Meklējot valsts antiideoloģiju: Ciānas Gudro slepenais protokols un mūsdienas

(Ir līdz mielēm izpētīti, sodīti un mēs kaut cik zinām Vācijas Trešās Impērijas nacistiskos jeb rasistiskos noziegumus. Nav pietiekami izpētīti, sodīti un pasaulē zināmi PSRS vārdā nosauktās Krievijas impērijas noziegumi, kurus stingri teorētiski ņemot par nacistiskiem nosaukt ir grūti, jo krievi īstenībā nav etnoss, bet dažādu pārkrievotu etnosu konglomerāts. Tomēr nacistiskas tieksmes slēpjas to gan pārkrievošanas, gan teritoriālas invāzijas alkatībā. Galīgi nav pētīts žīdu nacisms jeb rasisms, kaut gan tā saknes stiepjas līdz jūdaisma tautas manipulatīvajai izredzētībai – tās aprioram rasismam, spožumam un postam. Pēc Otrā pasaules kara līdzcietība ir dabiska; lai gan katrai tautai nenoliedzami ir savs ‘statistiski vidējais’ raksturs un spēju ievirze, tomēr katras no šīm trim cilvēku lielākā daļa nav un nekad nav bijusi nacistiska. Katrai no tām ir bijuši un ir izcili pasaules mēroga Cilvēki, par kuru devumu pasaule var būt ļoti pateicīga. Šajā tekstā piedāvāju izvilkumus no sākotnēji slepena ārkārtīgi sātaniska protokola, kā arī beigās visu tekstu. Nešaubos ne mirkli, ka to līdz pēdējam burtam ir pētījuši un noderīgo izmantojuši un attīstījuši gan Hitlers, gan Ļeņins-Staļins. Diemžēl es nešaubos arī, ka pēc 2.Pasaules kara pasaule ir otrā grāvī līdz ausīm. Lai kas būtu protokola autors un lai kas virza mūsdienu ļaunumu, iesaku piedomāt, vai patreizējā pasaulē neredzat pārāk daudz ko ļoti pazīstamu no Ciānas Gudro slepenā protokola.

Henrija Forda (Ford Motor Company) viedoklis:

“Pat ja tā sauktie ‘Cionas Gudro Protokoli’ nav bijuši nekas vairāk kā ievērojams literārs darbs, tomēr tiem vajadzētu būt ar maģisku pievilkšanas spēku dēļ tajā izklāstītās pasaules programmas baisās pilnības. Tomēr domu, ka tie nav bijuši nekas vairāk kā literārs darbs, apstrīd pats tā saturs; protokolos ir skaidri caurskatāma īsta valsts pārvaldes zināšana, un caur visu to saturu iet pavediens, pēc kura var noteikt to īsto saturu. Bez nākotnes plāniem tajos ir gan viss, kas jau paveikts, gan tas ko paredzēts veikt tuvākajā nākotnē.
Nav brīnums, ka pārraugot pēc tiem patreizējo pasaules stāvokli un vispārējo notikumu gaitu, kā tā izklāstīta protokolos, interese par tiem kā literāru darbu atdod vietu saspringtai uzmanībai, kas savukārt pāriet izbrīnā un pat šausmās
{…}
Lai kā nebūtu, mūsu priekšā ir programma, kas aukstasinīgi iezīmē tautu materiālas un garīgas iznīcināšanas plānu. Un mēs redzam kā šī pati programma dienu no dienas pārvēršas īstenībā un piedevām, ja ne kopumā, tad lielā daļā vienas rases kontrolē

[Форд Г. “Международное еврейство, М.: “Витязь”, 1998, с. 118,128]

Ir vērts izlasīt arī atsauksmi uz grāmatu par neoliberālisma dabu pašās beigās. I.L.)

Izvilkumi

… uz­de­vums top ie­vē­ro­ja­mi at­vieg­lots, ja pre­ti­nieks pats tiek sai­ndēts ar vil­tus ide­ju “brī­vī­ba”, tas ir, ar li­be­rā­lis­mu … Ja pār­val­des gro­ži vel­kas gar zem­i … Jaun­a va­ra stā­jas ve­cās va­ras vie­tā, ku­ru li­be­rā­lisms ir sa­grā­vis.

… Katrs ma­su lē­mums ir at­ka­rīgs no ga­dī­ju­ma vai māk­slī­gi sa­vāk­ta vai­rā­ku­ma, bet tas, ne­zi­not sle­pe­nos gā­jie­nus val­dī­ša­nas māk­slā, no­ved pie vis­muļ­ķī­gā­ka­jiem se­ci­nā­ju­miem un tā­dē­jā­di liek pa­ma­tus anar­hi­jai valsts pār­val­dē.

… Val­dī­ša­nas māk­slai nav ne­kā ko­pē­ja ar mo­rā­les li­ku­mu. … Kas grib val­dīt, tam jā­liek lie­tā vil­tī­ba un lie­ku­lī­ba. Augst­as ti­ku­mis­kās īpa­šī­bas – go­dī­gums, vaļ­sir­dī­ba – val­dī­ša­nas māk­slā ir zem­ūdens klin­tis, ku­ras no­gāž no tro­ņa la­bāk un dro­šāk ne­kā vis­stip­rā­kais ie­naid­nieks

… es sme­ļos jaun­as tie­sī­bas: sa­ska­ņā ar stip­rā­kā tie­sī­bām uz­brukt ad­mi­nis­trā­ci­jām, sa­vu ro­ku uz­likt li­ku­miem, vi­sas ie­stā­des pār­vei­dot un kļūt par kun­gu tiem, ku­ri sa­vu va­ru lab­prā­tī­gi “li­be­rā­lis­ma” vār­dā mums no­de­vu­ši.

… mū­su va­ra būs ne­uz­vei­ca­mā­ka par jeb­ku­ru ci­tu, jo tā būs ne­re­dza­ma tik il­gi, ka­mēr tik­tāl no­stip­ri­nā­sies

… Mēr­ķis at­tais­no lī­dzek­ļus.

… Tau­ta, kas at­stā­ta pa­ti sev, tas ir, cen­so­ņiem no ma­sām, iz­nī­ci­na pa­ti sa­vus lo­cek­ļus par­ti­ju cī­ņās, ko iz­rai­sa tiek­ša­nās pēc va­ras, go­da, un ne­mie­ros, kas iz­ce­ļas šo cī­ņu re­zul­tā­tā.

… Mū­su lo­zungs ir: spēks un lie­ku­lī­ba! … ļau­nums ir vie­nī­gais lī­dzek­lis, lai sa­snieg­tu la­bu mēr­ķi. Tā­pēc mēs ne­drīk­stam bai­dī­ties lie­tot tā­dus lī­dzek­ļus kā pie­ku­ku­ļo­ša­na, krāp­ša­na, no­de­vī­ba, ja ti­kai tie no­der mū­su plā­nu sa­snieg­ša­nai.

… “Brī­vī­ba, Vien­lī­dzī­ba, Brā­lī­ba!” Šos vār­dus muļ­ķa pa­pa­gai­ļi…

… Mū­su uz­va­ru at­vieg­lo­ja arī tas, ka, nā­kot sa­skar­smē ar tiem ļau­dīm, ku­rus mēs va­rē­jām iz­man­tot, vien­mēr ie­dar­bo­jā­mies uz vi­ņu dvē­se­les vis­jū­tī­gā­ka­jām stī­gām: nau­das rē­ķi­niem, mant­kā­rī­bu, cil­vē­ka va­ja­dzī­bu ne­sā­tī­bu.

… ir va­ja­dzīgs, lai ka­ri, cik tas ie­spē­jams, ne­nes­tu ne­kā­dus te­ri­to­ri­ālus ie­gu­vu­mus; tad tie tiks pār­nes­ti uz saim­nie­cis­ko jo­mu, kur mēs tau­tām lik­sim just sa­vas kun­dzī­bas va­ru. Šāds stā­vok­lis no­dod abas ka­ro­jo­šās pus­es pa vi­su ze­mes­lo­di iz­kai­sī­tiem mū­su priekš­stāv­jiem, ku­riem ir tūk­stoš acu un ku­riem ne­ek­sis­tē ne­kā­das zem­ju ro­be­žas. Tad mū­su tie­sī­bas no­slau­cīs tau­tu tie­sī­bas un pār­val­dīs tau­tas tā­pat, kā val­dī­bu va­ra līdz šim re­gu­lē­ja pil­so­ņu at­tie­cī­bas.

… Pār­val­des ie­rēd­ņi, ku­rus mēs ie­vē­lē­sim no pil­so­nī­bas pēc vi­ņu ver­dzis­ka­jām īpa­šī­bām, ne­būs sa­ga­ta­vo­ti tā, lai bū­tu spē­jī­gi pār­val­dīt. Tā­dēļ mū­su ša­ha spē­lē vi­ņi vieg­li no­slī­dēs līdz zem­nie­ku lī­me­nim un pa­vi­sam no­nāks mū­su iz­glī­to­to un ap­dā­vi­nā­to pa­dom­de­vē­ju ro­kās … Gal­ve­nais, lai vi­ņi cie­ši tic tam, ko mēs vi­ņiem kā zi­nāt­nes bauš­ļus esam ie­šmu­gu­lē­ju­ši.

… Pa­ska­tie­ties, kā­dus pa­nā­ku­mus gu­vu­šas Dar­vi­na, Mar­ksa un Nī­čes mā­cī­bas, ko mēs iz­vei­do­jām. To sa­šķe­ļo­šai ie­dar­bī­bai uz ne­jū­du gal­vām mums va­ja­dzē­tu būt vis­maz skaid­rai.

… Ta­ga­dē­jo val­dī­bu ro­kās ir lie­la va­ra, kas va­da tau­tu do­mu gai­tu,– pre­se. Tās uz­de­vums ir no­rā­dīt uz it kā sva­rī­gām pra­sī­bām, da­rīt zi­nā­mas tau­tas sū­dzī­bas, iz­teikt un iz­rai­sīt ne­ap­mie­ri­nā­tī­bu. Pre­se ie­mie­so se­vī ten­ku tri­um­fu par brī­vī­bu.

… Mums vēl jā­no­iet ti­kai mazs ce­ļa ga­bals, tad sim­bo­lis­kās čūs­kas riņ­ķis – mū­su em­blē­ma – no­slēg­sies. Kad šis riņ­ķis reiz būs no­slēgts, tas spie­dis vi­sas Ei­ro­pas val­stis kā ar spē­cī­gām stan­gām ko­pā.

… Mūs­lai­ku kon­sti­tū­ci­ju sva­ru kau­si drīz ap­gā­zī­sies, jo mēs ne­pa­rei­zi esam tos uz­stā­dī­ju­ši, tā­dēļ tie ne­var no­nākt mie­ra stā­vok­lī. Mēs rū­pē­si­mies par to, lai šie sva­ru kau­si ne­pār­trauk­tu svār­stī­ties, līdz to stie­nis būs pār­berzts

… Ne­no­gur­sto­ši pļā­pas ir pār­vēr­tu­ši tau­tas pār­stāv­nie­cī­bu un valsts paš­val­dī­bu sē­des par ru­nu kau­ju ska­tu­vēm. Pār­dro­ši avīž­nie­ki, ne­ap­zi­nī­gi la­mu rak­stī­tā­ji kat­ru die­nu uz­brūk val­dī­bas pār­stāv­jiem. Ne­lie­tī­ga va­ras lie­to­ša­na ga­lī­gi sa­šķo­ba valsts pa­ma­tus un sa­ga­ta­vo to sa­bru­ku­mu.

… Kon­sti­tū­ci­jās mēs ie­da­bū­jām tā­das tie­sī­bas, ku­rām ma­su acīs ir fan­tas­tis­ka no­zī­me, bet ku­ras nav ne­kā­das īs­tas tie­sī­bas. Vi­sas tā sau­ca­mās tau­tu tie­sī­bas past­āv fan­tā­zi­jā, tās ne­kad ne­var tikt īs­te­no­tas.

… Da­žā zi­ņā mēs nā­kam kā glā­bē­ji, kas at­pes­tīs strād­nie­kus no ver­dzī­bas, jo mēs vi­ņus aici­nām ie­stā­ties mū­su so­ci­ālis­tu, anar­his­tu un ko­mu­nis­tu ar­mi­jas rin­dās. Šos vir­zie­nus mēs aiz­stā­vam aiz prin­ci­pa, it kā pa­ma­to­jo­ties uz mū­su brā­lī­bas sta­tū­tiem, ku­ri at­ka­rī­gi no mū­su so­ci­ālās brīv­mūr­nie­cī­bas vis­pār – no cil­vē­cī­gas sais­tī­bas. … Bet mēs gri­bam tie­ši pre­tē­jo, pro­ti – lēt­ti­cī­go de­ģe­ne­rā­ci­ju. Mū­su va­ra bal­stās uz strād­nie­ku ilg­sto­šu ne­pie­tie­ka­mu uz­tu­ru un vi­ņu vā­ju­mu. Šā­dā stā­vok­lī strād­nie­kam jā­pak­ļau­jas mū­su gri­bai, jo vi­ņam nav ne spē­ka, ne gri­bas iz­rā­dīt mums pre­tes­tī­bu.

… Lēt­ti­cī­gie vairs ne­spēj do­māt bez mū­su zi­nāt­nis­kā pa­do­ma…

… Iz­man­to­jot vi­sus mums pie­eja­mos ap­lin­kus ce­ļus un lie­kot lie­tā zel­tu, kas pil­nī­gi at­ro­das mū­su ro­kās, mēs iz­rai­sī­sim vis­pā­rē­ju saim­nie­cis­ko krī­zi.

… mēs ve­dam tau­tas no vie­nas vil­ša­nās sa­vās ce­rī­bās uz nā­ka­mo…

… Pat­la­ban kā pa­sau­les va­ra mēs esam ne­ie­vai­no­ja­mi, jo, tik­līdz vie­na valsts mums uz­brūk, ci­tas no­stā­jas mū­su pus­ē. Mū­su ne­pie­eja­mo stā­vok­li stip­ri­na lēt­ti­cī­go bez­ga­lī­gais ze­mis­kums, jo vi­ņi rā­po va­ras priekš­ā, pret vā­jo ir ne­žē­lī­gi, kļū­das bez žē­las­tī­bas no­so­da, tur­pre­tim no­ziedz­nie­kus tie­sā iecietīgi…

… Kat­ra re­pub­li­ka iz­iet vai­rā­kas at­tīs­tī­bas pa­kā­pes. Pir­mais posms līdz­inās ak­lā kus­tī­bām pir­ma­jā die­nā, kad tas grī­ļo­jas pa la­bi un pa krei­si. Ot­rais posms ir tau­tu ra­dī­ša­nas (de­ma­go­ģi­jas) laik­mets, kas ra­da anar­hi­ju. Tā ne­iz­bē­ga­mi ved pie des­po­tis­ma, kas vairs at­klā­ti un li­ku­mī­gi ne­tiek at­zīts un tā­pēc ne­nes ne­kā­du at­bil­dī­bu. Turk­lāt lie­ta vai­rāk gro­zās ap ne­re­dza­mu un ne­zi­nā­mu va­ru, ap sle­pe­nu sa­vie­nī­bu, ku­ra strā­dā ap­slēp­ti un tā­dēļ lī­dzek­ļu iz­vē­lē nav spies­ta sev uz­likt ne­kā­dus ie­ro­be­žo­ju­mus, ku­ra vi­sur iz­vir­za sa­vus priekš­stāvjus un no vi­ņu bie­žās mai­ņas ne­cieš zau­dē­ju­mus, bet gan ie­gūst pel­ņu; tā, starp ci­tu, iz­pau­žas tā­dē­jā­di, ka šai sle­pe­na­jai sa­vie­nī­bai nav sa­va nau­da jā­tē­rē, lai at­al­go­tu par il­gga­dī­gu kal­po­ša­nu.

… Ār­ējā (pro­fānā) dar­bī­ba ir vēr­sta uz to, lai mū­su va­ru un tās mēr­ķus aiz­plī­vu­ro­tu; mū­su ka­ra plāns, pat mū­su va­ras sē­dek­lis tau­tām vien­mēr pa­liks ap­slēp­ti.

… mums jā­iz­nī­ci­na ti­cī­ba Die­vam, no lētti­cīgo dvē­se­lēm jā­iz­rauj kat­ra do­ma par Die­vu un Svē­to Ga­ru un tā jā­aiz­stāj ar daudz­skait­lī­giem ap­rē­ķi­niem un mie­sas va­ja­dzī­bām.

… Lai lēt­ti­cī­ga­jiem ne­do­tu lai­ku pār­do­mām un novē­rojumiem, vi­ņu do­mas mums jā­vērš uz tir­dznie­cī­bu un ama­tiem. Tad vi­sas tau­tas mek­lēs peļ­ņu un ne­re­dzēs sa­vu ko­pē­jo ie­naid­nie­ku! Lai brī­vī­ba lēt­ti­cī­go sa­bied­rī­bu ga­lī­gi sa­šķel­tu un lik­vi­dē­tu, ama­ti jā­pa­da­ra par speku­lāciju ob­jek­tu.

… Mak­si­mā­li sa­sprin­dzi­nā­tā cī­ņa par virs­kun­dzī­bu saim­nie­cis­ka­jā dzī­vē un tir­gus sa­tri­ci­nā­ju­mi ra­dīs piere­dzējušu, auk­stu, bez­jū­tī­gu sa­bied­rī­bu; tas pat jau ir no­ti­cis. Šī sa­bied­rī­ba ju­tīs pil­nī­gu apā­ti­ju pret augst­o valsts māk­slu un re­li­ģi­ju. Tās vie­nī­gais pa­dom­de­vējs būs arit­mē­ti­ka, tas ir, zelts! Zel­tu tā pie­lūgs kā īs­tu elk­die­vī­bu at­tie­cī­bā uz bau­du, ku­ru tas var dot.

… mēs esam lie­li meis­ta­ri ap­strā­dāt ma­sas un at­se­viš­ķas per­so­nī­bas vār­dos un rak­stos, ar veik­lām ma­nie­rēm un vi­sā­diem lī­dzek­lī­šiem, par ku­riem lētti­cīgajiem nav ne­kā­das no­jaus­mas, va­dīt tās pēc mū­su gri­bas. Mū­su pār­val­des māk­slas pa­ma­tā ir vi­sa­sā­kā no­vē­ro­ša­na un sa­šķel­ša­na, ana­lī­ze, kas bal­stī­ta uz tā­diem ar­gu­men­tā­ci­jas smal­ku­miem, ka ne­viens ne­var ar mums sa­cen­sties. Arī mū­su po­li­tis­ko plā­nu me­tos, mū­su sle­pe­no ap­vie­nī­bu no­slēg­tī­bā un va­rā ne­viens ne­var ar mums mē­ro­ties.

… Vis­pā­rē­ja lēt­ti­cī­go sa­vie­nī­ba mūs va­rē­tu uz­va­rēt. Bet no šīm bries­mām mēs esam pa­sar­gā­ti, jo starp lētti­cīgajiem ie­sak­ņo­ju­sies ne­pār­va­ra­ma šķel­ša­nās. Div­desmit ga­du sim­te­ņus mēs esam de­dzī­gi vei­ci­nā­ju­ši per­so­nis­kos un tau­tu kontra­stus, ra­su un ti­cī­bu nai­du. … Pat­la­ban pat vis­nie­cī­gā­kā vie­no­ša­nās starp val­stīm ne­tiek no­slēg­ta bez mū­su sle­pe­nas līdz­da­lī­bas ša­jā spē­lē.

… Pra­vie­ši mums ir mā­cī­ju­ši, ka mēs no pa­ša Die­va esam iz­re­dzē­ti kun­dzī­bai pār vi­su pa­sau­li. Dievs pats mums ir de­vis va­ja­dzī­go ap­dā­vi­nā­tī­bu…

… Vi­sus valsts ma­šī­nas ri­te­ņus dzen spēks, kas pil­nī­gi at­ro­das mū­su ro­kās,– zelts! Mū­su zi­nāt­nie­ku ra­dī­tā taut­saim­nie­cī­bas mā­cī­ba jau sen ir ie­rā­dī­ju­si nau­dai augst­āko vie­tu.

… gal­ve­nais uz­de­vums ir vā­ji­nāt sa­biedriskās do­mas pre­tes­tī­bas spē­ku, ar vi­su no­ti­ku­mu šķel­tnie­cis­ko kri­ti­ku at­ra­di­nāt ļau­dis no pat­stā­vī­gas do­mā­ša­nas, kas va­rē­tu mums nākt par ļau­nu, bet past­āvo­šos ga­ra spē­kus no­vir­zīt uz tuk­šu ru­nu kau­ju.

… Tau­tas un at­se­viš­ķas per­so­nas vi­sos lai­kos vār­dus ir uz­ska­tī­ju­šas par dar­biem; tās apmierinājās ar āriš­ķībām, ne­ie­vē­ro­jot, vai sa­bied­ris­ka­jā dzī­vē so­lī­ju­miem se­ko arī to iz­pil­dī­ša­na. Tā­dēļ tau­tai mēs sa­rī­ko­sim iz­stā­des, kur ar lie­lu daiļ­ru­nī­bu tiks iz­skaid­rots, ko mēs vis­pā­rē­jā prog­re­sa la­bā esam da­rī­ju­ši.

… Mēs pār­ņem­sim vi­su par­ti­ju un vir­zie­nu li­be­rā­lo se­ju un iz­vir­zī­sim ru­nā­tā­jus, ku­ri ru­nās tik il­gi, līdz būs no­gur­di­nā­ju­ši cil­vē­kus ar sa­vām skais­ta­jām ru­nām un ie­dve­su­ši vi­ņos šaus­mas no vi­su vir­zie­nu ora­to­riem.

… Lai pār­val­dī­tu sa­bied­ris­ko do­mu, mums jā­sēj šau­bas un ne­sa­ska­ņas, ta­jā pa­šā lai­kā mēs lie­kam iz­teikt da­žā­dus pre­tru­nī­gus uz­ska­tus, līdz to jūk­lī lēt­ti­cī­gie vairs ne­at­rod iz­eju un nāk pie at­zi­nu­ma, ka valsts tie­sis­ka­jos jau­tā­ju­mos vis­la­bāk ir būt bez kā­diem ie­skatiem, jo tau­tai nav ša­jās lie­tās ne­pie­cie­ša­mās kom­petences, un ka ti­kai tas var šos jau­tā­ju­mus pa­tie­si pār­re­dzēt, kas pats tau­tu va­da. Tas ir mū­su PIR­MAIS no­slē­pums!
OTRS mū­su lie­tas pa­nā­ku­miem ne ma­zāk sva­rīgs no­slē­pums ir tas, ka pēc ie­spē­jas jā­vai­ro tau­tas kļū­das un trū­ku­mi. Vi­sas slik­tās pa­ra­žas, kais­lī­bas, vi­si sa­biedriskās kon­tak­tē­ša­nās no­tei­ku­mi jā­no­ved līdz galē­jībai, tā ka ne­viens no tra­kā ha­osa vairs ne­var rast iz­eju un cil­vē­ki cits ci­tu vairs ne­sa­prot. Tad mums būs vieg­li sēt ne­sa­ska­ņas vi­sās par­ti­jās, aiz­ka­vēt ik­vie­nu spē­ku ap­vie­no­ju­mu, kas mums vēl ne­grib pa­kļau­ties, un jau pa­šā sā­ku­mā vā­ji­nāt kat­ru per­so­nis­ko ener­ģi­ju, ku­ra mū­su lie­tu kaut kā va­rē­tu trau­cēt.

… lēt­ti­cī­go sa­bied­rī­bas audzi­nā­ša­na mums jā­vir­za tā, lai kat­ra tā­da uz­de­vu­ma priekš­ā, kas pra­sa ener­ģi­ju un iz­šķi­rī­bu, tā bez­ce­rī­gā vā­ju­mā no­lais­tu ro­kas.

… mēs esam spē­jī­gi vi­sus pa­sau­les val­dī­bas spē­kus bez asas pār­ejas se­vī uz­sūkt un no­di­bi­nāt virs­kun­dzī­bu.

… Ļo­ti ātr­i mēs no­dro­ši­nā­sim sev mil­zī­gas monopol­tiesības, ku­ras iz­slēgs jeb­ku­ru sve­šu kon­ku­ren­ci un kļūs mums par va­re­nu ba­gā­tī­bas avo­tu. No šiem mo­no­po­liem pat lie­lās ba­gā­tī­bas būs at­ka­rī­gas tā­dā mē­rā, ka tās pa­zu­dīs pir­ma­jā die­nā pēc ve­co val­dī­bu lie­lā sabru­kuma – tā­pat kā val­stu mak­sāt spē­jām un kre­dīt­spē­jām dā­vā­tā uz­ti­cī­ba (valsts kre­dīts).

… ir sva­rī­gi par kat­ru ce­nu at­ņemt tai ze­mes īpa­šu­mus. Vis­la­bā­kais lī­dzek­lis, kā to iz­da­rīt, ir pa­aug­sti­nāt no­dok­ļus uz zem­i, lai ze­mes īpaš­nie­ki kris­tu pa­rā­dos.

… tir­dznie­cī­ba un ama­ti mums pa­stiprināti jā­at­bal­sta un vi­siem spē­kiem jā­vei­ci­na speku­lācija. Tā mums kal­po kā pre­tstats pie­augo­ša­jai rūpnie­cības va­rai.

… Dar­ba al­gu mēs pa­aug­sti­nā­sim, bet tas strād­nie­kiem ne­dos ne­kā­du la­bu­mu, jo ta­jā pa­šā lai­kā mēs paaug­stināsim ce­nas vi­siem pirm­ās ne­pie­cie­ša­mī­bas priekšme­tiem. Par at­tais­no­ju­mu iz­man­to­sim aiz­bil­di­nā­ša­nos ar it kā bē­dī­go zem­ko­pī­bas un lop­ko­pī­bas stā­vok­li.

… Rūp­nie­cī­bas un amat­nie­cī­bas ra­žo­ša­nas avo­tus mēs māk­slī­gi un jo dzi­ļi sa­šķo­bī­sim, ja pie­ra­di­nā­sim strād­niekus pie ne­li­ku­mī­bas un žū­pī­bas un vi­sus ga­rī­gi augs­tu stā­vo­šos spē­kus no ze­mes da­bū­sim prom.

… Lai lēt­ti­cī­gie pirms lai­ka ne­uz­zi­nā­tu lie­tu īs­to stā­vokli, mēs to rū­pī­gi aiz­plī­vu­ro­sim. Tam no­de­rēs mū­su taut­saim­nie­cis­kās mā­cī­bas, no ku­rām dveš it kā nopiet­na cen­ša­nās ie­stā­ties par strād­nie­ku šķi­ru un pa­sau­les saim­nie­cī­bas prin­ci­piem.

… Vi­sā Ei­ro­pā un pēc tam arī ci­tās pa­sau­les ma­lās mums jā­iz­rai­sa rūg­ša­na, ķil­das, ie­naids. Ar to mēs sa­snieg­sim du­bul­tu la­bu­mu. … ar sa­vām intri­gām, ku­rās ar valsts tie­sis­ku vai saim­nie­cis­ku lī­gu­mu un kre­dī­tu pa­lī­dzī­bu esam ie­pi­nu­ši vi­sas valsts pār­valdes, mēs sa­jauk­sim vi­sus pa­ve­die­nus. … vi­sās pār­ru­nās mums jā­rī­ko­jas ļo­ti vil­tī­gi, tur­pre­tim, ār­ēji, tā sau­ca­ma­jā ofi­ci­āla­jā sa­rak­stē, mēs iz­man­to­sim ci­tu pa­ņē­mie­nu un vien­mēr iz­lik­si­mies go­dī­gi un pre­tim­nā­ko­ši.

… Mums jā­pies­piež valsts pār­val­des ener­ģis­ki at­bal­stīt mū­su pla­ši iz­strā­dā­to plā­nu, kas tu­vo­jas vē­la­ma­jai re­ali­zā­ci­jai. Lī­dzek­lis tā pa­nāk­ša­nai mums būs atru­nāšanās ar sa­bied­ris­ko do­mu, ku­ru mēs sle­pe­ni bū­sim ap­strā­dā­ju­ši ar tā sau­ca­mo as­to­to liel­val­sti – pre­si. Ar pa­vi­sam ma­ziem iz­ņē­mu­miem, ku­ri vis­pār ne­krīt sva­rā, vi­sa pre­se ir mū­su ro­kās.

… Ja lie­ta no­nāks līdz tam, ka pret mums sāk­sies vi­su Ei­ro­pas val­stu ko­pē­ja sa­cel­ša­nās, tad mū­su vār­dā tām at­bil­dēs ame­ri­kā­ņu, ķī­nie­šu vai ja­pā­ņu liel­ga­ba­li.

… mums jā­iepa­zīs­tas ar vi­siem li­kum­grā­ma­tu smal­ku­miem un vil­tī­bām, lai tad, kad mums tas būs va­ja­dzīgs, tik­tu pa­slu­di­nā­ti pār­dro­ši un ne­tais­ni sprie­du­mi, bet ir no sva­ra šos sprie­du­mus tā sa­stā­dīt, lai tie lik­tos kā tie­siskas ie­kār­tas augst­ākā ti­ku­mis­kā iz­paus­me.

… Mū­su val­dī­bai jā­pul­cē ap se­vi ci­vi­li­zē­ti spē­ki, ku­ru vi­dū tai jā­dar­bo­jas. Tie gal­ve­no­kārt ir žur­nā­lis­ti, ju­ris­ti, pār­val­des ie­rēd­ņi, valsts­vī­ri un bei­dzot tās per­so­nas, ku­ras mū­su spe­ci­āla­jās sko­lās bau­dī­ju­šas īpa­šu iz­glī­tī­bu.

… Ka­mēr vēl bai­dā­mies at­bil­dī­gās valsts vie­tās ie­likt mū­su brā­ļus, mēs tās uz­ti­cē­sim tā­dām per­so­nām, ku­ru pa­gāt­ne un rak­sturs vi­ņu rū­pī­bu ga­ran­tē.

… Vie­nā­dai mū­su prin­ci­pu pie­mē­ro­ša­nai ne­var būt ne­kā­du panā­kumu, ka­mēr tau­ta nav uz­audzi­nā­ta pēc mū­su me­to­des. Bet, ja jūs uz­ma­nī­gi stā­si­ties pie dar­ba, jūs re­dzē­sit, ka pie­tiek ar des­mit ga­diem, lai pār­vei­do­tu vis­cie­tā­ko rak­stu­ru.

… Mums kal­po … de­ma­go­gi, so­ci­ālis­ti, ko­mu­nis­ti un vi­sā­di uto­pis­ti. Mēs vi­ņus vi­sus esam ie­jū­gu­ši.

… li­be­rā­ļu pat­va­ļu. Mēs pie­skā­rā­mies ju­ri­dis­ka­jai vē­lē­ša­nu kār­tī­bai, pre­sei, per­so­nas brī­vī­bai, bet gal­ve­no­kārt iz­glī­tī­bai un audzi­nā­ša­nai kā brī­vās dzī­ves stūr­ak­me­ņiem.

… Jau­nat­ni mēs esam pa­da­rī­ju­ši muļ­ķī­gu, pa­ve­du­ši to un sa­mai­tā­ju­ši. Šis mēr­ķis ti­ka sa­sniegts tā­dē­jā­di, ka mēs tās audzi­nā­ša­nu bū­vē­jām uz ne­īs­tiem prin­ci­piem un mā­cī­bām, ku­ru mel­ku­lī­ba mums bi­ja la­bi zi­nā­ma, bet ku­ras mēs to­mēr li­kām iz­man­tot.

… li­ku­mus mēs ne­esam gro­zī­ju­ši pēk­šņi, bet to jē­gu ar pre­tru­nī­giem iz­tul­ko­ju­miem esam pil­nī­gi de­for­mē­ju­ši. Tā mēs ne­gai­dot gu­vām lie­lus pa­nā­ku­mus. Vis­pirms ar dau­dza­jiem iz­tul­ko­ju­miem li­ku­mi ti­ka pa­da­rī­ti ne­skaid­ri un tad pa­ma­zām pār­vēr­sti pre­tiš­ķī­bās. Valsts va­dī­ba zau­dē­ja jeb­kā­du pār­ska­tu un bei­dzot no ār­kār­tī­gi sa­rež­ģī­tās un pre­tru­nī­gās li­kum­do­ša­nas ne­va­rē­ja rast iz­eju.

… jau­tā­ju­mus par valsts va­ras sa­da­lī­ša­nu, vār­da, pre­ses, ti­cī­bas un sa­pul­ču brī­vī­bu, vien­lī­dzī­bu li­ku­ma priekš­ā, īpa­šu­ma un dzī­vok­ļa neaiz­skaramību, ne­tie­ša­jiem no­dok­ļiem un li­ku­mu atpa­kaļejošo spē­ku utt. Par šiem jau­tā­ju­miem ar tau­tu ne­maz ne­drīkst tie­ši un at­klā­ti ru­nāt. Ja tie­šām ir ne­pie­cie­šams tos skart, tad mēs ne­drīk­stam ie­lais­ties sī­ku­mos, bet ti­kai vis­pā­rē­jās frā­zēs at­zīt mo­der­nās li­kum­do­ša­nas prin­ci­pus.

… Tau­ta jūt se­viš­ķu mī­les­tī­bu un cie­ņu pret po­li­tis­kās va­ras ģē­ni­jiem un par vi­sām vi­ņu var­mā­cī­ga­jām izda­rībām iz­sa­kās ap­mē­ram tā: “Ne­lie­tī­gi, pro­tams, ne­lie­tī­gi, bet veik­li… Acu ap­mā­nī­ša­na, bet kā iz­da­rī­ta, cik lie­lis­ki bez­kau­nī­gi!”

… Kad sa­vu ie­ce­rē­to valsts ap­vēr­su­mu bū­sim īs­te­no­ju­ši, mēs tau­tām teik­sim: “Viss ir gā­jis bries­mī­gi slik­ti, jūs vi­si esat cie­ša­nu un bē­du no­mo­cī­ti. Re­dziet, mēs da­rām ga­lu tam, kas iz­rai­sī­ja jū­su cie­ša­nas: tau­tī­bām, zem­ju ro­be­žām, da­žā­dām nau­das zī­mēm. … No­bal­so­ša­nas for­ma, ar ku­ras pa­lī­dzī­bu mēs esam ti­ku­ši pie va­ras un pie ku­ras mēs esam pie­ra­di­nā­ju­ši vis­ze­mā­ko sa­bied­rī­bas lo­cek­li, jo mēs rī­ko­jām sa­pul­ces un pie­ņē­mām re­zo­lū­ci­jas, mums iz­da­rīs pē­dē­jos pakal­pojumus.

… Pēc tam kad vi­sus bū­sim pie­ra­di­nā­ju­ši pie (individuālās – I.L.) pašnoteik­šanās do­mas, mēs iz­nī­ci­nā­sim ģi­me­ni un tās audzi­no­šo no­zī­mi. Mēs pra­tī­sim aiz­ka­vēt augs­ti ap­dā­vi­nā­tu personī­bu ra­ša­nos, ku­ru iz­vir­zī­ša­nos mū­su va­dī­tās ma­sas nepie­ļaus. Tās ta­ču pie­ra­du­šas ti­kai mums se­kot, jo mēs par pa­klau­sī­bu un uz­ma­nī­bu la­bi sa­mak­sā­jam!

… Ja sa­bo­jās vie­nu valsts me­hā­nis­ma da­ļu, valsts, tā­pat kā cil­vē­ka ķer­me­nis, sa­sirgs un no­mirs.

… Tik­līdz mēs ie­dve­sām valsts ķer­me­nim li­be­rā­lis­ma in­di, vi­su valsts tie­sis­ko ie­kār­tu skā­ra pār­mai­ņas. Ta­gad vi­sas val­stis ir skā­ru­si nā­vī­ga sli­mī­ba – asins saindē­šanās. Mums ti­kai jā­gai­da, kad ie­stā­sies ago­ni­ja.

… iz­ņe­mot mūs, li­kum­do­ša­nu ne­viens cits ne­va­dīs.

… mēs at­ņem­sim de­pu­tā­tu na­mam tie­sī­bas iz­teikt val­dī­bai pie­pra­sī­ju­mus par valsts tie­sis­ka­jiem pa­sā­ku­miem.

… mēs va­ram pa­ma­zām, so­li pa so­lim iz­nī­ci­nāt vi­su, kas pirms mū­su kun­dzī­bas sā­ku­ma bi­ja re­pub­li­ku kon­sti­tū­ci­jās.

… Mums bez mi­tē­ša­nās vi­sās zem­ēs jā­sain­dē tau­tu un val­stu sav­star­pē­jās at­tie­cī­bas; mums vi­sas tau­tas, lie­kot lie­tā skau­dī­bu un nai­du, strī­dus un ka­ru, pat trū­ku­mu, ba­du un epi­dē­mi­ju iz­pla­tī­ša­nu, tik­tāl jā­sa­pū­dē, lai lēt­ti­cī­gie ne­ras­tu ne­kā­du ci­tu iz­eju kā pa­kļau­ties mū­su nau­das va­rai un pil­nī­gai kun­dzī­bai.

… katrs jaun­ās kon­sti­tū­ci­jas gro­zī­jums var mums ti­kai kai­tēt. Tā­pēc jā­rī­ko­jas tie­ši ot­rā­di, kā se­vī kaut kas no­slēgts, pil­nīgs un per­fekts tā mums jā­uz­spiež tau­tām tai mir­klī, kad pēc no­ti­ku­šā valsts ap­vēr­su­ma tās vēl ir ap­dul­lu­šas un to spē­ki vēl nav kon­so­li­dē­ti. … Tik­līdz lēt­ti­cī­gie ir nā­ku­ši pie at­zi­ņas, ka mēs vi­su va­ru esam sa­grā­bu­ši sa­vās ro­kās un ka­te­go­ris­ki at­sa­kā­mies ta­jā ar vi­ņiem da­lī­ties, vi­ņi aiz bai­lēm aiz­da­rīs acis un bez ie­bil­du­miem uz­ņems vi­su, kam jā­nāk.

… Mēs esam ra­dī­ju­ši ne­īs­tu valsts mā­cī­bu un ne­pa­gur­da­mi ie­dve­su­ši to lēt­ti­cī­ga­jiem, ne­do­dot vi­ņiem lai­ku ap­do­mā­ties. Tas no­ti­ka tā­dēļ, ka mēs sa­vus mēr­ķus va­ram sa­sniegt ti­kai pa ap­lin­kus ce­ļiem, jo tais­nais ceļš nav mū­su iz­kai­sī­ta­jai cil­tij pa spē­kam. … mēs, Gud­rie, esam iz­kai­sī­ti pa vi­su pa­sau­li. Ša­jā mū­su cilts it kā vā­jī­bā ir viss mū­su spēks

… Vārds brī­vī­ba, ku­ru var da­žā­di iz­skaid­rot, iz­tul­ko­jams šā­di: “Brī­vī­ba ir tie­sī­bas da­rīt to, ko at­ļauj li­kums.” Šāds jē­dzie­na for­mu­lē­jums pil­nī­gi no­dod brī­vī­bu mū­su ro­kās, jo li­ku­mi sa­grauj vai uz­ceļ to, ko mēs pēc sa­vas no­spraus­tās prog­ram­mas vē­la­mies.

… Kā­da lo­ma pre­sei ir ta­gad? Tā kal­po tau­tas kais­lī­bu uz­ku­rinā­ša­nai mums vē­la­mā vir­zie­nā vai par­ti­ju pat­mī­lī­go cen­tie­nu vei­ci­nā­ša­nai. Tā ir tuk­ša, ne­tais­nī­ga, me­lī­ga. Lie­lā­kā da­ļa cil­vē­ku ne­maz ne­zi­na, kam pre­se pa­tie­sī­bā kal­po. Mēs tai uz­lik­sim ie­mauk­tus un stin­gri pie­vil­ksim pa­va­du. Līdz­īgā kār­tā mēs ap­iesi­mies ar ci­tiem dru­kas ra­žo­ju­miem, jo ko tas līdz, ka pre­ses uz­bru­ku­mus pār­trau­cam, bet po­le­mis­kos rak­stos tie­kam ap­me­lo­ti un dis­kre­di­tē­ti. Sa­bied­ris­kās do­mas vei­do­ša­nu, kas vi­sai dār­gi iz­mak­sā, mēs, ie­ve­dot cen­zū­ru, pa­da­rī­sim par valsts ie­nā­ku­mu avo­tu. … Es jūs lū­dzu ie­vē­rot, ka mums uz­bruks arī tā­das avī­zes, ku­ras mēs pa­ši esam no­di­bi­nā­ju­ši. Bet šie uz­bru­ku­mi vien­mēr skars ti­kai tos pun­ktus, ku­rus mēs pa­ši esam no­do­mā­ju­ši gro­zīt.

… mēr­ķi pa da­ļai mēs sa­snie­dzam jau ta­gad tā­dē­jā­di, ka jaun­ās zi­ņas no vi­sas pa­sau­les sa­nāk ti­kai da­žos zi­ņu bi­ro­jos, kur tiek ap­strā­dā­tas un ti­kai tad snieg­tas laik­rak­stu va­dī­bai, ie­stā­dēm utt. … Mums jau ta­gad ir iz­de­vies sa­bied­rī­bas do­mu pa­sau­li tā­dā kār­tā pār­val­dīt, ka gan­drīz vi­si lēt­ti­cī­gie pa­sau­les no­ti­ku­mus ska­ta caur bril­lēm, ku­ras mēs esam vi­ņiem uz acīm uz­li­ku­ši.
Jau ta­gad vi­sā pa­sau­lē ne­vie­na valsts nav spē­jī­ga se­vi pa­sar­gāt no tā, lai mums ne­tap­tu zi­nāms viss, ko lēt­ti­cī­gie sa­vā muļ­ķī­bā sauc par valsts no­slē­pu­mu.

… Ik­viens no jums zi­na, ka ar li­be­rā­lis­ma mig­lai­na­jiem so­lī­ju­miem tiek bru­ģēts ceļš uz ne­prā­tī­giem sap­ņiem, ku­ri grib iz­nī­dēt kat­ru dis­cip­lī­nu un kār­tī­bu cil­vē­ku sav­star­pē­jās at­tie­cī­bās un at­tiek­smē pret val­sti.

… tas, ko mēs pa­ši iz­do­sim, lai ie­tek­mē­tu ļau­dis mums vē­la­mā gar, būs tik lēts, ka tiks ātr­i vien iz­pār­dots. … Grā­ma­tas un avī­zes ir di­vi no­zī­mī­gā­kie audzi­nā­ša­nas lī­dzek­ļi. … Uz kat­rām 10 no mums tā­lu stā­vo­šām avī­zēm vai žur­nā­liem nāks 30 mū­su pa­šu di­bi­nā­tie. Da­bis­ki, at­klā­tī­bā tas ne­drīkst nākt zi­nāms. … Tre­ša­jā vie­tā mēs lik­sim sa­vus fik­tī­vos pre­ti­nie­kus, ku­riem jā­iz­dod vis­maz vie­na la­pa, kas ār­ēji ir vi­sa­sā­ka­jā kontra­stā ar mums. Mū­su pa­tie­sie ie­naid­nie­ki šo ne­īs­to pre­tes­tī­bu uz­ska­tīs par īs­tu, tās pau­dē­jos vi­ņi sa­ska­tīs sa­vus do­mu­bied­rus un at­klās tiem sa­vas kār­tis. … Tie muļ­ķi, ku­ri do­mā, ka vi­ņi aiz­stāv sa­vas par­ti­jas la­pas uz­ska­tus, pa­tie­sī­bā ti­kai at­kār­tos mū­su ide­jas vai, ma­zā­kais, tās ide­jas, ku­ras mums tie­ši no­der. Vi­ņi ie­do­mā­jas, ka rī­ko­jas at­bil­sto­ši sa­vas par­ti­jas prog­ram­mai, un ne­no­jauš, ka mar­šē pa­kaļ ka­ro­gam, ku­ram vi­ņu priekš­ā lie­kam plan­dī­ties mēs.

