«NRA» intervija par Tautas Varas Fronti

Elitas Veidemanes intervija ar dziesminieku Kasparu Dimiteru NRA (internetā versija ir īsināta avīzes versija. Blogā publicēju arī par avīzē publicētā nedaudz pilnāku versiju)

Kad, neliešu kurināti, noliedzam un pat izsmejam tautas brīvības ideālus, kad, akli skatoties un kurli klausoties, liekam vienlīdzības zīmi starp valsti un varnešiem, kad pakļaujamies spēkiem, kas mūsu latvisko atšķirību mēģina iemīcīt eiropeiski viendabīgajā mīklā, veidojot ģenētiski stabilu mankurtu paaudzi, vienmēr atveras kāds cilvēks (cilvēki), kā teiktajā der ieklausīties. Tikko runāja komponists Imants Kalniņš, izsaucot gan atbalsta vētru, gan nolieguma krusu. Viņa sāpīgie jautājumi bija: kurp iet Latvija? Kurp ejam mēs?

Tos pašus jautājumus uzdod arī dziesminieks Kaspars Dimiters. Pūlis, protams, var kārtējo reizi ieņirgt gan par Kalniņu, gan Dimiteru, sak, baigākie cīnītāji, bet ne pūlim lemt par visiem, ne pūlim sāp Latvijas šodiena un tās mūžīgā nākotne. Pūlis ir talantīgs tikai uz gānīšanos. Pūlis vienmēr stāvēs uz ķengu pjedestāla, slaidi uzspļaujot tiem, kuri tic un domā, nevis ņirdz un reflektē. Nereti uzmācas grūtsirdība: vai mums vēl ir spēks piecelt kājās Latviju, kas, mūsu pašu uz ceļiem notriekta, rūgti raugās mums acīs? Vai mūsu daļa ir tikai nespēks?
Uz šo jautājumu atbild Kaspars Dimiters: „Neraudi bezspēcībā, bet spēkā. Asaras ir spēka avots. Visdzidrākais. Islandē ir geizeri, ar kuriem apkurina pilsētas. Lai Latvijā ir asaru geizeri, kas nāk no tavas, manas sirds un apkurina tos, kas bezcerības, apmāna atdzesēti. Tu vari pat kliegt, bet tikai spēkā, nevis nespēkā. Pietiek nespēkā. Ja mēs visi būsim atkal kopā, visus viņi nenošaus, nenomocīs. Es nebaidos vairs ne no kā. Savu esmu nodziedājis, pilnīgi visu esmu pateicis savās dziesmās. Es varu tagad nolikt galvu par savu Tēvzemi.”

Lūk, intervija ar Kasparu Dimiteru.

Kas tevī radījis vilšanos šodienas Latvijā?

Divdesmit divus gadus esmu līdzpārdzīvojis visam, kas ar mūsu valsti un tautu izdarīts. Pietiekami asi un skaidri to esmu redzējis un par to radoši signalizējis, to viegli var sadzirdēt manās balādēs. Kad jutu, ka balādes tomēr nesadzird, sāku ņemties blogā, sociālajos tīklos, taču… Pārāk nomācošs tomēr ir tas vairākums, kas saistīts ar esošo valsts režīmu, kas, iekampies tā narkotizējošajā eiromaizē, palīdz stulbināt dzīvību un jēgu vēl pilnīgi nezaudējušos.

Bet 1990.gada 4.maijā tā taču nebija: toreiz, atceros, cilvēku simti pie Saeimas skaitīja balsis, kas tika atdotas par brīvas un neatkarīgas Latvijas atjaunošanu. Bija tādas cerības! Bet šodien dzirdam: „4.maija režīms”… Skan briesmīgi. Un bezcerīgi. Kas ir noticis?

