Meklējot valsts ideoloģiju: Vērtību izstrāde un politiskā modernizācija: savstarpējā sakara dialektika. S.B.Alimova

(Kā zināt, runāt par vērtībām brīvajā Latvijā esot ekstrēmisms, radikālisms, populisms, ja vien nerunājam par naudu vai pa tukšo. To varētu saprast no izdzīvošanas kaktā iedzīto vai iekritušo puses, bet ko nu kurš sauc par izdzīvošanu; īstenībā tāda attieksme ir pretvalstiskuma izpausme Latvijā.

Tomēr. Lai kā mēs artikulēti vai neartikulēti, no sirds vai liekulīgi vai samācīti vēkšķētu par ārējo apstākļu un spiediena nepārvaramo ietekmi, ‘politkorektuma’ ierādīšanas un uzpasēšanas smagajiem pūliņiem, par jau divdesmitgadīgo “Eiropa mūs nesapratīs” un “saņēmējas valsts” atkarīgo stāvokli Eiropas Savienībā, par demokrātijas, brīvības un neatkarības ‘brīvo tirgu’, politisko (bez)atbildību, par varas pārstāvjiem kā sabiedrības spoguli utt.,

nekas neatceļ visu Latvijas varu kompleksa atbildību par Latvijas pastāvēšanu nodrošinošām vērtībām visu pilsoņu apziņā – Latvijas Republikas, latviešu tautas un latviešu kultūras pēctecību, pastāvēšanu, ilgtspēju, drošumspēju, labklājību cilvēka nevis biorobota nozīmē, par pašu Latvijas varu kompleksumu, to gudrību un izdarīgumu tautas, ne slēptu “starptautisku saistību” jeb ‘klusās diplomātijas’ norādījumu jeb biedējošu uzrūcienu labā.

Un dīvaini vai ne – Latvijā šī atbildība ir noslīcināta brīnišķajā ‘politiskajā atbildībā’; Saeimas atlaišana taču bija vien izņēmums, polittehnoloģijas ātri vien atkal izrādīja savus muskuļus un tauta – savu nevarību. No varas turētāju tiesībām (lai neteiktu – privātajām iespējām) pārliecinošs ‘atspoguļotāju’ vairākums gan nav atteicies. Kurš apgalvos, ka Latvijas utilitārā-ideoloģiskā, materiālā-garīgā, ekonomiskā-apziņas, kā arī atbilstošu ieguldījumu, pirmkārt, izglītībā, joma ir kaut vai cik līdzsvarota?

 

Tulkots ir raksts ar mūsu neseno Krievijas impērijas bēdubrāļu pārdomām. Viņiem ir jaunas valsts veidošanas uzdevums, mums atņemtas valsts atjaunošana, tomēr Krievijas noziedzīgā imperiālisma uzkrautās problēmas ir līdzīgas; vai nu jāsaka, ka Latvijai piederošās starptautiskās tiesības darbojas vien tad, kad to vajag lielvalstīm vai pārnacionālajiem varas tīkliem. Un vai nu jāsaka, ka kladzināšana par brīvās Latvijas pēctecību nenozīmē tās vērtību automātisku iedzīvošanos mūsu apziņā, kultūras un pārliecības ziņā neattaisno nesagatavotu un nepārbaudītu noziedzīgu masveida izpildnaturalizāciju, ačgārnus signālus pretvalstiskiem pilsoņiem. Tiesa, ir bijusi revolūcija, kurā pretdarbojās un lielā mērā uzvarēja vecie Latvijas brīvības cietumsargi un kurā ir nācies zaudēt vai atlikt okupācijas varas noziegumu seku likvidāciju, tomēr, paradoksāli vai ne, toreiz maz iespējamā kultūras vides priekšsagatavošana tagad brīvajā Latvijā jau 20 gadus un joprojām tiek veikta vēl mazāk, tā vietā vien akli raušot karstās Eiropas ‘liberastijas’ ogles ar Latvijas rokām. Kurpretim neatkarības mērs taču ir patstāvība. I.L.)