… Fik­tī­viem uz­bru­ku­miem pret mums būs arī bla­kus mēr­ķis – tau­tu pār­lie­ci­nāt, ka tai ir pil­nī­ga vār­da brī­vī­ba. … vi­sos valsts tie­sis­ka­jos jau­tā­ju­mos mēs pēc va­ja­dzī­bas sa­bied­ris­ki do­mu sa­trauk­sim vai arī no­mie­ri­nā­sim, pār­lie­ci­nā­sim vai sa­jauk­sim. Mēs dru­kā­sim te pa­tie­sī­bu, te me­lus, te fak­tus, te la­bo­ju­mus – at­ka­rī­bā no tā, kā zi­ņa uz­ņem­ta. Tas at­bilst mū­su prin­ci­piem – ik­reiz uz­ma­nī­gi ap­taus­tīt zem­i, pirms lie­kam uz tās sa­vu kā­ju.

… Rū­pes par die­niš­ķo mai­zi spiež lēt­ti­cī­gos ciest klu­su un būt mū­su pa­klau­sī­giem kal­piem. No vi­ņu vi­dus mēs iz­rau­gā­mies sa­vai pre­sei pie­mē­ro­tus ļau­dis. … Pre­se vi­sai drīz no­vēr­sīs sa­bied­ris­ko do­mu jaun­iem jau­tā­ju­miem. Mēs, Gud­rie, ta­ču esam mā­cī­ju­ši ļau­dis no­vā­ji­nāt se­vi mū­žī­gās slā­pēs pēc kaut kā jaun­a.

… Jūs bū­sit ie­vē­ro­ju­ši, ka sa­bied­ris­kās do­mas at­bal­stu mēs mek­lē­jam ti­kai tad, ja lie­ta gro­zās ap tuk­šiem vār­diem, ap jau­tā­ju­miem, ku­rus mēs pa­ši esam ie­ne­su­ši pa­sau­lē. Bet fak­tis­ki mēs da­rām to, ko pa­ši gri­bam.

… priekš­plā­nā iz­vir­zām it kā jaun­us valsts māk­slas jau­tā­ju­mus: jau­tā­ju­mus par in­dus­tri­ju, lai cil­vē­ki va­rē­tu ša­jā dar­ba no­za­rē iz­tra­ko­ties.

… Tik­līdz mū­su kun­dzī­ba būs at­zī­ta, brīv­do­mī­gā sap­ņo­tā­ju lo­ma būs no­spē­lē­ta. Līdz tam lai­kam vi­ņi iz­da­rīs mums vis­lie­lā­kos pa­kal­po­ju­mus.

… Tik­līdz bū­sim ie­gu­vu­ši pa­sau­les kun­dzī­bu, mēs ne­cie­tī­sim ne­vie­nu ci­tu ti­cī­bu kā vie­nī­gi mū­su ti­cī­bu pa­šu Die­vam, ar ku­ru esam vie­no­ti kā vi­ņa iz­re­dzē­tie un caur ku­ru mū­su lik­te­nis ir sais­tīts ar vi­sas pa­sau­les lik­te­ni. Šā ie­mes­la dēļ kat­ra ci­ta ti­cī­ba mums ir jā­iz­nī­dē. Ja arī bez­diev­ju skaits tā­dēļ pie­aug­tu, tas mū­su mēr­ķiem ne­var kai­tēt

… Ne­vie­na tau­ta ne­aiz­skar to, kurš ar sa­vu droš­sir­dī­bu un ga­rī­go spē­ku prot tai uz­likt sa­vu jū­gu.

… Klu­bu bied­ri būs gan­drīz vi­si pa­sau­les po­li­ci­jas spie­gi, ku­ru dar­bī­ba mums ir gau­ži ne­pie­cie­ša­ma.

… Ja pa­sau­li no­mo­ka ne­mie­ri, tas no­zī­mē, ka mums šos ne­mie­rus va­ja­dzē­ja ra­dīt, lai sa­grau­tu val­stu par daudz stip­ro uz­bū­vi. Ja kaut kur no­nāk līdz sa­zvē­res­tī­bai, tās priekš­ga­lā pa­ras­ti stāv kāds no mū­su visuz­ti­ca­mā­ka­jiem kal­piem.

… Lēt­ti­cī­gie pa­ras­ti ie­stā­jas klu­bos aiz ziņ­kā­rī­bas. … Vi­ņi alkst pēc pie­kri­ša­nas un ap­lau­siem, ar ko mēs, da­bī­gi, esam ļo­ti de­vī­gi. … Jūs ne­va­rat ie­do­mā­ties, cik vieg­li ir pat vis­gud­rā­kos lēt­ti­cī­gos va­zāt aiz de­gu­na, kad vi­ņus pār­ņē­mu­si augst­prā­tī­ba. Tad vi­ņi ir tik bēr­niš­ķī­gi vien­tie­sī­gi, ka pat ma­zā­kā ne­veik­sme, var­būt pat ap­lau­su pār­trauk­ša­na ir pie­tie­ka­ma, lai vi­ņus pa­mu­di­nā­tu uz ver­dzis­ku pa­klau­sī­bu kat­ram, kas vi­ņiem ap­so­la jaun­us pa­nā­ku­mus. … Šiem ļau­ti­ņiem, no iz­ska­ta tī­ģe­riem, ir jē­ra dvē­se­les. Vi­ņu gal­vās pūš caur­vējš. Mēs esam uz­sē­di­nā­ju­ši vi­ņus sap­ņu zir­dzi­ņa mu­gu­rā un pa­rā­dī­ju­ši, ka at­se­viš­ķai per­so­nī­bai ir jā­sa­kūst ko­lek­tī­vā, tā sau­ca­ma­jā ko­mu­nis­mā.

… Mēs esam pra­tu­ši lēt­ti­cī­go li­ku­mu iz­pil­dī­ša­nu ie­ro­be­žot līdz mi­ni­mu­mam. Pa­tei­co­ties tam, ka mēs šos li­ku­mus iz­tul­ko­jam li­be­rā­li, tie ir zau­dē­ju­ši sa­vu pres­ti­žu. Sva­rī­gā­kos valsts tie­sis­kos jau­tā­ju­mus un ci­tus prin­ci­pi­ālu strī­du ga­dī­ju­mus tie­sas iz­šķir tā, kā mēs tām no­sa­kām. Tie­sas redz lie­tas ta­jā pa­šā ap­gais­mo­ju­mā, kā­dā mēs lēt­ti­cī­go ad­mi­nis­trā­ci­jai tās at­tē­lo­jam, sa­pro­tams, iz­man­to­jot vi­du­tā­jus, ar ku­riem mums ār­ēji nav ne­kā­du sa­ka­ru, pre­si un ci­tā­dā ce­ļā. … Lēt­ti­cī­go dzīv­nie­cis­kais sa­prāts jē­dzie­nu ana­lī­zei un no­vē­ro­ša­nai vis­pār nav spē­jīgs; vēl ma­zāk vi­ņi sa­redz, cik tāl­ejo­ši re­zul­tā­ti ir sais­tī­ti ar da­žā­diem at­zi­nu­miem.

… No mū­su pie­rēm iz­sta­ro augsts ga­rīgs spēks, bet lēt­ti­cī­ga­jiem ir ti­kai in­stin­ktīvs, dzīv­nie­kiem rak­stu­rīgs sa­prāts. Vi­ņi gan redz, bet pa­re­dzēt ne­spēj. Vi­ņi nav spē­jī­gi kaut ko iz­gud­rot, iz­ņe­mot ķer­me­nis­kas lie­tas.

… Vis­pār mēs pie­ļau­sim ti­kai tā­du ties­ne­šu ie­cel­ša­nu, ku­ri skaid­ri zi­na, ka vi­ņu uz­de­vums ir pie­mē­rot li­ku­mus un so­dīt, ne­vis uz valsts su­ve­re­ni­tā­tes audzi­no­šās ie­tek­mes rē­ķi­na paust sa­vus li­be­rā­los pa­sau­les uz­ska­tus, kā ta­gad to da­ra dau­dzi ties­ne­ši. … Kā zvērs sa­vus ma­zu­ļus sū­ta mek­lēt lau­pī­ju­mu, tā lēt­ti­cī­gie sa­viem pie­kri­tē­jiem dod ie­ne­sī­gus pos­te­ņus, ne­pa­skaid­ro­jot, kā­dam no­lū­kam tie īs­ti ra­dī­ti. Tā­dēļ lēt­ti­cī­go val­dī­bu stā­vok­li grauj vi­ņu pa­šu ie­rēd­ņu dar­bī­ba.

… mū­su rī­cī­bā būs vi­sas pa­sau­les nau­da, tā­dēļ mū­su val­dī­bai nav jā­bai­dās ne no kā­diem iz­de­vu­miem

… Mū­su val­dī­ba mū­su nā­ka­mā pa­sau­les val­dnie­ka per­so­nā pie­ņems tā­du ār­ējo vei­do­lu, it kā tā tē­viš­ķī­gi rū­pē­tos par sa­vu pa­vals­tnie­ku lab­klā­jī­bu un lai­mi.

… pirm­ām kār­tām mums ir jā­pa­da­ra ne­kai­tī­gas augst­sko­las, šis ap­vie­no­ša­nās pir­mais pa­kā­piens, no­rā­dot tām uz jaun­iem prin­ci­piem. Pār­val­de un pro­fe­so­ri vi­ņu dar­bī­bai tiks sa­ga­ta­vo­ti pēc sī­ki iz­strā­dā­tiem priekš­­­rak­stiem, no ku­riem vi­ņi ne­drīkst at­kāp­ties, jo par to draud sods. Augst­sko­lu pa­snie­dzē­jus mēs ie­cel­sim, ie­vē­ro­jot vis­lie­lā­ko uz­ma­nī­bu, vi­ņi būs pil­nī­gi at­ka­rī­gi no val­dī­bas.

… No mā­cī­bu plā­na mēs iz­slēg­sim valsts­tie­sī­bas un vis­pār vi­su, kas at­tie­cas uz po­li­tis­ka­jiem jau­tā­ju­miem. Šīs zi­nāt­nes pa­sniegs ne­dau­dzas īpa­ši sa­ga­ta­vo­tas per­so­nas, ku­ras mēs iz­rau­dzī­si­mies no ie­svai­dī­to vi­dus.

… No cil­vē­ces at­mi­ņas mēs iz­dzē­sī­sim vi­sus šos vēs­tu­res fak­tus, ku­ri mums ne­nāk par la­bu, un pa­tu­rē­sim ti­kai tos, ku­ri lēt­ti­cī­go val­dī­bu trū­ku­mus se­viš­ķi iz­ceļ. Mū­su mā­cī­bu plā­na priekš­ga­lā būs jau­tā­ju­mi par ik­die­nas dzī­vi, sa­bied­ris­ko ie­kār­tu, tau­tu sav­star­pē­jām at­tie­cī­bām, par ne­pie­cie­ša­mī­bu ap­ka­rot kai­tī­go ego­is­mu, kas ir dau­dzu ļau­nu­mu sak­ne, un tam­lī­dzī­gi audzi­nā­ša­nas jau­tā­ju­mi.

… Ad­vo­kā­tu pro­fe­si­ja ra­da ne­jū­tī­gus, ciet­sir­dī­gus, stūr­gal­vī­gus cil­vē­kus, ku­riem nav ne­kā­du prin­ci­pu. Vi­sos jau­tā­ju­mos vi­ņi no­stā­jas bez­per­so­nis­kā, tī­ri lie­tiš­ķā po­zī­ci­jā. Vi­ņi ir mā­cī­ju­šies vi­su pa­kļaut aiz­stā­vī­bas in­te­re­sēm, ne­do­mā­jot, kā­du ie­spai­du šī aiz­stā­vē­ša­na at­stāj uz sa­bied­rī­bas in­te­re­sēm. Pa­ras­ti vi­ņi ne­no­rai­da ne­vie­nu uz­de­vu­mu, cen­šas par kat­ru ce­nu pa­nākt at­tais­no­ša­nu un no­ņe­mas ap sī­kām ties­lie­tu ni­an­sēm. Ar šā­du rī­cī­bu vi­ņi sa­tri­ci­na tie­su ie­stā­žu cie­ņu.

… Cik maz mēs cie­tī­sim, ka ma­sa no­dar­bo­jas ar po­li­ti­ku, tik ļo­ti mēs to­mēr ap­sveik­sim, ja tau­ta ie­sniegs val­dī­bai vi­sā­das pe­tī­ci­jas un priekš­li­ku­mus, ku­ru no­lūks ir uz­la­bot saim­nie­cis­ko stā­vok­li.

… Lai kai­tē­tu lēt­ti­cī­ga­jiem saim­nie­cis­ka­jā dzī­vē, mēs esam iz­rai­sī­ju­ši pla­šus sa­strē­gu­mus (krī­zes). Mēs iz­lie­to­jām vien­kār­šu lī­dzek­li, vi­su sa­snie­dza­mo nau­du iz­ņe­mot no ap­gro­zī­bas. Mil­zī­gas sum­mas ti­ka uz­krā­tas mū­su ro­kās ta­jā lai­kā, kad lēt­ti­cī­go val­stis pa­li­ka bez lī­dzek­ļiem un bei­dzot bi­ja spies­tas no mums lūgt aiz­de­vu­mu.

… Tau­tu lie­lo nau­das trū­ku­mu tā jo ma­zāk va­rē­ja ap­mie­ri­nāt tā­dēļ, ka mēs vi­su zel­tu, cik vien ie­spē­jams, bi­jām iz­ņē­mu­ši no ap­gro­zī­bas.

… Mū­su val­stī jā­ievieš tā­da va­lū­ta, kas bal­stās uz dar­ba­spē­ka vēr­tī­bu, ap­gro­zī­bas lī­dzek­li, tur­klāt tā va­rē­tu būt no pa­pī­ra vai ko­ka.

… Pat­la­ban vi­sas val­stis ir tik­tāl no­nā­ku­šas pa­rā­dos, ka mie­rī­gi var ru­nāt par to nau­das saim­nie­cī­bu vis­pā­rē­ju sa­bru­ku­mu.

… Aiz­ņē­mu­mi ka Dā­mok­la zo­bens ka­rā­jas virs lēt­ti­cī­go val­dnie­ku gal­vām. Tā vie­tā, lai sa­vas va­ja­dzī­bas seg­tu ar sa­viem pa­vals­tnie­kiem uz­lik­tu pa­gai­du no­dok­li, vi­ņi kā lū­dzē­ji ar augš­up iz­stiep­tām ro­kām uba­go pie mū­su nau­das de­vē­jiem. Ār­ējie aiz­ņē­mu­mi ir kā dē­les pie valsts mie­sas, tās ne­var da­būt nost, ka­mēr pa­šas at­krīt vai ka­mēr valsts ar va­ru tās at­ņem nost. Bet, lai to iz­da­rī­tu, lēt­ti­cī­go val­stīm trūkst va­ja­dzī­gā spē­ka; tās liek ar­vien vai­rāk dē­ļu pie sa­vas sli­mās mie­sas klāt, tā ka bei­gās pa­šām lab­prā­tī­gi iz­rai­sī­tās asins zau­dē­ša­nas dēļ jā­iet bo­jā. … Pēc tam, kad mēs bi­jām pie­ku­ku­ļo­ju­ši ie­tek­mī­gās per­so­nas, lai da­bū­tu pie­kri­ša­nu iz­da­rīt ār­ējos aiz­ņē­mu­mus, vi­sas valsts ba­gā­tī­bas pil­nī­gi ie­plū­da mū­su ka­ba­tās. No tā lai­ka lēt­ti­cī­gie mums ir pa­rā­dā pro­cen­tus un pa­šus ka­pi­tā­lus.

… valsts aiz­ņē­mu­ma jau­tā­ju­mu mēs prā­tam lēt­ti­cī­ga­jiem pa­rā­dīt tā­dā gais­mā, ka vi­ņi tā pie­ņem­ša­nā pat sa­ska­tī­ja sev zi­nā­mu la­bu­mu.

… ku­ru ro­kās bi­ja īs­tā valsts pār­val­de, arī no lie­tas ne­kā ne­sa­pra­ta; sa­vus zi­ņo­ju­mus vi­ņi li­ka sa­ga­ta­vot mums uz­ti­ca­ma­jiem vī­riem. Ša­jos zi­ņo­ju­mos mēs prā­tam lēt­ti­cī­go prā­tu sa­val­dzi­nāt ar so­lī­ju­miem par gai­dā­ma­jiem ie­tau­pī­ju­miem.
… Ma­nu līdz­ši­nē­jo pa­skaid­ro­ju­mu mēr­ķis bi­ja vie­nī­gi at­klāt jums kā no­slē­pu­mu to, kas no­tiek un ir no­ti­cis, pa­rā­dīt jums, ka tu­vo­jas va­re­ni no­ti­ku­mi. Jums va­ja­dzē­tu zi­nāt, kā­di sle­pe­ni li­ku­mi no­sa­ka mū­su at­tiek­smi pret lēt­ti­cī­ga­jiem un kā­di ir mū­su pa­ņē­mie­ni nau­das saim­nie­cī­bas jo­mā. Bet man vēl kaut kas jā­pie­bilst.
Mū­su ro­kās ir ta­gad­nes vis­lie­lā­kais spēks – zelts. No sle­pe­nām uz­gla­bā­ša­nas vie­tām mēs va­ram to pie­gā­dāt di­vās die­nās jeb­ku­rā dau­dzu­mā.
————————————

Cionas gudro protokoli

(THE PROTOCOLS OF THE LEARNED ELDERS OF ZION)

Sarakstīts pirms 1901.gada. Par autoru un sarakstīšanas gadu ir pretrunīgas ziņas

1.no­da­ļa

1.1. Gud­ro prin­ci­pi jeb prog­ram­ma
Jeb­ku­rai pļā­pā­ša­nai mēs da­rī­sim ga­lu, to­ties kat­ras do­mas no­zī­mi pār­ru­nā­sim un stā­vok­li ap­gais­mo­sim, iz­man­to­jot salīdzinā­ju­mus un at­zi­nu­mus. Šā­dā kār­tā mēs pa­rā­dī­sim sa­vu sis­tē­mu mū­su pa­šu un lēt­ti­cī­go uz­tve­res gais­mā.
Jā­at­zī­mē, ka cil­vē­ku ar ļau­niem in­stin­ktiem ir daudz vai­rāk ne­kā ar la­bām īpa­šī­bām, tā­dēļ valsts pār­val­dē ar var­mā­cī­bu un te­ro­ru var sa­sniegt daudz vai­rāk ne­kā ar zi­nāt­nis­ki pa­ma­to­tiem pa­skaid­ro­ju­miem. Ik­viens cil­vēks tie­cas pēc va­ras, ikvienam gri­bē­tos kļūt par pat­val­dnie­ku, dik­ta­to­ru, ja vien viņš to spē­tu. Tur­klāt ti­kai re­tais ne­bū­tu spē­jīgs upu­rēt vis­pā­rē­jo lab­klā­jī­bu per­so­nis­ka­jiem la­bu­miem.

1.2. Tie­sī­bas – spē­kā
Kas ir sa­val­dī­jis plē­sī­gos zvē­rus, ku­rus sauc par cil­vē­kiem? Kas vi­ņus līdz šim va­dī­jis? Sa­bied­ris­kās ie­kār­tas sākumposmā vi­ņi pie­kāp­jas rup­jas va­ras, vē­lāk – li­ku­ma priekš­ā, kas nav ne­kas cits kā tā pa­ti va­ra aiz­plī­vu­ro­tā for­mā. Tā­pēc es se­ci­nu: sa­ska­ņā ar da­bas li­ku­miem tie­sī­bas ir spē­kā.

1.3. Brī­vī­ba – ide­ja – li­be­rā­lisms
Šis uz­de­vums top ie­vē­ro­ja­mi at­vieg­lots, ja pre­ti­nieks pats tiek sai­ndēts ar vil­tus ide­ju “brī­vī­ba”, tas ir, ar li­be­rā­lis­mu un, aiz­rā­vies ar šo ide­ju, no­nāk tās va­rā. Te mū­su mā­cī­ba gūst vi­siem re­dza­mu at­klā­tu uz­va­ru. Ja pār­val­des gro­ži vel­kas gar zem­i, sa­ska­ņā ar li­ku­miem tos sa­tver jaun­a ro­ka un pie­velk, jo ak­lās tau­tas ma­sas ne­vie­nu die­nu ne­var pa­likt bez va­do­ņa. Jaun­a va­ra stā­jas ve­cās va­ras vie­tā, ku­ru li­be­rā­lisms ir sa­grā­vis.

1.4. Zelts – ti­cī­ba Die­vam – paš­val­dī­ba
Mū­su lai­kos zel­ta va­ras vie­tā stā­jas li­be­rā­lisms. Bi­ja lai­ki, kad val­dī­ja ti­cī­ba Die­vam. Brī­vī­bas jē­dziens ne­ļau­jas realizēties. Ne­viens ne­prot šo jē­dzie­nu sa­prā­tī­gi likt lie­tā. Ja tau­tai uz īsu brī­di pie­šķir pat­val­dī­bu, tā iz­vēr­šas ne­ie­ro­be­žo­tā iz­lai­dī­bā. Ar ­to pa­šu brī­di sā­kas sav­star­pē­jas ķil­das, ku­ras ļo­ti ātr­i iz­vēr­šas par saim­nie­cis­kām cī­ņām. Val­stīs sā­kas politiskie ap­vēr­su­mi, un šo val­stu gods iz­plēn.

1.5. Nau­das va­ra
Ja valsts iek­šē­jo re­vo­lū­ci­ju re­zul­tā­tā ir no­vā­ji­nā­ta vai pil­so­ņu ka­ra dēļ no­nā­ku­si ār­ējo ie­naid­nie­ku va­rā, tā ir no­lem­ta iznīcī­bai; no šā brī­ža tā ir mū­su va­rā. Nau­das spēks, kas ir ti­kai mū­su rī­cī­bā, pa­sniedz tai sal­mi­ņu, pie ku­ra val­dī­ba ir spiesta pie­ķer­ties, ja tā ne­grib grimt di­be­nā.

1.6. Iek­šē­jais ie­naid­nieks
Es jau­tā­ju tam, kurš, par pa­ma­tu ņe­mot li­be­rā­lo vie­dok­li, šā­du rī­cī­bu uz­ska­ta par ne­li­ku­mī­gu: “Ja kā­dai val­stij ir di­vi ienaid­nie­ki un ja at­tie­cī­bā pret ār­ējo ir at­ļauts un par ne­ti­ku­mī­gu ne­tiek uz­ska­tīts lie­tot jeb­ku­ru cī­ņās lī­dzek­li, pie­mē­ram, ie­naid­nie­kam ne­da­rīt zi­nā­mus aiz­sar­gā­ša­nās un uz­brauk­ša­nas plā­nus, nak­tī un pār­spē­kā vi­ņam uz­brukt, kam­dēļ šie pa­ši līdzek­ļi, ap­ka­ro­jot ļau­nā­ku ie­naid­nie­ku, kurš iz­nī­ci­na sa­bied­ris­ko kār­tī­bu un lab­klā­jī­bu, bū­tu sau­ca­mi par ne­ti­ku­mī­giem?”

1.7. Ma­sas – anar­hi­ja
Vai ve­sels un kon­sek­ven­ti do­mā­jošs prāts var ce­rēt, ka spēs sek­mī­gi val­dīt pār pū­li ar gud­rām pa­mā­cī­bām un drau­dzī­gu pie­ru­nā­ša­nu, ja tau­tai ir pre­tī ­ru­nā­ša­nas ie­spē­ja, ku­ra, lai gan va­rē­tu lik­ties ab­sur­da, pa­vir­ši sprie­do­šai tau­tai rā­dās patīkama? Lie­lais pū­lis, kas ļauj se­vi va­dīt, pa­kļau­jo­ties tuk­šām kais­lī­bām, māņ­ti­cī­gām pa­ra­žām, tra­dī­ci­jām un sentimentā­lām dog­mām, no­do­das par­ti­ju in­te­re­sēm, kas kat­ru sa­pra­ša­nās ie­spē­ja­mī­bu iz­slēdz pat tad, kad tā ir uz ve­se­la prā­ta slē­dzie­na pa­ma­to­ta. Katrs ma­su lē­mums ir at­ka­rīgs no ga­dī­ju­ma vai māk­slī­gi sa­vāk­ta vai­rā­ku­ma, bet tas, ne­zi­not slepe­nos gā­jie­nus val­dī­ša­nas māk­slā, no­ved pie vis­muļ­ķī­gā­ka­jiem se­ci­nā­ju­miem un tā­dē­jā­di liek pa­ma­tus anar­hi­jai valsts pār­val­dē.

1.8. Valsts māk­sla un mo­rā­lais li­kums
Val­dī­ša­nas māk­slai nav ne­kā ko­pē­ja ar mo­rā­les li­ku­mu. Val­dnieks, kurš grib val­dīt sa­ska­ņā ar mo­rā­les li­ku­miem, ne­ko nesa­prot valsts zi­nāt­nē un tam­dēļ ne­vie­nu acu­mir­kli nav sa­vā tro­nī drošs. Kas grib val­dīt, tam jā­liek lie­tā vil­tī­ba un liekulība. Augst­as ti­ku­mis­kās īpa­šī­bas – go­dī­gums, vaļ­sir­dī­ba – val­dī­ša­nas māk­slā ir zem­ūdens klin­tis, ku­ras no­gāž no troņa la­bāk un dro­šāk ne­kā vis­stip­rā­kais ie­naid­nieks; šīs īpa­šī­bas ir lēt­ti­cī­go val­stu pa­zī­mes, mēs ne­kad ne­drīk­stam pēc tām va­dī­ties.

1.9. Stip­rā tie­sī­bas
Mū­su tie­sī­bas ir spē­kā. Vārds “tie­sī­bas” ir māk­slī­gi ra­dīts, ne ar ko ne­pie­rā­dīts jē­dziens. Tas ne­no­zī­mē ne­ko vai­rāk kā: “Do­diet man, ko es vē­los, lai man bū­tu pie­rā­dī­jums, ka es­mu stip­rāks par jums.”
Kur sā­kas tie­sī­bas? Kur tās bei­dzas? Val­stī, ku­rā va­ra ir slik­ti re­gu­lē­ta, ku­rā li­ku­mi un val­dnieks dau­dzo li­be­rā­lis­ma dik­tē­to tie­sī­bu dēļ ir kļu­vu­ši bez­spē­cī­gi, es sme­ļos jaun­as tie­sī­bas: sa­ska­ņā ar stip­rā­kā tie­sī­bām uz­brukt ad­mi­nis­trā­ci­jām, sa­vu ro­ku uz­likt li­ku­miem, vi­sas ie­stā­des pār­vei­dot un kļūt par kun­gu tiem, ku­ri sa­vu va­ru lab­prā­tī­gi “li­be­rā­lis­ma” vār­dā mums nodevu­ši.

1.10. Gud­ro ne­uz­va­ra­mī­ba
Tā kā pat­la­ban vi­sas va­ras sāk šķo­bī­ties, mū­su va­ra būs ne­uz­vei­ca­mā­ka par jeb­ku­ru ci­tu, jo tā būs ne­re­dza­ma tik il­gi, kamēr tik­tāl no­stip­ri­nā­sies, ka ne­kā­da vil­tī­ba vairs ne­va­rēs to ap­rakt.

1.11. Mēr­ķis at­tais­no lī­dzek­ļus
No ļau­nu­ma, ku­ru mēs pa­gai­dām esam spies­ti no­da­rīt, dzims ne­sa­tri­ci­nā­ma val­dī­ba, ku­ra brī­vī­bas sa­šķo­bī­to, re­gu­lā­ro tautas ek­sis­ten­ces gā­jie­nu at­kal at­jau­nos. Mēr­ķis at­tais­no lī­dzek­ļus. Tā­pēc sa­vos plā­nos mēs vel­tī­sim ma­zā­ku vē­rī­bu labajam un ti­ku­mī­ga­jam ne­kā va­ja­dzī­ga­jam un de­rī­ga­jam.
Mū­su priekš­ā ir plāns, uz­bru­ku­ma lī­ni­ja, kas ap­zī­mē­ta at­bil­sto­ši ka­ra māk­slas pra­sī­bām; no tās mēs ne­drīk­stam at­kāp­ties, ne­pa­kļau­jot bries­mām iz­nī­ci­nāt dau­dzu ga­du sim­te­ņu dar­bu.

1.12. Ma­sas ir ak­las
Ja mēs gri­bam iz­strā­dāt sek­mī­gu sa­vas dar­bī­bas plā­nu, mums jā­mā­cās sa­prast ma­su ze­mis­ko da­bu. Mums jā­pa­tur prā­tā masu ne­spē­jī­ba sa­prast un no­vēr­tēt sa­vas dzī­ves, sa­vas lab­klā­jī­bas ap­stāk­ļus. Mums jā­ņem vē­rā, ka ma­su va­ra ir ak­la, nesaprā­tī­ga, bez sprie­ša­nas spē­jām, ka tās klau­sa drīz tos, kas ir pa la­bi, drīz tos, kas ir pa krei­si. Akls ak­lus ne­var va­dīt, neie­ve­dot tos bez­di­be­nī. Tā­tad pie ma­sām pie­de­rī­gie cen­so­ni no tau­tas vi­dus, lai cik ap­dā­vi­nā­ti arī vi­ņi bū­tu, ne­var, nesamai­tā­jot tau­tu, valsts māk­slā ru­nāt līdz­i vai no­stā­ties kā va­do­ņi.

1.13. Valsts māk­slas ābe­ce
Ti­kai vie­na per­so­nī­ba, kas no jau­nī­bas audzi­nā­ta pat­val­dī­bas īs­te­no­ša­nai (Selbstherrschaft), spēj sa­prast vār­dus, no ku­riem sa­stāv po­li­tis­kā ābe­ce.

1.14. Par­ti­ju ķil­das
Tau­ta, kas at­stā­ta pa­ti sev, tas ir, cen­so­ņiem no ma­sām, iz­nī­ci­na pa­ti sa­vus lo­cek­ļus par­ti­ju cī­ņās, ko iz­rai­sa tiek­ša­nās pēc va­ras, go­da, un ne­mie­ros, kas iz­ce­ļas šo cī­ņu re­zul­tā­tā. Vai ir ie­spē­jams, lai ma­sas kri­ti­zē­tu mie­rī­gi, bez skau­dī­bas un vadītu ze­mes lik­te­ņus, ne­jau­cot klāt per­so­nis­kās in­te­re­ses? Vai tās spēj aiz­stā­vēt zem­i pret ār­ējiem ie­naid­nie­kiem? Tas nav do­mā­jams. Ka­ra plāns, kas sa­da­lās tik daudz da­ļās, cik pū­lim gal­vu, zau­dē sa­vu vie­no­tī­bu, kļūst ne­sa­pro­tams un ne­re­ali­zējams.

Vis­pie­mē­ro­tā­kā val­dī­bas for­ma ir pat­val­dī­ba
Ti­kai vie­na pat­val­dī­ga per­so­nī­ba var pil­nā skaid­rī­bā un kār­tī­bā iz­strā­dāt valsts va­dī­bas plā­nus, kas valsts ma­šī­nas me­hā­nis­mā vi­su kār­tī­gi sa­da­la. No tā se­ci­nāms, ka vis­no­de­rī­gā­kā val­dī­bas for­ma at­ras­ta ta­jā zem­ē, kur va­dī­ba ir vie­nas at­bil­dī­gas per­so­nī­bas ro­kās. Bez ab­so­lū­tas va­ras ne­kā­da ci­vi­li­zā­ci­ja ne­var past­āvēt; tā bal­stās ne­vis uz ma­sām, bet gan uz ma­su va­do­ni, lai viņš bū­tu, kas bū­dams. Ma­sas sa­stāv no me­žo­ņiem, ku­ri sa­vu me­žo­nī­bu pa­rā­da pie kat­ras iz­de­vī­bas. Tik­līdz ma­sas aiz­rau­jas ar brī­vī­bu, tās pār­vērš to ne­li­ku­mī­bā, kas ir augst­ākā me­žo­nī­bas pa­kā­pe.

1.15. Spirts, hu­mā­nisms, iz­vir­tī­ba
Pa­ska­tie­ties uz pie­dzē­ru­šiem lo­piem, kas no vī­na ap­rei­bu­ši. Tie­sī­bas uz ne­sā­tī­gu vī­na bau­dī­ša­nu zu­dīs līdz ar brī­vī­bu. Ne­ļau­jiet mums tik­tāl no­nākt. Tau­tas ir al­ko­ho­la ap­mig­lo­tas, jau­nat­ne pār­spī­lē­tas kla­si­ķu pē­tī­ša­nas re­zul­tā­tā ir tā­pat ap­muļ­ķo­ta kā ag­ras iz­vir­tī­bas dēļ, uz ko to pa­ve­di­na mū­su pie­kri­tē­ji māj­sko­lo­tā­ji, kal­po­tā­ji, audzi­nā­tā­jas ba­gā­tos na­mos, tir­go­tā­ju mā­cek­ļi utt. Tā­lāk no mū­su sie­vie­tēm iz­prie­cu vie­tās. Pie vi­ņām es pie­skai­tu arī “sa­bied­rī­bas dā­mas”, ku­ras lab­prāt se­ko iz­vir­tī­bas un grez­nī­bas pa­rau­giem.

1.16. Gud­ro prin­ci­pi
Mū­su lo­zungs ir: spēks un lie­ku­lī­ba! Ti­kai spēks gūst uz­va­ru valsts tie­sis­ka­jos jau­tā­ju­mos, se­viš­ķi tad, ja tas pa­slēpts ta­lan­tos, ku­ri ne­pie­cie­ša­mi, lai va­dī­tu tau­tu. Spēks ra­da pa­ma­tu, bet vil­tī­ba un no­slē­pu­mai­nī­ba dar­bo­jas kā va­ras lī­dzek­li tā­dām val­dī­bām, ku­ras ne­grib sa­vu kro­ni kaut kā­das jaun­as va­ras priekš­stāv­jiem no­likt pie kā­jām. Šis ļau­nums ir vie­nī­gais lī­dzek­lis, lai sa­snieg­tu la­bu mēr­ķi. Tā­pēc mēs ne­drīk­stam bai­dī­ties lie­tot tā­dus lī­dzek­ļus kā pie­ku­ku­ļo­ša­na, krāp­ša­na, no­de­vī­ba, ja ti­kai tie no­der mū­su plā­nu sa­snieg­ša­nai. Val­dī­ša­nas māk­slā svešs īpa­šums jā­ņem bez vil­ci­nā­ša­nās, ja tā­dē­jā­di pa­nāk pil­nī­gu pa­kļau­ša­nu un ie­gūst va­ru.

1.17. Te­ro­ra kun­dzī­ba
Mū­su val­dī­ba, kas iet mie­rī­gu va­ras ie­gū­ša­nas ce­ļu, drīkst ka­ra bries­mas aiz­stāt ar ma­zāk ma­nā­miem, bet to­ties īs­te­nā­kiem nā­ves­so­diem, ar ku­riem jā­stip­ri­na te­ro­ra kun­dzī­ba, lai pa­nāk­tu ak­lu un ab­so­lū­tu pa­klau­sī­bu. Tais­nī­ga, bet ne­pie­lū­dza­ma stin­grī­ba ra­da la­bā­ko valsts va­ras at­bal­stu. Ne ti­kai peļ­ņas dēļ, bet ko­pu­mā arī pie­nā­ku­ma vār­dā, uz­va­ras la­bad mums jā­lie­to spēks un lie­ku­lī­ba. Mā­cī­ba, ku­ras pa­ma­tā ir auksts ap­rē­ķins, ir tik stip­ra, kā­di ir tās lie­to­tie lī­dzek­li. Tā­pēc mēs svi­nē­sim uz­va­ru, pa­tei­co­ties ne tik daudz šiem lī­dzek­ļiem kā tā­diem, bet gan mū­su mā­cī­bas ne­pie­lū­dza­mī­bai, un tā­dē­jā­di pa­kļau­sim vi­sas val­dī­bas mū­su virs­val­dī­bai. Pie­tiek zi­nāt, ka esam ne­pie­lū­dza­mi, lai no­vēr­stu kat­ru ne­pa­klau­sī­bu.

1.18. Brī­vī­ba, Vien­lī­dzī­ba, Brā­lī­ba
Jau se­nat­nē mēs li­kām tau­tu vi­dū at­ska­nēt lo­zun­gam: “Brī­vī­ba, Vien­lī­dzī­ba, Brā­lī­ba!” Šos vār­dus muļ­ķa pa­pa­gai­ļi, ku­ri no vi­sām ma­lām sa­li­do­ja uz šo pie­la­bi­nā­ša­nas sau­cie­nu, ir bie­ži at­kār­to­ju­ši. Šie vār­di ir sa­grā­vu­ši pa­sau­les lab­klā­jī­bu, īs­to per­so­nas brī­vī­bu, ku­ra ag­rāk no ma­su spie­die­na bi­ja pa­sar­gā­ta. Pat sa­prā­tī­gā­kie un gud­rā­kie šo vār­du īs­to no­zī­mi ne­sa­pra­ta, ne­no­jau­ta to iek­šē­jo pre­tru­nī­gu­mu. Vi­ņi sev ne­tei­ca, ka da­ba ne­pa­zīst ne­kā­du vien­lī­dzī­bu, ka tā ne­kā­du brī­vī­bu ne­var dot. Da­ba pa­ti ir no­tei­ku­si sa­prā­ta, rak­stu­ra, spē­ju ne­vien­lī­dzī­bu un pa­kļau­tī­bu tās li­ku­miem. Lēt­ti­cī­gie ne­pa­do­mā, ka tau­tas ma­sas ir akls spēks, kā arī no tās nā­ku­šie cen­so­ņi ir tik­pat ak­li kā pa­šas ma­sas; ka ie­svai­dīts, pat ja viņš ir muļ­ķis, var val­dīt, bet ne­ie­svai­dīts, ja arī viņš bū­tu ģē­nijs, no valsts māk­slas ne­kā ne­sa­prot; vi­sas šīs lie­tas vi­ņi nav ņē­mu­ši vē­rā.

1.19. Ķē­niš­ķī­gās val­dī­bas prin­cips
Bet uz ko bal­stī­jās ka­ra­lis­kās val­dī­bas? Tēvs no­de­va sa­vas zi­nā­ša­nas dē­lam, tā ka tās bi­ja pie­eja­mas ti­kai val­dnie­ka na­ma lo­cek­ļiem, un šos no­slē­pu­mus ne­viens no vi­ņiem ne­at­klā­ja tau­tai. Ar lai­ku šā­dā vei­dā īs­tās valsts māk­slas sa­tu­ra ide­ja gā­ja pa­zu­ša­nā, un tas vei­ci­nā­ja mū­su lie­tas pa­nā­ku­mus.

1.20. Aristo­krā­ti­jas pri­vi­lē­ģi­ju at­cel­ša­na
Ar mū­su sle­pe­no priekš­stāv­ju pa­lī­dzī­bu vi­sās pa­sau­les ma­lās vār­di “Brī­vī­ba, Vien­lī­dzī­ba, Brā­lī­ba” mū­su rin­dām pie­vie­no­ja mil­zī­gas ļau­žu ma­sas, ku­ras ar ie­dves­mu ne­sa mū­su ka­ro­gu. Ta­jā pa­šā lai­kā šie vār­di kā tār­pi grau­za lēt­ti­cī­go lab­klā­jī­bu, trau­cē­ja vi­ņu mie­ru un tā­dē­jā­di iz­nī­ci­nā­ja vi­ņu kun­dzī­bas pa­ma­tus. Jūs re­dzat, ma­ni kun­gi, tos cē­lo­ņus, kas mums, Gud­ra­jiem, de­va uz­va­ru! Tie de­va mums ie­spē­ju sa­tvert augst­āko trum­pi: iz­nī­ci­nāt diž­cil­tī­go priekš­ro­cī­bas vai, pa­rei­zāk sa­kot, vi­ņu kun­dzī­bu. Šī kun­dzī­ba bi­ja vie­nī­gais valsts un tau­tu aiz­sar­glī­dzek­lis pret mums.

1.21. Jaun­ā aristo­krā­ti­ja
Uz ve­cās dzim­šu aristo­krā­ti­jas dru­pām mēs cē­lām mū­su iz­glī­to­to jeb nau­das aristo­krā­ti­ju. Šo jaun­o diž­cil­tī­go šķi­ru mēs esam ra­dī­ju­ši pēc ba­gā­tī­bas mē­ro­ga, kas at­ka­rīgs no mums un no zi­nāt­nes, ku­ru va­da mū­su gud­rie vī­ri.

1.22. Cil­vē­ku vā­jī­bu iz­man­to­ša­na
Mū­su uz­va­ru at­vieg­lo­ja arī tas, ka, nā­kot sa­skar­smē ar tiem ļau­dīm, ku­rus mēs va­rē­jām iz­man­tot, vien­mēr ie­dar­bo­jā­mies uz vi­ņu dvē­se­les vis­jū­tī­gā­ka­jām stī­gām: nau­das rē­ķi­niem, mant­kā­rī­bu, cil­vē­ka va­ja­dzī­bu ne­sā­tī­bu. Kat­ra no šīm cil­vē­cī­ga­jām vā­jī­bām ir spē­jī­ga no­nā­vēt iz­šķir­ša­nās spē­ku, jo tā no­dod cil­vē­ka gri­bu tās dar­bī­bas pir­cē­ja rī­cī­bā.

1.23. Brī­vī­bas ide­ja
Brī­vī­bas ide­ja de­va ie­spē­ju pār­lie­ci­nāt ma­sas, ka val­dī­ba nav ne­kas cits kā ze­mes īpaš­nieks, tas ir, tau­tas piln­va­rnieks, un ka šis pār­vald­nieks var tikt no­mai­nīts – kā no­mai­na no­val­kā­tus cim­dus.

1.24. Tau­tas priekš­stāv­ju no­mai­ņa
Tau­tas priekš­stāv­ju at­cel­ša­nas ie­spē­ja­mī­ba no­de­va šo fun­kci­ju mū­su va­rā, tā­pat pa­da­rī­ja arī vi­ņu ie­cel­ša­nu at­ka­rī­gu no mums.

2. no­da­ļa

2.1. Saim­nie­cis­kie ka­ri kā Gud­ro kun­dzī­bas priekš­no­tei­kums
Mū­su mēr­ķu la­bad kat­rā zi­ņā ir va­ja­dzīgs, lai ka­ri, cik tas ie­spē­jams, ne­nes­tu ne­kā­dus te­ri­to­ri­ālus ie­gu­vu­mus; tad tie tiks pār­nes­ti uz saim­nie­cis­ko jo­mu, kur mēs tau­tām lik­sim just sa­vas kun­dzī­bas va­ru. Šāds stā­vok­lis no­dod abas ka­ro­jo­šās pus­es pa vi­su ze­mes­lo­di iz­kai­sī­tiem mū­su priekš­stāv­jiem, ku­riem ir tūk­stoš acu un ku­riem ne­ek­sis­tē ne­kā­das zem­ju ro­be­žas. Tad mū­su tie­sī­bas no­slau­cīs tau­tu tie­sī­bas un pār­val­dīs tau­tas tā­pat, kā val­dī­bu va­ra līdz šim re­gu­lē­ja pil­so­ņu at­tie­cī­bas.

