Atlases kritēriji kultūras attīstībai. Fransiss Heilighens + Kultūras atraktori. Dans Sperbers

(Rakstā ir runa par kultūras ideju daudzkāršošanas novērtējuma paņēmienu. Tostarp, kā man šķiet, latvju dainu, kuras taču ir īpaši atdarināmi uzvedības un attieksmes paraugi. Varbūt pat latviešu kultūras mantojuma kristalizācijā var noderēt.

Lai lasītājs neierobežotu sevi vien ar mīmiem, pievienoju Dana Sperbera rakstu par atraktoriem.

Skat.arī http://tencinu.wordpress.com/2013/03/08/latviskuma-atraktors-teodors-zeiferts-1865-1929/)

Atlases kritēriji kultūras attīstībai. Kas mīmu dara veiksmīgu? Fransiss Heilighens

Francis HEYLIGHEN, CLEA, Free University of Brussels, Pleinlaan 2, B-1050 Brussels, Belgium
E-mail: fheyligh@vub.ac.be
KOPSAVILKUMS. Tiek aprakstīta mīmu daudzkāršošanās kā četru – uzņemšanas, saglabāšanas, izpausmes un pārnodošanas – posmu norise. Tiek apspriests dažādu objektīvu, subjektīvu, starpsubjektu un uz mīmu centrētu atlases kritēriju iedarbīgums šajos dažādajos stāvokļos.

Ievads

Kultūras evolūciju, tostarp apziņas evolūciju var modelēt atbilstoši tiem pat daudzveidīguma un atlases pamatlikumiem, kādi ir bioloģiskās evolūcijas pamatā (Boyd & Richerson, 1985; Cavalli-Sforza & Feldman, 1981). Tas nozīmē pāreju no gēniem kā bioloģiskās informācijas (daudzkāršojošiem) vienumiem uz jauniem kultūras informācijas (daudzkāršojošiem) vienumiem: mīmiem (memes; Dawkins, 1976). MĪMU VAR DEFINĒT KĀ INFORMĀCIJAS PARAUGU, MODELI, KAS GLABĀJAS CILVĒKA ATMIŅĀ UN KAS IR IEKOPĒJAMS CITA CILVĒKA ATMIŅĀ. Tas ietver visu, ko var iemācīties jeb atcerēties: idejas, zināšanas, paradumus, uzskatus, prasmes, attēlus utt. Mīmētiku tādējādi var definēt kā teorētisku un empīrisku zinātni, kas pēta mīmu daudzkāršošanos, izplatīšanos un evolūciju (Moritz, 1990).
Lai tiktu daudzkāršots, mīmam ir veiksmīgi jānoiet četri secīgi posmi: 1) jātiek cilvēka, kurš līdz ar to kļūst par mīma saimnieku, uzņemtam; 2) jātiek saglabātam šā cilvēka atmiņā; 3) jātiek šā cilvēka izpaustam, izteiktam valodā, uzvedībā vai citā pārējiem uztveramā veidā; 4) mīma veidotam vēstījumam jeb mīma nesējam (meme vehicle) jātiek pārnodotam vienam vai vairākiem citiem cilvēkiem. Šim pēdējam posmam atkal seko pirmais, tā noslēdzot daudzkāršojuma cilpu. Katrā posmā notiek atlase, kas nozīmē, ka kādi mīmi var tikt atmesti. Šis raksts sīkāk aplūkos mehānismus, kas vada šos četrus posmus, un sniegs atlases kritēriju sarakstu, kas ļautu mums vērtēt mīma derīgumu salīdzinājumā ar tā sāncenšiem.