Vieni saka, ka jāaizver tempļus, citi saka, ka kinozāles, vēl citi – ka mums vajag stingrākus likumus. Es saku, ka nedarbosies nekas, ja neatdzīvināsim cilvēciskās vērtības. Sri Sri Ravi Shankar

————–

Mūsdienu pasaules spilgtākā iezīme ir visaptveramība, sarežģītība un pārmaiņu straujums. E.Toflera pareģojums (AlvinToffler; 1990. gadā: „Līdzīgi Zemes tektonisko plātņu nobīdei pirms zemestrīcēm, tuvojas viens no unikālākajiem notikumiem pasaules vēsturē – pašas varas būtības revolūcija”. http://www.tautasforums.lv/?p=192) iegūst ne tikai redzamas un sajūtamas aprises. ‘Futūršoka’ scenārijs izvēršas aktīvi un visur. Par politisku vērtību sāk uzskatīt pašu mainīgumu un mīcāmību. Visu sasaista “… pārmaiņu dārdošā straume, pašlaik tik varenā straume, kas gāž iedibinājumus, pārbīda vērtības un izkaltē mūsu saknes. Pārmaiņas ir norise, kurā mūsu dzīvēs iespiežas nākotne, un uz tām ir jāraugās vērīgi, ne tikai lielā vēsturiskā perspektīvā, bet arī no dzīvu elpojošu cilvēku stāvokļa, kuri tās izjūt. Pārmaiņu paātrināšanās mūsdienās pati par sevi ir stihisks spēks” 1.

Šādas tendences padziļināšanās prasa politiskās zinātnes problēmu kompleksa paplašināšanos, tās metodoloģisko stratēģiju bagātināšanos. Pārejas sabiedrībām (tostarp Kazahstānas) īpaši aktuāla kļūst veiksmīgas demokrātiskas pārejas un atbilstoši šo norisi veicinošu faktoru problēma.

Labvēlīgas tagadnes veidošanas un pienācīgas nākotnes konstruktīvas projektēšanas problēmai ir daudz vissarežģītāko dimensiju. Tomēr pat visaptuvenākie secinājumi no mūsdienu Kazahstānas politiskās modernizācijas rakstura, īpatnuma, pretrunu un grūtību analīzes liecina, ka šīs darbietilpīgās norises izdošanās un sekmīgums ir iespējams vien, nodrošinot tai atbilstošas vērtību sistēmas un šīs problēmas iepriekšēju rosīgu teorētisku izstrādi Kazahstānas politiskajā zinātnē. Šīs problēmas pētīšanai ir pavisam lietišķa nozīme ne vien attiecībā uz tagadni bet arī iezīmējot izredzes, jo pētījumi veicinās jaunu politisku tehnoloģiju veidošanos, kuru nolūks ir optimizēt Kazahstānas sabiedrības vispusīgas modernizācijas norises.

Pašlaik zinātniskajā sabiedrībā un profesionālo politiķu vidē briest un padziļinās izpratne par nepieciešamību skaidrojot politiskās modernizācijas norises izcelt jaunu īpatnu priekšnosacītību – vērtības. Tas liecina par divu savstarpēji saistītu ieviržu izpausmi:

– pirmkārt, jauna posma veidošanās kazahu politoloģijas attīstībā izpratne, tās veco pētniecības paradigmu, analīzes ieviržu, Kazahijā notiekošās politiskās modernizācijas nestandarta īpatna modeļa konceptualizācijas zinātniskā instrumentārija skaidras nepietiekamības izpratne;

– otrkārt, dziļākas politiskās īstenības izpratnes un sava vienreizīga pārejas uz mūsdienīgumu modeļa meklējumu nepieciešamības izpausmes.

Mūsdienu Kazahstānas sabiedrībai ir raksturīgas divas skaidri izteiktas norises, kas izšķiroši ietekmē visas jomas, pirmkārt, politisko jomu:

– strauja vērtību pārvērtēšana, ko izraisījis vecās vērtību sistēmas sabrukums;

– pieaugošs vērtību plurālisms.

Šīs norises ir savstarpēji saistītas, jo plurālisms ir kultūras tradicionālo sastāvdaļu, ekonomiskā monopola un valsts autonomijas izskalošanas izpausme un sekas. Sabiedriskās un politiskās dzīves plurālisms veicina milzīga vērtību sistēmu daudzuma veidošanos un apriti. V.Biblers (Владимир Соломонович Библер, Krievijas kulturologs, filosofs) ir atzīmējis, ka jaunā sabiedriskā vidē veidojas īpaša kultūras situācija, kurā vienā “telpā drūzmējas” dažādas garīgi-kulturālas parādības. Vērtību ziņā viengabalainas, vienveidīgas kultūras vietā veidojas daudzas līdzāspastāvošas kultūru-vērtību pasaules 2. Tas viss liecina par dziļām un nereti neatgriežamām cilvēku pasaules uztveres un izpratnes izmaiņām, ko izraisījušas Kazahstānas sabiedrības politiskās jomas reformas, politiskās sistēmas izmaiņas pašos pamatos.