2.2. Pār­val­des ie­rēd­ņi un sle­pe­nās pa­do­mes
Pār­val­des ie­rēd­ņi, ku­rus mēs ie­vē­lē­sim no pil­so­nī­bas pēc vi­ņu ver­dzis­ka­jām īpa­šī­bām, ne­būs sa­ga­ta­vo­ti tā, lai bū­tu spē­jī­gi pār­val­dīt. Tā­dēļ mū­su ša­ha spē­lē vi­ņi vieg­li no­slī­dēs līdz zem­nie­ku lī­me­nim un pa­vi­sam no­nāks mū­su iz­glī­to­to un ap­dā­vi­nā­to pa­dom­de­vē­ju ro­kās, ku­ri jau no jau­nī­bas audzi­nā­ti kun­dzī­bai pār vi­su pa­sau­li. Kā jums zi­nāms, šie liet­pra­tē­ji ir smē­lu­ši sa­vu val­dī­ša­nas māk­slu no mū­su valsts­vī­ru plā­niem, vēs­tu­res mā­cī­bām un ta­gad­nes vē­ro­ju­miem. Lēt­ti­cī­gie ne­prot likt lie­tā bez­kais­lī­gus, uz vēs­tu­ri pa­ma­to­tus no­vē­ro­ju­mus, vi­ņi ļau­jas veik­lu zi­nāt­nie­ku va­dī­bai, ku­ri strā­dā bez pār­bau­do­ša sa­lī­dzi­nā­ju­ma ar re­zul­tā­tiem. Tā­dēļ mums nav ne­kā­da ie­mes­la par vi­ņiem uz­trauk­ties: lai vi­ņi dzī­vo – ka­mēr nāks laiks – ce­rī­bās uz jaun­iem prie­kiem vai at­mi­ņās par ve­ca­jiem. Gal­ve­nais, lai vi­ņi cie­ši tic tam, ko mēs vi­ņiem kā zi­nāt­nes bauš­ļus esam ie­šmu­gu­lē­ju­ši. Gud­rās gal­vas le­po­sies ar sa­vu zi­nā­ša­nu un mē­ģi­nās no “zi­nāt­nes” smel­tās dog­mas re­ali­zēt, kon­sek­ven­ti ne­pār­bau­dot un ne­ap­jē­dzot, ka tās sa­stā­dī­ju­ši mū­su priekš­stāv­ji, lai uz­audzi­nā­tu cil­vē­kus ar mums va­ja­dzī­go pa­sau­les uz­ska­tu.

2.3. Sa­šķe­ļo­šo mā­cī­bu re­zul­tā­ti
Vai do­mā­jat, ka mū­su ap­gal­vo­ju­mi ir ti­kai tuk­ši vār­di? Pa­ska­tie­ties, kā­dus pa­nā­ku­mus gu­vu­šas Dar­vi­na, Mar­ksa un Nī­čes mā­cī­bas, ko mēs iz­vei­do­jām. To sa­šķe­ļo­šai ie­dar­bī­bai uz ne­jū­du gal­vām mums va­ja­dzē­tu būt vis­maz skaid­rai.

2.4. Pie­lā­go­ša­nās spē­jas valsts māk­slā
Mums jā­rē­ķi­nās ar lai­ka ga­ru, rak­stu­riem un tau­tu no­ska­ņo­ju­miem, lai valsts māk­slā un pār­val­dē ne­pie­lais­tu ne­kā­das kļū­das. Mū­su dok­trī­nai, ja tā pie­lā­go­ta to tau­tu tem­pe­ra­men­tam, ar ku­rām mēs nā­kam sa­skar­smē, ir ilg­sto­ši pa­nā­ku­mi ti­kai tad, ja, pie­lie­to­jot to dzī­vē, pa­gāt­nes mā­cī­bas tiek sais­tī­tas ar ta­gad­nes pra­sī­bām.

2.5.Pre­ses uz­de­vums
Ta­ga­dē­jo val­dī­bu ro­kās ir lie­la va­ra, kas va­da tau­tu do­mu gai­tu,– pre­se. Tās uz­de­vums ir no­rā­dīt uz it kā sva­rī­gām pra­sī­bām, da­rīt zi­nā­mas tau­tas sū­dzī­bas, iz­teikt un iz­rai­sīt ne­ap­mie­ri­nā­tī­bu. Pre­se ie­mie­so se­vī ten­ku tri­um­fu par brī­vī­bu. Bet val­dī­bas ne­pra­ta šo va­ru likt lie­tā, un tā no­nā­ca mū­su ro­kās. Ar pre­ses starp­nie­cī­bu mēs gu­vām ie­spē­ju ie­tek­mēt un to­mēr pa­li­kām ēnā; pa­tei­co­ties tai, mēs esam sa­rau­su­ši zel­ta kal­nus, ne­bē­dā­jot par to, ka tie mums bi­ja jā­smeļ no asi­ņu un asa­ru strau­mēm.

2.6.Nau­das iz­de­vu­mi un lēt­ti­cī­go upu­ru vēr­tī­ba
Tas mums pra­sī­ja da­ža mū­su tau­tas brā­ļa upu­ri. Bet katrs mū­su upu­ris Die­va priekš­ā ir tūk­stoš lēt­ti­cī­go vērts.

3. no­da­ļa

3.1.Čūs­kas sim­bols un tā no­zī­me
Mēr­ķis, ku­ru mēs sev esam no­sprau­du­ši, at­ro­das, kā es jums šo­dien jau va­ru pa­zi­ņot, ti­kai da­žu so­ļu at­tā­lu­mā. Mums vēl jā­no­iet ti­kai mazs ce­ļa ga­bals, tad sim­bo­lis­kās čūs­kas riņ­ķis – mū­su em­blē­ma – no­slēg­sies. Kad šis riņ­ķis reiz būs no­slēgts, tas spie­dis vi­sas Ei­ro­pas val­stis kā ar spē­cī­gām stan­gām ko­pā.

3.2.Kon­sti­tū­ci­ju ne­sta­bi­li­tā­te. Bai­ļu spoks – te­rors – pi­līs.
Mūs­lai­ku kon­sti­tū­ci­ju sva­ru kau­si drīz ap­gā­zī­sies, jo mēs ne­pa­rei­zi esam tos uz­stā­dī­ju­ši, tā­dēļ tie ne­var no­nākt mie­ra stā­vok­lī. Mēs rū­pē­si­mies par to, lai šie sva­ru kau­si ne­pār­trauk­tu svār­stī­ties, līdz to stie­nis būs pār­berzts, kaut gan lēt­ti­cī­gie ti­cē­ja, ka sva­ru stie­ni vi­ņi no­ka­lu­ši pie­tie­ka­mi cie­tu, un vien­mēr gai­dī­ja, ka sva­ri no­nāks līdz­sva­rā. Ta­ču sva­ru stie­ni, kas tur kau­sus, ne­at­stāj mie­rā tau­tas priekš­stāv­ji, ku­ri, ti­ku­ši pie ne­ie­ro­be­žo­tas un ne­at­lai­dī­gas va­ras, ļau­jas aiz­rau­ties līdz da­žā­dām muļ­ķī­bām. Par šo va­ru vi­ņiem ir jā­pa­tei­cas bai­lēm – te­ro­ram, kas ie­spie­dās pi­līs. Tā kā val­dnie­ki ne­va­rē­ja pie­kļūt lau­žu sir­dīm, vi­ņiem ne­bi­ja ie­spē­jas ar tau­tu sa­pras­ties un ap­bru­ņo­ties pret va­ras kā­ro­tā­jiem. Tā kā mēs val­dnie­ku re­dza­mo va­ru un ma­su ne­re­dza­mo va­ru esam no­šķī­ru­ši, tās abas ir zau­dē­ju­šas sa­vu vēr­tī­bu, jo kat­ra par se­vi ir bez­spē­cī­ga – kā ak­lais bez spie­ķa.

3.3.Va­ra un god­kā­rī­ba
Lai pa­ve­di­nā­tu val­dnie­kus uz vi­ņu va­ras ne­lie­tī­gu lie­to­ša­nu, mēs esam vi­sus spē­kus sa­vā star­pā sa­rī­dī­ju­ši, at­tīs­tot vi­ņu li­be­rā­los cen­tie­nus pēc ne­at­ka­rī­bas. Ša­jā vir­zie­nā mēs mē­ģi­nā­jām at­dzī­vi­nāt vi­su uz­ņē­mī­bas ener­ģi­ju, ap­bru­ņo­jām vi­sas par­ti­jas, val­do­šo va­ru pār­vēr­tām par vi­su god­kā­rī­bas mēr­ķi, val­stis – par kau­jas lau­kiem, kur no­ri­si­nā­jās sa­cel­ša­nās; vēl ti­kai maz­liet pa­cie­tī­bas – un ne­mie­ri un sa­bru­kums būs vis­pā­rē­ja pa­rā­dī­ba.

3.4.Ru­nas tau­tas pār­stāv­nie­cī­bā
Ne­no­gur­sto­ši pļā­pas ir pār­vēr­tu­ši tau­tas pār­stāv­nie­cī­bu un valsts paš­val­dī­bu sē­des par ru­nu kau­ju ska­tu­vēm. Pār­dro­ši avīž­nie­ki, ne­ap­zi­nī­gi la­mu rak­stī­tā­ji kat­ru die­nu uz­brūk val­dī­bas pār­stāv­jiem. Ne­lie­tī­ga va­ras lie­to­ša­na ga­lī­gi sa­šķo­ba valsts pa­ma­tus un sa­ga­ta­vo to sa­bru­ku­mu. Sa­tra­ko­tu ma­su trie­cie­ni vi­su iz­nī­ci­nās.

3.5.Skrej­la­pas
Ie­dzī­tas na­ba­dzī­bā, kas ie­dar­bo­jas stip­rāk par ver­dzī­bu un klau­šu kār­tī­bu, tau­tas būs spies­tas sma­gi strā­dāt. Kon­sti­tū­ci­jās mēs ie­da­bū­jām tā­das tie­sī­bas, ku­rām ma­su acīs ir fan­tas­tis­ka no­zī­me, bet ku­ras nav ne­kā­das īs­tas tie­sī­bas. Vi­sas tā sau­ca­mās tau­tu tie­sī­bas past­āv fan­tā­zi­jā, tās ne­kad ne­var tikt īs­te­no­tas.

3.6.Ne­lie­tī­ga va­ras lie­to­ša­na
Kāds la­bums ir čak­lai strād­nie­cī­bai, kas sa­vu dzī­vi aiz­va­da grū­tā dar­bā, ka da­ži pļā­pas ir ie­gu­vu­ši tie­sī­bas ru­nāt un ka avī­žu rak­stī­tā­ji bla­kus pa­tie­sām zi­ņām drīkst sa­rak­stīt arī vi­sā­das muļ­ķī­bas? Pa­tie­sī­ba kon­sti­tū­ci­ja vi­ņiem ne­dod ne­kā­das ci­tas priekš­ro­cī­bas kā vien no­žē­lo­ja­mus ku­mo­sus, ku­rus mēs vi­ņiem no sa­viem gal­diem at­me­tam par to, ka pie­krīt mums un mū­su priekš­stāv­jiem. Na­ba­dzī­ga­jiem tie­sī­bas re­pub­li­kā fak­tis­ki ir ti­kai rūgts iz­smiekls. Vi­ņi tās ne­maz ne­var kār­tī­gi iz­man­tot, jo kat­ru die­nu at­ro­das dar­bā, kas vi­ņiem dod vie­nī­gi ne­pie­cie­ša­mos ek­sis­ten­ces lī­dzek­ļus. Ne­viens strād­nieks ne­var dro­ši rē­ķi­nā­ties ar past­āvī­gu al­gu; viņš. ir at­ka­rīgs no fab­ri­ku kun­giem un dar­ba­bied­ru strei­kiem.

3.7.Aristo­krā­ti­ja un cen­soņi
Mū­su ie­spai­dā tau­ta ir iz­nī­ci­nā­ju­si kun­dzī­bu. Šī aristo­krā­ti­ja per­so­nis­kās ie­in­te­re­sē­tī­bas dēļ bi­ja da­bis­ka tau­tas aiz­stā­ve un ba­ro­tā­ja. Līdz ar aristo­krā­ti­jas iz­nī­ci­nā­ša­nu tau­tai uz­kun­dzē­jās par ba­gā­tiem ta­pu­šie cen­so­ņi, ku­ri strād­nie­kiem uz­vē­la ne­žē­lī­gas kal­pī­bas jū­gu.

3.8.Gud­ro ar­mi­ja
Da­žā zi­ņā mēs nā­kam kā glā­bē­ji, kas at­pes­tīs strād­nie­kus no ver­dzī­bas, jo mēs vi­ņus aici­nām ie­stā­ties mū­su so­ci­ālis­tu, anar­his­tu un ko­mu­nis­tu ar­mi­jas rin­dās. Šos vir­zie­nus mēs aiz­stā­vam aiz prin­ci­pa, it kā pa­ma­to­jo­ties uz mū­su brā­lī­bas sta­tū­tiem, ku­ri at­ka­rī­gi no mū­su so­ci­ālās brīv­mūr­nie­cī­bas vis­pār – no cil­vē­cī­gas sais­tī­bas. Aristo­krā­ti­jai, ku­rai bi­ja tie­sī­bas uz strād­nie­ku dar­bu, bi­ja da­bis­ka in­te­re­se, lai strād­nie­ki bū­tu pa­ēdu­ši, ve­se­li un spē­cī­gi.

3.9.Lēt­ti­cī­go de­ģe­ne­rā­ci­ja
Bet mēs gri­bam tie­ši pre­tē­jo, pro­ti – lēt­ti­cī­go de­ģe­ne­rā­ci­ju. Mū­su va­ra bal­stās uz strād­nie­ku ilg­sto­šu ne­pie­tie­ka­mu uz­tu­ru un vi­ņu vā­ju­mu. Šā­dā stā­vok­lī strād­nie­kam jā­pak­ļau­jas mū­su gri­bai, jo vi­ņam nav ne spē­ka, ne gri­bas iz­rā­dīt mums pre­tes­tī­bu.

3.10. Bads un ka­pi­tā­la tie­sī­bas
Bads ra­da nau­das spē­kam stip­rā­ku va­ru pār strād­nie­kiem, ne­kā aristo­krā­ti­jai pie­šķī­ra ķē­ni­ņa li­ku­mī­gā va­ra. Trū­kums un no tā iz­rie­to­šais naids dod mums ie­spē­ju iz­man­tot ma­sas; ar ma­su pa­lī­dzī­bu mēs da­bū­jām pie ma­las kat­ru, kas no­stā­jies mums ce­ļā.

3.11.Ma­sas un pa­sau­les val­dnie­ka kro­nē­ša­na
Tik­līdz mū­su pa­sau­les val­dnie­ka kro­nē­ša­nas laiks būs pie­nā­cis, tās pa­šas ma­sas no­slau­cīs vi­su, kas va­rē­tu stā­ties mums ce­ļā.

3.12. Mā­cī­bas pa­ma­ti nā­ka­ma­jās Gud­ro taut­sko­lās
Lēt­ti­cī­gie vairs ne­spēj do­māt bez mū­su zi­nāt­nis­kā pa­do­ma. Tā­dēļ vi­ņi ne­zi­na to spie­do­šo ne­pie­cie­ša­mī­bu, pie ku­ras mēs tu­rē­si­mies, kad mū­su kun­dzī­ba būs no­di­bi­nā­ta: taut­sko­lās jā­top slu­di­nā­tai vie­nai vie­nī­gai zi­nāt­nei, vis­sva­rī­gā­ka­jai no vi­sām, pro­ti, mā­cī­bai par sa­bied­rī­bas dzī­ves uz­bū­vi, ku­ra pa­ģēr dar­ba da­lī­ša­nu un tā­tad arī lau­žu ie­da­lī­ša­nu kla­sēs un šķi­rās. Cil­vē­kiem kat­rā zi­ņā jā­sap­rot, ka dar­ba da­žā­da sva­rī­gu­ma dēļ vi­ņu vien­lī­dzī­ba ir iz­slēg­ta. Li­ku­ma priekš­ā jā­pas­tāv da­žā­dai at­bil­dī­bai, jo ne­var pra­sīt vie­nā­du at­bil­dī­bu no cil­vē­ka, kurš ar sa­vu rī­cī­bu ap­kau­no ve­se­lu kār­tu, un no tā, kurš ap­kau­no ti­kai sa­vu la­bo vār­du.

3.13. Mā­cī­bas no­slē­pu­mi par sa­bied­rī­bas dzī­ves uz­bū­vi
Īs­tā mā­cī­ba par sa­bied­rī­bas dzī­ves uz­bū­vi, ku­ru mēs no lēt­ti­cī­ga­jiem tu­ram sle­pe­nī­bā, rā­da, ka ga­rī­gā dar­bī­ba un mie­rīgs darbs jā­ga­ran­tē ti­kai no­teik­tām ļau­žu ap­rin­dām, ci­tā­di dis­pro­por­ci­ja starp ie­gū­to iz­glī­tī­bu un pro­fe­si­ju ir dau­dzu cil­vē­ku cie­ša­nu avots. Ja tau­tas šo mā­cī­bu būs ap­gu­vu­šas, tās lab­prā­tī­gi pa­kļau­sies val­stī ie­vies­ta­jai kār­tī­bai un va­rai. Past­āvot paš­rei­zē­jam zi­nāt­nes stā­vok­lim un vir­zie­nam, ku­ru mēs esam de­vu­ši, tau­ta ak­li uz­ti­cas dru­kā­tam vār­dam un ar to sais­tī­ta­jām mal­du mā­cī­bām, tā­pēc sa­vā ap­ro­be­žo­tī­bā tā iz­nī­ci­na kat­ru šķi­ru, ku­ru vi­ņa do­mā stā­vam augst­āk par se­vi, jo tās no­zī­mi ne­zi­na.

3.14. Vis­pā­rē­jā saim­nie­cis­kā krī­ze
Ie­stā­jo­ties gai­dā­ma­jai saim­nie­cis­ka­jai sprie­dzei, kas pa­ra­li­zēs uz­ņē­mu­mus, šis naids ie­vē­ro­ja­mi sa­asi­nā­sies. Iz­man­to­jot vi­sus mums pie­eja­mos ap­lin­kus ce­ļus un lie­kot lie­tā zel­tu, kas pil­nī­gi at­ro­das mū­su ro­kās, mēs iz­rai­sī­sim vis­pā­rē­ju saim­nie­cis­ko krī­zi. Ta­jā pa­šā lai­kā vi­sās Ei­ro­pas val­stīs mēs iz­me­tī­sim uz ie­las ve­se­lu strād­nie­ku ba­rus. Šīs ma­sas tad lab­prāt iz­lies to asi­nis, ku­rus sa­vā vien­tie­sī­bā no jau­nī­bas die­nām ap­skauž un ku­ru man­tu un la­bu­mu tad var tau­pīt.

3.15. Mū­su cil­vē­ki ir ār­pus bries­mām
Bet mū­su cil­vē­kiem ma­sas ne­tiks klāt, jo mums uz­bru­ku­ma brī­dis būs zi­nāms un mēs sav­lai­cī­gi veik­sim pa­sā­ku­mus sa­vē­jo aiz­sar­dzī­bai.

3.16. Gud­ro des­po­tisms ir prā­ta valsts
Mēs esam pie­rā­dī­ju­ši, ka prog­ress vi­sus ve­dīs pie sa­prā­ta. Mū­su des­po­tisms pra­tīs vi­sas sa­cel­ša­nās ap­spiest un brī­vī­bas ga­ru iz­nī­dēt vi­sās valsts dzī­ves jo­mās.

3.17.Va­do­ņu kri­ša­na, lo­žas un lie­lā re­vo­lū­ci­ja
Pēc tam kad tau­ta pa­ma­nī­ja, ka brī­vī­bas vār­dā tai do­ti da­ži at­vieg­lo­ju­mi, tai li­kās, ka pa­ti ir savs kungs, un tau­ta sā­ka tiek­ties pēc va­ras. Da­bī­gi, kā katrs ak­lais, tā uz­dū­rās ve­se­lai rin­dai grū­tī­bu, ar ku­rām pa­ti ne­va­rē­ja tikt ga­lā. Pa­do­mā­jiet par Fran­ci­jas re­vo­lū­ci­ju, ku­rai mēs esam de­vu­ši ap­zī­mē­ju­mu “lie­lā”. Tās iz­pla­tī­ša­nās no­slē­pu­mi mums ir la­bi zi­nā­mi, jo tā bi­ja mū­su ro­ku darbs.

3.18. Ķē­niņš no Gud­ro asi­nīm
Sā­kot ar šo brī­di, mēs ve­dam tau­tas no vie­nas vil­ša­nās sa­vās ce­rī­bās uz nā­ka­mo, lai tās no mums no­vēr­stos un uz­ga­vi­lē­tu val­dnie­kam no Gud­ro asi­nīm, ku­ru mēs pa­sau­lei esam sa­ga­ta­vo­ju­ši.

3.19. Gud­ro ne­pie­eja­mais stā­vok­lis
Pat­la­ban kā pa­sau­les va­ra mēs esam ne­ie­vai­no­ja­mi, jo, tik­līdz vie­na valsts mums uz­brūk, ci­tas no­stā­jas mū­su pus­ē. Mū­su ne­pie­eja­mo stā­vok­li stip­ri­na lēt­ti­cī­go bez­ga­lī­gais ze­mis­kums, jo vi­ņi rā­po va­ras priekš­ā, pret vā­jo ir ne­žē­lī­gi, kļū­das bez žē­las­tī­bas no­so­da, tur­pre­tim no­ziedz­nie­kus tie­sā ie­cie­tī­gi, brī­vas sa­bied­ris­kās kār­tī­bas pre­tru­nas ne­grib pie­ņemt, bet pa­tei­cī­gi, līdz mo­cek­ļa nā­vei pa­nes no pār­dro­šas kun­dzī­bas kā­res iz­rie­to­šu var­dar­bī­bu. Vi­ņi pa­cieš, ka ta­ga­dē­jie dik­ta­to­ri, mi­nis­tri un pa­lā­tu pre­zi­den­ti ne­lie­tī­gi iz­man­to va­ru, kaut gan par vis­ma­zā­ko no šā­diem pār­kā­pu­miem no­cir­stu gal­vu div­des­mit ķē­ni­ņiem.

3.20. Gud­ro sa­vie­nī­bu uz­de­vu­mi
Ar ko iz­skaid­ro­ja­ma šī no­zī­mī­gā pa­rā­dī­ba, šī ne­kon­sek­ven­tā ma­su iz­tu­rē­ša­nās pret vie­nā­diem no­ti­ku­miem? Tā iz­skaid­ro­ja­ma ar to, ka šie dik­ta­to­ri liek sa­viem priekš­stāv­jiem ie­dvest tau­tām, ka vi­ņi val­stīm kai­tē ar no­lū­ku un augst­āka mēr­ķa la­bad… Šis mēr­ķis esot vis­pā­rē­ja tau­tu lab­klā­jī­ba, cil­vē­ku fla­ter­ni­zā­ci­ja (sa­brā­ļo­ša­na), sav­star­pē­jās sais­tī­bas (so­li­da­ri­tā­te) un vien­lī­dzī­ba. Pro­tams, tām ne­tiek teikts, ka šai ap­vie­no­ša­nai jā­no­tiek, ti­kai no­stip­ri­not mū­su kun­dzī­bu! Tā­dā kār­tā tau­ta no­tie­sā tais­nos, bet vai­nī­gos at­stāj ne­so­dī­tus; tā ļau­jas se­vi ar­vien vai­rāk un vai­rāk pār­lie­ci­nāt, ka var iz­da­rīt vi­su, ko vien grib.
Tā­dos ap­stāk­ļos tau­ta iz­nī­ci­na kat­ru mie­rī­gas at­tīs­tī­bas ie­spē­ju un ar kat­ru so­li iz­sauc ti­kai jaun­as ne­kār­tī­bas.

3.21. Brī­vī­ba
Vārds “Brī­vī­ba” grūž cil­vē­ku sa­bied­rī­bu cī­ņā pret vi­sām va­rām, Die­vu un da­bas spē­kiem. Tik­līdz bū­sim ie­ņē­mu­ši tro­ni, mēs šo vār­du iz­svīt­ro­sim no cil­vē­ces vārd­nī­cas, jo tā ir lo­pis­ka spē­ka sub­stan­ce, kas pār­vērš ma­sas asins­kā­ros zvē­ros. Ir zi­nāms, ka šie zvē­ri krīt mie­gā, tik­līdz ir bau­dī­ju­ši asi­nis, tad vi­ņi vieg­li ļauj se­vi sa­slēgt ķē­dēs. Ta­ču, ja vi­ņiem ne­dod dzert asi­nis, vi­ņi ne­guļ, bet cī­nās tā­lāk.

4. no­da­ļa

4.1.Re­pub­li­kas at­tīs­tī­ba
Kat­ra re­pub­li­ka iz­iet vai­rā­kas at­tīs­tī­bas pa­kā­pes. Pir­mais posms līdz­inās ak­lā kus­tī­bām pir­ma­jā die­nā, kad tas grī­ļo­jas pa la­bi un pa krei­si. Ot­rais posms ir tau­tu ra­dī­ša­nas (de­ma­go­ģi­jas) laik­mets, kas ra­da anar­hi­ju. Tā ne­iz­bē­ga­mi ved pie des­po­tis­ma, kas vairs at­klā­ti un li­ku­mī­gi ne­tiek at­zīts un tā­pēc ne­nes ne­kā­du at­bil­dī­bu. Turk­lāt lie­ta vai­rāk gro­zās ap ne­re­dza­mu un ne­zi­nā­mu va­ru, ap sle­pe­nu sa­vie­nī­bu, ku­ra strā­dā ap­slēp­ti un tā­dēļ lī­dzek­ļu iz­vē­lē nav spies­ta sev uz­likt ne­kā­dus ie­ro­be­žo­ju­mus, ku­ra vi­sur iz­vir­za sa­vus priekš­stāvjus un no vi­ņu bie­žās mai­ņas ne­cieš zau­dē­ju­mus, bet gan ie­gūst pel­ņu; tā, starp ci­tu, iz­pau­žas tā­dē­jā­di, ka šai sle­pe­na­jai sa­vie­nī­bai nav sa­va nau­da jā­tē­rē, lai at­al­go­tu par il­gga­dī­gu kal­po­ša­nu.

4.2. Gud­ro dar­bī­ba “ne­ie­svai­dī­to” pa­sau­lē
Kam gan bū­tu pa spē­kam gāzt šo ne­re­dza­mo va­ru? Tā ir mū­su va­ras rak­stu­rī­ga pa­zī­me! Ār­ējā (pro­fānā) dar­bī­ba ir vēr­sta uz to, lai mū­su va­ru un tās mēr­ķus aiz­plī­vu­ro­tu; mū­su ka­ra plāns, pat mū­su va­ras sē­dek­lis tau­tām vien­mēr pa­liks ap­slēp­ti.

4.3. Brī­vī­ba un ti­cī­ba
Arī brī­vī­bas ide­ja va­rē­tu būt ne­kai­tī­ga; valsts dzī­vē tā va­rē­tu, ne­no­da­rot ļau­nu­mu tau­tu lab­klā­jī­bai, dar­bo­ties (būt ak­tī­va), ja bal­stī­tos uz ti­cī­bu Die­vam un tu­vā­kā mī­les­tī­bu, ja tu­rē­tos tā­lu no vi­sām do­mām par vien­lī­dzī­bu, ar ku­ru ir pre­tru­nā da­bas spē­ki, kas bal­stās uz pa­kļau­tī­bas li­ku­miem. Past­āvot tā­dai ti­cī­bai Die­vam, tau­ta ļau­tos, ka to va­da ga­rīdz­nie­ki,– mie­rī­gi un pa­zemī­gi tā ie­tu sa­vu dvē­se­ļu ga­nu va­dī­bā un mie­rī­gi pa­kļau­tos Die­va no­teik­tai lai­mes man­tu sa­da­lī­ša­nai. Šā ie­mes­la dēļ mums jā­iz­nī­ci­na ti­cī­ba Die­vam, no lētti­cīgo dvē­se­lēm jā­iz­rauj kat­ra do­ma par Die­vu un Svē­to Ga­ru un tā jā­aiz­stāj ar daudz­skait­lī­giem ap­rē­ķi­niem un mie­sas va­ja­dzī­bām.

4.4. Pa­sau­les kon­ku­ren­ce tir­dznie­cī­bā un ama­tos. Spe­ku­lā­ci­ja
Lai lēt­ti­cī­ga­jiem ne­do­tu lai­ku pār­do­mām un novē­rojumiem, vi­ņu do­mas mums jā­vērš uz tir­dznie­cī­bu un ama­tiem. Tad vi­sas tau­tas mek­lēs peļ­ņu un ne­re­dzēs sa­vu ko­pē­jo ie­naid­nie­ku! Lai brī­vī­ba lēt­ti­cī­go sa­bied­rī­bu ga­lī­gi sa­šķel­tu un lik­vi­dē­tu, ama­ti jā­pa­da­ra par speku­lāciju ob­jek­tu. Tas no­ve­dīs pie tā, ka ba­gā­tī­bas, ku­ras in­dus­tri­ja at­ka­ro­ju­si ze­mei, pār­ies no lēt­ti­cī­go ro­kām spe­ku­lan­tu ka­ba­tās, tas ir, mū­su ka­sēs.

4.5.Zel­ta pie­lūg­ša­na
Mak­si­mā­li sa­sprin­dzi­nā­tā cī­ņa par virs­kun­dzī­bu saim­nie­cis­ka­jā dzī­vē un tir­gus sa­tri­ci­nā­ju­mi ra­dīs piere­dzējušu, auk­stu, bez­jū­tī­gu sa­bied­rī­bu; tas pat jau ir no­ti­cis. Šī sa­bied­rī­ba ju­tīs pil­nī­gu apā­ti­ju pret augst­o valsts māk­slu un re­li­ģi­ju. Tās vie­nī­gais pa­dom­de­vējs būs arit­mē­ti­ka, tas ir, zelts! Zel­tu tā pie­lūgs kā īs­tu elk­die­vī­bu at­tie­cī­bā uz bau­du, ku­ru tas var dot. Ja tik tā­lu būs no­nā­cis, tad ze­mie slā­ņi vairs ne­krās ba­gā­tī­bas, bet aiz nai­da pret augst­āka­jām sa­bied­rī­bas šķi­ram se­kos mums, al­kda­mi pēc va­ras, pret mū­su kon­ku­ren­tiem, tas ir, pret iz­glī­to­ta­jiem!
5. no­da­ļa

5.1.Lie­lā­ka vie­nī­ba pār­val­dē
Kā­du valsts kon­sti­tū­ci­jas for­mu var dot sa­bied­rī­ba, ku­rā val­da ko­rup­ci­ja, kur ti­kai ar veik­liem, blē­dī­giem pa­ņē­mie­niem var tikt pie ba­gā­tī­bas, kur plaukst izlai­dība, kur ti­ku­mī­bu var uz­tu­rēt ti­kai ar stin­griem liku­miem, bet ne­kā­dā zi­ņā ar prin­ci­piem, ku­riem ļau­dis lab­prā­tī­gi se­ko­tu, kur tē­vi­jas mī­les­tī­bu un ti­cī­bu Die­vam no­slā­pē kos­mo­po­lī­tis­ka pār­lie­cī­ba? Šā­das sa­bied­rī­bas kon­sti­tū­ci­ja var bal­stī­ties ti­kai uz des­po­tis­mu, ku­ru es jums at­tē­lo­šu vē­lāk. Mēs ra­dī­sim kom­pak­tā­ku pār­val­des apa­rā­tu, lai ar tā pa­lī­dzī­bu vi­su va­ru kon­cen­trē­tu mū­su ro­kās. Vi­sas mū­su pa­do­to valsts dzī­ves no­za­res kā ma­šī­nas gai­tu mēs re­gu­lē­sim ar jaun­iem li­ku­miem. Šie li­ku­mi maz pa­ma­zām no­bī­dīs pie ma­las vi­sus atvieglo­jumus un brī­vī­bas, ku­ras lēt­ti­cī­gie ir pie­lai­du­ši. Mū­su va­ra iz­pau­dī­sies ne­ie­ro­be­žo­tā des­po­tis­mā; kat­rā lai­kā un vi­sās vie­tās tam jā­būt spē­jī­gam ne­ap­mie­ri­nā­to pre­testību sa­lauzt pa­šā ie­dīg­lī. Va­rē­tu ie­bilst, ka despo­tisms, par ku­ru es ru­nā­ju, ne­ļau­jas ap­vie­no­ties ar mū­su lai­ka prog­re­su. Es to­mēr jums pie­rā­dī­šu pre­tē­jo.

5.2. Kā Gud­rie ti­ka pie va­ras
Ka­mēr tau­tas uz sa­viem prin­čiem vēl ska­tī­jās kā uz Die­va gri­bas iz­paus­mi, tās lab­prāt pa­kļā­vās ķē­ni­ņu pat­val­dī­bai. Bet, kad mēs tām ie­dve­sām ide­ju par vi­ņu pa­šu tie­sī­bām, tās sā­ka sa­ska­tīt ķē­ni­ņos ti­kai vairs vien­kār­šus mir­stī­gos, “caur Die­va žē­las­tī­bu” vi­ņi zau­dē­ja tau­tu acīs kat­ru no­zī­mi. Kad mēs tam bi­jām lau­pī­ju­ši ti­cī­bu Die­vam, kro­ņa va­ra no­slī­ga uz ie­las. Te mēs to kā pub­lis­ku īpa­šu­mu uz­tvē­rām.
Tur­klāt mēs esam lie­li meis­ta­ri ap­strā­dāt ma­sas un at­se­viš­ķas per­so­nī­bas vār­dos un rak­stos, ar veik­lām ma­nie­rēm un vi­sā­diem lī­dzek­lī­šiem, par ku­riem lētti­cīgajiem nav ne­kā­das no­jaus­mas, va­dīt tās pēc mū­su gri­bas. Mū­su pār­val­des māk­slas pa­ma­tā ir vi­sa­sā­kā no­vē­ro­ša­na un sa­šķel­ša­na, ana­lī­ze, kas bal­stī­ta uz tā­diem ar­gu­men­tā­ci­jas smal­ku­miem, ka ne­viens ne­var ar mums sa­cen­sties. Arī mū­su po­li­tis­ko plā­nu me­tos, mū­su sle­pe­no ap­vie­nī­bu no­slēg­tī­bā un va­rā ne­viens ne­var ar mums mē­ro­ties. Ti­kai je­zu­ītus va­rē­tu ar mums sa­lī­dzi­nāt. Ta­ču mēs pra­tām muļ­ķī­go ma­su acīs vi­ņus pa­ze­mi­nāt, jo vi­ņi vei­do re­dza­mu kor­po­rā­ci­ju, bet mēs pa­ši ar sa­vu sle­pe­no kor­po­rā­ci­ju pa­li­kām ēnā. Tur­klāt – vai pa­sau­lei nav vien­al­ga, kas to pār­val­da: ka­to­ļu baz­nī­cas gal­va vai des­pots no Gud­ro asi­nīm? Mums, Gud­ra­jiem, tas kat­rā zi­ņā nav vien­al­ga.

5.3. Kā­pēc kris­tī­gās val­stis ne­var vie­no­ties
Vis­pā­rē­ja lēt­ti­cī­go sa­vie­nī­ba mūs va­rē­tu uz­va­rēt. Bet no šīm bries­mām mēs esam pa­sar­gā­ti, jo starp lētti­cīgajiem ie­sak­ņo­ju­sies ne­pār­va­ra­ma šķel­ša­nās. Div­desmit ga­du sim­te­ņus mēs esam de­dzī­gi vei­ci­nā­ju­ši per­so­nis­kos un tau­tu kontra­stus, ra­su un ti­cī­bu nai­du. Pa­tei­co­ties šim ap­stāk­lim, ne­vie­na kris­tī­ga valsts neat­radīs at­bal­stu, jo ik­vie­na ci­ta valsts do­mā, ka sa­vie­nī­ba pret mums tai nav iz­de­vī­ga. Mēs esam stip­ri, ar mums jā­rē­ķi­nās! Pat­la­ban pat vis­nie­cī­gā­kā vie­no­ša­nās starp val­stīm ne­tiek no­slēg­ta bez mū­su sle­pe­nas līdz­da­lī­bas ša­jā spē­lē.

5.4. Gud­rie – Die­va iz­re­dzē­tie
“Per me re­ges reg­nant – caur ma­ni val­da ķē­ni­ņi.” Pra­vie­ši mums ir mā­cī­ju­ši, ka mēs no pa­ša Die­va esam iz­re­dzē­ti kun­dzī­bai pār vi­su pa­sau­li. Dievs pats mums ir de­vis va­ja­dzī­go ap­dā­vi­nā­tī­bu, lai mēs spē­tu veikt šo lie­lo uz­de­vu­mu. Pat tad, ja pre­tē­jā no­met­nē ras­tos ga­ra va­ro­nis, kas ar mums ie­lais­tos cī­ņā, vi­ņam to­mēr nāk­tos krist, jo jaun­ie­sā­cējs ne­var mē­ro­ties spē­kiem ar piere­dzējušu ka­ro­tā­ju. Cī­ņa starp mums bū­tu tik ne­žē­lī­ga, kā­du pa­sau­le vēl nav pie­re­dzē­ju­si; ga­ra va­ro­nis bū­tu arī nā­cis par vē­lu.

5.5. Zelts – valsts ma­šī­nas dzi­nēj­spēks
Vi­sus valsts ma­šī­nas ri­te­ņus dzen spēks, kas pil­nī­gi at­ro­das mū­su ro­kās,– zelts! Mū­su zi­nāt­nie­ku ra­dī­tā taut­saim­nie­cī­bas mā­cī­ba jau sen ir ie­rā­dī­ju­si nau­dai augst­āko vie­tu.

5.6. Tir­dznie­cī­bas un ama­tu mo­no­pols
Lai va­rē­tu ne­ie­ro­be­žo­ti val­dīt, ka­pi­tā­lam jā­ieka­ro tir­dz­nie­cī­bas un ama­tu mo­no­pols. Ne­re­dza­mas ro­kas jau strā­dā, lai šo plā­nu īs­te­no­tu pa­sau­lē. Šā­da pri­vi­lē­ģi­ja dod rūp­nie­kiem po­li­tis­ko va­ru, bet tā kal­po tau­tas ap­spie­ša­nai. Pat­la­ban ir sva­rī­gāk tau­tas at­bru­ņot, ne­kā vest ka­rā: sva­rī­gāk ir iz­man­tot uz­lies­mo­ju­šās kais­lī­bas mū­su la­bā, ne­kā tās dzēst; sva­rī­gāk ir sve­šās do­mās ie­iet un tās iz­man­tot ne­kā šīs do­mas ap­ka­rot.

5.7. Mū­su šķel­tnie­cis­kās kri­ti­kas no­zī­me
Mū­su val­dī­bas gal­ve­nais uz­de­vums ir vā­ji­nāt sa­biedriskās do­mas pre­tes­tī­bas spē­ku, ar vi­su no­ti­ku­mu šķel­tnie­cis­ko kri­ti­ku at­ra­di­nāt ļau­dis no pat­stā­vī­gas do­mā­ša­nas, kas va­rē­tu mums nākt par ļau­nu, bet past­āvo­šos ga­ra spē­kus no­vir­zīt uz tuk­šu ru­nu kau­ju.

5.8. Ru­nā­tā­ju tri­bī­nes
Tau­tas un at­se­viš­ķas per­so­nas vi­sos lai­kos vār­dus ir uz­ska­tī­ju­šas par dar­biem; tās ap­mie­ri­nā­jās ar āriš­ķībām, ne­ie­vē­ro­jot, vai sa­bied­ris­ka­jā dzī­vē so­lī­ju­miem se­ko arī to iz­pil­dī­ša­na. Tā­dēļ tau­tai mēs sa­rī­ko­sim iz­stā­des, kur ar lie­lu daiļ­ru­nī­bu tiks iz­skaid­rots, ko mēs vis­pā­rē­jā prog­re­sa la­bā esam da­rī­ju­ši.

5.9. No­gur­di­nā­ša­na ar skais­tām ru­nām
Mēs pār­ņem­sim vi­su par­ti­ju un vir­zie­nu li­be­rā­lo se­ju un iz­vir­zī­sim ru­nā­tā­jus, ku­ri ru­nās tik il­gi, līdz būs no­gur­di­nā­ju­ši cil­vē­kus ar sa­vām skais­ta­jām ru­nām un ie­dve­su­ši vi­ņos šaus­mas no vi­su vir­zie­nu ora­to­riem.

5.10. Kā mēs val­dām pār sa­bied­ris­ko do­mu
Lai pār­val­dī­tu sa­bied­ris­ko do­mu, mums jā­sēj šau­bas un ne­sa­ska­ņas, ta­jā pa­šā lai­kā mēs lie­kam iz­teikt da­žā­dus pre­tru­nī­gus uz­ska­tus, līdz to jūk­lī lēt­ti­cī­gie vairs ne­at­rod iz­eju un nāk pie at­zi­nu­ma, ka valsts tie­sis­ka­jos jau­tā­ju­mos vis­la­bāk ir būt bez kā­diem ie­skatiem, jo tau­tai nav ša­jās lie­tās ne­pie­cie­ša­mās kom­petences, un ka ti­kai tas var šos jau­tā­ju­mus pa­tie­si pār­re­dzēt, kas pats tau­tu va­da. Tas ir mū­su pir­mais no­slē­pums!
Otrs mū­su lie­tas pa­nā­ku­miem ne ma­zāk sva­rīgs no­slē­pums ir tas, ka pēc ie­spē­jas jā­vai­ro tau­tas kļū­das un trū­ku­mi. Vi­sas slik­tās pa­ra­žas, kais­lī­bas, vi­si sa­biedriskās kon­tak­tē­ša­nās no­tei­ku­mi jā­no­ved līdz galē­jībai, tā ka ne­viens no tra­kā ha­osa vairs ne­var rast iz­eju un cil­vē­ki cits ci­tu vairs ne­sa­prot. Tad mums būs vieg­li sēt ne­sa­ska­ņas vi­sās par­ti­jās, aiz­ka­vēt ik­vie­nu spē­ku ap­vie­no­ju­mu, kas mums vēl ne­grib pa­kļau­ties, un jau pa­šā sā­ku­mā vā­ji­nāt kat­ru per­so­nis­ko ener­ģi­ju, ku­ra mū­su lie­tu kaut kā va­rē­tu trau­cēt.

5.11. Per­so­nis­kās ener­ģi­jas no­zī­me
Ne­kas nav bries­mī­gāks par per­so­nī­bas va­ru.
Ja per­so­nī­ba ir ap­vel­tī­ta ar ra­do­šām ga­ra spē­jām, tā var iz­da­rīt vai­rāk ne­kā mil­jo­niem sav­star­pē­ji sašķē­lušos cil­vē­ku. Tam­dēļ lēt­ti­cī­go sa­bied­rī­bas audzi­nā­ša­na mums jā­vir­za tā, lai kat­ra tā­da uz­de­vu­ma priekš­ā, kas pra­sa ener­ģi­ju un iz­šķi­rī­bu, tā bez­ce­rī­gā vā­ju­mā no­lais­tu ro­kas. Sprie­gums, ko iz­rai­sa dar­bī­bas brī­vī­ba, no­vā­ji­na spē­kus, tik­līdz tas sa­du­ras ar sve­šu brī­vī­bu. Tas ra­da sma­gas mo­rā­la rak­stu­ra sa­dur­smes, vil­ša­nos ce­rī­bās un ne­veik­smes.

5.12. Virs­kun­dzī­ba
Ar vi­siem šiem lī­dzek­ļiem mēs lēt­ti­cī­gos tā nogur­dināsim, ka vi­ņi būs spies­ti mums pie­dā­vāt pa­sau­les kun­dzī­bu. Pēc vi­sas sa­vas dis­po­zī­ci­jas mēs esam spē­jī­gi vi­sus pa­sau­les val­dī­bas spē­kus bez asas pār­ejas se­vī uz­sūkt un no­di­bi­nāt virs­kun­dzī­bu. Ta­ga­dē­jo val­dnie­ku vie­tā mēs lik­sim šaus­mu tē­lu, kas tiks no­saukts par virs­val­dī­bas ad­mi­nis­trā­ci­ju. Tā ro­kas kā spī­les izstiep­sies vi­sos vir­zie­nos un pa­da­rīs se­vi par tik va­re­nu ie­stā­di, ka vi­sas tau­tas no­liek­sies mū­su kun­dzī­bas priekš­ā.
6. no­da­ļa

6.1.Lēt­ti­cī­go lab­klā­jī­bas at­ka­rī­ba no mo­no­po­liem
Ļo­ti ātr­i mēs no­dro­ši­nā­sim sev mil­zī­gas monopol­tiesības, ku­ras iz­slēgs jeb­ku­ru sve­šu kon­ku­ren­ci un kļūs mums par va­re­nu ba­gā­tī­bas avo­tu. No šiem mo­no­po­liem pat lie­lās ba­gā­tī­bas būs at­ka­rī­gas tā­dā mē­rā, ka tās pa­zu­dīs pir­ma­jā die­nā pēc ve­co val­dī­bu lie­lā sabru­kuma – tā­pat kā val­stu mak­sāt spē­jām un kre­dīt­spē­jām dā­vā­tā uz­ti­cī­ba (valsts kre­dīts). Es lū­dzu še klāt­eso­šos taut­saim­nie­kus šīs do­mas no­zī­mi pa­rei­zi no­vēr­tēt. Ar vi­siem lī­dzek­ļiem mums jā­at­tīs­ta mū­su virs­kun­dzī­bas va­ra, tai jā­pa­rā­dās kā vi­su to aiz­stā­vei un lab­da­rei, ku­ri mums lab­prā­tī­gi pa­kļau­jas.