Četri mīma daudzkāršošanas posmi

Uzņemšana

Veiksmīgam mīmam ir jāspēj ‘inficēt’ jaunu saimnieku, tas ir, nonākt tā atmiņā. Pieņemsim, ka iespējama jauna saimnieka uztveres lokā nonāk kāds mīms. ‘Nonākt’ nozīmē vai nu, ka cilvēks sastopas ar mīma nesēju, vai ka viņš to atrod pats, novērojot ārējas parādības, vai izdomājot, tas ir, pārkombinējot esošos izziņas elementus. Lai tiktu uzņemts, sastaptajam mīmam jātiek (nākošā) saimnieka pienācīgi pamanītam, saprastam un pieņemtam. PAMANĀMĪBA prasa, lai mīma nesējs ir pietiekami vērā ņemams, lai piesaistītu nākošā saimnieka uzmanību. SAPROTAMĪBA nozīmē, ka saimnieks mīmu atpazīst kā tādu, kas ir prieksstatāms viņa izziņas sistēmā. Prāts nav tukša tāfele, uz kuras var uzrakstīt jebkādu domu. Jaunai domai vai parādībai, lai tiktu saprasta, jābūt saskaņā ar cilvēkam jau pieejamām izziņas struktūrām. Beidzot, PIEŅEMAMĪBA – cilvēkam, kas jauno domu ir sapratis, ir jābūt gatavam tai paļauties jeb ņemt to nopietni. Piemēram, kaut gan tu, iespējams, saproti paskaidrojumu, ka tavu auto ir būvējuši mazi zaļi marsietīši, bez ļoti spēcīga pierādījuma tu to nespēj pieņemt. Tāpēc tu to parasti atmiņā nepaturēsi, un šis mīms tevi neinficēs.

Saglabāšana

Otrs mīma daudzkāršošanas posms ir tā saglabāšana atmiņā. Atbilstoši definīcijai mīmam kādu laiku ir jāpaliek atmiņā, citādi tas nav mīms. Jo ilgāk mīms atmiņā paliek, jo tam būs vairāk izdevību izplatīties, inficējot citus saimniekus. Šis ir Davkinsa (Dawkins’s, 1976) daudzkāršotāju ILGMŪŽĪBAS raksturojums.
Tāpat kā uzņemšanu, arī saglabāšanu raksturo stingra atlase, kuru pārdzīvo vien daļa mīmu. Tiešām, vairums dienā dzirdētā, redzētā vai saprastā atmiņā nepaliek ilgāk par dažām stundām. Lai gan tu esi ļoti skaidri uzņēmis ziņu, ka progresīvo liberāļu partija Svazilendas vēlēšanās ir uzvarējusi ar 54% balsu, tu diez vai kaut ko no tā atcerēsies pēc nedēļas – ja vien tu nedzīvo Svazilendā. Saglabāšanās būs atkarīga no tā, cik svarīga tev ir šī doma, un cik bieži tā atkārtojas, vai nu atkārtoti uztverot, vai iekšēji pievēršoties. Visas mācīšanas teorijas piekrīt, ka bieži pastiprināti pieredzējumi atmiņā iekodējas daudz stingrāk.

Izpausme

Lai tiktu izplatīts citiem cilvēkiem, mīmam ir jāparādās no savas glabātuves – atmiņas kā modelim un jāiegūst tāds fizisks veidols, ko var uztvert citi. Šo norisi var saukt par ‘izpausmi’. Visacīmredzamākais paušanas līdzeklis ir runa, ‘teikšana’. Citi parasti paušanas līdzekļi ir raksti, attēli un uzvedība. Izpausme neprasa saimnieka apzinātu nodomu izplatīt mīmu. Mīmu var izpaust ar veidu, kā kāds staigā vai rīkojas, vai kā ģērbjas.
Var būt nekad neizpausti mīmi, piemēram, ja saimnieks to neuzskata par pietiekami interesantu, lai pārējiem tas būtu jāzin, ja to lieto neapzināti, neizrādot ar savu uzvedību, ja nezin, kā to izpaust, vai ja vēlas to slēpt. Pretēji, saimnieks var būt pārliecībā, ka šis mīms ir tik nozīmīgs, ka tas ir jāpauž vēl un vēl katram, ko satiek.

Pārnodošana

Lai sasniegtu citu cilvēku, izpaudumam ir vajadzīgs fizisks nesējs vai starpnieks, kas ir pietiekami noturīgs, lai pārnodotu ‘teikto’ bez pārāk lieliem zudumiem. Runa, piemēram, izpausmei lieto skaņu, kamēr raksts tiek pārnodots ar tintes zīmēm uz papīra vai elektriskiem impulsiem vadā. Izpaudums pieņems fiziska signāla veidu, kas modulē nesēju īpašā veidā, tā ka var atkalizgūt sākotnējo mīmu. Šo fizisko veidolu var saukt par mīma nesēju. Piemēram, mīmu nesēji var būt grāmatas, fotogrāfijas, roku darinājumi vai kompaktdiski.
Pārnodošanas posmā atlase notiek vai nu ar atsevišķu mīmu izzušanu, kad nesējs tiek iznīcināts vai sabojāts pirms to uztvēris cits cilvēks, vai ar nesēja dažādu pavairošanu. Piemēram, rokraksts var tikt ielaists smalcinātājā vai pārvērsts grāmatā, ko iespiež tūkstošiem kopijās. Radio ziņojums var zust traucējumu dēļ vai izziņots miljoniem klausītāju. Īpaši kopš plašsaziņas līdzekļu parādīšanās pārnodošanas posms ir tas, kurā atšķirības starp veiksmīgu un neveiksmīgu mīmu ir vislielākā, un kur atlasei ir vislielākā ietekme.

