pasauli arvien plašākos viļņos un nesuši sajukumu un varmācību Āzijas un Āfrikas tradicionālajām sabiedrībām, vai tās pieredzēja vai nepieredzēja tiešu Eiropas valdīšanu … Šī tradicionālo sabiedrību saberšana putekļos, šī pašpietiekamu saimniecību uzlaušana …”

Ja šo vērtējumu, kam ir grūti nepiekrist, papildina ar jautājumu, kādi jauni pārveidojumi ir iespējami, zinot mūsdienu ražošanas paņēmienus un tos īstenojošo sabiedrību, tad, es apgalvoju, nāk atbilde, kas mūsdienu nacionālismu padara par kaut ko vairāk kā ideoloģisku nejaušību vai vien aizvainojuma augli, un kas to vispārējā veidā, ja ne sīkumos, parāda kā nepieciešamību.
Varbūt ir vērts sniegt īsu, protams, nepilnīgu kļūdaino nacionālisma teoriju sarakstu:
1 Tas ir dabisks, pats par sevi saprotams un pats sevi izraisošs. Ja tas neizpaužas, tās var būt spēcīgas vajāšanas sekas.
2 Tas ir ideju, kas neprasa nekādu formulējumu, nedabiskas sekas un parādās neveiksmīgas nejaušības iznākumā. Politiskā dzīve pat rūpnieciskās sabiedrībās var notikt bez tā.
3 Kļūdainās adreses teorija (Wrong Address Theory: šķirām domāta vēsts ir ‘kādas briesmīgas pasta kļūdas rezultātā’ nosūtīta tautām), ko atbalstījis marksisms: tāpat kā galējie šiītu musulmaņi turas pie uzskata, ka erceņģelis Gabriels ir kļūdījies, nododams Ali paredzēto vēsti Muhamedam, tā marksistiem būtībā patīk domāt, ka vēstures gars jeb cilvēces apziņa baismīgi muļķīgi kļūdās. Ka modinošā vēsts ir bijusi paredzēta šķirām, bet kādas velnišķīgas pasta kļūdas dēļ to ir saņēmušas tautas. Ka tagad revolucionāriem ir jāpārliecina nepareizo saņēmēju atdot ziņojumu un dedzību, ko tas izraisa, pareizajam un paredzētajam saņēmējam.
#130
Gan pareizā, gan vēsti nelikumīgi ieguvušā nevēlēšanās piekrist šai prasībai izraisa lielu aktīvistu aizkaitinājumu.
4 Tumšie Dievi: nacionālisms ir asiņu vai teritorijas atavistisku spēku atkārtota uzrašanās. Šāds uzskats ir kopīgs gan nacionālisma cienītājiem, gan nīdējiem. Tā cienītāji tādu tumšo spēku uzskata par dzīvi uzlabojošu, nīdēji par mežonīgu. Īstenībā nacionālisma laika cilvēks nav nedz jaukāks, nedz riebīgāks par citu laikmetu cilvēkiem. Ir kāda neliela liecība, ka tas var būt jaukāks. Tā noziegumi tiek pielīdzināti citu laikmetu noziegumiem. Uzkrītošāki tie ir vien tieši tāpēc, ka tie ir kļuvuši satriecošāki un tāpēc, ka tos paveic ar daudz spēcīgākiem tehnoloģiskiem līdzekļiem.

Neviena no šim teorijām ne tuvu nav saprātīga.

Kurš ir par Nirnbergu (Kantu)?

