Uū, latvju inteliģence: Padomju inteliģences vēstures zinātniska koncepcija. R.M.Žumaševs

(Vai šoka terapijas triecienam ir izdevies tautas kopšanas misiju aizvietot ar rentablā konjunktūrliberālisma saukļiem, ar kalpošanu pseidoliberālismā obligātai un (paš?)cenzūras sargātai aprobežotībai, latviešu attautošanai, vispārējam relatīvismam? No tulkotā raksta: “liela inteliģences daļa ir lieliski samierinājusies ar pat ne dzimtcilvēka lomu, bet ar kāda kapo, viskrievijas vispadomju barakas vecākā lomu”. Vai ‘Eiropas’ un bankokrātijas piramīdu un liberālisma surogātu priekšā jānodod vērtības un patiesība? Vai tie maz ir Rietumu, nevis Krievijas (un … neminēšu visaizliegtāko vārdu) caurrietumu brīvības un cilvēktiesību kariķētāji, kurus uzklausām vai uz ceļiem tupēdami? Ja latviešu inteliģence vēl pastāv (http://www.pietiek.com/raksti/kur_palika_inteligence_-_latvijas_valsts_atjaunotajainteligere … nozīmē saprast, kas savukārt nāk no izšķirt un izvēlēties. Izglītība nav noteicošā.”), vai tā un vai skolotāju skolotāji tagad noderīgumā latviešu tautai paceļas līdz Pirmās Atmodas tautskolotājiem mūsdienu izpratnē un vajadzībās? Mazgāt vai taisīt no jauna? Šo rakstu iztulkoju rosinājumam domāt, vai tiešām tas attiecas arī uz latviešu inteliģenci un kāda ‘slepena protokola’ varu: “Visā inteliģences esamībā ir caurstrāvojošas divdabības nospiedums. Inteliģence nepieņem varu, atgrūžas no tās, dažkārt nīst, un no otras puses starp tām pastāv simbioze, vara to baro, kopj un lolo; inteliģence gaida varas sabrukumu, cer, ka šis sabrukums tomēr agri vai vēlu notiks, bet no otras puses vienlaikus ar to sadarbojas” I.L.)

R.M.Žumaševs (Р. М. Жумашев)

E.A.Buketova vardā nosauktā Karagandas Valsts universitāte. 2005

PADOMJU INTELIĢENCES VĒSTURES ZINĀTNISKA KONCEPCIJA

Autors, pamatojoties uz plašu avotu klāstu, veic pirmsrevolūcijas, padomju un pēcpadomju historiogrāfiskās idejas, kas saistās ar priekšstata ‘inteliģence’ definīciju, konceptuālu iztirzājumu.

Ieviešot 19.gs. 60.gados krievu valodā vārdu ‘inteliģence’, V.Boborikins tā saturu noteica – ‘saprātīgie’, ‘domājošie’. Uz 20.gadsimta sākumu vispārlietojams ‘inteliģences’ jēdziens izveidojies nebij.

Sabiedrības uzmanības centrā krievu inteliģences sabiedriskā uzdevuma, pašatpazīšanas un īpašās dabas jautājumi uznāca 20.gs. sākumā. Pirmoreiz krievu inteliģences parādību apspriest filosofiski mēģināja emigrācijas rakstu par inteliģenci ‘Vehi (Вехи)’ krājuma autori. Tā laika filosofiskās pārdomas par krievu inteliģences kā īpaša sabiedriska tipa būtību un likteņiem jau pašas par sevi bija notikums tās dzīvē. Šī ‘īpatnība’ nostiprinājās ne vien to intelektuāļu pašapziņā, kuri sevi atpazina kā inteliģenci, bet arī to, kuri nolēma sniegt inteliģentas apziņas sabiedriski-politiskā un tikumiskā portreta objektīvu raksturojumu.

Jau tad iezīmējās vairāki inteliģences noteikšanas paņēmieni: pirmais pamatojās uz morāli-ētiskiem raksturojumiem, kas ir šīs kopības pamatā; otrais – uz sabiedriski-profesionālām pazīmēm; trešais – uz priekšstatu par inteliģenci kā īpašu sabiedrisku grupu, kas veidojusies īpašos Krievijas vēsturiskās attīstības apstākļos. Tajos gados iezīmējušās inteliģences koncepcijas dažādā mērā ir izrādījušās dzīvas līdz šim laikam. Tās visas lielākā vai mazākā atspoguļo šīs sabiedrības grupas pasaules uztveri un lielā mērā nosaka konkrēti vēsturisku pētījumu saturīgos raksturojumus.

20.gs. sākumā pārsvarā bija pirmā ievirze. Vairumā publikāciju inteliģence priekšstatījās kā īpaša sabiedriska grupa, kustība vai pat tradīcija bez kārtas un ārpus šķirām, kuru apvieno īpašs uzdevums. Ētiskā ziņā inteliģence noteica sevi kā pret sīkpilsonību vērstu, socioloģiski – kā grupu bez kārtas un ārpus šķirām, ko raksturo jaunu veidu un ideālu radīšana un darbīga to ieviešana dzīvē virzienā no fiziskā uz garīgo, uz personības sabiedrisku un personisku atbrīvošanos. N.A.Berdjajevs inteliģencē saredzēja tādu cilvēku šķiru, “kas pilnībā pārņemti ar idejām un ir gatavi savu ideju vārdā uz cietumu, katorgu un nāves sodu” 1. Viņam tie bija saprāta, gara, brīvības cilvēki.

M.I.Tugan-Baranovska ieskatā vārds ‘inteliģence’ tiek lietots, lai apzīmētu ne tikdaudz sociālekonomisku, cik sociāl-ētisku kategoriju. Inteliģentā viņš redzēja “cilvēku, kas sacēlies pret mūsdienīgas sabiedrības aizspriedumiem un kultūras tradīcijām un cīnās ar sabiedrību vispārējas vienlīdzības un laimes labā” 2.

Marksistiskā tradīcija inteliģenci ar Ļeņina spalvu raksturoja pirmkārt kā “izglītotu cilvēku, kopumā brīvo profesiju pārstāvju, prāta darba pārstāvju” grupu 3. Šī Ļeņina definīcija 1904.gada darbā ‘Solis uz priekšu, divi atpakaļ’ vēlāk tika uzskatīta par nozīmīgāko inteliģences jēdziena atklāšanā un stingri iestiprinājās padomju historiogrāfijā. Tad inteliģence parasti tika pielīdzināta tādiem jēdzieniem kā ‘prāta darba strādnieki’, ‘speciālisti’.

Politisku un ideoloģisku uzskatu dēļ, kā arī atbilstoši dzīves līmeņiem inteliģences sastāvā izdalījās dažādas grupas, kas pieslejas tai vai citai šķirai. Piemēram, V.V.Vorovskis uzskatīja, ka inteliģence ir “ideoloģiska grupa, kas izteic tās vai citas šķiras intereses” 4.

Gandrīz visi pētījumi, kas pārstāvēja dažādus ieskatus par inteliģences būtību, pievērsa uzmanību krievu inteliģences vēsturiskajām un sociālpolitiskajām īpatnībām, kas izrietēja no Krievijas kultūras attīstības.

Doma par inteliģences rašanos kultūras šķelšanās dēļ bija G.P.Fedotova ieteiktas interesantas un īsas definīcijas pamatā: “grupa, kustība un tradīcija, ko apvieno tās uzdevumu idejiskums un tās ideju nepamatotība” 5. Pēc G.P.Fedotova ieskata inteliģence ir dzimusi kā Pētera I reformu blakusprodukts, kā divu pasauļu sastapšanās un Pētera I tieksmes importēt Krievijā rietumu kultūru iznākums. No tā ceļas tās nepamatotība. Tās idejiskumu noteica nepieciešamība pēc izglītības attīstības, pēc citas kultūras pielāgošanas savas valsts dzīvības glābšanas, saglabāšanas labad, – atzīmējis G.P.Fedotovs 6. Tā aplūkojot, inteliģence tiek uzskatīta par nozīmīgāko Krievijas kultūras sašķeltības pārvarēšanas elementu.

Priekšstatu par Krievijas inteliģenci kā kultūras šķelšanās faktoru var pieskaitīt makrolīmeņa koncepciju kategorijai, un tā lietojums konkrēti-vēsturisku pētījumu praksē ir pagrūts. Tomēr šīs koncepcijas pievilcību nosaka tās izziņas iespējas, kas ļauj sniegt Krievijas vēstures vispārēju interpretāciju.

Šī sociokultūrālā ievirze ļauj izdalīt galvenās problēmas inteliģences vēstures izpētē. Pie tām acīmredzot varēja pieskaitīt attiecības starp inteliģenci un varu, starp inteliģenci un tautu un citas problēmas.

Par inteliģences kaitīgumu krievu vēsturiskajai kultūrai ir rakstījis M.I.Tugan-Baranovskis 7.

