Meklējot valsts ideoloģiju: Nacionālais raksturs. Mentalitāte: tās būtība, problēmas. I.I.Dosina, S.D.Kušbasova, R.A.Kļeščova

(Kas ir lasījis Ernesta Gelnera ‘Nācijas un nacionālisms. Pagātnes jaunās izredzes.’ (https://tencinusarunas.wordpress.com/2012/12/03/nacijas-un-nacionalisms-pagatnes-jaunas-izredzes-ernests-gelners/ ), tas zin, ka nacionālisms ir likumsakarīgi vajadzīga un dabiska parādība, pat ja neņem vērā tā garīgo dimensiju. Atmetīsim arī šeit malā ļaunprātīgos nacionālisma un to pavadošo jēdzienu kropļojumus un apmelojumus, to nolūkus un izpildītājus. Atmetīsim malā arī atlatviskotājus un atlatviskošanas(-ās) un neizredzētības idejas apsēstos un šai konjunktūrai kalpojošos. Paraudzīsimies, cik nosvērti un ar pašcieņu par nacionālisma garīgo saturu runā kazahi. I.L.)

Tādas parādības kā etniskums, nācija, nacionālais raksturs, valoda, nacionālā ideja, nacionālais gars ir kļuvušas par vienu no sabiedrības zinātņu redzamām tēmām ar pieaugošu publikāciju skaitu. Bet atrast savu nostāju šajā literatūras straumē nav vienkārši, jo etniskuma, nācijas un līdzīgas parādības skar gandrīz visas gan cilvēka, gan sabiedrības kopumā dzīves jomas. Tas attiecas ne vien uz politiku, ekonomiku vai kultūru, bet arī uz filosofiju.
Runa ir par to, ka tā vai cita aspekta uzsvērumu, pat iztirzājot un aprakstot noteiktas konflikta situācijas, lielā mērā nosaka pētnieka teorētiskā nostāja. Protams, ne mazāka loma ir viņa pilsoniskajai nostājai. Tāpēc pašlaik šo parādību, galveno teoriju un minēto terminu izpratnes ieviržu zināšana ir ļoti svarīga.

Viena no mūsdienu pasaules sarežģītākajām problēmām ir nacionāli-etnisko kopienu problēma. Tāpēc mūsu darba mērķis ir to savstarpējo saikņu iztirzājums, nacionālās mentalitātes, nacionālā gara, nacionālās idejas nozīmīguma katras tautas raksturā atklāšana. Rodas iespaids, ka nacionālās problēmas izvēršas par mūsu dzīves sāpīgāko punktu.
Šādos apstākļos vērīga uzmanība uz nacionālo attiecību savdabību un īpatnībām, šķiet, ir tik aktuāla kā nekad.
Neviens cilvēks nemēdz būt pilnīgi līdzīgs citam, pat dvīņi ar savi tuvo līdzību pilnīgi vienādi nav. Tāpat arī ārēji līdzīgi dažādu tautu un nāciju cilvēki vienlaikus atšķiras gaumes, rakstura, jūtu un pasaules uztveres ziņā.
Tas, ka dažādu nāciju cilvēki mēdz būt līdzīgi, ir likumsakarīgi, jo tie visumā ir no vienām saknēm – no cilvēku dzimuma. Tomēr jūtamas atšķirības ir ne vien dažādu tautu, bet arī vienas nācijas pārstāvjiem. Ja aplūkojam tautas kā kopumus, arī tās atšķiras. Katrai ir sava mentalitāte. Ja tautas nebūtu atšķirīgas un savdabīgas, tad pasaulē būtu nevis tūkstošiem tautu, bet viena uz šīs planētas – pasaules tauta.

