‘Lielisraēla’ kā reliģiozi-finansiāls projekts visai cilvēcei. O.Četverikova

(Ļeņins laupīšanas ratos un ar vienlīdzības nedievu mutē, Hitlers tankā un ar pašdieva vārdu mutē. Un tagad žīdu diaspora zelta teļa mugurā un ar Jahves vārdu mutē. Acīmredzamais – neticamais? Lasot, lūdzu, nesatraucieties par vārdu ‘žīds’; segvārds ‘ebrejs’ ir daudz divdomīgāks un necienīgāks. Mums, gojiem jeb nežīdiem, kamēr dzerstamies, ķildojamies, esam melīgi, prātā kūtri un žīdu izgudrotajā liberastijā grimstoši, ir daudz, ko no Toras un Talmūda vadītajiem žīdiem mācīties. Protams, zelta teļa mugurā stikla kalnā viņi netiks. Tomēr, nekad jau neiztiksim ar draudiem tikai no Krievijas puses un nekad Eiropa nebūs tikai Eiropa un diez vai Latvija jebkad spēs atbrīvoties no meslu maksāšanas kādiem svešajiem. Mums tomēr būs jātērē resursi, skatoties uz pirkstiem arī Eiropai un žīdu ‘Pasaules Valdībai’ un raugoties, lai Latvijas politāksti nepārpīpējas ne Krievijas, ne viltotās naudas zālīti. Vienlaikus mums nav jāaplipinās ar žīdu pašapmānu un naudaspielūgsmi, nedz jāpazeminās līdz viņu nicināšanai. Mācīsimies no latviešu tautasdziesmām.
Saukļa “Caur sajukumu uz (mūsu) kārtību” ilustrācijai aiz sekojošā raksta piekabināju ‘nezinīša Sorosa’ teātra atreferējumu. I.L.)

———-

Arābu Austrumu ģeopolitiskā pārkārtošana atbilstoši projektam ‘Lielie Tuvie Austrumi’, ko 2006.gadā Telavivā ar nosaukumu ‘Jaunie Tuvie Austrumi’ prezentēja Kondolīza Raisa, un kas tiek īstenots ar ‘tviterrevolūcijas’ palīdzību, attiecas uz visu reģionu un, dabiski, uzdod jautājumu par Israēlas likteni un Israēlas-Palestīnas attiecībām, kuras nav iespējams saglabāt līdzšinējā stāvoklī – par šo Tuvo Austrumu galveno pretrunu mezglu.
Tiešām, mūsu acu priekšā izvēršas politiska izrāde, kas ir jau izraisījusi vētrainas apspriedes un dabūjusi nosaukumu ‘Israēlas nodošana’, un, spriežot pēc visa, ir paredzēta to nopietno norišu piesegšanai, kuras notiek pārvaldes mehānismu dzīļu līmenī.
Atcerēsimies, ka galvenais notikums, kas aizsācis sarunas par nodevību pret Israēlas lietu no Amerikas vadības puses, bija Baraka Obamas maija runa par jauno ASV politiku Tuvo Austrumu zemēs un Ziemeļāfrikā, kurā viņš paziņoja, ka sarunām starp Israēlu un Palestīnu ir jābeidzas, īstenojot divu valstu principus un nospraužot pastāvīgas Palestīnas robežas ar Israēlu, Jordāniju un Ēģipti, kā arī pastāvīgas Israēlas robežas pa 1967.gada līnijām, veicot abpusējas labprātīgas apmaiņas. Šo Obamas uzstādījumu bija atbalstījuši visi ‘Tuvo Austrumu kvarteta’ (ANO, Krievija, ASV un ES) dalībnieki, bet kritizējis HAMAZ, noraidījis B.Netanjahu, un tas ir izsaucis sašutumu ASV žīdu aprindās un ar tām cieši saistīto cionistisko protestantu republikāņu aprindās, kas to novērtēja kā ‘galvenā sabiedrotā nodevību’ un pat kā ‘žīdu valsts gala sākumu’.

Tomēr, burtiski nākamajā dienā pēc šā sava paziņojuma runājot Amerikas-Israēlas sabiedrisko saikņu komitejas (AIPAC) konferences dalībniekiem, kas ir Israēlas lobija ASV galvenā struktūra, Obama apstiprināja, ka

“ASV nacionālās drošības interesēs ir spēcīga un aizsargāta Israēla”,

un paskaidroja, ka 1967.gada līnija nozīmē, ka abas puses – israēlieši un palestīnieši – pašas veiks pārrunas par robežu, kas atšķirsies no tās, kas pastāvēja 1967.gada 4.jūnijā. Pie kam gaisotne, kāda prezidenta runas laikā valdīja AIPAC sēžu zālē [1] (nemitīgi vētraini aplausi un smiekli), liecināja par dziļu saprašanos, bet Obamas runa izskatījās pēc atskaites par paveikto, norādot uz galveno – “signāls ir dots (proces pošol)”.
Tiešām, Obamas izteiktā nostāja veicināja atbilstošas norises, un jau augustā Palestīnas vadība paziņoja, ka septembrī iesniegs ANO lūgumu atzīt Palestīnas valsts neatkarību 1967.gada robežās, ko vienbalsīgi atbalstīja Arābu Valstu Līga un Krievija. Bet par kādu atzīšanu ir runa? Palestīnas valsts faktiski bija pasludināta 1988.gadā, un to jau bija atzinušas 125 valstis, bet 100 valstīs tai ir savas vēstniecības. Bet atšķirībā no Israēlas, kas ANO ir pieņemta 1949.gada maijā, Palestīna ir vien novērotāja valsts, nevis šīs organizācijas dalībniece, un nevar izmantot šādam statusam atbilstošas tiesības un aizsardzību. Par ANO dalībvalsti Palestīna var kļūt tikai ar attiecīgu Drošības Padomes ieteikumu. Bet Obama paziņoja, ka ASV (kam ir veto tiesības) pret tādu rezolūciju kategoriski iebildīs [2], jo jautājums par Palestīnas atzīšanu ir jāatrisina abu valstu tiešās sarunās.
Tomēr palestīniešiem paliek cits ceļš – panākt Ģenerālās Asamblejas rezolūcijas pieņemšanu par Palestīnas statusa ANO paaustināšanu “no novērotājas kā formējuma” līdz “novērotājai kā valstij, kas nav ANO dalībvalsts”, kas tai dos iespēju iestāties dažādās starptautiskās institūcijās (Pasaules Banka, Starptautiskais Valūtas Fonds u.c,) un vērsties ANO Starptautiskajā tiesā. Palestīnieši cer, ka viņu lūgumu atbalstīt gatavas ir 130 no 193 ANO dalībvalstīm (nepieciešams ir 129 dalībvalstu atbalsts).

