Skats uz Baltijas kolonizāciju no malas, pasaules kontekstā. Ph.Dr. Jonathan Otto Pohl. 2011-2012

(Atlasīju Ganas universitātes Vēstures departamenta lektora Jonathan Otto Pohl, Ph.D. (School of Oriental and African Studies, University of London), jopohl@ug.edu.gh rakstus un polemiku, kas mums var palīdzēt gan vērtēt, cik nezinoši/negriboši zināt par Baltijas tautu stāvokli ir ‘rietumi’, gan ka ir zinošie, gan arī atjaunot mūsu pašu krietni izskaloto apziņu un pašapziņu, gan piedomāt par nākotni. (Skat.arī https://tencinusarunas.wordpress.com/2013/04/12/no-invaderu-kolonialisms-teoretisks-apskats-lorenco-veracini-2011/ ; https://tencinusarunas.wordpress.com/2012/02/11/par-baltijas-valstim-postkolonialisma-gaisma-karlis-racevskis/ ) I.L.)

 

Koloniālisma problēmas. 18.05.2011

Turpinās senas debates par to, vai PSRS ir bijusi impērija un pārvaldījusi kā kolonijas Vidusāziju un citus apvidus ārpus etniskās Krievijas centra.

Viens no galvenajiem argumentiem pret PSRS kā koloniālu impēriju ir bijis, ka mazāk attīstītie PSRS apvidi, kā Vidusāzija, ekonomiskā ziņā ir daudz vairāk saņēmušas, nekā zaudējušas. Man šis arguments šķiet dīvains. Tas it kā apgalvo, ka koloniālisms ir galvenokārt ekonomiskas, nevis politiskas attiecības. Neesmu pārliecināts, vai tas ir tā. Ja lielāka vara uzpērk mazākas teritorijas populāciju, iemainot dzīves līmeņa paaugstināšanu pret politiskās neatkarības zaudējumu, kā to saukt? PSRS savā politikā nav bijusi unikāla, tā ka neesmu pārliecināts, vai tā ir uz burkāna, nevis pātagas balstīta koloniālas varas forma.

Pirmkārt, lai gan Vidusāzijai un Kaukāzam bija daudz augstāks dzīves standarts, esot daļai no PSRS, nekā citādā stāvoklī, tas nav patiesi visos PSRS varā bijušos apvidos. Baltijas valstīm, īpaši Igaunijai un Latvijai bija daudz zemāks dzīves standarts, esot PSRS okupētām, nekā tas būtu bijis citā stāvoklī. Vai Latvija un Igaunija bija kolonijas šādu ekonomisku attiecību rezultātā, piedevām pretlikumīgi okupētas? Kamēr Vidusāzijas republikas nebija kolonijas, vēl arī būdamas PSRS likumīga daļa? Vai, lai pastāvētu koloniālas attiecības, kolonizētai teritorijai ekonomiska ziņā ir jābūt neto zaudētājai un koloniālajai varai neto ieguvējai?

Otrkārt, padomju nacionālās pašnoteikšanās definīcija, šķiet, te ir lieka. Jo lielākā daļa Vidusāzijas ar politisko un ekonomisko stāvokli padomju varā ir bijusi apmierināta. Šajās tautās bijis ļoti maz protesta. Nacionālā pretestība PSRS galvenokārt ierobežojās ar vāciešiem, žīdiem, Krimas tatāriem, lietuviešiem, latviešiem, igauņiem, ukraiņiem, gruzīniem un armēņiem. Bet, protams, pretestības trūkums un apmierinājums par augstu dzīves standartu labumu saņemšanas rezultātā no citiem PSRS reģioniem nav tas pats, kas tautas piedalīšanās. Vidusāzijas cilvēki, īpaši komunistiskās partijas elite, kas visvairāk ieguva no sastāvēšanas PSRS, savu politisko piedalīšanos un ekonomiskos labumus no sistēmas saskatīja kā apmierinošus, bet tiem nepiederēja nekāda īsta kontrole pār politikas veidošanas nozīmīgākajām problēmām. Vai šis apmierinājums ar esošo stāvokli īstenībā ir tulkojams kā nacionālā pašnoteikšanās? Šķiet, ka padomju politikai Vidusāzijā bija daudz kopīga ar ASV politiku Puerto Riko un citās teritorijās. Ekonomiskie labumi no palikšanas lielākas varas kontrolē tālu atsver labumus no politiskas neatkarības.  Vai Puerto Riko nav kolonija tāpēc, ka lielākā daļa iedzīvotāju piekrīt būt ASV sadraudzībā?

