Meklējot valsts ideoloģiju: Cilvēki un darījumu kultūra. Jānis Teteris

No grāmatas «Latvijas labad» 2009

 

Sairstot padomju impērijai, radās varenas drupu, lūžņu, visdažādāko atlūzu un drazu kaudzes, ieskaitot arī cilvēkus. Ar šīm drazu un drupu kaudzēm gribot negribot kaut kas ir jādara, un līdz ar to cilvēks atkal kļūst par ļoti svarīgu faktoru. Cilvēks un vispirms jau ražošanas spēki raksturojas ar darījumu kultūras līmeni. Bet tas savukārt saistīts ar tautas gara vērtībām.

Latvijas brīvvalsts gars labi ja saglabājies kādos 15-18% šodienas cilvēku. Abi okupācijas režīmi bija dzirnavrežīmi. Tomēr cilvēkiem piemīt vēl psiholoģiska un garīga inerce. Tādēļ maluma rezultāts nekad tieši neatbilst pasūtītam vai noregulētam malšanas režīmam.

Padomju impērijā nebija vērtību, kas būtu pieņemamas latviešu tautai. Un, ja nav šādu vērtību, nav arī gara izaugsmes. Var būt tikai novājināšanās vai mīņāšanās uz vietas, vai arī cenšanās savākt, saturēt un saglabāt visu veco. Tā arī notika, jo nebija pieņemamas abas galvenās padomju gara izpausmes plūsmas: augšā – kompartijas nomenklatūriskā domāšana, apakšā – stacijas jeb lielās staigāšanas un klaidonības psiholoģija.

Rietumu pasaule pa aizskrējušiem 50 gadiem principā bija izvēlējusies un piekopa vienkāršu un visiem saprotamu attīstības ģenerālvirzību, raksturojot to šādi. Pasaulē principā pastāv tikai divas lielas problēmas: gudri cilvēki un nauda (to vairošana). Visas pārējās lietas ir šo problēmu atvasinājumi.

.

No šejienes arī vēlreiz parādās drakonvalstu valdību gudrā pieeja, desantējot par valsts līdzekļiem uz Rietumiem desmitiem tūkstošu savu studentu, jauno zinātnieku, skolēnu. No šejienes arī pārvaldes teorijas spārnotais aforisms, ka nav bagātu un nabadzīgu valstu, bet tikai slikti pārvaldītas valstis. Šis secinājums ir sasparojis un līdz pasaules līmenim pacēlis ar dabas resursiem ļoti trūcīgas valstis.

Atveroties robežām, Rietumi gāzās virsū Baltijai. Uzreiz izpaudās viņu nospiedošais pārākums. Tas bija mūra pārākums pret slotu un birsti. Viņu cilvēki darījumu kultūru gadu desmitiem un pat simtiem bija uzsūkusi ar mātes pienu un no paaudzes uz paaudzi to nepārtraukti diendienā atražoja un pilnveidoja. Šī nostabilizējusies darījumu un dažādu manipulāciju kultūra un apakškultūras noteica rietumnieku domāšanu, uzvedību un dzīves standartus. Līdz šim bijām sastapušies tikai ar atsevišķiem viņu pārstāvjiem – laipniem, atsaucīgiem, pieklājīgiem. Bet viņu sistēma bija un paliek neizzināta. Mēs redzējām atsevišķus kokus, bet neredzējām mežu. Mēs zinām, kas ir ledus, bet nezinām par aisberga īpašībām un pārvietošanās likumsakarībām. Tāds Rietumu aisbergs pēc impērijas krišanas uzšļūca virsū Latvijai. Daudzi no bailēm aizbēga, nozuda, citi no ledus dvašas uzreiz apsaldējās un ātri vien nomira, un daudzi vēl kaut kā turas un ķepurojas virs ūdens.

Agrāk arī Rietumos darījumu cilvēku bija maz. Tagad viņi tur tiek producēti masveidīgi, jo sistēma sevi sargā, nemitīgi atražo un nostiprina. Tas notiek brīvi un nepiespiesti. Savās darbībās rietumnieki automātiski ievēro sociālā aprēķina principus: nekad nedara to, kas var sev kaitēt, neļauj citiem darboties sev par sliktu, nepieļauj savu dzīves apstākļu pasliktināšanos, vienmēr dod priekšroku labākiem apstākļiem, maksimāli izmanto savu stāvokli savu interešu īstenošanai. Šie fundamentālie dzīves principi Rietumos gan labi izkopti, gan labi dozēti un ierobežoti ar likumiem un tiesībsargājošo mehānismu operativitāti un katra indivīda ārēji labām manierēm. Tas viss pamazām tika apgūts daudzu paaudžu laikā. Un ne mazums bija cilvēku, kas to vispār nevarēja apgūt un nebija spējīgi pielāgoties. Par to šodien sen ir aizmirsts un neviens pat nepiemin, kaut gan cilvēcisku drāmu un traģēdiju ir bijis papilnam.