Tad nu sākās politiskās spēles. ASV, Kanāda un Israēla sāka izdarīt ļoti spēcīgu spiedienu uz atbilstošo valstu valdībām, bet Palestīnas autonomijas vadība savos nodomos panākt pilnvērtīgu dalību ANO izrādīja nelokāmību. Tostarp ir labi zināms, kāda gan patstāvības pakāpe piemīt Mahmudam Abasam un pašai Palestīnas nacionālajai administrācijai, kas atrodas pilnīgā atkarībā no ārējas palīdzības, kas bija novedusi līdz korupcijas zelšanai uzpūstā valsts aparātā un administrācijas darbinieku pakļautībai donorvalstu gribai, lielākā no kurām joprojām ir ASV. To ņemot vērā, ir saprotams, ka Palestīnas Nacionālās Autonomijas lūgums ANO nav Abasa personiska iniciatīva, bet tas notiek atbilstoši to kontrolējošu spēku plāniem. Un lai kādi izveidotos apstāk ļi, jebkurā gadījumā, ņemot vērā patreizējās Israēlas vadības un HAMAZ nostāju nesamierināmību, ir skaidrs, ka stāvokļa saasināšanos Tuvajos Austrumos veicinās gan pozitīvs, gan negatīvs balsošanas iznākums.

Īstais Tuvo Austrumu ‘noregulējuma’ mērķis ir nevis Palestīnas valstiskuma problēmas risinājums, bet pastāvīga sprieguma uzturēšana, kas ir viens no galvenajiem reģiona politiskās situācijas vadības mehānismiem. Bet patreizējos apstākļos Palestīnas jautājuma izskatīšana ANO kļūst par stāvokļa radikālas saasināšanas mehānismu.
Saistībā ar Arābu Austrumu ģeopolitisko pārkārtošanu Israēlas kā islāma ekstrēmisma, kas rietumu elitu rokās ir galvenais arābu pasaules pārveides instruments, pastāvīga ‘kairinātāja’ un katalizatora nozīme ir strauji augusi. Tā saucamo ‘arābu revolūciju’ iznākumā rietumu finanšu aprindas pie varas noved tām pilnīgi paklausīgus un no tām atkarīgus politiķus, kas atklāti īsteno rietumniecisku kursu. Šajos apstākļos rosīga Israēlas kritika un pretžīdu noskaņojuma kurināšana plašu arābu iedzīvotāju slāņu acīs kļūst par sava veida ‘jauno elitu’ leģitimācijas faktoru, kas paredzēts, atbīdot otrajā plānā to klaju sadarbību ar ‘noziedzīgo’ amerikāņu režīmu.
Savukārt islāma valstu nostājas nocietināšanās pret Israēlu, kā arī naidīguma izpausmes tikai veicina Israēlas sabiedrības iekšējo saliedēšanos un labējās nometnes, kas atrodas nesamierināmās pozīcijās attiecībā uz Israēlas varas kontrolē esošām teritorijām, ietekmes nostiprināšanos. Vienlaikus islāmisms veicina arī reliģiozo pamatu pastiprināšanos Israēlas sabiedrībā, un tam ir pamatliekošs raksturs.

Lieta tāda, ka Israēlas valsts tika radīta kā politisks projekts, kurā reliģiozajam faktoram bija nozīmīga, bet ne noteicoša loma. Tomēr pašlaik pasaules pārvaldības vispārējas perestroikas un nacionālās suverenitātes demontāžas apstākļos, kad starptautiskās tiesības kļūst par galveno šķērsli globālo stratēģisko projektu īstenošanai, reliģija pārvēršas par pamatu, kas attaisno pašu Israēlas pastāvēšanu. Bet reliģiozs Israēlas projekts nav savietojams ar to politisko pasaulīgo projektu, kas bija tās izveidošanas pamatā, un tieši tas ir licis daudziem pētniekiem patlaban runāt par cionisma ‘krīzi’ vai ‘nāvi’.
Tomēr runa ir nevis par cionisma bojā eju, bet par atteikšanos no kādas no cionisma trīsvienības sejām un par pāreju uz tā īsto nodomu īstenošanu, kuru dēļ tas ir radīts.
Cionisma kā ideoloģijas un kustības veidošanās laikā par tā galveno mērķi tika sludināta žīdu valsts dibināšana. Tomēr jau kopš sākuma cionismam ir bijusi raksturīga daudzsejainība un neviendabīgums, tajā ir izdalījušies dažādi strāvojumi, kuri tā arī ir palikuši kā patstāvīgi idejiski virzieni. Galvenie no tiem ir bijuši reliģiozais, praktiskais un politiskais cionisms.

Reliģiozais cionisms, kas veidojies pirms pārējiem vēl 19.gadsimta vidū, ir mēģinājis valsts radīšanu iebūvēt ortodoksālā jūdaisma mācībā, kas žīdu atgriešanos senajā tēvzemē saista vienīgi ar Mesijas (Moshiah pārnestā nozīmē – ‘valdnieks’. Žīdi tic, ka Jahve sūtīs ideālu valdnieku, Dāvida pēcnācēju, lai veiktu Israēla tautas (garīgu un/vai fizisku) ‘atbrīvošanu’ un cilvēces glābšanu) atnākšanu. Tas pamatojas uz ideju, ka Mesijas atnākšana sastāv no diviem posmiem – dabiskā un brīnumainā. Pirmais posms tiek saprasts kā žīdu patstāvīga atgriešanās Palestīnā (Cionā), lai atdzemdinātu Israēla populāciju un atjaunotu valsti visos tās dzīves aspektos, kam tādējādi būtu jātuvina otrs posms – Mesijas atnākšana, kas tad pabeigs atbrīvošanos. Israēlas valsts tika uzskatīta vien kā žīdu tautas misijas īstenojuma sākums.

Praktiskais cionisms, kas radies 19.gadsimta astoņdesmitajos gados, ir koncentrējies uz žīdu pārcelšanās uz Palestīnu ideju, lai nodrošinātu “atgriešanos pie saknēm”; pārcelšanos 19.-20.gadsimtu mijā sāka rosīgi īstenot Austrumeiropas žīdi, un tai bija jaukts reliģiozs un nereliģiozs raksturs.

Un beidzot 1897.gadā izveidojas visiem zināmais politiskais cionisms, kura dibinātājs bija Teodors Hercls (vāciski Theodor Herzl, žīdu vārds Benjamins Zeevs (Binyamin Ze’ev)), kurš bija licis sev par mērķi radīt žīdiem drošu “tiesībsargātu patvērumu”, ko atzītu starptautiskās tiesības. Viņš panāca, ka cionisms tika noformēts kā Eiropas politiska kustība, jo tikai tādā veidā to varēja pieņemt rietumu pasaule. Pie tam Hercls valsts izveidošanu uzskatīja nevis par pašmērķi, bet vien par līdzekli žīdu jautājuma risināšanai, kamēr pārējam bija otršķirīga nozīme [3].

Tomēc cionisma galvenais nolūks gāja tālu ārpus deklarētajiem mērķiem. To pauda galvenais Hercla pretinieks, ‘garīgā’ jeb ‘slepenā’ cionisma vadonis Ahads Haams (Asher Zvi Hirsch Ginsberg, žīdu vārds Ahad Ha’am), cēlies no hasīdu (Hasīd – “laipnums”; ortodoksālo jūdaistu pāstāvēts virziens; māca piekopt lūgšanas, cenšanos būt dievbijīgam un “ar prieku kalpot Tam Kungam”. Daudzu tā ideju pamatā ir kabala – ezoteriska un misticiska mācība jūdaismā) cilts un to Habad sektas uzskatu paudējs, ar kuru bija saistīts caur sievu – habadu rabīna Menahema Mendela mazmeitu. Ahads Haams apgalvoja:

“Valsts žīdiem vajadzīga nevis visu žīdu savākšanai tajā, bet vien, lai nostiprinātu gara un mērķu vienotību. No šā centra jūdaisma gars izplatīsies pa visu milzīgo perifēriju”.