Savas dziedošās un blogojošās pētniecības laikā esmu sapratis vienkārši pierādāmas lietas. 4.maijā tauta atbalstīja Neatkarības deklarāciju, nevis saimnieku nomaiņas deklarāciju. Visi mēs, kas balsojām, cerējām un gribējām dzīvē iemiesot savu uz Barikādēm apliecināto neatkarīgas valsts ideālu. To ideālu, kuram salīdzinoši nesenā vēsturē, valsts dokumentos un vēl dzīvo atmiņā ir liecinieks – plaukstoša, uz 1922.gada Satversmes un tautsaimniecības pamatiem radīta brīvvalsts. Tieši tādas valsts atjaunošanai 1990.gadā tauta savu varu deleģēja nacionālajai elitei. Taču šīs elites vadībā no pirmajām dienām valsti sāka izlaupīt un izpārdot. Šodien tautai pieder nevis šīs valsts nacionālās bagātības, bet gan tikai milzu parādi. Ir zaudēta ekonomiskā, finansu un politiskā neatkarība. Tautu turpina degradēt divas dekādes plosījušās sistēmas izraisītā demogrāfiskā katastrofa, emigrācija, alkoholisms, bezdarbs, lauku dzīvesveida, infrastruktūras, jebkādas cerīgas, sadarbīgas saimniekošanas iznīcināšana. Bez kariem un klasiskas okupācijas, bez svešiem tankiem ielās, tikai vienaldzīgas, ciniskas, prettautiskas valsts vadīšanas rezultātā Latvijas tauta ir pazaudējusi visu, kas tai bija. Sākot ar to, kas tai atlika kā mantojums no LPSR laikiem – slavenas rūpnīcas, uzņēmumi, saimniecības. To visu vajadzēja modernizēt, taču viss tika izpārdots laupīšanas līdzdalībniekiem – ārzemju investoriem.

1990.gadā Latvijas valstij bija nepieciešams kapitālais remonts. Tam vajadzēja daudz spēka un gudrības. Kāpēc tad, kad Latvijas valsts dzima, spēku un gudrību izmantoja racionālāk nekā tagad – valsts atdzimšanas 22 gados?

Pirmā republika vistiešākajā nozīmē tika izplēsta kā gabals no to laiku karu plosītās pasaules. Nesen pētīju 1924.gada tautsaimniecības statistiku. No 1922. līdz 1924. gadam dažos tās segmentos uzplaukums bija septiņkārtīgs. Tā patiesi bija neatkarīga valsts, kas savai tautai nodrošināja darbu, saimniekošanas principus, sadarbību, kopsaimniekošanu jeb kooperēšanos. Tie bija valstsvīri, kas rūpējās par savu valsti, nevis par savu personīgo, viņus nopirkušo vai aizjūras naudīgo onkuļu kabatu. Pirmo brīvvalsti vadīja valstsvīri, nevis sevi par politiķiem pašnodēvējuši, ātras, savtīgas uzvārīšanās maniaki. Un īstu valstsvīru mērķi vienmēr sniedzās vistālākajā tautas nākotnē. Jo īstas valsts mērķu pamatā vienmēr ir cilvēks. Un cilvēks vispirms ir bērns. Tātad, valdība, kas vispirms nedomā par savas valsts bērniem, nedomā par savu valsti. Pirmās brīvvalsts valstsvīri izstrādāja un pieņēma demokrātisku konstitūciju, tautas varas spējas neimpotējošu vēlēšanu sistēmu, tautsaimniecību stimulējošus likumus. Arī finansu politika bija atbilstoša tautas interesēm, un bankas kalpoja kā valsts attīstības nevis kā tās nožņaugšanas instrumenti. Latvijas Banka bija pakļauta valdībai, tās padomē bija Finanšu ministrijas pārstāvis ar veto tiesībām apturēt jebkuru valstij neizdevīgu LB lēmumu. Šodien Latvijas Banka reāli ir ceturtā vara Latvijā ar valdību konsultējošām funkcijām. Tātad nevis par tautsaimniecību atbildīgais saimnieku virsorgāns Ministru Kabinets dod padomus Latvija Bankai, bet Latvijas Banka skalo smadzenes valdībai.

Tātad, tavuprāt, ir iestājies pilnīgs sabrukums?