Šīs norises izvirza vērtību problēmas pētniecības nepieciešamību, kas ne vien ļautu dziļāk izprast patreizējās politiskās norises, to pretrunas un grūtības, bet arī veicinātu jaunu attīstības modeļu meklējumus, rosinātu politisko paņēmienu mehānismus.

Acīmredzami, izslēdzot no pētniecības interešu jomas vērtību faktoru, nav iespējams atbilstoši izprast politikas parādības. Tas būtu šķērslis politikas – šīs ļoti sarežģītās parādības apjēgai un izpratnei visā pilnībā un dziļumā. Politika ir visciešākajā veidā atkarīga no plaša mijiedarbīgu vērtību faktoru loka. To nozīmīgums ir tur, ka, spēcīgi ietekmējot politisko dzīvi, nereti to pakļaujot, vērtības atražojas sabiedrības pastāvēšanas vispamatliekošajās jomās (ekonomikā, reliģijā, morālē utt.), noteicot sabiedrības veidolu kopumā.

Tieši vērtības ir politiskas darbības nozīmīgāko virzošo sastāvdaļu kodols. Tās ir:

− politiskā sistēma (iedibinājumu, normu, attiecību, norišu kopums, kas organizē, regulē un nosaka politiskās varas darbību un lietojumu);

− politiskā kultūra (kā orientācijas un politiskās uzvedības modeļi, kas ietver izziņu, emocijas un jūtas, novērtējumus un spriedumus, kuri kalpo par daudzveidīgās un dažādu aspektu politiskās informācijas atlases mērauklu);

− ideoloģija (kā uzskatu, ideju, interešu, domāšanas ieviržu, pārliecību, grupu prioritāšu sistēma, kas noteic politiskās darbības virzienus, mērķus un līdzekļus);

− politika kopumā (kā sabiedrības vērtību uzstādījumi un izkārtojums).

Jāatzīmē arī “priekšnoteiktības atgriezeniskā ievirze”. Politika ir visdažādāko vērtību, kam piemīt gan politiska, gan nepolitiska izcelsme, īstenošanas līdzeklis.

Politikas ietekmē:

− būtībā atrodas politisko vērtību struktūra, kuru saturs un nozīmīgums var būtiski mainīties, īpaši sabiedrības pamatliekošas pārveides laikos;

− notiek politisko prioritāšu mērķtiecīga atlase, līdz pat nacionālās idejas veidošanai;

− veidojas politiskās darbības mehānismi un paņēmieni visos, tas ir, individuālajā, grupu un sabiedrības līmenī;

− rosinās un izstrādājas politiskās darbības programmātika.

Arī pati politika būtībā ir esamības vērtību faktors, vistiešākajā veidā nosakot ne vien sabiedrības raksturu kopumā, tās noturīgumu, iedarbīgumu, labklājību, bet arī katra cilvēka personisko dzīvi un likteni. Tā ar savu iezīmju, simbolu, zīmju sistēmu ieaudzina, piespiež, rosina, iesaka un iestiprina noteiktus nozīmīgus mērķus un ierāda to sasniegšanas līdzekļus.

Ievērojamu vērtību kā priekšnoteikumu lomu politikā nosaka tas, ka normu un vērtību sistēma ir galvenais sabiedriskās (tostarp arī politiskās) uzvedības regulators.

Tieši tā ir politiskās kultūras galvenā būtība, kas katras sabiedrības politiskajai sistēmai piešķir individualitāti. Vienlaikus vērtības pašas ir tieksmju objekts – cilvēkus apmierina vien tādas sabiedriskas un politiskas attiecības, kas atbilst šīm vērtībām.

Kā liecina vēstures pieredze, tādu politiskās dzīves regulatoru kā vērtīborientācija izmaiņas noturīgās sabiedrībās notiek ļoti lēnām. Turpretim sabiedrisku satricinājumu, politiskās sistēmas un sabiedrības modernizācijas norišu pārveides gadījumos vērtību pārvērtēšana, to dinamiska nomaiņa kļūst neizbēgama un strauja.

Šo likumsakarību var novērot, ja pievēršamies patreizējās Kazahstānas īstenībai.

