Meklējot valsts antiideoloģiju: Par ko spriedīs Bilderbergas klubs 2011.gadā? O.N.Četverikova

(Skats uz Pasaules Valdību no austrumu flanga. Cik nu varu spriest, Latvijai ļoti vajadzēs gudrību ja ne viedību un ģenialitāti, lai saglabātu nacionālu valsti, tas ir, latviešu tautu, neļaujoties ne Rietumu, ne Austrumu, ne izkaisītajiem uzsūcējiem. Vai zinām, vai gatavojamies, vai mums vispār ir uzticamie, zinošie, atbildīgie un izdaerīgie? I.L.)

Tuvojoties Bilderbergas kluba sanāksmei San-Moricā, Šveicē 2011.g. 9-12.jūnijā iepazīstinām ar Bilderbergas kluba galvenajām vadlīnijām.
Sākoties pasaules finanšu-ekonomikas krīzei, rietumu savienības līderi uzstājīgi iedveš cilvēcei domu par to, ka NO ŠĀ SATRICINĀJUMA “PASAULE IZIES CITĀDA”. Lai gan priekšstats ‘atjaunotā pasaule’ turpina būt neskaidrs un izplūdis, galvenā ideja tiek iezīmēta pavisam skaidri: JA NEVĒLAMIES VISPĀRĒJAS JUKAS, TAD IR JĀIEVIEŠ VIENOTA “GLOBĀLA PĀRVALDE”.


No Rietumu politiķu lūpām nemitīgi skan vārdi par “jauno pasaules kārtību”, “jauno pasaules finanšu arhitektūru”, “pārnacionālo vadību”, vien tagad to labprātāk sauc par vispasaules “Jauno Kursu”. Pirmais šo apzīmējumu lietoja Nikolā Sarkozī, 2007.gada septembrī (tas ir, pirms krīzes sākuma) uzstājoties ANO Ģenerālajā Asamblejā.
Bet 2009.gada februāra tikšanās laikā Berlīnē, kurā tika sagatavota “divdesmitnieka” galotņu tikšanās, to atkārtoja Gordons Brauns:

“Mums ir vajadzīgs ‘Jaunais Kurss’ … Mēs apzināmies, ka tajā jomā, kurā apgrozās pasaules finanšu plūsmas, mēs no šī stāvokļa netiksim ārā vien ar nacionālo varu palīdzību; mums ir nepieciešami vispasaules pārraudzības varas orgāni un instances, kas sekotu, lai finanšu institūciju darbība pasaules tirgū mums būtu pilnīgi atklāta”.

Abi – Sarkozī un Brauns ir Rotšildu finanšu grupas ielikteņi. ‘Globālās elites’ pārstāvju izteikumi pauž to, ka PATREIZĒJĀ KRĪZE TIEK LIETOTA KĀ DZIĻU SABIEDRISKU SATRICINĀJUMU PROVOCĒŠANAS MEHĀNISMS, kā iznākumā juceklī ierautai un vispārējas vardarbības rēga iebiedētai cilvēcei nāksies pašai prasīt ar diktatora pilnvarām apveltīta ‘pārnacionāla’ arbitra iejaukšanos pasaules lietās.
Notikumi tiek izvērsti pilnīgā atbilstībā 1929-1933.gadu Lielās depresijas loģikai: finanšu krīze – ekonomikas panīkums – sabiedriskas sadursmes – totalitāru diktatūru nodibināšana – kara izraisīšana ar nolūku koncentrēt varu un kapitālu šaurāku cilvēku aprindu rokās. Bet šoreiz lieta jau grozās ap ‘globālās pārvaldes’ stratēģijas īstenojuma beidzamo posmu – izdarot pēdējo triecienu nacionālās-valstiskās suverenitātes institūtam un pārejot uz transnacionālas elites privātas varas sistēmu.
Dāvids Rokfellers, valdības nomainošas privātās varas idejas autors, jau 90.gados klāstīja:

“Mēs stāvam uz globālu pārmaiņu sliekšņa. Mums pietrūkst vien plaša mēroga krīze, un tad tauta pieņems jauno pasaules kārtību”. (1994.g.)
“Kaut kam valdības ir jāaizvieto, un man šķiet, ka vispiemērotākā tam ir privāta vara” (1999.g.).