Valsts kraha stūrakmens ir krāpnieciskā, arī pēc LV likumiem par noziedzīgu viegli pierādāmā valsts finanšu sistēma. 1922.gadā Latvijas nauda bija nodrošināta ar zeltu vai ar valsts īpašumu, piemēram, ar kooperāciju sabiedrību izrakstītiem, ar mantu nodrošinātiem vekseļiem, uz kā pamata tika emitēta nauda. Tā netika uzpūsta no zila vai nekāda gaisa – tā bija īsta, ar tautas darbu, ražojumiem, pakalpojumiem nodrošināta nauda. Turklāt, bez fantastiskiem parādiem ārzemju institūcijām, kurām pieder naudas drukāšanas mašīnas. Kas notika ar tā dēvēto 4.maija republiku? Par tās lata nodrošinājumu kļuva ārzemju valūta – ASV dolāri. Kā pie šāda nodrošinājuma tikt? Protams, tikai aizņemoties. Kam jānotiek ar valsti un tās tautsaimniecību, ja nacionālās valūtas nodrošinājums ir parādi citai valstij? Turklāt tādai valstij, kuras budžeta deficīts jau sniedzas pāri 16 triljoniem. Kādi vareni skaitļi nodrošina mūsu nacionālo valūtu! Jāuzsver: skaitļi, kas mērāmi ar mīnusa zīmi, kas stiepjas līdz Venērai.

Tevī runā milzīgs pesimisms.

Nav nekāda pesimisma! Izdzīvojuši vienmēr gudrākie un dzīvelīgākie. Un tie nav idioti. Lai Saeima iet slaukt govis, nevis turpina slaukt tautu. Partiju shēmošanas laiki ir pagātne. Tautai jāzina, jāpazīst, totāli jākontrolē visi, ko tā izvēlējusies par saviem priekšstāvjiem. To var tikai tad, ja tiek atjaunoti tās valsts pamati, tā vēlēšanu kārtība, kāda mums bija 1922.gadā un kādu mēs visi taču domājām atjaunojuši 4.maijā. Taču „feikā” republika un tās līderi „čītotāji” tautai uzurpēja svešas intereses, biedēja ar neesošiem draudiem, satrieca biezenī smadzenes ar izdomātām problēmām, bez atelšanās šķēla, rīdīja sabiedrību, lai ar apjukušajiem, nobaidītajiem, sarīdītajiem varētu ērtāk manipulēt.

Vai tādēļ tu radīji ideju par Tautas varas fronti (TVF)? Tādēļ, lai cilvēki atmodinātu savas biezenī satriektās smadzenes?

TVF ir manis publiskota ideja, taču tā nav mana privātā lieta. Tā arī nav dzejnieka vai utopista vīzija. Tas, ko izcīnīja Latvijas Tautas fronte, tika nelietīgi izmantots, jo varas tronī uz tautas spārniem uzlidoja valsts noziedznieki. Tautas varas frontes mērķi ir atgriezties pie pirmsākumiem, radīt visas tautas kustību, kas no sava vidus izrauga jaunus valsts un tās tautsaimniecības vadītājus, lai kopā ar tautu atjaunotu to republiku, to ekonomisko un finansu sistēmu, kāda mums jau bija. Ja mēs turpināsim sīkpartiju grupējumiem tautu raustīt arī uz nākamajām Saeimas vēlēšanām, esošā sistēma tautas miesu saraustīs vairs kopā nesavācamos gabalos. Tas taču ir tik loģiski un vienkārši. Kāpēc tie, kam bija izdevīgi dinamizēt agresijai nelatviešu daļu un, izmantojot šo agresiju, saliedēt latviešu daļu, 800 000 referendumā balsojušajiem letiņiem pie reizes nepiedāvāja oficiāli reģistrēties Nacionālajā apvienībā vai Vienotībā? Uz šī viļņa latvieši taču to būtu izdarījuši. Tā nenotika tāpēc, ka simtu tūkstošu partijas esošā režīma shēmotājiem nav izdevīgas, jo tāda simtu tūkstošu saime nozīmētu tūkstoškārt lielākas iespējas atmaskot partiju elites mahinācijas, piespiežot partijām kalpot tautas interesēm. Ja TVF apvienos ne tikai 100 000, bet 500 000 vai 1 000 000 Latvijas iedzīvotāju, no tādas kustības reāli varēs radīt visietekmīgāko tautas spēku, kas likumīgā, nevardarbīgā veidā paveiks visas nepieciešamās pārmaiņas valstī.