6.2. Aristo­krā­ti­jai tiks no­lau­pī­ti ze­mes īpa­šu­mi
Aristo­krā­ti­ja kā valsts va­ra tiek lik­vi­dē­ta. Ša­jā zi­ņā mums ar to vairs nav jā­rē­ķi­nās. Bet kā ze­mes īpaš­nie­ce tā mums ir kai­tī­ga tā­pēc, ka, pa­tei­co­ties sa­viem eksis­tences avo­tiem, var pa­likt ne­at­ka­rī­ga. Tā­dēļ ir sva­rī­gi par kat­ru ce­nu at­ņemt tai ze­mes īpa­šu­mus. Vis­la­bā­kais lī­dzek­lis, kā to iz­da­rīt, ir pa­aug­sti­nāt no­dok­ļus uz zem­i, lai ze­mes īpaš­nie­ki kris­tu pa­rā­dos. Tas no­tu­rēs ze­mes īpa­šu­mus ab­so­lū­tā at­ka­rī­bā. Sa­vu ie­dzim­to īpa­šī­bu dēļ aristo­krā­ti­ja ne­prot iz­tikt ar ma­zu­mu, tā­dēļ tai drīz jā­aiziet bo­jā.

6.3. Tir­dznie­cī­ba, ama­ti un spe­ku­lā­ci­ja
Ta­jā pa­šā lai­kā tir­dznie­cī­ba un ama­ti mums pa­stiprināti jā­at­bal­sta un vi­siem spē­kiem jā­vei­ci­na speku­lācija. Tā mums kal­po kā pre­tstats pie­augo­ša­jai rūpnie­cības va­rai. Ja ne­bū­tu spe­ku­lā­ci­jas, in­dus­tri­ja palie­linātu pil­so­nis­ko ka­pi­tā­lu un pa­cel­tu lauk­saim­nie­cī­bu, tā­dā kār­tā at­sva­bi­not ze­mes īpa­šu­mus no pa­rā­du ver­dzības ze­mes ban­kām. Mums ir jā­pa­nāk, lai in­dus­tri­ja uz­sūc se­vī gan dar­ba­spē­ku, gan arī nau­du un ar speku­lācijas pa­lī­dzī­bu vi­sas pa­sau­les ba­gā­tī­bas no­dod mums. Tad vi­si lēt­ti­cī­gie būs uba­gi, un, lai vil­ktu sa­vu dzī­vī­bu, vi­ņi liek­sies mū­su priekš­ā!

6.4. Pa­ve­di­nā­ša­na uz grez­nī­bu
Lai sa­grau­tu rūp­nie­cī­bu, mēs lik­sim lie­tā ne ti­kai spe­ku­lā­ci­ju, bet arī vēl ci­tu lī­dzek­li – stip­ru tiek­smi un grez­nī­bu, kas pra­sīs vi­su ap­ri­jo­šus iz­de­vu­mus.

6.5. Dar­ba al­gas pa­aug­sti­nā­ša­na un pār­ti­kas pro­duk­tu sa­dār­dzi­nā­ša­na
Dar­ba al­gu mēs pa­aug­sti­nā­sim, bet tas strād­nie­kiem ne­dos ne­kā­du la­bu­mu, jo ta­jā pa­šā lai­kā mēs paaug­stināsim ce­nas vi­siem pirm­ās ne­pie­cie­ša­mī­bas priekšme­tiem. Par at­tais­no­ju­mu iz­man­to­sim aiz­bil­di­nā­ša­nos ar it kā bē­dī­go zem­ko­pī­bas un lop­ko­pī­bas stā­vok­li.

6.6. Ne­li­ku­mī­ba un žū­pī­ba
Rūp­nie­cī­bas un amat­nie­cī­bas ra­žo­ša­nas avo­tus mēs māk­slī­gi un jo dzi­ļi sa­šķo­bī­sim, ja pie­ra­di­nā­sim strād­niekus pie ne­li­ku­mī­bas un žū­pī­bas un vi­sus ga­rī­gi augs­tu stā­vo­šos spē­kus no ze­mes da­bū­sim prom.

6.7.Mū­su taut­saim­niecis­ko te­ori­ju pro­pa­gan­das sle­pe­nā no­zī­me
Lai lēt­ti­cī­gie pirms lai­ka ne­uz­zi­nā­tu lie­tu īs­to stā­vokli, mēs to rū­pī­gi aiz­plī­vu­ro­sim. Tam no­de­rēs mū­su taut­saim­nie­cis­kās mā­cī­bas, no ku­rām dveš it kā nopiet­na cen­ša­nās ie­stā­sies par strād­nie­ku šķi­ru un pa­sau­les saim­nie­cī­bas prin­ci­piem.

7. no­da­ļa

7.1.Stip­rās bru­ņo­ša­nās mēr­ķis
Stip­rā bru­ņo­ša­nās un po­li­ci­jas past­ip­ri­nā­ša­na kal­po vie­nī­gi mū­su jau iz­klās­tī­to plā­nu re­ali­zē­ša­nai. Mums jā­gā­dā par to, lai vi­sās val­stīs bū­tu ne ti­kai po­li­ci­ja un zal­dā­ti, bet arī na­ba­gie un da­ži no mums at­ka­rī­gi mil­jo­nā­ri.

7.2.Rūg­ša­na, ķil­das, naids vi­sā pa­sau­lē
Vi­sā Ei­ro­pā un pēc tam arī ci­tās pa­sau­les ma­lās mums jā­iz­rai­sa rūg­ša­na, ķil­das, ie­naids. Ar to mēs sa­snieg­sim du­bul­tu la­bu­mu. Pirm­kārt, vi­sas val­stis no mums bai­dī­sies, jo tās la­bi zi­na, ka mēs pēc pa­ti­kas jeb­ku­rā lai­kā va­ram iz­rai­sīt ne­mie­rus vai at­jau­not ve­co kār­tī­bu. Vi­sas ze­mes ir pa­ra­du­šas rau­dzī­ties uz mums kā uz ne­iz­bē­ga­mu ļau­nu­mu. Otr­kārt, ar sa­vām intri­gām, ku­rās ar valsts tie­sis­ku vai saim­nie­cis­ku lī­gu­mu un kre­dī­tu pa­lī­dzī­bu esam ie­pi­nu­ši vi­sas valsts pār­valdes, mēs sa­jauk­sim vi­sus pa­ve­die­nus. Lai šo mēr­ķi pil­nī­gi sa­snieg­tu, vi­sās pār­ru­nās mums jā­rī­ko­jas ļo­ti vil­tī­gi, tur­pre­tim, ār­ēji, tā sau­ca­ma­jā ofi­ci­āla­jā sa­rak­stē, mēs iz­man­to­sim ci­tu pa­ņē­mie­nu un vien­mēr iz­lik­si­mies go­dī­gi un pre­tim­nā­ko­ši. Ja ie­vē­ro­sim šos prin­ci­pus, mēs pie­ra­di­nā­sim valsts pār­val­des un tau­tas šo ār­ējo uzve­dību ņemt par pil­nu un mūs vēl uz­ska­tīs par cil­vē­ces lab­da­riem un glā­bē­jiem.

7.3.Lēt­ti­cī­go pre­tes­tī­bas sa­lau­ša­na, iz­man­to­jot lo­kā­lus ka­rus un vis­pā­rē­ju pa­sau­les ka­ru
Tik­līdz lēt­ti­cī­go valsts ie­dro­ši­nā­sies iz­rā­dīt pretes­tību, mums jā­būt spē­jī­giem pa­ve­di­nāt tās kai­mi­ņu uz ka­ru pret šo val­sti. Bet, ja kai­miņ­valsts ar to vie­no­tos un uz­stā­tos pret mums, mums jā­iz­rai­sa pa­sau­les karš.

7.4.Valsts māk­slas pa­nāku­mu priekš­no­tei­kums – no­lū­ku tu­rē­ša­na sle­pe­nī­bā
Sek­mī­gas valsts māk­slas augst­ākais prin­cips ir – vi­sus pa­sā­ku­mus tu­rēt vis­stin­grā­ka­jā sle­pe­nī­bā. Ko valsts­vīrs sa­ka, tam ne­kā­dā zi­ņā nav jā­sak­rīt ar to, ko viņš da­ra.

7.5. Pre­se un sa­bied­ris­kā do­ma
Mums jā­pies­piež valsts pār­val­des ener­ģis­ki at­bal­stīt mū­su pla­ši iz­strā­dā­to plā­nu, kas tu­vo­jas vē­la­ma­jai re­ali­zā­ci­jai. Lī­dzek­lis tā pa­nāk­ša­nai mums būs atru­nāšanās ar sa­bied­ris­ko do­mu, ku­ru mēs sle­pe­ni bū­sim ap­strā­dā­ju­ši ar tā sau­ca­mo as­to­to liel­val­sti – pre­si. Ar pa­vi­sam ma­ziem iz­ņē­mu­miem, ku­ri vis­pār ne­krīt sva­rā, vi­sa pre­se ir mū­su ro­kās.

7.6.Ame­ri­ka, Ķī­na, Ja­pā­na – Gud­ro in­stru­men­ti
Ei­ro­pas val­stu iz­nī­ci­nā­ša­nas plā­nu mēs iz­teik­sim da­žos vār­dos: vie­nai no tām mēs pie­rā­dī­sim sa­vu va­ru ar te­ro­ru. Ja lie­ta no­nāks līdz tam, ka pret mums sāk­sies vi­su Ei­ro­pas val­stu ko­pē­ja sa­cel­ša­nās, tad mū­su vār­dā tām at­bil­dēs ame­ri­kā­ņu, ķī­nie­šu vai ja­pā­ņu liel­ga­ba­li.

8. no­da­ļa

8.1. Tais­nas tie­sas lo­kā­mī­ba
Mums jā­ap­bru­ņo­jas ar vi­siem lī­dzek­ļiem, ku­rus mū­su pre­ti­nieks va­rē­tu lie­tot pret mums. Tā­dēļ mums jā­iepa­zīs­tas ar vi­siem li­kumu ­grā­ma­tu smal­ku­miem un vil­tī­bām, lai tad, kad mums tas būs va­ja­dzīgs, tik­tu pa­slu­di­nā­ti pār­dro­ši un ne­tais­ni sprie­du­mi, bet ir no sva­ra šos sprie­du­mus tā sa­stā­dīt, lai tie lik­tos kā tie­siskas ie­kār­tas augst­ākā ti­ku­mis­kā iz­paus­me.

8.2. Gud­ro pa­līg­spē­ki
Mū­su val­dī­bai jā­pul­cē ap se­vi ci­vi­li­zē­ti spē­ki, ku­ru vi­dū tai jā­dar­bo­jas. Tie gal­ve­no­kārt ir žur­nā­lis­ti, ju­ris­ti, pār­val­des ie­rēd­ņi, valsts­vī­ri un bei­dzot tās per­so­nas, ku­ras mū­su spe­ci­āla­jās sko­lās bau­dī­ju­šas īpa­šu iz­glī­tī­bu.

8.3. Mū­su spe­ci­ālās sko­las un to mēr­ķi
Šos cil­vē­kus mēs ie­svai­dī­sim vi­sos sa­bied­ris­kās dzī­ves no­slē­pu­mos. Vi­ņi ie­mā­cī­sies kat­ru va­lo­du, ku­ra vei­do­ta no po­li­tis­kiem bur­tiem un vār­diem. Vi­ņi tiks ie­pa­zīs­ti­nā­ti ar cil­vē­ka da­bas dzi­ļā­ko bū­tī­bu un vi­sām tās ju­tī­ga­jām stī­gām, uz ku­rām vi­ņiem jā­mā­cās spē­lēt. Pie šīm stī­gām pie­der īpašs lēt­ti­cī­go pa­sau­les uz­skats, vi­ņu cen­tie­ni, trū­ku­mi, ti­ku­mi un ne­ti­ku­mi, kā arī at­se­viš­ķu šķi­ru se­viš­ķās īpa­šī­bas. Pro­tams, gal­ve­nie mū­su val­dī­bas dar­bi­nie­ki, par ku­riem es ru­nā­ju, ne­drīkst nākt no lēt­ti­cī­go ap­rin­dām, ku­ras pie­ra­dušas iz­pil­dīt sa­vus ama­ta pie­nā­ku­mus, ne­do­mā­jot, kas ar to gri­bēts sa­sniegt, kā­dēļ vi­ņi va­ja­dzī­gi.
Ie­rēd­ņi bie­ži pa­rak­sta do­ku­men­tus, tos ne­iz­la­sot. Val­stij vi­ņi kal­po pa da­ļai aiz god­kā­rī­bas, pa da­ļai paš­la­bu­ma dēļ, bet bez īs­ta mēr­ķa.

8.4. Taut­saim­nie­ki un mil­jo­nā­ri
Ap mū­su val­dī­bu mēs pul­cē­sim ne­skai­tā­mus taut­saimniekus. Gud­ro iz­glī­to­ša­nā taut­saim­nie­cis­kā mā­cī­ba ir gal­ve­nais priekšmets. Mēs aici­nā­sim pie se­vis lie­lu skai­tu baņ­ķie­ru, rūp­nie­ku, fi­nan­sis­tu un, pats gal­ve­nais, mil­jo­nā­ru, jo pa­tie­sī­bā ta­ču vi­su iz­šķirs nau­das va­ra.

8.5. Kam lai uz­ti­cam at­bil­dī­gas valsts vie­tas
Ka­mēr vēl bai­dā­mies at­bil­dī­gās valsts vie­tās ie­likt mū­su brā­ļus, mēs tās uz­ti­cē­sim tā­dām per­so­nām, ku­ru pa­gāt­ne un rak­sturs vi­ņu rū­pī­bu ga­ran­tē. Te va­ja­dzīgs, lai starp šīm per­so­nām un tau­tu bū­tu bez­di­be­nis! Šīs vie­tas mēs drīk­stam uz­ti­cēt ti­kai tā­dām per­so­nām, ku­ras sa­gai­da nā­ves­sods vai iz­sū­tī­ša­na ga­dī­ju­mā, ja tās mū­su pa­vē­lēm ne­pa­klau­sī­tu. Tām jā­būt ga­ta­vām aiz­stā­vēt mū­su in­te­re­ses līdz pē­dē­jam el­pas vil­cie­nam.

9. no­da­ļa

9.1. Mū­su prin­ci­pu pie­mē­ro­ša­na tau­tu audzi­nā­ša­nas dar­bā
Pie­mē­ro­jot sa­vus prin­ci­pus, mums jā­ņem vē­rā tās tau­tas īpat­nī­bas, ku­ras vi­dū tie dar­bo­sies. Vie­nā­dai mū­su prin­ci­pu pie­mē­ro­ša­nai ne­var būt ne­kā­du panā­kumu, ka­mēr tau­ta nav uz­audzi­nā­ta pēc mū­su me­to­des. Bet, ja jūs uz­ma­nī­gi stā­si­ties pie dar­ba, jūs re­dzē­sit, ka pie­tiek ar des­mit ga­diem, lai pār­vei­do­tu vis­cie­tā­ko rak­stu­ru. Tad mēs va­ram ie­rin­dot tau­tu pie tām, ku­ras jau esam sev pa­kļā­vuši.

9.2. Gud­ro lo­zungs
Tik­līdz mēs tik­sim pie va­ras, ve­co lo­zun­gu “Brī­vī­ba, Vien­lī­dzī­ba, Brā­lī­ba”, ku­ru, pa­tie­sī­bu sa­kot, pa­sau­lē pa­lai­da mū­su Gud­rie, aiz­stā­sim ar vār­du gru­pām, kas iz­teic ti­kai do­mas. Mēs teik­sim: “Tie­sī­bas uz Brī­vī­bu, Vien­lī­dzī­bas pie­nā­kums, Brā­lī­bas pie­mērs” un tā āzi sa­ķer­sim pie ra­giem. Fak­tis­ki kat­ru sve­šu kun­dzī­bu mēs jau esam no­bī­dī­ju­ši pie ma­las, lai gan tie­sis­ki tās vēl ek­sis­tē. Ja ta­gad kā­da valsts ceļ pret mums pro­tes­tu, tad ti­kai for­mas pēc, pat ar mū­su zi­ņu un gri­bu.

9.3. Gud­ro des­po­tisms
Fak­tis­ki mums nav šķēr­šļu. Mū­su kun­dzī­ba iz­pau­žas ār­pus li­ku­ma pa­slu­di­nā­tā for­mā, ku­ru mēdz ap­zī­mēt ar vār­du dik­ta­tū­ra. Ar pil­nu pār­lie­cī­bu va­ru teikt, ka paš­laik mēs esam li­kum­de­vē­ji; mēs tie­sā­jam un esam sprie­du­mu iz­pil­dī­tā­ji, mēs so­dām un ap­žē­lo­jam, kā vi­su mū­su ar­mi­ju va­do­ņi mēs augs­tu sē­žam zir­gā. Mums pie­mīt ne­val­dā­ma god­kā­rī­ba, ne­rem­di­nā­ma mant­kā­rī­ba, ne­žē­lī­ga at­rie­bī­bas kā­re un ne­pie­lū­dzams naids.

9.4. Bu­bu­lis – te­rors
No mums nāk bu­bu­lis – vi­su­va­re­nais te­rors.

9.5. Kas kal­po Gud­ra­jiem
Mums kal­po vi­su uz­ska­tu un vir­zie­nu cil­vē­ki: vī­ri, ku­ri at­kal grib no­di­bi­nāt ka­ra­ļa val­dī­bu, de­ma­go­gi, so­ci­ālis­ti, ko­mu­nis­ti un vi­sā­di uto­pis­ti. Mēs vi­ņus vi­sus esam ie­jū­gu­ši. Katrs no vi­ņiem sa­šķo­ba bei­dza­mos valsts va­ras bal­stus un mē­ģi­na gāzt past­āvo­šo tie­sis­ko ie­kār­tu. Tā­dē­jā­di tiek mo­cī­tas vi­sas val­dī­bas. Katrs il­go­jas pēc mie­ra un ir ga­tavs mī­ļā mie­ra dēļ vi­su upu­rēt. Bet mēs vi­ņiem ne­lie­kam mie­ru, ka­mēr vi­ņi at­klā­ti un ab­so­lū­ti mū­su pa­sau­les virs­kun­dzī­bu nav at­zi­nuši. Tau­ta vaid un pa­ģēr so­ci­ālā jau­tā­ju­ma at­ri­si­nā­ša­nu vis­pā­rē­jā starp­tautiskās sa­pra­ša­nās ce­ļā. Bet, tā kā tau­tas ir sašķē­lušās par­ti­jās un par­ti­ju cī­ņa pra­sa lie­lus lī­dzek­ļus, vi­sas tau­tas un par­ti­jas ir at­ka­rī­gas no mums, jo nau­da ir ti­kai mums.

9.6. “Re­dzo­šie” un “ak­lie” spē­ki
Mēs va­rē­tu bai­dī­ties, ka lēt­ti­cī­go re­dzo­šie spē­ki ap­vie­no­sies ar tau­tu ak­la­jiem spē­kiem. Tā­pēc esam vei­kuši vi­sus dro­šī­bas pa­sā­ku­mus, lai šā­du ie­spē­ja­mī­bu no­vēr­stu. Starp abiem spē­kiem esam uz­cē­lu­ši mū­ri sav­star­pē­jā te­ro­ra for­mā. Šā­dā kār­tā ak­lais tau­tas spēks pa­liek mū­su at­balsts. Mēs un ti­kai mēs bū­sim to va­do­ņi. Un bei­gās pil­nī­gi tu­vi­nā­sim mū­su mēr­ķiem.

9.7. Mū­su sa­ka­ri ar tau­tu
Lai ak­lie jo­pro­jām pa­kļau­tos mū­su va­dī­bai, mums lai­ku pa lai­kam jā­stā­jas vis­cie­šā­ka­jos sa­ka­ros ar tau­tu. Ja per­so­nis­ki to iz­da­rīt nav ie­spē­jams, šim no­lū­kam jā­iz­man­to uz­ti­ca­mā­kie brā­ļi. Ja mēs esam at­zī­ti kā va­ra, mēs paši ru­nā­sim ar tau­tu uz ie­lām, lau­ku­miem un mā­cī­sim valsts tie­sis­ka­jos jau­tā­ju­mos pie­ņemt tos uz­skatus, kā­di mums va­ja­dzī­gi.
Ne­viens ne­var pār­bau­dīt, kas tau­tai lau­ku sko­lās tiek mā­cīts.

9.8. Li­be­rā­lā pat­va­ļa
Lai priekš­lai­kus ne­iz­nī­ci­nā­tu lēt­ti­cī­go ie­stā­des, mēs pie dar­ba ķe­ra­mies ar vis­lie­lā­ko uz­ma­nī­bu un vis­pirms sa­tve­ram ti­kai at­spe­ru ga­lus, caur ku­riem viss tiek dzīts. Šīs at­spe­res ag­rāk at­ra­dās stin­grā, ta­ču tais­nī­gā sa­dalījumā, bet mēs tās aiz­stā­jām ar li­be­rā­ļu pat­va­ļu. Mēs pie­skā­rā­mies ju­ri­dis­ka­jai vē­lē­ša­nu kār­tī­bai, pre­sei, per­so­nas brī­vī­bai, bet gal­ve­no­kārt iz­glī­tī­bai un audzi­nā­ša­nai kā brī­vās dzī­ves stūr­ak­me­ņiem.

9.9. Mal­du te­ori­jas
Jau­nat­ni mēs esam pa­da­rī­ju­ši muļ­ķī­gu, pa­ve­du­ši to un sa­mai­tā­ju­ši. Šis mēr­ķis ti­ka sa­sniegts tā­dē­jā­di, ka mēs tās audzi­nā­ša­nu bū­vē­jām uz ne­īs­tiem prin­ci­piem un mā­cī­bām, ku­ru mel­ku­lī­ba mums bi­ja la­bi zi­nā­ma, bet ku­ras mēs to­mēr li­kām iz­man­tot.

9.10. Li­ku­mu iz­tul­ko­ša­na
Past­āvo­šos li­ku­mus mēs ne­esam gro­zī­ju­ši pēk­šņi, bet to jē­gu ar pre­tru­nī­giem iz­tul­ko­ju­miem esam pil­nī­gi de­for­mē­ju­ši. Tā mēs ne­gai­dot gu­vām lie­lus pa­nā­ku­mus. Vis­pirms ar dau­dza­jiem iz­tul­ko­ju­miem li­ku­mi ti­ka pa­da­rī­ti ne­skaid­ri un tad pa­ma­zām pār­vēr­sti pre­teš­kī­bās. Valsts va­dī­ba zau­dē­ja jeb­kā­du pār­ska­tu un bei­dzot no ār­kār­tī­gi sa­rež­ģī­tās un pre­tru­nī­gās li­kum­do­ša­nas ne­va­rē­ja rast iz­eju. Tā at­tīs­tī­jās tie­sā­ša­na pēc sirds­ap­zi­ņas, ne­vis li­kum­krā­ju­miem.

9.11. Apakš­ze­mes ce­ļi gal­vas­pil­sē­tās
Jūs va­rē­tu ie­bilst, ka lēt­ti­cī­gie ar ie­ro­čiem ro­kās mums va­rē­tu uz­brukt, ja vi­ņi pirms lai­ka at­klā­tu mū­su plā­nus. Šā­dam ga­dī­ju­mam mū­su rī­cī­bā ir pē­dē­jais bries­mīgais lī­dzek­lis, no ku­ra jā­nod­reb pat vis­dros­mī­gā­ka­jai sir­dij. Vi­sās pa­sau­les gal­vas­pil­sē­tās drīz būs iz­bū­vē­ti apakš­ze­mes ce­ļi. Bries­mu ga­dī­ju­mā no to ga­le­ri­jām mēs uz­spri­dzi­nā­sim ve­se­las gal­vas­pil­sē­tas ar vi­sām ie­stā­dēm un do­ku­men­tiem.
10. no­da­ļa

10.1. Ār­iš­ķī­ba po­li­ti­kā
Šo­reiz es sāk­šu ar sa­vu ag­rā­ko tē­žu at­kār­to­ša­nu. Es lū­dzu jūs at­ce­rē­ties, ka val­dī­bas un tau­tas po­li­ti­kā ap­mie­ri­nās ar ār­iš­ķī­bām. Kā gan lai tās uz­zi­nā­tu lie­tu īs­to stā­vok­li, ja vi­ņu priekš­stāv­jiem iz­prie­cas stāv aug­stāk par vi­su? Mums šis ap­stāk­lis ir ļo­ti no­zī­mīgs. Tas mums no­de­rēs, ap­sprie­žot jau­tā­ju­mus par valsts va­ras sa­da­lī­ša­nu, vār­da, pre­ses, ti­cī­bas un sa­pul­ču brī­vī­bu, vien­lī­dzī­bu li­ku­ma priekš­ā, īpa­šu­ma un dzī­vok­ļa neaiz­skaramību, ne­tie­ša­jiem no­dok­ļiem un li­ku­mu atpa­kaļejošo spē­ku utt. Par šiem jau­tā­ju­miem ar tau­tu ne­maz ne­drīkst tie­ši un at­klā­ti ru­nāt. Ja tie­šām ir ne­pie­cie­šams tos skart, tad mēs ne­drīk­stam ie­lais­ties sī­ku­mos, bet ti­kai vis­pā­rē­jās frā­zēs at­zīt mo­der­nās li­kum­do­ša­nas prin­ci­pus.

10.2. Ne­lie­tī­bas ģe­ni­ali­tā­te
Tau­ta jūt se­viš­ķu mī­les­tī­bu un cie­ņu pret po­li­tis­kās va­ras ģē­ni­jiem un par vi­sām vi­ņu var­mā­cī­ga­jām izda­rībām iz­sa­kās ap­mē­ram tā: “Ne­lie­tī­gi, pro­tams, ne­lie­tī­gi, bet veik­li… Acu ap­mā­nī­ša­na, bet kā iz­da­rī­ta, cik lie­lis­ki bez­kau­nī­gi!”
Mēs ce­ram ie­sais­tīt vi­sas tau­tas mū­su pro­jek­tē­tās jaun­ās ēkas pa­ma­tu lik­ša­nas dar­bā. Lūk, kā­dēļ mums vis­pirms jā­iegūst un jā­ieman­to tā bez­bē­dī­ga dros­me un ga­ra spēks, kas mū­su dar­bi­nie­ku per­so­nās sa­graus vi­sus šķēr­šļus mū­su ce­ļā.

10.3. Ko so­la Gud­ro veik­tais valsts ap­vēr­sums
Kad sa­vu ie­ce­rē­to valsts ap­vēr­su­mu bū­sim īs­te­no­ju­ši, mēs tau­tām teik­sim: “Viss ir gā­jis bries­mī­gi slik­ti, jūs vi­si esat cie­ša­nu un bē­du no­mo­cī­ti. Re­dziet, mēs da­rām ga­lu tam, kas iz­rai­sī­ja jū­su cie­ša­nas: tau­tī­bām, zem­ju ro­be­žām, da­žā­dām nau­das zī­mēm. Pro­tams, jūs va­rat mūs tie­sāt, bet vai jū­su sprie­dums var būt pa­reizs, ja jūs to pa­slu­di­nāt, pirms ne­esat iz­mē­ģi­nā­ju­ši to, ko mēs jums gri­bam dot?” Tad tās mums uz­ga­vi­lēs un lie­lā pa­ci­lā­tī­bā nē­sās uz ro­kām.
No­bal­so­ša­nas for­ma, ar ku­ras pa­lī­dzī­bu mēs esam ti­ku­ši pie va­ras un pie ku­ras mēs esam pie­ra­di­nā­ju­ši vis­ze­mā­ko sa­bied­rī­bas lo­cek­li, jo mēs rī­ko­jām sa­pul­ces un pie­ņē­mām re­zo­lū­ci­jas, mums iz­da­rīs pē­dē­jos pakal­pojumus.

10.4. Vis­pā­rē­jās vē­lē­ša­nu tie­sī­bas
Šā mēr­ķa sa­snieg­ša­nai mums vis­pirms jā­pa­nāk vis­pā­rē­jās vē­lē­ša­nu tie­sī­bas, lai ra­dī­tu ne­ie­ro­be­žo­tu vai­rā­ku­ma va­ru, ku­ru mēs no iz­glī­to­ta­jām sa­bied­rī­bas šķi­rām vien ne­kad ne­ie­gū­tu.

10.5. Paš­no­teik­ša­nās
Pēc tam kad vi­sus bū­sim pie­ra­di­nā­ju­ši pie pašnoteik­šanās do­mas, mēs iz­nī­ci­nā­sim ģi­me­ni un tās audzi­no­šo no­zī­mi. Mēs pra­tī­sim aiz­ka­vēt augs­ti ap­dā­vi­nā­tu personī­bu ra­ša­nos, ku­ru iz­vir­zī­ša­nos mū­su va­dī­tās ma­sas nepie­ļaus. Tās ta­ču pie­ra­du­šas ti­kai mums se­kot, jo mēs par pa­klau­sī­bu un uz­ma­nī­bu la­bi sa­mak­sā­jam! Tā­dā kār­tā mēs esam ra­dī­ju­ši ak­li pa­klau­sī­gu spē­ku, kurš ne­būt ne­būs spē­jīgs pret mū­su priekš­stav­ju gri­bu kaut ko uz­sākt. Tau­ta vi­ņu kun­dzī­bai pil­nī­gi pa­kļau­sies, jo zi­nās, ka no vi­ņiem ir at­ka­rīgs darbs un da­žā­di ci­ti la­bu­mi.

10.6. Augs­ti ap­dā­vi­nā­tie va­do­ņi
Mū­su va­dī­bas plā­nam jā­top vie­nā gal­vā, jo tas ne­kad ne­va­rēs ie­gūt stip­ru ie­spai­du (au­to­ri­tā­ti), ja pie tā strā­dās daudz gal­vu. Tā­dēļ, lai gan mums ir at­ļauts zi­nāt, kas tiks da­rīts, ta­ču priekš­rak­stus mēs ne­kad ne­drīk­stam kri­ti­zēt, jo tad mēs va­rē­tu iz­nī­ci­nāt kop­plā­na ma­jes­tā­tis­ku­mu, tā at­se­viš­ķo da­ļu saik­ni, kat­ra pun­kta efek­tu, ku­ra in­tī­mā ide­ja pa­liek ap­slēp­ta. Ja mēs šā­du ie­ce­ri pa­kļau­jam kri­ti­kai un dau­dzu do­mu­bied­ru nobal­sošanai, tā ne­iz­bē­ga­mi sa­gla­bās se­vī dau­dzu pārpra­tumu pē­das, jo ne katrs ir spē­jīgs iz­prast dzi­ļā­ko no­zī­mi un to­tā­lo saik­ni. Mū­su plā­niem jā­būt stip­ri un mērķ­tiecīgi bū­vē­tiem. Tā­dēļ mēs ne­drīk­stam šo mū­su va­do­ņa ģe­ni­ālo dar­bu mest cū­kām priekšā, ne arī šau­rā­kā sfē­rā ļaut no­kri­ti­zēt.
Šie plā­ni past­āvo­šās ie­stā­des pa­gai­dām ne­gā­zīs. Tie ti­kai gro­zīs to saim­nie­cis­kos pa­ma­tus un sa­ka­rā ar to vi­sa plā­na at­tīs­tī­bu, kurš tā­dā kār­tā ie­vir­zī­sies mū­su prog­ram­mā pa­re­dzē­ta­jā gul­tnē.

10.7. Valsts ie­stā­des un to uz­de­vu­mi
Ap­mē­ram vie­nas un tās pa­šas ie­stā­des past­āv vi­sās val­stīs, ti­kai tām ir da­žā­di no­sau­ku­mi: pār­stāv­nie­cī­ba, mi­nis­tri­ja, se­nāts, valsts pa­do­me, li­kum­de­vē­ju un iz­pil­du kor­puss. Man nav jums jā­pas­kaid­ro šo ie­stā­žu sav­starpējās at­tie­cī­bas, jo tās jums ir la­bi zi­nā­mas. Vēr­siet sa­vu uz­ma­nī­bu uz to, ka kat­ra no šīm ie­stā­dēm at­bilst kā­dai sva­rī­gai valsts fun­kci­jai, tur­klāt lū­dzu jūs ie­vē­rot, ka vār­du ‘sva­rīgs’ es at­tie­ci­nu ne­vis uz ie­stā­di, bet gan uz fun­kci­ju, tā­tad ne­vis ie­stā­des ir sva­rī­gas, bet sva­rī­gas ir to fun­kci­jas. Ie­stā­des ir sa­da­lī­ju­šas sa­vā star­pā vi­sas val­dī­ša­nas fun­kci­jas: ad­mi­nis­tra­tī­vo, li­kum­do­ša­nas un iz­pil­dva­ras fun­kci­ju, tā­dēļ tās dar­bo­jas valsts or­ga­nis­mā tā­pat kā or­gā­ni cil­vē­ka ķer­me­nī. Ja sa­bo­jās vie­nu valsts me­hā­nis­ma da­ļu, valsts, tā­pat kā cil­vē­ka ķer­me­nis, sa­sirgs un no­mirs.

10.8. Brī­vī­bas ga­ra (li­be­rā­lis­ma) in­de
Tik­līdz mēs ie­dve­sām valsts ķer­me­nim li­be­rā­lis­ma in­di, vi­su valsts tie­sis­ko ie­kār­tu skā­ra pār­mai­ņas. Ta­gad vi­sas val­stis ir skā­ru­si nā­vī­ga sli­mī­ba – asins saindē­šanās. Mums ti­kai jā­gai­da, kad ie­stā­sies ago­ni­ja.

10.9. Pre­zi­den­ta at­bil­dī­ba
Drīz mēs ie­vie­sī­sim prin­ci­pu, ka pre­zi­den­ti at­bil­dī­gi par sa­vu dar­bī­bu. Tad sa­vu mēr­ķu īs­te­no­ša­nā mums vairs ne­būs jā­ievē­ro ne­kā­di ie­ro­be­žo­ju­mi, jo vi­sa atbildī­ba kri­tīs uz mū­su ma­ri­one­tēm. Tas mums var nākt ti­kai par la­bu, jo re­tā­kas pa­liek to rin­das, ku­ri tie­cas pēc va­ras. Ir pat pa­re­dzams, ka dau­dzos ga­dī­ju­mos ne­būs ie­spē­jams at­rast pie­mē­ro­tu per­so­nu pre­zi­den­ta ama­tam. Šis ap­stāk­lis var vieg­li iz­rai­sīt ne­mie­rus, kas ga­lī­gi sa­graus val­stis.

10.10. Kon­sti­tū­ci­ja – par­ti­ju ķil­du sko­la, re­pub­li­kas laik­mets, pre­zi­den­ti – Gud­ro kre­atū­ras
Li­be­rā­lis­ma re­zul­tā­tā ro­das kon­sti­tu­ci­onā­las val­stis, kas stā­jas glāb­jo­šo mo­nar­hi­ju vie­tā, jo kon­sti­tū­ci­ja, kā tas jums it la­bi zi­nāms, nav ne­kas cits kā ķil­du, ne­mie­ru, ne­sa­pra­ša­nās, ne­sa­de­rī­bu, par­ti­ju ne­aug­lī­gu aģi­tā­ci­ju, par­ti­ju ten­den­ču sko­la – vie­nu vār­du sa­kot, vi­sa tā ļau­nu­ma sko­la, kas pa­da­ra ne­dzī­vu valsts dar­bī­bu. Tri­bī­ne ne slik­tāk par pre­si ir no­so­dī­ju­si val­dnie­kus bez­dar­bī­bai un bez­spē­kam un līdz ar to pa­da­rī­ju­si vi­ņus par ne­va­ja­dzī­giem, lie­kiem, kā­dēļ vi­ņus arī dau­dzās val­stīs gā­za. Tā­dē­jā­di kļu­va ie­spē­jams re­pub­li­ku laik­mets, un tad mēs no­mai­nī­jām val­dnie­ku ar val­dī­bas ka­ri­ka­tū­ru – ar pre­zi­den­tu, kas ņemts no pū­ļa, no mū­su kre­atū­ru vi­dus, no mū­su ver­giem. Šī ir tā mī­na, ku­ru mēs pa­li­kām tau­tām priekš­ā vai, pa­rei­zāk sa­kot, tau­tām apakš­ā.

10.11. “Pa­na­ma”. De­pu­tā­tu na­ma un pre­zi­den­ta lo­ma
Lai šo mū­su kā­ro­to re­zul­tā­tu sa­snieg­tu, mēs gā­dā­sim par tā­du pre­zi­den­tu ie­vē­lē­ša­nu, ku­ru pa­gāt­nē ir kāds tumšs punkts jeb “pa­na­ma”. Tad vi­ņi kļūs par mū­su priekš­rak­stu uz­ti­ca­miem iz­pil­dī­tā­jiem. No vie­nas pus­es, vi­ņiem past­āvī­gi jā­bai­dās, ka mēs nāk­sim kla­jā ar at­klā­ju­miem, kas vi­ņu ie­ņe­ma­mo stā­vok­li pa­da­rīs neie­spējamu; no ot­ras pus­es, vi­ņiem kā kat­ram cil­vē­kam pie­mi­tīs pil­nī­gi sa­pro­ta­mā cen­ša­nās reiz sa­snieg­ta­jā va­ras stā­vok­lī no­stip­ri­nā­ties, lai pri­vi­lē­ģi­jas un go­du, kas pie­nā­kas pre­zi­den­tam, pēc ie­spē­jas il­gāk bau­dī­tu. De­pu­tā­tu nams vi­ņu vē­lēs, aiz­segs un aiz­stā­vēs, to­mēr de­pu­tā­tu na­mam mēs at­ņem­sim tie­sī­bas li­ku­mus iz­dot un gro­zīt. Šīs tie­sī­bas mēs no­do­sim at­bil­dī­gam pre­zi­den­tam, kurš mū­su ro­kās ir ma­ri­one­te. Pre­zi­den­ta va­ra tā­dē­jā­di kļūs par mēr­ķi ne­skai­tā­miem uz­bru­ku­miem. Bet mēs kā paš­aiz­sar­dzī­bas lī­dzek­li vi­ņam do­sim tie­sī­bas de­pu­tā­tu na­mu at­laist un jaun­u vē­lē­ša­nu for­mā uz­aici­nāt tau­tu par jaun­u iz­teikt sa­vu lē­mu­mu, to pa­šu tau­tu, ku­ras vai­rā­kums ak­li se­ko mū­su pa­mā­cī­bām. Ne­at­ka­rī­gi no tā mēs do­sim pre­zi­den­tam tie­sī­bas paslu­dināt ka­ra­stā­vok­li. Šīs tie­sī­bas mēs pa­ma­to­sim ar to, ka pre­zi­den­tam kā vi­su ze­mes aiz­sar­dzī­bas spē­ku gal­vām jeb­ku­rā lai­kā jā­būt ie­spē­jai ar tiem rī­ko­ties, jo vi­ņa kā at­bil­dī­ga valsts priekš­stāv­ja pie­nā­kums ir sar­gāt no uz­bru­ku­miem jaun­o kon­sti­tū­ci­ju un jaun­ās republi­kas brī­vī­bu.

10.12. Gud­rie kā li­kum­de­vē­ji
Tā­pat jau ir skaidrs, ka, past­āvot šā­diem ap­stāk­ļiem, svēt­nī­cas at­slē­ga at­ra­dī­sies mū­su ro­kās un, iz­ņe­mot mūs, li­kum­do­ša­nu ne­viens cits ne­va­dīs.

10.13. Re­pub­li­ku jaun­ā kon­sti­tū­ci­ja
Ar jaun­ās re­pub­li­kā­nis­kās kon­sti­tū­ci­jas ie­vie­ša­nu, to da­rot it kā valsts no­slē­pu­mu aiz­sar­dzī­bas la­bā, mēs at­ņem­sim de­pu­tā­tu na­mam tie­sī­bas iz­teikt val­dī­bai pie­pra­sī­ju­mus par valsts tie­sis­ka­jiem pa­sā­ku­miem.
Tur­klāt tau­tas priekš­stāv­ju skai­tu jaun­ajā konsti­tūcijā mēs ie­ro­be­žo­sim uz ma­zā­ko. Tā mēs vien­lai­kus sa­snieg­sim arī po­li­tis­ko kais­lī­bu ma­nā­mu at­dzi­ša­nu, ma­zi­nā­sies cen­ša­nās no­dar­bo­ties ar valsts māk­slu. Ja pēk­šņi ma­zā­kums sāk­tu pre­to­ties, mēs to sa­lauz­tu ar uz­sau­ku­mu tau­tai.
Valsts pre­zi­den­ta uz­de­vums būs ie­celt de­pu­tā­tu na­ma un se­nā­ta pre­zi­den­tus, kā arī vi­ņu viet­nie­kus. Se­si­jas mēs at­cel­sim, to vie­tā pre­zi­den­tam kā iz­pil­dva­ras ne­sē­jam būs tie­sī­bas tau­tas priekš­stāv­jus ie­saukt un at­laist. At­lai­ša­nas ga­dī­ju­mā viņš va­rēs jaun­as sa­pul­ces sā­ku­mu pēc sa­vas pa­ti­kas at­likt. Lai pre­zi­den­tu, kurš mū­su plā­nu īs­te­no­ša­nas la­bad, pa­tie­sī­bu sa­kot, ir ie­vilkts ne­li­ku­mī­gā dar­bī­ba, to­mēr pa­sar­gā­tu no saukša­nas pie at­bil­dī­bas, mi­nis­triem un ci­tiem vi­ņam tu­viem augst­āka­jiem pār­val­des ie­rēd­ņiem mēs lik­sim dot pado­mu ar past­āvī­giem rī­ko­ju­miem un pa­sā­ku­miem ap­iet pre­zi­den­ta pa­vē­les, bet at­bil­dī­bu par to uz­ņem­ties pa­šiem. Tā­das piln­va­ras mēs se­viš­ķi ie­tei­cam dot aug­stākajai tie­su pa­lā­tai, valsts pa­do­mei un mi­nis­tru pado­mei, bet ne at­se­viš­ķām per­so­nām.
Spē­kā eso­šos li­ku­mus, ku­rus var da­žā­di iz­tul­kot, pre­zi­dents past­āvī­gi iz­tul­kos mū­su in­te­re­sēs. Viņš tos ne­iz­pil­dīs, ja mēs vi­ņam uz šā­du ne­pie­cie­ša­mī­bu norā­dīsim. Tur­klāt vi­ņam būs tie­sī­bas ie­ro­si­nāt uz īsu lai­ku jaun­us li­ku­mus un pat likt priekš­ā kon­sti­tū­ci­jas gro­zījumus. Lai to pa­ma­to­tu, vi­ņam ti­kai jā­pa­sa­ka, ka tas ne­pie­ciešams valsts in­te­re­sēs.

10.14. Pār­eja uz Gud­ro pat­val­dī­bu
Šā­dā kār­tā mēs va­ram pa­ma­zām, so­li pa so­lim iz­nī­ci­nāt vi­su, kas pirms mū­su kun­dzī­bas sā­ku­ma bi­ja re­pub­li­ku kon­sti­tū­ci­jās. Ne­ma­not pa­zu­dīs vi­su konsti­tucionālo tie­sī­bu pē­dē­jās pē­das, līdz bei­dzot būs pie­nā­cis laiks, kad mū­su pat­val­dī­bas vār­dā mēs sa­grāb­sim val­dības va­ru.