Katras tautas mentalitāte ir īpašs raksturīgu iezīmju kopums, kas izriet no saprāta, prāta, psīhes spējām, ko piešķīruši šā cilvēku kopuma dzīves vēsturiskie, ģeopolitiskie, klimatiskie, etnogrāfiskie, etniskie un sadzīves apstākļi.
Katra nācija ir raksturīga ar savu mentalitāti. Tā ir nācijas individuāla iezīme, kas to atšķir no citiem etniskiem veidojumiem. Pētot to vai citu tautu, mēs ievērojam tās mentalitāti, kas ir it kā šā etnosa individualitātes un savdabības prototips.
Nācijas īpašā mentalitāte veidojas visā tās tapšanas vēstures gaitā. Mentalitāte nav tās vai citas tautas ārēja pazīme. Piemēram, Kaukāza tautu lielais deguns, kalmiku un jakutu šaurās acis, slāvu gaišbrūnie mati utt. nav nacionālās mentalitātes pazīme, jo tā nav saistīta ar ārējām pazīmēm, bet to izteic pašas nācijas būtība un dziļš saturs. Piemēram, amerikāņu tauta. Amerikas reformu laikmets ir vājinājis indivīda liktenīgu atkarību no sabiedriskajām struktūrām.
Nacionālā mentalitāte netiek iegūta vienreiz un uz visiem laikiem. Tā veidojas gadsimtiem un tai piemīt samērā noturīgs un inerts saturs. Bet tai netrūkst arī spēja iestiprināties, bagātināties un pārveidoties. Lielu vēsturisku pārmaiņu un jaunu atdzimšanu iznākumā tā var tikt pakļauta kvalitatīvām izmaiņām. Jo mentalitāte ir nācijas vēsturisks ieguvums tiešas ģeogrāfisku, etnisku, klimatisku, saimniecisku, sociokulturālu dzīves īpatnību ietekmes dēļ. Nācijas mentalitāte pēc rakstura nav viennozīmīga – ar labvēlīgu vai nelabvēlīgu saturu. Tā ietver sevī visu – gan apliecinošo, gan noliedzošo. Pārliecinājusies par savas mentalitātes atsevišķu sastāvdaļu inertumu un aplamību, tauta var no tiem atbrīvoties. Bet tā ir ilgstoša vēsturiska norise, kas aptver lielu laika posmu.
Mentalitāti neveido tautas vēlme un vajadzības, pretēji, tā nostiprina nacionālās esamības īstu stāvokli un attīstības pakāpi. Tā ir it kā nācijas pilnasinīgs raksturojums. Saglabājot savu mentalitāti, nācija pastāvīgi rūpējas par savām vēsturiskajām izredzēm. Pie tam, cienot nacionālo savdabību, tai nav pamata dižoties ar savu pārākumu, pazemojot un neievērojot citas. No kaimiņiem – brālīgām draudzīgām tautām var pārņemt visu kultūru, tehniku, zinātni, labu ideju, bet nav iespējams pārņemt tās mentalitāti. Jo tā ir tuva tikai tai tautai, kurai piemīt. Mentalitāte nav nododama no tautas uz tautu. Katra ir bagāta ar savu vien sev piederīgu mentalitāti 1.
Tautas mentalitāte izpaužas caur tās pārstāvjiem. Cilvēks, biedrodamies ar citas nācijas cilvēkiem, uzreiz pamana to raksturīgākās iezīmes, tas ir, tautas mentalitāti.
Lai nodrošinātu sev piemērotu dzīvi, cilvēks pastāvīgi ir meklētāja vai pētītāja lomā. Visu mūžu viņš ir meklējumos un rosībā, vēlas atminēt dzīves noslēpumu. F.Dostojevskis ir savam brālim rakstījis, ka viņu nodarbina šā noslēpuma atminējums, jo viņš vēlas būt cilvēks (Собр. соч. – 1983. – Т. 28. – Кн. 1. – С. 67). Cilvēka noslēpuma atminējums nozīmē tautas mentalitātes apjēgu. Neapjēdzot tautas mentalitātes būtību, nevar pilnībā izprast nevienu indivīdu.
Mentalitāti veido nācijas dzīves apstākļi un vēsturiskā īstenība. Ja pievēršamies jebkuras tautas etnoģenēzes avotiem, var atklāt tās mentalitāti, kas piemīt tikai tai.
Kazahiem, ķīniešiem, čukčiem un citiem ir savas mentalitātes. Bet jebkuras nācijas vietu un nozīmi vēsturē un mūsdienu pasaulē nenosaka tās mentalitāte – tā nav loze, kas noteiktu vietu rindā, un tā nav tās vai citas nācijas elites un diženuma pase 2.
Etnosa mentalitāte ir īpašu iezīmju un raksturu kopums, kas satur visu tautas garīgās, saimnieciskās, etniskās un vēsturiskās attīstības sarežģītību. Protams, jebkuras nācijas mentalitāte ir spilgts tās nacionālās identitātes atspoguļojums, visu šo nāciju veidojošo cilvēku piederības tieši šai etniskajai kopībai atzīšana. No cilvēka mentalitātes var atpazīt cilvēka sakaru ar kādu tautu.