Mēdz teikt, ka tautai ir tāda valdība, kādu tā pelnījusi.

Esmu pārliecināts, ka Latvija tādu valdību, kāda tai uztiepta nu jau 20 gadus, pelnījusi nav. Divas dekādes pret tautu ir īstenota genocīdam pielīdzināma politika, un tauta par saviem upuriem, ciešanām un sāpēm ir pelnījusi īstu tautas varu, īstus valstsvīrus, īstu naudu, īstu valsti.

Izskaidro, lūdzu, savu nostāju.

Kad Latvijas tautas suverenitāte tika ieķīlāta par dolāriem, kas it kā nodrošināja latu, taču nenodrošināja mūsu patstāvību, vara no pirmās dienas nodarbojās tikai ar ārzemju investoru apkalpošanu. Kas Latviju slavē visvairāk? Starptautiskais Valūtas fonds un Pasaules Banka – organizācijas, kas iekalušas mūs parādu važās. Ja Latviju izlaupīja virzienā ne tikai uz iekšpusi, bet galvenokārt uz ārpusi, kā bija iespējams divas dekādes ticēt meliem, ka nelatviešu ienaidniek ir latvieši, bet latviešu ienaidnieki – nelatvieši? Vai nelatviešu Latvija izpostīta mazāk kā latviešu Latvija? Kamēr politiķi mūs apmācīja citam uz citu riet, kamēr mūs pieradināja būt aizņemtiem ar naidu un pagātni, tika drupināta mūsu nākotne – valsts, kurā jādzīvo mūsu bērniem. Nekas tā neapvieno cilvēkus kā kopējs ienaidnieks. Un kurš karadarbības paņēmiens ir vecs kā pasaule? Apmāns. Mūs mānīja, lai sakautu. ASV un tās sabiedrotie aukstajā karā uzvarēja PSRS. Uzvarētāji vienmēr okupē teritorijas, izved trofejas, gūstekņus. Arī Latvija bija uzvarētās PSRS daļa, un līdz šai dienai turpinās okupācija, tiek izvestas trofejas, gūstekņi. Tika tas notiek ar kolosālu finanšu mahināciju stratēģijas paņēmieniem.

Kas ir mūsu ienaidnieks šodien? Kādreiz tā bija komunistu vara.

Ienaidnieks mums visiem ir viens – globālā finanšu sistēma, kas nacionālās ekonomikas grauj visā pasaulē. Ar Tēvzemes lata apglabāšanu varas bāleliņi noņem no sevis pilnīgi visu atbildību par savas valsts likteni. Pēc eiro ieviešanas tie vienmēr varēs sacīt: ko mēs, mēs neko, visu nosaka Eiropas Centrālā banka, federācijas lēmumi. Kāda sirdī neierūmējama nodevība! Divas dekādes Saeimas džeki un džuses ne tikai apzināti, ciniski postīja savu valsti, bet pēc tam vēsi nokrata atbildību, ar apmāna taktikas paņēmieniem radot varonīgu ilūziju, ka tādā veidā glābj, kas vēl glābjams. Nē, viņi posta pēdējo, kas vēl postāms.

Domāju, ka lata izbeigšanai ir ne tikai finansiāls vai ekonomisks, bet lielā mērā arī emocionāls fons.