10.15. Pa­sau­les val­dnie­ka pa­slu­di­nāša­na
Mū­su pa­sau­les val­dnie­ka at­zī­ša­na var no­tikt jau pirms kon­sti­tū­ci­ju no­bī­dī­ša­nas pie ma­las. Visizdevī­gākais mir­klis tam būs pie­nā­cis tad, kad il­go ne­mie­ru no­mo­cī­tās tau­tas, ie­vē­ro­jot vi­ņu val­dnie­ku ne­va­rī­bu, par ko esam pa­rū­pē­ju­šies mēs, iz­grū­dis sau­cie­nu: “Nobī­diet vi­ņus pie ma­las un do­diet mums vie­nu vie­nī­gu pa­sau­les val­dnie­ku, kas mūs vi­sus ap­vie­no­tu un mūžu mū­žī­gā nai­da ie­mes­lus – valsts ro­be­žas, re­li­ģi­ju, valsts pa­rā­dus – at­cel­tu, kas mums bei­gās do­tu mie­ru un at­pū­tu, ko mēs vel­tī­gi gai­dī­jām no mū­su val­dnie­kiem un tau­tu pār­stāv­nie­cī­bām.”

10.16. Epi­dē­mi­ju iz­pla­tī­ša­na un ci­tas Gud­ro in­tri­gas
Jūs pa­ši ļo­ti la­bi zi­nāt, ka va­ja­dzīgs ilgs un neno­gurstošs darbs, lai vi­sas tau­tas pa­mu­di­nā­tu uz šā­du sau­cie­nu. Mums bez mi­tē­ša­nās vi­sās zem­ēs jā­sain­dē tau­tu un val­stu sav­star­pē­jās at­tie­cī­bas; mums vi­sas tau­tas, lie­kot lie­tā skau­dī­bu un nai­du, strī­dus un ka­ru, pat trū­ku­mu, ba­du un epi­dē­mi­ju iz­pla­tī­ša­nu, tik­tāl jā­sa­pū­dē, lai lēt­ti­cī­gie ne­ras­tu ne­kā­du ci­tu iz­eju kā pa­kļau­ties mū­su nau­das va­rai un pil­nī­gai kun­dzī­bai.
Ja mēs tau­tām do­sim ie­spē­ju at­vilkt el­pu, mū­su kais­mī­gi kā­ro­tais mir­klis ne­kad ne­ie­stā­sies.
11.no­da­ļa

11.1.Jaun­ās kon­sti­tū­ci­jas prog­ram­ma
Valsts pa­do­me val­dnie­ka va­ru at­bal­stīs. Kā li­kum­de­vē­jas va­ras re­dza­ma­jai da­ļai tās uz­de­vums ir iz­strā­dāt li­ku­mu pa­rei­zus tek­stus un priekš­rak­stus vi­sos sī­ku­mos. Jaun­ās kon­sti­tū­ci­jas prog­ram­ma tā­tad no­teiks to, ka mēs ra­dām li­ku­mus un sprie­žam tie­su. Tas no­tiks:
1. Ar li­kum­de­vē­ju kor­po­rā­ci­ju at­zi­nu­miem, bet at­tie­cī­gās di­rek­tī­vas priekš­li­ku­mu for­mā šām kor­po­rā­ci­jām do­sim mēs.
2. Ar pre­zi­den­ta vis­pā­rē­jām pa­vē­lēm, se­nā­ta un valsts pa­do­mes lē­mu­miem (pē­dē­jie – mi­nis­tru dek­rē­tu for­mā).
3. Ar valsts ap­vēr­su­mam iz­de­vī­ga brī­ža iz­vē­li.

11.2. Da­žas nā­ka­mā ap­vēr­su­ma de­ta­ļas
Pēc tam kad sa­vu dar­bī­bu lie­los vil­cie­nos esam ie­ski­cē­ju­ši, mēs gri­bam vēl ie­dzi­ļi­nā­ties da­žos īpa­šos ap­stāk­ļos, ku­ri mums va­rē­tu pa­lī­dzēt gūt pil­nī­gu uz­va­ru. Ar šiem īpa­ša­jiem ap­stāk­ļiem es sa­pro­tu pre­ses, bied­ro­ša­nās un sirds­ap­zi­ņas brī­vī­bu, vis­pā­rē­jas vien­lī­dzī­gas vē­lē­ša­nu tie­sī­bas un daudz ko ci­tu, kas tū­liņ pēc valsts ap­vēr­su­ma no cil­vē­ces ga­rī­gā ar­se­nā­la pa­zu­dīs vai pa­šos pa­ma­tos tiks gro­zīts. Valsts ap­vēr­sums dod mums vie­nī­go ie­spē­ju ar vie­nu rā­vie­nu tikt pie mums vē­la­mās kon­sti­tū­ci­jas. Katrs vē­lā­kais gro­zī­jums slēpj se­vī lie­las bries­mas. Ja tas ie­tver jaun­us ie­ro­be­žo­ju­mus un tiek ar lie­lu stin­grī­bu īs­te­nots dzī­vē bai­lēs no tā­lā­kas stā­vok­ļa pa­slik­ti­nā­ša­nās, cil­vē­ki var no­nākt iz­mi­su­mā. Ja tur­pre­tim tas mīk­sti­na ta­ga­dē­jos no­li­ku­mus, cil­vē­ki teiks, ka mēs sa­vu kļū­mi esam at­zi­nu­ši; tad arī uz­ti­cī­ba mū­su ne­mal­dī­gu­mam zu­dīs uz vi­siem lai­kiem; ru­nās, ka mēs bai­dā­mies un tā­dēļ esam spies­ti iz­rā­dīt pre­tim­nāk­ša­nu. Pa­tei­cīgs mums ne­būs ne­viens, jo katrs uz­ska­tīs, ka iz­da­rīt mīk­sti­nā­ju­mus ir mū­su pats par se­vi sa­pro­tams pie­nā­kums. Tā­tad katrs jaun­ās kon­sti­tū­ci­jas gro­zī­jums var mums ti­kai kai­tēt. Tā­pēc jā­rī­ko­jas tie­ši ot­rā­di, kā se­vī kaut kas no­slēgts, pil­nīgs un per­fekts tā mums jā­uz­spiež tau­tām tai mir­klī, kad pēc no­ti­ku­šā valsts ap­vēr­su­ma tās vēl ir ap­dul­lu­šas un to spē­ki vēl nav kon­so­li­dē­ti. Tau­tām ir jā­at­zīst: mēs esam tik stip­ri, tik neie­vai­no­ja­mi, tik va­re­ni, ka mums ar tām nav jā­rē­ķi­nās, ka mēs ne ti­kai neie­vē­ro­sim vi­ņu vē­lē­ša­nos, bet pat esam ga­ta­vi un spē­jī­gi jū­tu iz­lau­ša­nos kat­rā mir­klī un kat­rā vie­tā ar ne­sa­tri­ci­nā­mu va­ru ap­spiest.
Tik­līdz lēt­ti­cī­gie ir nā­ku­ši pie at­zi­ņas, ka mēs vi­su va­ru esam sa­grā­bu­ši sa­vās ro­kās un ka­te­go­ris­ki at­sa­kā­mies ta­jā ar vi­ņiem da­lī­ties, vi­ņi aiz bai­lēm aiz­da­rīs acis un bez ie­bil­du­miem uz­ņems vi­su, kam jā­nāk.

11.3. Lēt­ti­cī­gie ir aitas
Lēt­ti­cī­gie ir aitu bars, bet mēs, Gud­rie, esam tie vil­ki. Vai jūs zi­nāt, kas no­tiek ar aitām, kad vil­ki ie­lau­žas vi­ņu ba­rā? Vi­ņas aiz­miegs acis un jau tā­dēļ vien stā­vēs klu­su, ka mēs ap­so­lī­sim vi­ņiem lau­pī­tās brī­vī­bas at­dot at­pa­kaļ, kad vi­si mie­ra ie­naid­nie­ki būs uz­va­rē­ti un vi­sas par­ti­jas uz­veik­tas. Vai man jums jā­sa­ka, cik il­gi lēt­ti­cī­gie uz sa­vu tie­sī­bu at­jau­no­ša­nu gai­dīs?

11.4. Sle­pe­no Gud­ro at­klā­tie me­li
Mēs esam ra­dī­ju­ši ne­īs­tu valsts mā­cī­bu un ne­pa­gur­da­mi ie­dve­su­ši to lēt­ti­cī­ga­jiem, ne­do­dot vi­ņiem lai­ku ap­do­mā­ties. Tas no­ti­ka tā­dēļ, ka mēs sa­vus mēr­ķus va­ram sa­sniegt ti­kai pa ap­lin­kus ce­ļiem, jo tais­nais ceļš nav mū­su iz­kai­sī­ta­jai cil­tij pa spē­kam. Šā mēr­ķa la­bad mēs esam no­di­bi­nā­ju­ši sle­pe­nas Gud­ro struk­tū­ras. Ne­viens šīs struk­tū­ras un to mēr­ķus ne­zi­na – un vis­ma­zāk gan lēt­ti­cī­go vēr­ši, ku­rus mēs esam pie­da­bū­ju­ši līdz­dar­bo­ties at­klā­ta­jās struk­tū­rās, lai vi­ņu cilts­brā­ļiem kai­sī­tu smil­tis acīs.
Caur Die­va žē­las­tī­bu mēs, Gud­rie, esam iz­kai­sī­ti pa vi­su pa­sau­li. Ša­jā mū­su cilts it kā vā­jī­bā ir viss mū­su spēks, kas jau aiz­ve­dis mūs pie pa­sau­les kun­dzī­bas sliek­šņa. Pa­mat­ak­mens ir ie­likts, at­liek ti­kai vēl bū­vi pa­beigt.

12. no­da­ļa

12.1.Kas ir brī­vī­ba Gud­ro iz­prat­nē
Vārds brī­vī­ba, ku­ru var da­žā­di iz­skaid­rot, iz­tul­ko­jams šā­di: “Brī­vī­ba ir tie­sī­bas da­rīt to, ko at­ļauj li­kums.” Šāds jē­dzie­na for­mu­lē­jums pil­nī­gi no­dod brī­vī­bu mū­su ro­kās, jo li­ku­mi sa­grauj vai uz­ceļ to, ko mēs pēc sa­vas no­spraus­tās prog­ram­mas vē­la­mies.

12.2. Pre­se nā­ka­mās Gud­ro kun­dzī­bas pa­sau­lē
Ar pre­si mēs ap­iesi­mies šā­di. Kā­da lo­ma pre­sei ir ta­gad? Tā kal­po tau­tas kais­lī­bu uz­ku­rinā­š­nai mums vē­la­mā vir­zie­nā vai par­ti­ju pat­mī­lī­go cen­tie­nu vei­ci­nā­ša­nai. Tā ir tuk­ša, ne­tais­nī­ga, me­lī­ga. Lie­lā­kā da­ļa cil­vē­ku ne­maz ne­zi­na, kam pre­se pa­tie­sī­bā kal­po. Mēs tai uz­lik­sim ie­mauk­tus un stin­gri pie­vil­ksim pa­va­du. Līdz­īgā kār­tā mēs ap­iesi­mies ar ci­tiem dru­kas ra­žo­ju­miem, jo ko tas līdz, ka pre­ses uz­bru­ku­mus pār­trau­cam, bet po­le­mis­kos rak­stos tie­kam ap­me­lo­ti un dis­kre­di­tē­ti. Sa­bied­ris­kās do­mas vei­do­ša­nu, kas vi­sai dār­gi iz­mak­sā, mēs, ie­ve­dot cen­zū­ru, pa­da­rī­sim par valsts ie­nā­ku­mu avo­tu. Mēs ie­vie­sī­sim zī­mog­no­de­vu avī­zēm un tiem, kas gri­bēs no­di­bi­nāt avī­zes vai ti­po­grā­fi­jas, pie­pra­sī­sim ķī­lu ie­mak­su, kas no­dro­ši­nās mū­su val­dī­bu pret vi­siem pre­ses uz­bru­ku­miem. Ja šā­di uz­bru­ku­mi to­mēr bū­tu, mēs pie­sprie­dī­sim nau­das so­dus. Tā­di pa­sā­ku­mi kā zī­mog­no­de­va, ķī­lu ie­mak­sas un nau­das so­di val­dī­bai dos lie­lus ie­nā­ku­mus. Par­ti­ju la­pas var­būt no nau­das so­diem ne­bai­dī­sies, bet at­kār­to­ta uz­bru­ku­ma ga­dī­ju­ma mēs tās aiz­lieg­sim. Ne­viens ne­drīkst mū­su val­dī­bas ne­mal­dī­gu­ma ore­olam ne­so­dī­ti pie­skar­ties. Lai at­ras­tu ie­gan­stu avī­zes vai žur­nā­la ap­tu­rē­ša­nai, mēs vien­mēr ap­gal­vo­sim, ka šis iz­de­vums bez pa­ma­ta uz­trau­ca sa­bied­ris­ko do­mu. Es jūs lū­dzu ie­vē­rot, ka mums uz­bruks arī tā­das avī­zes, ku­ras mēs pa­ši esam no­di­bi­nā­ju­ši. Bet šie uz­bru­ku­mi vien­mēr skars ti­kai tos pun­ktus, ku­rus mēs pa­ši esam no­do­mā­ju­ši gro­zīt.

12.3. Avī­žu, žur­nā­lu un grā­ma­tu ie­priek­šē­ja pār­bau­de. Zi­ņu bi­ro­ji
Ne­vie­na zi­ņa ne­nāks at­klā­tī­bā bez mū­su pār­bau­des. Šo mēr­ķi pa da­ļai mēs sa­snie­dzam jau ta­gad tā­dē­jā­di, ka jaun­ās zi­ņas no vi­sas pa­sau­les sa­nāk ti­kai da­žos zi­ņu bi­ro­jos, kur tiek ap­strā­dā­tas un ti­kai tad snieg­tas laik­rak­stu va­dī­bai, ie­stā­dēm utt. Šiem zi­ņu bi­ro­jiem maz pa­ma­zām pil­nī­gi jā­pā­riet mū­su ro­kās un jā­da­ra zi­nāms at­klā­tī­bai ti­kai tas, ko mēs tiem rak­stām priekš­ā. Mums jau ta­gad ir iz­de­vies sa­bied­rī­bas do­mu pa­sau­li tā­dā kār­tā pār­val­dīt, ka gan­drīz vi­si lēt­ti­cī­gie pa­sau­les no­ti­ku­mus ska­ta caur bril­lēm, ku­ras mēs esam vi­ņiem uz acīm uz­li­ku­ši.
Jau ta­gad vi­sā pa­sau­lē ne­vie­na valsts nav spē­jī­ga se­vi pa­sar­gāt no tā, lai mums ne­tap­tu zi­nāms viss, ko lēt­ti­cī­gie sa­vā muļ­ķī­bā sauc par valsts no­slē­pu­mu. Ne­vie­na at­slē­ga, ne­viens aiz­bīd­nis nav diez­gan stiprs, lai lieg­tu mums pie­eju, ne­vie­na sle­pe­na no­za­re nav dro­ša pret mū­su mek­lē­ju­miem. Kas no­tiks pēc tam, kad mū­su pa­sau­les val­dnie­ka per­so­nā mū­su kun­dzī­ba tiks at­zī­ta vi­sā pa­sau­lē? Mēs gri­bam vēl­reiz at­griez­ties pie pre­ses nā­kot­nes. Lai strā­dā­tu sa­vā pro­fe­si­jā, ik­viens iz­de­vējs, dru­kā­tājs vai grā­ma­tu tir­go­tājs būs spiests iz­ņemt īpa­šu at­ļau­jas ap­lie­cī­bu, ku­ru mēs tū­liņ at­ņem­sim, ja kaut ma­zā­ka­jā mē­ra tiks pār­kāp­tas mū­su pa­vē­les. Tā­dā kār­tā dru­kā­tais vārds kļūs par audzi­nā­ša­nas lī­dzek­li mū­su val­dī­bas ro­kās, un tā vairs ne­bļaus, lai tau­ta no­do­tos ne­aug­lī­giem sap­ņiem par prog­re­sa fik­tī­viem la­bu­miem.

12.4. Kas ir prog­ress Gud­ro iz­prat­nē?
Ik­viens no jums zi­na, ka ar li­be­rā­lis­ma mig­lai­na­jiem so­lī­ju­miem tiek bru­ģēts ceļš uz ne­prā­tī­giem sap­ņiem, ku­ri grib iz­nī­dēt kat­ru dis­cip­lī­nu un kār­tī­bu cil­vē­ku sav­star­pē­jās at­tie­cī­bās un at­tiek­smē pret val­sti. Prog­ress vai, pa­rei­zāk sa­kot, prog­re­sa ide­ja ir no­ve­du­si pie da­žā­dām vien­lī­dzī­gu tie­sī­bu (eman­ci­pā­ci­jas) for­mām, ku­rām vairs ne­tiek no­teik­tas ne­kā­das ro­be­žas. Vi­si tā sau­ca­mie prog­re­sī­vie ir grā­vē­ji – ja arī ne vien­mēr sa­vos dar­bos, tad sa­vos uz­ska­tos gan. Katrs no vi­ņiem dze­nas pa­kaļ kaut kā­dam “brī­vī­bas sap­nim” un bei­dzot krīt pat­va­ļā, tas ir, pas­tā­vo­šās ie­kār­tas pil­nī­gā no­lieg­ša­nā ti­kai mī­ļās no­lieg­ša­nas la­bad.

12.5. Vēl­reiz pre­se
Mēs vēl­reiz at­grie­ža­mies pie pre­ses. Avī­zes un vi­sā­da vei­da ie­spied­dar­bus vis­pār bla­kus ķī­lu ie­mak­sām mēs ap­lik­sim ar zī­mog­no­de­vu at­ka­rī­bā no lap­pu­šu skai­ta. Rak­stiem, ku­ru ap­joms ma­zāks par 30 lap­pu­sēm, mēs no­de­vu div­kār­šo­sim un ie­vie­sī­sim īpa­šu sa­rak­stu. Tā­dē­jā­di mēs ce­ram ie­ro­be­žot pe­ri­odis­ko iz­de­vu­mu skai­tu, jo no vi­siem ie­spied­dar­biem tie­ši tie iz­pla­ta vis­slik­tā­ko in­di, un rak­stī­tā­ji būs spies­ti rak­stīt tik pla­šus rak­stus, ka augst­o ce­nu dēļ tie at­ra­dīs ļo­ti maz la­sī­tā­ju. Bet tas, ko mēs pa­ši iz­do­sim, lai ie­tek­mē­tu ļau­dis mums vē­la­mā gar, būs tik lēts, ka tiks ātr­i vien iz­pār­dots. No­dok­li sa­ma­zi­nās cil­vē­ku rak­stī­ša­nas tra­ku­mu, bet rak­stī­tā­ji, pa­tei­co­ties so­du sis­tē­mai, no­nāks mū­su at­ka­rī­bā. Ja to­mēr da­ži no vi­ņiem gri­bēs rak­stīt pret mums, vi­ņi ne­at­ra­dīs sa­viem dar­biem iz­de­vē­jus, jo katrs iz­de­vējs būs spiests pirms dar­ba ie­spie­ša­nas sa­ņemt no mū­su ie­stā­dēm iz­do­ša­nas at­ļau­ju. Tā­dā kār­tā mēs va­rē­sim lai­kus uz­zi­nāt par uz­bru­ku­miem, kas tiek ga­ta­vo­ti pret mums, un tos pa­ra­li­zēt, pas­tei­dzo­ties ar pub­li­kā­ci­jām par to pa­šu te­ma­tu.
Grā­ma­tas un avī­zes ir di­vi no­zī­mī­gā­kie audzi­nā­ša­nas lī­dzek­ļi. Pa­ma­to­jo­ties uz to, mū­su val­dī­ba ie­gūs īpa­šum­tie­sī­bas uz lie­lā­ko da­ļu avī­žu un ci­tu pe­ri­odis­ko iz­de­vu­mu. Tā­dē­jā­di tā no­vēr­sīs gal­ve­no­kārt ne­ofi­ci­ālās pre­ses kai­tī­go ie­tek­mi un ak­tī­vi ie­spai­dos tau­tas ga­ru un no­ska­ņo­ju­mu. Uz kat­rām 10 no mums tā­lu stā­vo­šām avī­zēm vai žur­nā­liem nāks 30 mū­su pa­šu di­bi­nā­tie. Da­bis­ki, at­klā­tī­bā tas ne­drīkst nākt zi­nāms. Lai ie­man­to­tu ne­ko ne­no­jau­tu­šo lēt­ti­cī­go uz­ti­cī­bu, lai vi­ņus vi­sus ie­vi­li­nā­tu la­ma­tās un pa­da­rī­tu ne­kai­tī­gus, ār­ēji mū­su avī­zes un žur­nā­li pie­de­rēs pie vis­da­žā­dā­ka­jiem vir­zie­niem.
Pir­ma­jā vie­tā būs ofi­ci­ālie pe­ri­odis­kie iz­de­vu­mi un avī­zes, ku­ru uz­de­vums būs vi­sos ga­dī­ju­mos un kat­rā lai­kā aiz­stā­vēt mū­su in­te­re­ses; tā­dēļ to ie­tek­me būs sa­mē­rā ma­za.
Ot­ra­jā vie­tā būs pus­ofi­ci­ālās la­pas, ku­rām jā­da­bū mū­su pus­ē vien­al­dzī­gie un rem­de­nie.
Tre­ša­jā vie­tā mēs lik­sim sa­vus fik­tī­vos pre­ti­nie­kus, ku­riem jā­iz­dod vis­maz vie­na la­pa, kas ār­ēji ir vi­sa­sā­ka­jā kontra­stā ar mums. Mū­su pa­tie­sie ie­naid­nie­ki šo ne­īs­to pre­tes­tī­bu uz­ska­tīs par īs­tu, tās pau­dē­jos vi­ņi sa­ska­tīs sa­vus do­mu­bied­rus un at­klās tiem sa­vas kār­tis.
Mēs at­bal­stī­sim vis­da­žā­dā­ko vir­zie­nu avī­zes: aristo­krā­tis­kas, re­pub­li­kā­nis­kas, pat anar­his­tis­kās, da­bis­ki – tik il­gi, ka­mēr ir spē­kā kon­sti­tū­ci­ja. Kā in­die­šu el­ku-die­vam Viš­nu tām būs simts ro­kas, no ku­rām kat­ra uz­tvers kā­das kus­tī­bas pul­sā­ci­ju. Tik­līdz kā­da pul­sā­ci­ja pa­āt­ri­nā­sies, ne­re­dza­mas ro­kas šā vir­zie­na pie­kri­tē­jus no­vir­zīs uz mū­su mēr­ķiem, jo ne­kas nav vieg­lāk ie­tek­mē­jams kā uz­traukts cil­vēks. Tie muļ­ķi, ku­ri do­mā, ka vi­ņi aiz­stāv sa­vas par­ti­jas la­pas uz­ska­tus, pa­tie­sī­bā ti­kai at­kār­tos mū­su ide­jas vai, ma­zā­kais, tās ide­jas, ku­ras mums tie­ši no­der. Vi­ņi ie­do­mā­jas, ka rī­ko­jas at­bil­sto­ši sa­vas par­ti­jas prog­ram­mai, un ne­no­jauš, ka mar­šē pa­kaļ ka­ro­gam, ku­ram vi­ņu priekš­ā lie­kam plan­dī­ties mēs.
Lai mū­su avī­žu ar­mi­ju va­dī­tu šā­dā ga­rā, mums jā­vel­ta šai no­za­rei īpa­ša uz­ma­nī­ba. Zem no­sau­ku­ma “gal­ve­nā pre­ses bied­rī­ba” mēs ap­vie­no­sim dau­dzās, lie­lā­ko­ties mū­su pa­šu di­bi­nā­tās rak­stī­tā­ju bied­rī­bas, ku­rās mū­su ļau­dis ne­ma­not iz­vir­zīs sa­vus lo­zun­gus. Mū­su cen­tie­nu kri­ti­kā mū­su iz­de­vu­mi būs vien­mēr pa­vir­ši, ne­kad ne­ska­rot lie­tas bū­tī­bu; ar ofi­ci­āla­jām la­pām tie ri­si­nās vien­kār­šu vār­du kau­ju, lai do­tu mums ie­mes­lu iz­teikt tu­vā­kus pa­skaid­ro­ju­mus, ku­ru tū­lī­tē­ja pa­zi­ņo­ša­na pir­ma­jā ofi­ci­āla­jā pub­li­kā­ci­jā bū­tu ne­ēr­ta. Pro­tams, tam jā­no­tiek ti­kai tad, kad tas būs mums iz­de­vī­gi.
Fik­tī­viem uz­bru­ku­miem pret mums būs arī bla­kus mēr­ķis – tau­tu pār­lie­ci­nāt, ka tai ir pil­nī­ga vār­da brī­vī­ba. Ja brī­vā vār­da ap­spie­ša­nas dēļ nai­dī­gā pre­se mums tie­šām uz­bruk­tu, mū­su uz­ti­cī­bas cil­vē­ku stā­vok­lis bū­tu viegls. Vi­ņi teik­tu, ka šīs la­pas iz­vir­za muļ­ķī­gus ap­gal­vo­ju­mus, jo lie­tiš­ķu pa­ma­to­ju­mu pret mū­su dar­bī­bu tām nav.
Tā kā īs­tie no­ti­ku­mi ne­no­nāks līdz at­klā­tī­bai, mēs ar šā­du dar­bī­bu ie­gū­sim tau­tas uz­ti­cī­bu. Bal­sto­ties uz šo uz­ti­cī­bu, vi­sos valsts tie­sis­ka­jos jau­tā­ju­mos mēs pēc va­ja­dzī­bas sa­bied­ris­ki do­mu sa­trauk­sim vai arī no­mie­ri­nā­sim, pār­lie­ci­nā­sim vai sa­jauk­sim. Mēs dru­kā­sim te pa­tie­sī­bu, te me­lus, te fak­tus, te la­bo­ju­mus – at­ka­rī­bā no tā, kā zi­ņa uz­ņem­ta. Tas at­bilst mū­su prin­ci­piem – ik­reiz uz­ma­nī­gi ap­taus­tīt zem­i, pirms lie­kam uz tās sa­vu kā­ju. Pa­tei­co­ties šā­diem pret pre­si vēr­stiem pa­ņē­mie­niem, mēs dro­ši uz­va­rē­sim sa­vus ie­naid­nie­kus, jo vi­ņu rī­cī­bā ne­būs ne­vie­nas la­pas, ku­rā vi­ņi pil­nī­gi va­rē­tu paust sa­vus uz­ska­tus. Bei­gu bei­gās mēs pat bū­sim at­brī­vo­ti no pū­lēm vi­ņus at­spē­kot.
Mū­su iz­lū­ko­jo­šos uz­bru­ku­ma gā­jie­nus tre­ša­jā vie­tā stā­vo­ša­jās avī­zēs (fik­tī­vie pre­ti­nie­ki) un ofi­ci­ālās la­pas mēs, ja būs va­ja­dzīgs, ener­ģis­ki at­spē­ko­sim.

12.6. Gud­ro so­li­da­ri­tā­te ta­ga­dē­jā pre­sē
Jau ta­gad starp die­nas laik­rak­stu līdz­strād­nie­kiem pas­tāv cie­ša ap­vie­nī­ba. Tā no­nāk līdz lo­zun­gam: vi­su pre­ses dar­bi­nie­ku pie­nā­kums ir sav­star­pē­ji sar­gāt pre­ses no­slē­pu­mus. Arī te, tā­pat kā pie se­na­jiem augu­riem, ne­viens dar­bi­nieks ne­drīkst iz­paust sa­vas pro­fe­si­jas no­slē­pu­mus, ka­mēr nav vis­pā­rē­ja lē­mu­ma par pub­li­kā­ci­ju. Ne­viens die­nas laik­rak­sta līdz­strād­nieks ne­uz­dro­ši­nā­sies šo no­li­ku­mu pār­kāpt, jo ša­jā pro­fe­si­jā tiek pie­ļau­tas ti­kai tā­das per­so­nas, ku­ru pa­gāt­nē ir kāds tumšs punkts. Šī kau­na zī­me vi­sas sa­bied­rī­bas priekš­ā tik­tu at­klā­ta, tik­līdz šis dar­bi­nieks bū­tu iz­pau­dis kā­du pro­fe­si­onā­lu no­slē­pu­mu. Ka­mēr kau­na traips zi­nāms ti­kai da­žiem līdz­da­līb­nie­kiem, rak­stī­tā­ja mir­dzo­ša­jai sla­vai ar sa­jūs­mu se­kos ze­mes ie­dzī­vo­tā­ju vai­rā­kums.

12.7. Pro­vin­ču pra­sī­bas
Se­viš­ķi stip­rus mūs da­ra pro­vin­ču at­balsts. Te mums jā­mo­di­na ce­rī­bas un cen­tie­ni, ku­rus pas­tā­vī­gi va­rē­tu vērst pret gal­vas­pil­sē­tu, jo mēs tos iz­tē­lo­sim kā pro­vin­ces gri­bu un ce­rī­bas uz ne­at­ka­rī­bu. Skaidrs, ka avots vien­mēr ir viens un tas pats: mū­su aģi­tā­ci­ja. Ka­mēr mēs vēl ne­esam sa­snie­gu­ši ne­pie­cie­ša­mo va­ras pil­nī­bu, mums daž­reiz va­ja­dzīgs tāds stā­vok­lis, kad gal­vas­pil­sē­tās jū­tams pro­vin­ces ie­spaids, ku­rās mū­su priekš­stāv­ji ir sa­trau­ku­ši cil­vē­kus. Ja iz­šķi­ro­šais mir­klis būs pie­nā­cis, gal­vas­pil­sē­tas ne­drīk­stēs kri­ti­zēt no­ti­ku­šos fak­tus, jo vai­rums pro­vin­cēs tiem pie­krīt.

12.8. Jaun­ās kun­dzī­bas ne­mal­dī­gums
Lai­ka pos­mā pirms mū­su kro­nē­ša­nas mums va­ja­dzēs gā­dāt, lai pre­se sa­bied­ris­kā die­nes­ta bez­go­dī­bu ne­no­so­dī­tu. Jā­mo­di­na ti­cī­ba, ka jaun­ā kun­dzī­ba vi­sus ir tā ap­mie­ri­nā­ju­si, ka nav mo­tī­va jaun­iem no­zie­gu­miem. Ja no­zie­gu­mi kaut kur no­tik­tu, par tiem drīkst zi­nāt ti­kai upu­ri un ga­dī­ju­ma lie­ci­nie­ki, bet ne­viens cits.
13.no­da­ļa

13.1. Rū­pes par die­niš­ķo mai­zi
Rū­pes par die­niš­ķo mai­zi spiež lēt­ti­cī­gos ciest klu­su un būt mū­su pa­klau­sī­giem kal­piem. No vi­ņu vi­dus mēs iz­rau­gā­mies sa­vai pre­sei pie­mē­ro­tus ļau­dis. Vi­ņu uz­de­vums ir ap­lū­kot no mū­su in­ter­ešu vie­dok­ļa vi­su to, ko mēs sa­vās ofi­ci­āla­jās la­pās tie­ši ie­kļaut ne­va­ram. Ja strī­dī­gais jau­tā­jums ir iz­vir­zīts, mēs mie­rī­gi va­ram veikt vē­la­mos pa­sā­ku­mus un tau­tai pa­vēs­tīt par to kā par no­ti­ku­šu fak­tu. Ne­viens ne­drīk­stēs pra­sīt šo pa­sā­ku­mu at­cel­ša­nu vai gro­zī­ša­nu, jo tie tiek at­tē­lo­ti kā līdz­ši­nē­jā stā­vok­ļa uz­la­bo­jums. Pre­se vi­sai drīz no­vēr­sīs sa­bied­ris­ko do­mu jaun­iem jau­tā­ju­miem. Mēs, Gud­rie, ta­ču esam mā­cī­ju­ši ļau­dis no­vā­ji­nāt se­vi mū­žī­gās slā­pēs pēc kaut kā jaun­a.

13.2. Valsts­tie­sī­bu jau­tā­ju­mi
Uz šo jaun­o jau­tā­ju­mu ap­sprie­ša­nu me­tī­sies dum­jie tau­tas lik­te­ņu va­dī­tā­ji. Vi­ņi vēl ar­vien ne­var sa­prast, ka vi­ņiem nav ne­kā­das jē­gas par to, ko vi­ņi grib iz­šķirt. Valsts māk­slas jau­tā­jums ir sa­pro­tams ti­kai tiem, ku­ri jau ga­du sim­te­ņiem ir to pār­zi­nā­ju­ši un ar to no­dar­bo­ju­šies. No vi­sa teik­tā jūs re­dzē­sit, ka mēs tie­ca­mies pēc tau­tas uz­ti­cī­bas, lai vieg­lāk lais­tu va­ļā mū­su valsts ma­šī­nu. Jūs bū­sit ie­vē­ro­ju­ši, ka sa­bied­ris­kās do­mas at­bal­stu mēs mek­lē­jam ti­kai tad, ja lie­ta gro­zās ap tuk­šiem vār­diem, ap jau­tā­ju­miem, ku­rus mēs pa­ši esam ie­ne­su­ši pa­sau­lē. Bet fak­tis­ki mēs da­rām to, ko pa­ši gri­bam. Pats par se­vi sa­pro­tams, ka mēs pas­tā­vī­gi at­gā­di­nām, ka vi­sā dar­bī­bā mūs va­da ce­rī­ba un vēl­me pēc ie­spē­jas kal­pot vis­pā­rē­jam la­bu­mam.

13.3. Saim­nie­cis­kie jau­tā­ju­mi
Lai pā­rāk ne­mie­rī­go ļau­žu uz­ma­nī­bu no­vēr­stu no valsts māk­slas jau­tā­ju­mu ap­sprie­ša­nas, mēs priekš­plā­nā iz­vir­zām it kā jaun­us valsts māk­slas jau­tā­ju­mus: jau­tā­ju­mus par in­dus­tri­ju, lai cil­vē­ki va­rē­tu ša­jā dar­ba no­za­rē iz­tra­ko­ties. Ma­sas ir ar mie­ru pa­likt bez­dar­bī­bā, at­pūs­ties no “po­li­tis­kās” dar­bī­bas (ku­rai mēs tās audzi­nā­jām, lai ar šo ma­su pa­lī­dzī­bu ap­ka­ro­tu lēt­ti­cī­go val­dī­bas) vie­nī­gi ar no­tei­ku­mu, ja būs jaun­a no­dar­bo­ša­nās, ku­rā mēs tām it kā no­rā­dī­sim tās po­li­tis­ko vir­zie­nu.

13.4. Iz­prie­cas un pub­lis­kie na­mi
Lai ma­sas pa­šas no se­vis ne­nāk­tu pie at­skār­smes, mēs tās iz­klai­dē­jam ar da­žā­dām iz­prie­cām, spē­lēm, kais­lī­bām un tau­tas na­miem. Drīz mū­su pre­sē pa­rā­dī­sies zi­ņa par prē­mi­jām vis­da­žā­dā­ka­jās māk­slas un spor­ta no­za­rēs. Šā­du iz­prie­cu pār­pil­nī­ba pil­nī­gi no­vēr­sīs ma­su do­mas no jau­tā­ju­miem, par ku­ru īs­te­no­ša­nu dzī­vē mums ar tām nāk­tos stip­ri cī­nī­ties. Ja cil­vē­ki maz pa­ma­zām ar­vien vai­rāk zau­dēs spē­ju pat­stā­vī­gi do­māt, vi­ņi ska­tī­sies uz vi­su ar mū­su acīm. Tad mēs vie­ni pa­ši ie­ne­sī­sim jaun­us do­mu vir­zie­nus, da­bis­ki, ti­kai ar tā­du per­so­nu starp­nie­cī­bu, ku­ras ne­tiek tu­rē­tas aiz­do­mās, ka tās ir sais­tī­tas ar mums.

13.5. Ir ti­kai vie­na pa­tie­sī­ba
Tik­līdz mū­su kun­dzī­ba būs at­zī­ta, brīv­do­mī­gā sap­ņo­tā­ju lo­ma būs no­spē­lē­ta. Līdz tam lai­kam vi­ņi iz­da­rīs mums vis­lie­lā­kos pa­kal­po­ju­mus. Tā­dēļ arī turp­māk mēs gri­bam ma­su do­mas vir­zīt uz vi­sā­dām dē­kai­nām mā­cī­bām, ku­ras ir jaun­as un arī it kā prog­re­sī­vas. Mēs ta­ču ar “prog­re­su” ļo­ti sek­mī­gi dum­jās lēt­ti­cī­go gal­vas esam sa­gro­zī­ju­ši. Starp vi­ņiem nav ne­vie­na, kas bū­tu spē­jīgs ap­tvert, ka šis vārds vi­sos ga­dī­ju­mos aiz­sedz pa­tie­sī­bu, ja nav ru­na par saim­nie­cis­kiem at­ra­du­miem, jo ir ti­kai vie­na pa­tie­sī­ba, ku­rā nav vie­tas ne­kā­dam prog­re­sam. Kā kat­ra vil­tus do­ma, tā arī prog­ress kal­po ti­kai pa­tie­sī­bas aiz­seg­ša­nai, lai to ne­viens, iz­ņe­mot mūs, Die­va iz­re­dzē­tos, pa­tie­sī­bas glā­bē­jus, ne­pa­zī­tu.

13.6. Cil­vē­ces lie­lie jau­tā­ju­mi
Kad va­ra būs pil­nī­gi mū­su ro­kās, mū­su ora­to­ri ru­nās par cil­vē­ces lie­la­jiem jau­tā­ju­miem, ku­ri sa­viļ­ņo­ja pa­sau­li, līdz tā bei­dzot no­nā­ca mū­su lab­da­rī­ga­jā va­dī­bā.
Kam mo­dī­sies aiz­do­mas, ka vi­si jau­tā­ju­mi ra­dās sa­ska­ņā ar plā­nu, ku­ru ne­viens lēt­ti­cī­gais nav uz­mi­nē­jis dau­dzu ga­du sim­te­ņu lai­kā?

14. no­da­ļa

14.1. Nā­kot­nes re­li­ģi­ja
Tik­līdz bū­sim ie­gu­vu­ši pa­sau­les kun­dzī­bu, mēs ne­cie­tī­sim ne­vie­nu ci­tu ti­cī­bu kā vie­nī­gi mū­su ti­cī­bu pa­šu Die­vam, ar ku­ru esam vie­no­ti kā vi­ņa iz­re­dzē­tie un caur ku­ru mū­su lik­te­nis ir sais­tīts ar vi­sas pa­sau­les lik­te­ni. Šā ie­mes­la dēļ kat­ra ci­ta ti­cī­ba mums ir jā­iz­nī­dē. Ja arī bez­diev­ju skaits tā­dēļ pie­aug­tu, tas mū­su mēr­ķiem ne­var kai­tēt, bet drī­zāk gan būs brī­di­nošs pie­mērs pa­audzēm, kas grib dzir­dēt mū­su mā­cī­bu, ku­ras stip­rā un dzi­ļi pār­do­mā­tā uz­bū­ve no­ve­dīs vi­sas tau­tas mū­su pa­kļau­tī­bā. Mū­su pa­nā­ku­mu pa­mats ir mū­su mā­cī­bas no­slē­pu­mai­nais spēks, no ku­ra, kā mēs teik­sim, iz­riet vi­sa audzi­no­šā ie­tek­me uz cil­vē­ci.

14.2. Nā­kot­nes dzim­tbū­ša­na
Mēs kat­rā zi­ņā pub­li­cē­sim rak­stus, ku­ros sa­lī­dzi­nā­sim mū­su kun­dzī­bas la­bu­mus un pa­gāt­nes ļau­nu­mus.
Mie­ra la­bu­mi, kaut arī tie ti­ka ie­ka­ro­ti pēc ne­mie­ra pil­niem ga­du sim­te­ņiem, pie­rā­dīs mū­su li­kum­do­ša­nas svē­tī­go ga­ru. Tur­klāt mēs gri­bam val­dī­bu kļū­das at­tē­lot vis­spil­gtā­ka­jās krā­sās un ra­dīt pret tām tā­du rie­bu­mu, ka tau­tas tūk­stoš­reiz la­bāk pa­cie­tīs dzim­tbū­ša­nu, ku­ra tām nes mie­ru un kār­tī­bu, ne­kā vēl kā­ros iz­sla­vē­to brī­vī­bu, kas tās bez­ga­lī­gi no­mo­cī­ju­si un iz­nī­ci­nā­ju­si vi­sus cil­vē­cī­gos ek­sis­ten­ces avo­tus, jo tau­tas iz­man­to­ja avan­tū­ris­tu bars, kas ne­zi­nā­ja, ko da­ra. Bez­mēr­ķī­gie valsts ap­vēr­su­mi, uz ku­riem mēs lēt­ti­cī­gos pa­ve­di­nā­jām, lai sa­tri­ci­nā­tu vi­ņu valsts dzī­ves pa­ma­tus, līdz tam lai­kam vi­sām tau­tām būs tā ap­rie­bu­šies, ka tās pa­cie­tīs kat­ru pa­ver­dzi­nā­ša­nu, lai ti­kai at­kal ne­no­nāk­tu ka­ra un ne­mie­ra bries­mās. Tad mēs īpa­ši uz­svēr­sim val­dī­bu vēs­tu­ris­kās kļū­das; mēs no­rā­dī­sim uz to, ka šīs val­dī­bas ga­du sim­te­ņiem il­gi ir mo­cī­ju­šas tau­tas, jo tām trū­ka jeb­kā­das jē­gas par to, kas cil­vē­kiem ir de­rīgs un kas kal­po vi­ņu īs­ta­jam la­bu­mam; tās tie­ku­šās pēc iz­lī­dzi­no­šas sa­bied­ris­kās tais­nī­bas, aiz­rā­vu­šās ar avan­tū­ris­tis­kiem plā­niem un tur­klāt pil­nī­gi iz­lai­du­šas no re­dzes­lo­ka to, ka sa­bied­ris­ko slā­ņu sav­star­pē­jās at­tie­cī­bas līdz ar to ta­pa ne­vis la­bā­kas, bet gan slik­tā­kas. Mū­su prin­ci­pu un pa­ņē­mie­nu spēks tā­dē­jā­di ie­gūs īpa­šu vēr­tī­bu, jo mēs tos no­stā­dī­sim kā asu kontra­stu ve­ca­jai, iz­iru­ša­jai sa­bied­ris­ka­jai ie­kār­tai.

15.no­da­ļa

15.1. Vien­lai­cīgs ap­vēr­sums vi­sā pa­saulē
Vēl pai­es dau­dzi ga­di, var­­būt pat ve­sels ga­du sim­te­nis, līdz mū­su sa­ga­ta­vo­tais ap­vēr­sums, ku­ru ie­ce­rēts iz­da­rīt vie­nā un ta­jā pa­šā die­nā vi­sās val­stīs, aiz­ve­dīs pie mēr­ķa un vis­pā­rī­gi tiks at­zī­ta pil­nī­ga pas­tā­vo­šo val­dī­bu ne­va­rī­ba. Kad mēs bū­sim ie­gu­vu­ši pil­nī­gu kun­dzī­bu, mēs pra­tī­sim pa­rū­pē­ties par to, lai pret mums ne­kā­das sa­zvē­res­tī­bas ne­no­tik­tu.

15.2. So­di
Bez žē­las­tī­bas mēs so­dī­sim ar nā­vi ik­vie­nu, kurš ar ie­ro­ci ro­kā sa­cel­sies pret mums un mū­su kun­dzī­bu. Par kat­ru kaut kā­das sle­pe­nas bied­rī­bas di­bi­nā­ša­nu tā­pat so­dī­sim ar nā­vi. Ta­gad pas­tā­vo­šās sle­pe­nās bied­rī­bas, ku­ras vi­sas mums la­bi zi­nā­mas, ir snie­gu­šas un vēl aiz­vien mums sniedz la­bus pa­kal­po­ju­mus. Tad mēs tās vi­sas slēg­sim. To bied­ri tiks iz­dzī­ti tā­lu prom no Ei­ro­pas zem­ēm.