Domāju, ka daļa no problēmas ir vārda ‘koloniālisms’ blakusnozīmēs. Bet ne visas koloniālās attiecības ir vienādas. Koloniālisms tradicionāli ir ietvēris ekonomisku pārskaitījumu no pakļautās uz valdošo varu un kolonizētās tautas masveida pretestību. Tomēr, vai tie ir koloniālu varu raksturojoši formulējumi? Man šķiet, ka politiskā vara, ne tikai ekonomisku pārvedumu virziens nosaka, vai pastāv koloniālas attiecības. Tas tomēr nozīmētu piekrišanu relatīvi labdabīgas koloniālas varas formu pastāvēšanai, tādu kā ASV patreizējie vingrinājumi tādās vietās kā Puerto Riko, Guama, Virdžīnijas Salas un Samoa.

Vēl par koloniālismu. 19.05.2011

Tāpat kā vairums manu uzskatu, arī mana pārliecība, ka koloniālisms attiecas pirmkārt uz politiskas kundzības sistēmu, nevis bagātāku nāciju veiktu nabadzīgāko nāciju ekonomisku ekspluatāciju, šķiet, zinātnes pasaulē ir mazākumā. Man šķiet, ka ir četras koloniālismu atšķirošas pazīmes, un ne visām ir jābūt, lai koloniālisma attiecības pastāvētu. Piemēram, Zelta Krasta (Gold Coast) koloniālās pārvaldes laikā ceturtā pazīme ilgstoši nav pastāvējusi. Koloniālisma pazīmes ir šādas.

1. Politiskā kontrole pār etniski citu teritoriju, ko īsteno valsts, kurā pārsvars ir atšķirīgam etnosam.

2. Plaši izplatīta skaidri izteikta un bieži vardarbīga pretestība šai valdošās tautas politiskajai varai.

3. Uzkundzētās teritorijas ekonomiskā ekspluatācija, ko veic valdošā vara, rezultējas kontrolētās teritorijas neto ekonomiskos zaudējumos un valdošās varas neto ekonomiskos ieguvumos.

4. Valdošās varas etniskā pārsvarā esošās grupas invāzija pārvaldītajā teritorijā.

Šķiet, ka dažādu iemeslu dēļ cilvēku vairākums kā nozīmīgāko uzsver trešo punktu. Tāds ir bijis padomju režīma arguments, kāpēc Vidusāzija neesot bijusi koloniālā pārvaldībā, lai gan pirmais un ceturtais punkts uz to attiecas. Arguments ir, ka turklāt daudzi nekomunisti, šķiet, to ir atbalstījuši. Tomēr ir jāatzīmē, ka tas PSRS no impērijas statusa ķezas neatbrīvo. Visi četri punkti attiecas uz Baltijas valstīm un Ukrainu, īpaši Rietumukrainu. Lietuvas, Latvijas un Igaunijas stāvoklis gados pēc II Pasaules kara līdz neatkarības atjaunošanai atbilst klasiskam koloniālam modelim visos aspektos.

Mūsdienās nav nemaz tik daudz gadījumu, kas atbilst visiem četriem punktiem. Tibeta un Austrumturkestāna, šķiet, atbilst pirmajam, otrajam un ceturtajam, bet ne trešajam punktam. Tā kā dažādu iemeslu dēļ zinātnieku vairums trešo punktu uzskata par visnozīmīgāko koloniālisma pazīmi, tas Ķīnas kā koloniālas varas statusu padara neskaidru. Israēlas vara pār Rietumkrastu atbilst visiem četriem kritērijiem, bet tas ir palicis varbūt vienīgais tāds gadījums. Tomēr ir daudz tādu gadījumu, kā Tibeta, kur atbilst pirmais, ceturtais un pat otrais punkts. Ja šie gadījumi nav koloniālisms, tad kāds termins būtu jālieto, lai tos apzīmētu?