Protams, kamēr lata nodrošinājums ir parādi valstīm, kas lieto eiro un dolārus un kurām šajās valūtās pašām ir astronomiski parādi, mūsu lats ir tikai nacionāliem ornamentiem rotāts viltotas naudas papīrītis. Taču tā ir kaut vai piemiņas zīme tam latam, kam pirmās republikas laikā bija 100% nodrošinājums. Lats ir mūsu tautsaimniecības piemineklis. Ikdienā varbūt pat nozīmīgāks par Brīvības obelisku. Lats nav tikai naudaszīme. Latā ir zilbe no vārda „Latvija”, no vārda „latvietis”. Diendienā mēs sakām „lats”. Ar šo zilbi mēs nemitīgi kodējam savu patriotisko pašapziņu, stiprinām to. Tikko diendienā sāksim muļļāt svešvārdu „eiro”, „euro”, „eiriņš”, mēs kodēsim sevi par Eirofederācijas bastardiem, mēs kļūsim paši sev svešāki. Nesen biju pasākumā Eiro – Nē! Tur kopā bija kreisie patrioti, pērkoņkrustieši, sociāldemokrāti, nacionālisti, pagāni, kristieši, ateisti, latvieši, krievi, ebreji. Gan pasākuma uzrunās, gan sarunās pēc tam bija viena sajūta: mēs visi esam uz viena avarējuša kuģa klāja, kas strauji dodas zem ūdens, un mums jāglābjas visiem kopā.

Tad ko šajā situācijā, tavuprāt, var darīt Tautas varas fronte?

Tautas varas frontei ir jāaizber visi politiķu sarakātie ierakumi, pa kuriem mūs, sadzītos un sarīdītos, pirms katrām vēlēšanām trenkāt. Latvijas Tautas fronte uz Barikādēm pulcināja visu tautību Latvijas ļaudis. Protams, līdz brīdim, kad tika ieslēgta apmāna taktika un režīms „skaldi un valdi”. TVF šī skaldāmpantiņa vietā varētu likt citu, piemēram, „apvieno un strādā”. Jo tikai visas tautas mobilizācija var uzvarēt jau labi iepazīto, definēto ienaidnieku. Līdz šim Latvijā kopš LTF laikiem vēl nav bijusi neviena cita tik jaudīga, tik motivēta un laikus pavēstīta alternatīva. Neapvienoties šodien, lai glābtu savas valsts neatkarību, nozīmētu tuvākajā nākotnē piespiedu kārtā apvienoties totālas pašaizsardzības nolūkos, kad pēc Briseles pavēles Latvijā sāks iepludināt ekonomiskos bēgļus no musulmaņu un Āfrikas valstīm. Par to režīma „eksperti” signalizē jau pavisam atklāti.

Atceries arī, kā radās ideja par TVF?

TVF ideja man ir kā atklāsme. Tā piedzima, kristalizējās pirms pāris nedēļām, kad turēju rokās savu teju gadu veco mazmeitiņu. Vēroju viņas pilnīgo uzticēšanos, paļāvības pilno ķepurošanos un domāju: vai tu, sirmbard, spēsi par viņas nākotni, par viņas valsti, kurā tai būs jādzīvo, atdot pilnīgi visu, arī dzīvību? Ne mirkli nošaubījos, jo sirds zibenīgi, reizē ar īstu, sāļu asaru izšāva vairs nepanesamu sāpju caurdegušu „jāāāāā!”. Tieši tajā mirklī atausa ideja par kustību, kurā cīnās pilnīgi visa Latvijas tauta, miljonu kustība, viena vienīga partija, viena vienīga tautas vara. Tikai uz tās varas panākam uzvara. Citas izejas vairs nav. Tās divas iepriekšējās jau pārbaudītas: viena mūs gribēja pārmalt beļašos, otra – hamburgeros.

Ir, par ko cīnīties. Bet pretspēks ir milzīgs. Eiropas liberastisms (tavs termins, starp citu) nāk virsū kā lietuvēns. Vai neesam pārāk inerti, lai to atgrūstu? Kādu tu redzi morālo un emocionālo karadarbību pret Latviju?