Mūsu valsts pēdējo gadu vēstures raksturu lielā mērā nosaka tā sauktā “vērtību revolūcija” (N.Lapins, Николай Иванович Лапин – inovāciju, organizācijas, kultūras socioloģijas speciālists) – Kazahijas iedzīvotāju vairuma pamatnostādņu un dzīves orientieru dziļa pārveide. Pie kam šī revolūcija lielā mērā ir nevis totalitārās sistēmas un tās atbilstošo politisko iedibinājumu un valdošās ideoloģijas sabrukuma sekas, bet “vispārējo izredžu zaudējuma” (Pols Rikērs,Paul Ricœur – hermeneitikas pārstāvis kopā ar Heidegeru un Gadameru), esamības jēgas zuduma vērtību krīzes dēļ sekas, cilvēku dzīves dezorientācijas, to dzīves mērķu un vērtību pazemināšanas līdz ekonomiskai ‘izdzīvošanai’ sekas; cilvēka ‘neiekļaušanās’ esošā vai sagaidāmā politiskā projektā sekas. K.Manheims (Karl Mannheim, sociologs), apsverot pārejas uz mūsdienām grūtības un izšķiršanās nepieciešamību līdzīgos vēsturiskos apstākļos, ir atzīmējis, ka to raksturo “pasaules objektīvās ontoloģiskās vienotības” sairums, “intelektuālās vienotības tās pamatos” sadalīšanās. Šis klasiķis kā pirmcēloni ir noteicis to, ka pamatliekošās grupu vērtības ir kļuvušas par “pasaulēm (, kas pastāv) šķirti” 3.

Problēmu, kas saistās ar demokrātiskās pārbīdes pēcpadomju telpā īpatnību, atzīti pētnieki ir atkārtoti norādījuši, ka pārejas sākumstadija – sabiedrības liberalizācija un demokrātisku iedibinājumu aizsākšanās – tajā ir apsteigusi demokrātisku vērtību un ieviržu izplatīšanos un nostiprināšanos sabiedrībā. Kamēr šo norisi veiksmīgi īstenojušu sabiedrību veiksmīga pieredze liecina par to, ka patiesi neatgriežamas institucionālas pārveides kļūst tad, kad tās ir pieņēmusi sabiedrība un tās ir nostiprinātas vērtību sistēmā, uz kādām šī sabiedrība ir vērsta un uz kuru pamata saliedējas. Var teikt, ka mūsu sabiedrība vērtību ziņā īstenībā ir izrādījusies negatava tām plašajām pārmaiņām, kas izvērsās sākot ar 1980.gadu beigām. Turklāt politiski pārveidojumi, politiskas reformas stratēģija nav bijusi nodrošināta vērtību ziņā. Tas viss ir noteicis izvēli par labu sabiedrisku pārmaiņu steidzinātai stratēģijai.

Demokrātiskas pārbīdes sākuma stratēģija tipoloģiski atbilda “uztieptas pārejas” modelim. Tas nozīmē, ka PSRS modernizācija sākās, trūkstot nepieciešamiem strukturāliem (un īpaši kulturāliem, vērtību) demokratizācijas priekšnosacījumiem. Tās aizsācēja, kas noteica virzības trajektoriju, bija samērā šaura elites grupa.

Viens no tāda veida modernizācijai (pētniecības literatūrā to apzīmē kā ‘iedzenošu’, ‘aizkavētu’, ‘atkārtojošos’) iekšēji piemītošiem raksturojumiem ir ārkārtīgi skarba, būtībā revolucionāra attieksme pret civilizācijas pamatiem, kultūru, vērtībām. Civilizācijas vērtību, garīgo orientieru straujas nomaiņas, totālas vardarbības pret kultūru sekas ir acīmredzamas – vērtību sadursmes, šķelšanās, sabiedrības sadalīšanās sākums, pavisam noteiktas grūtības veidot vērtību vienprātību kā sabiedrību saliedējošu pamatu, jaunas politiskas īstenības veidošanas nosacījumu. Mums šķiet, ka šai problēmai ir vissvarīgākā teorētiskā un prioritāri praktiskā nozīme – tā pirmkārt ir arī garīgais, kultūras, vērtību spēks.