Mīma piemērotība

Vispārēju mīma m izdzīvošanas vērtējumu var izteikt ar MĪMA PIEMĒROTĪBU F(m), kas mēra vidējo mīmu skaitu laika sprīdī t, kas dalīts ar vidējo mīmu skaitu iepriekšējā solī jeb ‘paaudzē’ t – 1. Šo piemērotību vienkāršotā modelī var izteikt kā visu četru posmu, tas ir, uzņemšanas A, saglabāšanas R, izpausmes E un pārnodošanas T izdzīvošanas vērtējumu reizinājumu:
F(m) = A(m) . R(m) . E(m) . T(m)
A apzīmē jaunā saimnieka uzņemto mīmu proporciju attiecībā pret sastaptajiem (jeb neatkarīgi atklātajiem) nesējiem. R apzīmē jaunā saimnieka atmiņā paturēto mīmu proporciju attiecībā pret uzņemtajiem. Tādējādi A <= 1, R <= 1. E ir reižu skaits, cik saimnieks ir atmiņā paturēto mīmu izpaudis. T ir izpauduma kopiju skaits, kas pārnodots iespējami jaunam saimniekam. E un T, pretēji A un R, nav augšējās robežas, kaut gan E var būt ierobežotāks par T. Ievērosim, ka F ir nulle, tiklīdz viena no sastāvdaļām (A, R, E, T) ir nulle. Tas nozīmē, ka mīmam, lai daudzkāršotos, ir veiksmīgi jāiziet visi četri posmi. Jāievēro arī, ka mīms var būt daudzkāršots (F > 1), ja E > 1 vai T > 1.

Galvenie mīmu atlases kritēriji

To, kurš mīms visveiksmīgāk izies visus šos posmus, var modelēt ar atlases kritēriju virknēm. Sīkāk šie kritēriji ir aplūkoti agrākos rakstos (Heylighen, 1993, 1997). Šeit es tos būtībā izvietošu attiecībā pret četriem daudzkāršošanās posmiem. Kritērijus var grupēt atšķirīgās ģimenēs, kas atšķiras ar atlases sistēmu. Pašlaik mums nav paņēmiena, kā atvasināt piemērotības raksturojuma sastāvdaļu vērtības no pakāpes, kādā mīms apmierina dažādus kritērijus. Tas tomēr nenozīmē, ka nav iespējams izdarīt nekādus paredzējumus. Ja pārējās lietas ir vienādas, ir paredzams, ka MĪMS, KAS GŪST SEKMES LABĀK VIENĀ NO ŠIEM KRITĒRIJIEM, populācijā DAUDZKĀRŠOSIES LABĀK kā mīms, kas tajā ir nesekmīgāks.
Tas jau ir pārbaudāms pieņēmums, ko var testēt izmēģinājumos vai novērojumos. Šajā ziņā pietiek lai pārbaudīto kritēriju darbinātu. Tas jau ir darīts ar tādiem kritērijiem kā nemainīgums (Van Overwalle & Heylighen, 1995), formulētība (Heylighen & Dewaele, 1998) vai atbilstība (sal. ar Boyd & Richerson, 1985), un šķiet samēra vienkārši to veikt arī ar citiem, lietojot sociālās zinātnes standarta metodoloģijas, piemēram, personības iezīmju pārbaudes izstrādei.