Modernās karadarbības taktikā ietilpst arī mērķi izmainīt visu nacionālo valstu tradicionālo morāli, visus priekšstatus par visu normāli cilvēcīgo. Tam vajadzīga ne tikai mums neraksturīgā, līdz manikakālismam pārspīlētā patērēšanas ideoloģija, bet arī sabiedrības komunicēšanas jomu pārspīlēta seksualizēšana. Reklāmās sāka no baudas elsot par veļas pulveriem, saldumiem, automobiļiem, kredītiem. Uz reklāmu stendiem sāka parādīties pusizģērbtas sievietes (kāpēc tikai tās?), ieliktnīši un tamponi, un laime nodzīvot dienu bez plankumiem biksītēs kļuva par visas nācijas „zinātni”. Pēdējos Ziemassvētkos Rīga bija tērpata sieviešu apakšveļā. Ja modeles būtu ar uzvārdu Eglīte, varētu domāt, ka vienkārši Rīgas domei pietrūka nauda izrotāt tās bagātīgāk, sanāca vien apakšveļai, kleitiņai nesanāca. Tas viss notika un notiek ar vienu mērķi: noārdīt, degradēt mūsu dabisko, gēnos no senčiem mantoto dzīves, cilvēku, sieviešu, vīriešu, ģimenes uztveri. Bija jāpanāk, lai mums liktos, ka tādi, kādi bijām Dainu sacerēšanas laikos, pirmās brīvvalsts laikos, padomju laikos, bijām nepilnīgi un primitīvi radījumi, un ka modernā cilvēcība, modernais dabiskums prasa no mums visas pretdabiskās pārvērtības. Ka vīrietis tikai nosacīti ir vīrietis, jo viņš taču var jebkurā brīdī tikt pārtaisīts par sievieti. Un otrādi. Viss taču ir relatīvs. Mīlestība, godīgums, taisnīgums. Ne tikai filmas Ezera sonāte vai Puika ir labas, bet arī par zombijiem, šausmenes, hard – core porno, šovi par resnuļiem un padziedāt nevarīgiem indivīdiem. Tam visam summā bija jāpārveido vecās pasaules cilvēkus jaunās pasaules cilvēkveidīgiem radījumiem līdzīgās būtnēs. Jāpadara sabiedrību par nespējīgu pretoties jebkam, kas morāli degradē un dara nešķīstu katru cilvēku dzīves intīmo jomu. Un nu ir arī mērķis to sākt maitāt jau bērnudārzā. Jo samaitāts, nelabojams cilvēks, bez morāliem, ētiskiem uzskatu kritērijiem vieglāk uzpērkams, pavedams, neitralizējams, ar vajadzīgajiem kodiem nozombējams un vadāms.

Manuprāt, lokāli to panākt būtu neiespējami. Tauta, kas saķēdējās Baltijas ceļā, bija stipra, gudra un skaista. Kur tas viss pazuda?

Pat no pirmās pēcatmodas dienas uzpirktie varas elites nodevēji nespētu neko izdarīt ar tādu tautu. Paskaties tajās sejās, kādi mēs bijām. Salīdzinājumā ar šodienas sejām – kā svētie, kā eņģeļi. Lai mūs pārvērstu, tika iedarbināts jaunas savienības plāns. Arī PSRS taču visu cilvēci gribēja padarīt par padomju cilvēkiem. Arī Eiropas Savienības projektā ietilpa visu nacionālo valstu, vērtību un tradīciju izsmērēšana, sakulšana jaunās savienības rasolā. Eiropas kristīgie pamati jau bija izskaloti ar musulmaņu valstu imigrantu plūdiem. Nu vajadzēja no apziņas izskalot arī cilvēcīgas morāles pamatu paliekas. Rietumos tas jau bija izdevies, postpadomju telpā vēl ne. Tātad, lai nolaupītu Baltijas ceļabiedriem un viņu uz Barikādēm dzimušajiem bērniem viņu eņģeļu sejas, ir vajadzīga spēcīga amoralitātes savienība. Un tādā mūs iemānīja. Pievērs uzmanību – visu laiku figurē apmāna taktika. Tātad tā visa visu laiku ir plānota karadarbība. Tā mēs tikām iemānīti Eiropas Savienībā. Tās kvēlākā apoloģēte Sandra Kalniete sacīja: „Aiz ES slēpjas Eiropas tautas, kas vēlas saglabāt savu neatkarību, savas nacionālās īpatnības šajos vispārējās globalizācijas apstākļos.” Vai Mozaīkas un nu jau arī ministres Viņķeles projekti ir nacionālo īpatnību saglabāšana šajos globalizācijas apstākļos? Tieši pretēji: visas nacionālās īpatnības tiek dzēstas, visas amorālās īpatnības nācijas miesā un dvēselē ietetovētas dziļāk un dziļāk. Bet Sandra Kalniete vēl sacīja šādus vārdus: „Konstitucionālā līguma 59. pants paredz katrai valstij iespēju no ES izstāties.” Arī Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 49.pantā zem nosaukuma „Viltus” nosaka: „Ja valsti pamudinājusi noslēgt līgumu cita sarunas vedošā valsts, izmantojot viltu, tad valsts var atsaukties uz viltu, lai piekrišanu līguma saistošajam raksturam atzītu par spēkā neesošu.” Vai ir vēl kāds normāls Latvijas iedzīvotājs, kas uzskata, ka Eiropas Savienībā tās intereses pārstāvošie no ES puses programmētie pamudinājuši mums noslēgt šo līgumu bez viltus?