Nereliģiozu inteliģences atkrišanu ir uzsvēris P.B.Strūve 8. L.D.Trockis 1912.gadā inteliģenci ir raksturojis kā spēku, ko radījis Eiropas spiediens, vai par “nacionālu taustekli, kas stiepjas Eiropas kultūrā” 9.

Katrai no ievirzēm inteliģences būtības noteikšanai ir savas stiprās un vājās puses, katrai definīcijai ir tās lietojuma robežas – atkarībā no pētījuma mērķiem un uzdevumiem, un katra no ievirzēm vēlāk ir guvusi savu attīstību.

Morāli-ētiskas ievirzes gadījumā inteliģences vēsture vairāk tuvinās ideju, sabiedriski-politiskās domas, revolucionāras un sociālas kustības vēsturei. Inteliģences robežas ir tik izplūdušas, ka ir ļoti grūti to izdalīt stingri noteiktā sabiedrības grupā.

Inteliģence tiek aplūkota kā vienreizēja, tīri Krievijas parādība, kas tomēr neļauj šo terminu pilnībā lietot attiecībā uz padomju speciālistiem vai tādiem intelektuāļiem, kādi spēlē nozīmīgu lomu rietumu valstu dzīvē.

Universālāka šķiet stingri marksistiska definīcija. Šī definīcija nenošķir pirmsrevolūcijas un padomju inteliģenci, krievu inteliģenci un rietumu intelektuāļus, apvienojot šīs sabiedrības grupas ar kopēju universālu pazīmi – profesionāla nodarbošanās ar prāta darbu.

Tomēr marksistiskā ievirze nav bez trūkumiem: tā neņem vērā īpašas krievu inteliģences iezīmes, ko pamatoti atzīmē nemarksistiskā inteliģences tradīcija. Vienlaikus tā neņem vērā inteliģences īpašo vēsturisko lomu, aprobežojot tās uzdevumu ar tīri profesionāliem raksturojumiem.

1917.gada revolūcija un tai sekojošā ievērojamas inteliģences daļas brīvprātīgā un piespiedu emigrācija, boļševiku partijas politika attiecībā uz “buržuāziskajiem speciālistiem” izvirzīja pētniekiem jautājumu par Krievijas inteliģences pastāvēšanas hronoloģiskajiem ietvariem, par izglīto aprindu jaunu papildinājumu samēriem ar vecajiem kadriem un to savstarpējām attiecībām. Emigrantu literatūrā pārsvarā bija priekšstats par to, ka pēc 1917.gada revolūcijas (boļševiku apvērsuma) krievu inteliģences pastāvēšana ir beigusies – secinājums, kas izrietēja no morāli-ētiskās ievirzes inteliģences īpatnības un tās attieksmes pret boļševiku partijas politiku.

Padomju laikposma pētījumi atspoguļoja boļševiku partijas politikas pretrunīgumu un dažādos plānus attiecībā uz inteliģenci, ko prasīja asa praktiska valsts nepieciešamība sadarboties ar vecajiem kadriem un šīs sadarbības neatbilstība šo kadru ideoloģiskam novērtējumam – priekšstatiem par šķiru naidīgumu un šīs sabiedrības grupas neuzticamību. Nepieciešamība sadarboties ar vecajiem speciālistiem veicināja tēzes izveidošanos par boļševiku partijas patērniecisko attieksmi pret šo sabiedrības sociālo grupu.

Ļeņina darbos un partijas dokumentos nostiprinājās ideja par pēctecību jaunās padomju inteliģences veidošanās norisē. Ar pēctecību tika saprasts daļas buržuāzisko speciālistu pārejas nodrošinājums padomju varas pusē, kā arī pagātnes mantojuma atlasīta saglabāšana. Nozīmīgākā loma pēctecības nodrošināšanā tika dota mazskaitlīgam, bet ļoti ietekmīgam partijas inteliģences paša augstākā stāva slānim, kas bija izveidojies jau pirms revolūcijas. Šo ideju praktiskais īstenojums ievērojami atšķīrās no sākotnējām iecerēm, bet Krievijas inteliģences attīstības pēctecības ideja padomju perioda pētniekos šaubas nav izraisījusi. Galvenā padomju inteliģences atšķirība no pirmsrevolūcijas inteliģences tika saskatīta tās uzticībā strādnieku šķiras pasaules uzskatam un pilnīgai idejiskai vienotībai. Dogmatisma un viendimensijas vērtējumu nostiprināšanās padomju sabiedrības zinātnē uz 1930.gadiem uz ilgiem gadiem izbeidza strīdus par to, kas inteliģence ir, un kāda ir tās sabiedriskā loma. Inteliģenci tad sāka saprast kā sociālu starpslāni, kas sastāv no prāta darba strādniekiem. Pie tam tai nepiemita savs pasaules uzskats, un tā pauda strādnieku šķiras un kolhozu zemniecības intereses.

Šāda attieksme pret inteliģenci darīja neiespējamus jebkādus citus viedokļus. Tomēr neraugoties uz to 1970.gados aprobežotajā sociāli-profesionālās ievirzes telpā izvērsās apspriešana. Domstarpības bija galvenokārt par to, kā – plaši vai ierobežoti – saprast inteliģences kā sociālas grupas robežas.

Apspriešanas saturs bija jautājums, vai pie inteliģences pieskaitīt visus prāta darba strādniekus vai tikai tos, kuriem ir augstākā vai vidējā speciālā izglītība 10. Iesaistīti šajā būtībā formālajā diskusijā izrādījās vairums filosofu un sociologu ar nelieliem izņēmumiem. Viens no retajiem mēģinājumiem pārvarēt sociāli-profesionālās ievirzes aprobežotību attiecībā pret inteliģenci bija V.I.Tolstiha (1960–1970.gados Maskavas Tekstila institūta docents) raksts. Raksta autors inteliģenci aplūkoja ne vien kā prāta darba strādnieku grupu, bet arī kā vesela morāli-ētisku vērtību kopuma – inteliģences nesēju 11.

Inteliģences vēstures koncepcijas, zinātniskā problemātika un historiogrāfiskās izstrādes līmenis tika piedāvāts apkopojošos darbos, kas publicēti 1980.gadu vidū 12. Tajos atspoguļoti divi dažādi tā laikposma padomju sabiedrības zinātnes virzieni. L.J.Smoļakova monogrāfijā ir mēģināts pārvarēt pastāvošās sociāli profesionālās ievirzes shēmas aprobežoto ietvaru, aplūkot inteliģenci kā noteiktu sociāli-funkcionālu un kultūras-personības raksturojumu nesēju to nesaraujamā viengabalainībā. Šajos savos uzskatos autors būtībā ir turpinājis N.I.Tolstiha izteiktās idejas. Maskavas autoru V.F.Sbitova vadībā darbs bija dibināts uz oficiālo vispārpieņemto sociāli-profesionālās ievirzi ar tai piemītošo shematismu inteliģences vēstures skaidrojumā un dublēja to gadu partijas dokumentu dotos raksturojumus.

1980.gadu beigu – 1990.gadu sākuma robežā gaismu ieraudzīja liela publikāciju plūsma par inteliģences problēmām. Antistaļinisma patosa un nevaldāmas padomju vēstures kritikas apstākļos šķita, ka uz iepriekšējā vienotā teorētiski-metodoloģiskā pamata radītie darbi par padomju inteliģences vēsturi, kuru autori bija S.A.Fedjuhins, V.L.Soskins, L.M.Zaks, M.E.Glavatskis, A.V.Kulagins (Saratova) 13, ir novecojuši un ļoti nepilnīgi. Tie neizskaidroja daudzas inteliģences vēstures parādības, vienpusīgi skaidroja un noklusēja inteliģences un varas attiecību negatīvos faktus. Uz šā fona perestroikas literatūrā parādījās V.Kostikova piedāvātā koncepcija. Tās būtība bija, ka Krievijas un padomju inteliģence tika priekšstatīta kā boļševiku diktatūras upuris – “māksliniekiem nākas maksāt smagu gruntsnomu vardarbībai, konformismam, nepieciešamībai piemēroties” 14. Šķiet, ka tāda ievirze ir galējība. Tiešām, inteliģence ir upuris, bet pati arī šo sistēmu tika radījusi un tās darbību nodrošinājusi.