Patapinājis no Nīcšes ideju par ‘virscilvēku’ un sasaistījis to ar jūdaisma dogmu par žīdu dievizredzētību, Ahads Haams to pārveidoja par ‘virsnācijas ideju’. Viņš rakstīja:

“Ja piekrītam, ka virscilvēks ir visu lietu mērķis, tad mums jāpiekrīt, ka nepieciešams priekšnoteikums šā mērķa sasniegšanai ir virsnācija. Tas ir, jābūt vienai tādai nācijai, kas ar saviem iekšējiem raksturojumiem ir labāk par citām pielāgota morālai attīstībai un visas savas dzīves iekārtojumam atbilstoši tādam morāles likumam, kas stāv pāri parastajai morālei”.

Par tādu virsnāciju tad vajadzēja kļūt “eksteritoriālai vispasaules žīdu garīgajai nācijai”, bet “Israēlas valstij jāaptver visas pasaules valstis, lai pasauli izlabotu ar Jahves Valstību” [4].

Runa būtībā bija par visas pasaules pārveidi par “visu žīdu valsti”, kurā Israēla kļūs par tās garīgo centru un nodrošinās pasaules kundzību žīdu valdošajai virsotnei.
1948.gadā izveidotā Israēlas valsts kļuva par cionistu kustības, to uzturošo žīdu finanšu aprindu (Rotšildi, Limeni, brāļi Lazari, Dreifūsi, Spenseri, Kuni, Lebi, Goldmani, Saksi, Openheimeri u.c.), un ar tām saistīto rietumu politiķu kopdarbības augli (Padomju Savienība jauno valsti atbalstīja, jo uzskatīja to par savas ietekmes nākošo balstu šajā reģionā, tomēr notikumi gāja citu gaitu).
Sākotnēji Israēla spēlēja divdabīgu lomu. No vienas puses tā bija paredzēta kā žīdu pasaules idejiskais un organizatoriskais centrs, bet no otras puses, izveidota lielvalstu asas cīņas apstākļos, tā pārvērtās par nozīmīgu ASV ārpolitikas instrumentu, kas to izmantoja savās stratēģiskajās interesēs. Galu galā tā vērā ņemamā pakāpē kļuva par politiskā cionisma ideju īstenojumu, tas ir par politisku projektu, kura iedarbīgums saglabājās, kamēr turpinājās divu sistēmu cīņa, kuras gaitā tā nostiprināja savu kā PSRS iedragāšanai darbināma nepieciešama antikomunisma ieroča stāvokli. Tajā laikā priekšplānā uznāca Israēlas īpašā idejiski-politiskā loma, ēnā atstājot tās reliģiozo un garīgo misiju.

Valsts pastāvēšanas pirmajās desmitgadēs žīdu tautas “gara un mērķu vienotību” iemiesoja cionisti-sociālisti, no Austrumeiropas cēlušies nereliģiozi darbinieki, kas ar praktiskā cionisma pūliņiem valstī ieņēma vadošo stāvokli. Centrējušies uz vienotību ap nacionālo valstiskumu, tie īstenoja “sociālistiskas žīdu valsts” (valsts ekonomika, kolhozi-kibuci, arodbiedrības utt.) radot iedibinājumus, kas savu virsvaldību saglabāja līdz pat 70.gadu beigām un atstāja dziļas pēdas visās sabiedrības jomās. Tajā laikā nostiprinājās atbilstoša retorika – ‘etātisms’ (aktīva valsts varas iejaukšanās iedzīvotāju ekonomiskajā un politiskajā dzīvē), ‘sociālisms’, ‘nacionālisms’ – aiz kuras slēpās Israēlas lielkapitāla veidošanās norise, kas savukārt politiskajā jomā nostiprinājās 1977.gadā ar labējo spēku nākšanu pie varas, kuri uzstājās par žīdu atgriešanos pie “īstas žīdu dzīves”. Bet arī tad pasaulīgais nacionālisms turpināja būt dominējošais spēks.

Kļuvusi par cionisma simbolu, Israēla tomēr palika vien daļa no pasaules cionistu korporācijas ar žīdu finanšu lielkapitāla pārstāvjiem priekšgalā, kurus vadīja sava klana intereses un kuri virzījās uz globāliem mērķiem. Pakļāvusi sev Israēlas valdošās aprindas un padarījusi tās par diasporas pārvaldes sistēmas centru, šī finanšu virsotne iedibināja kontroli pār žīdiem – dažādu pasaules valstu pilsoņiem (pašas Israēlas žīdi 2009.gadā sastādīja 42% no visa to skaita pasaulē). Pie kam cionisma ‘smadzenes’ atrodas ASV, kaimiņos Federālo Rezervju Sistēmai un Habad sektai (Pasaules Cionistu Organizācija, Pasaules Žīdu Kongress u.c.). Tāpēc lai arī Israēla ir kļuvusi par galveno vietu lielām cionistiskām organizācijām un savā teritorijā sasauc lielus cionistu kongresus, visas lietas tomēr izlemj tās aprindas, kuru pārstāvji atrodas ārpus tās teritorijas – Ņujorkā, Londonā un Parīzē. Jāuzsver, ka arī pati Israēlas ekonomika ir bijusi starptautiskās cionistiskās organizācijas un ar tās starpniecību Amerikas, Eiropas u.c. transnacionālo korporāciju kontrolēta. Tādējādi starptautiskais cionisms vienmēr Israēlu, kas tam piešķīrusi īpašu spēku, vienmēr ir uzskatījis ne vien par paša radītu, bet arī par savu īpašumu.
Starptautiskās cionistiskās struktūras nostiprināšanu Israēla ir veicinājusi arī, būdama ASV galvenais sabiedrotais Tuvajos Austrumos, kuras to ir izmantojušas savu ekonomisko, politisko un militāro mērķu īstenošanai ne vien šajā reģionā, bet arī citās pasaules daļās, tostarp ar CIP un Mossad ciešu sadarbību. Ar ASV militāru palīdzību Israēla ir izveidojusies par ASV nukleāro placdarmu Tuvajos Austrumos. Kopējā Israēlai sniegtā palīdzība pēc Otrā pasaules kara ir sasniegusi 140 miljardus dolāru. Kopš 2007.gada ikgadējās Amerikas subsīdijas ir 3 miljardi dolāru, lielākā daļa no kuriem tiek izdota par Amerikas militāro preču iepirkumiem un pakalpojumiem.

ASV statēģiskās intereses ir bijis noturīgas Amerikas-Israēlas alianses priekšnosacījums, tomēr Amerikas valdošo aprindu cionistiskās sastāvdaļas intereses ir tai devušas īpašu stiprumu. Izveidojis varenu Israēlas interešu lobēšanas sistēmu, kuras pamatā ir 1954.gadā izveidotā Amerikas-Israēlas sabiedrisko saikņu komiteja (American Israel Public Affairs Committee – AIPAC), cionistiskais kapitāls ir tik ļoti lielā mērā pastiprinājis savas politiskās pozicijas ASV, ka ir īstenībā pārņēmis savā kontrolē ASV valsts mašīnu, liekot tai strādāt savās interesēs. Amerikas valsts ir cionisma atbalsta bāze, un sasaite ASV-cionistu lobijs-Israēla ir tik stipra, ka nekāda Israēlas kritika amerikāņu sabiedrības iekšienē un ārienē nespēj to vājināt.