18.04.2012

Daudzi no tiem, kuri debatējuši par britu varas pār Ziemeļīriju likumīgumu, ir pret to attiekušies kā pret invaderu koloniālismu. Tas ir pretrunīgi. Bet, manuprāt, būtība ir, ka tā nav bijusi vispārpieņemta nostādne, īpaši pārdesmit dienas, pirms Ziemeļīrijai nācās nonākt britu varā. Bija cilvēki, kuri uzsāka politisku vardarbību pret britu varu. Man jāteic, ka piemērots ir salīdzinājums ar baskiem. ETA un citi baski gribēja gāzt Spānijas pārvaldību, īpaši Franko valdīšanas laikā. Neesmu tik pārliecināts, ka neviens basku nacionālists nekad nebūtu Spānijas varu pār viņa dzimteni saucis par koloniālismu. Pietiekami labi nezinu attiecīgo literatūru. Bet es nebūtu pārsteigts, ja kādi basku nacionālisti runātu par Spānijas koloniālismu viņu dzimtenē.

 

19.04.2012

Aneksija var būt kolonizācija.

Tas nešaubīgi ir noticis, Padomju Savienībai okupējot Baltijas valstis. Tur ir piepildījušies visi klasiskā koloniālisma kritēriji. To pierāda spēcīgāka politiskā vara pār vājāku. To pierāda resursu neto pārvedumi no Baltijas valstīm uz PSRS, kā rezultātā tām bija zemāks dzīves standarts, kā būtu bijis bez okupācijas. To pierāda masīva kolonizējoša krievu invāzija Latvijā un Igaunijā. Tāpat, ‘separātisms’ jeb neatkarības kustības parasti bija antikoloniālas. Lietuva no krievu masveidīgas invāzijas izvairījās, jo līdzīgi kā daudzās kolonijās tur bija masīva pretestība padomju varai, lielākoties bruņota, līdz pat 1950.gadu sākumam. Latvijā un Igaunijā bruņota pretestība bija mazāka un tādēļ koloniālā invāzija lielāka.
Kā gan var domāt, ka Baltijas valstu okupācija nebija koloniāla? Bija politiska kontrole pār tām, ekonomiska ekspluatācija, koloniāla invāzija un bruņota pretestība. Kā krievi, kas Baltijas valstīs iesūtīti, pārkāpjot okupācijas laika likumu, var nebūt koloniāli invaderi? Baltijā ir bijuši visi četri kritēriji, kas tiek lietoti koloniālisma definēšanai. Var strīdēties par to, ka ekonomiskā ekspluatācija nepastāvēja Vidusāzijā, bet ne par Baltijas valstīm. To attiecinātais dzīves standarts, kas līdzinājās kaimiņvalstu, kā Somijas, standartiem, strauji kritās padomju okupācijas rezultātā.

Jauktas laulības PSRS 1940.gados bija ļoti ierobežotas – tikai īpašu imigrantu gadījumos. Ja tas notika, un tēvs bija no nolemtas tautības, visa ģimene tika izsūtīta un nometināta īpašu nometinājuma aizliegumu ierobežojumos. Sievai krievietei bija iespēja, un tā tika mudināta šķirties no vīra vai pavadīt viņu kā brīvprātīgai īpašajai nometinātajai. Nepilngadīgiem bērniem tāda izvēle netika dota, un tie tika izsūtīti kopā ar tēvu. Visu īpašo nometināto bērni tika automātiski reģistrēti kā īpašie nometinātie kopš dzimšanas. Tā ka, tiešām jā, tā bija rasistiska organizācija.

Būt kāda no vecākiem piederības izvēles stāvoklī vairs nav izvēle. Īpaši, kopš jauktie vecāki parasti bija asimilēti krievu kultūrā, neraugoties uz to, ka vecāku dokumenti īstenībā saturēja tautības kauna traipa zīmogu. Senais stāsts par meiteni, kam ir kalmiku tēvs un žīdu māte, un kam sasniedzot 16 gadu vecumu OVIR (ОВИР — (ārzemnieku vīzu un reģistrācijas nodaļa)) jautā, vai viņa negribētu labāku nacionalitāti, nav bijis nekāds retums. Lai gan vācu-poļu salikums ir bijis izplatītāks kā kalmiku-žīdu. Katra valsts, kas piešķir saviem iedzīvotājiem ‘etniskas’ jeb ‘rasiskas’ kategorijas un tad tās liek uz viņu identifikācijas kartēm, ir rasistiska valsts. Īpaši, tā kā PSRS pastāvēja nepareizas tautības, tam bija īstas sekas dažādos diskriminācijas veidos. Krievijas vācieši no vienas no izglītotākajām tautām cariskajā Krievijā PSRS beigās nonāca līdz vienai no pēdējām dēļ pastāvīgas diskriminācijas, stājoties augstākās izglītības iestādēs.