Politkorektums apēd drosmi kaut ko darīt, un reizēm ir vilšanās pat nacionāli noskaņotu politiķu dēļ: viņi ir iemācījušies nepretoties neoliberālisma lienošajai ideoloģijai.

No pirmās 4.maija republikas dienas līdzās bijušajiem CK, komjaunatnes un VDK darbiniekiem, kas līdz šim vadījuši atjaunoto valsti, vienmēr bija emigrācijā dzimuši, skoloti, tur savu ideoloģisko pārliecību no sistēmas ar amoralitātes kokteiļiem kopš bērnības iezīduši pilsoņi. Atceramies taču pirmo pionieri, kas šurp atceļoja no ASV, neslēpjot savu pārliecību, ka starp mātes klēpi un pēcpusi, viņaprāt, ir nevis bezdibenis, bet vienādības zīme. Kad šī propaganda savu bija paveikusi un pat lauku tantes radio onlainā fanoja par zināmo pionieri, ielu karus pret tradicionālo morāli pieteica Zviedrijas latviete, ielūdzot jau deprogrammētos viesus no ārvalstīm. Lai mūs, naivos, pakļāvīgos letiņus varētu piežmiegt bez tiesībām pīkstēt, bija vajadzīga ES diktāta ķepa. Šodien tā ir perversāka par Kremļa ķepu, jo krievi, ar kuriem briselītu partijas mūs allaž baidīja, pirms dažām dienām pieņēma likumu, kas aizliedz homoseksuālisma propagandu un bērnu prostitūciju. Vai Latvijā ir kāds liberastu politiķis, kas šajos jautājumos spējīgs pacelt balsi tik skaļi, lai riskētu ar savu Saeimas remdeno ķebli? Nav. Pat nacionālistu vidū nav. Tie ne tikai klusē par Viņķeles amorāli adoptētajiem bērniem Kārli un Karlīni (kāpēc Kārli, nav divreiz jājautā), bet jau pacēluši sārtbaltsārtās ķepiņas varenā eiro priekšā. Prieks, ka Dombrava savas jaunības dēļ tomēr spēja paklausīt sirdsapziņai paša rokā, nevis zīļukiem Briseles kokā.

Bet ko darīt?

Starptautiskie likumi, konvencijas, arī vekseļu konvencija, mums ļauj savu likteni kā valstij izlemt pašiem. Pasaule visapkārt pārveidojas. Neviena valsts vairs nav tāda, kāda tā bija pirms 10, 15 gadiem. Lai mūs nepievāktu nedz jau sodomizētā impērija, nedz tā, kas no sodomizācijas atteikusies likumu līmenī, kārtība valstī mums beidzot jāatjauno pašiem. Un sava kārtība, tautas kārtība. Tikai tautas vara spēs būt pietiekami stingra, lai nepieļautu ekonomiski un morāli perversas lietas, kas veicina Latvijas tautas degradāciju un izmiršanu. Ja 2013.gada laikā Latvija tauta Tautas varas fronti neizveidos, tad – uz neredzēšanos, Milda, uz redzēšanos, brāļi, kas brāļu kapos.

____

Tautas Varas Frontes pirmā aicinājuma video

http://youtu.be/rQIWsjI_UC0

TVF e: tautasvarasfronte@gmail.com

http://www.tautasvarasfronte.lv/

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s