1980.gadu beigu – 1990.gadu sākuma pētnieku priekšā nāca uzdevums piešķirt jaunu jēgu pastāvošajiem metodoloģiskajiem sākumpieņēmumiem, kas ir Krievijas inteliģences vēstures problēmas pamatā. Galvenais no šiem pieņēmumiem bija kultūras attīstības padomju pieredzes viennozīmīgi pozitīvais vērtējums. Viens no pirmajiem ar problēmrakstu “Par padomju inteliģences vēstures zinātnisko koncepciju” uzstājās Ļeņingradas profesors V.S.Volkovs 15. Autors, uzskaitījis pazīstamu vēsturnieku darbus, kas veltīti padomju inteliģences vēsturei, tos nosauca par viegli apšaubāmiem un nepārliecinošiem un ieteica pārskatīt problēmas pētniecības metodoloģiskās ievirzes. V.S.Volkova rakstā, kas gatavots Politiskās izglītības nama propagandistu auditorijai 1990.gadā, nevarēja būt ne runas par jaunu PSRS kultūras norišu metodoloģijas paradigmu kopumā. Tomēr vecais paraugs tika pakļauts pietiekami nopietnai kritikai. Tostarp tika paziņots, ka padomju inteliģences vēstures konkrētu sižetu vēsture ir bijusi pakļauta tēzei: “Galvenajos vilcienos inteliģences vēsture bija tāda, kādai tai bija jābūt sociālisma celtniecības procesā”. Iznākumā inteliģences īstā dzīve ir bijusi uzkrāsota, lai piedzītu to atbilstošu priekšstatiem par sociālismu. Tas savukārt, pēc autora ieskata, ir novedis pie nepamatota atzinuma, ka PSRS uz 1930.gadu beigām ir izveidojusies padomju inteliģence, kas pašos pamatos atšķīrusies no vecās pirmsrevolūcijas Krievijas un buržuāzisko valstu inteliģences16. Ļeņingradas pētnieks izdarīja nozīmīgu secinājumu, kas lika pamatus PSRS kultūras revolūcijas iznākuma pārskatīšanai. Vienlaikus viņš uzskata, ka partijas un inteliģences savstarpējo attiecību pamatā lielā mērā bija patērnieciska nosliece, tas ir, rūpes par inteliģenci ir noteikusi vajadzība pēc jaunas revolucionāras varas tajā. V.I.Ļeņinu autors nekritizēja, kas acīmredzot ir izskaidrojams ar darba publikācijas vietu un laiku.

Asāks secinājumos ir bijis V.L.Soskins. Neatkarīgi no V.S.Volkova un gandrīz vienā laikā ar to viņš ir nonācis pie apmēram tādiem pat secinājumiem. Kritiskā ziņojumā “Par padomju inteliģences veidošanās vēsturiskās pieredzes novērtējumu” konferencē “Inteliģence sociālās-šķiru struktūras un padomju sabiedrības attiecību sistēmā” 1991.gada martā Kemerovā viņš paziņoja, ka sociālisms PSRS uzcelts netika un kultūras revolūcija nenotika. Viņaprāt tika īstenota pēc mērogiem milzīga un pēc nozīmes traģiska viena speciālistu slāņa nomaiņas operācija ar citu, pie kam inteliģences kā īpaša slāņa – brīvdomības uzturētāja – būtība “tika izšķirošā veidā iedragāta” 17. Vienlaikus jāatzīmē, ka pamatos jauna paradigma šajos rakstos piedāvāta netika, un tie pamatā atspoguļoja autoru kritisko attieksmi pret kultūras vēstures padomju laikposmu un dragāja vecās koncepcijas, ko, starp citu, paši autori arī tagad neslēpj.

Plaši ir izdotas autoru-emigrantu, represētu zinātnes un kultūras darbinieku, disidentu grāmatas un raksti. ‘Atgūtā’ Krievijas inteliģences jaunrade kļuva par mūsdienu pētnieku izpētes un apdomāšanas priekšmetu un organiski ieplūda 1980.gadu beigu – 1990.gadu sākuma robežas historiogrāfiskajā straumē. Pēdējo desmitgadi iezīmē daudzas vērtīgu inteliģences vēstures, sabiedriski-politiskās domas un kultūras vēstures avotu publikācijas, liela agrāk slēgtu arhīvu materiālu loka iekļaušana zinātnes apritē.

Inteliģences vēstures historiogrāfiskās norises attīstības mūsdienu posma būtiska īpatnība ir lielu monogrāfisku pētījumu iztrūkums. Pārsvarā ir rakstu un konferenču referātu tēžu krājumi, izdoti, kā likums, augstskolu tipogrāfiju mazās tirāžās un nereti grūti pieejami. V.S. Memetovs ir pamatoti atzīmējis, ka lielais konferenču skaits, to plānošanas nesaskaņotība ir novedusi pie vienveidīgu sižetu atkārtošanās 18. Domājams, tāds stāvoklis neveicina arī pētniecības meklējumu uzlabošanu, pētījumu prioritāru virzienu izcelšanu.

Pēdējās desmitgades darbi būtībā pieder pie kvalitatīvi dažādiem historiogrāfiskiem posmiem. Robežu starp tiem var novilkt, iespējams, caur 1990.gadu sākumu, kad marksisms pārstāja būt obligāts pētījumu metodoloģiskais pamats. Bez tam 1980.gadu otrajā pusē iznākušās publikācijas saturēja ziņas un faktus, kas izgāja ārpus ieregulēto priekšstatu par inteliģenci ietvara, ievērojami paplašināja tās sociālos un kultūrvēsturiskos raksturojumus un ar to sagatavoja priekšnosacījumus nākošajam historiogrāfiskajam posmam.

Līdz ar tā laika padomju historiogrāfijai tradicionālo inteliģences kā sociāla slāņa, kas sastāv no prāta darbā nodarbinātām personām, definīciju sāka izvirzīties arī citas ievirzes, pamatotas uz neformālu idejiski-teorētisku kritēriju izcelšanu. Viens no pirmajiem šāda virziena rakstiem bija L.J.Smoļakova raksts. Neatsakoties no pamatpazīmēm – profesijas un izglītības un inteliģences šķiriskās tipoloģizācijas, viņš iestājās par atteikšanos no šīs sociālās grupas aprobežotas socioloģiskas definīcijas. Nosakot inteliģences vēsturisko lomu, L.J.Smoļakovs vērsa uzmanību uz to, ka nav pamatoti inteliģences saikni ar šķirām pazemināt tikai līdz sociālekonomiskiem faktoriem. Viņš ieteica jēdzienā ‘inteliģence’ iekļaut tās dzīves veida, domāšanas, sociālās psīholoģijas īpatnās iezīmes, ētiskās un psīholoģiskās sastāvdaļas. Starp inteliģences pamatraksturojumiem viņš nosauca “tieksmi uz nesavtīgu kalpošanu patiesībai”, neatkarīgu no sabiedriskās iekārtas 19. Zīmīgi, ka šāda ievirze, kas būtībā inteliģenci lielā mērā idealizēja, tika publicēts žurnāla ‘Komunists’ – galvenā partijas teorētiskā žurnāla – lappusēs.

L.J.Smoļakova raksta publikācija liecināja par nepieciešamības atzīšanu atjaunināt inteliģences vēstures oficiālo koncepciju. Uz 1980.gadu beigu un 1990.gadu sākuma robežas par to sāka runāt gan pētnieki, gan publicisti.

Daudzi autori atzina, ka vispārpieņemtais padomju sabiedrības dalījums strādniekos, zemniekos un inteliģencē ir novecojis un neatbilst sabiedrības īstenībai. Neskaitāmās avīžu un žurnālu publikācijās inteliģence tika aplūkota nevis kā starpšķira vai sociāls slānis, bet plašāk – kā kultūrvide ar mainīgām robežām, ko vieno “domas par tēvzemi”, tieksme “pacelties pār ikdienību”. Tika ieteikts atteikties no inteliģences rindu ‘bruto’ papildināšanas un radīt intelektuālo eliti pretsvarā sagaidāmajam bagātnieku īpatsvara pieaugumam. Sāka ieskanēties balsis par to, ka tieši kvalificētiem lietpratējiem būtu jābūt varas turētājiem 20.

1980.gadu beigu darbos skaidri redzams tiem gadiem raksturīgais antistaļinisma patoss. Aplūkojot inteliģences un varas attiecības, ļeņinistiskais periods tika pretstatīts staļinistiskajam. Nostiprinājās uzskats par to, ka Staļina valdīšanas laikā un tālākajos gados inteliģence ir represēta un ka balstot mūsdienu politisko vadību uz lietpratējiem var risināt daudzas valsts problēmas 21.

Plašā piekļuve krievu emigrācijas un citu 20.gadsimta domātāju mantojumam, kas pavērās sākot ar 1980.gadu beigām, būtiski ietekmēja diskusiju saturu par inteliģences problēmām. Jāatzīmē, ka daži autori aizgāja pa vienkāršas raksturojumu un vērtējumu atkārtošanas ceļu, kas par inteliģenci sniegti priekšgājēju darbos, nereti vieglprātīgi izraujot no konteksta, neņemot vērā publikāciju laiku un apstākļus, netika ņemts vērā, ka pieredzes dati ir lielā mēra novecojuši. Parādījās publikācijas ar visai skaļiem nosaukumiem 22, kuriem bija raksturīga pārmērīga inteliģences idealizācija. To sauca par “cilvēces organizācijas garīgo un tikumisko etalonu”, “valsts garīgi izredzēto cilvēku kopumu”. Tika apgalvots, ka inteliģencei piederas “dažbrīd izšķirošā loma mūsu vēsturē” 23. Šādi vērtējumi, kas skan vispārākajā pakāpē, ir tāli no zinātniska iztirzājuma. Daudzi autori publicistiskā azartā pūlējās sagraut padomju sabiedrisko zinātņu atzinumus, kuros inteliģencei bija ierādīta otrās pakāpes loma. Bet idealizācija, romantisks ieskats par inteliģenci ved pie vienu mītu nomaiņas ar citiem. Pārspīlētas gaidas no inteliģences varbūt ir attaisnojamas 20.gadsimta sākuma inteliģencei – valsts tad vienlaikus pārdzīvoja vētrainas sociālas, ekonomiskas, politiskas, tehniskas, garīgas pārmaiņas. Tomēr inteliģences pagājušā gadsimta vēsture ilūzijām vietu neatstāj.