Juridiski starptautisko likumu ziņā Baltijas valstis nekad nav kļuvušas par PSRS daļu. To pievienošanu gandrīz visas pasaules valstis, izņemot Varšavas pakta valstis, ir uzskatījušas par nelikumīgu. Daudzi par koloniālisma būtību uzskata ekonomisko ekspluatāciju. Tādi bija vairums argumentu attiecībā uz imperiālisma un koloniālisma dabu 1960. un 1070.gados. Tas tika attiecināts uz PSRS, kur Vidusāzijas ekonomiskas ekspluatācijas neesamība tika daudzkārt uzsvērta kā tāda, kas tās attiecības ar Maskavu padara nekoloniālas. Literatūrā pilsonība nav tikusi uzskatīta par nozīmīgu, īpaši tāpēc, ka koloniālisms attīstījās, pirms lielākajā daļā Eiropas darbojās pilsonības jēdziens. Vēl nesen vairums cilvēku pasaulē bija subjekti, nevis pilsoņi. Tādējādi bija ļoti labs pamatojums, ka ASV veiktā Jaunmeksikas, Puerto Riko un Havaju pievienošana bija koloniāls akts, neraugoties uz pilsonības piešķiršanu šo teritoriju iedzīvotājiem. Padomju gadījumā pilsonība katrā ziņā vienmēr ir ieņēmusi otro vietu aiz nacionalitātes. Īpašie nometinātie nekad nezaudēja savu pilsonību, bet tikai tiesības, kas saistītas ar nacionalitāti. Vai tad fakts, ka tibetiešiem ir Ķīnas pilsonība, nozīmē, ka viņi ir tikpat vienlīdzīgi ar Han ķīniešiem?

PSRS starptautiskās pases tika ieviestas 1932.gadā. Bet 1938.gada 2.aprīlī NKVD izdeva īpašu instrukciju, kādā veidā cilvēki ir jāieceļ vai jāpārceļ amatos, ja tiem ir pase, kurā atšķiras vecāku tautības. Cilvēku, kuri tika turēti aizdomās kā diasporas tautībai piederīgi, gadījumos NKVD to pastiprināja, pieprasot lielu dokumentācijas apjomu, lai pārbaudītu viņu vecāku izcelsmi. Un obligāti gadījumos, kad arī vecāki pretendēja būt piederīgi tautībai, no kuras nebija cēlušies bioloģiski. NKVD šādu akciju uzņēmās īpaši, lai novērstu, ka vācu un poļu izcelsmes cilvēki, nomainot tautību, izvairītos no īpašas pārbaudes Vācijas un Polijas (kara) operāciju laikā. 1937-1938.gada nacionālās (iznīcināšanas) operācijas prasīja dzīvību apmēram 250000 cilvēkiem. Cilvēkiem, kuri tika turēti aizdomās par piederību diasporai, bija jāpierāda, ka nepieder. Tādējādi piederība kopš tā laika negribot iegūst atpakaļejošu spēku.

Nodzīvojis Vidusāzijā gandrīz četrus gadus un vēl aizvien ar ģimeni, es nepiekrītu, ka ‘nacionaļnosķ’ (padomju apzīmējums rasei) ir vai ir bijusi intermēdija. Tā ir vienīgā visnozīmīgākā organizējošā pamatlikumība vairumā pēcpadomju valstu un tāda ir bijusi arī zem padomju varas. Ilgi pēc tam, kad visi pārstāja ticēt sociālismam, viņi vēl ticēja pirmatnējajai un nemaināmajai ‘nacionaļnosķ’ dabai un piešķīra tai pirmās pakāpes nozīmīgumu.

20.04.2012

(Kāds) ar nodomu ignorē starptautisko tiesību konsensus, kas padomju klātbūtni Baltijas valstīs ir apzīmējusi kā nelikumīgu okupāciju, līdzīgu Dienvidāfrikas klātbūtnei Namībijā. Pēdējās šo valstu neatkarīgās valdības saglabāja diplomātiskos pārstāvjus cauri visam okupācijas laikam, jo citas valstis Padomju Savienības tiesības pievienot Baltijas valstis neatzina.

Nav taisnība arī par katru krievu. Tādi krievi, kas atbalstīja Baltijas valstu neatkarību, bija. Bet īstenībā mēs varam aplūkot vien balsošanas rezultātus, un redzam, ka neatkarības atjaunošanu atbalstījis liels Baltijas tautu vairākums.