Sabrūkot PSRS un sākoties pasaules pārvaldes sistēmas perestroikai, Israēlas stāvoklis ir nopietni mainījies. Starptautiskās politiskās misijas ziņā tā, beigusi būt cīņas pret PSRS balsts Tuvajos Austrumos, ir saglabājusi savu nozīmi kā viens no galvenajiem centriem pretdarbībai “starptautiskajam islāma terorismam”. Un šajā jomā Amerikas cionisma lobijs tai ir sagatavojis īpašu lomu. Pretstāvēšanas modelis ‘cionisms-islāmisms’ pārvietojas uz citiem reģioniem un pirmkārt uz Eiropu, kur tiek sagatavotas radikālā islāmisma sadursmes ar protestantiski-cionistiska parauga eiropejisko nacionālismu, par kura spilgtu simbolu kļuva Breivīks. Nedrīkst aizmirst, ka abi sarīdāmie spēki īstenībā ir rietumu specdienestu produkts, un par to upuriem kļūs visi – gan žīdi, gan imigranti no Austrumiem, gan eiropieši.
Vienlaikus dziļas pārmaiņas ir skārušas pašu Israēlas sabiedrību, krasi uzstādot jautājumu par tās ‘žīdisko izcelsmi’.
Lieta tāda, ka pēdējos 20 gados globalizācijas ietekmē Israēlas ekonomikā ir notikušas, kā raksta pētnieki, ‘tektoniskas nobīdes’, kas pilnībā izmainījušas valsts sabiedrisko veidolu. Par sākuma brīdi kļuva jau 1985.gadā pieņemtais ‘Stabilizācijas plāns’, kas atcēla valūtas operāciju ierobežojumus un izveidoja labvēlīgus apstākļus ārzemju investīcijām un pavēra Israēlas biznesam iespēju investēt aiz robežām. Bet par pavisam revolucionāriem kļuva 90.gadi, kas tiek saukti par ‘Lielās Naudas’ laikmetu. Tas aizsāka lielus Israēlas īpašumus, kas veidojās sekojošu norišu iznākumā.

Pirmkārt, līdz tam ekonomikā valdošo arodbiedrību un valsts koncernu un banku privatizācija un totāla izpārdošana pa lēto pašas Israēlas un ārzemju investoriem, kas nonāca pat līdz kibuciem, kas bija kalpojuši kā vienlīdzības un solidaritātes simbols.
Otrkārt, masveida repatriācija no PSRS (400 tūkstoš cilvēku), kas veicināja darbaspēka palētināšanos, plašu ekonomisko izaugsmi un jebkāda biznesa ienesības pieaugumu, nekustamo īpašumu jomas uzplaukumu un gan nekustamo īpašumu, gan zemes cenu pieaugumu (pie kam paši repatrianti galu galā ekonomiskās izaugsmes augļus izmantot nespēja).
Treškārt, lēciens zinātnes ietilpīgo nozaru attīstībā, investīciju trakums kurās atgādināja zelta kliedņu atklāšanas laiku apstākļus Kalifornijā vai Klondaikā Aļaskā. Tajās lieli īpašumi radās burtiski no nekā. 1992-2005.gados aizrobežu un Israēlas kompānijas Israēlā šo norišu iznākumā nopirka vai pievienoja 150 high-tech jomas kompānijas, bet darījumu kopsumma sasniedza apmēram 25 miljardus dolāru. [5]

Šo norišu iznākumā uz 21.gadsimta sākumu valsts ekonomika nokļuva 18 ģimeņu kontrolē, kam piederēja milzu bagātības un ietekme; pazīstamākās ir Š.Arisons, brāļi Offeri, Verthaimeri, Nimrodi, L.Levajevs, I.Čuva, E.Fišmans, E.Horovics, B.Šteinmecs u.c. To ienākumi 2006.gadā pēc analītiskās grupas Business Data Israël (BDI) vērtējuma bija 50 miljardi dolāru, kas sastādīja 77% no nacionālā budžeta un pusi no valsts nacionālās rūpniecības produkcijas. Trīs lielākās bankas kontrolē 80% no banku tirgus un saņem 70% peļņas [6].

Citas pārmaiņu sekas bija ārzemju kapitāla intensīva ieplūde Israēlā, kam īpaši labvēlīgus apstākļus radīja 1993.gadā Oslo parakstītās vienošanās. Transnacionālās kompānijas un transnacionālās bankas burtiski atklāja sev Israēlas tirgu. Savas filiāles tur sāka atvērt kompānijas Kimberly Clark, Nestlé, Unilever, Procter & Gamble, McDonald, Burger King, British Gas, Volkswagen un bankas Citigroup, Lehman Brothers, HSBC, Bank of America un Chase Manhattan. Īpaši manāma ir amerikāņu transnacionālo kompāniju klātbūtne augsto tehnoloģiju jomā, kur to Israēlas uzņēmumu iepirkšanā ieguldīto līdzekļu kopsumma bija 42 miljardi dolāru. Kompānijas Intel, Microsoft, kā arī SAP, IBM Cisco Systems и Motorola tieši tur izveidoja savus pirmos ārzemju pētniecības un projektēšanas centrus. Bet 2007.gadā amerikāņu miljardiera Vorena Bafeta finanšu holdings par 4 miljardiem dolāru nopirka Israēlas kompāniju, kas kļuva par tā pirmo ieguvumu aiz ASV robežām.