Autoram, kas nodevies ieskatam, ka nacionālisma ideoloģiskā vai mācības vēsture lielā mērā neatbilst tā izpratnei, nav varbūt jāielaižas pārrunās par tā intelektuālajiem priekštečiem. Ja tam nav apspriešanas vērtu mācības priekšteču, tad kāpēc mums ir jāstrīdas par to, kam ir un kam nav nozīme tās izcelsmē? Tomēr kādas piezīmes Kedurija ietekmīgais viedoklis par tā iedomāto izcelsmi, šķiet, ir prasījis.
Atliekot malā Hēgeļa dīvaino netiešo attaisnojumu, šķiet, gan mulsinoša, gan nepareiza, ir Kanta vainošana. Pašnoteikšanās priekšstats noteikti ir pats galvenais Kanta domāšanā. Kanta galvenā problēma ir bijusi gan mūsu zinātnisko, gan mūsu morālo zināšanu apstiprināšana (un ierobežojumu noteikšana). Galvenais filosofiskais rīks, ko viņš šā mērķa sasniegšanai lieto, ir apgalvojums, ka mūsu galvenie izzinošie un morālie pamatprincipi ir pašradoši un tādējādi neizbēgami. Ja galīgu autoritāti vai apstiprinājumu nevar atrast ārpusē, tai ir jābūt iekšpusē.
Tā ir viņa domāšanas būtība. Ka pamatlikumu, kuros mēs dzīvojam, autoritāte īstenībā mājo faktā, ka mūsu prātiem ir nepieciešama noteikta struktūra, kas tos neizbēgami rada. Tas mums dod bez citām lietām taisnīguma, neieinteresētības ētiku un arī pamatotu cerību atrast bezizņēmumu pastāvīgumu dabā. Tādējādi tiek apliecināta gan krietna ētika, gan krietna zinātne.
#131
Tas, ka mūsu prātu struktūra ir pats par sevi saprotama un stingra, atbrīvo mūs no bažām, ka šie zinātnes un morāles pamati var būt untuma varā, ka tie var izrādīties plūstošās smiltis. Lai gan tie pamatojas vien mūsos, tomēr uz uzticamu pamatu mēs varam cerēt un to nodrošināt. Tas, ka tie, kas uzņemas atbildību par šiem pamatlikumiem, esam mēs paši jeb drīzāk katrs no mums atsevišķi, (taču savstarpēji cienot cits citu), atbrīvo Kantu no bažām par regresiju, kāda atbaidīja gan loģiķi, gan protestantu viņā – ja autoritāte un pamatojums būtu ārpus mums (lai cik pacilājošs tas būtu), kā tāda autoritāte savukārt varētu tikt pamatota?
Pašpiemītoša autoritāte, neuzņēmīga pret untumiem, galīga un pilnīga, izbeidz regresiju. Tā novērš negodu, kas ir nepieļaujami pretīgs gan loģiķim, gan morālistam Kantā, par kādas ārējas, lai cik pacilājošas, autoritātes pieņemšanu – stāvokļa, kur cilvēka rīcību nosaka nevis viņa neatkarīgā tikumiskā griba, bet gan citi faktori jūtas, instinkti, paradumi, praktisks aprēķins, par, kā viņš to sauca, heteronomijas, kas ir tiešs pašnoteikšanās pretstats, negodu. Vienlaikus patības veiksmīga nelokāmība dara tās autoritāti uzticamu un noderīgu.
Tā ir Kanta filosofijas būtība, aina, ko satur viņa ‘pašnoteikšanās’ priekšstats. Kāds sakars, ja ne tīri vārdisks, tam ir ar tautu pašnoteikšanos, kas ir tik nozīmīga nacionālistiem? Nekāds. Kantam patiesi suverēna ir atsevišķa cilvēka daba – suverenitātes pārcelšana uz to radīja viņa Kopernika līmeņa revolūciju – un tā ir vispārēja un vienāda visos cilvēkos. Tā ir vispārēja cilvēkā, ko viņš cienīja, ne īpaša, un noteikti ne kultūras ziņā īpaša. Tādā filosofijā nav vietas raksturīgu kultūru noslēpumainībai. Tur īstenībā diez vai vispār ir kāda vieta kultūrai antropoloģiskā ziņā. Cilvēka identitāte un gods Kanta uztverē sakņojas tā vispārējā cilvēcīgumā jeb, plašāk, tā saprātīgumā nevis tā kultūras vai etniskajā īpatnumā. Ir grūti iedomāties rakstnieku, kura idejas sniedz vēl mazāk atbalsta nacionālismam.
Pretēji – Kanta cilvēka pielīdzināšana tam, kas viņā ir saprātīgs un vispārējs, viņa smalkā un visuresošā ļoti raksturīgā nepatika pamatot jebko uz kaut ko, kas ir vien nosacīts, vēsturisks vai īpatns, dara Kantu par īstu Apgaismības it kā bezasinīgās, kosmopolitiskās, noplicinātās ētikas modeli, ko tik ļoti noraidīja un nicināja romantiskie nacionālisti, un no kā tie tik priecīgi atteicās par labu daudz pasaulīgākai, nekautrīgi īpatnai un ieinteresētai piesaistei dzimtai vai teritorijai vai kultūrai.
#132
No tā ir kāds vispārīgs labums. Kants tiešām ir pats pēdējais cilvēks, kura redzējumu varētu atzīt par nacionālismu veicinošu. Tomēr šī apsūdzība nav vienkārši kļūda, bet rodas no kaut kā dziļāka, kas pelna ievērību. Patiesība ir tāda, ka Kants sajuta asu vajadzību pamatot mūsu galvenās vērtības un idejas ar kaut ko mazāk gaistošu, mazāk nosacītu, mazāk pasaulīgajam piesaistītu kā vien tradīcijas, kam gadās būt pārsvarā tajā vai citā zemē. Visas viņa filosofiskās pamatnostādnes atspoguļo šo vajadzību un asumu, ar kādu viņš to juta. Viņš uzskatīja, ka viņam tā ir jāapmierina, piesaucot cilvēka prāta vispārīgo uzbūvi.
No svēto rakstu-romantiskā tradicionālisma viedokļa, kas tādus ārēja, ‘saprātīga’ dzīves pamata meklējumus noraida, kas vēlas mācīt cilvēkiem palikt mierā ar noteiktu paradumu ierobežojumiem, pieņemt vēsturiskos apstākļus un atturēties no šķietamu ērtību un svešu un vispārīgu ideju meklēšanas, Kants noteikti ir dziļi nomaldījies cilvēks. Visnoteiktāk viņš ir bijis ‘racionālists’ tādā nozīmē, kā šo vārdu nievājoši lietojis profesors Maikls Oukšots (Michael Oukeshott), un kā to šajā vispārējā ietvarā šķiet pierādām Nationalism in Asia and Africa. Citiem vārdiem, Kants visnoteiktāk piederas Eiropas domas Prometeja krastam, kas varbūt savu augstāko pakāpi ir sasniedzis astoņpadsmitajā gadsimtā, kas pūlas nozagt dievišķo uguni un neapmierināsies ar aizstājējiem nejaušu kompromisu veidā, ko satur īpašas tradīcijas. Kants savu dziļo nicinājumu pret tādām attieksmēm, pret ļaušanos apmierināties vien ar nosacītiem vēsturiskiem pamatojumiem, dara pavisam uzskatāmu.
Kanta turēšanās pie cilvēka pašnoteikšanās kā pie vien patiesi pamatotas moralitātes nebija nedz ietiepīga, nedz romantiska. Pretēji, tā bija izmisīgs mēģinājums saglabāt īstu, objektīvu, saistošu, vispārīgu ētiku (un zināšanas). Kants pieņēma Hjūma argumentu, ka nepieciešamība un vispārīgums empīriskos datos vienkārši nav rodams, tāpēc viņš sprieda, ka tie var sakņoties vienīgi cilvēka prāta neizbēgami dotā uzbūvē. Jāatzīst, šis ‘tā kā labāka nav’ (faute de mieux) risinājums labi piedienējās protestantu individuālisma lepnumam, kas nicina autoritātes meklēšanu ārpusē. Bet galvenais iemesls, kāpēc autoritātei bija jābūt cilvēkā pašā, bija tāds, ka to vienkārši nevarēja atrast citur.
Kad nacionālisti pret tradicionāliem vietējiem iedibinājumiem, kas kādreiz ir darbojušies pieņemami labi, piesauc nacionālisma abstrakto principu, tie ir tiešām prometejieši.
#133
Īstenībā nacionālismam piemīt Janusa divsejainība. Savā nicinājumā pret tādu politisku kompromisu, kas neņem vērā nacionālisma imperatīvu, tas ir prometejietis. Bet tas ir arī antiprometejietis, kad tas tautu un tās kultūras attīstību redz kā kaut ko, kas būdams priekšmetisks un vēsturiski īpatns, pamatoti neņem vērā internacionālistu un humānistu abstrakto moralitāti.
Šajā ļoti, ļoti vispārīgajā un galvenokārt noliedzošajā ziņā Kantu un nacionālistus varbūt var ierindot vienā kategorijā. Nevienu no tiem šajā ziņā neietekmē tradīcija. (Jeb drīzāk, nacionālisms ir pielāgojoši izvēlīgs tajā ziņā, ko tas pieņem kā tradīciju.) Šajā plašajā nozīmē abi ir ‘racionālisti’, saprātīgie, kas meklē pamatu, lai atzītu par pamatotu kaut ko aiz tā, kas tikai pastāv.
Nacionālisti īstenībā varētu tīri labi pasludināt konservatīvos tradicionālistus par brāļiem, biedriem, kas noraida Apgaismības abstrakto loģiskumu, un bieži tā arī dara. Abi vēlas cienīt vai godāt noteiktu vēstures īstenību un atsakās pakļaut to bezmiesīgam abstraktam panhumānam spriedumam. Būdami tāli no izaicinošas cilvēka gribas izbaudīšanas, nacionālisti sajūsminās par pakļaušanās jeb iekļaušanās sajūtu viengabalainā vienumā, kas ir lielāks, pastāvīgāks un pamatotāks kā nošķirta patība. Dīvainā kārtā Kedorijs ne vien piedēvē nacionālismam apzinātas pašnoteikšanās teoriju, bet arī (manuprāt maldīgi) pieļauj tāda nacionālisma vēsturisku veiksmīgumu. Šī teorija ir radusies noteiktu filosofu galvās, un tie, kuri ir tai pievērsušies, ir no tīras gribas guvuši sekmes, uztiepjot šo teoriju nelaimīgajai cilvēcei! Šī Kedorija redzējuma, kas sākumā izdara dažus pieļāvumus par nacionālismam labvēlīgiem sabiedrības apstākļiem, pilnīga versija varētu likt tās veiksmei izskatīties kā patiesam gribas triumfam.
Man šķiet, ka notiek vien tā, ka nacionālisti vai konservatīvie savai norādei izvēlas dažādas daļas no priekšmetiskā – vienā gadījumā ilgstošus iedibinājumus, otrā par ilgstošām uzskatītas valodas, rases vai citas iezīmes sabiedrības. Bet vai tās nav domstarpības drīzāk sīkumos, nevis pamatlikumos? Šī pamatojošās attieksmes radniecība, protams, nepierāda, ka kāds no šiem viedokļiem noteikti ir maldīgs. Es tos pievedu vien tāpēc, lai parādītu, ka kāda cilvēka noteiktas vēsturiskas īstenības izjūta ir cita cilvēka ‘rakstvežu nodevība’ (trahison des clercs). Kā mums izraudzīties mūsu reālistus?
Tdējādi ne visi, kas noniecina noteiktu viedokli (tradicionālismu), tādēļ nav līdzīgi cits citam kādā citā ziņā.
#134
Šāds kļūdains secinājums, ko pastiprina homonīms ‘pašnoteikšanās’, šķiet, ir Kanta apsūdzības pamatā. Kants tiešām par pašnoteikšanos (autonomiju) runāja. Bet tad viņš krietni daudz runāja arī par mūsu kategoriju a priori stāvokli. Tas ir labi iesakņojies stāsts, ka Kanta doktrīnas par kategoriju a priori stāvokli vārdā nekad nav nomesta neviena bumba. Bet tas pats ir ar viņa uzskatiem par pašnoteikšanos. Ja starp Kantu un nacionālismu vispār ir kāda saikne, tad nacionālisms ir atbilde viņam, nevis viņa darba iznākums.