NKVD milicijas ziņojumi, ko darbā ‘… Спецпоселенцы …’ Москва, 2005 citējis Zemskovs, tiešām uzrāda, ka vārds ‘navečno’ (uz visiem laikiem) īpašajiem nometinātajiem sāpējis tik pat nopietni kā ieslodzījums uz mūžu. Kāpēc turēties pie minējumiem, neņemot vērā pierādījumus? Šie materiāli nav slepeni.

Šie aizliegumi īpašajiem nometinātajiem tika atcelti tikai 1955-1956.gados. Staļinam mirstot 1953.gadā, tie vēl bija pilnā spēkā. 1954.gadā tie tika mazliet atviegloti. Līdz Gorbačovam un pat viņa ēras laikā atsevišķi OVIR biroji, neraugoties uz 1972.gada likumu, stingri ierobežoja vāciešu skaitu, kam atļauts apmesties PSRS Eiropas daļas apvidos. …

Apstrīdētākās lietas, kā man šķiet.

Acīmredzot, manām idejām ir piekrituši arvien mazāk un mazāk cilvēku internetā un rietumu intelektuāļu. Šeit ir dažas, kas, šķiet, tiek pieminēto lielākās daļas noraidītas.

1. Ka Baltijas valstu padomju okupācija ir bijusi mūsdienīgs koloniālisma piemērs.

2. Ka par galvenajiem Staļina represiju mērķiem kopš 1938.gada arvien vairāk kļuvušas etniskas, nevis šķiriskas kategorijas, augstāko pakāpi sasniedzot 1948.gada 26.novembrī (PSRS Augstākās Padomes prezidija dekrēts par vāciešu, kalmiku, ingušu, čečenu, balkāru, Krimas tatāru un dažu citu tautu pārvietošanu uz tāliem PSRS apvidiem “uz visiem laikiem, bez tiesībām atgriezties.

(Jau 1937.gada 21. janvārī PSRS iekšlietu tautas komisārs Nikolajs Ježovs ziņojumā Staļinam norādīja, ka NKVD Valsts drošības galvenā pārvalde atklājusi un likvidējusi “latviešu kontrrevolucionāro organizāciju”. 1937.gada 23.novembrī N. Ježovs visām republiku NKVD, apgabalu un novadu NKVD pārvaldēm nosūtīja rīkojumu:

 

“Nekavējoties savāciet, pārbaudiet un paziņojiet šādas ziņas par latviešu oficiālajām iestādēm un organizācijām republikas, novada teritorijā: līdz pēdējam laikam pastāvējušām kultūrizglītojošās biedrības “Prometejs” filiālēm; latviešu klubiem; rakstnieku biedrībām; laikrakstiem; teātriem; likvidētās akciju sabiedrības “Produkts” valdi; latviešu kolhoziem; latviešu amatnieku arteļiem un kooperatīvajiem uzņēmumiem pilsētās; kompaktām latviešu masām dažādās iestādēs, uzņēmumos, sovhozos, citos punktos; dažādiem “Osaviahim” (“Aizsardzības, aviācijas un ķīmiskās aizsardzības veicināšanas biedrība”) tipa pulciņiem; latviešu strēlnieku biedrībām pie “Osaviahim”; dažādām latviešu mācību iestādēm; novadniecībām; latviešu grupējumiem transporta, aizsardzības un citos svarīgākajos uzņēmumos un būvēs. Paziņojiet man šo koncentrācijas punktu dislokāciju, par katru veidu norādot šo punktu skaitu atsevišķi. Izpildes termiņš — 48 stundas no telegrammas saņemšanas brīža. Reizē sagatavojiet visu šo latviešu koncentrācijas punktu vadītāju un aktīvistu, kā arī agrāk uzskaitīto latviešu spiegu, pārbēdzēju un pretpadomju aktīva, tajā skaitā visu Latvijas pavalstnieku (izņemot vēstniecību un konsulātu kalpotāju), arestus. Operāciju attiecībā pret visām šīm aktīva kategorijām paredzēts veikt vienlaikus visās republikās un apgabalos. Operācijas laiks un veikšanas kārtība jums tiks paziņota ar telegrammu pēc jūsu ziņojumiem par uzskaitītajiem kontingentiem.”

 

Aresti notika galvenokārt Maskavā, Ļeņingradā, Baltkrievijas, Ukrainas un Sibīrijas latviešu ciemos. Maskavā sākumā citur nogalinātos upurus apraka dažādās pilsētas kapsētās, bet kopš 1936.gada masu iznīcināšanas operācijām sāka izmantot slēgto Piemaskavas NKVD šautuvi (poligonu) Butovā un iepriekšējā NKVD priekšnieka Jagodas vasarnīcas teritoriju NKVD palīgsaimniecībā Komunarka.)