Israēlas kapitāls savukārt tika rosīgi ieguldīts aiz robežām nekustamo īpašumu, celtniecības, enerģētikas, lauksaimniecības, jauno tehnoloģiju jomās. 2011.gada pirmajā kvartālā israēliešu ārzemju investīciju apjoms palielinājās par 5%, sastādot 11,7 miljardus dolāru. Bet kopā, pēc Israēlas Bankas datiem, to ārzemju ieguldījumu apjoms sasniedza 262 miljardus dolāru. [7]
Pašlaik Israēlas kapitāls ir koncentrēts Turcijā, Austrumeiropas valstīs, ASV, Tālajos Austrumos, Krievijā, Ukrainā, Kazahstānā. Kas attiecas uz Kazahstānu, pēc Israēlas avīzes ‘Gaarec’ ziņām ceturto daļu tās ekonomikas kontrolē tur dzīvojošais žīdu miljardieris no Kirgīzijas A.Maškevičs. Kopā ar F.Šodijevu un A.Ibragimovu viņš veido pazīstamo ‘Eirāzijas trijotni’, kam pieder holdings Eurasian National Resources Corporation, kas reģistrēts Londonā un nodarbojas ar elektroenerģijas ražošanu un derīgo izrakteņu ieguvi un pārstrādi Kazahstānā. Maškevičs, kas ir arī Eirāzijas Bankas direktoru padomes priekšsēdētājs, ne vien kontrolē vietējo alumīnija, dzelzs rūdas, hroma rūpniecību, bet arī piedalās šo nozaru attīstībā Krievijā un Ukrainā. Vienlaikus viņš vada Eirāzijas Žīdu Kongresu, vienu no Pasaules Žīdu Kongresa reģionālajiem atzariem, kas sponsorēja Vidusāzijā lielākās un Maškeviča mātes vārdā nosauktās sinagogas ‘Beit Rahel – Habad Ļubaviči’ celtniecību.
Jāatzīmē, ka Kazahstāna kopā ar Azerbaidžānu ražo gandrīz 90% Israēlas patērētās naftas, bet Azerbaidžāna ir arī pēcpadomju telpā lielākā Israēlas ražotās militārās produkcijas importētāja. Sakarā ar Turcijas-Israēlas attiecību saasināšanos eksperti uzskata, ka Azerbaidžāna pilnībā var ieņemt Turcijas vietu Israēlas ekonomisko sakaru sistēmā. Pēdējā laikā šīs saiknes ir attīstījušās gigantiskā tempā, krietni pārsniedzot līdzīgus rādītājus ar citām pēcpadomju telpas valstīm.
Savos darījumos Israēlas oligarhi nereti aizmirst par nacionālajām interesēm, kā tas ir bijis piemēram ar brāļiem Oferiem, kas tiek apsūdzēti tirdzniecībā ar Irānu, apejot ANO sankcijas. Interesanti, ka izmeklēšanas gaitā ir noskaidrojies, ka desmitiem Israēlas kompāniju, kas darbojas Turcijā, Jordānijā un Apvienotajos Arābu Emirātos, bet reģistrētas Eiropas valstīs, slepeni veic darījumus ar Islāma Republiku. Pēc avīzes ‘Ediot ahronot’ ziņām, Israēlas kompānijas uz Irānu eksportē lauksaimniecības iekārtas, mēslojumu, apūdeņošanas caurules utt., notiek arī Israēlas investīcijas Irānas enerģētikā. Israēliešu-arābu draudzības asociācijas priekšsēdētājs J.Meiri šo faktu ir skaidrojis šādi:

“Kamēr abu pušu politiķi noņemas ar apvainojumiem, darījumi turpina zelt, un attiecības starp Irānas un Israēlas partneriem ir lieliskas. Darījumus ar politiskiem paziņojumiem nejauc” [8].

Tādas aktīvas valsts iekļaušanās globālajā ekonomikā iznākumā Israēlas kapitāls ir tik lielā mērā saplūdis ar transnacionālo kapitālu, ka jēdziens ‘nacionālā ekonomika’ zaudē jebkādu jēgu (un atbilstoši pasaules visglobalizētāko valstu 2007.gada reitingiem Israēla ieņem 21 vietu pirms Vācijas un Francijas) [9]. Ekonomiskā globalizācija par prioritāru uzdevumu izvirza investīcijām labvēlīgu apstākļu radīšanu, kas ir iespējams miera un minimālas valsts iejaukšanās apstākļos. Tā ir visiem kopīga norise, bet uz Israēlu tā ir pavērsusies ar krasu problēmu, kas liek apšaubīt to pašu nacionālas valsts ideju, kas lielā mērā nosaka tās ‘žīdisko identitāti’.

Tikpat lielā mērā šo ideju drupina arī līdz tam neredzētā sabiedrības sociālā noslāņošanās un arvien vairāk pieaugošā plaisa starp centru (Tel-Avivu) un perifēriju. Israēla pašlaik ir viena no visnetaisnīgākajām sabiedrībām, kurā nabadzība (mazāk par pusi no vidējā ienākuma) aptver 20% iedzīvotāju. Nabadzība ir īpaši izplatīta repatriantu, ortodoksālo jūdaistu un arābu vidū. Saasinās arī citas sociālās problēmas, tostarp narkomānija. Saskaņā ar ANO aģentūras datiem Israēla ir starp valstīm ar lielāko heroīna patēriņu pusaudžu vidū. 2005.gadā vairāk kā 10% valsts jauniešu ir lietojuši tādas vai citādas narkotiskas vielas, tāds pat procents ir arī starp pieaugušajiem. Viens no visaktīvākajiem narkotiku patērētājiem ir Israēlas armija CAHAL (Zahal, Tzahal vai Tsahal, arī IDF). Israēlas narkomafijas darbība ir cieši savīta ar Israēlas korupcijas valsts sistēmu un izplatās uz Palestīnas autonomijas teritoriju, kur tai, kā uzskata analītiķi, ir kluss augstu stāvošu personu atbalsts [10].

Izveidojusies īstenība, kas nonāca krasā pretrunā ar nacionālas valsts ideju, galu galā izvirzīja jautājumu par pasaulīgā nacionālisma, kura paudējs bija politiskais cionisms, bezperspektivitāti un jaunas ‘Israēlas identitātes’ meklējumu nepieciešamību. Diskusijas, kas notiek žīdu sabiedrībā, ir jo asākas tāpēc, ka tā pati ir galēji dažāda – cionisti pret jūdaistiem, ortodoksie pret pasaulīgajiem žīdiem, konservatīvais jūdaisms pret reformistisko utt. Pat lobistiskā Amerikas-Israēlas sabiedrisko saikņu komiteja АIPAC tagad ir ieguvusi nopietnu kritiķi jaunas Israēlas lobistu struktūras ‘J Street’ personā, ko sponsorē Soross un kas iestājas par Israēlas-Palestīnas konflikta risinājumu mierīgā ceļā (kaut gan šī organizācija ir margināla, iespaidīgs tās finansējums no Sorosa dara to par pievilcīgu ultrakreiso žīdu grupu investoru).

Tomēr viss šis plurālisms ir vien īpatnējs pazīstamā principa – “Caur sajukumu uz (mūsu) kārtību” īstenojums. Cionistiskā virsotne, kuras nozīmīgākais vadošais kodols ir Habad sekta, savas pozīcijas nostiprina. Un tieši tagad, kad Israēla ir kļuvusi jau par globalizētu diasporas vadības centru, tā atklāti pāriet pie galvenās, jau Ahada Haama izteiktās idejas par pasaules garīgo kundzību īstenojuma. Pašlaik šī ideja uzstājas kā līdz šim ēnā palikušā ‘reliģiozā cionisma’ atjaunots veids un savu izpausmi rod ‘hipercionismā’, kā ideologs ir rabīns Šmuļevičs. Kādus konkrētus uzdevumus sev uzliek hipercionisms?
Šmuļevičs to rāda kā piekto projektu, kam jānāk, lai nomainītu iepriekšējos četrus ideoloģiskos projektus, kas pakāpeniski īstenoti jūdaistu vēsturē. Pirmais izrietēja no nepieciešamības noslēgt žīdus Toras (Mozus grāmatas) un Talmūda (Jūdaisma reliģisko, ētisko un tiesisko likumu krājums) likumos, otrais – no asimilācijas idejas, trešais no reformisma idejas, bet ceturtais no mūsu aplūkotās politiskā cionisma idejas, kas bija iedarbīgs krasas globālas pretstāvēšanas apstākļos un pašlaik cietis zaudējumu. Hipercionisma uzdevumu Šmuļevičs definē šādi:

“Žīdiem ir jāatgriežas pie tās lomas, kuru tie jau paši stihiski ir sākuši pildīt pasaules eiropejiskajā civilizācijā un kura būtībā ir jūdaisma bauslis – būt par spēku, kas virza cilvēces civilizāciju, kas nosaka cilvēces civilizāciju standartus“ [11].