Amerikāņa nacionālo mentalitāti nosaka viņa bezgalīgā ticība sev. Pārliecība viegli pāriet uz apkārtējiem, ar sparīgu un pašpārliecinātu raksturu viņš uzlādē citus. Galu galā visa sabiedrība jūtas mundra un dzīvespriecīga.
No tā izriet cits ne mazāk svarīgs jautājums: kāda ir nacionālās mentalitātes un nacionālā gara savstarpējā attiecība? Kas ir nacionālais gars, ko tas sevī ietver, kāda ir tā loma nācijas dzīvē, kā tas samērojams ar nacionālo mentalitāti?
Vispirms mēģināsim to definēt. Nacionālais gars ir nacionālās pašsajūtas kvalitatīvs stāvoklis. Gars nav tautas pašapziņas statisks stāvoklis, tam ir mainīgs raksturs: tas ceļas, noslīd, bet kādā laika posmā novājinās. Kā izskaidrojams nacionālā gara nenoturīgums, kāpēc tas nesaglabā kādreiz iegūtu augstāko kvēles pakāpi?
Nacionālais gars ir organiski saistīts ar pašas nācijas attīstību. Kā zinām, vēsture nerit līdzeni, vienā plaknē. Tā savā attīstībā pārdzīvo visdažādākos lūzuma brīžus. Un nācija darbojas ne jau vakuumā un ne jau uz citas planētas, bet uz mūsu zemeslodes, ko apdzīvo dažādas tautas un valstis. Jebkuras nācijas dzīve norit ciešā mijiedarbībā ar šo daudzveidīgo mīklaino pasauli. Mūsdienu zinātniski-tehniskajā un informācijas telpā neviena tauta nevar viennozīmīgi apgalvot, ka tās pašpietiekama dzīve tiek nodrošināta vien savās mājās, bez tiešas neredzamas iejaukšanās no ārienes. Tāpēc jebkurai tautai ir dabisks līkloču attīstības ceļš. Neparedzams, nenoturīgs attīstības ceļš ir kļuvis par parastu parādību katrai nācijai. Tas nosaka tautas nacionālā gara stāvokli.
Citiem vārdiem, nacionālais gars ir nacionālās īstenības kvalitātes stāvokļa apkopojošas sekas. Tautas, kura atrodas pastāvīgā pazemojuma, atkarības un padevības stāvoklī, gars nekad nebūs pacilāts. Tautas gars nav atsevišķu varoņu un tautas bruņinieku kareivīgu īpašību kopums. Šīs augstās jūtas ir saistītas ar tēvzemes aizstāvības, tautas varonīgas cīņas par valsts likteni, ar tautas liktenīgo interešu izcelšanas prioritāru stāvokli. Kad pievilcīga vispārnacionāla ideja aptver visu tautu, tad tā kļūst par nacionālā gara parādību. Kad tauta dzīvo ar vienotu augstu mērķi, tā kļūst visspēcīga. Bet galējās situācijās nacionālais gars pārvēršas par it kā maģisku burvju spēku.
Visiem ir zināms, ka pie mums Kazahijā valsts politikas līmenī ir uzstādīts uzdevums audzināt cildenu nacionālo garu. Varas struktūras veic pasākumus, kas vērsti uz jaunās neatkarīgās valsts pilsoņu nacionālās pašapziņas un nacionālā gara nostiprināšanu. Nošķirtu cilvēku, sašķeltai nācijai nevar būt viengabalains veselīgs gars. Tautas gars ir pacilāts vien tad, kad tā ir vienots veselums.
Nacionālā gara celšanu cilvēki saprot dažādi: vieni uzskata, ka šādā nolūkā ir jāsasniedz savas nācijas pārākums pār citām vai jāpanāk nošķiršanās no tām, citi šo jēdzienu saista ar savas gribas uzspiešanu citiem, lai noturētu tos padevībā un pazemojumā. Uzskata, ka tas ļaus ieaudzināt lielisku nacionālo garu. Šādi uzskati ir maldīgi. Tie muļķo tautu ar kaitīgu domu par savas tautas izredzētību un elitārismu salīdzinājumā ar pārējām. Daži pat ar arheoloģiskiem izrakumiem aizraujas tāpēc, lai pierādītu savas tautas senumu kā tās pārākuma pazīmi pār citām. Šādas ieceres ir veltas. Tautas senums nav galvenais tās dižuma un svētuma kritērijs. Tautas dižumu nosaka ne tās senums, bet tās sasniegtā garīguma pakāpe, noteikts ieguldījums civilizācijā.
Par savu seno savdabīgo kultūru var sajūsmināties katra tauta, bet tās civilizētību nosaka tās sabiedrības attīstības šodienas līmenis. Tas, kurš aprobežojas ar paļaušanos un tīksmināšanos par kultūras seno mantojumu, nekad nesasniegs jaunas attīstības virsotnes. Tātad, katrai tautai, kam rūp savs liktenis un izredzes, ir jājūt aicinājums pastāvīgi rūpēties par sava garīguma pilnveidošanu un bagātināšanu.