3. Ka Staļina kulta atdzimšana Krievijā ir tāda pat morāla slimība kāda būtu Hitlera kulta atdzimšana Vācijā.

4. Ka PSRS būtu jātiesā pēc tiem pat standartiem kā citas valstis, un tai nav dodama diskriminācijas atļauja tāpēc, ka tā tautu apzīmēšanai vārda ‘rase’ vietā ir lietojusi ‘nacionaļnosķ’.

5. Varbūt kādreiz kāds ārpus Āfrikas ņems manas idejas nopietni. Tā ir drīzāk mana cerība, nekā pārliecība.
22.04.2012

Ir zinātnieku skola, kas nodarbojas ar postkoloniālismu Baltijas valstīs. Lai būtu poskoloniāla valsts, vispirms ir jābūt koloniālām attiecībām. Tādu attiecību noliegumu daudziem rietumu akadēmiķu prosovjetiskiem aizspriedumiem ir daļēji piedēvējis David Chioni Moore. Bet, pat ja vairums CT nevēlas to saukt par koloniālismu, ir kādi zinātnieki, kas sauc, pamatojoties uz to, ka tas uzrāda tās pat iezīmes kā citi koloniālisma gadījumi. …

Tāpat kā es, daudzi ir jau atzīmējuši, ka Lietuva, Latvija un Igaunija bija suverēnas valstis. Tās invadēja un okupēja pret to iedzīvotāju gribu un pārkāpjot starptautiskos likumus. Tad padomju režīms deportēja desmitiem tūkstošu civiliedzīvotāju uz Sibīriju un vēlāk pēc II Pasaules kara nelikumīgi nometināja šajās valstīs savas valsts civiliedzīvotājus. Neviens šodien jebkādā veidā neatsauksies uz Namībiju okupējušo Dienvidāfriku kā uz miera balstu pret Padomju Savienības-Kubas ekspansiju Āfrikā. Te ir skaidrs dubultstandarts.
Baltijas valstu iekarošana atbilst koloniālisma pamatdefinīcijām. Tur ir bijusi politiska kontrole pār etniski atšķirīgu teritoriju, ekonomiska ekspluatācija tādā veidā kā neto resursu plūsma no Baltijas uz pārējo PSRS par zaudējumu baltiešiem, tautas bruņota un citāda pretestība un, beidzot, krievu un pārkrievoto kolonistu invāzija šajās valstīs. Tāpēc tādi koloniālisma un postkoloniālisma zinātnieki kā David Chioni Moore atzīmē, ka tā ir bijusi koloniāla situācija. Miera balsta jēdziena izmantošana ir aizvainojoša. Padomju Savienības ‘rūpes par drošību’ nav augstākas par Baltijas tautu cilvēka un tautas tiesībām, ja arī kādam tā šķistu. Īpaši tādēļ, ka Padomju Savienības valdība sabiedrojās un sadarbojās ar spēku, pret kuru (it kā) aizstāvējās no 1939.gada 23.augusta līdz 1941.gada jūnijam. Savu savienību ar nacistisko Vāciju tā izbeidza tāpēc, ka vācieši iebruka pašā Padomijā.

Dienvidāfrikas veiktā Namībijas iekarošana sākotnēji notika pēc herero un nama tautu genocīda. Bet Baltijas – tika attaisnota pa Padomju Savienības drošības pret “vācu agresiju” līniju. Mana nostāja tomēr ir, ka paziņojumi par balstu un drošību koloniālu okupāciju neattaisno. Namībijas okupācijas turpinājuma pēc 1975.gada attaisnojums pa šo līniju bija kļūdains. Tas ir tas pats līnijas tips, kas it kā attaisnojot Staļina Baltijas valstu un Austrumpolijas iekarošanu. Bet tas ir ļoti dīvains attaisnojums, jo, atkārtoju, Baltijas valstu un Austrumpolijas okupācija tika izdarīta savienībā ar nacistisko Vāciju. Padomju Savienība aktīvi sadarbojās ar nacistisko Vāciju no 1939.gada 23.augusta līdz 1941.gada jūnijam. Dienvidāfrika Namībijas gadījumā vismaz tiešām cīnījās pret kubiešiem, nevis ar tiem sadarbojās, lai sadalītu Āfriku ietekmes zonās.
Pārlasīju Moore rakstu. Viņš saka, ka lielākā daļa pasaules ir postkoloniāla. Viņš arī, precīzi formulējot, apgalvo, ka attiecības starp Baltijas valstīm un PSRS ir bijušas koloniālas. Tālāk ir citāts no “Is the Post- in PostCOLONIal the Post in Post-Soviet Towards a Global PostCOLONIal critique.” PMLA, vol. 116, No. 1, Jan. 2001., p. 116.