Politikai piemīt spēcīga vērtību dimensija. Protams, ne vienmēr vērtības politikā izpaužas tik tieši kā citās sabiedrības jomās. Tomēr tieši vērtībām ir politikā darbojošos spēku un apstākļu vispārēja indikatora loma. Vērtību izredžu-apdomīguma raksturs vistiešākajā veidā nosaka to galveno uzdevumu – iedibināt sabiedrības attīstības apstākļus, kas tai piešķir zināmu un relatīvu noturīgumu. Bez tam katrai politiskai analīzei ir jādibinās uz vērtību prioritātēm, pie tam ne patvaļīgām, bet savietojamām ar sabiedrībai nozīmīgiem sabiedriskajiem ideāliem, jo politiskais process ir kolektīvas mērķtiecības lieta. Uzsverot vērtību īpašo jēgveidojošo nozīmīgumu politikā, Krievijas pētnieki A.Popovs (А.В.Попов) un L.Zujeva (Л.А.Зуева) ir secinājuši: “… nekāda ilgstoša stratēģija bez vērtību prioritātēm nav iedomājama. Praktiskai darbībai izšķirošu nozīmi vērtības iegūst tikai konkrētā politiskā projektā. No nepieciešamības iemiesot pamatvērtības ar arvien jauniem paņēmieniem un jaunos veidos, ko nosaka situācijas apstākļu izmaiņas, ir secināms, ka politika, kas vērsta uz pamatvērtībām, neizbēgami nes sevī kritisku un jaunradošu jaudu.” 4.

Ir vispārzināms, ka sabiedrības globālas modernizācijas norise gan dibinās uz vispārējiem imperatīviem, gan tai piemīt vērā ņemamas īpatnības dažādos nacionāli-valstiskos kontekstos. Pie kam šīs īpatnības nosaka ne tikdaudz ekonomiskās un politiskās kategorijas, cik šīs norises sociokulturālā ievirze un vērtību bāze, kurpretim Kazahstānas valstiskuma tapšanas sākumposmā modernizācijas būtību, ievirzi un iznākumu noteica un tā tika vērtēta galvenokārt pēc ekonomiskām un politiskām prioritātēm. Tomēr Kazahstānas Republikas un citu postsovjetisma telpas valstu pārejas posma pieredze uzrādīja šīs sarežģītās norises neveiksmīgumu, neefektivitāti, ja to pazemina līdz varbūt svarīgākajiem, bet tomēr ne vienīgajiem aspektiem – ekonomisko un politisko. Šie aspekti neiztur pārbaudi uz patiesumu arī, ja analizējam dažādus pagātnes un mūsdienu modernizācijas modeļus. Acīmredzami, veiksmīgai modernizācijai jābūt nevis ar šauri ierobežotu raksturu, reformējot sabiedrības politiskās sistēmas atsevišķas sastāvdaļas vai veidojot vien tirgus ekonomikas iedibinājumus un mehānismus, bet gan ar vispārēju raksturu.

Daudzi atzīti klasiķi savu pamatīgo pētījumu gaitā arī ir nonākuši pie slēdziena, ka norišu un parādību, pat to, kam neapšaubāmi ir politekonomiska daba, dziļāko būtību parasti nav iespējams izprast, ievērtējot vien to ekonomiskos un politiskos faktorus. Piemēram, M.Vēbers ir novērojis, ka nav iespējams iedibināt jaunu mūsdienu uzskatiem un prasībām atbilstošu un cilvēka tieksmes un cieņu apliecinošu sabiedriski-politisku kārtību, balstoties vien uz ekonomiskām interesēm, ko neapgrūtina tādas vērtības kā ‘pienākums’, ‘sirdsapziņa’, ‘gods’, ‘krietnums’ 5. R.Ingleharts (Ronald F. Inglehart, politologs, World Values Survey direktors), pētot modernizācijas norisi uz milzīga un daudzveidīga analītiska materiāla pamata (Modernization and Postmodernization, Princeton University Press, 1997.: kultūras, ekonomiskās un politiskās pārmaiņas 43 sabiedrībās), ir uzsvēris, ka saglabāt ilgstošu noturīgumu spēj vien tāda sabiedriskā vide, kurā kultūra ar politisko sistēmu atrodas “savstarpējas labvēlības” stāvoklī 6. Demokrātijas teorijas jomā vispāratzītais R.Dāls (Robert Alan Dahl, politologs), izsakot zinātnes aprindās vispārpieņemtu viedokli, blakus demokrātijas ekonomiskajām un politiskajām priekšrocībām ir nosaucis arī tās vērtību prioritātes: ‘pašnoteikšanās brīvību’, ‘personības morālo autonomiju’, pie tam atsaucoties uz vēl vienu ne mazāk atzītu vērtību – ‘neapšaubītu cilvēku dzimuma cieņu’ 7.