‘Hiper’ nozīmē ‘virs’, ‘pāri’. Un ja cionisms (šeit domāts politiskais) bija iekšēji vērsts (visiem žīdiem jādzīvo Cionā), tad hipercionisms pārkāpj šauri iezīmētās robežas.

“Hipercionisms saka: nevis žīds Cionai, bet Ciona žīdam. Ja pati Ciona ir žīdu fiziskās klātbūtnes apgarota, atrodas žīdu valsts centrā, tad arī jebkura vieta, kur dzīvo žīds, kļūst par Cionu” [12].

Runājot par Israēlas teritoriju, Šmuļevičs izceļ nepieciešamību ieņemt “dabiskās robežas pa Nīlu un Eifratu, ko nolikusi Tora” (un loģiskas no stratēģijas viedokļa), ko tad nosauc par ‘Lielo Israēlu’. Otrs uzbrukuma posms ir Israēlas valsts virskundzības izplešana pār visu Tuvo Austrumu rajonu. Un šajā ziņā, kā rāda Šmuļevičs, ‘arābu pavasaris’ Israēlai ir laba lieta. Aprakstījis musulmaņu pasaules pakāpeniskas grimšanas jukās ainu dēļ sairuma un pārveides, viņš norāda:

“… Žīdiem tā būs labvēlīga notikumu attīstība. Jukas ir vislabākais laiks, kad pārņemt situācijas kontroli un iedarbināt žīdu civilizācijas sistēmu … Tagad mums ir jāņem rokās pilna kontrole … Mēs arābu eliti nevis vienkārši nopirksim, bet paši barosim to no rokas un audzināsim … Kur ir katras noturīgas politiskas sistēmas noslēpums? Sabiedrība personībai sniedz visas attīstības iespējas, bet personībai ir pienākumi pret sabiedrību. Cilvēkam, kurš iegūst brīvību, vienlaikus ir jāsaņem norādījumi, kā šo brīvību lietot. Un šos norādījumus cilvēcei uzrakstīsim mēs, žīdi … Žīdu uzplaukums nāk atkal – arābu revolūciju ugunī” [13].

Nozīmīgs atzinums ir, ka runa nav obligāti par militāru kontroli un spēka klātbūtni, bet par intelektuālu un ekonomisku ietekmi. Galvenais ir teritorijas atrašanās kopējā telpā, kuras centrā atrodas Israēla. Tāpēc uzstādītais uzdevums ir padarīt Israēlu par pēcrūpnieciskās pasaules galveno intelektuālo un ekonomisko lielvalsti. Tā sasniegšanas paņēmieni kļūs masveidīgi 2011-2012.gados, bet uz 2018.gadu hipercionismam ir jākļūst par galveno kustību.
Tādējādi, ja agrāk cionisms uzstājās kā politika, kas izmanto reliģiozo faktoru, tad tagad Israēlas elite pašu reliģiju padara par politisku faktoru. Kā norāda Šmuļevičs,

“hipercionisms mistiku paceļ politikas līmenī”. “Mūsu kustības pamatā ir kabala , tā pārvēršas par politisku resursu”, tās uzdevums ir organizēt sabiedrību, tostarp ar masu apziņas manipulāciju. Kabala – tā ir ideoloģija, tā ir politisks ierocis, kas jūdaismā dibinātajai žīdu civilizācijai ļauj kļūt par pasaules civilizāciju. “Jūdaismu mēs uzskatām nevis par cilts reliģiju, bet par civilizāciju, pasaules civilizāciju, kurai ir jākļūst par galveno iedarbīgo cilvēces ideoloģisko spēku”. Tai ir jāieņem amerikānisko civilizācijas standartu un patreiz dominējošās amerikāņu kultūras vieta. Tā kā Israēla ir “svētuma dzirksteļu” spēka centrs, tad uzdevums ir – Israēļa Zemes atbrīvošana un apdzīvošana, Tempļa celtniecība, kam jākļūst par cilvēces garīgo centru, “taisnīgas kārtības” izveidošana un “šā svētuma izplatīšana uz visu pasauli” [14].

Cionisms īstenībā iziet uz jaunu gan žīdu, gan nežīdu-goju apziņas manipulācijas līmeni un uzņemas visai cilvēcei globālas ētikas veidošanas misiju. Kā tad šajā ētikā iekļaujas cilvēces goju daļa? Lieta tāda, ka šī reliģija ir ekumēnisma (visu konfesiju un baznīcu apvienošanas) jūdaistu variants, kas paredz, ka jūdaisms paliek nemainīts, kamēr citas reliģijas ar reformāciju (‘attīrīšanu’) tiek pārveidotas par “jūdaismu gojiem”, par “jūdaistisku monoteismu visai cilvēcei” – par tā saukto ‘noasismu’ (atvasinājums no ‘bnei-Noah’, tas ir, ‘Noasa bērni’). Atbilstoši šai mācībai pastāv vien divi glābšanās ceļi – Jahves izraudzītajiem žīdiem ceļš ir 613 Vecās Derības baušļu ievērošana, bet gojiem – 7 Noasa baušļu ievērošana. Pārējās reliģijas jūdaisms uzskata par tādām, kas neved uz Dievu. 7 Noasa baušļi ir mazākais pieļaujamais prasību kopums, ko saskaņā ar žīdu mācību Dievs ir devis Ādamam un Noasam, un kuri ir šādi:

1. tiesnešu iecelšana,
2. elku pielūgšanas aizliegums;
3. laulības pārkāpšanas aizliegums;
4. dieva zaimošanas aizliegums;
5. nogalināšanas aizliegums;
6. zagšanas aizliegums;
7. no dzīva dzīvnieka nogrieztas miesas lietošanas pārtikā aizliegums [15].

Šie nolikumi bija ņemti nevis no Toras (kur to nav), bet tos atbilstoši Toras vārdu un vārdkopu interpretācijas principiem ir ieviesuši Talmūda vecajie (Sinedriona, Sanhedrim (vecajo padome Senajā Jūdejā) 56a.traktāts), un tie pieder pie rabīnistiskās tradīcijas. Kā ir norādīts kādā no jūdaisma-katolicisma 2007.gada deklarācijām,

“jūdaisma tradīcija savienību ar Noasu izdala kā vispārēja morāles kodeksa izpausmi, kuru godāt aicināta visa cilvēce” [16].

Zīmīgi, ka šīs mācības izplatīšanai iedarbīgu signālu 1983.gadā ir devis Habad sektas vadītājs Šnejersons, kad viņa darbība sāka iziet ārpus žīdu kopienas robežām un viņš Ļubaviča hasīdiem deva norādījumu Toras vispārīgos norādījumus ieviest vispārējā dzīvē [17]. Pašlaik tieši pēdējie parāda lielāko rosību, izskaidrojot ‘septiņus baušļus’ kā Toras vispārīgo aspektu.
Vedināšanas uz šīs salīdzinājumā ar kristietību galēji pazeminātās vērtību sistēmas pieņemšanu iedarbīgākais veids var būt tikai pašas kristietības pagrimums, izplatot tās atjauninātas versijas, to jūdaizējot (kā jau ir noticis ar katolicismu un daudziem protestantisma novirzieniem), ieviešot vienkāršotas kabalas versijas gojiem (ar ko rosīgi nodarbojas Starptautiskās kabalas akadēmijas priekšsēdētājs M.Laitmans), veicinot ekumēnisko kustību un dažādus okultiski-ezotēriskus strāvojumus, tas ir, visu, kas izskalo tradicionālās reliģijas.