Objektīvie kritēriji

Objektivie kritēriji attiecas uz parādību vai objektu atlasi, kas nav atkarīgi no norisē iesaistītajiem saimniekiem un mīmiem. ATŠĶIRAMĪBAS kritērijs darbojas galvenokārt uzņemšanas posmā. Tas nozīmē, ka īpatna, izstrādāta vai kontrastējoša parādība ir pamanāma un saprasta un tāpēc uzņemta ar lielāku varbūtību. Pretēji, NEMAINĪGUMA un VADĀMĪBAS kritēriji ir lietojami galvenokārt saglabāšanas posmā. Atbilstoši nemainīguma kritērijam, parādības, kas atkārtojas vienādi, neatkarīgi no uztveršanas veida, atmiņā paliks ar lielāku varbūtību. Vadāmība nozīmē, ka parādības, kas uz subjekta rīcību reaģē atšķirīgi, ilgstošas pēdas atmiņā atstās ar lielāku varbūtību.

Subjektīvie kritēriji

Subjektīvie kritēriji uzrāda, kā mīmu uzņemošais subjekts to atlasa. Galvenie kritēriji uzņemšanas posmā ir JAUNUMS (veicina uzņemšanu pievelkot subjekta uzmanību) un VIENKĀRŠUMS (prasa mazāku apstrādi, līdz mīms ir saprasts). SAKRITĪBAS kritērijs (savietojamība un pieņemamība starp jauno uztvērumu un esošo atmiņas saturu) sekmē uzņemšanas posmu no sapratnes un pieņemšanas viedokļa, jo tas uzrāda dabiskumu, ar kādu jaunais mīms var ‘iederēties’ jau esošajā atmiņā. Tas veicina arī saglabāšanas posmu, jo sakritīgas atmiņas ir vieglāk izgūstamas un lietojamas, un tāpēc mazāka ir varbūtība tās aizmirst. DERĪGUMA kritērijs tāpat kā vadāmības, darbojas galvenokārt saglabāšanās posmā, jo piemēroti mīmi ir lietojami un tādējādi pastiprināmi ar lielāku varbūtību, kaut gan – tas palīdzēs arī uzņemšanas posmā, darot to vērtīgāku saimniekam, lai tas papūlētos mīmu uzņemt.

Starpsubjektu kritēriji

Starpsubjektu kritēriji pārstāv atlasi pēc atšķirīgu subjektu mijiedarbības. DERĪGUMS GRUPAI ir jauns kritērijs, kas ir klāt visos četros posmos; mīmi, kas ir derīgi visu savu saimnieku grupai, izdzīvos ar lielāku varbūtību, jo tas palīdz izdzīvot un pieaugt pašai grupai ar lielāku varbūtību un tādējādi uzņemt jaunus cilvēkus. IETEKMĪGUMA kritērijs darbojas galvenokārt uzņemšanas posmā; mīmi no ietekmīgiem avotiem, tas ir, saimniekiem vai nesējiem, kas tiek augstu cienīti vai uzskatīti par jomas lietpratēju pārstāvjiem, tiks vieglāk pamanīti un pieņemti. FORMULĒTĪBA (tas ir, stingri pareiza, nepārprotama izpausme) arī palīdz uzņemt, mazākais, izpausmes sākotnējā mīma saturu. Tā būtiski veicina to, ko Davkinss (Dawkins, 1976) sauc par kopēšanas precizitāti. (No otras puses, neformāla izpausme, tiecoties būt vienkāršāka, arī var veicināt uzņemšanu, bet uzņemtā doma var atšķirties no sākotnēji paustās). Viena un tā paša mīma pastiprināšanās vienai grupai piederīgu atšķirīgu saimnieku vidū, jeb SASKAŅOTĪBA atbalstīs uzņemšanu un saglabāšanu (sal. Boyd & Richerson, 1985). IZTEIKSMĪGUMS, dabiskums, ar kādu mīmu var izpaust starpsubjektu vidē, acīmredzami veicinās izpausmes posmu. Beidzot, PUBLISKUMS, pūles, ko pieliek saimnieks(i) plašā vēstījuma izplatīšanā, maksimizēs pārnodošanu.