Tautai ir jāattīstās vispusīgi – gan saimnieciskā, gan zinātniskā, gan garīgā ziņā. Ekonomikas lomu te nevar ignorēt.
Katra sabiedrība bez ekonomiskās jaudas ir nabadzīga, nepilnvērtīga visādā – gan dzīves līmeņa, gan garīgo iespēju ziņā.

Kā var celt tautas garu? Ir jāatpazīst pati tā būtība. Tautas gars nav ar dievības brīnumiem saistāma mistiska parādība. Tā ir vēsturiska, sabiedriska, garīga parādība. Gars no paaudzes uz paaudzi netiek pārnodots automātiski. Tas ir jāaudzina pašai tautai, vismaz tās absolūtam vairākumam, pie kam, rādot noteiktu apliecinošu piemēru. Kam ir veselīgs gars, tas vienmēr ir stiprs, to pavada veiksme. Kas ir garā vājš, tas vienmēr gļēvulīgs, bikls, neizlēmīgs un nepatstāvīgs.
Tautas gars nav kādas varas lolotas tās daļas pašsajūtas stāvoklis. Tauta ir nedalāms viengabalains jēdziens. Ja atšķeļas kāda daļa, tā vairs nav kopība, nav tauta. Tā zaudē ne vien savu viengabalainību, bet arī svēto pacilāto garu 3.
Protams, tautas gars nav iedomājams bez valsts saimnieciskās jaudas. Tautas garu uztur ne tikai sabiedrības intelektuālais potenciāls, bet arī valsts ekonomiskais spēks.
Gars kļūst pacilāts tad, kad ir nodrošināta tautas pašpietiekama dzīve, kad cilvēki nākotnē raugās ar paļāvību un optimismu. Nacionālais gars nošļūk, kad tauta kļūst nabadzīga, noziedzīga, krīt grūtsirdībā un kūtrumā. Ar tādu pazemotu tautu neviens nerēķinās, pretēji, to neņem vērā, mīda kājām tās nacionālās jūtas un cieņu.
Nacionālais gars ir organiski ieausts valsts varenības un drosmes audumā, tas barojas ar tā dzīvības sulu.