15.3. Ziņ­kā­rī­go lēt­ti­cī­go lik­te­nis
Tā mēs ap­iesi­mies gal­ve­no­kārt ar tiem lēt­ti­cī­ga­jiem, ku­ri par daudz dzi­ļi ie­pa­zi­nu­ši mū­su Gud­ro no­slē­pu­mus. Bet tam, ku­ru kaut kā­du ie­mes­lu dēļ ap­žē­lo­sim, būs jā­dzī­vo pas­tā­vī­gās bai­lēs no iz­sū­tī­ša­nas. Mēs iz­do­sim li­ku­mu, sa­ska­ņā ar ku­ru vi­si ag­rā­kie sle­pe­no bied­rī­bu lo­cek­ļi tiks no Ei­ro­pas – mū­su val­dī­bas gal­ve­nā sē­dek­ļa – iz­sū­tī­ti. Vi­si mū­su val­dī­bas lē­mu­mi būs ga­lī­gi. Ape­lā­ci­ju ne­pie­ļau­sim.

15.4. Kat­ras va­ras no­slē­pums
Lēt­ti­cī­go sa­bied­rī­bā, ku­rā mēs esam ie­sē­ju­ši pre­tru­nas un ie­audzi­nā­ju­ši šķel­ša­nās ga­ru, ti­kai ar ne­žē­lī­giem lī­dzek­ļiem at­kal va­rēs no­di­bi­nāt mie­ru un kar­tī­bu. Ne­var būt ne­kā­du šau­bu par to, ka val­dī­ba kat­rā lai­kā ir spē­jī­ga ar dzelzs ro­ku īs­te­not sa­vu gri­bu. Tur­klāt upu­ri, kas ne­pie­cie­ša­mi nā­kot­nes la­bā, vis­pār ne­krīt sva­rā. Glu­ži ot­rā­di – kat­ras val­dī­bas tiešs pie­nā­kums ir no­dro­ši­nāt vis­pā­rē­jo lab­klā­jī­bu, va­ja­dzī­bas ga­dī­ju­mā arī kā­du upu­rē­jot. Jo ne uz pri­vi­lē­ģi­jām, bet pie­nā­ku­miem di­bi­nās kat­ras val­dī­bas pas­tā­vē­ša­nas tie­sī­bas. Jo vai­rāk kā­da val­dī­ba prot se­vi ie­tvert pil­nī­gi no­stip­ri­nā­tā va­ras ore­olā, jo ne­sa­tri­ci­nā­māks ir tās stā­vok­lis. Un pil­nī­gi ne­sa­tri­ci­nā­mu va­ras ap­zi­ņu var ti­kai tad sa­sniegt, kad tās prin­cips bal­stās uz no­slē­pu­mu, pa­ša Die­va iz­re­dzē­tu spē­ku ek­sis­ten­ci. Šā­du va­ru līdz pa­šam pē­dē­jam lai­kam re­pre­zen­tē­ja krie­vu ca­ru pat­val­dī­ba, ku­ra, iz­ņe­mot pā­ves­ta va­ru, bi­ja mū­su vie­nī­gais no­piet­nais ie­naid­nieks pa­sau­lē. At­ce­rie­ties, ma­ni kun­gi, kā­da Sul­las pie­mē­ru, ku­ram no­asi­ņo­ju­sī Itā­li­ja ne­aiz­skā­ra ne ma­tu, lai gan viņš bi­ja vai­nīgs šaus­mī­gā no­zie­gu­mā. Sul­lu die­vi­nā­ja tā pa­ti tau­ta, ku­ru viņš bi­ja vis­vai­rāk mo­cī­jis, jo viņš pra­ta iz­vei­dot lie­lis­ki or­ga­ni­zē­tu va­ru. Vi­ņa at­grie­ša­nās Itā­li­jā pa­da­rī­ja vi­ņu ne­aiz­ska­ra­mu. Ne­vie­na tau­ta ne­aiz­skar to, kurš ar sa­vu droš­sir­dī­bu un ga­rī­go spē­ku prot tai uz­likt sa­vu jū­gu.

15.5. Sle­pe­no un pus­sle­pe­no struk­tū­ru skai­ta pa­lie­li­nā­ša­na
Ka­mēr mēs vēl ne­esam pie kun­dzī­bas ti­ku­ši, pre­tē­ji augst­āk at­tīs­tī­tiem prin­ci­piem, mums pēc ie­spē­jas jā­pa­lie­li­na klu­bu skaits. Klu­bu ie­tek­mi mēs pas­tip­ri­nā­sim, pa­nā­kot, ka ta­jos būs vi­sas tās per­so­nī­bas, ku­ras sa­bied­rī­bā spē­lē vai, ma­zā­kais, va­rē­tu spē­lēt kā­du iz­ci­lu lo­mu, jo šie klu­bi būs gal­ve­nais zi­ņu bi­rojs un tiem būs lie­la ie­tek­me.

15.6. Gud­ro gal­ve­nā va­dī­ba
Vi­si klu­bi būs pa­kļau­ti vie­nai gal­ve­na­jai va­dī­bai, ku­ra zi­nā­ma ti­kai mums, bet vi­siem ci­tiem pa­liek ap­slēp­ta, pro­ti, mū­su Gud­ro gal­ve­na­jai va­dī­bai. Kat­ram klu­bam būs priekš­sē­dē­tājs, ku­ram jā­prot gal­ve­nās va­dī­bas pa­vē­les mas­kēt un pa­sniegt kā sa­vē­jās. Ša­jos klu­bos sa­plū­dīs vi­si ap­vēr­su­mu un li­be­rā­lis­ma pa­ve­die­ni. Klu­bu bied­ri pie­de­rēs pie vis­da­žā­dā­ka­jām sa­bied­rī­bas ap­rin­dām. Vis­sle­pe­nā­kie valsts māk­slas plā­ni to tap­ša­nas die­nā kļūs mums zi­nā­mi un tū­liņ no­nāks mū­su va­dī­bas ro­kās.

15.7. Spie­go­ša­na
Klu­bu bied­ri būs gan­drīz vi­si pa­sau­les po­li­ci­jas spie­gi, ku­ru dar­bī­ba mums ir gau­ži ne­pie­cie­ša­ma. Po­li­ci­ja var ne ti­kai daudz­kārt uz­stā­ties pret tiem, ku­ri ne­grib mums pa­kļau­ties, bet arī dzēst mū­su dar­bī­bas pē­das, būt par ie­mes­lu ne­ap­mie­ri­nā­tī­bai utt.

15.8. Gud­rie kā vi­su sle­pe­no struk­tū­ru va­dī­tā­ji
Sle­pe­na­jās bied­rī­bās ar se­viš­ķu kais­lī­bu ie­stā­jas avan­tū­ris­ti, blē­ži, kar­je­ris­ti un vis­pār viegl­prā­tī­gas da­bas cil­vē­ki. Mums nav grū­ti šīs ap­rin­das da­būt sa­vā pus­ē un likt tām kal­pot mū­su mēr­ķiem. Ja pa­sau­li no­mo­ka ne­mie­ri, tas no­zī­mē, ka mums šos ne­mie­rus va­ja­dzē­ja ra­dīt, lai sa­grau­tu val­stu par daudz stip­ro uz­bū­vi. Ja kaut kur no­nāk līdz sa­zvē­res­tī­bai, tās priekš­ga­lā pa­ras­ti stāv kāds no mū­su vi­suz­ti­ca­mā­ka­jiem kal­piem. Pats par se­vi sa­pro­tams, ka ti­kai mēs un ne­viens cits va­da sle­pe­no struk­tū­ru dar­bī­bu. Vie­nī­gi mēs zi­nām, uz kā­du mēr­ķi tās vir­zīt, vie­nī­gi mēs sa­pro­tam kat­ras dar­bī­bas ga­la­mēr­ķi. Tur­pre­tim lēt­ti­cī­ga­jiem par šīm lie­tām nav ne­kā­das no­jaus­mas, vi­ņi pat ne­redz vis­tu­vā­ko, tie­šo un pa­ras­ti ir mie­rā ar pat­mī­lī­bas acu­mir­klī­gu ap­mie­ri­nā­ju­mu kaut kā­da no­lū­ka īs­te­no­ša­nā. Par se­kām vi­ņi lie­lā­ko­ties ne­bē­dā. Tā­pat vi­ņi maz no­jauš, ka ide­ja nāk ne­vis no vi­ņiem paš­iem, bet to esam ie­dve­su­ši mēs.

15.9. Pub­lis­ko pa­nā­ku­mu no­zī­me
Lēt­ti­cī­gie pa­ras­ti ie­stā­jas klu­bos aiz ziņ­kā­rī­bas. Dau­dzi arī cer ar klu­bu pa­lī­dzī­bu ie­gūt ie­tek­mī­gu stā­vok­li. Da­žus vir­za vē­lē­ša­nās lie­lā­ka klau­sī­tā­ju pul­ka priekš­ā iz­teikt sa­vus tuk­šos sap­ņus. Vi­ņi alkst pēc pie­kri­ša­nas un ap­lau­siem, ar ko mēs, da­bī­gi, esam ļo­ti de­vī­gi. Mēs prie­cā­ja­mies un lab­prāt sa­gā­dā­jam vi­ņiem šā­dus pa­nā­ku­mus, lai vi­ņu augst­prā­tī­bu iz­man­to­tu sa­viem mēr­ķiem. Tad šie cil­vē­ki, ne­ko ne­no­jauz­da­mi, bez pār­bau­des pie­ņem mū­su ie­dves­mo­ju­mus, ja vi­ņi vēl tur­klāt ir ļo­ti pār­lie­ci­nā­ti par to, ka pa­ši ir pro­du­cē­ju­ši va­do­šās do­mas. Jūs ne­va­rat ie­do­mā­ties, cik vieg­li ir pat vis­gud­rā­kos lēt­ti­cī­gos va­zāt aiz de­gu­na, kad vi­ņus pār­ņē­mu­si augst­prā­tī­ba. Tad vi­ņi ir tik bēr­niš­ķī­gi vien­tie­sī­gi, ka pat ma­zā­kā ne­veik­sme, var­būt pat ap­lau­su pār­trauk­ša­na ir pie­tie­ka­ma, lai vi­ņus pa­mu­di­nā­tu uz ver­dzis­ku pa­klau­sī­bu kat­ram, kas vi­ņiem ap­so­la jaun­us pa­nā­ku­mus. Mēs, Gud­rie, ār­ējos pa­nā­ku­mus ni­ci­nām un vi­sas sa­vas do­mas un cen­tie­nus vir­zām uz to, lai īs­te­no­tu mū­su plā­nus, tur­pre­tim lēt­ti­cī­gie ir ga­ta­vi vi­sus plā­nus upu­rēt, lai ti­kai gū­tu kaut ma­zā­kos ār­ējos pa­nā­ku­mus. Šā­da lēt­ti­cī­go dvē­se­les no­ska­ņa ap­brī­no­ja­mi at­vieg­lo mū­su uz­de­vu­mu vir­zīt vi­ņus uz mū­su mēr­ķiem. Šiem ļau­ti­ņiem, no iz­ska­ta tī­ģe­riem, ir jē­ra dvē­se­les. Vi­ņu gal­vās pūš caur­vējš. Mēs esam uz­sē­di­nā­ju­ši vi­ņus sap­ņu zir­dzi­ņa mu­gu­rā un pa­rā­dī­ju­ši, ka at­se­viš­ķai per­so­nī­bai ir jā­sa­kūst ko­lek­tī­vā, tā sau­ca­ma­jā ko­mu­nis­mā.

15.10. Ko­mu­nisms
Lēt­ti­cī­ga­jiem acīm­re­dzot trūkst spē­ju sa­prast, ka vis­pā­rē­jās vien­lī­dzī­bas sap­nis ir pre­tru­nā augst­āka­jiem da­bas li­ku­miem, ka da­ba no pa­sau­les ra­dī­ša­nas brī­ža laiž pa­sau­lē da­žā­das su­gas un iz­šķi­ro­šo lo­mu at­vēl per­so­nī­bai. Ja mums ir iz­de­vies lēt­ti­cī­gos tik­tāl ap­stul­bot, tad tas ta­ču pār­stei­dzo­ši skaid­ri pa­rā­da, ka vi­ņu prāts ne­kā­dā zi­ņā ne­var mē­ro­ties ar mū­sē­jo; tā ir vis­la­bā­kā mū­su pa­nā­ku­mu ga­ran­ti­ja.

15.11. Upu­ri
Cik pa­reizs gan ir mū­su Ve­co Gud­ro iz­tei­ciens, ka lie­lu mēr­ķi ti­kai tad var sa­sniegt, ja cil­vēks nav iz­vē­līgs lī­dzek­ļu zi­ņā un ne­skai­ta upu­rus, ku­ri jā­nes. Upu­rus no lēt­ti­cī­go lo­pis­kās sēk­las mēs ne­kad ne­esam skai­tī­ju­ši, mums bi­ja jā­upu­rē arī dau­dzi sa­vē­jie. Tā­pēc sa­viem ļau­dīm pa­sau­lē mēs, esam de­vu­ši tā­du stā­vok­li, par kā­du vi­ņi neie­dro­ši­nā­jās sap­ņot pat vis­pār­dro­šā­ka­jos sap­ņos. Ar vi­sai ma­ziem upu­riem no sa­vē­jo vi­dus mēs esam se­vi, Gud­ros, pa­glā­bu­ši no bo­jā­ejas.

15.12. So­di no­de­vē­jiem
Nā­ve ir neiz­bē­gams vi­su cil­vē­ku gals. Tā­dēļ ir la­bāk šo ga­lu pa­āt­ri­nāt tiem, ku­ri kai­tē mū­su lie­tai, ne­kā gai­dīt, ka­mēr nā­ve pa­ņem arī mū­su dar­ba ra­dī­tā­jus. Mēs iz­pil­dām nā­ves­so­du tā­dā for­mā, ka ne­vie­nam ne­ro­das aiz­do­mas, pat upu­riem ne. Vi­ņi mirst, tik­līdz tas ir va­ja­dzīgs, it kā da­bī­gā nā­vē. Tā kā brā­ļiem tas ir zi­nāms, vi­ņi ne­uz­dro­ši­nās celt kaut kā­dus pro­tes­tus. Ar šā­diem ne­pie­lū­dza­miem so­diem mēs ap­spie­žam kat­ru pre­tes­tī­bu pret mū­su ie­kār­tu jau pa­šā ie­dīg­lī. Ka­mēr lēt­ti­cī­ga­jiem slu­di­nām brī­vī­bas ga­ru, mū­su Gud­ros un uz­ti­cī­bas vī­rus ta­jā pa­šā lai­kā mēs tu­ram vis­stin­grā­ka­jā pa­klau­sī­bā.

15.13. Lēt­ti­cī­go li­kums un va­ra zau­dē cie­ņu
Mēs esam pra­tu­ši lēt­ti­cī­go li­ku­mu iz­pil­dī­ša­nu ie­ro­be­žot līdz mi­ni­mu­mam. Pa­tei­co­ties tam, ka mēs šos li­ku­mus iz­tul­ko­jam li­be­rā­li, tie ir zau­dē­ju­ši sa­vu pres­ti­žu. Sva­rī­gā­kos valsts tie­sis­kos jau­tā­ju­mus un ci­tus prin­ci­pi­ālu strī­du ga­dī­ju­mus tie­sas iz­šķir tā, kā mēs tām no­sa­kām. Tie­sas redz lie­tas ta­jā pa­šā ap­gais­mo­ju­mā, kā­dā mēs lēt­ti­cī­go ad­mi­nis­trā­ci­jai tās at­tē­lo­jam, sa­pro­tams, iz­man­to­jot vi­du­tā­jus, ar ku­riem mums ār­ēji nav ne­kā­du sa­ka­ru, pre­si un ci­tā­dā ce­ļā. Pat se­nā­ta lo­cek­ļi un augst­ākie ad­mi­nis­trā­ci­jas ie­rēd­ņi ak­li se­ko mū­su pa­do­miem. Lēt­ti­cī­go dzīv­nie­cis­kais sa­prāts jē­dzie­nu ana­lī­zei un no­vē­ro­ša­nai vis­pār nav spē­jīgs; vēl ma­zāk vi­ņi sa­redz, cik tāl­ejo­ši re­zul­tā­ti ir sais­tī­ti ar da­žā­diem at­zi­nu­miem.

15.14. Iz­re­dzē­tie
Dzi­ļā at­šķi­rī­ba starp Gud­ro un lēt­ti­cī­go ga­rī­ga­jām īpa­šī­bām skaid­ri pa­rā­da, ka mēs, Gud­rie, esam iz­re­dzē­tie un īs­tie cil­vē­ki. No mū­su pie­rēm iz­sta­ro augsts ga­rīgs spēks, bet lēt­ti­cī­ga­jiem ir ti­kai in­stin­ktīvs, dzīv­nie­kiem rak­stu­rīgs sa­prāts. Vi­ņi gan redz, bet pa­re­dzēt ne­spēj. Vi­ņi nav spē­jī­gi kaut ko iz­gud­rot, iz­ņe­mot ķer­me­nis­kas lie­tas. Re­dzams, ka pa­ti da­ba mūs iz­rau­dzī­ju­si kun­dzī­bai pār vi­su pa­sau­li.

15.15. Nā­kot­nes valsts li­ku­mi būs īsi un skaid­ri
Tik­līdz būs pie­nā­cis laiks, kad mēs va­rē­sim at­klā­ti sa­grābt pa­sau­les virs­kun­dzī­bu, mū­su val­dī­bas lab­vē­lī­go ie­tek­mi mēs pie­rā­dī­sim ar li­ku­mu pil­nī­gu re­for­mu. Mū­su li­ku­mi būs īsi, skaid­ri un ne­gro­zā­mi; ne­kā­dus iz­tul­ko­ju­mus mēs ne­pie­ļau­sim, jo katrs būs spē­jīgs tos stin­gri ie­gau­mēt.

15.16. Pa­klau­sī­ba priekš­nie­cī­bai
Vi­siz­ci­lā­kā mū­su li­ku­ma īpa­šī­ba būs ab­so­lū­ta pa­klau­sī­ba priekš­nie­cī­bai, un šo pa­klau­sī­bu mēs ie­dzī­sim līdz vi­saug­stā­ka­jai pa­kā­pei. Vi­sas ne­li­ku­mī­bas iz­beig­sies, pa­tei­co­ties tam, ka vi­si būs at­bil­dī­gi valsts augst­ākās va­ras re­pre­zen­tan­ta priekš­ā.

15.17. Lī­dzek­ļi pret amat­­­va­ras pār­kāpumiem
Vi­dē­jie un zem­ākie ie­rēd­ņi par amat­va­ras pār­kā­pu­miem tiks so­dī­ti ar tik ne­žē­lī­gu stin­grī­bu, ka jeb­ku­ram pār­ies vē­lē­ša­nās pār­kāpt sa­vas va­ras ro­be­žas. Pār­val­des ie­rēd­ņu dar­bī­bai, ku­ras uz­de­vums ir uz­tu­rēt valsts ma­šī­nas rit­mis­ku gai­tu, mēs se­ko­sim ar vis­lie­lā­ko uz­ma­nī­bu. Ja te sev vie­tu rod no­lai­dī­ba, tā drīz var kļūt par vis­pā­rē­ju pa­rā­dī­bu. Tā­dēļ kat­ru pre­tli­ku­mī­bas un amat­va­ras ne­lie­tī­gas iz­man­to­ša­nas ga­dī­ju­mu mēs so­dī­sim ār­kār­tī­gi stin­gri.

15.18. So­du stin­grums
Kat­ra amat­pār­kā­pu­ma slēp­ša­na, kat­ra sav­star­pē­ja ie­cie­tī­ba tū­liņ iz­beig­sies, tik­līdz būs pie­mē­ri, kas rā­dīs, ka vai­nī­gie tiek stin­gri so­dī­ti. Mū­su va­ras au­to­ri­tā­te pa­ģēr mēr­ķim at­bil­sto­šus, tas ir, stin­grā­kos so­dus par vis­ma­zā­ka­jiem amat­pār­kā­pu­miem, ku­ru mo­tīvs ir per­so­nisks la­bums. Ja arī at­se­višķs in­di­vīds var­būt tiks stin­grāk so­dīts, ne­kā viņš to ir pel­nī­jis, tā­dā ga­dī­ju­mā viņš ir pie­lī­dzi­nāms ka­rei­vim, kas kri­tis iek­šē­jās pār­val­des cī­ņas lau­kā par li­ku­ma un va­ras au­to­ri­tā­ti. Jo li­ku­ma un va­ras au­to­ri­tā­te ne­cieš, ka valsts ra­ta va­dī­tā­ji, ie­rēd­ņi pat maz­liet no­griez­tos no sa­bied­ris­kā la­bu­ma tais­nā ce­ļa per­so­nis­ko priekš­ro­cī­bu lī­ka­jās sān­ie­lās. Pie­mērs: mū­su ties­ne­ši zi­nās, ka vi­ņi pār­kāpj augst­āko tais­nī­bas prin­ci­pu, ja sa­vos sprie­du­mos pie­ļauj pā­rāk lie­lu mīk­stu­mu. Par kat­ru pār­kā­pu­mu kā at­bai­do­šu pie­mē­ru at­ro­dot va­ja­dzī­go so­du, tie­sai jā­mā­ca ļau­dis pa­likt uz tais­nā ce­ļa. Tie­sa nav pa­re­dzē­ta tam, lai pa­rā­dī­tu ties­ne­ša mīk­sto sir­di. Šī īpa­šī­ba va­rē­tu būt vie­tā mā­jas dzī­vē, bet sa­bied­ris­kā die­nes­ta pil­dī­ša­nā to ne­drīkst iz­celt, ci­tā­di sa­bied­ris­kās dzī­ves audzi­no­šā ie­tek­me pil­nī­gi zūd.

15.19. Ties­ne­šu ve­cu­ma ro­be­ža
Mū­su ties­ne­ši pa­liks ama­tā ti­kai līdz 55 ga­du ve­cu­mam un pēc tam tiks at­va­ļi­nā­ti. To mēs gri­bam īs­te­not di­vu ie­mes­lu dēļ: pirm­kārt, tā­dēļ, ka ve­ci cil­vē­ki ne­at­lai­dī­gāk tu­ras pie ag­rā­ka­jiem aizs­prie­du­miem un ir ma­zāk spē­jī­gi pa­kļau­ties jaun­ai kār­tī­bai ne­kā ga­dos jaun­i cil­vē­ki; otr­kārt, tā­dēļ, ka ar šā­du lī­dzek­ļu pa­lī­dzī­bu mēs gū­sim ie­spē­ju ša­jās vie­tās bie­žāk ie­likt ci­tus cil­vē­kus un tu­rēt ties­ne­šus lie­lā­kā at­ka­rī­bā. Kas grib pa­likt sa­vā pos­te­nī, tam ir ak­li jā­pak­lau­sa mums.

15.20. Ties­ne­šu un ci­tu augst­āko ie­rēd­ņu li­be­rā­lisms
Vis­pār mēs pie­ļau­sim ti­kai tā­du ties­ne­šu ie­cel­ša­nu, ku­ri skaid­ri zi­na, ka vi­ņu uz­de­vums ir pie­mē­rot li­ku­mus un so­dīt, ne­vis uz valsts su­ve­re­ni­tā­tes audzi­no­šās ie­tek­mes rē­ķi­na paust sa­vus li­be­rā­los pa­sau­les uz­ska­tus, kā ta­gad to da­ra dau­dzi ties­ne­ši. Ie­rēd­ņu bie­žā vie­tu mai­ņa mums nāks par la­bu ta­jā zi­ņā, ka tā­dē­jā­di tiks sa­lauz­ta ie­rēd­nie­cī­bas so­li­da­ri­tā­te. Nā­kot­nes ie­rēd­nis ju­tī­sies vai­rāk kā valsts ne­kā no­teik­tas kār­tas priekš­stā­vis, jo vi­ņa lik­te­nis būs pil­nī­gi at­ka­rīgs no valsts va­dī­bas. Jaun­ajai ties­ne­šu pa­audzei jā­ieau­dzi­na tā­da pār­lie­cī­ba, ka ne­drīkst pa­ciest ne­li­ku­mī­bas, ku­ras va­rē­tu trau­cēt starp mū­su pa­do­ta­jiem no­di­bi­nā­ju­šās at­ka­rī­bas at­tie­cī­bas.
Ta­ga­dē­jie lēt­ti­cī­go ties­ne­ši lie­lā­ko da­ļu no­zie­gu­mu ir tie­sā par daudz mīk­sti, jo vi­ņiem nav ne­kā­das īs­tas jē­gas par sa­viem pie­nā­ku­miem. Šo­lai­ku valsts va­dī­tā­ji, ie­ce­ļot ties­ne­šus, ne­cen­šas vi­ņiem ie­dvest pie­nā­ku­ma un at­bil­dī­bas sa­jū­tu un neie­pa­zīs­ti­na vi­ņus ar uz­de­vu­miem, ku­ri tiem fak­tis­ki jā­pil­da. Kā zvērs sa­vus ma­zu­ļus sū­ta mek­lēt lau­pī­ju­mu, tā lēt­ti­cī­gie sa­viem pie­kri­tē­jiem dod ie­ne­sī­gus pos­te­ņus, ne­pa­skaid­ro­jot, kā­dam no­lū­kam tie īs­ti ra­dī­ti. Tā­dēļ lēt­ti­cī­go val­dī­bu stā­vok­li grauj vi­ņu pa­šu ie­rēd­ņu dar­bī­ba. Šā­das rī­cī­bas se­kas mēs ne­aiz­mir­sī­sim kā brī­di­no­šu pie­mē­ru mū­su pa­šu val­dī­bai!
No brīv­do­mī­bas li­be­rā­lis­ma mēs pa­ma­tī­gi iz­tī­rī­sim vi­sas no­zī­mī­gā­kās pār­val­des vie­tas, ku­ru ie­rēd­ņiem ir jā­audzi­na ma­sas pa­klau­sī­ba mums un mū­su sa­bied­ris­ka­jai kār­tī­bai. Šā­dās vie­tās mēs ie­cel­sim ti­kai mū­su vi­suz­ti­ca­mā­kos pie­kri­tē­jus, ku­rus pa­ši augst­ākās pār­val­des die­nes­tam bū­sim iz­glī­to­ju­ši.

15.21. Pa­sau­les nau­da
Uz vien­mēr ie­spē­ja­mo ie­bil­du­mu, ka ve­co ie­rēd­ņu at­va­ļi­nā­ša­na val­stij ra­dīs pār­lie­ku lie­lus iz­de­vu­mus, es at­bil­du di­vē­jā­di. Pirm­kārt, jā­mē­ģi­na kā bal­vu par zau­dē­to ama­tu vi­ņiem veikt pie­eja­mu kā­du ne­sa­bied­ris­ku dar­bī­bu. Otr­kārt, mū­su rī­cī­bā būs vi­sas pa­sau­les nau­da, tā­dēļ mū­su val­dī­bai nav jā­bai­dās ne no kā­diem iz­de­vu­miem, ja dzī­vē īs­te­no­ja­mi sva­rī­gi plā­ni, ku­ri mūs tu­vi­na gal­ve­na­jam mēr­ķim.

15.22. Gud­ro pat­val­dī­gā va­ra
Mū­su va­ra būs ab­so­lū­ti pat­val­dī­gā, vi­sām tās iz­paus­mes for­mām jā­būt stin­gri kon­sek­ven­tām līdz ga­lam. Tā­dēļ mū­su no­tei­co­šā gri­ba kat­rā at­se­viš­ķā ga­dī­ju­mā tiks cie­nī­ta un bez ma­zā­ka­jiem ie­bil­du­miem īs­te­no­ta. Mēs va­ram mie­rī­gi at­stāt bez ie­vē­rī­bas jeb­ku­ru kur­nē­ša­nu, jeb­ku­ru ne­ap­mie­ri­nā­tī­bu. Bet tas, kurš aiz­rau­sies un sāks dar­bo­ties pret mums, jā­so­da ar vi­su li­ku­ma stin­grī­bu.

15.23. Ie­cel­ša­nas tie­sī­bas
No ie­cel­ša­nas tie­sī­bām mēs at­teik­si­mies un no­do­sim tās vie­nī­gi mū­su val­dnie­ka rī­cī­bā, jo tau­ta ne­drīkst do­māt, ka mū­su ie­cel­tie ties­ne­ši spriež ne­pa­rei­zu tie­su. Ja kas tam­lī­dzīgs no­tik­tu, mēs pa­šu sprie­du­mu at­cel­sim, bet ties­ne­si par sa­vu amat­pie­nāku­mu pār­kāp­ša­nu tā so­dī­sim, ka šāds ga­dī­jums vairs ne­at­kār­to­sies. Mēs uz­rau­dzī­sim kat­ru mū­su ie­rēd­ņu so­li, lai tau­ta ar mū­su pār­val­di bū­tu ap­mie­ri­nā­ta, jo tai ta­ču ir tie­sī­bas no la­bas pār­val­des pra­sīt la­bus ie­rēd­ņus.

15.24. Mū­su pa­sau­les val­dnie­ka va­ras tē­viš­ķī­gā ār­iene
Mū­su val­dī­ba mū­su nā­ka­mā pa­sau­les val­dnie­ka per­so­nā pie­ņems tā­du ār­ējo vei­do­lu, it kā tā tē­viš­ķī­gi rū­pē­tos par sa­vu pa­vals­tnie­ku lab­klā­jī­bu un lai­mi. Mū­su tau­ta un pa­vals­tnie­ki vi­ņā re­dzēs tē­vu, kas par vi­su bē­dā­jas, par vi­su ir in­for­mēts, kat­ru ne­lai­mī­gu si­tu­āci­ju cen­šas la­bot, ar mī­les­tī­bas pil­nu uz­ma­nī­bu se­ko pa­vals­tnie­ku sav­star­pē­jām at­tie­cī­bām un at­tiek­smei pret se­vi, augst­āko val­dnie­ku.

15.25. Mū­su pa­sau­les val­dnie­ka die­vi­nā­ša­na
Tā cil­vē­ki tiks pie­ra­di­nā­ti pie do­mas, ka bez šīs tē­viš­ķī­gās gā­dī­bas un rū­pēm vi­ņi ne­var iz­tikt, ja grib dzī­vot mie­rā un klu­su­mā; mū­su pat­val­dnie­ka neie­ro­be­žo­to va­ru vi­ņi at­zīs un iz­tu­rē­sies pret vi­ņu ar god­bi­jī­bu, kas tu­vo­jas die­vi­nā­ša­nai, se­viš­ķi tad, ja ma­nīs, ka mū­su ie­rēd­ņi sa­vu va­ru ne­var iz­lie­tot ne­lie­tī­gi, ka vi­ņiem ak­li jā­klau­sa val­dnie­ka pa­vē­lēm. Vi­ņi būs prie­cī­gi, ka mēs vi­ņu dzī­vi bū­sim tā ie­kār­to­ju­ši, kā da­ra gud­ri ve­cā­ki, kas sa­vus bēr­nus audzi­na pa­klau­sī­bā un pie­nā­ku­ma ap­zi­ņā. Tau­tas un vi­ņu val­dī­bas at­tie­cī­bās pret mū­su valsts māk­slas no­slē­pu­miem ta­ču mū­žī­gi pa­liek ma­zu bēr­nu lo­mā.

15.26. Stip­rā­kā ka vie­nī­gā tie­sī­bas
Kā jūs re­dzat, ma­ni kun­gi, mū­su neie­ro­be­žo­tās va­ras pa­ma­tā es lie­ku pie­nā­ku­mu un tie­sī­bas. Šīs tie­sī­bas – pie­spiest iz­pil­dīt pie­nā­ku­mu – ir mū­su val­dī­bas gal­ve­nais uz­de­vums, un val­dī­ba at­tie­cī­bā pret sa­viem pa­vals­tnie­kiem ie­ņem tā­du stā­vok­li, kāds ir tē­vam at­tie­cī­bā pret sa­viem bēr­niem. Val­dī­bai ti­ka do­tas stip­rā­kā tie­sī­bas, lai tā ves­tu cil­vē­ci pre­tim tās pa­šas la­bu­mam, da­bas no­teik­ta­jam sav­star­pē­jas pa­kļau­tī­bas stā­vok­lim. Pa­sau­lē viss ir no kaut kā at­ka­rīgs – ja ne no cil­vē­kiem, tad ta­ču no ap­stāk­ļiem vai pa­ša kais­lī­bām, bet kat­rā zi­ņā no stip­rā­kā. Mēs ta­ču gri­bam būt tie stip­rā­kie vi­su la­bā.
Mū­su pie­nā­kums ir ne­ka­vē­jo­ties upu­rēt at­se­viš­ķas per­so­nī­bas, ku­ras trau­cē ie­vies­to kār­tī­bu. Ļau­nā priekš­zī­mī­gai so­dī­ša­nai ir liels audzi­nošs uz­de­vums, un tas mums kat­rā zi­ņā jā­iz­pil­da.

15.27. Gud­ro ķē­niņš kā pa­sau­les pirm­tēvs (pat­ri­arhs)
Kad Gud­ro ķē­niņš uz­liks sa­vā svē­tī­ta­jā gal­vā kro­ni, kas Ei­ro­pas zem­ēm ir vi­ņam jā­pie­dā­vā, tad viņš būs vi­sas pa­sau­les pirm­tēvs, pat­ri­arhs. Tas, da­bis­ki, pra­sīs upu­rus, ta­ču to skaits ne­kad ne­sa­sniegs tos sma­gos asin­s u­pu­rus, ku­rus val­dī­bu lie­lum­mā­ni­ja un sa­cen­sī­ba dau­dzu gad­sim­tu lai­kā cil­vē­cei ir pra­sī­ju­šas.
Mū­su ķē­niņš pas­tā­vī­gi kon­tak­tē­sies ar tau­tu. Viņš ies pie tās un teiks tai ru­nas, ku­ru sla­vai zi­ben­s āt­ru­mā no mu­tes mu­tē jā­iz­pla­tās pa vi­su pa­sau­li.

16.no­da­ļa

16.1.Kā pa­da­rīt ne­kai­tī­gas augst­sko­las
Tā kā mēs ne­gri­bam pie­ļaut jeb­kā­du ci­tu spē­ku ap­vie­no­ša­nos, iz­ņe­mot mū­sē­jos, tad pirm­ām kār­tām mums ir jā­pa­da­ra ne­kai­tī­gas augst­sko­las, šis ap­vie­no­ša­nās pir­mais pa­kā­piens, no­rā­dot tām uz jaun­iem prin­ci­piem.
Pār­val­de un pro­fe­so­ri vi­ņu dar­bī­bai tiks sa­ga­ta­vo­ti pēc sī­ki iz­strā­dā­tiem priekš­­­rak­stiem, no ku­riem vi­ņi ne­drīkst at­kāp­ties, jo par to draud sods. Augst­sko­lu pa­snie­dzē­jus mēs ie­cel­sim, ie­vē­ro­jot vis­lie­lā­ko uz­ma­nī­bu, vi­ņi būs pil­nī­gi at­ka­rī­gi no val­dī­bas.
No mā­cī­bu plā­na mēs iz­slēg­sim valsts­tie­sī­bas un vis­pār vi­su, kas at­tie­cas uz po­li­tis­ka­jiem jau­tā­ju­miem. Šīs zi­nāt­nes pa­sniegs ne­dau­dzas īpa­ši sa­ga­ta­vo­tas per­so­nas, ku­ras mēs iz­rau­dzī­si­mies no ie­svai­dī­to vi­dus. Augst­sko­lām nav jā­iz­laiž pie­na­pui­kas, ku­ri sa­brū­vē kon­sti­tū­ci­ju kā tra­ģē­di­ju vai ko­mē­di­ju un ku­ri no­dar­bo­jas ar valsts māk­slas jau­tā­ju­miem, no ku­riem jau vi­ņu tē­vi ne­kā ne­sa­pra­ta.
Lie­la klau­sī­tā­ju skai­ta pie­vēr­ša­nās po­li­tis­ka­jiem jau­tā­ju­miem var dot ti­kai gai­sa pi­ļu bū­vē­tā­jus un ne­kam ne­de­rī­gus pa­vals­tnie­kus. Slik­tās se­kas var re­dzēt pie lēt­ti­cī­ga­jiem, ku­ri šā­dā vir­zie­nā audzi­nā­ti. Šie ap­vēr­su­mu ie­dīg­ļi mums bi­ja jā­iek­ļauj vi­ņu audzi­nā­ša­nā, un mēs ša­jā zi­ņā esam gu­vu­ši spī­do­šus pa­nā­ku­mus. Bet, tik­līdz bū­sim nā­ku­ši pie va­ras, mēs svīt­ro­sim no mā­cī­bu plā­na vi­su, kas kaut vai nie­cī­gā­ka­jā kār­tā var ie­dar­bo­ties šķel­tnie­cis­ki; jau­nat­ni mēs uz­audzi­nā­sim par priekš­nie­cī­bai pa­de­vī­giem bēr­niem, ku­ri val­do­šos mī­lēs kā ķī­lu un ce­rī­bu uz mie­ru un klu­su­mu.

16.2. Hu­ma­ni­tā­rās iz­glī­tī­bas aiz­stā­ša­na
Hu­mā­nis­ma un se­no lai­ku vēs­tu­res mā­cī­ša­nās dod daudz vai­rāk slik­tu ne­kā la­bu pie­mē­ru, tā­pēc priekš­plā­nā mēs iz­vir­zī­sim no­dar­bo­ša­nos ar nā­kot­nes prog­ram­mu. No cil­vē­ces at­mi­ņas mēs iz­dzē­sī­sim vi­sus šos vēs­tu­res fak­tus, ku­ri mums ne­nāk par la­bu, un pa­tu­rē­sim ti­kai tos, ku­ri lēt­ti­cī­go val­dī­bu trū­ku­mus se­viš­ķi iz­ceļ. Mū­su mā­cī­bu plā­na priekš­ga­lā būs jau­tā­ju­mi par ik­die­nas dzī­vi, sa­bied­ris­ko ie­kār­tu, tau­tu sav­star­pē­jām at­tie­cī­bām, par ne­pie­cie­ša­mī­bu ap­ka­rot kai­tī­go ego­is­mu, kas ir dau­dzu ļau­nu­mu sak­ne, un tam­lī­dzī­gi audzi­nā­ša­nas jau­tā­ju­mi. Kat­rai pro­fe­si­jai šis plāns būs at­šķi­rīgs, jo ap­mā­cī­bai ne­kā­dā zi­ņā nav jā­būt vi­siem vie­nā­dai (ģe­ne­ra­li­zē­tai). Šā­da mā­cī­bu re­gu­lē­ša­na ir se­viš­ķi sva­rī­ga.

16.3.Au­dzi­nā­ša­nas un šķi­ru jau­tā­jums
Kat­rai šķi­rai at­ka­rī­bā no tās no­zī­mes un pro­fe­si­onā­lā dar­ba ir jā­iegūst glu­ži at­šķi­rī­ga audzi­nā­ša­na un iz­glī­tī­ba. Iz­ci­li ap­dā­vi­nā­ti cil­vē­ki vien­mēr ir pra­tu­ši un arī nā­kot­nē pra­tīs ie­kļūt augst­ākā šķi­rā vai pro­fe­si­jā, ta­ču bū­tu muļ­ķī­ba šo da­žu iz­ņē­mu­mu dēļ ļaut augst­ākos ama­tus pār­plu­di­nāt ar ma­zāk ap­dā­vi­nā­tām per­so­nām, at­ņe­mot vie­tas tiem, ku­riem uz tām ir tie­sī­bas pēc vi­ņu iz­cel­ša­nās un iz­glī­tī­bas. Jūs pa­ši zi­nāt, cik slik­tas se­kas lēt­ti­cī­ga­jiem de­va uz de­be­sīm brē­co­šā muļ­ķī­ba.

16.4. Pro­pa­gan­da sko­lās par la­bu mū­su pa­sau­les val­dnie­kam
Lai pa­sau­les val­dnieks ie­man­to­tu sa­vu pa­vals­tnie­ku sir­dis un prā­tus, vi­ņa dar­bī­bas lai­kā sko­lās un sa­bied­rī­bā mums ne­mi­tī­gi jā­ru­nā kā par vi­ņa no­zī­mi un pa­veik­to dar­bu, tā arī par vi­ņa lab­da­rī­bu.

16.5. Mā­cī­bas pa­snieg­ša­nas brī­vī­bas iz­nī­ci­nā­ša­na
Kat­ru mā­cī­bas pa­snieg­ša­nas brī­vī­bu mēs iz­nī­dē­sim. Sko­lē­niem ir jā­būt tie­sī­bām sa­pul­cē­ties ar sa­viem ra­diem sko­lās kā pub­lis­kās vie­tās. Šā­dās pul­cē­ša­nās rei­zēs, ku­ras mērķ­tie­cī­gi no­tiek svēt­ku die­nās, sko­lo­tā­ji or­ga­ni­zē it kā brī­vus priekš­la­sī­ju­mus par li­ku­miem, priekš­zī­mes se­kām, par trau­cē­ju­miem, ku­rus ra­da ne­ap­zi­nī­gas at­tie­cī­bas, bei­dzot par jaun­ās mā­cī­bas fi­lo­zo­fi­ju, ku­ra pa­sau­lē vēl nav pa­slu­di­nā­ta.

16.6. Jaun­ās mā­cī­bas
Pa­ma­zām priekš­la­sī­ju­mi pār­ies uz sa­vu īs­to mēr­ķi – lie­lām, līdz šim vēl cil­vē­cei ne­at­klā­tām jaun­lai­ku mā­cī­bām. Šīs mā­cī­bas mēs pa­da­rī­sim par dog­mām, ku­rām jā­kļūst par pār­ejas pa­kā­pie­niem uz mū­su jaun­o re­li­ģi­ju. Bei­dzot sa­vu iz­klās­tu par mū­su ta­gad­nes un nā­kot­nes prog­ram­mu, es jums da­rī­šu zi­nā­mus šo dog­mu pa­ma­to­ju­mus.

16.7. Uz­ska­tu ne­at­ka­rī­ba
Ga­du sim­te­ņiem il­gā pie­re­dze mums ir mā­cī­ju­si, ka cil­vē­ki sa­vā dar­bī­bā va­dās pēc audzi­nā­ša­nas ce­ļā ie­po­tē­tiem no­teik­tiem prin­ci­piem un ide­jām. Mēs esam nā­ku­ši arī pie at­zi­nu­ma, ka šo audzi­nā­ša­nu var īs­te­not jeb­ku­rā ve­cu­ma pa­kā­pē, ja ti­kai prot likt lie­tā kat­ram ve­cu­mam pie­mē­ro­tu me­to­di. Pa­tei­co­ties šai ba­gā­ta­jai dzī­ves pie­re­dzei, mums ir iz­de­vies arī pē­dē­jo pat­stā­vī­ga pa­sau­les uz­ska­ta uz­lies­mo­ju­mu ap­slā­pēt pēc tam, kad mēs jau sen sa­bied­ris­ko do­mu esam vei­do­ju­ši mums va­ja­dzī­ga­jā vir­zie­nā.

16.8.Uz­ska­tā­mī­bas mā­cī­ba
Do­mā­ša­nas spē­ju ap­spie­ša­na – ti­ra­ni­zē­ša­na – no­tiek tad, kad tiek lik­ta lie­tā uz­ska­tā­mī­bas mā­cī­ba. Tās gal­ve­nais uz­de­vums ir pār­vērst lēt­ti­cī­gos do­māt slin­ku, pa­klau­sī­gu lo­pu ba­rā, ku­ri kā­du lie­tu spēj sa­prast ti­kai tad, kad vi­ņiem to stā­da priekš­ā kā bil­di. Viens no mū­su vis­la­bā­ka­jiem uz­ti­cī­bas vī­riem, Bur­žu­ā, Fran­ci­jā, ļo­ti ener­ģis­ki uz­stā­jās par uz­ska­tā­mī­bas mā­cī­bu, pa­ma­to­jo­ties uz ku­ru viņš grib vei­dot pa­vi­sam jaun­u mā­cī­bu plā­nu.