Nākas atzīt acīmredzamo – pati modernizācijas būtība, ko nosaka pāreja no tradicionālas uz mūsdienu sabiedrību, izraisa nepieciešamību veidot kompleksu sociokulturālu determināciju, kas šīs norises pētniecībā prasa pievēršanos pirmkārt tās vērtību veidola problēmai. Ir vispārzināms, ka politika ir atkarīga no vesela mijiedarbīgu vērtību faktoru kompleksa. Tieši vērtības nosaka politikas nozīmīgāko virzošo sastāvdaļu – politiskās kultūras un ideoloģijas, kā arī sabiedrības politiskās sistēmas, politikas kopumā būtību un raksturu. Jānorāda arī uz atgriezenisko saikni – politika, veidojoties vērtību visspēcīgākajā un noteicošajā ietekmē, pati ir to ģenerācijas joma un īstenojuma līdzeklis. Politisko prioritāšu izvēle, politiskās darbības programmātikas noteikšana, politisko darbību instrumentārija veidošana īstenojas caur vērtību kompleksa prizmu, kas, rosīgi apritot sabiedrībā, noteiktā vēsturiskā brīdī ir pārsvarā. “Visa cilvēces darbība sakņojas vērtībās, no tām smeļ savu noturīgumu un izredzes… Tās sevi pauž kā visu politikā darbojošos spēku un apstākļu novērtējums. Šajā ziņā vērtībām piemīt izredžu-apdomīguma raksturs. Tādējādi vērtības nosaka sabiedrības attīstības nosacījumus, kas tad arī piešķir tai noturīgumu” 8.

Īpašu nozīmīgumu šobrīd iegūst vērtību veidola un politiskās modernizācijas nodrošinājuma problēma Kazahstānas Republikā. Tas izskaidrojams ar to, ka modernizācijas tieksmju virzītas sabiedrības galvenais uzdevums un problēma ir jauna sabiedriski-politiskas attīstības parauga, paradigmas meklējumi, kas pirmkārt prasa jaunas vērtību sistēmas izvēli, kas sabiedrību apvienotu un saliedētu. Pašu nobriedušo vajadzību pēc jaunas sabiedriski-politiskas iekārtas var definēt kā vajadzību pēc jaunas kultūras, jaunas vērtību sistēmas, no kuras tiek sagaidīta jaunveidojošās politiskās kārtības pamatotība. Iepriekšējā kultūra, kas lielā mērā ir novecojuši un izmainītajai īstenībai neatbilstoši priekšstati, vērtības, atzinumi, nevar būt pieprasīta kā paraugs jaunas politiskas īstenības būvēšanai.

Tomēr vēsturiskā pieredze rāda, ka jebkādai ilgstoši pastāvošai sabiedriski-politiskai kārtībai, pat ja tā vairs nav efektīva no mūsdienu prasību viedokļa, ir vareni pamati tradicionālās vērtībās, kas joprojām lielā mērā nosaka tautas politisko apziņu un uzvedību. Īpaši pievēršanās pārejas sabiedrību pieredzei (tostarp arī kazahu) sniedz pamatojumu atzīt tālākminētas īpatnības. Sevišķi spilgti un vērā ņemami par sevi atgādina šādas vērtības:

− tās, kas iestiprinājušās kolektīvajā atmiņā par nozīmīgākajiem notikumiem sabiedrības kopuma dzīvē, kas ir savdabīgi šā kopuma sabiedriskās enerģijas izvirdumi. Tie tādā veidā iezīmē visnozīmīgākos, asākos un liktenīgākos pagriezienus sociuma vēsturē;

− tās, kas veidojušās tādas kolektīvās pieredzes iznākumā, kas ir nozīmīga ietekmes masveidīguma un ilgstošas veidošanās dēļ un tiek pārnodota no paaudzes uz paaudzi;

− tās, kas radušās kopēja likteņa radītas vienotības izjūtas dēļ, ilgi veidojušās vērā ņemamā vēstures laikposma gaitā un izaugušas no kopējas kolektīvās atmiņas, vienotas pieredzes un kopējiem mērķiem.