Nacionālās mentalitātes un nacionālā gara problēmas Kazahstānas zinātnē pagaidām ir vāji izstrādātas. Vien pēdējā laikā par tām sākuši dzirdami ziņot vēsturnieki, politiķi, filosofi, psīhologi, rakstnieki un žurnālisti. Šī tēma vēl nav kļuvusi par īpaša pētījuma objektu.
Šajā rakstā skārām vien nozīmīgas problēmas atsevišķus aspektus. Pašlaik nacionālā parādība neapšaubāmi prasa jaunu izpratni zinātniskā un praktiskā ziņā. Piemēram, kazahi. Nesen tie bija pusklejotāju tauta, ārēji vienkārša un pieticīga, atklāta un parasta. Par šīs tautas mentalitāti ir ļoti spoži pateicis Kazibek bejs (Казыбек би, Каз Даусты Казыбек, 1667—1763. Бей, бий – tjurku militārs un administratīvs tituls, sākotnēji bək – vadonis) – viens no trim slaveniem 19.gadsimta kazahu vadoņiem: “Mēs, kazahi, esam lopkopji, nenobriedusi tauta, nevienu neapdraudam, paļaujamies vien uz sevi – mierīga tauta.”
Katra personība ir īpatns pasaulē vienīgais indivīds, esamības ziņā neatkārtojams un vērtības ziņā neaizstājams. Personības individuālo īpatnību nevar izteikt vispārējos jēdzienos. Katrā tautā mēs saredzam dažādas nacionālā rakstura un uzvedības īpatnības.
Mentalitāti var definēt kā ģeogrāfisku, ģeopolitisku un sabiedrisku faktoru ietekmē izveidojušos kopību, kā uzvedības, jutekliski-emocionālu reakciju un domāšanas vispārpieņemtu paraugu sistēmu, un kas ir savstarpējas pakļautības kārtībā sakārtotu prioritāšu un vērtību izpausme.
Vērtības veido to radītājs un tās nav no tā atraujamas, tās viņā dzīvo – barojas no tā sabiedriskuma garīgajām sulām, kļūst par tā sabiedriski-vēsturiskās dabas neizbēgamu iezīmi, iedarbīgi to ietekmējot. Soli aiz soļa pilnveidojot savas nacionālās vērtības, tauta pati lēnām, bet neizbēgami šīm vērtībām pieskaņojas, sava gara prasības piemēro vērtību līmenim atbilstošajā attīstības posmā. Neviena jauna paaudze nevar iztikt bez kultūras, zināšanu, tradīciju, ētisko normu un citu vērtību krājuma.

Attiecībā uz tēmas aktualitāti ir jāatzīmē, ka pašlaik, neatkarīgas Kazahstānas apstākļos, veidojas jaunas vērtības. Tās ir pārejas posma vērtības, piemēram, personisks atbildīgums, tieksme uz panākumiem, uzņēmējdarbības rosīgums. Tā kā ir notikušas kādas vērtību izmaiņas, ir notikusi arī kazaha mentalitātes izmaiņa. Viņš vairs nav tāds, kāds bijis klejotāja dzīves apstākļos.
Bet kopumā kazahs paliek kazahs, krievs – krievs utt. Tas nozīmē, ka mentalitāte pastāvēs, kaut izmainītā veidā. Nācijas mentalitāte ir parādība, kas prasa kompleksus pētījumus. Tai piemīt viengabalainums un sinkrētisms, apvienotība. Šādā ievirzē mentalitāti var raksturot kā nedalāmu veidojumu, kurā saliedējas īstenības intelektuālā, vērtību, nojautu, garīgā apjēga. Šie jautājumi savā laikā ir bijuši Berdjajeva, Solžeņicina, Kagana, Abaja, Šakarima, Baitursinova un daudzu citu domātāju uzmanības lokā.

Literatūras saraksts.

1. Кшибеков Д.К. О казахском менталитете // Вестн. КазГУ. – 2000. – No 2. – С. 147.
2. Калмырзаев А. Национальный менталитет и национальный дух // Мысль. – 2000. – No 8.
3. Орынбеков Н.С. Духовные основы консолидации казахов. – Алматы, 2001.

И.И.Досина, С.Д.Кушбасова, Р.А.Клещёва
Карагандинский государственный университет им. Е.А.Букетова
НАЦИОНАЛЬНЫЙ ХАРАКТЕР. МЕНТАЛИТЕТ: СУЩНОСТЬ, ПРОБЛЕМЫ

http://library.ksu.kz/download/PBD/vestniki/2005(39)3/Istoria.pdf

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s