Viena tauta, viena valsts

Nacionālisma jūtas tiek dziļi aizvainotas ar nacionālisma pamatlikuma par valsts un tautas atbilstību pārkāpšanu, bet tās netiek tikpat aizvainotas ar visiem dažādajiem tā pārkāpšanas veidiem. Visasāk tas tiek pārkāpts ar etnisko atšķirību starp valdošajiem un pārvaldāmajiem. Kā teicis lords Aktons:

“Tad sākās laiks, kad vēsts bija vienkārši, ka tautas nevajadzētu pārvaldīt svešiniekiem. Likumīgi iegūta un ar mērenību lietota vara tika pasludināta par nepārliecinošu.” (Quoted in Nationalism, Its Meaning and History, by Hans Kohn, Princeton, 1955, pp.122-3.)

Ievērojiet, ka Aktons uzrāda, ka šis laiks sākās, turpretim nacionālisti pastāv uz to, ka tas neredzamā noklusētā veidā ir bijis vienmēr. Bet kad ir nonācis līdz aritmētiskai neatbilstībai starp tautu un valsti, tas ir aizskarts vairāk, ja, teiksim, valsts ir pārāk maza, nekā ja tā ir par lielu. Kultūras ziņā viendabīgai populācijai, kam nav valsts vispār, saukt kādu valsti par savu ir dziļi sarūgtinoši. (Tās piederīgajiem nākas dzīvot valstī vai valstīs, ko vada citas un svešas kultūras grupas.) Kaut gan, no otras puses, grupa, kurai ir vairāk kā viena ar tās kultūru saistīta valsts, arī prasmīgi pārkāpj nacionālisma pamatlikumu, tomēr izjūt mazāku pārestību, izņemot varbūt īpašos apstākļos esošu. Kādi tie ir?
Vairums jaunzēlandiešu un vairums Apvienotās Karalistes pilsoņu ir tik viengabalaini kultūras ziņā, ka bez mazākās šaubu ēnas šie divi vienumi nekad nebūtu nodalīti, ja vien ģeogrāfiski atrastos blakām.
#135
Iedarbīgu Jaunzēlandes suverenitāti viegli iegūstamu un saistošu ir darījis attālums, un nodalītība aizvainojumu neviena krūtīs, neraugoties uz nacionālisma pamatlikuma pārkāpšanu, neprovocē. Kāpēc nē? Ir arābi, kas nožēlo arābu neveiksmi apvienoties, kaut gan dažādu valstu arābi kultūras ziņā atšķiras daudz vairāk kā angļi un jaunzēlandieši. Acīmredzama atbilde, šķiet, ir tāda, ka angļu un jaunzēlandiešu starptautiskais stāvoklis un vispārējā vieta nozīmīgi necieš no to neiespējas sevi priekšsstatīt pasaulei kā vienu vienumu. Īstenībā to stāvoklis no tā necieš vispār, un citāda izkārtojuma neērtības būtu ļoti ievērojamas. Turpretim, ir pierādāms, ka arābu, latīņamerikāņu (pārliecinoši pret mūsu teoriju tiek piesaukta latīņamerikāņu ilgstoša padevība šādā stāvoklī; José Merquior, ‘Politics of Transition’, Government and Opposition, XVI (1981), No.2, p.230.), un pirmsapvienošanās deviņpadsmitā gadsimta itāļu un ģermāņu politiskais spēks cieta no to politisko jumtu sadalītības. Neraugoties uz to šāds īpašā nacionālisma pamatlikuma pārkāpums – viena tauta un daudzas valstis – skaidri ir vismazāk kaitējošs, vismazāk uzbudinošs no visiem iespējamiem pārkāpumiem. Šķēršļi, kas kavē tā labošanu ir acīmredzami un pārliecinoši. Ja zināma tauta ir svētīta ar n valstīm, no tā ir stingri secināms, ka šādas tautas slavas pilna apvienošana nozīmētu tās premjerministru, štābu priekšnieku, akadēmiju prezidentu, to futbola komandu vadītāju un kapteiņu un tā tālāk skaita samazināšanos n reizes. Uz katru cilvēku, kas ieņem tāda veida amatu, būs n-1 amatu zaudējušo. Paredzams, ka apvienošanās iznākumā visi šie n-1 būtu zaudētāji, pat ja tauta kopumā iegūtu.
Jāatzīst, cilvēks, kam paveicas saglabāt vai iegūt tādu amatu, tad ir kaut kā lielāka, slavenāka un ar daudz lielākām iespējām saistāma godalgotais – nacionālā teātra direktors un tā tālāk. Vienalga, var būt maz šaubu, ka, kamēr labāk ir būt kaut kā liela galvai nekā maza, tad atšķirība nav tik krasa kā starp būt vienalga cik lielai galvai, un nebūt galvai vispār. Pat pieļaujot šķietamību, kas var mudināt vairāk kā vienu no mazajiem sagaidīt ka viņš, lielajai dienai pienākot, būs tas lielais, paliek fakts, ka galu galā prāta pretestība apvienošanai varētu būt krietni liela.
#136
Apvienošanās tomēr sekmējas vien gadījumos, kad ārēji zaudējumi no sadalītības ir ļoti lieli un redzami, un tie, kas no tā cieš var likt savas intereses just tiem, kuri būs zaudētāji n-reizējā politisko amatu samazinājumā, un kad jaunajiem lielākā vienuma vadītājiem kaut kā izdodas uztiept sevi pārējiem, vai nu ar spēku, vai politisku pievilcību.

