Kā radīt masveida sabiedrisku kustību. Sergejs Kurginjans

(Par masveida sabiedrisku kustību radīšanu stāsta Krievijas politologs, režisors, rakstnieks, analītiķis, zinātnieks un politiķis Sergejs Ervanda d. Kurginjans – sabiedriskās kustības „Laikmeta būtība” (Суть времени) līderis, politologs, starptautiska sabiedriska fonda «Экспериментальный творческий центр» (Центр Кургиняна) prezidents, teātra «На досках» režisors, fizikas-matemātikas zinātņu kandidāts. Lasiet kritiski – atsaucas uz Antonio Gramši – itāļu marksistu, tomēr arī kultūras hegemonijas koncepcijas izstrādātāju.)

Sabiedriskas kustības radīšanas pamatprincipi

Es nestāstīšu visu mūsu pieredzi sabiedrisko kustību radīšanā, bet dažus galvenos aspektus gan minēšu. Kad mēs tik tikko sākām veidot sabiedrisko kustību „Laikmeta būtība”, viens aktīvists man teica par meiteni, kura mūsu rindās sāka destruktīvi rīkoties, ka viņa savulaik esot sagrāvusi citu kustību. Uz to es viņam atbildēju, ka neviena meitene nav spējīga ko tādu izdarīt, jo kustību var sagraut tikai pats tās līderis. Ja kāds grib radīt sabiedrisku kustību, par to ir jāmaksā ļoti dārga cena, par to ir jāmaksā ar sevi. Ir pilnībā jāziedo sevi kustībai, ir regulāri jābraukā uz reģioniem, ir jāguļ cietās gultās, ir jāēd apšaubāmas izcelsmes pārtika, ar ko Tevi cienā, un ir jāstrādā 12-14 stundas diennaktī bez brīvdienām. Tas ir pirmais īstas sabiedriskas kustības radīšanas priekšnosacījums. Ja topošās kustības līderi ir gatavi šādiem upuriem, tad kaut kas būs, ja ne, tad no tā pilnīgi noteikti nekas nesanāks.

Otrkārt, jums jau ir jābūt noformētam tuvāko līdzgaitnieku lokam, savādāk masveida sabiedrisko kustību radīt neizdosies.

Treškārt, ir jābūt analītiskai un psiholoģiskai pieredzei, lai radītu kadru atlases mehānismu, kurš atsijā destruktīvos elementus.

Ja ir visi trīs šie priekšnosacījumi, tad tie kopsummā var dot pozitīvu rezultātu vienā gadījumā no desmit (jo ir vēl citi nepieciešamie faktori). Savukārt, ja nekas no tā nav, tad labāk pat nesākt.

Pilnīgi noteikti varu pateikt, ka sabiedriskas kustības radīšanai nav nepieciešami ne sponsori, ne nauda, bet visi nezin kāpēc mēģina sākt ar to. Tas nav vajadzīgs, tas pat ir ļoti kaitīgi. Nauda – tas ir strīdu iemesls. Kad sāku veidot „Laikmeta būtību”, es kategoriski pateicu, ka darīsim to bez zelta teļa (naudas) un „raikomu” (formālisma) principiem. Nauda nav vajadzīga, vajadzīga ir dvēsele.

Vēl protams ir vajadzīgs politiskais mērķis, programma, kustības trajektorija. Ir pareizi sevi jāpozicionē, jāizvēlas pareizie rīcības modeļi un jāveido procesi.

Kopumā tas viss nav nekāds noslēpums, tikai, manuprāt, mūsdienās neviens vairs negrib ziedoties un maksāt ar sevi. Kā teikts vienā klasiķa darbā: „Kas jādara?” „Redzi krustu tai kalnā?! Ej un pakarājies pie tā”, tā arī ir visa recepte. Par sabiedriskas kustības radīšanu ir jāmaksā ar sevi.

Sabiedrisko struktūru radīšanas pieredze un plāni

Mēs radīsim sabiedriskas struktūras, vadoties no Antonio Gramši definētajiem principiem. Mēs radīsim organizētu sabiedrisko pretestību rūpniecības, lauksaimniecības, armijas, ģimenes utt. iznīcināšanai. Un tā visa rezultātā realizēsies sabiedrības reālas vienotības ideja.