Gadījumos, kad tradicionālās un modernizācijas vērtības nesakrīt saknē, politiskiem jauninājumiem var veidoties spēcīgs pretdarbības mehānisms. Dažos gadījumos tas iegūst galējus veidus, kas vērsti uz politisko reformu noraidīšanu. Kā šajā sakarā atzīmējis Z.Freids, “Tautas vēsture ir gara, tā nekad neatrauj skatu no pagātnes spoguļa… Tiklīdz cilvēki kļūst neapmierināti ar tagadni, kas notiek visai bieži, tie pievēršas pagātnei un kārtējo reizi cer atrast nekad neaizmirstamo sapni par zelta laikmetu” 9.

No tā varam secināt, ka īpašu nozīmīgumu iegūst vispārējo globalizācijas nesto vērtību labākā iespējamā un dzīvotspējīgākā apvienojuma problēma ar sensenajām tradicionālajām vērtībām, kas veicinātu cilvēka spēju saliedēties ar savu kultūru, savu tautu. Šis apstāklis iepriekšnosaka iedarbīgu tādas veiksmīgas saiknes izveidošanas tehnoloģiju izstrādes nepieciešamību. Tas ir ārkārtīgi sarežģīts uzdevums, jo prasa apvienot vienotā kompleksā attīstību un tradīciju, mainīgumu un uzticību tautas sākotnei, virzību un pastāvīgumu. Šo problēmu droši vien dažādi veiksmīgi risinās visas valstis un tautas.

Tātad, viena no galvenajām problēmām, ar kurām sastopas jaunveidojams sabiedriski-politiskas iekārtas modelis, ir iepriekšējās vērtību sistēmas inerces pārvarēšanas, tradicionālo un sabiedrības modernizācijas tīkojumiem atbilstošu tikko rodošos vērtību pretrunu problēma. Acīmredzami, politiskās modernizācijas veiksmīgums un norises dinamisms vistiešākajā veidā ir atkarīgs no tā, cik lielā mērā tās nepieciešamību atzīst sabiedrība. Modernizācijas idejas pamatotība, vienprātība attiecībā uz tās mērķiem un tās sasniegšanas paņēmieniem lielā mērā ir atkarīga no tām politiskajām vērtībām, kas ir apritē sabiedrībā un nosaka tautas politisko apziņu un uzvedību. Neveiksmīgu modernizāciju pieredze acīmredzamā veidā liecina par to, ka politiskas reformas, ko nebalsta atbilstoša vērtību sistēma, sabiedrībā netiek uztvertas kā labvēlīgas un izredzes sološas. Bet sabiedrībā, kurā vairums pilsoņu dažādu iemeslu dēļ nevar vai nevēlas ņemt vērā valsts iniciētu un pasludinātu oficiālu vērtību sistēmu, izraisās nesaskaņas, pārrāvums starp tiem un masu apziņas varas turētājiem. Šāds apstāklis izraisa ilgstošu un krasu vērtību sadursmi, kuras galvenā bīstamība izpaužas pašas politiskās modernizācijas noraidīšanas iespējā. No tā izriet, ka sabiedrībai vērtību šķelšanās apstākļos ir jāatrisina ārkārtīgi sarežģīts jauna kultūras slāņa veidošanas uzdevums, kurš atbilstu tās modernizācijas dzinuļiem. “Diženi jauninājumi nekad nenāk no augšas, tie vienmēr izraisās apakšās, tāpat kā koki aug augšup no zemes, nevis no debesīm. Apvērsumi, kas notiek mūsu pasaulē, un nobīdes mūsu apziņā ir viens un tas pats” 10.

Nobeigumā izteiksim dažus vispārējus atzinumus, kuriem, šķiet, būs prioritāra nozīme politiskās modernizācijas iespējami labākam vērtību nodrošinājumam Kazahstānas Republikā.

1. Politiskās modernizācijas norise ir neizbēgami saistīta ar sabiedriski-politiskās attīstības parauga, paradigmas izvēli. Tādēļ to pavada divas savstarpēji saistītas apakšnorises, kuru gaita ievērojami sarežģī pāreju uz mūsdienīgumu, – iepriekšējās vērtību sistēmas izjukums un jaunas vērtību sistēmas parādīšanās, kura ir aicināta pamatot aizsākošos sabiedriski-politisko kārtību. Atrauti no kultūras šo sarežģīto un lielā mērā pretrunīgo norisi adekvāti izprast, izpētīt un pieregulēt nav iespējams, tātad ir nepieciešams tās konceptuāls vērtību veidols. Politisko modernizāciju ir jāapsteidz rūpīgai tās projekta un katra reformu posma teorētiskai izstrādei, nopietnai un atbildīgai sociālajai diagnostikai, visa daudzveidīgā politiskās prognozes un riska novērtējuma potenciāla lietojumam.