10  SLĒDZIENS

Tāda grāmata kā šī, kas apspriež vienkāršu un skaidri definētu lietu, tomēr (vai varbūt jo vairāk tāpēc) riskē tikt pārprasta un sagrozīta. Mēģinājumi pasniegt šā iztirzājuma agrākas un vienkāršākas versijas iepriekšējos gadījumos ir pārliecinājuši mani par šādu bīstamību. No vienas puses, nostādnes patiesa vienkāršība un pilnīgums var vedināt lasītājus pievienot tai savus pašu piesaistītus priekšstatus, kādus autors nav paredzējis. No otras puses, jebkura jauna nostādne (lētticīgi pieņemu, ka tā tāda ir) var tikt formulēta, ja vispirms ir uzstādīts tās apgalvojuma ietvars, lai cik neizsacīts tas būtu. Domāju, ka nevienu svaigu apgalvojumu nevar izdarīt, vienkārši izvelkot kārtis no valodas jau lietotas kāršu kavas. Šī kava jau ir bijusi dalīta pārāk bieži, un visi vienkāršie apgalvojumi tajā līdz šim ir veikti daudzkārt. Tāpēc jauns pienesums tematikai iespējams ir vien ar kāršu kavas pārplānošanu, tā lai ar to darītu iespējamus jaunus apgalvojumus. To darīt īsti uzskatāmi ir neciešami sīkumaini un apnicīgi. Klaja jaunu sastatņu būve ir pieņemama matemātikā, bet ne parastā prozā. Labs pasniegums pastāv neuzbāzīgā ierastu iespaidu atbrīvošanā, jaunus iedibinot uz pamatlikumiem, ko acīmredzamus padara konteksts, kamēr beidzot iedibinās tāds konteksts, kurā var izdarīt vienkāršu apgalvojumu, un tomēr ne vecas gudrības nodrāztu atkārtojumu.