Žaks Atalī, Sarkozī padomnieks un bijušais Eiropas Rekonstrukcijas un Attīstības bankas (European Bank for Reconstruction and Development – EBRD) vadītājs, runājot par kādreizējo elitu nespēju atrisināt 30.gadu valūtu problēmas, ir paziņojis:

“Baidos, ka šāda kļūda atkārtosies. Vispirms karosim, nogalināsim trīssimt miljonus, bet pēc tam nāks reformas un pasaules valdība, – vai tad nav labāk jau tagad – padomāt par pasaules varu”.

To pašu apgalvo arī Henrijs Kisindžers:

“Galu galā galvenais uzdevums ir noteikt un veidot valstu vairuma, kā arī visu lielvalstu kopējas bažas par ekonomisko krīzi, ņemot vērā kolektīvās bailes teroristiskā džihāda priekšā. Pēc tam tas viss ir jāpārvērš par kopēju rīcības stratēģiju … Tādā veidā Amerika un tās iespējamie partneri iegūst vienreizīgu iespēju krīzes brīdi pārvērst par cerības paredzējumu”.

(Šī norise tiek īstenota divos veidos.
No vienas puses starptautiskās organizācijas arvien vairāk izpauž savu transnacionālo raksturu un pārveidojas par transnacionāliem pārvaldes orgāniem, kuru darbība nesaskan ar starptautisko tiesību pamatlikumiem un normām.
No otras puses darbības valsts jomas pamazām pāriet privātu struktūru rokās, kas tiek īstenots ar tā saucamo ārpakalpojumu palīdzību, kad valsts funkcijas tiek nodotas privātfirmām, kas darbojas kā apakšuzņēmēji, bet organizācijas iekšējo uzdevumu izpildē tiek iesaistītas tai ārējas personas. http://ruskline.ru/analitika/2012/05/26/vto_kak_mehanizm_formirovaniya_chastnoj_vlasti_transnacionalnyh_elit/ )