Uz mīmu vērsti kritēriji

Beidzot, ap mīmu vērsti kritēriji uzrāda atlasi paša mīma līmenī. Tos nosaka vien mīma iekšējā uzbūve, nevis tā ‘piemērotība’ ārējiem atlasītājiem, tādiem kā subjektiem, objektiem, grupām. Šie kritēriji tipiski atlasa ‘savtīgus’ (sal. Heylighen, 1992) vai ‘parazītiskus’ (sal. Cullen, 1998) mīmus, kuru vienīgais mērķis ir pašizplatīties, ‘inficējot’ iespējami daudzus saimniekus, nerūpējoties par savu saimnieku labklājību. Tas nenozīmē, ka šis mīms nevar apmierināt gan savtīgus, gan nesavtīgus kritērijus. Reliģijas parasti ir parazītisku un labvēlīgu iezīmju sajaukums (skat. Cullen, 1998)
PAŠATTAISNOJUMS, pakāpe, kādā mīma sastāvdaļas atbalsta viena otru, veicina saprašanu un uzņemšanu. PAŠPASTIPRINĀJUMS, pakāpe, kādā mīms mudina iespējamo saimnieku daudzkāršot sevi, piemēram, atkārtojot, meditējot, lūgsnā utt., pastiprina saglabāšanu. NEIECIETĪGUMS, pakāpe, kādā mīms noraida konkurējošu mīmu uzņemšanu un saglabāšanu, palīdz mīmam saglabāt noturīgu vietu atmiņā. PIEVĒRŠANAS SPĒJA, pakāpe, kādā mīms skubina savu saimnieku iespējami plašāk izplatīt sevi citiem saimniekiem, palielina izpausmes un pārnodošanas ātrumu.

Ekrānattēls 2013-03-31 16:23:02

Tabula 1: galveno mīmu atlases kritēriju kopsavilkums, sakārtots atbilstoši daudzkāršošanas posmiem, kuros tie ir aktīvāki, un atlases sistēmai.

Slēdziens

Šis vienkāršais četru posmu modelis palīdz iztirzāt mīmu pavairošanas mehānismu, un mīma veiksmīgai izplatībai tam ir jāapmierina dažādas prasības. Bez tam tas palīdz attiecināt, sakārtot daudz intuitīvāk veidotu objektīvo, subjektīvo, starpsubjektu un uz mīmu vērsto atlases kritēriju sarakstu. Lai gan četru posmu modelis vedina uz mīmu derīguma aprēķina formulu, teorija nav pietiekami attīstīta, lai viennozīmīgi noteiktu vienādojuma parametrus. Tomēr atlases kritēriju saraksts veido kvalitatīvu paredzējumu virkni, kuru var pārbaudīt empīriski.

Atzinības:

Autoru (Francis Heylighen) šajos pētījumos kā Pētījuma Partneris ir atbalstījis Fund for Scientific Research – Flanders (FWO).

Atsauces

Boyd R. & Richerson P.J. (1985): Culture and the Evolutionary Process, (Chicago University Press, Chicago).
Cavalli-Sforza L.L. & Feldman M.W. (1981): Cultural Transmission and Evolution: a quantitative approach, (Princeton University Press, Princeton).
Cullen B. (1998): “Parasite Ecology and the Evolution of Religion”, in: Heylighen F. & Aerts D. (ed.) (1998): The Evolution of Complexity (Kluwer Academic, Dordrecht)
Dawkins R. (1976): The Selfish Gene, (Oxford University Press, New York).
Heylighen F. (1992) : “Selfish Memes and the Evolution of Cooperation”, Journal of Ideas , Vol. 2, #4, pp 77-84.
Heylighen F. (1993): “Selection Criteria for the Evolution of Knowledge”, in: Proc. 13th Int. Congress on Cybernetics (Association Internat. de Cybernétique, Namur), p. 524-528.
Heylighen F. (1997): “Objective, subjective and intersubjective selectors of knowledge”, Evolution and Cognition 3:1, p. 63-67.
Heylighen F. & Dewaele J-M. (1998): “Formality of Language: definition, measurement and behavioral determinants”, submitted to Behavioral and Brain Sciences
Moritz E. (1990): “Memetic Science: I – General Introduction”, Journal of Ideas 1, p. 1-23
Van Overwalle, F., & Heylighen, F. (1995): “Relating covariation information to causal dimensions through principles of contrast and invariance”, European Journal of Social Psychology,25, p. 435-455.

http://cogprints.org/1132

 