Kas nav teikts

Vai manas pūles ir bijušas veiksmīgas, var spriest vien citi. Bet pieredze man ir mācījusi, ka reti kādam, ja vispār tas izdodas pilnībā. Tāpēc vēlos uzskaitīt dažus apgalvojumus, kas nav nedz apgalvoti, nedz jebkādā veidā bijuši nepieciešami piedāvātajiem uzskatiem.
Manos nolūkos nav bijis noliegt, ka cilvēce ir dzīvojusi grupās visos laikos. Pretēji, cilvēki vienmēr ir grupējušies.
#138
Parasti šīs grupas ir pastāvējušas cauri laikam. Viens nozīmīgs to pastāvēšanas faktors ir bijusi uzticība, kādu cilvēki izjutuši pret šīm grupām, un tas, ka tie ir izjutuši piederību tām. Grupai kā cilvēku dzīves sastāvdaļai nav bijis jāgaida kāds īpašs saimniecības veids. Tas, protams, nav bijis vienīgais faktors, kas palīdzējis turpināt šīs grupas, bet tas ir bijis viens starp citiem. Ja kāds to sauc vispārēji par ‘patriotismu’, tad manos nodomos nav bijis noliegt, ka kaut kāda tāda patriotisma daļa tiešām ir cilvēces dzīves ilgstoša daļa. (Cik spēcīgs tas ir bijis salīdzinājumā ar citiem spēkiem, ir kaut kas, ko šeit neprasās noteikt.)
Apgalvots tiek, ka nacionālisms ir ļoti īpatns patriotisma veids, un tāds, kas ieviešas un iegūst pārsvaru noteiktos sabiedrības apstākļos, kas īstenībā gūst virsroku mūsdienu pasaulē un nekur citur. Nacionālisms ir patriotisma veids, ko atšķir dažas ļoti svarīgas iezīmes – vienumi, kas tāda veida patriotismu, tas ir, nacionālismu, atbalsta ar savu uzticību, ir kultūras ziņā viendabīgi, pamatoti tādā kultūrā, kas tiecas būt augstā (mācīta) kultūra, kas ir pietiekami lieli, lai apstiprinātu izredzes uzturēt tādu izglītības sistēmu, kas var mācīto kultūru turpināt; nelokāmi iekšēji apakšgrupējumi tiem piemīt niecīgā mērā, to populācijas ir nedalītas jeb anonīmas, plūstošas un sabiedriski kustīgas, un nepastarpinātas, cilvēks ir tām piederīgs tieši, pamatojoties uz savu kultūras stilu, nevis dēļ dalības ligzdotās apakšgrupās. Tā galvenās iezīmes ir viendabīgums, izglītotība, anonimitāte.
Netiek apgalvots, ka pirmsrūpnieciskā pasaulē galējs kultūras nacionālisms (urrāpatriotisms) nav vispār pastāvējis, bet tikai, ka tam nav piemitusi tā mūsdienu ietekme un tieksmes. Netiek noliegts, ka zemkopju pasaule laiku pa laikam ir radījusi vienumus, kas var atgādināt mūsdienīgu nacionālu valsti, teikts vienīgi tas, ka zemkopju pasaule to varēja veikt šad tad, kurpretim mūsdienu pasaulei vairumā gadījumu nākas to darīt.
Netiek apgalvots, ka pat mūsdienu pasaulē nacionālisms ir vienīgais darbojošais vai neatvairāms spēks. Tāds tas nav. To šad un tad nojauc kāds cits spēks vai intereses, vai apātija.
Netiek noliegts, ka laiku pa laikam var pārklāties pirmsrūpnieciskas struktūras un nacionālās jūtas. Cilts tauta var uz laiku būt iekšēji cilts kopiena un ārēji nacionāla. Īstenībā ir viegli iedomāties par vienu vai diviem zīmīgiem šāda veida gadījumiem (piemēram, somāļiem un kurdiem). Bet tagad cilvēks var pastāvēt uz savu piederību kādai no šiem nacionālajiem vienumiem dēļ savas kultūras, un viņam nav nepieciešams atklāt (un galu galā viņam nav nepieciešams pat piederēt) savu dalību starpnieciskā apakšgrupā.
139
Netiek apgalvots, ka šis iztirzājums var izskaidrot, kāpēc dažiem nacionālismiem, īpaši Hitlera un Musolīni, bija jākļūst tik īpaši kaitīgiem. Tas tikai pastāv uz tiesībām izskaidrot, kāpēc nacionālisms ir radies un ieviesies.
Visi šie atsaukumi nav garantija pret atbildes piemēriem, kas vienlaikus varētu nemanāmi pazemināt galvenās tēzes saturu līdz kaut kam, kas tuvojas nenozīmīgumam. Tie ir vien atzinums, ka sarežģītā pasaulē, iedibinājumu un grupējumu makrolīmenī, bezizņēmumu vispārinājumi ir iegūstami reti, ja vispār ir. Tas tomēr nekavē vispārīgām tendencēm, piemēram, nacionālismam, būt skaidri redzamām – vai būt sabiedriski izskaidrojamām.