Bet galvenais mērķis ir panākt, lai cilvēce labprātīgi psīhiski pieņem talmūda jūdaismu un žīdus par “garīdznieku tautu”, un lai šādos apstākļos pēdējo vērtības kļūst par citu tautu morāles un tiesību pamatu. Kas attiecas uz Toras un Talmūda ekonomisko ētiku, tad veids, kā tā izprot naudu un bagātību, jau sen ir kļuvis par

“cilvēces galveno efektīvo ideoloģisko spēku”,

un šajā ziņā jūdaisms jau ir padarīts par pasaules civilizāciju. Atbilstoši jūdaisma likumiem darbojas visa mūslaiku pasaules finanšu sistēma, tostarp tās centrālā struktūra – Federālā Rezervju Sistēma. Un nav nejauši, kā norādījis jau atkal Eduards Hodoss (sabiedrisks darbinieks Ukrainā, žīdu reliģiozās kopienas vadītājs Harkovā, nikns žīdu fašisma apkarotājs), ka dolārs ar rebe Šnejersona attēlu kopš 1986.gada Habad sektā ir svētīšanas rituāla sastāvdaļa un tiek lietots kā savdabīga svētbilde. Pārējai cilvēcei pastāv cits šīs ‘ikonas’ variants – bez Šnejersona attēla.
Bet runa ir vēl par to, ka maskētā veidā tautu likumu sistēmās tieši jāievieš neafišēti “iekšējai lietošanai” paredzēti Talmūda nolikumi, kas ļaus cionistiskajai vadošajai virsotnei jau likumīgi pasaules mērogā piesavināties svešus īpašumus un izrīkoties ar cilvēku dzīvēm un likteņiem.

Jo tieši jūdaismā ir skaidri definēts jēdziens ‘gefker’ (Talmūdā – “Visu nežīdu īpašumam ir tāda nozīme, it kā tas būtu atrasts tuksnesī – tas pieder pirmajam (žīdam), kurš to paņem”), kas attiecas uz nežīdu īpašumu un nozīmē nekam nepiederošu lietu.
Šīs norises spilgts piemērs ir mēģinājums zem ‘juvenālas justīcijas’ (nepilgadīgiem, aizbildnībā esošiem) nosaukuma ieviest soda-konfiskācijas orgānu sistēmu, kas īstenībā ir žīdu ‘hazaka’ tiesības. Hazaka ir vara pār nežīda īpašumu, ko žīds iegūst īpašuma pirkuma apstiprinājuma aktā ar kahalu (Austrumeiropā Qahal/Kahal ir žīdu kopienas autonoma pārvalde), kas tam šo īpašumu pārdod uz savu tiesību pamata bez īpašnieka ziņas un piekrišanas. Ar hazaku žīds iegūst monopoltiesības censties bez šķēršļiem un konkurences no citu žīdu puses iegūt attiecīgo īpašumu. Likums par meropiju (īstā īpašnieka atstādināšana no viņa īpašuma) ļauj kahalam pārdot žīda ekspluatācijā pat cilvēkus bez nekustamā īpašuma. Tāpat arī nežīda bērni var saskaņā ar Talmūdu piederēt tam žīdam, kurš iegūst meropie tiesības no vietējā kahala.

Īsto reliģiozi-tiesisko pamatu atklāšana, kādi pasaules mērogā globālo elitu privātās varas sistēmā tiek radīti mūsu acu priekšā, ļauj mums skaidri priekšstatīties gan šīs varas galamērķi, gan konkrētos tās īstenošanas mehānismus. Un kamēr šo noziedzīgo morāli aplūkosim caur iecietības un plurālisma brillēm, ‘jaunā kārtība’ tiks būvēta paātrināti. Tā, ka mēs nepaspēsim pat paskatīties apkārt, kā būsim nokļuvuši šķietami neiedomājama, bet notikuša fakta priekšā – visas cilvēces privatizācijas, ko paveikusi saujiņa nesodāmības apreibinātu ‘priesteru’, priekšā.

Bet kas attiecas uz cionistiskās valdošās virsotnes varas nostiprināšanu pār pašiem žīdiem, tad tas tiek veikts ar atbilstošu plašu un nemitīgu izglītošanu, spraigu piesaistes jūdaismam programmu caur jebkuriem iespējamiem kanāliem, kā labā strādā plašs reliģiozo centru un skolu, dažādu žīdu un cionistisku organizāciju tīkls. Īpašu rosību šajā ziņā izvērš tā pati Habad sekta. Pie kam jāatzīmē, ka galējā jūdaisma iekšējo strāvojumu daudzveidība nekādi to nevājina, bet ļauj piesaistīt visdažādākās žīdu grupas – līdz pat sodomītiem (cilvēka pretdabiska dzimumtieksme uz dzīvniekiem), kurus atbalsta reformistiskais jūdaisms (kaut gan uz atbilstoša rituāla pastāvēšanu noteiktā Habad sektas hierarhijas līmenī ir norādījis jau Eduards Hodoss [18]). Reformistiskais jūdaisms modernizējas jo rosīgāk, jo dziļāk izvirst sabiedriskā morāle.
Reliģiozo pamatu nostiprināšanās Israēlā (kur Tora un Talmūds jau tagad ir atzīts par vienu no tiesību avotiem, un kur konstitūcijas nav, lai likumdošanas tekstu neliktu augstāk par Toru) ir novedusi līdz tam, ka Israēlas tieslietu ministrs Jakovs Nēmans jau 2009.gadā paziņojis, ka Torai ir jānomaina Israēlas likumi:

“Soli pēc soļa mēs dāvāsim Israēlas pilsoņiem Toras likumus un Galahu (Galaha jeb Alaha ir žīdu tradicionālās tiesības, jūdaisma likumu un nolikumu kopums) padarīsim par valsts pamatlikumu. Mums ir jāatgriež tautai tēvu mantojums. Tora atbild pilnīgi uz visiem jautājumiem, ar kādiem mēs sastopamies” [19].

Žīdu apvienošanas un Jeruzalemes kā to garīgā centra lomas palielināšanas labā ir paredzēti arī 2008.gadā pieņemtie Valsts pamatlikuma grozījumi, kas pasludina, ka

“Jeruzaleme ir Israēlas un žīdu tautas mūžīgā galvaspilsēta”.