KULTŪRAS ATRAKTORI. 2011. Dans Sperbers

Zinātnieks sabiedrības un izziņas jomā; CEU Budapest un CNRS Paris; līdzautors (Dan Sperber, Deirdre Wilson) darbam ‘Meaning and Relevance’.
Ričards Davkinss (Richard Dawkins) 1967.gadā ieviesa mīma ideju: tā ir kultūras pārnodošanas vienība, kas spēj daudzkāršoties un pārdzīvot evolūcijas atlasi. ‘Mīms’ ir kļuvis par ievērojami veiksmīgu papildinājumu katra cilvēka izziņas instrumentārijā. Es vēlos vedināt uz domu, ka mīma jēdzienu vajadzētu ja ne aizvietot, tad vismaz papildināt ar kultūras atraktora jēdzienu.
Mīma idejas ilustrācija ir vai šķiet pati vārda ‘mīms’ veiksme: šis vārds ir atkārtots jau miljardiem reižu. Bet vai mīma ideja ik reizi, kad šis vārds lietots, ir daudzkāršota? Nu nē. Pilnīgi dažādas mīma definīcijas ir ne vien ‘mimētiķiem’, bet arī, un tas ir daudz nozīmīgāk, vairumam šā vārda lietotāju nav skaidras jēgas, kas mīms varētu būt. Katru reizi šis vārds tiek lietots ar neskaidru nozīmi saistībā ar apstākļiem. Visas šīs nozīmes pārklājas, bet tās nav viena otras daudzkāršojumi. Mīma ideja pretēji vārdam ‘mīms’ galu galā nevar būt labs mīma piemērs!
Mīma idejas gadījums ilustrē parastu mīklu. Kultūras satur vienības – idejas, normas, nostāstus, receptes, dejas, ritus, rīkus, vingrinājumus un tā tālāk – kas tiek atražotas vēl un vēl. Šīs vienības paliek pašlīdzigas cauri sabiedriskajai telpai un laikam: neraugoties uz variācijām, īru sautējums ir īru sautējums, Sarkangalvīte ir Sarkangalvīte, un samba ir samba. Acīmredzams veids, kā skaidrot šo noturīgumu makrolīmenī, ir vai šķiet – pieņemt uzticību starpcilvēku pārnodošanas mikrolīmenī. Sarkangalvīte ir pietiekami uzticīgi jādaudzkāršo lielākajā daļā stāsta, lai tā paliktu pašlīdzīga cauri mutiskas pārnodošanas gadsimtiem, vai arī šis stāsts dreifēs visos veidos, un pats stāsts izzudīs kā ūdens smiltīs. Makro noturīgums nozīmē mikro uzticību. Pareizi? Nu nē. Pētot pārnodošanas mikronorises – atmetot tās, kurās lietota stingra kopēšanas tehnika, piemēram, izdruka vai pārsūtīšana internetā – mēs novērojam sajaukumu no modeļa un versijas veidojuma, kas atbilst pārnodevēja spējām un interesēm. Izmaiņas no versijas uz versiju var būt niecīgas, bet, kad tās notiek visas populācijas mērogā, to kopējai ietekmei vajadzētu likt apšaubīt kultūras vienības noturīgumu. Bet — un mīkla ir tieši šeit — tā nenotiek. Kas cits tas ir, ja ne uzticība, kas izskaidro noturīgumu?
Labi, kultūras daļiņas — mīmi, ja vēlaties vienkāršot tradīciju un nosaucat to par mīmiem, — paliek pašlīdzīgas ne tāpēc, ka tās tiek daudzkāršotas atkal un atkal, bet tāpēc, ka variācijas, kādas rodas gandrīz katrā to atkārtoto pārnodevumu pagriezienā, nevis rodas no ‘nejauša klaiņojuma’, kas no sākotnējā modeļa virzās uz visām pusēm, īstenībā tiecas pievilkties kultūras atraktoriem (atraktors – risinājums, uz kādu tiecas sistēma laika gaitā). Sarkangalvītes gals, vilkam bērnu apēdot, var būt veidots kā vienkāršāks stāsts, ko atcerēties, bet Laimīgās Beigas ir pārāk spēcīgs kultūras atraktors. Ja cilvēks ir dzirdējis tikai stāstu, kas beidzas ar vilka maltīti, viņš manuprāt vai nu to neatkārtotu vispār – un tā ir atlase – vai to pārveidotu, atjaunojot laimīgās beigas – un tā ir pievilkšana, gravitācija, atraktors. Sarkangalvīte ir palikusi kultūras ziņā noturīga ne tāpēc, ka nemitīgi uzticīgi daudzkāršota, bet tāpēc, ka variācijas, kuras ir visās tās versijās, ir tiekušās cita citu atcelt.