Kopsavilkums

Šajā tāpat kā citās lietās, ja reiz aprakstām parādību, mēs vēlamies pateikt skaidrāk, mēs vēlamies to izklāstīt pareizi. (Varbūt labi aprakstīt lietas mēs varam vien, kad esam jau tās izpratuši.) Bet nacionālisma pamatlikuma vēstures aplūkojums, jeb divu etnogrāfisku karšu aplūkojums, viena no kurām zīmēta pirms nacionālisma laikmeta un otra pēc nacionālisma pamatlikuma, šajā ziņā dara daudz.
Pirmā karte atgādina Kokoškas gleznu. Divu dažādu krāsu punktu dumpošanās tur ir tāda, ka nevienā detaļā nevar saskatīt nekādu skaidru zīmējumu, tomēr kopumā glezna to satur. Visas kopuma daļas raksturo liela dažādība un daudzums un sarežģītība – sīkām sabiedriskām grupām, kas ir gleznu veidojošie atomi, ir sarežģītas un nenoteiktas un daudzējādas attiecības ar daudzām kultūrām, kādas caur valodu, citas caur valdošo ticību, vēl citas caur citu ticību vai garīgo prakšu kopumu, ceturtās caur pakļautību pārvaldei un tā tālāk.
Politiskas sistēmas gleznošanas sarežģītība nav mazāka kā kultūras jomā. Pakļautība vienā nolūkā un vienā kontekstā nav obligāti tā pati, kas pakļautība cita mērķa dēļ vai kādā citā laikā.
Tagad aplūkosim tā apvidus etnogrāfisko un politisko karti mūsdienu pasaulē. Kokoškas gleznu tā neatgādina, drīzāk Modiljani. Ir ļoti maz ēnojumu, vienkāršas plakanas virsmas ir skaidri nodalītas cita no citas, tas ir viscaur līdzenums, kur viens beidzas un cits sākas, un tur ir maz, ja vispār ir kāda neskaidrība vai pārklāšanās.
#140
Pārejot no kartes uz kartēto īstenību, redzam, ka politiskā vara lielā pārsvarā ir sakopota viena veida iedibinājuma – mēreni lielas un labi centralizētas valsts – rokās. Parasti katra tāda valsts pārvalda, uztur un ir atpazīstama pēc vienas kultūras, viena saziņas stila, kas tās robežās ir pārsvarā, un kā turpināšanās ir atkarīga no centralizētas izglītības sistēmas, ko īstenībā parasti darbina apspriežamā valsts, kas likumīgo kultūru monopolizē gandrīz tikpat lielā mērā kā to dara likumīga piespiešana vai varbūt pat lielākā.
Un kad mēs aplūkojam sabiedrību, ko pārvalda šāda valsts, tad redzam arī, kāpēc tam tā jābūt. Tās saimniecība ir atkarīga no cilvēku sabiedriskā kustīguma un saziņas starp tiem tādā līmenī, kas ir sasniedzams vien, ja šie cilvēki ir socializēti augstajā kultūrā un tiešām tajā pat augstajā kultūrā, tajā vienveidīgumā, kādu nevar nodrošināt ar vecajiem cilvēku sagatavošanas veidiem, kā tas ir bijis darba kā vietējas apakškopienas dzīves ierastas daļas gadījumā. To var sasniegt vien ar visai viengabalainu izglītības sistēmu. Arī šo cilvēku saimnieciskie uzdevumi neļauj tiem vienlaikus būt gan savas vietējās sīkās kopienas karavīriem, gan pilsoņiem – lai spētu paveikt savus darbus, tiem nākas tādus darbus deleģēt.
Tādējādi šai saimniecībai ir vajadzīgs jauns gan centralizētas kultūras, gan centralizētas valsts veids – kultūra prasa valsti, un valstij tādā stāvoklī, kad tā nevar paļauties uz lielā mērā izkurtējušām apakšgrupām, varbūt ir vajadzīgs tās ganāmpulka viendabīgs kultūras marķējums – vai nu lai nodrošinātu savus pilsoņus, vai lai iedvestu tiem to mazumu morālas cītības un sabiedriskās piederības, bez kuras sabiedrības dzīve kļūst ļoti grūta. Ne sabiedrība, bet kultūra nodrošina iekšējās sankcijas, kādas tās ir. Īsi sakot, mūsdienu kultūras un valsts divpusējās attiecības ir kaut kas pavisam jauns un neizbēgami rodas no mūsdienu saimniecības prasībām.
Apgalvota tiek ļoti vienkārša lieta. Pārtiku ražojoša sabiedrība galvenokārt bija tāda sabiedrība, kas ļāva kādiem cilvēkiem pārtikas ražošanā nepiedalīties, bet (izņemot parazītiskas kopienas) tomēr lika cilvēku vairumam palikt tādiem. Tā ir Rūpnieciskā sabiedrība, kam izdevās atbrīvoties no šīs nepieciešamības.
Tā ir pārcēlusi darba dalīšanu jaunā un nebijušā līmenī, bet, vēl nozīmīgāk, tā ir radījusi jaunu darba dalīšanas veidu – tādu, kas prasa no cilvēkiem, kas tajā piedalās, būt gataviem pāriet no viena nodarbinātības stāvokļa citā pat viena mūža laikā un noteikti, mainoties paaudzēm.
#141
Tai ir vajadzīga kopīga kultūra un pie tam mācīta izsmalcināta kultūra. Tā liek cilvēkiem spēt sazināties bezkonteksta, beznoklusējumu stilā un ar visiem atnācējiem nepārprotami, gadījuma rakstura aci pret aci saziņā, bet arī caur virtuāliem saziņas līdzekļiem. To visu – kustīgumu, saziņu, mērogus, ko izvērš specializācijas smalkums – rūpnieciskajai kārtībai uztiepa tās slāpes pēc pārpilnības un pieauguma, un liek tās sabiedriskajiem vienumiem būt lieliem un tomēr sabiedriski viendabīgiem. Tāda veida neizbēgami augstās (tāpēc mācītās) kultūras uzturēšana prasa valsts aizsardzību, centralizētu kārtību īstenojošu spēku vai drīzāk spēku grupu, kas spēj saglabāt un izvērst resursus, kas ir nepieciešami gan augstās kultūras uzturēšanai, gan tās izplatības visā populācijā nodrošinājumam – tādam sasniegumam, kas ir neiedomājams un nemēģināts pirmsrūpnieciskajā pasaulē.
Rūpnieciskā laikmeta augstās kultūras no zemkopju iekārtas kultūrām atšķiras vairākos nozīmīgos un skaidri saskatāmos veidos. Zemkopju augstās kultūras bija mazākuma sasniegums, ko uzturēja priviliģēti lietpratēji, un kas atšķīrās no sadalītas nesistematizētas vairākuma tautas kultūras, kuru tie vadīja un pār kuru tā tiecās valdīt. Tie noteica mācīto slāni, kas reti bija saistīts ar vienu politisko vienumu vai norobežotu tautas mikroapvidu. Pretēji, tie bija vērsti un tiecās būt pār-etniski un pār-politiski. Tie bieži izmantoja nedzīvus vai senatnīgus izteicienus, un neinteresējās par jebkādu viengabalainības nodrošinājumu starp tiem un ikdienas un saimnieciskās dzīves izteicieniem. To skaitliskais mazākums un to politiskais pārsvars bija to būtība, un zemkopju sabiedrības būtība varbūt bija tāda, ka tās vairākumu veido pārtikas ražotāji, kas ir izslēgti gan no varas, gan no augstās kultūras. Tie bija saistīti drīzāk ar ticību un baznīcu, nevis ar valsti un aptverošu kultūru. Ķīnā augstā kultūra bija saistīta vairāk ar ētiku un valsts ierēdniecību, nekā ar ticību un baznīcu, kas varbūt bija netipiski, un šajā ziņā, bet tikai šajā, apsteidza mūsdienu valsts un kultūras savienojumu. Tur augsta mācīta kultūra pastāvēja un turpina pastāvēt līdzās runāto valodu daudzveidībai.
Turpretim rūpnieciska augstā kultūra, lai kāda tās vēsture, vairs ar ticību un baznīcu saistīta nav. Tās uzturēšana, šķiet, prasa drīzāk ar sabiedrību līdzāspastāvošas valsts, nekā vien tai uztieptas baznīcas resursus.
#142
Pieaugumam lemta ekonomika, kas atkarīga no atjaunošanās izziņas jomā, nevar nopietni saistīt savu kultūras mašinēriju (kas tai ir nepieciešama bez ierunām) ar kādu doktrinālu ticību, kas strauji kļūst atmirstoša un bieži jocīga.
Tādējādi kultūra prasās tikt uzturēta kā kultūra, nevis kā ticības nesējs vai tik tikko manāms pavadījums. Sabiedrība var, un to tā dara, nodoties sev vai savai kultūrai tieši, nevis, kā domājis Dirkhems, caur neskaidro reliģijas starpniecību. Pāreja no viena augstās kultūras veida uz citu ir ārēji redzama kā nacionālisma izraisīta. Bet lai kā, patiesība par šo sarežģīto un izšķirošo problēmu ir, ka rūpnieciskās pasaules izveidošanās bija kaut cik cieši saistīta ar protestantismu, kam gadījās iemantot kādas nozīmīgas iezīmes, kas raksturoja jaunveidojošos pasauli, un kuras arī izraisa nacionālismu. Uzsvars uz izglītību un svēto rakstu pielūgsmi, bezpriesteru unitārisms, kas atcēla monopolu uz svētumu, un individuālisms, kas katru cilvēku padara par savu priesteri un sirdsapziņu un neatkarīgu no citu rituāliem pakalpojumiem – tas viss vēstīja par beznosaukuma, individuālistisku, diezgan nestrukturētu masu sabiedrību, kurā pārsvarā ir samērā vienāda piekļuve kopējai kultūrai, un kultūras normas ir publiski pieejamas rakstītā veidā, nevis priviliģētu lietpratēju glabāšanā. Vienāda piekļuve svēto rakstu Dievam bruģēja ceļu uz vienādu piekļuvi augstajai kultūrai. Rakstītprasme vairs nav amats, bet visu citu amatu priekšnoteikums sabiedrībā, kurā speciālists ir katrs. Tādā sabiedrībā cilvēka pirmā piederība ir mūsu izglītības videi un tad tās politiskajam aizstāvim. Ticīgo vienāda piekļuve Dievam galu galā kļūst par vienādu neticīgo piekļuvi izglītībai un kultūrai.
Tāda ir mūsdienu valsts uzturētas, izplatītas un viendabīgas augstās kultūras pasaule, kurā ir samērā maz sabiedriskā stāvokļa piedēvējuma un krietna tiesa kopējas izsmalcinātas augstās kultūras kustīguma, kas kā priekšnoteikumu pieņem labi izplatītu meistarību. Cildinātajā Maksa Vēbera viedoklī par šīs pasaules izcelšanos ir dziļa ironija – ka tā esot radusies tāpēc, ka kāds cilvēks ņēmis savu saukli tik ļoti nopietni, ka tas radījis pasauli, kurā izklīduši nelokāmi piedēvēti saukļi, kur pārpilnībā ir specializācija, bet tā paliek īslaicīga un neobligāta, neietverot galīgu nodošanos, un kur cilvēka izglītības nozīmīga piederību piešķiroša daļa nav kāda īpaša prasme, bet kopīgas vispārējas prasmes, kas atkarīgas no kopīgas augstās kultūras, kas nosaka ‘nāciju’.
#143
Tad un tikai tad tāda nācija/kultūra kļūst par dabisku sabiedrisku vienumu un nevar normāli izdzīvot bez savas politiskas čaulas – valsts.