Tas ir, par Israēlas faktiskiem pilsoņiem no tā brīža ir kļuvuši visi pasaules žīdi neatkarīgi no tā, vai viņi atzīst Israēlas valsti, vai ne.
Septembra beigās ir sācis raidīt pirmais žīdu starptautiskais satelīttelevīzijas kanāls Juis News One (www.eju.org), kura mērķis ir pasniegt Israēlas oficiālo pasaules notikumu interpretāciju. Tā birojs atrodas Briselē, bet pārstāvniecības – Tel-Avivā, Ņujorkā, Kijevā, Berlīnē un Maskavā (tiks atvērtas vēl Londonā un Vašingtonā). Pārraides ir plānotas astoņās valodās. Oficiāli kanāls pieder diviem Ukrainas pilsoņiem I.Kolomoiskim, Eiropas Žīdu savienības prezidentam, un V.Rabinovičam, Eiropas Žīdu savienības viceprezidentam un Ukrainas Žīdu kongresa viceprezidentam. Bet finansē šo projektu jau minētais A.Maškevičs.
Žīdu kopienu saliedēšanai jau tagad sāk īstenoties pirms dažiem gadiem Šimona Peresa izvirzītā un ar ES vadību saskaņotā ideja par Eiropas Žīdu parlamenta izveidošanu, kas ir likumdevēja orgāns ar uzdevumu pārstāvēt žīdu intereses, izziņot tās pasaules un Eiropas līderiem un kalpot par to īstenošanas garantētāju. 120 deputātu vēlēšanām ir jānotiek jau minētajā vietnē (www.eju.org), un tiek plānots, ka parlaments tiks sasaukts Briselē jau šogad. Ja vadās pēc idejas, ka

“katra vieta, kur dzīvo žīds, kļūst par Cionu”,

vai nebūtu pareizi topošo iedibinājumu uzskatīt par ‘Lielisraēlas’ Eiropas apakšvienību, kas jau paralēli ES uzņemas noteiktas varas funkcijas attiecībā uz Eiropas žīdiem?
Nobeigumā vēlētos uzsvērt, ka lai kādas spēles spēlētu pasaules politiķi, stāvēt mums lietišķās pozīcijās, vērtējot notiekošo, vajadzētu ļaut izpratnei, ka tie ir vien marionetes pasaules lielāko finanšu klanu rokās. Ar Palestīnas valsts atzīšanu saistītās kņadas nolūks ir aizsegt cionistu kapitāla pozīciju īstas nostiprināšanas norisi, kas sagatavo pāreju uz to garīgās varas pār pasauli nodibināšanu.

[1] См.:http://www.youtube.com/watch?v=5tib1lYIsdk
[2] http://www.newsru.co.il/mideast/13sep2011/pa_a207.html
[3] Полонский П. Эволюция идеологии сионизма (19-20вв.) http://www.machanaim.org/tor&life/hist&geo/zionism.htm
[4] Ахад-Гаам. Избранные сочинения. Том 1. М., 1919. С.136.
[5] Дубсон В. Израильская бизнес-элита. Большие деньги в маленькой стране. М., СПб.,Вершина. С.27.
[6] Adiv A. Israël mondialisé : les règles ont changé// http://orta.dynalias.org/inprecor/article-inprecor?id=1209
[7] http://www.zman.com/news/2011/06/15/103714-print.html
[8]http://www.mignews.com/news/economics/world/260511_212700_09696.html
[9] http://www.ural.ru/news/life/news-78955.html
[10] http://www.islamnews.ru/news-20812.html
[11] Шмулевич А. Мистика и политика. Часть1// http://www.apn.ru/publications/article22126.htm
[12] http://avrom.livejournal.com/87572.html
[13] После арабских революций Великий Израиль будет управлять Ближним Востоком? http//www.chechenews.com/world-news/worldwide/3555-1.html
[14] Шмулевич А. Там же.
[15] См.: Эти  7  положения,  являющиеся  фундаментальными морально-философскими  и юридическими категориями, для боле успешного распространения   ноахизма были,  в свою очередь,  расшифрованы раввином Йоэлем Шварцом в виде 229 заповедей, взятых из 613 заповедей Моисея. //7 законов потомков Ноя – 229 заповедей Торы // http://www.hatikva.dn.farlep.net/7_229 ; Семь заповедей Ноя: Синедрион или Христос? // http://algart.net/ru/bnei_noach/7_commandments_by_Jesus_Christ.html
[16] Benoit XVI à la synagogue de Rome // Serviam, № 25, 11 mars 2010 // http://www.nostra-aetate.org/HTML_La-lettre-Serviam/2010/SER…
[17] Человек и век. Ребе Менахем-Мендл Шнеерсон. «Лехаим», 2004. С.58.
[18] http://www.youtube.com/watch?v=MdmK2f4pvII
[19] http://www.lefigaro.fr/international/2009/12/10/01003-20091210ARTFIG00548-et-si-la-torah-se-substituait-a-la-loi-israelienne8230-.php

http://ruskline.ru/analitika/2011/10/11/velikij_izrail_kak_religioznofinansovyj_proekt_dlya_vsego_chelovechestva/

———————————————————————–

Soross: Mēs joprojām neizprotam finanšu tirgus darbību

Viņš atzina, ka esošās tirgus darbības teorijas ir «sabrukušas».
«Diemžēl tas ir fakts, (..) ka mēs patiesībā neesam guvuši īstu sapratni par to, kā darbojas finanšu tirgus,» uzrunājot pārpildīto auditoriju, kuru veidoja pasaules politikas un biznesa līderi, kas pulcējušies uz ikgadējo Davosas forumu, uzsvēra Soross.
«Tagad esam ieviesuši sintētiskus instrumentus, izdomājuši derivātus, lai gan neesam pilnībā sapratuši to ietekmi,» piebilda 82 gadus vecais finansists, kurš savu 19 miljardus lielo īpašumu nopelnījis, nodarbodamies ar spekulācijām finanšu tirgū.
Pašreizējos mēģinājumus atdzīvināt pasaules ekonomiku Soross pielīdzināja rīcībai, kas nepieciešama, lai atgūtu kontroli pār automašīnu uz slidena ceļa.
«Kad automašīna slīd, jums vispirms jāpagriež stūre slīdes virzienā, lai atgūtu kontroli, jo ja jūs to nedarīsiet, tad jūsu automašīna apvelsies,» sacīja finansists.
Tāpēc arī valstīm, atbildot uz parādu krīzi, nākas ekonomikā iepludināt jaunus kredītus, konkrēti nodrošinot Eiropas bankas ar lētiem aizdevumiem un ASV Federālajām rezervēm iepumpējot sistēmā jaunu naudu, norādīja Soross.
Viņš uzsvēra, ka šīs darbības ir stabilizējušas tirgu, taču tagad prioritāte esot ekonomikas izaugsmes atjaunošana.
Atgriežoties pie analoģijas ar automašīnu, finansists piebilda: «Vispirms jūs atgūstat kontroli, un tad jūs koriģējat virzienu.»
«Pirmā manevra fāze ir visai labi paveikta, bet otro fāzi mēs neesam sākuši,» norādīja orators.
Tomēr vienlaikus Soross atzina, ka valstu centrālajām bankām pieņemt lēmumu par īsto brīdi, kad jāsāk akumulēt ekonomikā esošā lielā nauda, «iespējams ir neiespējami».
Tāpēc viņš izteica prognozi, ka globālās ekonomikas turpmākā attīstības gaita būšot saraustīta, taču tas ir «daudz labāk» nekā ekonomika, kas apstājusies vispār.
http://www.apollo.lv/zinas/soross-mes-joprojam-neizprotam-finansu-tirgus-darbibu/551116

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s