“Kad Krievija pavērsa savus koloniālos pasākumus uz rietumiem, situācija krasi mainījās, un es šeit runāju galvenokārt par Padomju Savienības ekspansiju pēc II Pasaules kara uz neatkarīgajām Baltijas valstīm un tādām valstīm kā Polija, Ungārija, Čehoslovākija, Rumānija un Bulgārija. Spriežot pēc visklasiskākajiem kritērijiem – suverēnas varas neesamība, ceļošanas aizliegums, militāra okupācija, konvertējamas naudas neesamība, dominējošas valsts kundzība pār iekšzemes ekonomiku un piespiedu izglītība kolonizatoru valodā – Viduseiropas valstis tiešām bija Krievijas-Padomju Savienības varā apmēram no 1948. līdz 1989. vai 1991.gadam.”

Turpat viņš turpina:

“Tādējādi, ja ārpus robežām ir pārmantojama kolonizācija, tā var būt izdevīga, un es apgalvotu, ka Baltijas un Viduseiropas valstis aplūkojamas kā skaidrs ceturtais gadījums, ko es saucu par ‘apgrieztu kultūras kolonizāciju’”

Tā, lai gan šajā gadījumā parastā shēma, kad, tā sakot, augstākā civilizācija iekaro zemāku, ir apgriezta, viss pārējais iepriekš minētais, kas vajadzīgs kolonizācijai, ir bijis.
23.04.2012

1. Uzskatu, ka Padomju Savienības vara Baltijas valstīs ir bijusi funkcionālā ziņā koloniālistiska – dēļ diviem galvenajiem faktoriem. Atšķirībā no citiem PSRS apvidiem tā ietver resursu neto plūsmu no perifērijas uz centru, un tur ir bijusi nozīmīga pamattautas pretestība pievienošanai. Baltijas valstu populācija savu pretestību Padomju Savienības varai veica ļoti nepārprotami un agri. Mežabrāļi bija antikoloniālas nacionālās atbrīvošanās kustības. Uzskatu arī, ka kopš 1918.gada ir pastāvējusi padomju valdības vēlme atgūt visas teritorijas, kas 1917.gadā bijušas Krievijas impērijas daļa. Tādējādi jebkāda izdevība invadēt un anektēt tādu ‘nepaturēto’ kā Baltijas valstis tika izmantota. Tādēļ notika arī invāzija Somijā 1940.gadā.

Vidusāzijā bija ļoti atšķirīgs stāvoklis, kur resursu neto plūsma bija no centra uz perifēriju, un lielais pamattautu vairākums atbalstīja piederību PSRS kā tās daļai. Vidusāzijā pēc basmaču (sacelšanās kustība pret carisko Krieviju un PSRS) sagrāves nebija nozīmīgas pretestības kustības, un nekad nebija nekādas neatkarības kustības pēc tam, kad 1924.gadā tika novilktas republiku robežas. Vidusāzijas cilvēki gribēja būt savienībā ar Krieviju kā PSRS daļa, jo tas viņiem bija ekonomiski izdevīgi.

2-3. Uzskatu, ka pēcpadomju situācijai Vidusāzijā bija daudz līdzības ar postkoloniālajām situācijām Āfrikā. Bet, lai gan cara vara Vidusāzijā no 1860. līdz 1917.gadam bija nepārprotami koloniāla, padomju ēra ir vērā ņemami atšķirīga ekonomikas organizācijas ziņā. Šeit es apgalvotu, ka pēcpadomju situācijai Vidusāzijā ir daudz līdzības ar postkoloniālismu Āfrikā, bet ne to, ka ir tāda pat. Iznākums izskatās ļoti līdzīgs, bet tas, ka vairākums Vidusāzijas cilvēku padomju ēru redz kā zelta laikus, bet vairums āfrikāņu koloniālo ēru redz ļoti negatīvu, ir zīmīgi.