1990.gados publicistiskums darbos, kas veltīti inteliģences vēstures pētniecības problēmām, kā arī daudzām citām vēstures problēmām, sāka atdot vietu analītiskai ievirzei. Sabiedrības zinātņu metodoloģisko meklējumu apstākļos pirmajā plānā izvirzījās sabiedrības sociālās struktūras pētniecības jaunu ieviržu, inteliģences būtības jaunas izpratnes, tās attīstības vēstures jaunu koncepciju meklēšanas uzdevumi.

Viens no pirmajiem saturīgu mēģinājumu piedāvāt jaunu Krievijas inteliģences vēstures koncepciju, tās savstarpējo attiecību ar revolucionāro varu veica V.S.Volkovs. Ļeņingradas pētnieks inteliģences pētniecībā izcēla sociāli-vēsturisko, morāli-ētisko un politoloģisko ievirzi. Pētot padomju varas pirmo gadu inteliģences vēsturi, viņš pievērsa uzmanību tam, ka bez “ceļazīmju nomaiņas (сменовеховство – krievu emigrācijas 1920.gadu kustība par samierināšanos un sadarbību ar Padomju Krieviju, tādu nostāju motivējot ar to, ka boļševiku vara jau ir pārdzimusi un tagad darbojas Krievijas nacionālajās interesēs)” un “eirāzijisma (евразийство – krievu filosofiski-politiska kustība, kas prasa atteikties no Krievijas iekļaušanās Eiropā par labu integrācijai ar Vidusāzijas valstīm)” visu to gadu sabiedriski-politiskās dzīves klāstu izprast nevar. Viņaprāt apstākļos, kad pret boļševikiem darbojās atklāta restaurātoru alternatīva – ‘ceļazīmju nomaiņa’, tie bija jauna ceļa meklējumi. Nezinot par ‘eirāzijismu’, Staļina režīmu izprast nav iespējams. Saskaņā ar viņa aprēķiniem Krievijas inteliģence pirms boļševiku apvērsuma bija mazskaitlīga – aptuveni 190 tūkstoši cilvēku, bet kopumā uz šo grupu viņš attiecināja 500 līdz600 tūkstošus cilvēku. Pāreju boļševiku pusē un inteliģences satuvināšanos ar boļševiku varu veicinājusi jaunās varas tieksme uz taisnīgumu un citi demokrātiski ideāli, sociālistisku ideju popularitāte, sabiedrības progresa un miermīlīgas ārpolitikas izredzes, spēcīgi attīstītas profesionālā pienākuma un kalpošanas nevis varām, bet profesijai jūtas, daudzu boļševiku personību autoritāte un jaunās varas uzmanība pret kultūru. Bez tam V.C.Volkovs uzskata, ka vilšanās “balto kustībā (militāri politiska kustība ar mērķi gāzt padomju varu, veidojusies 1917-1923.gadu Krievijas pilsoņu karā)”, tautas atbalsts boļševikiem, sabrukušās Krievijas impērijas savākšanās zem internacionālisma karoga, pāreja uz Jauno ekonomisko politiku (НЭП – īslaicīgas atkāpšanās uz kapitālismu politika ar mērķi atjaunot saimniecību pēc ‘kara komunisma’ konfiskācijām) un ilūzija, ka boļševiki atteiksies no komunistiskās utopijas tas viss ir kļuvis par izšķirošiem apstākļiem, lai eirāzisti un ‘ceļazīmju nomainītāju’ kustība atbalstītu jauno revolucionāro varu pēc tās uzvaras pilsoņu karā.

Vairāki mūsdienu autori ir pievērsušies rietumvalstu zinātnieku koncepcijām. Uz rietumu sabiedrības zinātņu teorētisko un metodoloģisko principu izpētes nozīmīgumu ne vien inteliģences pētniecībā, bet arī Krievijas vēstures zinātnes krīzes pārvarēšanā uzmanību pievērsa V.S.Memetovs24. Aizrobežu domas zināšanai un izpētes izvērsumam ir pozitīva nozīme, tomēr absolutizēt patapinātās idejas, acīmredzami, nevajag. Padomju vēsturiskā īstenība nereti neiekļaujas šo ideju shēmās. Kā kultūras un varas pārstāvju savstarpējo attiecību pētniecības uz rietumu socioloģisko modeļu pamata piemēru var ņemt M.F.Černiša rakstu 25. Autors tajā šo problēmu iztirzā uz sabiedrības funkcionālās teorijas un konfliktu teorijas pamata, balstoties uz E.Šīlza.Шилз) un R.Dārendorfa (Ralf Gustav Dahrendorf – sociologs, filosofs, politologs, liberālpolitiķis) darbiem 26. Inteliģences sociālā protesta cēloņus M.F.Černišs skaidro kā atbildi uz tās interešu apdraudējumu no varas puses. Ir acīmredzams, ka vienkāršs konfliktu teorijas pārnesums sociāla protesta cēloņus, tā veidus, sekas utt. neatklāj. Nepārliecinošs šķiet arī padomju inteliģences opozicionārisma izskaidrojums ar varas spaidiem. Spaidus no varas puses izraisīja opozicionāri noskaņojumi, nevis otrādi.

Vairums ārzemju autoru uzskata, ka inteliģence kā grupa, kuras pamatiezīme ir garīgums, kalpošana idejai, ne valstij, ir tīri krievu Krievijas parādība atšķirībā no Rietumos izplatītā intelektuāļu slāņa, kas atbilstoši savai profesionālajai piederībai sabiedrībā pilda visai funkcionālu lomu. Vienlaikus jēdziena ‘inteliģence’ iztrūkums Rietumos noveda pie kādas nostādnes veidošanās publicistikā – ka no šā jēdziena ir jāatsakās kā sadomāta 27. Tā vai citādi, vispārlietojama ‘inteliģences’ jēdziena gan arī intelektuāļu slāņa iztrūkums aizrobežu pētniekus noved pie nepieciešamības konkrēti-vēsturiski analizējot attiecības ar varām, šīs kategorijas aizvietot ar sīkākām. Kā sekas veidojas noteiktākas un saprotamākas to funkcionālās lomas sabiedrībā. Piemēram, Vācijas FR profesors D.Bairau, analizējot izglītoto slāņu savstarpējās attiecības ar varu, iesaka tos iedalīt divās galvenajās grupās: “jēgas skaidrotāji, pareģotāji un multiplikatori” un “rūpniecības un tehnikas attīstītāji” 28.

N.Bobbio (Norberto Bobbio, itāļu filosofs, vēsturnieks, politologs) iesaka atšķirt arī divus intelektuāļu tipus – ‘ideologus’ un ‘ekspertus’, kurus atšķir to funkcijas, uzdevumi un lomas (radošie un ideju un zināšanu izplatītāji) 29.

Amerikāņu profesors V.Šlapentohs (Vladimir Shlapentokh, Владимир Эммануилович Шляпентох ir PSRS dzimis sociologs, vēsturnieks un politologs) norobežo humanitāro un tehnisko inteliģenci, atzīmējot, ka tehniskā inteliģence “ir aizrāvusies ar konstruktora darbu, tajā nozūdot” un tāpēc tās savstarpējās attiecības ar varu tiek veidotas uz principā jauna pamata nekā humanitārās 30. Acīmredzot šo mēģinājumu tipoloģizēt inteliģenci nosaka tieksme nepieļaut tās absolutizāciju, analizējot tās savstarpējās attiecības ar varu.

Ārzemju sabiedrisko zinātņu koncepcijas šķiet derīgākas kādu noteiktu problēmu risināšanai, nevis inteliģences problēmu pētniecības vispārēju metodoloģisku ieviržu izstrādei. Domājams, inteliģences ietekmes uz sabiedrību pakāpes pētīšanai perspektīva var kļūt ‘parauga tālāknodošanas (спуска образца)’ koncepcija. Šī koncepcija, ko pašlaik izvērš arī Krievijas socioloģija, tiek ļoti plaši izmantota kārības, patērnieciskas uzvedības ietekmēšanas praksē. Tā pieņem, ka grupa un cilvēki ar augstu sociālo stāvokli ‘tālāknodod’ pavairošanas vidē un tālāk plašās tautas masās uzvedības, gaumes un uzskatu paraugus. Tādējādi inteliģence tiek aplūkota kā elitāra grupa, kam piemīt pietiekama autoritāte un ietekme, lai šīs grupas radītās idejas, spriedumus, uzskatus pārņemtu pārējie sabiedrības locekļi.