Uz “jaunās kārtības” idejas pieņemšanu pasaule tiek vesta pamazām, lai neizprovocētu notikumus, kuru ietekmē vispārējs protests pret cilvēka dzīves apstākļu pasliktināšanos var pagriezties “ne tajā” gultnē un kļūt nevadāms. Galvenais, kas ir izdevies panākt pirmajā posmā – ir uzsākta plaša diskusija par ‘globālo pārvaldi’, par ‘protekcionisma nepieļaujamību’, uzsverot izejas no krīzes nacionāli-valstisko modeļu ‘bezperspektivitāti’. Šī diskusija tiek izvērsta informatīva spiediena apstākļos, kas sakāpina vispārēju trauksmi, cilvēku bailes un nedrošību. Kā tādas informatīvas akcijas var atzīmēt ANO Starptautiskās Darba Organizācijas (International Labour Organization – ILO) prognozes, kas paredz, ka 2009.gadā zem nabadzības līmeņa var nonākt 1,4 miljardi cilvēku; Pasaules Tirdzniecības Organizācijas direktora brīdinājumu, ka tuvojas pēckara vēsturē lielākais pasaules tirdzniecības sabrukums; Starptautiskā Valūtas Fonda vadītāja Dominika Stross-Kāna (Sarkozī ieliktenis) paziņojumu, ka bez pasaules ekonomikas finanšu sektora vērienīgas reformas pasaules ekonomikai draud sabrukums, kas droši vien izraisīs ne vien sabiedriskus nemierus, bet arī karu.
Uz šāda fona tad arī tika izvirzīta jaunas vienotas pasaules valūtas vienības kā “jaunās pasaules kārtības” stūrakmeņa ideja. Šā senā projekta īstie autori pagaidām paliek ēnā, bet priekšā, ievērojiet, tiek izvesti tie vai citi Krievijas pārstāvji. Tas atgādina situāciju Pirmajā pasaules karā, kad angļu-franču aprindas, kam bija izstrādāti pasaules pārdalīšanas plāni, sastādīt Antantes kopējo programmu uzticēja Krievijas Ārlietu ministram; vēsturē šī programma iegāja kā “Sazonova programma”, kaut gan Krievijai tajā karā savas patstāvīgas lomas nebija, tā jau no sākuma bija iebūvēta britu finanšu elites interešu sistēmā.
19.martā Maskavā “gudro grupas” (D.Beikers, D.Šulcs u.c.) sastāvā ieradās G.Kisindžers, lai pirms “divdesmitnieka” galotņu tikšanās tiktos ar Krievijas vadītājiem. Maskavas Karnegi Centra direktors Dmitrijs Treņins, kas bija bijis iepriekšējās Bilderbergas Kluba apspriedes ASV dalībnieks, šo tikšanos nosauca par “pozitīvu signālu”. Bet 25.martā laikrakstā ‘Maskavas Komjaunietis’ (в Московском Комсомольце) bija publicēts Gavrila Popova (tagad Starptautiskās žurnālistu savienības prezidents) raksts ‘Krīze un globālās problēmas’ (Кризис и глобальные проблемы), arī piekārtots Londonas tikšanās sagatavošanai, kurā bija izklāstīta ‘jaunās pasaules kārtības’ veidošanas programma, kas atklāti atainoja “pasaules aizkulišu” plānus, kurus parasti apspriež aiz slēgtām durvīm. Rakstā bija runāts par Pasaules parlamentu, Pasaules valdību, Pasaules bruņotajiem spēkiem, Pasaules policiju, Pasaules banku, par nepieciešamību nodot starptautiskā kontrolē kodolieročus, kodolenerģētiku, visu raķešu-kosmisko tehniku, visus zemeslodes derīgos izrakteņus, runāts par dzimstības robežnormatīvu noteikšanu, par cilvēces genofonda attīrīšanu, par tādu cilvēku veidošanu kopš bērnības, kam sveša kulturāli-reliģioza nesavietojamība utt.

Bet “valstis, kas nepieņems globālo perspektīvu, – lasītājiem paziņoja Gavrila Popovs, – ir jāizslēdz no pasaules asociācijas”…

Nekā jauna ‘globālās elites’ stratēģijas izpratnei šis raksts ‘Maskavas komjaunietī’, protams, nenes. Svarīga ir cita lieta. Totalitāras policejiskas kārtības iedibināšana un nacionālo valstu likvidācija tiek piedāvāta jau kā atklāta rīcības programma, un tas, ko gan liberāļi, gan sociālisti, gan konservatīvie ir vērtējuši kā ‘jauno fašismu’, tagad tiek piedāvāts kā vienīgais iespējamais, ‘glābjošais’ cilvēces ceļš. Tādu projektu apspriešanu grib padarīt par normu. Bet ‘priekšējās rindās’ izstumj ‘īpaši uzticamus’ Krievijas pārstāvjus, valsts, kura ‘globālās pārvaldes’ režīma iedibināšanas gadījumā kļūs par galveno totālas izlaupīšanas politikas upuri.
Vienoto pasaules valūtas vienību ‘divdesmitnieka’ tikšanās gaitā neapsprieda, vēl nav īstais laiks. Pati galotņu tikšanās kļuva par jaunu soli ceļā uz grimšanu jukās, jo tur pieņemtie lēmumi, ja tos akli pildām, pasaules sociālekonomisko stāvokli vien pasliktinās un, kā teicis Lindons Larušs (Lyndon LaRouche),

“slimo nositīs līdz galam”.