17.no­da­ļa

17.1. Ad­vo­kā­ti
Ad­vo­kā­tu pro­fe­si­ja ra­da ne­jū­tī­gus, ciet­sir­dī­gus, stūr­gal­vī­gus cil­vē­kus, ku­riem nav ne­kā­du prin­ci­pu. Vi­sos jau­tā­ju­mos vi­ņi no­stā­jas bez­per­so­nis­kā, tī­ri lie­tiš­ķā po­zī­ci­jā. Vi­ņi ir mā­cī­ju­šies vi­su pa­kļaut aiz­stā­vī­bas in­te­re­sēm, ne­do­mā­jot, kā­du ie­spai­du šī aiz­stā­vē­ša­na at­stāj uz sa­bied­rī­bas in­te­re­sēm. Pa­ras­ti vi­ņi ne­no­rai­da ne­vie­nu uz­de­vu­mu, cen­šas par kat­ru ce­nu pa­nākt at­tais­no­ša­nu un no­ņe­mas ap sī­kām ties­lie­tu ni­an­sēm. Ar šā­du rī­cī­bu vi­ņi sa­tri­ci­na tie­su ie­stā­žu cie­ņu. Ad­vo­kā­tu dar­bī­bu mēs ie­spie­dī­sim vis­šau­rā­ka­jos rām­jos: vi­ņiem jā­būt ti­kai iz­pil­do­šiem valsts ie­rēd­ņiem. Lai ad­vo­kā­ti zau­dē­tu tie­sī­bas kon­tak­tē­ties ar pus­ēm, vi­ņi jā­pie­lī­dzi­na ties­ne­šiem. Uz­de­vums vi­ņiem jā­sa­ņem no tie­sas, tā jā­sa­ga­ta­vo pēc do­ku­men­tiem un lie­cī­bām un at­tie­cī­gā per­so­na jā­aiz­stāv, pa­ma­to­jo­ties uz tiem re­zul­tā­tiem, ku­ri kon­sta­tē­ti no­pra­ti­nā­ša­nas lai­kā tie­sas priekš­ā. Ad­vo­kā­ti sa­ņems sa­vu ho­no­rā­ru ne­at­ka­rī­gi no vi­ņu aiz­stā­vī­bas re­zul­tā­ta. Tā­dā kār­tā vi­ņu dar­bī­ba būs vie­nī­gi li­ku­mī­ga tie­sas re­pre­zen­tā­ci­ja un iz­pau­dī­sies kā pre­tstats pro­ku­ro­ra dar­bī­bai, re­pre­zen­tē­jot ap­sū­dzī­bu. Tā tie­sas pro­cess tiks sa­īsi­nāts un no­tiks go­dī­ga aiz­stā­vē­ša­na, ku­ras pa­ma­tā būs pār­lie­cī­ba, ne­vis dzī­ša­nās pēc nau­das. Līdz ar to iz­beig­sies ta­gad tik pa­ras­tā ad­vo­kā­tu pie­ku­ku­ļo­ša­na, tur­klāt līdz šim vin­nē­ja tā pus­e, ku­ra vai­rāk mak­sā­ja.

17.2. Lēt­ti­cī­go ga­rīdz­nie­cī­ba
Pēc mū­su ini­ci­atī­vas lēt­ti­cī­go ga­rīdz­nie­cī­ba tau­tas acīs tiks pa­ze­mo­ta, tai tiks lieg­ta jeb­kā­da ie­tek­me uz ma­sām. Ja aiz šīs ga­rīdz­nie­cī­bas stā­vē­tu arī ma­sas, tas mū­su plā­nu īs­te­no­ša­nai bū­tu no­pietns šķēr­slis. Ta­ču tās ie­tek­me uz ma­sām ar kat­ru die­nu acīm re­dza­mi iet ma­zu­mā.

17.3.Sirds­ap­zi­ņas brī­vī­ba
Sirds­ap­zi­ņas brī­vī­ba ta­gad tiek vi­sur at­zī­ta. No tā mēs se­ci­nām, ka mūs vēl ti­kai ga­di šķir no brī­ža, kad kris­tī­gais pa­sau­les uz­skats pil­nī­gi sa­bruks. Ar ci­tām ti­cī­bas mā­cī­bām mēs tik­sim vēl ātr­āk ga­lā, ta­ču ta­gad ir par ag­ru par to ru­nāt. Reiz mēs esam ti­ku­ši pie va­ras, mēs lēt­ti­cī­go ga­rīdz­nie­cī­bu tā pie­žmieg­sim, ka tās ie­tek­me būs pre­tē­ji pro­por­ci­onā­la ag­rā­ka­jai va­rai.

17.4. Pā­ves­ta va­ra
Kad pie­nāks laiks pā­ves­ta va­ru ga­lī­gi sa­graut, ne­re­dza­mas ro­kas pirksts no­rā­dīs tau­tām uz pā­ves­ta gal­mu. Kad tau­tas turp me­tī­sies, lai no­vēr­stu lie­lā­ku asins­iz­lie­ša­nu, mēs uz­stā­si­mies kā pā­ves­ta aiz­stāv­ji. Ar šo pa­ņē­mie­nu mēs ie­kļū­sim vi­ņa per­so­nis­ka­jos apar­ta­men­tos un tos ne­at­stā­sim, līdz pā­ves­ta va­ru ne­bū­sim pil­nī­gi sa­trie­ku­ši.

17.5. Ķē­niņš kā īs­tais pā­vests un pa­sau­les baz­nī­cas pirm­tēvs (pat­ri­arhs)
Gud­ro ķē­niņš būs īs­tais pā­vests un Gud­ro pa­sau­les baz­nī­cas pirm­tēvs (pat­ri­arhs). Pa­gai­dām mums to­mēr vēl nāk­sies audzi­nāt jau­nat­ni at­bil­sto­ši pār­ejas pa­kā­pes prin­ci­piem, ku­ri ti­kai maz­pa­ma­zām var pār­iet mū­su re­li­ģi­jā, pas­tā­vo­šos lēt­ti­cī­go ti­cī­bas sim­bo­lus at­klā­ti ap­ka­rot mēs ne­va­ram, bet mēs tos pa­kļau­sim asai kri­ti­kai un tā­dē­jā­di vē­ci­nā­sim to kri­ša­nu.

17.6. Gud­ro pre­ses uz­de­vums
Mū­su šīs­die­nas pre­ses uz­de­vums ir pie­rā­dīt lēt­ti­cī­go ne­spē­ju vi­sās valsts un re­li­ģis­kās dzī­ves jo­mās; tā lie­tos vis­bez­kau­nī­gā­kos iz­tei­cie­nus, lai vi­ņus tik­tāl pa­ze­mo­tu, cik vien mū­su vil­tī­gā ra­se to prot.

17.7. Po­li­ci­jas or­ga­ni­zā­ci­ja
Mū­su kun­dzī­ba liks at­ce­rē­ties die­vu Viš­nu, ku­ru tā iz­vir­za par uz­ska­tā­mī­bas pa­rau­gu: simts ro­kas tur so­ci­ālās ma­šī­nas at­spe­res. Viss mums tiks zi­nā­mas bez ad­mi­nis­tra­tī­vās po­li­ci­jas pa­lī­dzī­bas; to mēs esam ra­dī­ju­ši lēt­ti­cī­ga­jiem un tā­dēļ ju­ri­dis­ki tā no­stā­dī­ju­ši, lai šī po­li­ci­ja trau­cē­tu val­dī­bām re­dzēt. Sa­ska­ņā ar mū­su prog­ram­mu vie­na mū­su pa­vals­tnie­ku treš­da­ļa aiz pie­nā­ku­ma sa­jū­tas pēc brīv­prā­tī­gā valsts die­nes­ta prin­ci­pa uz­rau­dzīs pā­rē­jās di­vas treš­da­ļas. Tad tas vairs ne­būs kauns un ne­gods, bet tiks vēr­tēts glu­ži pre­tē­ji. Augst­ākā mē­rā uz­sla­vas vērts darbs – pa­kal­pot val­stij ar spie­go­ša­nu un de­nun­cē­ša­nu. Vil­tus ap­sū­dzī­bām to­mēr jā­tiek stin­gri so­dī­tām, lai ar or­ga­ni­zā­ci­jas pa­lī­dzī­bu ne­tik­tu iz­da­rī­tas ne­kā­das ne­lie­tī­bas.
Mū­su līdz­da­līb­nie­ki būs gan vi­saug­stā­ka­jos, gan vis­ze­mā­ka­jos sa­bied­rī­bas slā­ņos; vi­ņu vi­dū būs iz­prie­cu kā­ri pār­val­des ie­rēd­ņi, iz­de­vē­ji, ti­po­grā­fi­ju īpaš­nie­ki, grā­ma­tu tir­go­tā­ji, tir­go­tā­ji, strād­nie­ki, šo­fe­ri, ap­kal­po­tā­ji u.c. Šī bez­tie­sī­bu un bez­va­ras po­li­ci­ja ne­kā­dā zi­ņā ne­drīkst veikt ofi­ci­ālus ak­tus, ku­ri at­tie­cas uz kaut kā­du pa­vē­ļu iz­pil­dī­ša­nu, tā iz­man­to­ja­ma vie­nī­gi spie­gu un zi­ņo­tā­ju die­nes­tam, to­mēr pra­sot pil­nu at­bil­dī­bu, ja šai sa­ka­rā tiek iz­da­rī­ta ap­cie­ti­nā­ša­na, īs­tā iz­pil­dva­ra tiek no­do­ta žan­dar­mē­ri­jai un pil­sē­tu po­li­ci­jai. Bet tie, kas tī­ši ne­no­dod po­li­tis­ki sva­rī­gu zi­ņo­ju­mu, par mo­rā­lu slēp­ša­nu tiks sau­kti pie at­bil­dī­bas.

17.8. Priekš­zī­mīgs spie­go­ša­nas die­nests
Mū­su ti­cī­bas brā­ļu pie­nā­kums jau ta­gad ir zi­ņot par kat­ru ap­grē­ko­ša­nos pret ti­cī­bas vai pa­ra­žu priekš­rak­stiem un par kat­ru at­kri­ša­nu no mū­su ko­pē­jas lie­tas. Iz­pil­dīt valsts die­nes­ta pie­nā­ku­mu ša­jā jo­mā – tas tiks uz­ska­tīts par vi­su mū­su uz­ti­ca­mo pa­vals­tnie­ku go­da lie­tu arī mū­su nā­ka­ma­jā pa­sau­les im­pē­ri­jā.

17.9.Amat­va­ras ne­lie­tī­ga iz­man­to­ša­na
Ar šā spie­gu un zi­ņo­tā­ju die­nes­ta pa­lī­dzī­bu mēs no­vēr­sī­sim amat­va­ras ne­lie­tī­bas, ku­kuļ­ņem­ša­nu, īsi sa­kot, vi­sus tos trū­ku­mus, ku­rus mēs pa­ši tī­ši esam iz­audzē­ju­ši lie­lus pie lēt­ti­cī­ga­jiem. Tie bi­ja un ir mū­su vi­sīs­te­nā­kie lī­dzek­ļi, lai ra­dī­tu ne­mie­rus starp tau­tām. Viens no vis­sva­rī­gā­ka­jiem lī­dzek­ļiem ir kār­tī­bas sar­gi, jo vi­ņiem ir ie­spē­ja, vei­cot sa­vu šķel­tnie­cis­ko dar­bī­bu, kal­pot sa­vām ļau­na­jām tiek­smēm: pat­va­ļai, pat­va­rī­bai un par vi­su vai­rāk uz­pēr­ka­mī­bai (ko­rum­pē­tī­bai).

18. no­da­ļa

18.1. Ap­sar­dzī­bas lī­dzek­ļu re­gu­lē­ša­na
Stin­gri ap­sar­dzī­bas lī­dzek­ļi ie­dar­bo­jas uz val­dī­bas cie­ņu kā ko­dī­ga in­de. Ja mums būs jā­ķe­ras pie šā­diem lī­dzek­ļiem, mēs māk­slī­gi ra­dī­sim ne­mie­rus un lik­sim sko­lo­tiem ru­nā­tā­jiem iz­rai­sīt tau­tā ne­ap­mie­ri­nā­tī­bu. Pie šiem ru­nā­tā­jiem sa­skries ļau­dis, tā ka sa­cel­ša­nās un re­vo­lū­ci­jas ie­spaids būs pil­nī­gi sa­sniegts. Tas mums dos ie­mes­lu sākt dzī­vok­ļu kra­tī­ša­nu un ne­vē­la­mas per­so­nas ņemt to mū­su uz­ti­cī­bas cil­vē­ku uz­rau­dzī­bā, ku­rus mēs bū­sim ie­li­ku­ši po­li­ci­jā.

18.2. Ap­vēr­su­mu or­ga­ni­zē­tā­ju uz­rau­dzī­ša­na
Tā kā lie­lā­kā da­ļa ap­vēr­su­mu or­ga­ni­zē­tā­ju dar­bo­jās, pie­dzī­vo­ju­mu un lie­lī­bas kā­res va­dī­ti, mēs vi­ņus at­stā­sim mie­rā tik il­gi, ka­mēr vi­ņi ne­ķer­sies pie no­zie­dzī­giem dar­biem. Lai to­mēr par vi­siem no­ti­ku­miem bū­tu in­for­mē­ti, mēs pra­tī­sim vi­sās sle­pe­na­jās bied­rī­bās ie­likt spie­gus, ku­ri mums par vi­su zi­ņos. Vi­ņi ne­drīkst aiz­mirst, ka val­dī­bas cie­ņa ma­zi­nās, ja tā par daudz bie­ži at­klāj pret se­vi vēr­stas sa­zvē­res­tī­bas. Tas var ra­dīt aiz­do­mas, ka val­dī­ba at­zīst pa­ti sa­vu bez­spē­cī­bu, vai, vēl slik­tāk, ne­li­ku­mī­bu. Jūs zi­nāt, ka mēs kro­nē­to gal­vu cie­ņu šā­dā vei­dā esam ap­ra­ku­ši, ka mēs bie­ži esam li­ku­ši sa­viem pa­lī­giem iz­da­rīt pret tām aten­tā­tus. Vai­nī­gie bi­ja ak­li auni mū­su rī­cī­bā eso­ša­jā ga­nām­pul­kā, ar da­žām li­be­rā­lām frā­zēm vi­ņus var vieg­li pa­ve­di­nāt uz no­zie­gu­miem, ja tiem pie­šķir tie­sis­ku for­mu. Mēs vel spie­dī­sim lēt­ti­cī­go val­dī­bas at­zīt sa­vu bez­spē­cī­bu, tā­pēc ka tās or­ga­ni­zē sev at­klā­tus ap­sar­dzī­bas pa­sā­ku­mus. Tad šo val­dī­bu cie­ņa būs pil­nī­gi pa­ga­lam.

18.3.Gud­ro ķē­ni­ņa ap­sar­dzī­ba
Mū­su Gud­ro ķē­niņš tiks sar­gāts ļo­ti ne­uz­krī­to­šā vei­dā. Mēs ne­drīk­stam pat pie­ļaut, lai ras­tos do­ma, ka viņš nav spē­jīgs ātr­i no­vērst in­tri­gas un ka vi­ņam no tām va­ja­dzē­tu slēp­ties. Ja mēs pēc lēt­ti­cī­go pa­rau­ga pie­ļau­tu šā­du do­mu, tad mēs ja ne pa­šam ķē­ni­ņam, tad vi­ņa pēc­nā­cē­jiem gan pa­slu­di­nā­tu ne­no­vēr­ša­mu nā­ves sprie­du­mu.
Mū­su ķē­niņš pra­tīs stin­gri ra­dīt tā­du ār­ējo ie­spai­du, ka viņš sa­vu va­ru iz­man­to ti­kai tau­tas la­bā, bet ne sa­vās per­so­nis­ka­jās vai sa­va na­ma in­te­re­sēs. Tā­dēļ tau­ta vi­ņa va­ru cie­nīs un sar­gās! Tau­ta vi­ņu die­vi­nās, jo būs cie­ši pār­lie­ci­nā­ta, ka ķē­ni­ņa va­ra ir ga­ran­ti­ja mie­ram un kār­tī­bai zem­ē un līdz ar to kat­ra at­se­viš­ķa valsts pil­so­ņa lab­klā­jī­bai. Kas ķē­ni­ņu ar ār­ējiem va­ras lī­dzek­ļiem grib sar­gāt, tas at­zīst vi­ņa vā­ju­mu.
Mū­su ķē­ni­ņu, tik­līdz viņš pa­rā­dī­sies at­klā­tī­bā, ie­slēgs it kā ziņ­kā­rī­gu vī­rie­šu un sie­vie­šu bars. It kā ga­dī­ju­ma pēc vi­ņi aiz­vien ie­ņems ap vi­ņu pirm­ās rin­das, lai tos, kas spie­žas vir­sū, it kā kār­tī­bas la­bad at­tu­rē­tu no pā­rāk lie­la tu­vu­ma. La­bais pa­raugs arī ci­tiem at­gā­di­nās par mie­ru un ap­do­mī­bu. Ja kāds no tau­tas iz­spie­žas priekš­ā, lai ķē­ni­ņam no­do­tu sū­tī­ju­mu, pir­mo rin­du pie­nā­kums ir to pie­ņemt un vi­su lau­žu acu priekš­ā no­dot ķē­ni­ņam. Tad vi­si zi­nās, ka lū­gum­rak­sti pa­tie­šām no­nāk ķē­ni­ņa ro­kās un viņš pats tos iz­ska­ta. Va­ras cie­ņu ti­kai tad var uz­tu­rēt, ja tau­ta ar pār­lie­cī­bu var teikt: “Ja ķē­niņš to zi­nā­tu” vai “Ķē­niņš par to uz­zi­nās”.

18.4. Va­ras cie­ņas no­slē­pu­mai­nais prin­cips
Ar at­klā­tu ap­sar­dzī­bas lī­dzek­ļu ie­vie­ša­nu va­ras cie­ņas no­slē­pu­mai­nais prin­cips tiek pa­zu­di­nāts. Katrs, kam ir pie­tie­ka­mi daudz bez­kau­nī­bas, uz­ska­ta par sa­vām tie­sī­bām vi­sas sa­bied­rī­bas acu priekš­ā tai pie­skar­ties; ap­vēr­su­ma or­ga­ni­zē­tājs sāk ap­zi­nā­ties sa­vu pa­ša spē­ku un mek­lē iz­de­vī­gu mir­kli aten­tā­ta iz­da­rī­ša­nai. Lēt­ti­cī­gos mēs ša­jā zi­ņā esam ap­muļ­ķo­ju­ši; ta­gad va­ram re­dzēt, cik slik­tas se­kas vi­ņiem ir de­vu­ši at­klā­ti ap­sar­dzī­bas pa­sā­ku­mi.

18.5. Ap­cie­ti­nā­ša­na, ro­do­ties pir­ma­jām aiz­do­mām
Mū­su kun­dzī­bas lai­kā vai­rāk vai ma­zāk aiz­do­mās eso­šie no­ziedz­nie­ki tū­liņ tiks ap­cie­ti­nā­ti. Ir pil­nī­gi ne­pa­rei­zi, bai­do­ties iz­da­rīt kļū­du, ļaut aiz­bēgt tiem, at­tie­cī­bā uz ku­riem pas­tāv aiz­do­mas, ka vi­ņi iz­da­rī­ju­ši po­li­tis­ku pār­kā­pu­mu vai no­zie­gu­mu. Ša­jā zi­ņā mēs rī­ko­si­mies ār­kār­tī­gi stin­gri. Jau pa­ras­ta pār­kā­pu­ma ga­dī­ju­mā vai­nī­ga­jam ir bi­jis zi­nāms ie­priek­šējs no­lūks, ja vis­pār tiek pie­ļauts ana­li­zēt dar­bī­bas mo­tī­vus. No­zie­gu­miem po­li­tis­ka­jā jo­mā, ku­ri skar jau­tā­ju­mus, kas uz vai­nī­ga­jiem ne­at­tie­cas, un ku­ros ne­viens nav kom­pe­tents, iz­ņe­mot val­dī­bu, vis­pār nav ne­kā­da at­tais­no­ju­ma. Pat val­dī­bas ne vien­mēr glu­ži la­bi sa­prot īs­tu valsts māk­slu.

19.no­da­ļa

19.1. Tie­sī­bas uz pe­tī­ci­jām un priekš­li­ku­miem
Cik maz mēs cie­tī­sim, ka ma­sa no­dar­bo­jas ar po­li­ti­ku, tik ļo­ti mēs to­mēr ap­sveik­sim, ja tau­ta ie­sniegs val­dī­bai vi­sā­das pe­tī­ci­jas un priekš­li­ku­mus, ku­ru no­lūks ir uz­la­bot saim­nie­cis­ko stā­vok­li. Tā­dā kār­tā var­būt no­nāk līdz mū­su ausīm īs­ti ļau­nu­mi, ku­ru no­vēr­ša­na ir mums vē­la­ma. Bet, ja ru­na ir par tuk­šiem fan­to­miem, tad mēs vi­ņus lie­tiš­ķi ap­gā­zī­sim un ob­jek­tī­vi pie­rā­dī­sim lū­dzē­ja tuv­re­dzī­bu.

19.2. Ne­mie­ri
Priekš val­dī­bas, ku­ra ne ti­kai pa­ļau­jas uz po­li­ci­ju, bet sa­va spē­ka sak­nes ir no­en­ku­ro­ju­si tau­tā, ne­mie­ri un sa­cel­ša­nās nav ne­kas cits kā mop­ša rie­ša­na ele­fan­ta priekš­ā. Mop­sis rej uz ele­fan­tu, jo viņš ne­pa­zīst vi­ņa lie­lu­mu un spē­ku. Pie­tiek ar pa­mā­co­šu pie­mē­ru pa­rā­dīt vi­ņu da­žā­do no­zī­mi, kad mop­ši pār­trauks rie­ša­nu un lun­ci­nās ar as­ti, tik­ko ie­rau­dzīs ele­fan­tu.

19.3. Po­li­tis­kie no­ziedz­nie­ki
Lai po­li­tis­kam no­ziedz­nie­kam at­ņem­tu va­ro­ņa kro­ni, kurš priekš ci­tiem uz­upu­rē­jas, mēs vi­ņu no­sē­di­nā­sim uz vie­na so­la ar vien­kār­šiem zag­ļiem, slep­ka­vām un ci­tiem pa­ras­tiem no­ziedz­nie­kiem. Tad sa­bied­ris­kā do­ma abus no­zie­gu­ma vei­dus me­tīs vie­nā po­dā un pret po­li­tis­ko no­ziedz­nie­ku iz­tu­rē­sies ar tā­du pa­šu ni­ci­nā­ša­nu, kā­du tā jau ta­gad jūt pret pa­ras­tu no­ziedz­nie­ku.

19.4. Po­li­tis­ko no­ziedz­nie­ku sla­vē­ša­na
Ar pa­nā­ku­miem mēs esam pū­lē­ju­šies, lai lēt­ti­cī­gos no šā­das iz­tu­rē­ša­nās pret po­li­tis­ka­jiem no­ziedz­nie­kiem at­tu­rē­tu. Avī­žu rak­stos, pub­lis­kās ru­nās, gud­ri sa­rak­stī­tās grā­ma­tās mēs esam sla­vē­ju­ši šo cil­vē­ku fik­tī­vo va­ro­nī­bu, jo vi­ņi ir upu­rē­ju­ši se­vi tam, ko mēs sau­cam par vis­pā­rē­jo la­bu­mu. Tā­dā kār­tā mums ir iz­de­vies pie­vērst li­be­rā­lis­mam ļo­ti dau­dzus pie­kri­tē­jus un tūk­sto­šiem lēt­ti­cī­gos ie­rin­dot mums uz dzī­vī­bu un nā­vi uz­ti­cī­gā aitu ba­rā.

20. no­da­ļa

20.1. Nau­das un no­dok­ļu saim­nie­cī­bas prin­ci­pi
Šīs­die­nas priekš­la­sī­jums skar mū­su prin­ci­pus nau­das un no­dok­ļu saim­nie­cī­bas jo­mā. Šos ār­kār­tī­gi grū­tos jau­tā­ju­mus ar no­lū­ku es­mu at­vir­zī­jis ma­nu priekš­la­sī­ju­mu bei­gās, jo tie ir vi­sa mū­su plā­na ko­dols un iz­šķir tā iz­do­ša­nos. Pirms ie­dzi­ļi­nā­mies sī­ku­mos, es jūs lū­dzu at­ce­rē­ties to, ko jau ag­rāk mi­nē­ju. Par mū­su lie­tas pa­nā­ku­miem mēs esam pa­vi­sam dro­ši, jo mums pie­der gan­drīz vi­si nau­das lī­dzek­li.
Tik­līdz mēs bū­sim nā­ku­ši pie va­ras, mū­su pat­val­dī­gā val­dī­ba cen­tī­sies ne­ap­grū­ti­nāt tau­tas ma­sas ar pā­rāk lie­liem no­dok­ļiem, jo tau­tas acīs mums jā­sag­la­bā tās tē­viš­ķa pa­dom­de­vē­ja un sar­ga re­pu­tā­ci­ja. Pa­tie­sī­bā valsts pār­val­dei ne­pie­cie­šams daudz nau­das, kas kaut kā jā­sa­gā­dā, tā­dēļ se­viš­ķi sva­rī­gi at­rast me­to­di, ku­ra ļauj ie­spē­ja­mi pre­cī­zi sa­da­līt no­dok­ļus pēc da­rba­spē­jām.

20.2. Prog­re­sī­vi kāp­jo­šais man­tas no­dok­lis
Mū­su li­ku­miem jā­iz­riet no tē­zes, ka val­dnie­kam pie­der viss, kas at­ro­das iekš­pus valsts ro­be­žām. Tad mū­su val­dī­bai būs pie­ejams katrs īpa­šu­ma veids (ar at­sa­vi­nā­ša­nu, ko vieg­li re­ali­zēt). Va­ja­dzī­bas ga­dī­ju­mā tā var pat pār­ņemt vi­sus ap­gro­zī­bas lī­dzek­ļus, lai tos par jaun­u sa­da­lī­tu. Vis­la­bā­kais lī­dzek­lis valsts va­ja­dzī­bu seg­ša­nai ir prog­re­sī­vi kāp­jo­šais man­tas no­dok­lis. Pas­tā­vot tā­dai re­gu­lē­ša­nai, no­dok­ļi var tik mak­sā­ti īpa­šu­ma lie­lu­mam at­bil­sto­šos pro­cen­tos, īpaš­nie­kam jā­spēj sa­mak­sāt no­dok­ļi, neie­ro­be­žo­jot se­vi un ne­kai­tē­jot sa­vam saim­nie­cis­ka­jam stā­vok­lim. Ba­gā­ta­jiem ir jā­sap­rot, ka vi­ņu pie­nā­kums ir da­ļu sa­va pār­pa­li­ku­ma no­dot valsts rī­cī­bā, jo valsts vi­ņiem ga­ran­tē pā­rē­jā īpa­šu­ma ne­trau­cē­tu pār­val­dī­ša­nu un tie­sī­bas go­dī­gi ie­gūt. Es sa­ku skaid­ri – go­dī­gi ie­gūt, jo īpa­šu­ma iz­cel­ša­nās uz­rau­dzī­ba no­vēr­sīs lau­pī­ša­nu tie­sī­bu aiz­se­gā.
Šai so­ci­āla­jai trans­for­mā­ci­jai jā­nāk no aug­šas, jo tā ir lai­ka ne­pie­cie­ša­ma pra­sī­ba, ku­ras iz­pil­dī­ša­na ga­ran­tē mie­ru un kār­tī­bu. Tur­pre­tim na­ba­gu ap­lik­ša­na ar no­dok­ļiem iz­rai­sa ne­mie­ru un sa­cel­ša­nos; tā kai­tē val­stij, jo, dze­no­ties pēc da­žiem san­tī­miem, valsts zau­dē tau­tas ma­su uz­ti­cī­bu un at­bal­stu. Ne­at­ka­rī­gi no tā man­tas no­dok­lis sek­mē to, ka vie­nas per­so­nas ro­kās eso­šā īpa­šu­ma aug­ša­na tiek ka­vē­ta. Vie­nā mir­klī gan­drīz vi­sus lie­los īpa­šu­mus mēs esam sa­ņē­mu­ši sa­vās ro­kās, lai lēt­ti­cī­go val­stu lie­la­jai va­rai va­rē­tu dot pre­tsva­ru valsts nau­das saim­nie­cī­bas vis­sva­rī­gā­ka­jā no­za­rē.
No­dok­lis, kas aug līdz ar īpa­šu­ma pa­lie­li­nā­ša­nos, dos daudz lie­lā­kus ie­nā­ku­mus ne­kā pa­ras­tais gal­vas vai ze­mes no­dok­lis, kas mums no­der vie­nī­gi tam, lai iz­rai­sī­tu lēt­ti­cī­go ne­ap­mie­ri­nā­tī­bu.
Va­ru, uz ku­ru bal­stī­sies mū­su ķē­niņš, no­dro­ši­na līdz­sva­ra un mie­ra ga­ran­ti­jas, ku­ru dēļ ir va­ja­dzīgs, lai tu­rī­gie no­do­tu val­stij da­ļu sa­vu ie­nā­ku­mu, no­dro­ši­not valsts ma­šī­nas dar­bī­bu. Nau­da valsts va­ja­dzī­bām ir jā­gā­dā tiem, ku­ri dzī­vo pār­pil­nī­bā un no ku­riem ir ko ņemt.
Šā­da no­dok­ļu nas­tas sa­da­lī­ša­na pa­nāks to, ka na­bags vairs ne­ap­skau­dīs ba­gā­to, jo viņš re­dzēs, ka tu­rī­gie nes gan­drīz vi­su valsts iz­de­vu­mu nas­tu un tā­dē­jā­di vei­ci­na mie­ru un lab­klā­jī­bu. Ja ne­man­tī­gas šķi­ras re­dzēs, ka gan­drīz vi­sas valsts nas­tas nes man­tī­gie, ku­ri līdz ar to no­dro­ši­na or­ga­ni­zē­ta stā­vok­ļa sa­gla­bā­ša­nos un kat­ram at­se­viš­ķi iz­da­ra pa­kal­po­ju­mu, tās ne­liegs man­tī­ga­jiem ek­sis­ten­ces tie­sī­bas.
Lai no­dok­ļu mak­sā­tā­ji no iz­glī­to­ta­jām ap­rin­dām daudz ne­sūk­stī­tos par jaun­ajām no­dok­ļu nas­tām, mēs par šo valsts nau­das iz­lie­to­ša­nu snieg­sim vi­ņiem sī­ku pār­ska­tu. No tā iz­slēg­tas, da­bī­gi, būs tās sum­mas, ku­ras mēs iz­lie­to­sim mū­su ķē­ni­ņa un mū­su pār­val­des pos­te­ņu va­ja­dzī­bām.
Mū­su ķē­ni­ņam ne­būs ne­kā­da per­so­nis­kā īpa­šu­ma, jo prin­ci­pā vi­sam, kas at­ro­das val­stī, ir jā­pie­der vi­ņam, ci­tā­di ras­tos pre­tru­nas. Per­so­nis­kā īpa­šu­ma pas­tā­vē­ša­na ne­ļau­tu iz­vir­zīt tie­sis­ku pre­ten­zi­ju uz vi­su tau­tas īpa­šu­mu.
No ķē­ni­ņa dzim­tas ti­kai tro­ņa man­ti­nieks tiks uz­tu­rēts uz valsts rē­ķi­na. Vi­siem pā­rē­jiem vai nu jā­ies­tā­jas valsts die­nes­tā, vai jā­iz­vē­las ci­ta pro­fe­si­ja. Ka­ra­lis­kās dzim­tas asi­nis ne­dod ne­kā­das tie­sī­bas ap­lau­pīt valsts ka­si.

20.3. Pa­kā­pe­nis­kā zī­mog­no­de­va
Katrs pir­kums, kat­ra kvīts par sa­ņem­ta­jām nau­das sum­mām, katrs man­to­jums tiks ap­likts ar prog­re­sī­vi kāp­jo­šu zī­mog­no­de­vu. Kas ne­uz­rā­da īpa­šum­tie­sī­bu pār­eju nau­dā vai ci­tās vēr­tī­bās no vie­nas per­so­nas vār­da uz ot­ras per­so­nas vār­du, tiek ap­likts ar īpa­šu nau­das so­du no­teik­tos ne­pie­teik­tās sum­mas pro­cen­tos, ku­ri tiek pa­rē­ķi­nā­ti par lai­ku no īpa­šu­ma pār­ejas die­nas līdz no­dok­ļa ne­mak­sā­ša­nas at­klā­ša­nas die­nai, īpa­šum­tie­sī­bu pār­eju no vie­nas per­so­nas vār­da uz ci­tas per­so­nas vār­du fik­sē īpa­šās grā­ma­tās, ku­rās jā­ierak­sta ve­cā un jaun­ā īpaš­nie­ka vārds un ad­re­se un ku­ras kat­ru ne­dē­ļu jā­uz­rā­da vie­tē­jai no­dok­ļu ie­stā­dei.
Pro­tams, pir­cē­ja kon­sta­tē­ša­na tiek pra­sī­ta, ti­kai sā­kot no zi­nā­mas pir­kša­nas sum­mas. Pa­ras­tie ik­die­nas va­ja­dzī­bu pir­ku­ma da­rī­ju­mi tiek pa­kļau­ti zī­mog­no­de­vai no­teik­tos pro­cen­tos.
Ap­rē­ķi­niet, kā­dā mē­rā šā­du no­dok­ļu ie­nā­ku­mi pār­sniegs lēt­ti­cī­go val­stu ie­ņē­mu­mus!

20.4. Valsts ka­se
Valsts ka­sē jā­at­ro­das no­teik­tam re­zer­ves nau­das dau­dzu­mam. Vi­si pā­rē­jie lī­dzek­li at­kal tiks lais­ti ap­gro­zī­bā. Par šīm lie­ka­jām sum­mām mēs lik­sim veikt sa­bied­ris­kos dar­bus. Ar to, ka valsts pa­ti uz­ņe­mas šā­dus dar­bus, tā un val­do­šie ie­gūs strād­nie­ku šķi­ras at­zi­nī­bu. No šīm sum­mām mēs iz­mak­sā­sim arī prē­mi­jas par iz­gud­ro­ju­miem un īpa­šiem no­pel­niem rūp­nie­cī­bas jo­mā.
Iz­ņe­mot pre­cī­zi no­teik­tas un tāl­re­dzī­gi ap­rē­ķi­nā­tas sum­mas, valsts ka­sē ne­drīk­stēs ne­liet­de­rī­gi aiz­tu­rēt ne­vie­nu san­tī­mu. Nau­da ir pa­re­dzē­ta ap­gro­zī­bai: katrs nau­das kus­tī­bas sa­strē­gums var val­stij jū­ta­mi kai­tēt. Nau­da ir valsts eļ­ļa: ja eļ­ļo­ša­na iz­pa­liek, ma­šī­nai jā­ap­stā­jas.

20.5. Vērts­pa­pī­ri un nau­das ap­gro­zī­bas sa­strē­gu­mi (krī­zes)
Vie­nas daļas ap­gro­zī­bas lī­dzek­ļu aiz­stā­ša­na ar vērts­pa­pī­riem ir iz­rai­sī­ju­si šā­das nau­das ap­gro­zī­bas krī­zes. Šā ap­stāk­ļa se­kas ir pie­tie­ka­mi la­bi zi­nā­mas.

20.6. No­rē­ķi­nā­ša­nās
Mēs di­bi­nā­sim no­rē­ķi­nā­ša­nās pa­lā­tu, kur val­dnieks jeb­ku­rā lai­kā at­ra­dīs pil­nī­gu pār­ska­tu par valsts ie­nā­ku­miem un iz­de­vu­miem. Iz­ņē­mums būs ti­kai te­ko­šais mē­ne­sis, kas vēl ne­var būt no­slēgts, un ie­priek­šē­jais mē­ne­sis, par ku­ru no­rē­ķi­ni vēl nav pil­nī­bā ie­nā­ku­ši.
Vie­nī­gā per­so­na, ku­rai ne­būs ne­kā­da la­bu­ma no valsts ka­ses ap­lau­pī­ša­nas, ir pats valsts gal­va (ka­ses īpaš­nieks), ku­ram prin­ci­pā viss pie­der. Tā­dēļ tie­ši vi­ņa per­so­nis­kā uz­rau­dzī­ba pār no­rē­ķi­nā­ša­nos iz­slēgs valsts lī­dzek­ļu no­slēp­ša­nas vai iz­tē­rē­ša­nas ie­spē­ja­mī­bu.

20.7. Gal­ma pie­ņem­ša­nas un re­pre­zen­tā­ci­jas pie­nā­ku­mu at­cel­ša­na
Gal­ma pa­ra­žas uz­liek val­dnie­kam bez­ga­la daudz pie­ņem­ša­nas un re­pre­zen­tā­ci­jas pie­nā­ku­mu, kas pa­ņem dār­go lai­ku. Šīs gal­ma sais­tī­bas mēs gan­drīz pa­vi­sam at­cel­sim, lai val­dnie­kam pa­lik­tu pie­tie­ka­mi daudz lai­ka sa­vu tie­šo uz­de­vu­mu veik­ša­nai: valsts pār­val­des uz­rau­dzī­bai, jaun­u jau­tā­ju­mu ap­svēr­ša­nai un re­ali­zē­ša­nai. Tad val­dnie­ku vairs neie­lenks mī­lu­li, ku­ri ti­kai tā­dēļ cen­šas būt vi­ņa tu­vu­mā, lai no­kļū­tu gal­ma spo­žu­mā un grez­nī­bā un ras­tu sev la­bu­mus, pat ja valsts lab­klā­jī­bai ne­kas ne­pa­liek pār­i.

20.8. Saim­nie­cis­kās dzī­ves sa­strē­gums
Lai kai­tē­tu lēt­ti­cī­ga­jiem saim­nie­cis­ka­jā dzī­vē, mēs esam iz­rai­sī­ju­ši pla­šus sa­strē­gu­mus (krī­zes). Mēs iz­lie­to­jām vien­kār­šu lī­dzek­li, vi­su sa­snie­dza­mo nau­du iz­ņe­mot no ap­gro­zī­bas. Mil­zī­gas sum­mas ti­ka uz­krā­tas mū­su ro­kās ta­jā lai­kā, kad lēt­ti­cī­go val­stis pa­li­ka bez lī­dzek­ļiem un bei­dzot bi­ja spies­tas no mums lūgt aiz­de­vu­mu. Ar šiem aiz­de­vu­miem lēt­ti­cī­go val­stis uz­ņē­mās ie­vē­ro­ja­mas pro­cen­tu mak­sas, ku­ras valsts saim­nie­cī­bu jū­ta­mi ap­grū­ti­nā­ja un bei­dzot no­ve­da tās pil­nī­gā at­ka­rī­ba no lie­la­jiem nau­das de­vē­jiem. Me­hā­nis­ko un vi­dē­jo eks­plu­atā­ci­jas uz­ņē­mu­mu pār­eja liel­in­dus­tri­jā iz­sū­ca vi­sus ve­se­los tau­tas un bei­dzot arī valsts spē­kus.

20.9. Nau­das ap­gro­zī­ba
Valsts ša­jos lai­kos laiž ap­gro­zī­bā tik maz nau­das, ka tās ne­pie­tiek at­tie­cī­gā ie­dzī­vo­tā­ju skai­ta va­ja­dzī­bām un tā­dēļ vi­sām strā­dā­jo­šo šķi­ru pra­sī­bām ne­at­bilst. Jaun­ai nau­das emi­si­jai jā­iet vie­nā so­lī ar ie­dzī­vo­tā­ju skai­ta pie­augu­mu, kam pie­skai­tā­mi arī bēr­ni, jo no sa­vas dzim­ša­nas die­nas vi­ņi ie­vē­ro­ja­mi pa­lie­li­na nau­das kus­tī­bu. Nau­das ap­gro­zī­bas no­re­gu­lē­ša­na ir sva­rīgs jau­tā­jums vi­sai pa­sau­lei.

20.10. Zel­ta va­lū­ta
Jūs zi­nāt, ka zel­ta va­lū­ta bi­ja posts vi­sām val­stīm, ku­ras to bi­ja pie­ņē­mu­šas. Tau­tu lie­lo nau­das trū­ku­mu tā jo ma­zāk va­rē­ja ap­mie­ri­nāt tā­dēļ, ka mēs vi­su zel­tu, cik vien ie­spē­jams, bi­jām iz­ņē­mu­ši no ap­gro­zī­bas.

20.11. Nā­kot­nes va­lū­ta
Mū­su val­stī jā­ievieš tā­da va­lū­ta, kas bal­stās uz dar­ba­spē­ka vēr­tī­bu, ap­gro­zī­bas lī­dzek­li, tur­klāt tā va­rē­tu būt no pa­pī­ra vai ko­ka. Vi­siem valsts pil­so­ņiem ne­pie­cie­ša­mo nau­das dau­dzu­mu mēs ap­rē­ķi­nā­sim, ņe­mot vē­rā kat­ru jaun­dzi­mu­šo un kat­ru mi­ru­šo. Šie ap­rē­ķi­ni jā­uz­ņe­mas kat­rai pro­vin­cei un kat­ram ap­ga­ba­lam.

20.12. Valsts saim­nie­cī­ba
Lai nau­das sais­tī­bas valsts va­ja­dzī­bām ne­cies­tu no­ka­vē­ju­mu dēļ, sum­mas un to iz­snieg­ša­nas laiks tiek no­teik­ti ar val­dnie­ka pa­vē­li; šā­dā kār­tā mi­nis­triem tiek lieg­ta ie­spē­ja dot priekš­ro­cī­bas vie­nai ie­stā­dei par ļau­nu ot­rai. Ie­nā­ku­mu un iz­de­vu­mu bu­dže­ti tiks va­dī­ti pa­ra­lē­li, lai tie bū­tu sa­ska­ņā.
Valsts nau­das saim­nie­cī­ba mums ra­di­kā­li jā­pār­vei­do un tur­klāt jā­rī­ko­jas tā, lai ne­vie­nam ne­do­tu ie­mes­lu kā­dām ba­žām. Ie­vē­ro­jot pil­nī­gi sa­bru­ku­šās valsts fi­nan­ses, jaun­ie­ve­du­mu mums ne­būs grū­ti at­tais­not. Mēs no­rā­dī­sim lie­lā­ko­ties uz val­stu saim­nie­cī­bas gal­ve­no trū­ku­mu: kat­ru saim­nie­cis­ko ga­du vi­ņi uz­sāk ar me­to­dis­ka bu­dže­ta sa­stā­dī­ša­nu, lai gan ga­du no ga­da tas ār­kār­tī­gi pie­aug. Pro­tams, tam ir īpašs ie­mesls. Vi­sam ga­dam ap­rē­ķi­nā­tās bu­dže­ta sum­mas pie­tiek ti­kai līdz saim­nie­cis­kā ga­da pus­ei, pēc tam tiek pra­sīts gro­zīt bu­dže­tu, ku­ru iz­tē­rē tri­jos mē­ne­šos, pēc tam lūdz pa­pil­du bu­dže­tu, un tad viss bei­dzas ar lik­vi­dā­ci­jas bu­dže­tu. Tā kā nā­ka­mā ga­da bu­dže­tu re­gu­lē sa­ska­ņā ar ko­pē­jo ap­rē­ķi­na sum­mu, tad ir glu­ži da­bis­ka lie­ta, ka kat­ra at­kāp­ša­nās no nor­mas sa­sniedz 50 pro­cen­tus, un tā­dēļ ga­da bu­džets tiek re­gu­lēts ti­kai pēc 10 ga­diem. Pa­tei­co­ties šā­dai prak­sei, ar ko viegl­prā­tī­gi aiz­rā­vu­šās lēt­ti­cī­go val­stis, to ka­ses vien­mēr ir tuk­šas. Pēc tam se­ko­jo­šais aiz­ņē­mu­mu pe­ri­ods pa­nēm at­li­ku­mus un no­ved val­sti līdz ban­kro­tam. Pat­la­ban vi­sas val­stis ir tik­tāl no­nā­ku­šas pa­rā­dos, ka mie­rī­gi var ru­nāt par to nau­das saim­nie­cī­bu vis­pā­rē­ju sa­bru­ku­mu.
Jūs la­bi sa­pra­tī­sit, ka mēs sar­gā­si­mies iz­vei­dot pie mums tā­du saim­nie­cī­bu, kā­du esam pa­lī­dzē­ju­ši ra­dīt lēt­ti­cī­ga­jiem.