Kāpēc kultūras atraktoriem vispār ir jābūt? Tāpēc, ka mūsu prātos, mūsu ķermeņos, mūsu vidē ir tieksmes faktori, kas ietekmē veidu, kā mēs izprotam un at-veidojam domas un uzvedību. (ar svītriņu es ‘at-veidojam’ rakstu tāpēc, ka mēs, drīzāk bieži kā reti, veidojam jaunu iezīmi, nevis kopējam ierastā veidā iepriekšējās iezīmes) Ja šie noslieces faktori ir populācijā kopīgi, rodas kultūras atraktori.
Te būs daži elementāri piemēri.
Apaļi skaitļi ir kultūras atraktori: tos vienkāršāk atcerēties, un tie labāk simbolizē lielumus. Tādējādi mēs svinam divdesmitās kāzu gadadienas, simtos žurnālu numurus, miljono pārdoto mūzikas ierakstu un tā tālāk. Tas savukārt rada īpašu kultūras atraktoru cenām, tikai zem šiem apaļajiem skaitļiem — 9,99 vai 9,990LVL ir cerīgākas cenas birkas, — jo izvairās no domas par lielu skaitli.
Tehnisko līdzekļu un darinājumu klāstā spēcīgs kultūras atraktors ir veiktspēja. Akmens laikmeta mednieki no saviem vecājiem, mācoties darināt un lietot lokus un bultas, tiecās ne tik daudz kopēt vecājos, bet paši kļūt iespējami veiksmīgi bultu šaušanā. Šis veiktspējas atraktors daudz lielākā mērā kā uzticīga atdarināšana, kad nav daudz veidu, kā būt veiksmīgam, izskaidro dažādu tehnisku tradīciju kultūras noturīgumu (un arī vēsturiskās izmaiņas).
Būtībā nav robežu pārdabisku būtņu daudzveidībai, kādas var iztēloties cilvēki. Tomēr, kā apgalvo Paskāls Bojērs (Pascal Boyer, franču antropologs), cilvēces reliģijās ir izmantots vien ierobežots šādu būtņu repertuārs. Tām – spokiem, dieviem, senču gariem, pūķiem un tā tālāk – visām ir kopīgas divas īpašības. No vienas puses, katra no tām pārkāpj kādas galvenās intuitīvas gaidas attiecībā uz dzīvām būtnēm: mirstības gaidas, piederības vienai un tikai vienai sugai, cilvēka ierobežotības informācijas piekļuvē gaidas un tā tālāk. No otras puses, tās apmierina visas citas intuitīvas gaidas un tādējādi, neraugoties uz savu pārdabiskumu, ir drīzāk iepriekšparedzamas. Kāpēc tam tā jābūt? Tāpēc, ka būt “minimāli neiztēlojamam” (Bojēra izteikums) veicina “pienācīgu noslēpumu” (mans izteikums), un tas ir kultūras atraktors. Iedomu būtnes, kas ir vairāk vai mazāk neiztēlojamas, tiek vai nu aizmirstas, vai pārveidotas šā atraktora virzienā.
Un kas ir tas atraktors, ap kuru griežas ‘mīma’ mīms? Mīma ideja – vai drīzāk tās banalizētu versiju spiets — ir kļuvusi ārkārtīgi veiksmīga mūsdienu kultūras daļiņa nevis tāpēc, ka ir tikusi uzticīgi atkal un atkal pārkopēta, bet tāpēc, ka mūsu saziņa parasti griežas – un te ir kultūras atraktors – ap vērā ņemamiem kultūras vienumiem, kas plašsaziņas līdzekļu un interneta laikos uzrodas arvien biežāk un ir tiešām pavisam atbilstoši mūsu izpratnei par pasauli, kurā dzīvojam. Tie pievelk mūsu uzmanību pat tad – vai, varbūt īpaši tad, kad – mēs tos labi neizprotam, kas tie ir un kā tie rodas. ‘Mīma’ nozīme no Davkinsa precīzās zinātniskās domas ir pārvirzījusies par līdzekli, kā attiekties pret pārsteidzošiem un mīklainiem objektiem.
Tāda ir mana atbilde. Ļaujiet man pabeigt, daloties jautājumā (uz kuru atbildēs laiks): vai pati kultūras atraktora ideja ir pietiekami tuva kultūras atraktoram, lai tās versija kļūtu savukārt par ‘mīmu’?

http://www.edge.org/response-detail/10950

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s