Tostarp krīze padziļinās, un analītiķi runā par tuvojošos masu bezdarba laikmetu. Vispesimistiskākās šajā ziņā ir Eiropas politiskās prognozes laboratorijas (Laboratoire Européen d’Anticipation Politique; European Laboratory of Political Anticipation – LEAP /Europe 2020) 1 analītiskās grupas prognozes, kas tiek publicētas regulāros biļetenos un izklāstītas atklātā vēstulē, kas ‘divdesmitnieka’ līderiem tiek izsūtīta pirms Londonas tikšanās.
Jau 2006.gada februārī LEAP ar apbrīnojamu precizitāti aprakstīja ‘globālās sistēmiskās krīzes’ kā ASV parādu izraisītas finanšu slimības seku attīstības perspektīvas. Patreizējos notikumus LEAP analītiķi aplūko vispārējas krīzes kontekstā, kas sākās 70.gadu beigās un pašlaik ieiet ceturtajā noslēdzošajā un vissmagākajā posmā, tā saucamajā ‘nokāšanas fāzē’, kurā sākas reālās ekonomikas sairums. Kā norāda šīs grupas vadītājs Franks Biankeri (Frank Biancheri), tā nav vienkārši recesija, atslābums, bet gan sistēmas, kurā sabrucis tās galvenais balsts – ASV ekonomika – beigas, tā ka “mūsu acu priekšā beidzas vesels laikmets” 2.
Krīze var novest līdz vissmagākajām sekām. LEAP paredz bezdarba palielinājumu līdz 15-20% Eiropā un līdz 30% – ASV. Ja netiks atrisināta izšķirošā ‘dolāra problēma’, pasaules notikumu attīstība iegūs dramatisku raksturu: dolāra sabrukums var notikt jau 2009.gada jūlijā, un desmit gadus ilgusī krīze izraisīs “vispārēju ģeopolitisku sabrukumu” ar sociāliem satricinājumiem un pilsoņu sadursmēm, ar pasaules sašķelšanos atsevišķos blokos, pasaules mērogā atgriežoties pie ‘1914.gada Eiropas’, militārām sadursmēm utt.
Spēcīgākie tautas nemieri notiks valstīs ar mazāk attīstītu sociālās aizsardzības sistēmu un lielāko ieroču koncentrāciju – pirmkārt Latīņamerikā un ASV, kur sabiedriska vardarbība jau tagad izpaužas bruņotu bandu veidā. Eksperti jau atzīmē iedzīvotāju bēgšanas sākumu uz Eiropu, kur tieši draudi dzīvībai pagaidām ir nelieli. Bez bruņotiem konfliktiem LEAP analītiķi prognozē enerģijas, pārtikas, ūdens trūkumu apvidos, kas atkarīgi no pārtikas importa.
Rietumu elitu uzvedību LEAP grupas eksperti sauc par absolūti neatbilstošu stāvoklim:

“Mūsu līderi, – tie raksta, – neko no notikušā nav sapratuši un joprojām nesaprot. Mēs esam nonākuši ilga atslābuma posmā un vajadzēja nodarboties ar ilglaicīgu pasākumu iedarbināšanu, lai mīkstinātu triecienus, bet mūsu līderi vēl cer no ieilgušās recesijas izvairīties … Tie visi ir sapulcējušies ap amerikāņu balstu un neredz, ka šis balsts ir sadrupis …”

Tiesa, vidējā posma politiķi to neredz, kamēr augstākā līmeņa pasaules menedžeri ir ļoti labi informēti; tieši viņi īsteno ‘vadāmo juku’ un vispārējas dezintegrācijas politiku, tostarp uz 2009.gada beigām plānojamo ASV pilsoņu karu un sabrukumu – scenāriju, ko plaši apspriež ne vien Amerikas, bet arī pasaules plašsaziņas līdzekļos.

Olga Nikolaja m. Četverikova (Ольга Николаевна Четверикова), S.F.Šarapova v.n. Krievu ekonomikas biedrības priekšsēdētāja biedrs, (Русского экономического общества им. С.Ф.Шарапова), vēstures zinātņu kandidāte.

http://socialismslv.wordpress.com/2011/05/31/par-ko-spriedis-bilderbergas-klubs-2011-gada/

http://www.stopbilderberg.org/news/category/english/

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s