20.13. Ta­ga­dē­jie valsts aiz­ņē­mu­mi
Katrs valsts aiz­ņē­mums ir skaidrs pie­rā­dī­jums tam, ka at­tie­cī­gā valsts tiek slik­ti pār­val­dī­ta un sa­vas su­ve­rē­nas tie­sī­bas ne­prot pa­rei­zi likt lie­ta. Aiz­ņē­mu­mi ka Dā­mok­la zo­bens ka­rā­jas virs lēt­ti­cī­go val­dnie­ku gal­vām. Tā vie­tā, lai sa­vas va­ja­dzī­bas seg­tu ar sa­viem pa­vals­tnie­kiem uz­lik­tu pa­gai­du no­dok­li, vi­ņi kā lū­dzē­ji ar augš­up iz­stiep­tām ro­kām uba­go pie mū­su nau­das de­vē­jiem. Ār­ējie aiz­ņē­mu­mi ir kā dē­les pie valsts mie­sas, tās ne­var da­būt nost, ka­mēr pa­šas at­krīt vai ka­mēr valsts ar va­ru tās at­ņem nost. Bet, lai to iz­da­rī­tu, lēt­ti­cī­go val­stīm trūkst va­ja­dzī­gā spē­ka; tās liek ar­vien vai­rāk dē­ļu pie sa­vas sli­mās mie­sas klāt, tā ka bei­gās pa­šām lab­prā­tī­gi iz­rai­sī­tās asins zau­dē­ša­nas dēļ jā­iet bo­jā.
Valsts aiz­ņē­mums, tur­klāt vēl ār­ējs, fak­tis­ki nav ne­kas cits kā lab­prā­tī­ga asins no­lai­ša­na valsts ķer­me­nim. Aiz­ņē­mums ra­da valsts pa­rād­sais­tī­bas, ku­rās tā ap­ņe­mas mak­sāt no­teik­tus pro­cen­tus. Pro­cen­ti svār­stās at­ka­rī­bā no aiz­ņē­mu­ma sum­mas lie­lu­ma. Ja par aiz­ņē­mu­mu jā­mak­sā 5 pro­cen­ti, 20 ga­du lai­kā pro­cen­tu vei­dā val­stij ne­va­ja­dzī­gi jā­iz­tē­rē aiz­ņem­tā sum­ma; 40 ga­dos pro­cen­tos vien tā ir no­mak­sā­ju­si div­kār­šu, bet 60 ga­dos – trīs­kār­šu pa­rā­da sum­mu un vēl ir at­bil­dī­ga par vi­su sā­kot­nē­jo pa­rā­du.
Šis ap­rē­ķins rā­da, ka valsts, ie­ka­sē­jot no kat­ra ie­dzī­vo­tā­ja no­dok­li, sa­gra­bi­not bei­dza­mos na­ba­ga gra­šus, sa­mak­sā ār­val­stu ba­gāt­nie­kiem, no ku­riem tā aiz­ņē­mu­sies nau­du tā vie­tā, lai šos gra­šus sa­vām va­ja­dzī­bām sa­da­bū­tu bez pro­cen­tiem.
Ka­mēr aiz­ņē­mu­mi tiek iz­da­rī­ti ti­kai iekš­ze­mē, lēt­ti­cī­gie ar sa­vu aiz­ņē­mu­mu saim­nie­cī­bu ļauj nau­dai no na­ba­gu ka­ba­tām plūst ba­gā­to ka­ba­tās. Pēc tam, kad mēs bi­jām pie­ku­ku­ļo­ju­ši ie­tek­mī­gās per­so­nas, lai da­bū­tu pie­kri­ša­nu iz­da­rīt ār­ējos aiz­ņē­mu­mus, vi­sas valsts ba­gā­tī­bas pil­nī­gi ie­plū­da mū­su ka­ba­tās. No tā lai­ka lēt­ti­cī­gie mums ir pa­rā­dā pro­cen­tus un pa­šus ka­pi­tā­lus.
Lēt­ti­cī­go val­dnie­ku viegl­prā­tī­ba un tuv­re­dzī­ba vi­sos valsts nau­das un no­dok­ļu saim­nie­cī­bas jau­tā­ju­mos, pēr­ka­mī­ba un augst­āko valsts ie­rēd­ņu ne­va­rī­ba ir ie­grū­du­šas vi­sas lēt­ti­cī­go val­stis at­tie­cī­bā pret mums tā­dā pa­rā­du ver­dzī­bā, ka tās ne­kad no tiem ne­var at­brī­vo­ties. Bet jūs ne­drīk­stat aiz­mirst, cik pū­ļu un nau­das tas mums pra­sī­jis.

20.14. Nā­kot­nes valsts aiz­ņē­mu­mi
Mēs ne­cie­tī­sim ne­kā­dus nau­das ap­gro­zī­bas sa­strē­gu­mus un tā­dēļ at­brī­vo­si­mies no vi­siem valsts il­gter­mi­ņa aiz­ņē­mu­miem uz no­teik­tiem pro­cen­tiem. Vie­nī­gā pie­ļau­ja­mā valsts aiz­ņē­mu­mu for­ma būs vien­pro­cen­tī­gās pa­rād­sais­tī­bas (sē­ri­jas). Tik nie­cī­gi pro­cen­ti vairs ne­ļaus valsts spē­kus sa­grābt asins­sū­cē­jiem, tas ir, lie­la­jiem nau­das de­vē­jiem. Vērts­pa­pī­ru iz­lai­ša­nas tie­sī­bas būs vie­nī­gi lie­la­jām rūp­nie­ku sa­bied­rī­bām. Tās var pro­cen­tus vieg­li sa­mak­sāt no peļ­ņas. Tur­pre­tim valsts no nau­das, ku­ru tā aiz­ņē­mu­sies, pa­ras­ti ne­gūst ne­kā­du peļ­ņu, jo iz­tē­rē to ne­pie­cie­ša­miem iz­de­vu­miem, bet ne saim­nie­cis­ku vēr­tī­bu ra­dī­ša­nai.
20.15. In­dus­tri­jas vērts­pa­pī­ri
Kad mēs val­dī­sim, valsts pirks arī in­dus­tri­jas vērts­pa­pī­rus. Tā­dē­jā­di tā pie­da­lī­sies peļ­ņas gū­ša­nā un to vairs ne­no­spie­dīs pa­rād­sais­tī­bu nas­ta kā ag­rāk. Šā­di pa­sā­ku­mi no­vēr­sīs sa­strē­gu­mus nau­das ap­gro­zī­bā, lik­vi­dēs pa­ra­zī­tis­mu un ka­pi­tā­lis­ma slin­ku­mu. Šie ļau­nu­mi mums bi­ja no­de­rī­gi, ka­mēr pie stū­res bi­ja lēt­ti­cī­gie; sa­vas kun­dzī­bas lai­kā mēs tos vairs ne­cie­tī­sim.

20.16. Lēt­ti­cī­go ne­va­rī­ba nau­das un no­dok­ļu saim­nie­cī­bas jo­mā. Lēt­ti­cī­go val­dnie­ku ap­sprie­ša­nās ar Gud­ro uz­ti­cī­bas vī­ru starp­nie­cī­bu
Vai ir vēl la­bāks pie­rā­dī­jums lēt­ti­cī­go tī­ri dzīv­nie­cis­kā sa­prā­ta ne­va­rī­bai kā tas fakts, ka vi­ņi pret augs­tiem pro­cen­tiem iz­da­rī­ju­ši aiz­ņē­mu­mus, ne­pa­do­mā­jot, ka tās pa­šas sum­mas ar augs­tu pro­cen­tu uz­rē­ķi­nu va­ja­dzēs at­dot at­pa­kaļ? Vai ne­bū­tu bi­jis daudz vien­kār­šāk ne­pie­cie­ša­mās sum­mas ņemt tais­ni no pa­šu pa­vals­tnie­kiem un ie­tau­pīt mak­sā­ja­mos pro­cen­tus?
Līdz­īgā kār­tā iz­pau­žas mū­su iz­rau­dzī­tās val­dī­bas iz­ci­lās ga­ra spē­jas: valsts aiz­ņē­mu­ma jau­tā­ju­mu mēs prā­tam lēt­ti­cī­ga­jiem pa­rā­dīt tā­dā gais­mā, ka vi­ņi tā pie­ņem­ša­nā pat sa­ska­tī­ja sev zi­nā­mu la­bu­mu. Kad būs laiks pie­nā­cis, kad mēs pa­ši tai­sī­sim valsts saim­nie­cī­bas bu­dže­tu, mēs va­rē­sim bal­stī­ties uz gad­sim­tiem il­gu pie­re­dzi, ku­ru esam gu­vu­ši no lēt­ti­cī­go val­stīm. Mū­su priekš­li­ku­mi būs skaid­ri un no­teik­ti, un mū­su re­for­mas priekš­ro­cī­bas ne­ra­dīs šau­bas. Tās iz­nī­ci­nās tos ļau­nu­mus, ar ku­ru pa­lī­dzī­bu mēs lēt­ti­cī­gos esam sa­val­dī­ju­ši, bet ku­rus mēs sa­vā ka­raļ­val­stī gan ne­cie­tī­sim.
No­rē­ķi­nā­ša­nos un pār­bau­di mēs or­ga­ni­zē­sim tā, ka ne val­dnieks, ne vis­ze­mā­kais ie­rēd­nis ne­va­rēs ne vis­ma­zā­ko sum­mu no valsts ka­ses iz­lie­tot ci­tiem mēr­ķiem vai no­va­dīt uz ci­tiem ka­nā­liem, ne­kā mēs esam pa­re­dzē­ju­ši sa­vā saim­nie­cī­bas plā­nā. Bez no­teik­ta plā­na ne­var val­dīt. Šā­dos ap­stāk­ļos pat va­ro­ņi iet bo­jā.
Lēt­ti­cī­go val­dnie­kus mēs ar no­lū­ku esam cen­tu­šies ar gal­ma pie­ņem­ša­nas un re­pre­zen­tā­ci­jas pie­nā­ku­miem un spo­žām dzī­rēm no­vērst no no­piet­nā­kas no­dar­bo­ša­nās ar valsts pār­val­dī­ša­nu: vi­ņi bi­ja ti­kai aiz­segs mū­su kun­dzī­bai. Vi­ņu mī­lu­ļi, ku­ru ro­kās bi­ja īs­tā valsts pār­val­de, arī no lie­tas ne­kā ne­sa­pra­ta; sa­vus zi­ņo­ju­mus vi­ņi li­ka sa­ga­ta­vot mums uz­ti­ca­ma­jiem vī­riem. Ša­jos zi­ņo­ju­mos mēs prā­tam lēt­ti­cī­go prā­tu sa­val­dzi­nāt ar so­lī­ju­miem par gai­dā­ma­jiem ie­tau­pī­ju­miem. Kā gan ra­dī­sies šie ie­tau­pī­ju­mi? Vai jaun­u no­dok­ļu re­zul­tā­tā? Tā va­ja­dzē­tu jau­tāt kat­ram, kas la­sī­ja mū­su ap­rē­ķi­nus un uz­me­tu­mus. Bet no lēt­ti­cī­ga­jiem ne­viens ne­nā­ca uz šā­dām do­mām.
Jūs zi­nāt, kur šī bez­rū­pī­ba lēt­ti­cī­gos ir no­ve­du­si; ne­ska­to­ties uz vi­ņu tau­tu ap­brī­no­ja­mo čak­lu­mu, vi­ņu val­stis stāv sa­vas nau­das un no­dok­ļu saim­nie­cī­bas sa­bru­ku­ma priekš­ā.

21. no­da­ļa

21.1. Iek­šē­jie aiz­ņē­mu­mi
Sa­vu pē­dē­jo zi­ņo­ju­mu par iek­šē­jiem aiz­ņē­mu­miem es šo­dien gri­bu pa­pil­di­nāt ar sī­kā­kiem pa­skaid­ro­ju­miem. Pie ār­ējo aiz­ņē­mu­mu jau­tā­ju­ma vairs ne­at­grie­zī­šos; tie mūs ir ba­ro­ju­ši ar lēt­ti­cī­go tau­tas ba­gā­tī­bām. Tur­pre­tim mū­su val­stī ne­būs vairs ne­vie­na ār­zem­nie­ka, ne ie­nā­cē­ja.
Līdz šim mēs esam iz­man­to­ju­ši augst­āko ie­rēd­ņu pēr­ka­mī­bu un val­dnie­ku bez­rū­pī­bu, lai uz­spies­tu val­dī­bām nau­du, kas tām ne­bi­ja va­ja­dzī­ga un kas mums div­kār­šo­jās, trīs­kār­šo­jās un daž­reiz pat daudz­kār­šo­jās. Ir iz­slēgts, ka no mums kāds va­rē­tu iz­vilkt kaut ko tam­lī­dzī­gu. Tā­dēļ sa­vos tā­lā­ka­jos pa­skaid­ro­ju­mos es sī­kāk pa­ka­vē­šos pie iek­šē­jiem aiz­ņē­mu­miem.
Iz­slu­di­not šā­dus aiz­ņē­mu­mus, val­stis at­klāj pa­rak­stī­ša­nos uz sa­viem vek­se­ļiem un vērts­pa­pī­riem. Lai tie vi­siem bū­tu pie­eja­mi, to no­mi­nāl­vēr­tī­bu no­teic no 100 līdz 1000. Pir­ma­jiem pa­rak­stī­tā­jiem lie­lā­ko­ties dod ce­nas at­lai­des. Pēc kā­da lai­ka vērts­pa­pī­ru ce­nas tiek māk­slī­gi pa­cel­tas it kā pār­lie­ku lie­lā pie­pra­sī­ju­ma dēļ. Pēc da­žām die­nām ka­ses būs pil­nas un nau­du ne­būs kur likt. Kā­pēc nau­da ti­ka pie­ņem­ta? Pa­rak­stī­ša­nās it kā vai­rāk­kārt pār­sniedz aiz­ņē­mu­ma iz­lai­du­mu. Šis ap­stāk­lis no­sa­ka vi­sus pa­nā­ku­mus. Lūk, kā­da ir uz­ti­cī­ba val­dī­bas vek­se­ļiem!

21.2. Valsts pa­rā­di un no­dok­ļi
Tik­līdz aiz­ņē­mu­ma spē­le ir ga­rām, valsts pa­rāds ir jū­ta­mi pie­audzis. Lai sa­vāk­tu šim pa­rā­dam ne­pie­cie­ša­mos pro­cen­tus, valsts lie­lā­ko­ties iz­eju mek­lē aiz­ņē­mu­mos. Pa­rā­du un arī pro­cen­tu nas­ta līdz ar to aug aiz­vien lie­lā­ka. Ja valsts tai dā­vā­to uz­ti­cī­bu ir līdz ga­lam iz­man­to­ju­si, tai ar jaun­u no­dok­ļu pa­lī­dzī­bu jā­sedz ne­vis pa­rāds, bet pro­cen­ti. Šie no­dok­ļi tā­tad ir pa­rā­di, ar ku­riem tiek sa­mak­sā­ti ci­ti pa­rā­di.

21.3. Valsts aiz­ņē­mu­ma pro­cen­tu sa­ma­zi­nā­ša­na (kon­ver­si­ja)
Šā­dā stā­vok­lī no­nā­ku­si, valsts mēdz sa­va aiz­ņē­mu­ma pro­cen­tus sa­ma­zi­nāt. Bet tā­dē­jā­di tā sa­ma­zi­na ti­kai pro­cen­tu nas­tu, ne­vis pa­rā­du. Tur­klāt šā­dus pa­sā­ku­mus var veikt ti­kai ar valsts kre­di­to­ru pie­kri­ša­nu. Kas nav ar to mie­rā, tam val­stij vi­ņa aiz­de­vu­ma da­ļas no­mi­nā­lā vēr­tī­ba jā­at­mak­sā at­pa­kaļ. Ja vi­si kre­di­to­ri cel­tu ie­bil­du­mus un pra­sī­tu sa­vu nau­du at­pa­kaļ, tad val­dī­bas bū­tu uz­ķē­ru­šās uz pa­šu mak­šķe­res āķa; tās ne­bū­tu spē­jī­gas pie­pra­sī­tās sum­mas at­mak­sāt. Bet, tā kā lēt­ti­cī­go val­stu lie­lā­kā da­ļa pa­vals­tnie­ku nau­das lie­tās, par lai­mi, ir pil­nī­gi ne­pie­re­dzē­ju­ši, tās pas­tā­vī­gi dod priekš­ro­ku kur­sa pa­ze­mi­nā­ju­mam un pro­cen­tu sa­ma­zi­nā­ju­mam ne­vis jaun­a ie­gul­dī­ju­ma ris­kam. Tā­dē­jā­di val­dī­bai tiek do­ta ie­spē­ja gads­kār­tē­jo pa­rā­du sum­mu at­vieg­lot par vai­rā­kiem mil­jo­niem.
Pas­tā­vot ta­ga­dē­jiem lie­la­jiem val­stu pa­rā­diem, kas gal­ve­no­kārt ra­du­šies ār­ējo aiz­ņē­mu­mu dēļ, lēt­ti­cī­go val­dī­bas šā­du ris­kan­tu so­li vairs ne­var spert: tās ļo­ti la­bi zi­na, ka pro­cen­tu pa­ze­mi­nā­ša­nas ga­dī­ju­mā mēs vi­su nau­du pie­pra­sī­sim at­pa­kaļ.

21.4. Val­stu mak­sāt­ne­spē­ja
Mak­sāt­ne­spē­jas pa­slu­di­nā­ša­na vi­sās val­stīs būs vis­la­bā­kais pie­rā­dī­jums tam, ka starp val­dī­bām un tau­tām pas­tāv dziļš bez­di­be­nis.

21.5. Iek­šē­jo aiz­ņē­mu­mu kop­sa­vil­kums. Mū­žī­gās ren­tes
Es vēr­šu jū­su uz­ma­nī­bu kā uz šo fak­tu, tā uz to, ka vi­si iek­šē­jie aiz­ņē­mu­mi ti­ka pār­vēr­sti tā sau­ca­ma­jos pel­do­ša­jos pa­rā­dos, ku­ru mak­sā­ša­nas ter­mi­ņi bi­ja tu­vā­ki un tā­lā­ki. Šie pa­rā­di sa­stāv no nau­das sum­mām, kas no­gul­dī­tas valsts ban­kās vai krāj­ka­sēs. Kad šīs sum­mas diez­gan il­gi ir bi­ju­šas val­dī­bu rī­cī­bā, tās pa­zūd, no­mak­sā­jot pro­cen­tus par ār­ējiem aiz­ņē­mu­miem. To vie­tā tiek de­po­nē­tas val­dī­bas ob­li­gā­ci­jas. Ar šā­dām ren­šu ie­mak­sām tiek seg­tas valsts ka­sēs iz­trūk­sto­šās sum­mas.

21.6. Vērts­pa­pī­ru bir­žu iz­nī­ci­nā­ša­na
Tik­līdz mēs tik­sim pie pa­sau­les kun­dzī­bas, vi­sas ma­hi­nā­ci­jas nau­das saim­nie­cī­bas jo­mā bez pē­dām pa­zu­dīs, jo tās mums nav iz­de­vī­gas. Arī vērts­pa­pī­ru bir­žas mēs iz­nī­ci­nā­sim, jo ne­va­ram pie­ļaut, ka mū­su va­ras cie­ņu sa­tri­ci­nā­tu mū­su pa­šu vērts­pa­pī­ru kur­sa svār­stī­ša­nās. Mēs tiem no­teik­sim li­ku­mī­gu pie­spie­du kur­su, no­mi­nā­lo vēr­tī­bu un par tā pa­ze­mi­nā­ša­nu vai pa­aug­sti­nā­ša­nu ik­vie­nu so­dī­sim. Arī pa­aug­sti­nā­ša­na nav pie­ļau­ja­ma, jo tā slēpj se­vī vē­lā­kas pa­ze­mi­nā­ša­nas as­nu. Augsts vērts­pa­pī­ru kurss dod ie­mes­lu no­spiest ce­nas. Tie­ši šā­dā vei­dā mēs ķē­rā­mies klāt lēt­ti­cī­go vēr­tī­bām.

21.7. In­dus­tri­jas vērts­pa­pī­ru vēr­tī­ba
Vērts­pa­pī­ru bir­žas mēs aiz­stā­sim ar va­re­nās valsts kre­dīt­ie­stā­dēm, ku­ru uz­de­vums būs at­bil­sto­ši valsts in­te­re­sēm no­vēr­tēt un sa­da­līt in­dus­tri­jas vērts­pa­pī­rus. Šīs ie­stā­des būs spē­jī­gas vie­nā pa­šā die­nā iz­sviest tir­gu in­dus­tri­jas vērts­pa­pī­rus piec­simt mil­jo­nu vēr­tī­bā vai tik­pat daudz uz­pirkt. Tā­dā kār­tā no mums būs at­ka­rī­gi vi­si aro­duz­ņē­mu­mi. Jūs va­rat ie­do­mā­ties, cik mil­zī­gu va­ru šā­dā ce­ļā ie­gūs mū­su valsts saim­nie­cis­ka­jā dzī­vē.

22. no­da­ļa

22.1. Nā­kot­nes no­slē­pums
Ma­nu līdz­ši­nē­jo pa­skaid­ro­ju­mu mēr­ķis bi­ja vie­nī­gi at­klāt jums kā no­slē­pu­mu to, kas no­tiek un ir no­ti­cis, pa­rā­dīt jums, ka tu­vo­jas va­re­ni no­ti­ku­mi. Jums va­ja­dzē­tu zi­nāt, kā­di sle­pe­ni li­ku­mi no­sa­ka mū­su at­tiek­smi pret lēt­ti­cī­ga­jiem un kā­di ir mū­su pa­ņē­mie­ni nau­das saim­nie­cī­bas jo­mā. Bet man vēl kaut kas jā­pie­bilst.
Mū­su ro­kās ir ta­gad­nes vis­lie­lā­kais spēks – zelts. No sle­pe­nām uz­gla­bā­ša­nas vie­tām mēs va­ram to pie­gā­dāt di­vās die­nās jeb­ku­rā dau­dzu­mā.

22.2. Gad­sim­tiem il­gais ļau­nums kā nā­ka­mī­bas lab­klā­jī­bas pa­mats
Vai pa­tie­šām man vēl jā­pie­rā­da, ka mū­su kun­dzī­ba ir pa­ša Die­va no­teik­ta? Vai ar sa­vas ba­gā­tī­bas pa­lī­dzī­bu mēs ne­bū­tu spē­jī­gi kon­sta­tēt, ka viss ļau­nums, ku­ram dau­dzu gad­sim­tu lai­kā mēs esam bi­ju­ši par cē­lo­ni, bei­dzot ta­ču ve­dīs pie īs­tas lab­klā­jī­bas un vi­sap­tve­ro­šas kār­tī­bas? Šo kār­tī­bu mēs ie­vie­sī­sim pat tad, ja ne­va­rēs glu­ži iz­tikt bez va­ras dar­biem. Mēs pie­rā­dī­sim, ka esam īs­tie cil­vē­ces lab­da­ri, ku­ri sa­plo­sī­ta­jai ze­mei at­de­vu­ši īs­to lai­mi un per­so­nas svē­tī­bu. Katrs, kas mū­su li­ku­mus cie­na, var bau­dīt mie­ra un kār­tī­bas svē­tī­bu. Vien­lai­kus mēs vi­siem pa­skaid­ro­sim, ka brī­vī­ba nav at­se­viš­ķas per­so­nas neie­ro­be­žo­ta pat­va­ļa, ka cil­vē­ka spēks un cie­ņa ne­kad nav mek­lē­ja­mi re­vo­lu­ci­onā­ros prin­ci­pos, pie­mē­ram, sirds­ap­zi­ņas brī­vī­bā, vis­pā­rē­jā vien­lī­dzī­bā, ka per­so­nas brī­vī­ba ne­vie­nam ne­dod tie­sī­bas sa­skrē­ju­šo ļau­žu priekš­ā ar me­žo­nī­gām ru­nām sa­tra­ci­nāt se­vi un ci­tus, īs­ta brī­vī­ba pas­tāv per­so­nas ne­aiz­ska­ra­mī­bā, bet ti­kai ar no­tei­ku­mu, ka šī per­so­na go­dī­gi un no sirds pil­da vi­sus cil­vē­ku kop­dzī­ves li­ku­mus. Pa­tie­sī­bā cil­vē­ka cie­ņa pas­tāv sa­vu tie­sī­bu zi­nā­ša­nā un šo tie­sī­bu ie­tva­ros, bet ne sap­ņo­ša­nā par mī­ļo Es.

22.3. Tau­tas god­bi­jī­ba va­ras priekš­ā
Mū­su va­rai jā­top ma­jes­tā­tis­kai, jo tā būs stip­ra. Tā val­dīs un va­dīs, ne­vis lun­ci­nā­sies par­ti­ju lī­de­ru un ora­to­ru priekš­ā, ku­ri ar muļ­ķī­giem vār­diem slu­di­na ne­sa­snie­dza­mus fan­to­mus, ku­rus vi­ņi sauc par sa­viem lie­la­jiem prin­ci­piem. Mū­su va­ras ore­ola priekš­ā tau­ta no­slīgs uz ce­ļiem un rau­dzī­sies uz to baiļ­pil­nā god­bi­jī­bā, īs­ta kun­dzī­ba ne­rē­ķi­nās ne ar kā­dām tie­sī­bām, pat Die­va li­ku­miem ne. Ne­viens ne­uz­dro­ši­nā­sies tai tu­vo­ties un kaut vai par ma­ta tie­su sa­šau­ri­nāt tās va­ras pil­nī­bu.

23. no­da­ļa

23.1. Grez­num­lie­tu ra­žo­ša­nas ie­ro­be­žo­ša­na
Tau­tas mums jā­audzi­na pa­ze­mī­bā, lai tās pie­ras­tu mums pa­klau­sīt. Tā­dēļ grez­num­lie­tu rūp­nie­cis­ko ra­žo­ša­nu mēs pēc ie­spē­jas ie­ro­be­žo­sim. Ti­ku­miem, kas ta­gad ir stip­ri cie­tu­ši grez­nu­ma kā­res dēļ un cil­vē­kiem cen­šo­ties ci­tam ci­tu pār­spēt ar ie­spē­ja­mi lie­lā­ku spo­žu­mu, līdz ar to va­ja­dzē­tu uz­la­bo­ties.

23.2. Māj­rūp­nie­cī­bas at­jau­no­ša­na
Māj­rūp­nie­cī­bu mēs at­kal at­jau­no­sim un līdz ar to sa­tri­ci­nā­sim liel­rūp­nie­cī­bas va­ru. Tas ir va­ja­dzīgs tā­dēļ, ka fab­ri­ku kun­gi, bie­ži var­būt to ne­ap­zi­nā­da­mies, kū­da ma­sas pret val­dī­bu.

23.3. Bez­darbs
Māj­strād­nieks ne­pa­zīst ne­kā­du bez­dar­bu. Tā­dēļ ar pas­tā­vo­šo sa­bied­ris­ko ie­kār­tu viņš ir sa­audzis un ne­vē­las vā­ji­nāt val­dī­bu.
Ta­gad, pas­tā­vot liel­rūp­nie­cī­bai val­dī­ba at­ro­das augo­ša bez­dar­ba un tā iz­rai­so­šu ne­mie­ru bries­mās. Tik­līdz va­ra pār­ies mū­su ro­kās, zu­dīs arī bez­darbs.

23.4. Žū­pī­bas aiz­lieg­ša­na
Mū­su kun­dzī­bas lai­kā žū­pī­ba tiks ar li­ku­mu aiz­lieg­ta un stin­gri so­dī­ta. Tā ir no­zie­gums pret cil­vē­ka cie­ņu, jo rei­bi­no­šu dzē­rie­nu ie­spai­dā viņš kļūst kā me­žo­nīgs lops.
Es at­kār­to­ju: ma­sas pa­klau­sa ti­kai stip­rai, no tam ne­at­ka­rī­gai va­rai, uz ku­ru tās var no­rau­dzī­ties ar ak­lu uz­ti­cī­bu un ku­rā tās sa­ska­ta sa­vu aiz­stā­vi un glā­bē­ju no so­ci­āla­jām lik­stām. Ko tau­tai līdz val­dnie­ka eņ­ģe­ļa la­bā dvē­se­le? Tai jā­rod sa­vā val­dnie­kā stip­ras gri­bas un ne­lo­kā­mas va­ras ie­mie­so­jums.

23.5. Ve­cās sa­bied­rī­bas iz­nī­ci­nā­ša­na un tās aug­šām­cel­ša­nās jaun­ā vei­do­lā
Lēt­ti­cī­go val­dī­bas ti­kai ar pū­lēm spēj no­tu­rē­ties pie stū­res. Šo val­stu sa­bied­rī­bu mēs esam tik­tāl de­mo­ra­li­zē­ju­ši, ka tā zau­dē­ju­si kat­ru ti­cī­bu Die­vam un ta­jā pas­tā­vī­gi gai­lē ne­mie­ru lies­mas. Pa­sau­les val­dnie­kam, kas stā­sies ta­gad pas­tā­vo­šo val­dī­bu vie­tā, vis­pirms va­ja­dzēs ap­dzēst šo ugu­ni, kas aiz­vien pie­ņe­mas spē­kā. Vi­ņa pie­nā­kums tā­dēļ ir šā­du sa­bied­rī­bu iz­nī­ci­nāt, pat ja vi­ņam to va­ja­dzē­tu no­slī­ci­nāt pa­šas asi­nīs, lai lik­tu tai at­jau­no­ties pa­rei­zi or­ga­ni­zē­tā ar­mi­jā, ku­ra kat­ru valsts ķer­me­ni ap­drau­do­šu in­fek­ci­ju ap­zi­nī­gi ap­ka­ro.

23.6. Die­va iz­re­dzē­tais
Die­va iz­re­dzē­tā pa­sau­les val­dnie­ka uz­de­vums ir sa­lauzt ab­sur­dos ap­vēr­su­ma spē­kus, ku­rus va­da ne­vis cil­vē­cīgs sa­prāts, bet gan dzīv­nie­cis­ki in­stin­kti. Šie spē­ki ta­gad svin sa­vu uz­va­ru, tie­sī­bu un brī­vī­bas aiz­se­gā iz­da­rot lau­pī­ša­nu un va­ras dar­bus. Vi­ņi ir iz­nī­ci­nā­ju­ši kat­ru sa­bied­ris­ko kār­tī­bu, lai uz tās dru­pām va­rē­tu uz­celt Gud­ro ķē­ni­ņa tro­ni. Bet šo spē­ku uz­de­vums ir iz­pil­dīts, tik­līdz va­ru sa­grābj Gud­ro ķē­niņš. Tad tie no vi­ņa ce­ļa jā­nos­lau­ka, lai šai va­rai ne­bū­tu ne ma­zā­kā šķēr­šļa.
Tad mēs va­rē­sim tau­tām teikt: “Sla­vē­jiet vi­si Die­vu un me­tie­ties ce­ļos Die­va iz­re­dzē­tā priekš­ā – no vi­ņa augst­ā vai­ga iz­sta­ro cil­vē­ces lik­te­ņa no­teik­ša­na. Dievs pats vi­ņam de­va va­do­šo pa­ve­die­nu, lai ne­viens, iz­ņe­mot vi­ņu, ne­va­rē­tu at­brī­vot cil­vē­ci no pos­ta.”

24. no­da­ļa

24.1. No Gud­ro cilts nā­ku­šā ķē­ni­ņa kun­dzī­bas no­dro­ši­nā­ša­na
Šīs­die­nas priekš­la­sī­ju­mam, ma­ni kun­gi, jā­dod jums iz­prat­ne par to, ar kā­diem lī­dzek­ļiem mēs no­stip­ri­nā­sim no Gud­ro cilts nā­ku­šā ķē­ni­ņa kun­dzī­bu vi­sā pa­sau­lē uz vi­siem lai­kiem. Mēs iz­man­to­sim tos pa­šus lī­dzek­ļus, ku­ri mū­su Gud­ra­jiem jau ir ga­ran­tē­ju­ši pa­sau­les lik­te­ņa va­dī­bu, pro­ti: plān­vei­dī­ga cil­vē­ces audzi­nā­ša­na mums vē­la­mā vir­zie­nā.

24.2. Ķē­ni­ņa sa­ga­ta­vo­ša­na
Da­ži Gud­ro cilts lo­cek­ļi sa­ga­ta­vos ama­tam ķē­ni­ņu un vi­ņa man­ti­nie­ku. Iz­vē­li vi­ņi iz­da­rīs, pa­ma­to­jo­ties ne­vis uz man­to­ša­nas tie­sī­bām, bet gan uz at­se­viš­ķas per­so­nas īpa­šām spē­jām. Iz­re­dzē­tie jā­ies­vai­da vi­sos valsts māk­slas un pār­val­des no­slē­pu­mos. Pa­mat­no­tei­kums, kas jā­ievē­ro, ir tas, ka ne­viens, iz­ņe­mot vi­ņus, ne­drīkst uz­zi­nāt par šiem no­slē­pu­miem. Šā­di no­tei­ku­mi liks ie­sak­ņo­ties uz­ska­tam, ka val­dī­ša­na tiek uz­ti­cē­ta ti­kai tiem, ku­ri ir ie­svai­dī­ti valsts māk­slā.
Vie­nī­gi šiem iz­re­dzē­ta­jiem jā­re­ali­zē mū­su prin­ci­pi. Vi­ņu rī­cī­bā tur­klāt būs ga­du sim­te­ņiem il­gi no­vē­ro­ju­mi un pie­re­dze, ko esam uz­krā­ju­ši valsts tie­sis­ka­jā un taut­saim­nie­cis­ka­jā jo­mā. Vi­ņi ie­el­pos to li­ku­mu ga­ru, ku­rus pa­ti da­ba ir no­tei­ku­si cil­vē­ku sav­star­pē­jām at­tie­cī­bām.

24.3. Da­bis­kās man­to­ša­nas at­cel­ša­na
Ķē­ni­ņa tie­šie pēc­nā­cē­ji no tro­ņa man­to­ša­nas ar­vien tiks iz­slēgt, ja mā­cī­bu lai­kā vi­ņi pa­rā­dīs viegl­prā­tī­bu, mīkst­čau­lī­bu un ci­tas īpa­šī­bas, ku­ras lie­ci­na ne ti­kai par ne­spē­ju val­dīt, bet arī kai­tē val­dī­bas cie­ņai.
Val­dī­bas gro­žus mū­su Gud­rie uz­ti­cēs ti­kai tiem, ku­ri ir ab­so­lū­ti spē­jī­gi per­so­ni­fi­cēt stin­gru va­ru, pat pas­tā­vot bries­mām, ka tā pār­ves­tos ne­žē­lī­bā.
Tik­līdz val­dnieks pa­rā­da gri­bas vā­ju­mu vai vē­ro­ja­mas ci­tas pa­zī­mes, kas lie­ci­na par vi­ņa ne­spē­ju val­dīt, sa­ska­ņā ar li­ku­mu, vi­ņa pie­nā­kums ir no­dot val­dī­bas gro­žus ci­tās ener­ģis­kās ro­kās.
Ķē­ni­ņa tu­vā­kie plā­ni un se­viš­ķi vi­ņa nā­kot­nes mēr­ķi ne­būs zi­nā­mi pat vi­ņa tu­vā­ka­jiem pa­dom­de­vē­jiem.

24.4. Ķē­niņš un trīs Gud­rie
Nā­kot­ne būs zi­nā­ma ti­kai ķē­ni­ņam un tiem trim Gud­ra­jiem, ku­ri vi­ņu vi­sos no­slē­pu­mos ie­svai­dī­ju­ši.

24.5. Ķē­niņš – lik­te­ņa per­so­ni­fi­kā­ci­ja
Ķē­ni­ņā, kurš se­vi pa­šu un cil­vē­ci va­da ar ne­sa­tri­ci­nā­mu gri­bas­spē­ku, vi­si re­dzēs lik­te­ni ar tā ne­zi­nā­miem pa­ve­die­niem – ie­mie­so­ju­miem. Ne­viens ne­zi­nās, kā­dus mēr­ķus ķē­niņš ar sa­vām pa­vē­lēm grib sa­sniegt. Tā­pēc arī ne­viens neie­dro­ši­nā­sies celt ie­bil­du­mus un stā­ties vi­ņam ce­ļā. Pats par se­vi sa­pro­tams, ka ķē­ni­ņa ga­rī­ga­jām spē­jām ir jā­at­bilst tiem lie­la­jiem mēr­ķiem, ku­ru īs­te­no­ša­nai viņš ir aici­nāts. Tā­dēļ ne­viens ķē­niņš ne­uz­kāps tro­nī, ie­kams mū­su Gud­rie ne­būs pār­bau­dī­ju­ši vi­ņa ga­rī­gās spē­jas.
Lai tau­ta sa­vu ķē­ni­ņu pa­zī­tu un mī­lē­tu, vi­ņam bie­ži tai jā­rā­dās un pub­lis­kos lau­ku­mos ar to jā­ru­nā. Tā re­zul­tā­ta jā­ap­vie­no­jas abiem spē­kiem, ku­rus mēs ta­gad ar bries­mī­go val­dī­bu un te­ro­ru esam iz­šķī­ru­ši. Līdz šim mums šis te­rors bi­ja va­ja­dzīgs, lai iz­šķir­tos tau­tas un ķē­ni­ņa spē­kus kat­ru par se­vi pa­kļau­tu mū­su kun­dzī­bai.

24.6. Gud­ro ķē­ni­ņu ti­ku­mis­kie augs­tu­mi
Gud­ro ķē­niņš ne­drīkst ļau­ties sa­vām kais­lī­bām. Se­viš­ķi vi­ņam jā­ap­spiež sek­su­ālā kais­le (sek­su­ali­tā­te). Pār vi­ņa prā­tu un sir­di ne­kad ne­drīkst ņemt virs­ro­ku dzīv­nie­cis­kie in­stin­kti. Sek­su­ālās kais­lī­bas ir ļau­nā­kais ga­rī­go spē­ju ie­naid­nieks; tās ap­tum­šo vis­gai­šā­ko ska­tie­nu un vis­lie­lā­ko ga­ra va­ro­ni pa­da­ra par dzīv­nie­ku, ku­ra ek­sis­ten­cei nav ci­ta mēr­ķa kā vis­bru­tā­lā­ko da­bis­ko dze­nu­ļu ap­mie­ri­nā­ša­na.
Pa­sau­les val­dnie­kam, kas nāk no Gud­ro svē­tī­tās sēk­las, jā­upu­rē vi­si per­so­nī­gie prie­ki sa­vas tau­tas un cil­vē­ces la­bā.
Ti­ku­mis­ka­jā zi­ņā mū­su pa­sau­les val­dnieks ne­drīkst pa­do­ties ne­kā­dām vā­jī­bām, vi­ņam jā­būt iz­ci­lam pa­rau­gam.

Wikipēdija par Cionas gudro protokoliem (ENG) 63
Origins and content 64
Maurice Joly 64
Hermann Goedsche 65
Structure and themes 65
Conspiracy references 67
Historical publications, usage, and investigations 68
Emergence in Russia 68
The Russian Revolution and the spread of the Protocols, 1920s 70
German language publications 70
English language publication 70
The Times exposes a forgery, 1921 71
Arab lands, 1920s 72
The Bern Trial, 1934–1935 72
South Africa 73
The Protocols in Nazi propaganda, 1930s-1940s 73
Contemporary usage and popularity 73
Middle East 74
Other contemporary appearances 78
Priekšvārds no grāmatas „Cianas gudro protokoli”, Rīga, 1942.g. izdevums 80

——————————————————

Neoliberālisma pamatu kritika. Juris Paiders

Izdevniecība Zvaigzne ABC ir laidusi klajā lielisku grāmatu par neoliberālisma kritiku.

Latviešu valodā ir iznākusi Ērika S. Reinerta grāmata ‘Kā bagātās valstis kļuva bagātas… un kāpēc nabadzīgas valstis paliek nabadzīgas.’

Reinerta uzskati Neatkarīgās lasītājiem nav sveši. 2011. gada augustā Ēriks S. Reinerts piedalījās Nacionālo resursu institūta rīkotā starptautiskā konferencē ‘Latvija uz sliekšņa. Iztirgot vai saimniekot?’, un Neatkarīgā visai plaši atspoguļoja norvēģu ekonomista referātu.

Gan uzstājoties Rīgā, gan grāmatas latviešu izdevumam uzrakstītajā priekšvārdā Reinerts norāda, ka, ieviešot eiro, Eiropa ir pieņēmusi ASV ekonomiskās attīstības modeli. ASV vienam štatam nav nekādu iespēju devalvēt valūtu, un jebkura lokāla krīze ASV izpaužas kā iekšējā devalvācija. Darbspējīgie masveidā pameta krīzes un bezdarba skarto reģionu, pārceļoties uz citiem štatiem, kuros situācija bija labāka. Eiropas Savienībā reģionālas krīzes līdz 2000. gadam tika pārvarētas ar atšķirīgu mehānismu. Tiklīdz kādas Eiropas valsts ekonomika kļuva nekonkurētspējīga, tur pārāk sakāpa algas un cenas, tad sākās krīze un tā tika risināta, apzināti devalvējot nacionālo valūtu vai ļaujot tai devalvēties. Ja nacionālā valūta devalvējās par 20%, tad par 20% samazinājās algas, pensijas, pabalsti un iekšējās cenas. Devalvācija padarīja ražošanu efektīvāku, un sākās eksporta pieaugums, kas palīdzēja pārvarēt krīzi un sākt izaugsmi. Tolaik globālajā tirgū notiekošo Ēriks Reinerts skaidroja ar finanšu kapitāla politisko ietekmi: «Norisinās cīņa par varu starp finanšu kapitālu un ražošanas kapitālu. Labajos laikos vienmēr pārsvars ir finanšu kapitālam, bet sliktajos laikos ražošanai. 2008. gada finanšu kapitāla zaudējumus sedza valdības, bet faktiski finanšu kapitāls rēķinu par savām neveiksmēm piesūtīja ražošanas kapitālam.»

Tagad grāmatas priekšvārdā autors izsaka ļoti neglaimojošu diagnozi par Latviju : «Latvija no vienas utopijas – komunistu utopijas – ir nonākusi citā – neoliberālā utopijā. Vairākumam Latvijas cilvēku neviena no tām nav nesusi apsolīto (13. lpp.).»

Reinerts veic detalizētu Ādama Smita un Deivida Rikardo ekonomiskā modeļa kritiku, kā arī izskaidro, kāpēc mūsdienu ekonomikas zinātniskajos pētījumos netiek objektīvi izvērtētas Smita un Rikardo aplamās hipotēzes.

«Tā kā ekonomisti labākajās Āfrikas universitātēs saņem apmēram 100 dolārus mēnesī, bet Pasaules Banka viņiem kā «pareizās ticības» konsultantiem var piedāvāt 300 dolārus dienā, nav nekāds pārsteigums, ka ļoti maz attīstības valstu ekonomistu nostājas opozīcijā. Pieprasot grantu ekonomiskiem pētījumiem ārpus akceptētas teorijas, rezultāts ir tikpat paredzams, kāds būtu Martina Lutera lūgumam, lai Vatikāns piešķir viņam grantu.» (234. lpp.)

http://nra.lv/viedokli/juris-paiders-3/86506-neoliberalisma-pamatu-kritika.htm

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s