4. PSRS gadījumā ir pavisam skaidrs, ka noteiktas tautas kara un Padomju Savienības uzvaras iznākumā ir bijušas lielas zaudētājas. Tas attiecas uz lietuviešiem, latviešiem un igauņiem. Arī uz Krievijas vāciešiem, karačajiem, kalmikiem, čečeniem, ingušiem, balkāriem, Krimas tatāriem un Meshetijas turkiem. Uzskatu, ka uz pēdējām astoņām etniskajām grupām var attiecināt iekšējā koloniālisma teoriju, ko izstrādājis Robert Blauner. Norādīt uz nacisma ļaundarībām kā attaisnojumu vardarbībai pret šīm tautām nav morāli attaisnojamāk kā norādīt uz Izvarošanu Nankinā (Rape of Nanjing – 1937.gada decembrī Japānas impērijas armija Ķīnas pilsētā Nankinā noslepkavoja 300000 no 600000 pilsētas civiliedzīvotājiem un karavīriem), lai attaisnotu ASV vardarbību pret Amerikas japāņiem II Pasaules kara laikā.

Koloniālisms un postkoloniālisms Padomju Savienībā. 05.08.2012

Manuprāt, kolonija ir etniski atšķirīga teritorija, ko pārvalda valsts, kurā dominē cits etnoss, un kuru šī valsts ekonomiski ekspluatē pret politiski pakļautās vienības pamattautas gribu. Tādu teritoriju klasisks piemērs ir bijušās eiropiešu pārvaldītās zemes Āfrikā un Āzijā. Zelta Krasts, piemēram, no 1874. līdz 1957.gadam atbilst iepriekš uzskaitītajiem kolonijas stāvokļa kritērijiem, un neviens neapstrīd tās bijušo koloniālo un esošo postkoloniālo statusu.

Attiecībā uz PSRS es domāju – ir skaidrs, ka dažas no Maskavas pārvaldītajām teritorijām, kā Baltijas valstis, nepārprotami ir bijušas kolonijas iepriekš aprakstītajā klasiskajā ziņā. Tās ir bijušas pilnībā politiski pakļautas Krievijai kā dominējošajai valstij, tās ir nodrošinājušas daudz vairāk resursu Krievijai, kā saņēmušas, un to pamattautas – lietuvieši, latvieši un igauņi – ir spēcīgi pretojušās Padomju varai. Vidusāzijas gadījumā piemērotāks rādās Mihaila Vosļenska (Михаил Сергеевич Восленский – padomju un Krievijas vēsturnieks un filosofs) termins ‘puskolonijas’. Pastāvēja pilnīga politiska šo republiku kontrole no Maskavas, un ļoti maz Vidusāzijai piederīgo pārstāvēja tās padomju valsts centrālajā aparātā. Tādējādi tie atbilda manas koloniju definīcijas pirmajai daļai. Bet tie neatbilst nākošajiem diviem kritērijiem. Padomju centrālā valdība investēja Vidusāzijā ievērojami vairāk resursu kā izveda, pilnīgi pretēji savai politikai Baltijas valstīs. Tur bija arī ļoti neliela Vidusāzijas pamattautas pretestība padomju varai. Vairākumam Vidusāzijas iedzīvotāju doma būt Padomju Savienības pilsoņiem bija mudinoša. Tas lielā mērā bija saistīts ar ekonomiskajiem labumiem, ko Vidusāzijas iedzīvotājiem nodrošināja padomju valdība. Es PSRS kategorizētu kā koloniālu imperiju, kurā bija gan kolonijas, kā Latvija un Igaunija, gan puskolonijas, kā Kirgizstāna un Tadžikistāna.

Tas uzdod jautājumu, vai bijušās padomju valstis ir postkoloniālas. Jeb, kā teicis David Chioni Moore, “Vai ‘post’ vārdā ‘postkoloniāls’ ir tas pats, kas vārdā ‘postsovjetisms’? (Is the Post- in Postcolonial the Post in Post-Soviet?).” Es teiktu, ka ‘post’ tiešām ir tas pats, bet puskolonija atbilst vien politiskajai, ne ekonomiskajai klasiskās kolonijas formai. Abos gadījumos ‘post’ ir arī tas pats, kas vārdā ‘pēcpoliomielīts’ (post-polio syndrome) tajā ziņā, ka GAN KOLONIALISMAM, GAN PADOMJU VARAI IR ILGSTOŠAS NEGATĪVAS SEKAS, KAS VAR BŪT KROPĻOJOŠAS.

 

http://jpohl.blogspot.com

http://crookedtimber.org/2012/04/18/skeletons-in-the-imperial-attic/

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s