Šādu ievirzi padomju inteliģences pētniecībā ir lietojuši literatūras sociologi L.D.Gudkovs un B.V.Dubins. Tiesa, vēlāk viņi inteliģenci sāka aplūkot ne kā eliti, bet kā masveida birokrātiju, kas nodrošina pēcrevolucionārās totalitārās sabiedrības atražošanas sistēmas. Droši vien koncepcijas maiņa bija vilšanās inteliģencē sekas, ar kuru perestroikas gados tika saistītas lielas cerības uz demokrātiskām pārmaiņām. Jāatzīmē, ka šo autoru priekšstats par inteliģenci kā valsts dienestā esošu ierēdņu slāni nav pretrunā ar to uzskatīšanu par intelektuālu eliti, kas kalpo noteiktu ideju nodošanai tautas masām. Autori ir tālu no domas par inteliģences pielīdzināšanu varai, kuras intereses tā apkalpo. Viņi pat saredz inteliģences ieinteresētību mīkstināt galējības attiecībās ar varu un aizbilstamajiem iedzīvotājiem 31.

Par citu metodoloģisko meklējumu virzienu ir kļuvusi pirmsrevolūcijas un emigrācijas domātāju intelektuālā mantojuma apguve un aktualizācija. Šajos meklējumos var izdalīt dažādas ievirzes. Vieni autori, kopumā paliekot pie stingri marksistiskas inteliģences definīcijas, tiecas pārvarēt tās socioloģizētību un shematiskumu, papildinot to ar inteliģences kā īpašas, vien Krievijai raksturīgas sabiedriski-garīgas kopības atribūtiem. Citi autori pilnībā turpina pirmsrevolūcijas nemarksistiskās ievirzes tradīcijas, kā inteliģences galvenās pazīmes izdalot tās ētiskos raksturojumus un atsakoties no tādas definīcijas, kas būtu dibināta uz sociāli-profesionāliem kritērijiem.

Kā pirmās ievirzes piemēru var nosaukt A.Sevastjanova rakstu ‘Divsimt gadi krievu inteliģences vēsturē (Двести лет из истории русской интеллигенции)’, kas savā laikā guvis plašu atsaucību 32. Autors ir palicis pie Ļeņina inteliģences definīcijas nostājas, uzskatot to par visobjektīvāko un plašāko. Kā galvenās inteliģences pazīmes viņš ir nosaucis iekšējās pretrunas, grupas iekšēju antagonismu, individuālismu un saasinātu tieksmi uz brīvību. Visas šīs pazīmes savā laikā savos pirmsrevolūcijas inteliģences raksturojumos ir nosaucis V.I.Ļeņins. Atklātu autors ir atstājis jautājumu par šo pazīmju kopuma lietojamību attiecībā uz inteliģenci visā tās divsimt gadu vēstures gaitā, padomju laiku ieskaitot.

Inteliģences definīcijā sekojot ļeņiniskajai tradīcijai, A.Sevastjanovs ir piedāvājis oriģinālu inteliģences dalījumu trīs grupās atkarībā no sabiedrības daļas, ko tā apkalpo. Viņš ir izdalījis plašu inteliģences loku, kura darbs nepieciešams visai sabiedrībai (ārsti, skolotāji, inženieri, juristi). Otra grupa apkalpo pašas inteliģences īpašas vajadzības (vēsturnieki, filosofi, mākslas zinātnieki, sociologi). Un trešā grupa – šaurs pamatliekošu ideju ģeneratoru loks 33. Mūsuprāt nevar piekrist, ka vajadzība pēc vēstures, filosofijas zināšanām, mākslas izpratnes piemīt vien inteliģencei. Ne līdz galam skaidru autors ir atstājis arī pamatliekošo ideju ģeneratoru atlasi.

Šādā virzienā, tas ir, pa inteliģences marksistiskās definīcijas paplašināšanas un precizēšanas ceļu ir gājuši T.V.Naumova, N.E.Pokrovskis, J.A.Levada un citi. T.V.Naumova, piemēram, uzskata, ka Krievijas inteliģence ir īpaša sociāla cilvēku grupa, kas nodarbināta intelektuālā darbā un kam piemīt inteliģentums 34. Jaunums šajā ievirzē bija vārda ‘grupa’ lietojums ‘slānis’ vai ‘starpslānis’ vietā, kā arī tāda krit ērija kā ‘inteliģentums’ lietojums.

N.E.Pokrovskis inteliģencē saredz “īpašu sabiedrības slāni, lielu grupu, kuras galvenā nodarbošanās ir prāta darbs, aplūkojams plašā tikumiskā kontekstā, un kurai tikumiskie meklējumi ir kļuvuša savā ziņā par sociālo piederību” 35. J.A.Levada uzskata, ka Krievijas ‘inteliģences’ definējumā ietilpst daudz vairāk kā ‘slānis’ vai ‘sociāla grupa’. Viņš priekšplānā ir izvirzījis pašas inteliģences priekšstatus par savu sabiedrisko uzdevumu. Uz inteliģenci viņš ir ir attiecinājis “ne vienkārši izglītotu cilvēku grupu, bet arī kādu kopumu, kas savas pastāvēšanas jēgu redz izglītotības augļu (kultūras, izglītotības, sabiedriski-politiskās apziņas) nešanu tautā un pielīdzina šo uzdevumu svētai (mazākais, kultūrvēsturiskai) misijai” 36.

Šāda ievirze inteliģences definēšanai, ko V.T.Jermakovs ir nosaucis par sociokulturālu, arvien vairāk nostiprinās mūsdienu historiogrāfijā un sabiedriskajā domā. Visbiežāk ar inteliģenci saprot “izglītotu sabiedrības šķiru, kas ir profesionāli nodarbināta ar kvalificētu prāta darbu”, “kulturāli-intelektuālu spēku jeb eliti, kas pilda etnosa “kolektīva vadoņa” funkcijas, kultūras un zināšanu uzkrājēja funkcijas” 37.

Redzams, inteliģences sociokulturālās ievirzes ietvarā ir iespējami dažādi inteliģences definīcijas varianti. Kopīgs ir priekšstats par inteliģenci kā grupu, kas sabiedrībā pilda ne vien profesionālus, bet arī noteiktus sociokulturālus uzdevumus.

Atbilstīgi atspoguļojot inteliģences būtiskās iezīmes, šāda pieeja var kļūt par šīs sociālās kopības konkrēti-vēsturisko pētījumu rīku. Šādā aspektā tāda ievirze ir pievilcīgāka kā ētiskā, kurai arī ir pietiekami daudz piekritēju.

Ētiska ievirze ir O.V.Omeļičkina, L.N.Kogana, G.K.Čerņavskas un citu darbu pamatā. O.V.Omeļičkins, piemēram, uzskata, ka “inteliģence ir godīgi cilvēki, kas spēj līdzpārdzīvot un izteikt tautas vajadzības, kalpot vispārcilvēciskiem ideāliem” 38. L.N.Kogans un G.K.Čerņavska par piederības inteliģencei galvenajiem kritērijiem ir definējuši tikumisko veidolu, pasaules uztveri un garīgumu 39. Viņu darbā ir šāda definīcija: “inteliģence ir kulturāli-ētiska sabiedrības elite, kas noteikti nodarbojas ar radošu prāta darbu un kam piemīt augstas tikumiskas īpašības, patiess garīgums, pilsoniskums, rūpes par kopējo labumu” 40.

Pamatošanās uz inteliģences tikumiskajām iezīmēm šīs sociālās grupas robežas sašaurina līdz personu lokam, kuru morālā autoritāte sabiedrībā ir vispārpieņemta. Šādā ievirzē inteliģence kļūst nevis kopība, bet indivīdu kopums, kuri sabiedrisko labumu un tautas intereses var izprast dažādi. Tās radošās elites, kurai nav piemērojami augsti tikumiski kritēriji, bet kurai ir liela ietekme uz sabiedrību, atgrūšana no inteliģences aprindām, domājams, ir ne visai pamatota. Bez tam šāda ievirze atšķeļ arī plašus inteliģences vidusslāņus. Konkrēti-vēsturiskā ziņā tāda ievirze inteliģences vēsturi sašaurina līdz atsevišķu izcilu tās pārstāvju vēsturei.

Pašlaik tas, ka jautājums par inteliģences iekšējās uzbūves kritērijiem paliek ārpus mūsdienīgu diskusiju ietvara, turpina būt fakts. Konkrēti-vēsturisku pētījumu praksē pārsvarā ir tradicionālā sociāli-profesionālu grupu izdalīšana inteliģences sastāvā: zinātniskā, mākslinieciskā, skolotāju inteliģence un tā tālāk. 41. Šāda ievirze ir pamatota, jo galvenā inteliģences pazīme ir profesionāla nodarbošanās ar prāta darbu, un atšķirības darba jomas un satura ziņā var uzskatīt par tās iekšēju uzbūvi veidojošu kritēriju.