ATLASĪTA BIBLIOGRĀFIJA

Olson, Mancur, The rise and Decline of Nations, New Haven, 1982.
Seton-Watson, Hugh, Nations and States, London, 1977.
Smith, A.D., Theories of Nationalism, London, 1971.
Smith, A.D. (ed.), Nationalist Movements, London, 1976.
Smith, A.D., Nationalist Movements in the Twentieth Century, Oxford, 1979.
Smith, A.D., The Ethnic Revival, Cambridge, 1981.
Sugar, P. (ed.), Ethnic Diversity and Conflict in Eastern Europe, Santa Barbara, 1980.
Tilly, C. (ed.), The Formation of National States in Western Europe, Princeton, 1975.
Wallman, S., Ethnicity at Work, New York, 1979.
Weber, Max, The Protestant Ethic and the Spirit of Capitalism, trans, Talcott Parsons, 2nd edn., London, 1976.

Alfabētiskais rādītājs

Acton, Lord 134
Adam 84, 105
Africa 42, 81, 82, 83, 84, 98, 128, 129, 132
Albania 71
Algeria 66n, 71, 73, 76, 81, 83n, 108n
Ali 129
America 42
Amhara 84, 85
Andreski, S. 13
Anti-Semitism 93, 94
Arabia, Arab 41, 44, 79, 80, 83, 127, 135
Armenia, Armenians 105, 108
Asia 42, 65, 107, 115, 128, 129, 132
Atlantic 40
Austria 98, 99
Azande 82

Babel 42
Balkans 99
Berbers 47, 83
Bern 119
Bohemia 108n, 109n
Bosnia 71, 72
Brahmins 15, 16, 51
Brave New World 113
Break-up of Britain, The 96n, 121n
Britain, British 3, 30
Bromley, Yu. V. 57N
Budapest 57
Buddist 51
Bure, Emile 53n
Byzantium 106

Cameron of Lochiel 23
Catholic Church 14, 28, 72, 78
Ceylon 108n
Chamisso 6
Chekhov, Anton 72
China 15, 16, 97, 105, 109n, 141
Christ, Christian 10, 15, 51, 83, 84, 123
Colonna, Fanny 66n
Comte, Auguste 114
Confucius 80
Conquerors and Slaves 15
Contribution to the Critique of Political Economy, A 115n
Copernicus 131
Croat 71, 72
Czech 109n, 124n

Damocles 118
Danegeld 22, 113
Decembrists 94
Descartes, René 21, 78
Deutsch, K.W. 126N
Diagnoses of our Time 92n
Diaspora 94, 101, 107
Dionysus 41
Diploma Disease, The 28n, 29
Doctorat d’etat 34
Dore, Ronald P. 28, 41n
Durkheim, Emile 27, 56, 57, 58, 142

En France 118n
Engels, F. 90, 123
England, English 41, 42, 44, 91n, 99, 127, 135
Enlightement 78, 131
Ethiopia 84, 85, 85n
Etonians 71
Europe 15, 16, 17, 19, 38, 40, 42, 43, 56, 65, 78, 81, 82, 83, 100, 106, 107, 108, 124n, 125, 126, 128, 129
Eve 84, 105
Everest, Mount 49

Ferhat Abbas 73
France, French 6, 71, 99, 108n, 118n, 127
Franco, General 78
Frazer, Sir James 114
Fulani 82

Gabriel, Archangel 129
Galla 84
Gellner, E. 75n, 115n
Genghis Khan 65
Germany, German 6, 47, 56, 72, 98, 99, 100, 109n, 119, 124, 135
Geschlossener Handelstaat 107
God 8, 41, 48, 56, 57, 72, 73, 77, 79, 130, 142
Goody, Jack 28n
Government and Opposition 83n, 135n
Great Tradition 78
Greece, Greek, Hellas, Hellenes 14, 41, 72, 105, 106, 108, 128
Grisons 119

Habsburg 94, 97, 99
Hall, John A. 92N
Hanson, A.H. 124N
Hegel, G.W.F. 5, 8, 48, 48n, 130
Heiberg, Marianne 83n
Hellas, Hellenes, see Greece
Herzegovina 124n
Highlands (Scottish) 47
Himalaya 12
Hinduism 16, 109n
Hirshman, Albert O. 91N
Hitler, A. 139
Hobsbawm, Eric 124n
Holmes, Sherlock 43
Holocaust 107
Hong Kong 108n, 109n
Hopkins, Keith 15n
Horn of Africa 84, 85, 85n
Hume, David 20, 21, 22, 23, 132
Hungary, Magyars 124n
Huxley, Aldous 113

Ibn Khaldun 76n
Iboland 70, 105
Imagination and Precision in the Social Sciences,
Essays in memory of Peter Nettl 124n
India 91, 105, 108n, 109n
Instituteurs Algériens 1883-1939 66n
Iran, Persia 77, 127
Iraq 3
Ireland, Irish 44
Islam, Muslim 15, 16, 17, 41, 65, 71, 72, 73, 75, 76, 77, 79, 80, 81, 83, 84, 108, 129
Israel 77, 106, 107, 108n
Italy 47, 98, 99, 100, 124n, 135