Sākotnēji mēs plānojām sabiedriskās struktūras sākt veidot 2015.gadā, bet 2014.gadā izveidot īstu un pilnvērtīgu partiju un mācību iestādi kadru sagatavošanai. Noformēt un apmācīt 1000-2000 vadoņus, lai viņi iet tautās. Un kad mēs noformētu 20-30 tūkstošu cilvēku organizāciju, tad tā tiešām kļūtu par dzelžainu politisku struktūru, ko var iesaiņot visdažādākajos elastīgu sabiedrisko organizāciju iesaiņojumos.

Līdz šim tika uzskatīts, ka sabiedriskās un politiskās struktūras ir divi dažādi, bet savā starpā cieši saistīti līmeņi. Protams, politiskais līmenis kaut kādā veidā grib paturēt kontroli pār sabiedrisko, bet tai pašā laikā tas neuzstāj, lai, piemēram, katrs vecāks, kurš protestē pret nepamatotu bērnu atņemšanu, obligātu zinātu par Maksu Vēberu un lasītu Kurginjanu.

Sabiedriskais līmenis ir daudz plašāka sfēra, kurā ietilpst arī vienkārši atbalstītāji un patriotiski noskaņoti cilvēki. Bet mēs esam koncentrēts partijas kodols. Tas ir kodola un perifērijas princips, ko savā sistēmteorijā nodefinēja Antonio Gramši. Šo pašu principu realizēja arī boļševiki un šo principu izmanto visā pasaulē, kaut vai tie paši „Brāļi musulmaņi”, kuri man nekādā ziņā nav tuvi. Tā ir universāla prakse, ko mēs vēlamies izmantot, lai radītu īstu partiju un par partiju daudz lielāku un masveidīgāku sabiedrisko kustību.

Ja mums būs šādi instrumenti, tad mēs varēsim uzsākt reālu politisko darbību, balstoties uz t.s. „aktīvo tiesību” principa. Mēs aktīvi un masveidā protestēsim, rīkosim konferences, „apaļos galdus”, „prāta vētras”, radīsim visdažādākās institūcijas, drukātos izdevumus utt. un, pamatojoties uz to visu, radīsim alternatīvu likumdošanu, kas nodrošinās to, ko mēs patiesībā arī vēlamies – kardinālu valsts stratēģiskā attīstības virziena maiņu.

Īsāk sakot, mēs veidojam kaut ko īstu un pilnvērtīgu, un to nevar izveidot dažu mēnešu laikā. „Laikmeta būtībai” jau ir divi gadi, un pa šo laiku cilvēki nav „atdzisuši”, attiecīgi valstī ir liels skaits jauniešu, kuri ir gatavi uz nesavtīgu un pašaizliedzīgu darbību. Pie tam, tie ir cilvēki, kuru dzīves līmenis ir zem vidējā.

Interesanti, ka divu gadu laikā mūsu cilvēki ir stipri mainījušies, ir iemācījušies domāt, organizēti rīkoties, pārvarēt bailes veikt sabiedrisko darbību. Man vairs nav bažas par to, ka viņi varētu „atdzist”, jau ir redzams, ka mūsu kustība arvien uzņem apgriezienus.

Vai ir kaut kāds potenciāls mazākām sabiedriskās organizācijas formām?

Man ļoti gribētos, lai valstī veidotos virkne mazāku, bet īstu un dzīvu sabiedrisko struktūru. Es viņas saucu par katakombām, tas ir, par tādām sabiedriskām struktūrām, kuras strikti norobežojās no apkārt valdošā regresa, pagrimuma un amoralitātes. Es, piemēram, ļoti daudz ko būtu gatavs atdot, lai valstī izveidotos patriotiska teātra kustība vai kaut kas tamlīdzīgs.

Bet vispār, godīgi sakot, pašreizējos apstākļos spēcīgiem un patriotiskiem aktīvistiem nav nekādu problēmu izcelties, ir taču internets. Tomēr tie jaunieši, kuri šādā veidā izceļas, meklē uzreiz savu personīgo labumu vai arī nezina, pie kā īsti ķerties un kursē no viena grāvja uz otru. Katrā gadījumā es neredzu spilgtu figūru izkristalizēšanas sistēmu, lai gan ļoti gribētu to ieraudzīt.

Vispār spēka avots ir darbs. Piemēram, tas pats Prohanovs avīzē „Zavtra” izveidoja veiksmīgu darba kolektīvu, kurš ir spējīgs uz sistemātisku darbu. Un viņi raksta, daudz raksta un ir rezultāts. Bet tādu kolektīvu diemžēl ir ļoti maz.