Plašu mākslinieciskās inteliģences definīciju vēl 1974.gadā ir sniedzis V.A.Kopirins u V.A.Pavlovs. Šie autori, pamatojoties uz mākslinieciskās inteliģences konkrēti-socioloģiskiem pētījumiem Urāla reģionā, ir šo sociāli-profesionālo grupu definējuši kā “kvalificēta prāta darba cilvēku kopumu, kuri profesionāli nodarbojas ar praktiski-garīgu pasaules mākslinieciskas apgūšanas darbu” 42. 1991.gadā S.N.Komisarova ieteiktā “būtiskuma ievirze” izskatās neprecīzāka un neveiksmīgāka. S.N.Komisarovs māksliniecisko inteliģenci priekšstatīja kā “īpaša veida garīgas ražošanas subjektu” 43. Šajā definīcijā nav atspoguļota mākslinieciskās inteliģences kā socio-kulturāla kopuma īpatnība. Viņa definīciju var lietot attiecībā uz jebkādu inteliģences profesionālo grupu, kā arī uz tās atsevišķiem pārstāvjiem, kuru darbam ir individuāls raksturs.

Perspektīvi šķiet mūsdienu pētnieku mēģinājumi Krievijas inteliģences uzdevumu aplūkot vispārējā valsts vēstures kontekstā. J.A.Levada inteliģences lomu redz citu kultūru sasniegumu “ienešanā” no ārpuses. Inteliģences sociālo uzdevumu viņš ir saistījis ar tās pastāvēšanu trīsstūra telpā starp varu un tautu. Kur no varas un tautas nodalīta inteliģence tiecas kalpot tautai un pretoties atpalikušas varas spiedienam. Šis zinātnieks Krievijas inteliģences vēsturē ir izdalījis trīs periodus: iedīgļa – no Pētera I reformām līdz zemnieku reformai; īsto – no 19.gadsimta 60.gadiem līdz 20.gadsimta 20.gadiem; šķietamo (fantomo) – līdz mūsu dienām 44.

Šo ideju pirmsākumus var atrast Krievijas 20.gs. sākuma un krievu emigrācijas filosofu darbos, bet tālāku attīstību – A.S.Ahiezera darbos. Viņš Krieviju aplūko kā starpstāvoklī esošu sašķeltu sabiedrību un inteliģencei piešķir viena no nozīmīgākajiem šīs sašķeltības pārvarēšanas faktoriem vietu. Inteliģence viņaprāt ir vienlaikus gan īpaša sociāla grupa ar izplūdušām robežām, gan garīga kustība. Ka tās pastāvēšanu nosaka pastāvīgas pūles pašnoteikties starp valdošas elites un tautas poliem. Ka inteliģence tiecas uz tautas vajadzību, tās tikumisko vērtību pusi, būt par tās aizstāvi un tādējādi saplūst ar tautu. Ka vienlaikus inteliģence vēlas pildīt tautas pašapziņas nesēja, tautas vadoņa un vadītāja lomu, pārvēršoties tādējādi par īstu varu. Šo uzdevumu nesavietojamības sašķeltas sabiedrības apstākļos dēļ A.S.Ahiezers uzsver inteliģences apziņas divdabīgumu un iekšējo traģiku 44. No inteliģences vides nākušu profesionālu revolucionāru grupas tikšana pie varas, kā uzskata A.S.Ahiezers, ir novedusi pie daļējas inteliģences iznīcināšanas, tomēr tas nepavisam nav bijis tās gals. Viņaprāt tā pastāv, kamēr pastāv sabiedrības sašķeltība.

Šīs koncepcijas metodoloģiskais pievilcīgums ir tur, ka tās pamatā likti priekšstati par vēstures procesa nepārtrauktību un secīgumu. Šī koncepcija pievērš inteliģences sociālās pastāvēšanas galveno faktoru pētīšanai, nevis ārēju atšķirības pazīmju atklāšanai vai tās uzvedības ētiskam vērtējumam. Tā piedāvā aplūkot dažādus vēstures posmus nesaraujamā vienībā: pirmsrevolūcijas, padomju un pēcpadomju. Tomēr dažus jautājumus tā atstāj bez atbildes. Pirmkārt tā ir inteliģences attīstības pēctecības, tās atražošanas rakstura problēma pilnīgi jaunas izglītības sistēmas un pirmsrevolūcijas inteliģences aiziešanas no vēstures skatuves apstākļos. Kādas kopējas iezīmes var atrast pirmsrevolūcijas, padomju un mūsdienu inteliģencei? Mūsdienu autori sniedz dažādas atbildes.

Piemēram J.A.Levada uzskata, ka “reālā sociālisma apstākļos inteliģence ir zaudējusi savu identitāti”, un nosaukuma saglabāšana ir izsmiekls. Var vien apgalvot, ka “slēptais inteliģences gars pilnīgi izzudis nav. Rēgainā fantoma veidā tas ir saglabājies slēptā pretestībā, miglainās cerībās un neatlaidīgā tieksmē saglabāt kultūras augstumus iepretim uzdzīvojošai birokrātijai un pusizglītotām masām” 45.

I.V.Kondakovs inteliģences attīstības pēctecību saskata kā tās atdzimšanu.

Viņš apgalvo, ka “krievu inteliģence, ko gandrīz iznīcināja revolūcija, ir atdzimusi kā Fenikss, ar visām savām tradicionālajām (stiprajām un vājajām) pusēm” 46. Autoram nav vien atbildes, kad un kāpēc tas tā varēja notikt.

V.T.Jermakovs apgalvojumu par Krievijas pirmsrevolūcijas inteliģences izzušanu uzskata par kļūdainu. Viņš atzīst, ka inteliģence pārdzīvoja iznīcinošu represiju triecienu, pārcieta diskrimināciju attiecībā uz daudziem tās pārstāvjiem. Tomēr viņš pieņem, ka negatīvām parādībām nebūtu jāpiešķir vispārējs raksturs 47. Zinātnieks ir atzīmējis būtiskas pirmsrevolūcijas un padomju inteliģences atšķirības, kas izriet no noteiktas sociālas kopības veidošanās sabiedriski-politiskiem un sociāliem apstākļiem. Vienlaikus viņš izvirzīja jautājumu par inteliģences attīstības pēctecības raksturu.

L.N.Kogans ir atzīmējis, ka jaunā inteliģence ir veidojusies, neraugoties uz visu tam nepieciešamo apstākļu iztrūkumu. Nav bijusi ieregulēta izglītības sistēma, valsts ne vienmēr ir atbalstījusi sabiedrības garīgo eliti, nav bijusi brīva piekļuve vispāratzītiem pasaules kultūras paraugiem, iedarbīgas sabiedriskās domas 48. Pētniekiem nāksies atbildēt uz jautājumiem par to, kas tomēr ir novedis pie inteliģences atdzimšanas padomju apstākļos, kāda ir šīs sarežģītās norises dinamika un hronoloģija, kas vieno pirmsrevolūcijas, padomju un pēcpadomju inteliģenci, un kā šeit izpaužas pēctecības saikne.

Jāatzīmē, ka lielais vairākums mūsdienu autoru, kas raksta par inteliģences tēmu, ir ar dažādām nostājām un nereti nepieņem citu argumentus. Uzskatu un ieviržu dažādība mūsdienu sabiedrības zinātņu literatūrā nav pieņēmusi diskusijas raksturu. Autori, izklāstot savus uzskatus, nereti neuzrāda savu ideju pirmavotus, nesalīdzina savus uzskatus ar to, kas jau teikts publikācijās. Mūsdienu historiogrāfisko stāvokli, kad uzskatu daudzums pieaug ar katru publikāciju par inteliģences tēmu, var raksturot kā strupceļu. Un šķiet, ka vien konkrēti-vēsturiski pētījumi ļaus pārvarēt daudzo viedokļu spekulatīvismu un izvirzīt koncepcijas, kas dibinātas uz stingra faktu pamata.

Galvenās pastāvošās koncepcijas un viedokļus par inteliģences vēsturi aplūkojot kā galveno problēmu, kas ļauj tuvoties šīs sociālās kopības būtības atklāšanai, var izdalīt inteliģences un varas savstarpējo attiecību problēmu. Šo problēmu ir skāruši daudzi autori, un pēdējos gados tā ir kļuvusi par īpašu pētījumu priekšmetu 49.

Liela publikāciju daudzuma esamība par inteliģences tēmu tomēr neļauj runāt par kāda nebūt vispārpieņemta viedokļa nostiprināšanos. Lielā vairumā darbu inteliģences vēsture ir attēlota melnbaltās joslās, lielākoties shematiski. Varas kā abstrakta spēka tēls, kas stāv pret inteliģenci un tās atsevišķiem pārstāvjiem, ir raksturīgs T.Belovas darbam 49.

K.G.Barbakovas un V.A.Mansurova grāmatā, kas veltīta galvenokārt rietumu sovetoloģijas koncepciju iztirzājumam, varas un inteliģences savstarpējo attiecību vēsture ir rādīta ārpus Krievijas vēstures konteksta. Šo darbu raksturo vienpusīgs inteliģences un varas attiecību kā galvenokārt konfliktējošu vēstures atspoguļojums 49.