Kad, pēc mūsu uzskatiem un stereotipiem, šie solīdie rietumnieki nonāk Āfrikā un tagad arī Austrumeiropas postkomunisma telpā, mainās arī viņu uzvedība. Viņu darbības principi paliek, bet ierobežojumi mums ir čagani un vāji, ierindas policija pēc operativitātes un prasmes līmeņa viņu uztverē ir smieklīgi bērnišķīga, bet pilsoņu aizsardzība vairāk pašaizsardzības līmenī. Tādēļ rietumnieki, arī klaidu latvieši demonstrē pie mums gan labo, bet vēl vairāk visu slikto.

Piemēram, to pašu Macdonalds Basteja bulvāri sākotnēji atvēra bez nevienas tualetes. Pašā Amerikā neviens tam neticētu. Pēc ASV standartiem, tādās iestādēs jābūt sanitārām telpām ar tādu aprēķinu, lai tur vienlaikus varētu uzturēties līdz 80% no nominālā apmeklētāju skaita. Bet mūsu varas orgāni no tā neko nesaprot un novīzēs un parakstīs visu ko. Kad par Rīgas Macdonalds pastāstīju Interklubā franču jūrniekiem, viņi uzjautrinājās un teica, ka pirmā apmeklējumā tur visus kaktus piečurātu. To sauktu par demokrātijas mācībstundu.

Robežām veroties, sastapāmies ar izkopta aprēķina cilvēkiem, pielāgotiem savstarpējai un starptautiskai konkurencei, spējīgiem uz pārmaiņām un risku, apveltītiem ar personīgām ambīcijām un, protams, ar pārākuma apziņu.

Mūsu cilvēki jau vairākas paaudzes veidojušies lielākā vai mazākā nospiestībā, diktātā un paklausībā no centra, no augšas. Šādi apstākļi un dzīvesveids radīja sava veida cilvēku populāciju, kas neadekvāti vai ne visai atbilstīgi reaģē uz pārmaiņām savā dzīvē, uz visu jauno un mainīgo ārējos apstākļos. Šī nesagatavotība izpaudās un izpaužas ne tikai kā vadības, bet arī kā vispārējs dzīves stils. Cilvēkiem un veselām paaudzēm to nevar pārmest. Tas jāpārdzīvo. Tāpat kā vienā vai otrā sporta veidā ar esošo sportistu sastāvu vairs nekādus atzīstamus panākumus nav iespējams gūt. Tad pāriet uz jaunākām paaudzēm un sāk visu veidot no jauna.

1940.-1941. gados Latvijas brīvvalsts robežas tika atvērtas. Pareizāk sakot, ar varu un militāru pārspēku atrautas un vispār nojauktas un likvidētas. Robežas tika atvērtas uz Austrumiem, uz nospiestības, tumsonības un nabadzības pasauli. Protams, ka civilizācijas vektors no Latvijas, no Baltijas bija vērsts uz tumsonības valstību. Tas, kas plūda un aizplūda, ko grāba, stūma, veda, atņēma un izveda no Latvijas uz turieni, bija labā stāvoklī un labas kvalitātes. Nekādas reklāmas, aģitācijas, pierunāšanas nevajadzēja. Tur viss līdz pēdējam bija funkcionāli noderīgs un atpakaļ nekas netika atdots, nedz izbrāķēts.

Atveroties robežām otrreiz, mēs bijām mainītās lomās. Rietumu civilizācijas vektors burtiski caururba Latviju. Ja 1941.gadā mūs ar varu ierāva lielā aziātiskā un despotiskā sistēmā un uz ilgiem gadiem atņēma pašnoteikšanās tiesības, tad 1991.gadā cita milzīga, lai ari lolota sistēma ar saviem civilizācijas labumiem un milzīgiem krājumiem, standartiem un reklāmām, ar starptautiska mēroga darbiniekiem un blēžiem, ar savas materiālās darbības pārpalikumiem, ar izbrāķētiem resursiem un precēm, ar šaubīgām un pat bīstamām idejām labprātīgi un ar abpusēju saskaņu uzgāzās mums virsū. Gan bruņota invāzija no Austrumiem, gan civilizācijas ofensīva no Rietumiem bija un ir izaicinājums Latvijas valstij un tautai. Ja pirms 50 gadiem viss bija skaidrs un mūs atbalstīja arī Rietumi, tad pašreiz ir gan neskaidrība, gan neizpratne par Rietumu ofensīvas tālejošām sekām. Kā norādīja un brīdināja civilizācijas pētnieks A. TOINBI, jebkura sabiedrība izdzīvo vai iet bojā atkarībā no prasmes pieņemt vēsturiskus izaicinājumus un tikt ar tiem galā. Un nevienam nav šaubu, ka komimpērijas sabrukums un robežu atvēršanās ir varens un reizē sarežģīts izaicinājums. Līdz ar to katram jāsaprot un jāapzinās, ka pat visnevainīgākais izaicinājums var kļūt par ļoti bīstamu, ja esam pārsteidzīgi savā nesagatavotībā, ja nespējam iekšēji savākties, pārmainīties un pareizi reaģēt, sargājot sevi un savu nākotni. Nosargāt sevi un nākotni šodien nozīmē pareizi un līdzvērtīgi iekļauties kopējā Rietumu civilizācijas plūsmā un nesadrupt, neizkaisīties, nepazust tajā. Tādēļ vajadzīga tikpat laba un atzīstama līmeņa darījumu kultūra kā uz rietumiem no Oderas upes. Šodien jaunajām Latvijas paaudzēm savā valstī nav no kā pārņemt šo kultūru. Esošo vecāko paaudžu pieredze gan subjektīvi, gan objektīvi ir zaudējusi savu nozīmību jaunāko paaudžu uztverē (apziņā) un reālās situācijas izvērtējumā. Šeit arī slēpjas gan laikmeta izaicinājums, gan sadzīves likstas un paaudžu traģēdijas. Tas ir kā pēkšņa, kardināla klimata maiņa pārsteigusi visas dzīvās radības. Tas arī ir jau minētais un pašu piesauktais aisbergs, kas ar šoka terapijas ledus dvašu izstindzinājis, sasaldējis Latviju. Un aizgājis jau līdz tādai pakāpei, ka dažviet novadi kļuvuši dzīvei nepiemēroti un vieglāk, lētāk tur vēl dzīvus palikušos pārvietot uz citām vietām nekā cīnīties ar nederīgo, degradējušo dzīves telpu.