Janissary 16, 18
Janus 79. 80, 133
Japan, Japanese 41, 92
Jerusalem 107
Jewish and Other Nationalism 107n
Jews, Jewish 17, 105, 107
Jihad 17

K., Ruritanian social bandit 59
Kabylia, Kabyl 71, 83n
Kafka, F. 6
Kamenka, E. 99N
Kant, Immanuel 2, 20, 21, 22, 130, 131, 132, 133
Keddie, N. 75N
Kedourie, Elie 39, 39n, 108n, 109n, 125, 127, 128, 129, 130, 133
Khalifate 15, 75
Kibbutz 107
Kohn, Hans 129
Kokoshka 139
Kosovo 71
Kultur 92
Kurds 85

L., Ruritanian national composer 58
Latin 72, 79
Latin America 43, 135, 135n
Lebanon 89
Lewis, Ioan (Levis, I.M.) 85n
Libya 80
Literacy in Traditional Societies 28n
Loone, Eero 115n

Macedonia 14
Macfarlane, Alan 91n
Mack Smith, D. 124N
Mafia 88
Malaya, Malays 76, 108n
Mamluk 16, 18, 36, 37, 129
Marx, Marxism 5, 12, 29, 71, 75, 90, 93, 94, 96, 96n, 114, 115, 115n, 121, 123, 129
Mediterranean 80
Megalomania 58, 59, 60, 61, 69
Merquior, José 135n
Modigliani 139
Montenegro 99
Morocco 47
Muqaddimah, The 76n
Muslim, see Islam
Muslim society 75n
Mussolini, Benito 2, 139

Nairn, Tom 96n, 121n
Napoleon 6
Narod 57
Nationalism 39n, 127, 128
Nationalism and Social Communication 126n
Nationalism in Asia and Africa 108n, 128, 132
Nationalism, its Meaning and History 134
Nationalism, the Nature and Evolution of an Idea 99n
Nazi 56
Nepal 13
Nettl, Peter 124n
New Zealand 134, 135
Nigeria 70, 80, 82, 105
Nisbet, H.B. 48n
Nkrumah 82
No Orhids for Miss Blandish 51
Nossiter, T.J. 124N
Nuremberg 56, 130

Oakeshott, Michael 132
Oceania 42
Organization Man 88
Origins of English Individualism, The 91n
Oromo 84, 85
Orthodox Church 71, 72
Ottoman 30, 45, 106, 108
Oxford 99

Palestine, Palestinian 73
Pariah 102
Parsees 105
Passions and Interests, The 91n
Persians, see Iran
Plamenatz, John 99, 99n, 100, 101
Plato 15, 18
Polanyi, Karl 115
Prometheus 132, 133
Prophet Mohamed 65, 72, 129
Protestant 41, 42, 78, 142
Protestant Ethic and the Spirit of Capitalism, The 19

Quaker 41
Quebec 70

Reformation 40, 78, 79, 100
Reformism 41
Renessaince 100
Renan, Ernest 53
Revel, J.-F. 118, 118n
Risorgimento, Il 99, 124n
Roberts, Hugh 83n
Rokkan, Stein 124n
Romance (languages, etc.) 44, 47, 79
Romans 128, 129
Rosenthal, F. 76
Ruanda 70
Rumania 106, 124n
Ruritania 58, 59, 60, 61, 62, 69, 70, 98, 106, 108
Russia 47, 72

Sahara 17, 81
Saudi Arabia 80
Scholars, Saints and Sufis 75n
Scottland, Scots, Scottish 44, 47
Serb 71, 72
Sheikh Hussein of Bale 85n
Shi’ism 129
Shinto 41
Slansky 93
Slav, Slavonic 44, 71, 72, 79
Smith, Adam 23, 24
Soviet and Western Anthropology 115n
Sovremennye Etnicheskie Protsessy v SSSR 57n
Somalia, Somalis 76, 84, 85, 86
South Yemen 80, 81
Spain 78

Teutonic 44, 47, 72
Three Sisters 72
Tocqueville, Alexis de 93
Trahison des Clercs 133
Tubiana, J. 85N
Tunisia 11
Tuzenbach, Baron 72
Turkey, Turks, Turkish 10, 45, 127

Ukraine 47
Ulama 15, 16, 75, 80
Ulster 71
United Kingdom 47
United Nations 119
USA 108n, 109n
USSR 57, 57n, 123

Veblen, Thorsten 36
Volk 57

WSLF (Western Somali Liberation Front) 85n
Weber, Max 3, 19, 20, 40, 91, 10?, 142
Woodburn, James 115, 115n
World Council of Churches 120
Wotan 56

Yugoslavia 71, 72

Z., Ruritanian national artist 59
Zawiya 51
Zionism 107

NEW PESPECTIVES ON THE PAST
Galvenais redaktors
R.I.More
Redaktori konsultanti
Gerald Aylmer
Ioan Lewis
Patrick Wormald

Citas Ernesta Gelnera grāmatas
Words and Things
Thought and Change
Saints of the Atlas
Cause and Meaning in the Social Sciences
Contemporary Thought and Politics
The Devil in Modern Philosophy
Legitimation of Belief
Spectacles and Predicaments
Muslim Society

NATIONS AND NATIONALISM
Ernest Gellner
BASIL BLACKWELL

© Ernest Gellner
First published 1983
Basil Blackwell Publisher Limited
108 Cowley Road, Oxford OX4 1JF, England
All rights reserved. No part of this publication may be
reproduced, stored in a retrieval system, or transmitted, in
any form or by any neans, electronic, mechanical,
photocopying, recodring or otherwise, without the prior
permission of the publisher.

Except in the United States of America, this book is sold
subject to the condition that is shall not, by way of trade or
otherwise, be lent, re-sold, hired out, or otherwise circulated
without the publisher;s prior consent in any form of binding
or cover other than in which it is published and without a
similar condition including being imposed on
the subsequent purchaser.

British Library Cataloguing in Publication Data
Gellner, Ernest
Nations and Nationalism.
1. Nationalism
1. Title
320.S’4 JC311
ISBN 0-631-12992-8
ISBN 0-631-13008-8 Pbk

Typesetting by Pen to Print, Oxford
Printed in Great Britain by Billing & Sons Ltd., Worcester

http://www.scribd.com/doc/45077165/1/Definitions

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s