N.E.Pokrovskis uzskata, ka inteliģence ir veicinājusi totalitāra režīma nostiprināšanos, bet, tiklīdz režīms ir pastiprinājies, tas pārvērtis inteliģenci par sociālu pretinieku 50. Autors ir stipri sakāpinājis padomju inteliģences opozicionārisma pakāpi. Viņa uzskatu pretrunīgums ir acīmredzams, īpaši tajā darba daļā, kurā tiek runāts par inteliģenci, kas pilnīgi pieņēmusi oficiālo ideoloģiju un veltījusi sevi kalpošanai varai. Viņš raksta, ka, no vienas puses, ir bijis “liels inteliģences slānis, ko izaudzējis režīms”, no otras – ka šā slāņa vadāmā maldīgā apziņa ir bijusi “būtībā bez inteliģences raksturīgajām īpašībām” 51.

Pie pretēja uzskata par inteliģenci turas V.N.Samčenko, kurš apgalvo, ka padomju inteliģence ir kļuvusi par vienu no valsts kalpotāju vienībām 52. To apgalvojot, viņš atceļ jautājumu par tās attiecībām ar varu. A.Bistrickis raksta, ka “liela inteliģences daļa ir lieliski samierinājusies ar pat ne dzimtcilvēka lomu, bet ar kāda kapo, viskrievijas vispadomju barakas vecākā lomu” 53.

Īstenībā tomēr inteliģences un varas attiecības ir bijušas daudz sarežģītākas, un nolaist tās līdz konfrontācijai vai iztapīgumam būtu vienkāršojums. V.S.Memetovs atzīmē, ka “gan pagātnē, gan tagad kāda tās daļa noteikti ir integrēta ar varu” 54.

Uzmanības vērts ir V.F.Kormera raksts, kas rakstīts uz krājuma ‘Vehi’ sešdesmitgadi, bet publicēts PSRS tikai 1989.gadā. Tajā zinātnieks ir rakstījis, ka “neraugoties uz visiem … Krievijas un tās izglītoto slāņa veidola pārveidojumiem, savā galvenajā raksturojošajā kvalitātē šis slānis nav mainījies, tāpat kā līdz tam paliekot inteliģence šā vārda vienīgajā nozīmē” 55. Viņš uzskata, ka galvenais piederības inteliģencei kritērijs ir tikumiskas pārdomas par dziļāko iekšējo saderību ar savu tautu un savu valsti. V.F.Kormers ir atzīmējis, ka attieksme pret varu inteliģences apziņā vienmēr ir ieņēmusi valdošo vietu, tas nepavisam nav nozīmējis, ka inteliģence atrodas opozīcijā. Viņš rakstījis: “Visā inteliģences esamībā ir caurstrāvojošas divdabības nospiedums. Inteliģence nepieņem varu, atgrūžas no tās, dažkārt nīst, un no otras puses starp tām pastāv simbioze, vara to baro, kopj un lolo; inteliģence gaida varas sabrukumu, cer, ka šis sabrukums tomēr agri vai vēlu notiks, bet no otras puses vienlaikus ar to sadarbojas” 56. Šie autora secinājumi, kas pamatojas uz empīriskiem novērojumiem, veicina inteliģences un varas sarežģīto un pretrunīgo attiecību padomju periodā izpratni.

Tālāka V.F.Kormera piezīme attiecas uz inteliģences izglītojošās lomas problēmu. Viņaprāt padomju laikā doma par tautas izglītošanu inteliģences prātos atkāpjas fonā, un inteliģence sāk izglītot varu. Autors ir uzskatījis, ka padomju laika inteliģences vēsturi var izprast kā nepārtrauktu kārdinājumu – noticēt, ka tikumu labošanās ir notikusi, un varas veidols sācis mainīties.

Jāatzīmē, ka šīs idejas, kas varētu kļūt par pamatliekošām padomju inteliģences vēstures pētījumu konceptuālai attīstībai, Krievijas mūsdienu sabiedrības zinātne nav pienācīgi uztvērusi pat pēc raksta publikācijas.

Zināmu šo ideju uztveri var atrast L.D.Gudkovas un B.V.Dubina darbos, kuros iztirzāta tāda inteliģences iezīme kā divdomība. Saskaņā ar viņu uzskatu inteliģences divdomību nevar uzskatīt par inteliģentu personisku liekulību, tās ir inteliģences divējādā stāvokļa sekas. No vienas puses tā ir nodrošinājusi birokrātiskās mašīnas darbību, demonstrējot uzticību režīmam, bet no otras – atbilstoši pārmantotām leģendām un ideāliem uzskatījusi sevi par opozīciju, sabiedrības zemes sāli un sirdsapziņu 57. L.D.Gudkova un B.V.Dubins uzskata, ka tādā veidā padomju inteliģence ir apzinājusies savu iekšēju saikni ar pirmsrevolūcijas inteliģenci.

Principiāla nozīme inteliģences attiecību ar varu problēmas pētīšanā ir varas rakstura būtības izpratnei. Mūsdienu politoloģijā varas jēdziens tiek lietots kā daudznozīmīgs. Mūsdienu politoloģijas vārdnīca varu definē kā tiesības un iespējas rīkoties un pārvaldīt, kā valsts orgānu sistēmu, kā personas un orgānus, kam piešķirtas valstiskas un administratīvas pilnvaras utt. 58. Varas orgānu sistēma padomju gados iekļāva partijas orgānu sistēmu – sākot ar Centrālo Komiteju un beidzot ar partkomu, administratīvo sistēmu sākot ar Kultūras ministriju un beidzot ar vietējo padomju izpildkomiteju kultūras nodaļām, radošo savienību un radošo kolektīvu vadošos orgānus. Inteliģence piedalījās lēmumprojektu apspriešanā, kuri attiecās uz tās radošo un profesionālo darbību.

Inteliģences pārstāvji katrā ziņā partijas un valsts vēlētajos orgānos bija, no tās vides veidojās radošo savienību vadošie kadri. Vai tas nozīmē, ka inteliģence bija integrēta varā un tādējādi pati tās savstarpējo attiecību ar varu it kā zaudē jēgu?

Domājams, nepavisam nē. Vadošo partijas un valsts orgānu veidošanas formāli demokrātiskie principi un lēmumu izstrādes un pieņemšanas procedūras neatspoguļoja īsto PSRS funkcionējošā politiskā režīma būtību. Kā savā darbā, kas veltīts varas vēsturei PSRS, raksta R.G.Pihoja, vara pēckara periodā piederēja šauram oligarhijas lokam, kas slēpās aiz partijas un valsts aparāta augstākajiem posmiem, maskējās aiz masveidīgas Komunistiskās partijas un vēlētas padomju sistēmas 59.

Pēdējās desmitgades politoloģiskos pētījumos nav pilnīgas vienotības padomju politiskā režīma vērtējumā. Vairums autoru to pieskaita totalitāriem vai autoritāriem režīmiem, daudzi autori atzīmē tā evolūciju pēc Staļina nāves. Piemēram, pēc R.H.Kočesokova domām komunistiskais režīms PSRS bija klasisks totalitārs režīms.

Viņa veikta būtisku totalitārisma un autoritārisma iezīmju, īpaši garīgās kultūras totalitārisma un autoritārisma apstākļos analīze veicina dažu varas un inteliģences attiecību PSRS aspektu izpratni. R.H.Kočesokovs pamatoti atzīmē, ka jebkurā politiskajā režīmā varas turētāji cenšas saviem mērķiem izmantot garīgo kultūru, bet tikai totalitārismā kultūra tiek pazemināta līdz praktiskam raksturam, bet inteliģence kļūst par audzināšanas objektu 60. Garīgās kultūras un politikas savstarpējās nosacītības atsegšanai nozīmīga konceptuāla nozīme ir R.H.Kočesokova secinājumam par to, ka utilitārā attieksme pret kultūru, tās galējā politizācija un ideoloģizācija tuvina totalitāra režīma sabrukumu 61. Kā zināms, totalitārisma koncepcija nespēj atspoguļot visas padomju vēstures parādības. Šī totalitārisma koncepcijas ierobežotība ir atspoguļojusies arī R.H.Kočesokova darbā. Viņš ir atzīmējis totalitārisma pāraugšanas autoritārismā neizbēgamību un, sniedzot to salīdzinošu analīzi, autors nav izcēlis autoritārisma iezīmes pēcstaļinistiskajā periodā. Jāatzīmē autora paša pretrunīgumu, kad viņš apgalvo, ka par totalitārismu tīrā veidā var runāt tikai tā nostiprināšanās periodā.