Agrāk jaunākās paaudzes gandrīz pilnībā varēja atkārtot un izmantot iepriekšējo paaudžu pieredzi. Šodien tas nav iespējams. No šejienes arī neapmierinātība un urdošs, traucējošs diskomforts. Nodzīvoto gadu skaits vairs nav noteicošais faktors, lai cilvēks būtu spējīgs izprast notiekošo un pārveidot dzīvi.

Vislielākās ilūzijas un līdz ar to vissmagākās sekas izraisījis mīts par mūsu tautas talantīgumu un līdz ar to par cilvēku vērtību. Bija uzskats, ka esam tik talantīgi un piemēroti, ka daudzi pat nav jāsūta mācīties uz Rietumiem. Lai mācās korejieši, ķīnieši, indieši… Impērijās dzīvojošiem raksturīgs, ka sarežģītas lietas mēdz stipri novienkāršot. Mūsu zemē sarežģītas lietas tika no vienkāršotas tik tālu un tvertas tik sekli, ka masveidīga maizes un graudu izstrādājumu izmešana Rīgas atkritumu tvertnēs jau pēc trim četriem gadiem nomainījās ar liela skaita Latvijas pilsoņu un Latvijas iedzīvotāju sistemātiskiem maizes un citu ēdamvielu meklējumiem šajās pašās atkritumu kastēs un izgāztuvēs.

Problēmu novienkāršošanas pieeja nāk no Tautas frontes laikiem. To rosina jebkura liela manifestācija, t.sk. arī Dziesmu un deju svētki. Protams, vieglāk, ierastāk un it kā patriotiskāk ir sasēsties autobusos un ierasties uz grandiozu mītiņu 11. novembra krastmalā nekā strādāt pie kaut kā jauna un nezināma, nekā meklēt analogus pasaules praksē, analizēt un domāt, kā to visu pielietot un izmantot šeit un šodien. Mītiņi, manifestācijas un demonstrācijas ir vajadzīgas. Jo sevišķi stipri mērenīgiem Baltijas pamatiedzīvotājiem. Bet tā ir tikai priekšspēle. Darījumu kultūras priekšspēle. Jābūt vēl labai virtuvei. Katra organizācija un kustība, partija un valdība ir tik stipra, cik stipra ir tās virtuve – eksperti un analītiķi. Ja viņi ir vāji, tad galdā tiek celts gan jēls un piesvilināts, gan saskābis un pārsālīts. Citiem vārdiem, idejas, resursi, cilvēki un dzīve nav sajūgti. Šķiet, ka ar to stipri savā laikā grēkoja LTF Domes ļaudis un jo sevišķi spices vīri. Tad visu izšķīra mītiņi un manifestācijas. Protams, tie ir, lai pasludinātu, ko gribam un vēlamies, ko esam nolēmuši, uz ko ceram un gaidām. Betvirtuve līdzi netika. Krievu metodologi ļoti pedantiski lasīja LTF Domes lēmumus un bieži teica: maz intelekta, netiek tverta realitāte. Kādas skaļas manifestācijas laikā man jautāja: «Vai tie ļaudis, kas ar karogiem staigā, zina pirmā prezidenta valsts celtniecības filozofiju?» Tiešām, arī šodien preses ļaudīm nenāktu par sliktu vienlaikus visiem 7. Saeimas depu­tātiem pajautāt, kāda bija Jāņa Čakstes Latvijas valsts celtniecības filozofija un kādu filozofiju viņi paši īsteno šodien. Vēl ir laiks. Arī mūsu vēsturē tas ieietu kā 7. Saeimas deputātu profesionālā līmeņa rādītājs Latvijas valsts celtniecībā.

 

http://www.aisbergs.lv/?p=7246

http://www.aisbergs.lv/?cat=105

 

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s