2. Viena no asākajām problēmām, kuru nākas risināt modernizācijas tieksmju virzītai sabiedrībai, ir vērtību sadursmes pārvarēšana, novēršana, kas neizbēgami rodas, sastopoties esošām un jaunām vērtībām. Tāpēc gan politiskās modernizācijas projektam, gan pakāpeniskas politiskas reformas stratēģijai ir jāveidojas, ņemot vērā to ietekmi uz sabiedrības nobīdi diskomforta virzienā, kā arī nepieciešamību novērst vērtību krīzes dēļ radušās sabiedrības šķelšanās sekas. Abas ir jābūvē, pamatojoties un ņemot vērā tautas noskaņojumu, sabiedrībā valdošo un tautas politisko apziņu un uzvedības īpatnības noteicošo gaidu, vērtību, prioritāšu rūpīgu izpēti. Šā nosacījuma ignorēšana neizbēgami novedīs pie visdziļākās un grūti pārvaramas sociokulturālas šķelšanās, kas vissliktākajā veidā ietekmēs sabiedrības iespējas un spēju iedarbīgi reformēt politiku.

3. Politiskās modernizācijas norisei ir jābūt pastāvīgi saistītai ar iespējami maz eksplozīvu sabiedrības pārmaiņu veidu un dinamikas meklējumiem. Mēģinājumi sasteidzināt politiskās reformas, kāpinot tempus, neievērojot sabiedrības kultūras potenciāla īpatnības un iespējas, vat novest pie katastrofālām sekām. Politiskai modernizācijai ir jābalstās uz apsteidzošu kultūras attīstību. Tā sniegs kultūras nodrošinājumu vērtību konflikta pārvarēšanai.

4. Jaunas politiskas kultūras veidošanās, kas atbilstu mūsdienu prasībām, ir ārkārtīgi sarežģīts uzdevums. Tāpēc politiskas modernizācijas izredzes, konstruktīvs un veiksmīgs raksturs var būt vien balstoties uz sabiedriskās enerģijas noteiktiem avotiem un vērā ņemamiem dzinuļiem. Tādēļ pirms katra posma, pirms katra jauna politiskās modernizācijas izvēršanas vijuma ir jāveic savdabīga enerģētisko resursu uzkrāšana, nobriedinot sociokulturālās vides atbilstošās vērtību sastāvdaļas, kas liek pamatus nākošajam posmam, veicinot tā attīstības izdošanos. Politiskas modernizācijas iekšējo būtību izsaka pastāvīga pieredzes uzkrāšanā dibināta reforma, arvien pieaugoša pašefektivitāte.

Literatūras saraksts

1. Тоффлер Э. Шок будущего. – М.: ООО «Издательство АСТ», 2001. – С. 15

2. См.: Диалог и коммуникация — философские проблемы (материалы «круглого стола») // Вопросы философии. – 1989. – No 7. – С. 7.

3. Манхейм К. Диагноз нашего времени. – М.: Юрист, 1994. – С. 62–63.

4. Попов А.В., Зуева Л.А. Ценности в политике // Вестн. Моск. ун-та. Сер. 12: Политические науки. – 2000. – No 1. – С. 11.

5. См.: Вебер М. Протестантская этика и дух капитализма // Избр. произведения. – М.: Прогресс, 1990. – С. 44–344.

6. Инглегарт Р. Модернизация и постмодернизация // Новая постиндустриальная волна на Западе. Антология / Под ред. В.Л.Иноземцева. – М.: Асаdеmiа, 1999. – С. 278.

7. См.: Даль Р. О демократии. – М.: Аспект Пресс, 2000. – С. 48–61.

8. Попов А.В., Зуева Л.А. Указ. работа. – С. 3.

9. Фрейд З. Человек по имени Моисей и монотеистическая религия. – М.: Республика, 1994. – С. 93.

10. Юнг К. Проблема души современного человека // Это человек: Антология / Сост., вст. ст. П.С.Гуревича. – М.: Высш. шк., 1995. – С. 35.

S.B.Alimova (С.Б.Алимова, Saīda Baktigera meita?)

Карагандинский государственный университет им. Е.А.Букетова

http://library.ksu.kz/download/PBD/vestniki/2005(39)3/Istoria.pdf

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s