Izsvērtāks šajā ziņā mums šķiet S.P.Butenko un A.V.Mironova apgalvojums, kuri režīmu, kas izveidojās pēc Staļina nāves, attiecina uz autoritāru 62. Vispār ņemot, var tam piekrist, bet jāņem vērā, ka totalitāra režīma pārveidošanas nenotiek acumirklī. Pēcstaļina periodā ir saglabājušās daudzas iekšēji piemītošas staļiniskās sistēmas iezīmes (A.P.Butenko un A.V.Mironovs uzskata, ka totalitārisma sociālie pamati nav tikuši sagrauti 63), un ir pamats runāt vien par pilsoniskas sabiedrības elementu veidošanās sākumu. Acīmredzot, totalitārisma pārveides norises saturu ir veidojusi politiskās varas attieksmes pret sabiedrību evolūcija. Un šajā ziņā īpaši interesanta ir inteliģence kā sociāla grupa, kas atspoguļo sabiedrības noskaņojumus un ieskatus.

Literatūras saraksts

1. Бердяев Н.А. Основные проблемы русской мысли XIX века и начала XX века // О России и русской философской культуре. – М., 1990. – С. 64.

2. Туган-Барановский М.И. Интеллигенция и социализм // Интеллигенция. Власть. Народ: Антология. – М., 1990. – С. 218.

3. Ленин В.И. Полн. собр. соч. – Т. 8. – С. 309.

4. Воровский В.В. Сочинения. – Т. 2. – Л., 1935. – С. 14.

5. Федотов Г.П. Трагедия интеллигенции // О России и русской философской культуре. – М., 1990. – С. 409.

6. Там же. – С. 418.

7. Туган-Барановский М.И. Указ. соч. – С. 212.

8. Струве П.Б. Интеллигенция и революция // Интеллигенция. Власть. Народ: Антология. – М., 1990. – С. 200.

9. Троцкий Л.Д. Об интеллигенции // Интеллигенция. Власть. Народ: Антология. – М., 1990. – С. 108–109.

10. Советская интеллигенция и ее роль в коммунистическом строительстве в СССР // Материалы всесоюз. конф. – Новосибирск, 1979. – С. 28.

11. Толстых В.И. Об интеллигенции и интеллигентности (культурно-личностный подход) // Вопросы философии. – 1982. –

10. – С. 40.

12. Смоляков Л.Я. Социалистическая интеллигенция (социолого-философский анализ). – Киев, 1988; Социальное развитие советской интеллигенции. – М., 1988.

13. Федюкин С.А. Великий Октябрь и интеллигенция. – М., 1972; Он же. Партия и интеллигенция. – М., 1983; Соскин В.Л.

Ленин, революция, интеллигенция. – Новосибирск, 1973; Главатский М.Е. Историография формирования интеллигенции в СССР. – Свердловск, 1987.

14. Костиков В.В. Не будем проклинать изгнанье… (Пути и судьбы русской эмиграции). – М., 1990. – С. 23.

15. Волков B.C. К научной концепции истории советской интеллигенции // В поисках исторической истины: Сб. ст. к началу учеб. года в сети парт. учебы и комс. просв. – Л.: Лениздат., 1990. – С. 48–65.

16. Там же. – С. 50.

17. Интеллигенция в современном обществе: Межвуз. сб. науч. тр. – Кемерово, 1993. – С. 27–36; Соскин В.Л. Современная историография советской интеллигенции России. – Новосибирск, 1996. – С. 21.

18. Меметов B.C. К первым итогам становления «интеллигентоведения» как самостоятельной отрасли научного знания // Актуальные проблемы историографии отечественной интеллигенции: Межвуз. респ. сб. науч. тр. – Иваново, 1995. – С. 5.

19. Смоляков Л.Я. Об интеллигенции и интеллигентности // Коммунист. – 1988. – № 16. – С. 67–75.

20. Норман Г.Э. Власть квалифицированному труду // Дружба народов. – 1989. – № 2. – С. 72.

21. Интеллигенция: что о ней думают и говорят сегодня. – М., 1989.

22. Дегтярев Е.Е., Егоров В.К. Интеллигенция и власть (феномен российской интеллигенции и проблемы взаимоотношений интеллигенции и власти). – М., 1993.

23. Меметов B.C. Интеллигенция и власть: в поисках новых методологических подходов в изучении интеллигенции // Проблемы теории, методологии, источниковедения и историографии: Тез. докл. науч. конф. – Иваново, 1993. – С. 5.

24. Черныш М.Ф. Интеллигенция и власть: истоки конфликта // Интеллигенция в социальных процессах современного общества. – М., 1992.

25. Современная западная социология: Словарь. – М., 1990. – С. 380–383, 399–400.

26. Положение об отсутствии на Западе понятия «интеллигенция» привело к формированию в публицистике позиции, согласно которой следует отказаться от употребления данного понятия. Об этом см., напр.: Круглый стол «Интеллигенция и общество» // Общественная мысль за рубежом. – 1991. – № 4. – С. 46–47; Путко А. По принципу бетономешалки: О тотальной люмпенизации советского общества // Общественные науки и современность. – 1991. – № 1. – С. 123; Янков В. Письмо русским рабочим по поводу польских событий // Родина. – 1991. – № 5. – С. 66–70.

27. Байрау Д. Интеллигенция и власть: советский опыт // Отечественная история. – 1994. – № 2. – С. 122.

28. Баббио Н. Интеллигенция и власть // Вопросы философии. – 1992. – № 8. – С. 163–164.

29. Шляпентох В. Советская интеллигенция и политическая власть после Сталина.

30. Гудков Л.Д., Дубин Б.В. Заметки о литературно-политических иллюзиях. – М., 1995. – С. 4.

31. Севостьянов А. Двести лет из истории русской интеллигенции // Наука и жизнь. – 1991. – № 3. – С. 105.

32. Там же. – С. 108.

33. Интеллигенция и пути развития российского общества // Социологические исследования. – 1995. – № 3. – С. 40.

34. Покровский Н.Е. Новые горизонты или западня? // Социологические исследования. – 1994. – № 11. – С. 119.

35. Левада Ю. Интеллигенция // 50/50: Опыт словаря нового политического мышления. – М., 1989. – С. 128.

36. Ермаков В.Т. Интеллигенция России в XX столетии (к постановке проблемы «интеллигенция как феномен исторического изучения») // Интеллигенция России: уроки истории и современность: Тез. докл. – Иваново, 1994. – С. 12.

37. Омеличкин О.В. Интеллигенция как субъект культуры // Интеллигенция в системе социально-классовой структуры и отношений советского общества. – Кемерово, 1991. – Вып. 1.

38. Коган Л.Н., Чернявский Г.К. Интеллигенция. – Екатеринбург, 1990. – С. 13–14.

39. Там же. – С. 19.

40. См., напр.: Балакина Л.Л. Научная интеллигенция в 60-е гг. XX в.: Дис. … канд. ист. наук. – М., 1994; Боганцева С.С.

Художественная интеллигенция и власть в СССР в середине 1950-х–60-е гг.: Дис. … канд. ист. наук. – М., 1995.

41. Опыт исследования художественной интеллигенции развитого социалистического общества (на материалах Свердловской, Тюменской, Челябинской областей и города Уфы). – Свердловск, 1974. – С. 4.

42. Художественная интеллигенция: противоречия в сознании и деятельности. – М., 1991.

43. Там же. – С. 128–129.

44. Ахиезер А.С. Проблема государства в России // Рубежи. – 1996. – № 7. – С. 94–95.

45. Левада Ю. Указ соч. – С. 130.

46. Введение в изучение русской культуры. – М., 1997. – С. 189.

47. Ермаков В.Т. О современных подходах к изучению историографии российской и советской интеллигенции // Актуальные проблемы историографии отечественной интеллигенции. – Иваново, 1996. – С. 43.

48. Интеллигенция: слой специалистов или духовная элита общества? // Интеллигенция в советском обществе: Межвуз. сб. науч. тр. – Кемерово, 1993. – С. 20.

49. Барбакова К.Г., Мансуров В.А. Интеллигенция и власть. – М., 1991; Белова Т. Культура и власть. – М., 1991.

50. Российская интеллигенция перед историческим выбором // Интеллигенция в условиях общественной нестабильности. – М., 1997. – С. 16.

51. Там же. – С. 2.

52. Интеллигенция: понятие и судьба // Интеллигенция в советском обществе… – С. 11.

53. Там же. – С. 49.

54. Меметов B.C. Указ. соч. – С. 6.

55. Кормер В.Ф. Указ. соч. – С. 68–69.

56. Там же. – С. 72.

57. Гудков Л.Д., Дубин Б.В. Указ. соч. – С. 89.

58. Политологический словарь: В 2 ч. – М., 1994; Политология: Энцикл. словарь. – М., 1993.

59. Пихоя Р.Г. СССР. История власти. 1945–1991. – М., 1998. – С. 9.

60. Кочесоков Р.Х. Феномен тоталитаризма. – Ростов н/Д.–М., 1992. – С. 76–82.

61. Там же. – С. 79.

62. Сравнительная политология в терминах и понятиях. – М., 1998. – С. 5.

63. Там же. – С. 378.

http://library.ksu.kz/download/PBD/vestniki/2005(39)3/Istoria.pdf

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s