Kad cilvēku grupas ar vienotu mērķi sāk kļūt par pilnvērtīgu sabiedrisku kustību?

Tam nepieciešams magnētisms, kas rada uguni. Cilvēkiem ir sapnis, mērķis, ideāls. Viņiem ir kaislība. Kad viņi iedegas šai kaislībā un redz, ka līdzīgi ir iedegušies apkārtējie, tad viņi ap sevi sāk radīt jaunu dzīvību. Kad cilvēki saprot, ka kopā viņi ir spējīgi šādi degt ilgi, viņi kļūst par pievilkšanas punktu visiem pārējiem. Bet tālāk viss ir atkarīgs no tā, kā viņi ir spējīgi organizēt tos, kuri tiecas pie viņiem…

Jebkura partija pēc būtības var sastāvēt tikai no diviem cilvēkiem – ideologa un organizatora. Un varbūt vēl no politiķa, kurš tos apvieno. Šie divi virzieni ir obligāti, un primārais no tiem ir ideoloģija, jo bez tās pilnīgi noteikti nekas nesanāks.

Pie manis ir centušies iekārtoties daudzi mūsdienu elites pārstāvju bērni. Viens no viņiem gribēja būt mans palīgs. Es viņam un viņa tēvam teicu: „Netērējiet velti laiku, no tā tāpat nekas nesanāks”. Viņš bija simpātisks jaunais cilvēks, bet tāds siltumnīcas auga tipa, tāpēc ar’ teicu, ka nekas nesanāks. Sākumā uz mani pat apvainojās. Bet jauneklis tāpat turpināja nākt uz visiem mūsu pasākumiem, strādāja, staipīja smagas kastes ar vēstulēm utt. Viņš varēja izvēlēties jebkuru citu nodarbošanos, viņam visur citur durvis ir plaši atvērtas, bet viņš izvēlējās tieši mūsu kustību. Un pēc kāda laika viņā sāka parādīties stingruma un rūdījuma pazīmes. Tāds ir iekšējās uguns transformējošais spēks.

Ir jāaizstāv sabiedrības vairākums

Mūsu sabiedrībā pastāv problēma ar sabiedrības vairākuma gribas izpausmi un tā aizsardzību. Diemžēl jāatzīst, ka vēsturiski sabiedrības vairākums nekad pēc noklusējuma nav spēcīgāks par labi organizēto mazākumu, drīzāk ir pat otrādi.

Mūsu mazākumam diemžēl, atšķirībā no tās pašas Lielās franču revolūcijas mazākuma, nav pilnīgi nekādas valstiskuma idejas. Viņiem ir nulles pozitīvais potenciāls, tādēļ arī rezultāts ir tāds, kāds ir. Tāpēc viņi arī nav spējīgi, kā savulaik Ļeņins, tikt līdz tautas masu apziņai, un tāpēc valsts varas palikšana šī mazākuma rokās nozīmē valsts un sabiedrības galu.

Savukārt, ja sabiedrības vairākums spēs pašorganizēties, kas vēsturē ir ļoti reti sastopama parādība, tad valstij un sabiedrībai ir izredzes izdzīvot. Bet tam ir nepieciešama plaša tautas demokrātija, pilsoniskā demokrātija. Mums ir jāieliek jauna jēga vārdā „pilsoniskā”, jo klasiskā buržuāziskā demokrātija paredz valdošās šķiras dominēšanu. Bet mums ir nepieciešama tieša pilsoniska demokrātija. Cilvēkiem ir jābūt spējīgiem tagad un tūlīt ietekmēt savu likteni. Tas ir demokrātijas pamatprincips. Tā būtība ir atziņā, ka statistiski vidējais ierindas cilvēks ir kompetents to jautājumu izlemšanā, kas nosaka viņa likteni, un ka viņš šajos jautājumos pieņem pareizos lēmumus. Ja šī atziņa netiek atzīta, tad tā vairs nav demokrātija, tad ir nepieciešama ekspertu pārvalde. Bet tad lai sākumā tie „eksperti” pierāda, ka viņi tik tiešām ir eksperti, nevis savu nekompetenci un antisabiedriskus mērķus maskējoši pseidoeksperti.

Avots:
http://infoagentura.wordpress.com/2013/03/10/ka-radit-masveida-sabiedrisku-kustibu/
http://www.odnako.org/magazine/material/show_23902/

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s